Latvijas nacionālkomunistu pretstāve impēriskajiem funkcionāriem
Jānis Riekstiņš

Latvijas nacionālkomunistu uzskati un darbība t.s. Hruščova atkušņa laikā, kā arī viņu sagrāve LKP CK 1959.gada 7.-8.jūlija slēgtajā plēnumā un atstādināšana no amatiem vēlākajos mēnešos plaši parādīta dokumentu publikācijās, zinātniskajos rakstos, arī atmiņu lappusēs. Taču, kā liecina Latvijas Valsts arhīva dokumenti, vēl ir daudz neizzinātā un nepateiktā. Tā, piemēram, arhīva dokumentos lasāms, ka PSKP CK impēriskie funkcionāri nopietnu cīņu ar Latvijas nacionālkomunistiem sākuši jau 1957.gada rudenī, kad PSKP CK aparāta darbinieki I.Kovaļs, G.Koņjahins un G.Troiņina sagatavoja un PSKP CK sekretariātam iesniedza plašu ziņojumu "Par trūkumiem Latvijas PSR radošās inteliģences idejiski politiskajā audzināšanā". Tur LKP CK tika apsūdzēta buržuāziskā nacionālisma atbalstīšanā, idejiskās svārstībās, revizionistiskās tendencēs, kā arī izteikta politiska neuzticība LKP CK biroja locekļiem E.Berklavam, K.Ozoliņam un P.Pizānam.

Šo ziņojumu 1958.gada 8.janvārī izskatīja PSKP CK sekretariāts un nosūtīja J.Kalnbērziņam. Bet stāvokli sarežģīja ne tikai tas, ka ziņojuma autori par šāda dokumenta sagatavošanu un nosūtīšanu PSKP Centrālajai komitejai J.Kalnbērziņu nebija informējuši, bet arī tas, ka J.Kalnbērziņš minēto dokumentu no citiem LKP CK biroja locekļiem bija noslēpis. Pirmo reizi LKP CK birojs to un iecerētos pasākumus "trūkumu novēršanai" apsprieda tikai 1958.gada 4.martā.

Par mēģinājumiem izkļūt no šīs kļūmīgās situācijas stāsta turpmāk publicētie dokumenti. Tie parāda arī Latvijas nacionālkomunistu uzskatus par daudziem Latvijai tolaik ļoti aktuāliem jautājumiem, kā arī veltīgās cerības par "Maskavas sapratni" un pašu vienotību.

Mūsu ienaidnieki, sevišķi tā saukto "pārvietoto personu" vadītāji aiz robežas, ķeras pie visa un visu labo, kas ir mūsu literatūrā, viņi grib pasniegt kā buržuāzisku. Viņi saka, ka Rainis esot viņējais. Vai mums būtu jāsēd rokas klēpī salikušiem un necīnoties jāatdod Rainis viņiem?
Es personīgi neesmu par to, lai atzītu [A.]Niedru, bet es gribu teikt, ka noklusēt par viņu arī nevar. Ziņojumā ir teikts, ka Niedra bija profašistisks rakstnieks Bet no tā vēl nekas neizriet. Mums ir [V.]Plūdonis - viņš bija īsts fašists, sacerēja fašistisko himnu. Bet bez tiem sacerējumiem, kurus Plūdonis deva līdz Pirmajam pasaules karam, latviešu literatūra nav iedomājama, un šie darbi arī tagad tiek izdoti. Bez tā mēs nevaram iztikt. Un ar Niedru ir tāpat. Viņam ir dzejoļu cikls "Ceļinieka dziesmas". Tur ir apmēram 100 dziesmas, un katrai dziesmai ir sava melodija. Šīs dziesmas tauta dzied un tās jau saglabā kā savu folkloru. Vai mēs varam šīs dziesmas izņemt? Nevaram, un tie nav slikti dzejoļi. Tā ka mantojums ir ļoti grūts un sarežģīts jautājums. Nevar vienkārši pateikt, ka ir profašists un ar to lieta pabeigta.
Tālāk par Anšlavu Eglīti. Lācis pareizi pateica, un man šķiet, ka mēs līdz šim šo jautājumu nepareizi skaidrojām un risinājām. (..)
