Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Priekšnojautu varā
Valters Ščerbinskis

Pēc 1939. gada 23. augusta Molotova — Ribentropa pakta, kurā Padomju Savienība un Vācija sadalīja savā starpā Austrumeiropu, par Maskavas un Berlīnes nodomiem zināja vai nojauta tikai neliels cilvēku loks. Šā līguma būtiskie punkti, kas skāra Baltijas valstu likteņus, bija slepeni.

1939. gada rudenī PSRS kopā ar Vāciju sāka īstenot savus politiskos un militāros mērķus. Vācijas uzbrukums Polijai beidzās ar šīs valsts sadali starp abām totalitārajām lielvalstīm. Nākamās rindā bija Baltijas valstis. Īstenojot savus politiskos nodomus, Staļina impērija piespieda Baltijas valstu valdības pieņemt sadarbības līgumus ar PSRS, kas paredzēja krievu karaspēka kontingenta novietošanu Baltijā. Maskava vēl pieļāva kādas diskusijas par tā skaitlisko lielumu, bet šaubām par šāda līguma nepieciešamību vispār nevajadzēja rasties — Baltijas valstu ārlietu ministrus izsauca uz Maskavu un tur lietotais tonis liecināja, ka PSRS iebildumus necietīs. Tā 1939. gada 6. oktobrī Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters, noslēdzis līgumu, atgriezās Rīgā. Latvija bija piekritusi padomju prasībām karabāzu izvietošanai. Lai gan Latvijas vadītāji visdrīzāk dzīvoja ilūzijās par notikumu attīstību, turpmākais apliecināja, ka 5. oktobris bija sākums valsts bojāejai.

Baumas, bažas un uztraukums

Kāda bija iedzīvotāju reakcija uz šiem notikumiem? Valsts augstākā vadība — Valsts prezidents un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un arī ministrs Vilhelms Munters — centās maksimāli sekot padomju norādījumiem, tādā veidā ievērojami atvieglojot krievu uzdevumu. Ir skaidrs, ka K. Ulmanis centās pasargāt Latviju atbilstoši savai izpratnei par notikumu scenāriju, taču vēsture vēlāk pierādīja, ka K. Ulmaņa rīcība nav bijusi tālredzīga.

Latvijas sabiedrības attieksmi pret t. s. karabāzu līgumu galvenokārt raksturoja uztraukums, jo PSRS nodomus varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Lai gan K. Ulmaņa valdība tautai solīja drošību un suverenitātes neaizskaramību, daudzi tam neticēja. Uzreiz pēc līguma parakstīšanas sūtnis Ludvigs Ēķis telegrafēja ārlietu ministram V. Munteram: "Izsaku līdzjūtību!", pretī saņemot ministra norādījumus neiejaukties citu kompetences sfērās. Arī sūtnis Miķelis Valters, K. Ulmaņa tuvs draugs, neslēpa savu noraidošo attieksmi pret līgumu. Viņš rakstīja: "Ja nav citu spēku, tad vismaz klusēsim, ar dziļu vīrišķīgu klusumu un bezvārdību." Visus iepriekšējos neatkarības gadus par galveno potenciālo agresori uzskatītā PSRS nu valsts vadītāju vārdos bija kļuvusi par draugu un aizstāvi!

Līdzīgus uzskatus pauda Latvijas armijas virsniecība. Kā liecina vēlākās apcietināto Latvijas armijas virsnieku pratināšanas padomju drošības iestādēs, vairākums jauno virsnieku bija ne vien negatīvi noskaņoti pret PSRS un tās karabāzēm, bet arī gatavi aktīvai cīņai pret iebrucēju. Arī liela daļa augstākās (gados vecākās) virsniecības neloloja ilūzijas, taču cerēja, ka ar krieviem būs vieglāk sadzīvot nekā ar vāciešiem. Tomēr 20 gadu senie notikumi jau bija vēsture — Otrais pasaules karš vairs nebija Pirmais un komunistiskā PSRS nebija cariskā Krievija, kurā pārticīgu dzīvi bija dzīvojuši daudzi vidusšķiras latvieši.