Literatūras vēsturnieki zina gadījumus, kad rakstniekam ir reakcionāri politiskie uzskati, bet viņa darbiem ir progresīvs raksturs vai vismaz atmaskojošs raksturs. Lūk, Gogolis - kāds viņam bija pasaules uzskats, bet ko viņš deva tautai? Tā gadās arī ar rakstniekiem ar nelielu talantu, kā Anšlavu Eglīti. Viņš nav mūsu cilvēks, bet vēl buržuāziskajā laikā viņš atmaskoja buržuāzisko sabiedrību. Buržuāziskie studenti viņu par to boikotēja. Bet tagad tāds atmaskojošs raksturs ir viņa grāmatai par latviešu dzīvi Amerikā. Mūsu cilvēki saņem no radiniekiem ārzemēs vēstules, grāmatas, laikrakstus, no kuriem rodas iespaids, ka tur viņi dzīvo ļoti labi. Bet, lūk, Anšlavs Eglītis raksta pavisam ko citu. Tā, piemēram, par rakstnieku Kārkliņu raksta, ka viņš strādājot par uzraugu trako namā, turklāt nevis vienkārši par koridora uzraugu, bet kamerās pie trakajiem, un vienīgais laiks viņam rakstīt esot tad, kad trakie guļ. Vai tad mēs to nevaram izmantot?
Tagad par māksliniekiem. Arī tas nav vienkāršs jautājums. Bet kas iznāk? Mēs sakām, ka vislabākie mākslinieki ir [E.]Kalniņš, [K.]Miesnieks, Skulme. Bet par [R.]Pinni sakām, ka viņš ir buržuāzisks mākslinieks. Bet patiesībā Kalniņš bija saistīts ar fašistiem, Skulme un [Ģ.]Eliass agrāk bija sociāldemokrāti. Es negribu teikt, ka viņus nevajag atzīt. Bet pie mums iznāk tā, ka mēs atzīstam tikai viņu mākslu, bet Piņņa un [J.]Liepiņa mākslu noraidām kā sīkburžuāzisku, kā formālistisku. Bet pēc būtības mēs par šiem jautājumiem vēl neesam tikuši skaidrībā. Lūk, Liepiņš ir vienīgais mākslinieks, kurš nelegālajā laikā bija ar mums, gatavoja mums plakātus, grāmatu vākus utt. Viņa gleznu saturs ir īsti revolucionārs. Bet kādam nepatika viņa stils, un viņu vienkārši pameta. Pinnis arī ir mūsu cilvēks. Viņa brālis ir vecais boļševiks, nesen nomira. (..) Bet tagad viņu uzskatām par buržuāzisku mākslinieku.
Nevar tik vienkārši apsaukāt savus cilvēkus, nevar par mākslu spriest tikai pēc tā, ka kādam patīk un kādam nepatīk. "Vienam patīk māte, citam - meita." Mākslā galvenais ir saturs, bet formai, stilam ir jābūt dažādiem, jo cilvēki pēc savām gaumēm, raksturiem arī nav vienādi.
Jautājumā par buržuāzisko nacionālismu neviens nevar noliegt to, ka pie mums ir buržuāziskā nacionālisma izpausmes. Ar tām ir jācīnās, bet jācīnās prasmīgi. Neprasmīga cīņa var novest pie pretējiem rezultātiem.
Ziņojumā ir minēti trīs piemēri, kuri parāda buržuāziskā nacionālisma izpausmes. Pirmais piemērs. Viņi raksta, ka tad, kad vajadzēja sūtīt gleznas uz Vissavienības izstādi Maskavā, esot nosūtītas tikai latviešu mākslinieku gleznas, bet krievu mākslinieku gleznas neesot nosūtītas. Tā nav patiesība. Es, piemēram, zinu, ka [L.]Terpilovska gleznas nosūtīja uzreiz. Viņi raksta, ka Kursakovska glezna izstādē nokļuvusi pateicoties tam, ka to pieprasījusi Maskavas komisija. Iespējams. Bet arī pret Piņņa gleznu republikāniskā komisija iebilda un izstādē tā nokļuva arī pateicoties Maskavas biedriem. Bet Pinnis taču ir latvietis. Un kur te ir buržuāziskais nacionālisms? Bet pēc būtības visi tie pieprasījumi māksliniekiem ir jautājumi par izpeļņu, bet, lai to aizmaskotu, tad informators šos jautājumus izvirzīja nevis kā jautājumus par meistarību, kāda tā ir, bet kā politiskus jautājumus, kā jautājumus par buržuāzisko nacionālismu.
Tālāk. Svempa izstāde. Ierakstiem atsauksmju grāmatā ir provokatīvs raksturs. Bet ne tikai no latviešu puses, arī no krievu. Jo ieraksts "Ja krieviem izstāde nepatīk, tad tā ir laba" ir atbilde uz iepriekšējo ierakstu, kuru izdarījis krievu biedrs. Ja tādā veidā meklēsim nacionālismu, tad rezultāti būs slikti. Mums vajadzēja šos ierakstus izpētīt un, izstādi slēdzot, tos politiski pareizi novērtēt. Tas netika izdarīts. Un tieši tas ir mūsu trūkums (..).
Un pēdējais. Šeit ziņojumā ir minēts, ka kāds esot gribējis uzstāties krievu valodā, bet viņam teikuši, lai viņš runājot latviešu valodā, kaut gan tur bijuši arī ciemiņi. Es domāju, ka tas nav raksturīgs piemērs. Pie mums ir tieši otrādi. Mums drīzāk var pārmest - un pareizi būs, ja pārmetīs latvieši -, ka mēs pārāk maz ar viņiem sarunājamies dzimtajā valodā. Man ir jāsaka, ka ziņojuma tonis man nav īsti saprotams. (..)
Manuprāt, ir jāpasaka atklāti, ka mēs ziņojumam īsti nepiekrītam. Man, protams, uz to ir neērti uzstāt, tamdēļ, ka ziņojumā galvenais vaininieks esmu es, kaut arī nezinu, par ko esmu vainīgs. Mani apvaino par to, ka es esmu uzņēmies vainu par žurnālu "Zvaigzne". Bet vai tad man būtu vajadzējis melot, novelt vainu uz citiem? Ja es nebūtu rediģējis [K.Ozoliņš bija arī žurnāla "Zvaigzne" redkolēģijas loceklis - J.R.], tad tā es nebūtu runājis. Mani apsūdz par to, ka es esot paziņojis, ka ne par visiem mākslas jautājumiem es esot vienisprātis ar b. Pelši. Bet, ja tas ir tā, vai tad man būtu vajadzējis klusēt? Bet man atkal ir aizdomas. Varbūt es slimoju ar vajāšanas māniju. Bet iznāk, ka es vairāk par visiem atbildu par šiem trūkumiem. Bet to es nevaru atzīt. Tādējādi secinājumi no faktiem, ziņojuma vispārējais tonis nevis paceļ uz darbu, bet, tieši otrādi, pēc šā ziņojuma rokas kaut kā nolaižas.
[E.]Berklavs. Es arī nevēlos liekus sarežģījumus, apspriežot ziņojumu. Un arī esmu par to, ka mums visos jautājumos bija pareiza politiskā līnija. Un tieši tamdēļ mums ar visu partijisku atbildību ir jāizsaka sava attieksme pret šo ziņojumu.
Mans viedoklis ir tāds, ka šo biedru galvenā kļūda ir tā, ka viņi paņēma atsevišķus faktus un no tiem iztaisīja vispārinājumus, izdarīja nepareizus secinājumus un tādā veidā izvirzīja pilnīgi bez jebkāda pamata pilsētas (Rīgas - J.R.) un republikāniskajai vadībai nopietnas politiskas apsūdzības.
PSKP CK sekretariāta lēmums un biedru ziņojums, bez šaubām, lietai labumu dos, jo liek mums atsevišķiem trūkumiem pievērst lielāku uzmanību, pastiprināt darbu ar inteliģenci. Bet nepareizais secinājums, ziņojumā izdarītais nepareizais vispārinājums drīzāk var atnest mums kaitējumu, nevis labumu.
Es šo ziņojumu izlasīju uzmanīgi un piekrītu tam, ko teica b. Lācis. Nav apšaubāms, ka bez buržuāziskā nacionālisma faktu izpausmēm ir sastopami arī atsevišķi lielkrievu šovinisma fakti. Nav pareizi, ka šā fakta atzīšanu mums izvirza kā pārmetumu. Tautu draudzību tas nenostiprina.
Par literatūru. Kas var noliegt, ka mums atsevišķos literārajos darbos ir subjektīvi pārdzīvojumi, sīkas tēmas un cits. Bet vai tas ir raksturīgi tikai latviešu literatūrai? Kur tad ir [A.]Upītis, kur Lācis, kur [J.]Sudrabkalns, [A.]Sakse, [V.]Lukss un daudzi citi?
Vai tad tamlīdzīgas parādības ir tikai latviešu literatūrā, vai tad krievu literatūrā tā nav? Tālāk tāda apsūdzība. Ziņojumā pēc būtības iznāk, ka daļa inteliģences atkal izvirza jautājumu par latviešu kultūras mantojuma izmantošanu, prasot pārskatīšanu, kritisku attieksmi pret vairāku Latvijas literātu radošajiem darbiem.
Vai tas ir slikti? Vai mēs varam uzskatīt, ka šajā jautājumā jau viss ir izdarīts? Vai atsevišķi nepareizi izteikumi par šo jautājumu no mums nav saņēmuši pareizu novērtējumu? Tad kur ir mūsu vaina? Ko šie biedri ar šo ziņojumu gribēja pierādīt? Es domāju, ka mums ir jātiek skaidrībā ar kultūras mantojumu. Slikti, ka agrāk mēs ar to nenodarbojāmies.
Šeit ziņojumā ir teikts, ka pie mums it kā slavinot Beļģijas, Francijas, Skandināvijas valstu kultūras ietekmi uz Latviju un noraidot krievu kultūras labvēlīgo ietekmi (..). Tādu novērtējumu es uzņemu ar sašutumu.