Kā liecina politiskās policijas ievāktā informācija, vairākums Latvijas iedzīvotāju notikumus uztvēra ar bažām un neapmierinātību. Skaidrs, ka padomju karaspēka ienākšana nevarēja apmierināt patriotiski un nacionāli noskaņotos latviešus. Arī strādniecībā kopumā valdīja negatīva attieksme, lai gan bija vērojamas bažas, kuras sakņojās tīri saimnieciskos apsvērumos. Protams, arī krievu karavīri negaidīja, ka Latvijā viņus uzņems kā atbrīvotājus. 1939. gada oktobra beigās Atašienes pagastā garāmbraucošais sarkanarmiešu ešelons bija apmētājis ar pagalēm vietējos grāvračus, kuri tobrīd strādāja, turklāt krievu karavīri uz viņiem klieguši: "Buržuji — kulaki, mi vas rasstreļajem" (buržuji un kulaki, mēs jūs apšausim) un rādījuši dūres. Viens no grāvračiem to bija stāstījis pagastā un par to 1939. gada decembrī sodīts ar 20 latu lielu sodanaudu vai septiņām dienām aresta. Lieki piebilst, ka vēlāk jau folklorizējās kuriozie stāsti par padomju militārā personālsastāva izdarībām rietumnieciskajā Latvijā, — virsnieku sievu pirktajiem naktskrekliem operas apmeklēšanai un tamlīdzīgi.

Komunistu sajūsma

Līdzās negatīvajai nostājai niecīgā iedzīvotāju daļā valdīja arī sajūsma. Pirmām kārtām, sajūsmināti bija nedaudzie komunisti un viņu līdzjutēji. Otrkārt, viņu vidū bija arī daudzi krievi, kuri PSRS karaspēka ierašanos uztvēra kā zināmu revanšu par latviskošanas centieniem autoritārā režīma apstākļos. Politiskās policijas aktos ir fiksēti vairāki desmiti gadījumu, kad Latvijas pilsoņi tikuši sodīti par publiskas sajūsmas paušanu pret iebrucējiem. Lūk, kāds raksturīgs gadījums: 26 gadus vecais latgalietis Jānis Verebs 1940. gada 31. martā kopā ar citām personām, braucot garām kādai no pasta nodaļām Rēzeknes apriņķī, krieviski izkliedzis: "Lai dzīvo neuzvaramā sarkanā armija, Ļeņins un Staļins!" J. Verebs par to ticis administratīvi sodīts ar 300 latu lielu naudassodu vai trīs mēnešu ieslodzījumu cietumā. Bija arī gadījumi, kad policija aizturēja sabiedriskajā transportā iereibušus pilsoņus, kuri bija tur izklieguši pret Latviju vērstus saukļus. Neapšaubāmi, Latvijas komunisti bija apmierināti ar padomju karaspēka ienākšanu Latvijā. 1940. gada jūnijā, kad valsts okupācija bija noformēta galīgi, viņi varēja triumfēt. Neviens nebija pārsteigts, ka tūlīt pēc līguma noslēgšanas komunisti ievērojami sarosījās. Tomēr valstī turpinājās arī kreiso radikāļu darbības uzraudzība un — nepieciešamības gadījumā — pārtraukšana.

Uzskatāms apliecinājums Latvijas sabiedrības nostājai pret PSRS agresīvo politiku bija arī drīz sekojošais Ziemas kara laiks Somijā. Somi atšķirībā no baltiešiem atteicās pieņemt padomju ultimātu un pretojās. Pārliecinošs Latvijas iedzīvotāju vairākums īpaši pat neslēpa savas simpātijas pret varonīgajiem ziemeļniekiem, neraugoties uz to, ka pašu zemē jau bija iekārtotas krievu karabāzes. Tomēr atklātībā šī nostāja nonāca pastarpināti, starp laikrakstu rindām, savstarpējās sarunās. Tauta bija pieradusi skaļi nepaust savus uzskatus.

Lauku Avīze, 2003. gada 03. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home