Vai tālāk: idejiska svārstīšanās un revizionistiskas tendences pie mums neesot saņēmušas pienācīgu pretsparu. Tas ir politisks apvainojums visai Centrālajai komitejai. Ka mēs ne visu esam izdarījuši, tā ir taisnība. Bet tam, ka tas nav saņēmis pretsparu, es nevaru piekrist (..).
Un tālāk. Šeit ziņojumā sakarā ar žurnāla "Zvaigzne" apspriešanu CK birojā tiek izteikta politiska neuzticība biroja locekļiem Ozoliņam, Berklavam un Pizānam. Birojam ir jāizsaka sava attieksme pret šo dokumentu, tā to atstāt nevar.

Tālāk ir teikts, ka šie biroja locekļi republikā iedvesmo neveselīgus noskaņojumus. Ja tam piekristu, tad ir jāizvirza jautājums par šiem biroja locekļiem. Tad acīmredzot šie biedri nav cienīgi strādāt tur, kur viņi strādā.

Par Anšlava Eglīša darbu šeit jau runāja. Es šo romānu pilnā apjomā neesmu lasījis, nevaru spriest, bet no tā, kas bija pie mums nodrukāts, es neredzu amerikāniskā dzīvesveida propagandēšanu. Es tur saredzēju tikai amerikāniskā dzīvesveida atmaskošanu.
Tālāk attiecībā uz latviešu un krievu valodas mācīšanos. Kamdēļ to vajag sagrozīt, kad šajā lēmumā ir pilnīgi skaidri ierakstīts, ka tas attiecas uz tām personām, kuras apkalpo plašas masas - pārdevējiem, konduktoriem utt. Bet šeit ir norādīts, it kā mēs esam nolēmuši tā: ja divu gadu laikā neiemācīsies valodu, vienalga par ko strādā, varbūt pat skalda malku un nekādas saskares ar cilvēkiem nav, no darba tikšot atlaists. Kamdēļ tā sagrozīt, to es nevaru saprast.
Vai par plēnumu un kongresu atspoguļojumu presē. Šeit viss ir parādīts otrādi. Var runāt par šā atspoguļojuma kvalitāti, var to parādīt labāk. Taču par plēnumu, par darbu ar inteliģenci es pats presē lasīju to, ko Pelše teica par [V.]Kalpiņu. Tas ir. Bet es nelasīju to, ko Kalpiņš teica par Pelši. Bet ziņojumā ir pateikts otrādi. Kamdēļ vajag tā sagrozīt, es nesaprotu.
Vadoties no šiem apsvērumiem, es uzskatu tā: paldies par to, ka lika mums nopietni padomāt par trūkumiem darbā ar inteliģenci. Šie trūkumi pie mums, bez šaubām, ir, taču es uzskatu, ka mums PSKP CK vadībai ir jādara zināms, ka mēs nepiekrītam tam vispārpolitiskajam tonim, kādā šis ziņojums ir uzrakstīts. Un vēl es gribu pateikt attiecībā uz b.Kovaļu. Es uzskatu, ka šis biedrs mūsu republikai nekādu labumu nedod, drīzāk otrādi. Atcerieties, ko viņš izdarīja, kad b. [A.]Ņikonovs iesniedza birojā ziņojumu, kurā bija aizskarti tie jautājumi, kuri tagad ir izlemti PSKP CK plēnumā, par MTS [mašīnu un traktoru staciju] funkcijām un tehnikas pārdošanu kolhoziem, tad Kovaļs Ņikonovam izvirzīja politiskas apsūdzības. (..) Es uzskatu, ka mums par šādu Kovaļa darbību ir jāpaziņo PSKP CK sekretāriem.
[P.]Pizāns. Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica b.Lācis. Es tagad aizdomājos par cēloņiem, kamdēļ tāds ziņojums parādījās, un domāju, ka šie biedri rūpīgi nenoskaidroja visus mūsu trūkumus, ja viņiem būtu bijis nolūks mums patiešām nopietni palīdzēt. Kamdēļ šie biedri, sastādot tādu ziņojumu, neuzaicināja mūsu biedrus, kuri vislabāk saprot ideoloģiskos jautājumu mūsu republikā - Pelši, Ozoliņu, Lāci?
Šo apspriedi sasauca b. [F.]Kašņikovs (LKP CK 2.sekretārs - J.R.), kurš republikā ir jauns darbinieks. Steigā neapdomāja, lūk, tā arī iznāca. Es uzskatu, ka tāda steiga pie laba nenoved, un tas, ko b.Berklavs teica par b.Kovaļu - tas ir pilnīgi pareizi. Viņu ne tikai nevar uzskatīt par vadošu un zinošu biedru, bet daudzi darbinieki republikā un rajonos viņu uzskata par aprobežotu. Viņš daudz braukāja pa rajoniem, es par viņu dzirdēju atsauksmes Cēsīs, Jelgavā. Šis biedrs patiešām ir aprobežots un nepietiekami zinošs, lai pamācītu. Tā kā viņš ir PSKP CK aparāta darbinieks, viņa vārdos ieklausās. Bet tas PSKP CK autoritātei nodara ļaunumu, un es domāju, ka b.Kalnbērziņam vajag izvirzīt jautājumu par citu instruktoru mums.
Par pasākumiem. Tie ir ļoti labi un būs ļoti labi, ja mēs tos īstenosim. Bet man ir viens papildinājums.
Es uzskatu, ka mūsu galvenais ideoloģiskais pretinieks tagad ir aiz robežas, galvenais visa buržuāziskā nacionālisma un visu izpausmju, kuras ir uz vietām, iedvesmotājs. Mēs ļoti tuvredzīgi aizveram acis uz to, kas notiek aiz robežas. Katrā gadījumā desmiti tūkstoši dažādu plakātu, grāmatu, vēstuļu katru mēnesi nāk uz republiku. Tās ir taisni šausmas, kas notiek: zīmītes, vēstules, atklātnes un laikraksti, un žurnāli. Kā tik tur nav. Tiesa, daļa tiek sašķirota, taču daudz kas nonāk un iedvesmo darbu pret mums. Daudzas neveselīgās uzstāšanās pie mums uzreiz kļūst zināmas aiz robežas. Bet ko mēs šai propagandai liekam pretī? Mums Centrālajā komitejā nav pat sektora vai pat instruktora, kurš ar šo lietu nodarbotos. Tikai dažkārt no [J.]Vēvera pārvaldes (Valsts drošības komitejas - J.R.) kaut ko uzzinām. Kamdēļ mēs nevaram Latvijas CK izveidot sektoru vai kaut vai speciāli turēt instruktoru, kurš ar šiem jautājumiem nodarbotos, izpētītu viņu radioraidījumus, lasītu viņu grāmatas, laikrakstus un dotu atbilstošu materiālu kontrpropagandai. Tagad desmitiem tūkstoši grāmatu, kuras izņemtas no paciņām, atrodas muitā. Šīs grāmatas sadedzinām. Bet, manuprāt, tās vajag dot lasīt tiem cilvēkiem, kuri labi saprot un dos materiālu kontrpropagandai. To vajag izmantot. Tie 200 miljoni dolāru, kurus dod amerikāņi, savu lietu izdara. Bet mums Komitejas laikrakstam "Par Atgriešanos Dzimtenē" ir piešķirti 120 tūkstoši, un tas ir ļoti maz. Šis laikraksts ir jāpadara pieejamāks. Mēs to sūtām uz ārzemēm, bet pie sevis slēpjam, kaut arī tur ir labs materiāls. Viņi pret mums izmanto visu, ko var, katru kritisku rakstu, katru feļetonu, kur no partijas pozīcijām tiek kritizēti mūsu trūkumi. Viņi to pasniedz no savām pozīcijām. Bet mēs nezinām, kas pie viņiem notiek. (..)
Pie mums arī ir cilvēki, kuri lasa un klausās radio. Mums arī vajag vairāk tādu materiālu dot republikas laikrakstu lappusēs, un mūsu lektoriem tāds materiāls ir vairāk jāizmanto. Nebūtu nekas slikts, ja uzstātos mūsu lektors un pastāstītu, kā aiz robežas dzīvo latviešu emigranti.
Tāds darbs ir jāveic, un tādu punktu vajag ierakstīt pasākumos. Ja mēs to nevaram izdarīt ar saviem spēkiem, tad jāpalūdz palīdzība Maskavai, bet lai pa preses līniju, pa radio līniju šie pasākumi tiktu pastiprināti.
[N.]Bisenieks. Arī es atbalstu biedru viedokli par to, ka tāds svarīgs dokuments, kurā tiek runāts par trūkumiem CK birojā, kurā izvirzītas apsūdzības vairākiem biroja locekļiem, Centrālajā komitejā pieņemts bez mūsu paskaidrojumiem. Mums partijā pastāv tāda kārtība, saskaņā ar kuru, pirms tādas vai citas apsūdzības izvirzīšanas, ir jāuzklausa arī paskaidrojumi. Šajā gadījumā šī kārtība ir pārkāpta. Mūs neuzaicināja uz CK un mūs nepainformēja. Ziņojumā ir teikts, ka CK birojā nav vienprātības. Mums bija tiesības gaidīt no ziņojuma autoriem, ka mūs sapulcinās, izstāstīs mums par to un uzklausīs mūsu viedokli, taču tas netika izdarīts. Par to ir nepieciešams informēt PSKP CK.
Tagad par ziņojumu. Ziņojumā daudz kas ir vērtīgs. Tas mums vēlreiz atgādina par nopietniem trūkumiem ideoloģiskajā darbā, par trūkumiem darbā ar inteliģenci un jaunatnes vidū (..). Ir jāizskata un jāveic tie pasākumi, kurus ir sagatavojis b. [I.]Veselovs, ņemot vērā tos trūkumus, uz kuriem vērš uzmanību ziņojums, kas atsūtīts no PSKP CK.
Ideoloģiskajā darbā, izlabojot trūkumus, nevienam no mums nevajag piekārt birkas. Es neredzu pamata apvainot b.b. Ozoliņu, Berklavu, Pizānu par to, ka viņi iedvesmo radošās inteliģences neveselīgos elementus. (..) Es uzskatu, ka vajag aizstāvēt b.b. Ozoliņu, Berklavu un Pizānu un pateikt, ka nav pamata viņus par to apsūdzēt. (..)
Ziņojuma autoriem ir taisnība, kad viņi saka, ka mēs nepietiekami asi dažkārt reaģējam uz naidīgām izpausmēm republikā un bieži to darām ar lielu nokavēšanos. (..)

Par nopietniem trūkumiem darbā ar radošo inteliģenci lai daļu vainas uzņemas arī b. Pelše, viņš maz tiekas ar šo inteliģenci. (..)
[I.]Veselovs. Par ziņojumu. Tas parādījās pēc tam, kad šeit bija biedru grupa no PSKP CK. Tad šeit nebija ne Jāņa Eduardoviča [Kalnbērziņa], ne Arvīda Jānoviča [Pelšes]. Biedre Troiņina nodarbojās ar izdevniecības jautājumiem, un tas, kas par šo jautājumu ir teikts ziņojumā, ir pilnīgi pareizi, un es par to esmu informēts. (..)
Ar Zinātnes un kultūras jautājumiem strādāja b. Koņjahins. Kad pārbaudes rezultāti tika apspriesti pirmo reizi, tie tika apspriesti pie b. Kašņikova, manis tad nebija. Kad es atbraucu, daļas darbinieki man izvirzīja jautājumu par to, ka, ziņojot par pārbaudes rezultātiem, PSKP CK darbinieki dažus faktus sagroza. Norunājām un otrreiz sapulcējāmies pie b. Kašņikova. Tur bija arī b. [A.]Voss. Es, kā propagandas daļas vadītājs atzinu tos trūkumus, kādi bija propagandas daļas darbā. (..)
Es uzskatu, ka šā ziņojuma galvenais trūkums ir tas, ka šeit no dažiem atsevišķiem faktiem tiek izdarīti vispārinājumi un secinājumi. Lūk, [L.]Kokle - jauns mākslinieks. Viņš nav nemaz tik slikts. Viņam daudz kas ir labs. Viņš uzstājās radošās inteliģences sanāksmē un daudzus jautājumus izvirzīja pareizi. Bet kaut kur viņš pateica, ka citas tautības cilvēks, piemēram, krievs, nevar visā pilnībā, pa īstam parādīt citas tautas dzīvi un sadzīvi, arī latviešu tautas. Tā viņš domā. Bet kamdēļ šā viena mākslinieka izteikumus pārvērst par teoriju? Es uzskatu, ka tas nav pareizi.
Mēs republikā izvirzām un risinām jautājumu par literāro mantojumu. Es uzskatu, ka darām pareizi. Bet biedri nepareizi raksta, ka šis jautājums pie mums aizēno citus jautājumus.
(..) Ziņojumā ir runa par b.b. Berklavu, Ozoliņu, Pizānu. Secinājumi par viņiem tiek izdarīti no žurnāla "Zvaigzne" darba apspriešanas CK birojā. Es biju neapmierināts ar žurnāla "Zvaigzne" darba apspriešanas jautājumu. Es uzskatu, ka uzmanību vajadzēja sakoncentrēt uz žurnāla kļūdām.(..) Bet vai viena šāda fakta dēļ var uzskatīt, ka b.b. Ozoliņš, Berklavs un citi ieņem nepareizu līniju? Es tam nepiekrītu. (..) Tālāk par nacionālo jautājumu. Ziņojumā šis jautājums tiek izvirzīts pareizi, un mums vajag to izvirzīt. Lūk, bija partijas Kirova rajona konference. Tajā uzstājās Lācis - no izdevniecības, bet uzstājās neprasmīgi un rupji (..). Viņš auditorijai pārmeta, ka šeit, lūk, krievu ir vairāk nekā latviešu. Protams, tāds izteikums ir nepareizs. Pēc tam šajā jautājumā uzstājos es. Es uzskatu, ka uzstājos pareizi. Bet pēc manis uzstājās kāda sieviete (viņas uzvārdu esmu aizmirsis) un teica - biedrs Veselovs izvirza jautājumu, lai mācītos krievu un latviešu valodu, lai krievi mācītos latviešu valodu, bet, lūk, tādu grāmatu nepietiek. Uzreiz bija sajūtama nepareiza attieksme pret šo lietu.
Nākamais fakts. Bija sakaru darbinieku apspriede. Atklājās neciešami fakti. Par sakaru kantora priekšnieku Cēsīs strādā krievu biedrs, strādā 10 gadus un līdz šim nevar ar cilvēkiem sarunāties latviešu valodā. Es uzstājos šajā republikāniskajā apspriedē un šo jautājumu izvirzīju asi. Neviens pret to neuzstājās, bet pārtraukumā pie manis pienāk biedri un saka: "Kamdēļ man jāmācās latviešu valoda? Šodien es dzīvoju Latvijā, rītdien es būšu Kazahstānā. Vai tad man visas valodas jāmācās?" Es viņiem teicu, ka Latvijā viņi dzīvo jau sen un nevar ar tautu sarunāties dzimtajā valodā, tas ir vienkārši nekulturāli. Tā, protams, ir lielvalstiskā šovinisma izpausme. Ziņojumā šie fakti ir noklusēti. (..)
[A.]Gorbatovs. (Baltijas kara apgabala pavēlnieks). Pirmais jautājums par šīs grupas darba kārtību. Man šķiet, ka tāda grupa pie mums strādā ne pirmā un ne pēdējā, un citāda grupas darba kārtība nevar būt kā, sagatavojot priekšlikumus, par to paziņot pirmajam vai otrajam sekretāram, pēc tam ziņojums nonāk Maskavā. Maskavā to apspriežot, kādam no mums tur ir jāpiedalās un jāaizstāv patiesība. Ja tas tā nav bijis, tas ir nepareizi.
Pēc šā dokumenta saņemšanas ir aizkavējusies tā apspriešana. Tas ir saņemts 10.janvārī, un šī aizkavēšanās ir ļoti liela.
[J.]Kalnbērziņš. Mēs šo ziņojumu saņēmām trīs dienas pirms kongresa atklāšanas un nepaspējām to apspriest.
[A.]Gorbatovs. Bet iznāca tā, ka pusotru mēnesi biroja locekļi netika ar to iepazīstināti.
[J.]Kalnbērziņš. Tā ir mana vaina.

[A.]Gorbatovs. Es ar šo dokumentu iepazinos 30 minūtes pirms biroja sēdes. Tas ir nepareizi. Un vēl. Ja šis dokuments tika saņemts līdz kongresam, būtu pareizāk, ja par to būtu pateikts kongresā. (..)
Attiecībā uz to, kā šie cilvēki strādāja. Ir jāņem vērā, ka, kaut arī viņi ir Centrālās komitejas darbinieki, viņi ir cilvēki ar visiem tiem piemītošiem trūkumiem un vājībām. Nav izslēgts, ka viņi kaut ko neizdarīja līdz galam, nesaprata, nepareizi apgaismoja. To izslēgt nevar. (..)
Nav izslēgts, ka šim dokumentam var būt trūkumi, var apstrīdēt dažus momentus, taču tas, bez šaubām, pelna uzmanību, jo šeit ir izvirzīti principiāli jautājumi. Kaut ko var precizēt, tā ir cita lieta.
Par uzstāšanos. Ir jūtama slimīga reaģēšana uz šo ziņojumu. Es uzskatu, ka par šo jautājumu mums ir jāpieņem vispusīgs lēmums, reaģējot uz katru ziņojumā izvirzīto jautājumu, lai CK redzētu, ka jautājumu mēs risinām kapitāli. (..)
Par nacionālismu un šovinismu. Es domāju, ka neviens to nenoliegs - pastāv kā viens, tā otrs, taču dažādā apjomā (..). Protams, var teikt, ka krievi apvaino latviešus, bet latvieši krievus (..). Bet partijas pilsētas konferencē bija divas kategoriskas uzstāšanās, lai krievus nomainītu utt. Taču noslēguma vārdā par šiem jautājumiem bija diezgan nervoza reaģēšana. (..)
[A.]Pelše. Es gribētu pakavēties pie trijiem momentiem. Man šķiet, ka PSKP CK sekretariāta lēmums prasa, pirmkārt, lai mēs izteiktu savu attieksmi pret to. Es personīgi domāju, ka tas dod pareizu novērtējumu mūsu darbam ar radošo inteliģenci. Šis novērtējums šajā ziņojumā, bez šaubām, ir pareizs - ka ir panākumi un sasniegumi, taču viņiem, bez šaubām, ir taisnība, ka pie mums ir arī vairākas neveselīgas tendences, neveselīgas parādības. Es uzskatu, ka nezin vai būtu pareizi, ja mēs tam nepiekristu. Tiesa, virkni neveselīgu tendenču un trūkumu inteliģences vidū mēs kaut kā palabojām, kaut ko izdarījām. Tomēr nevar teikt, ka mums nav neveselīgu tendenču. Tas neraksturo vispārējo stāvokli, inteliģences noskaņojumu neraksturo literatūras, mākslas un pārējās radošās darbības attīstības galvenās tendences. Taču mums ir svarīgi sekot līdzi arī tām nelielajām negatīvajām parādībām, kuras uzrodas, lai tās nepāraugtu par lielām. Un šeit ir šā ziņojuma pozitīvā puse.
Protams, rinda faktu acīmredzot šeit tiek ne visai pareizi apgaismoti, tašu es nepiekrītu b. Berklavam, ka šis ziņojums nekādu labumu nedos. Jau pats fakts, ka mēs šeit to apspriežam (..), acīmredzot dos zināmu labumu. (..)
Otrkārt, kas ir ļoti svarīgi, ko mēs mūsu sarunā šodien lielā mērā sasniedzām, - tas, ka tās mūsu domstarpību nelielās nianses, kuras mums bija ideoloģiskajā darbā, jau tiek nogludinātas, un mums vajag darīt visu, lai tās vēl vairāk nogludinātos. (..)
(..) rodas jautājums - vai mums vajag šo ziņojumu plaši popularizēt? CK šo jautājumu tā nenostāda. CK šo ziņojumu nosūtīja uz Jāņa Eduardoviča [Kalnbērziņa] vārda - lai veiktu praktiskus pasākumus trūkumu novēršanai audzināšanas darbā ar radošo inteliģenci. Tamdēļ, kad mūsu nodaļas gatavoja lēmuma projektu, tad šos praktiskos pasākumus arī izvirzīja. Tie, protams, vēl nav pilnīgi, taču man ir skaidrs, ka vienu secinājumu no šā ziņojuma mums vajag izdarīt - ka CK birojam ir jāpievērš lielāka uzmanība, biežāk jānodarbojas ar ideoloģiskā darba jautājumu risināšanu literatūras un kultūras laukā, kultūrā, autoru darbā, presē utt. (..)
Par naidīgās nometnes literatūras izmantošanu mūsu labā. Šajā jautājumā mums nav teorētisku strīdu. (..) Lūk, "Zvaigzne" nodrukāja dažas Anšlava Eglīša nodaļas, bet neuzrakstīja, kas viņš ir, ko tagad dara, ka, neskatoties uz to, ka viņš nav mūsu cilvēks, - viņš tā uzrakstīja. (..)
(..) Es domāju, ka šodienas saruna birojā dos mums lielu labumu.
[J.]Kalnbērziņš. Bet to, kas ir nepareizi, vajag atmest un tā arī pateikt, ka tas ir nepareizi.
Lūk, ja tauta mūs ievēlēs, brauksim uz Maskavu, par vairākiem jautājumiem runāsim ar b. Hruščovu. Kamdēļ mums ir jārunā tikai ar Kovaļu un bez viņa atļaujas neko nevaram pasacīt? Tas nav pareizi. Iznāk subjektīva, vienpusīga informācija. Bet mēs palūgsim, lai mūs pieņem un uzklausa. Mums būs arī citi jautājumi. Mēs aizbrauksim, pateiksim paldies par to, ka mūsu republiku atzīmēja, ar b. Hruščovu aprunāsimies par veselu rindu jautājumu. Viņš mūs labprāt izklausīs.
[N.]Bisenieks. Attiecībā uz b. Gorbatova uzstāšanos, ka mēs esam pieļāvuši kaut kādu kļūdu, ka neesam šo ziņojumu apsprieduši agrāk. Es domāju, ka mēs darījām pareizi, neizvirzot to kongresā. Tur būtu bijis sajukums, kongress nebūtu noritējis tā, kā vajag, un ne vienmēr tādus jautājumus var risināt kongresā.
[J.]Kalnbērziņš. Es biju saistīts ar citām lietām, nevarēju ar šiem jautājumiem nodarboties, bet apspriest bez manis, es uzskatu, ka tas būtu bijis nepareizi, varētu padomāt, ka es no tā mēģinu izvairīties. Šajā gadījumā es esmu vainīgs.
Par komisiju. Es domāju, ka vajag uzdot biedram Pelšem, Veselovam, [N.]Saļejevam, Berklavam, Biseniekam. Lūk, tādā sastāvā komisija lai dod mums šajā jautājumā lēmuma projektu. (..)

LVA, PA-101.f., 21.apr., 48.al. (Sevišķā mape), 64., 65., 66., 67., 68., 69., 70., 71., 72., 73., 74., 75., 76., 77., 78., 79., 80., 81., 82., 83., 84., 85., 86., 87., 88.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

Atzīmes dokumentā: viens stenogrammas eksemplārs atdots b. Kalnbērziņam, lai nodotu b. Gavrilovam PSKP CK.

21. III 58.

  11.08.2005., 16.08.2005., 25.08.2005., 31.08.2005., 08.09.2005