Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas nacionālo komunistu izšķirošais brīdis
Vils Prige, Marketas universitātes (Milvoki Viskonsinas štatā) doktorants padomju vēsturē

Kas īsti bija iniciators Berklava un vēlāk Krūmiņa atstādināšanai no amata 1959.gadā — Hruščovs vai Pelše?

Pēc padomju iebrukuma bija izvēle — iestāties partijā un mēģināt ietekmēt politiku Latvijas labā, vienlaikus slepeni vienojoties ar noziedzīgo režīmu, vai atteikties atzīt par likumīgu jauno kārtību, neiestājoties partijā. Berklavs un nacionālie komunisti izvēlējās pirmo. Vairākums latviešu izraudzījās otro. Marketas universitātes doktorants Vils Prige iepazīstina ar saviem pētījumiem par Latvijas nacionālajiem komunistiem, lai labāk izgaismotu šo sarežģīto pasauli.

Latvijas vēsture neapšaubāmi ir sarežģītāka un nemierīgāka nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Pagātnes atskaņas atbalsojas mūsu dienās, izvirzot jautājumus par to, kāda Latvija ir, kāda tā varēja būt un kāda tā būs. Problēmas, kas Latvijai jārisina saistībā ar pagātni, ietver nacionālo komunistu īslaicīgo nākšanu pie varas un krišanu 40. un 50.gados — okupāciju, pretošanos, kolaboracionismu, ieguvumus un zaudējumus. Šis mantojums jūtams vēl mūsu dienās, jo Latvija tikai tagad atgūst savu likumīgo vietu Eiropā kā valsts, kas cenšas samierināties ar padomju ēras imigrantiem. Un kā ir ar Latvijas vēsturi? Tie, kuri centīsies atrast varoņus un neliešus, būs vīlušies. Nacionālos komunistus prese dažkārt izceļ kā varoņus par mēģinājumu glābt Latviju no padomju rusifikācijas un pretošanos Maskavai, bet citreiz noķengā kā nodevējus un oportūnistus. Varbūt viņi nav ne vieni, ne otri un ir abi reizē. Necenšoties vienkārši pielīmēt etiķetes vēsturiskajām personībām, stāsts kļūst sarežģītāks un atklāj daudz vairāk.

Vēstures mikroskops cenšas kā hronikā atspoguļot visus pagātnes darbus — gan labos, gan sliktos. Pēdējā personība, par kuru pēcpadomju zinātnieki izsaka savu spriedumu, ir latviešu rakstnieks un bijušais Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis. Nesenajā dokumentu apkopojumā, ko publicējis Latvijas Valsts arhīvs, redzams Viļa Lāča paraksts uz dažādām pavēlēm: no rīkojuma 1940.gadā likvidēt opozīciju jaunizveidotajai padomju valdībai līdz kaunpilnajām 1949.gada deportācijām. Taču tajā pašā laikā Lāča ietekmei Maskavā bija būtiski svarīga nozīme, lai atļautu jaunajai pašmāju komunistu paaudzei sekmīgi, kaut arī īslaicīgi ieturēt prolatvisku kursu. Šīs Latvijas komunistu jaunās paaudzes izvēlētais ceļš atspoguļoja paša Lāča izvēli.

1940.gadā Eduards Berklavs bija rets ieguvums padomju varai: Latvijā dzimis latvietis un kreisais radikālis, kurš nepretojās okupācijai. Tā kā padomju varai izmisīgi trūka leģitimitātes tikko sagrābtajās teritorijās, tādi vietējie komunisti kā Berklavs tika virzīti uz varas virsotnēm. Padod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku. 1946.gadā 32 gadu vecumā Berklavs tika iecelts vienā no visietekmīgākajiem amatiem republikā — viņš kļuva par Latvijas komjaunatnes vadītāju. Komjaunatne bija viens no galvenajiem Komunistiskās partijas biedru papildinājuma avotiem, un viņa darbs bija panākt, lai aizdomīgā Latvijas sabiedrība pieņemtu padomju okupāciju un pievienotos tai. Tāpat kā iestājoties mafijā, Berklavs, pieaugot šaubām, saprata, ka viņš nevar aiziet, un tika bīdīts aizvien augstāk partijas vadībā. Tikpat strauju kāpumu pa karjeras kāpnēm piedzīvoja viņa vienaudzis Vilis Krūmiņš. Viņš drīz nomainīja Berklavu komjaunatnē. Kā liecina arhīvu dokumenti, komjaunatne un tās vadītājs Krūmiņš 1949.gadā bija cieši saistīti ar Latvijas kulaku identificēšanu un piedalījās viņu deportēšanā. Berklavam palaimējās, un viņš netika vainots šajā briesmīgajā epizodē, jo tajā laikā mācījās Maskavas Augstākajā partijas skolā. Taču pagātne jāizvērtē piesardzīgi. Nacionālajiem komunistiem un Latvijai pēc padomju iebrukuma bija izvēle: 1) iestāties partijā un mēģināt ietekmēt politiku Latvijas labā, vienlaikus slepeni vienojoties ar noziedzīgo režīmu, vai 2) atteikties atzīt par likumīgu jauno kārtību, neiestājoties partijā. Berklavs un nacionālie komunisti izvēlējās pirmo: tas, protams, bija darījums ar pašu velnu. Vairākums latviešu izraudzījās otro.

Šajā jaunajā komunistu sugā bija kaut kas dinamisks un tomēr nekontrolējams. Atšķirībā no citiem Krievijas reģioniem Baltijas republikas neskāra 30.gadu lielā tīrīšana. Tādēļ baltiešus diez vai varētu uzskatīt par homo sovieticus paraugu. Jaunā paaudze ienesa sev līdzi noteiktu enerģiju, ja ne arī naivumu. Lai arī Ļeņina kolektīvās vadības ideāls staļiniskajā Krievijā sen bija izzudis, Latvijas komunistu pēckara paaudze to augstu vērtēja. Vēl vairāk, Staļina konstitūcija netika uzskatīta par vienkāršu papīra gabalu. Viņiem tā iemiesoja tiesības, kuras varēja un vajadzēja īstenot. Berklavs atcerējās asu vārdu pārmaiņu ar otro sekretāru Ivanu Ļebedevu, kurš ieņēma, iespējams, visietekmīgāko amatu Latvijas Komunistiskajā partijā.

Ļebedevs: "Ko nozīmē tava uzstāšanās pret partiju šodienas biroja sēdē?"

Berklavs: "Neesmu uzstājies pret partiju, bet iebildis tikai pret viena algota partijas darbinieka viedokli. Jūs taču neesat partija (..) Partijas statūtus es zinu, biedri Ļebedev."

Studējot Maskavas Augstākajā partijas skolā 40.gadu beigās, Berklavam radās pirmās īstās šaubas par komunismu. Padomju pasniedzēji, kas bija audzināti tikai marksisma teoriju garā, nespēja tikt galā ar studentiem no Baltijas republikām, kuri pastāvīgi uzdeva jautājumus par marksisma piemērošanu reālajiem apstākļiem.

Berklavs negribīgi turpināja strādāt partijas darbā, taču viņš un nacionālie komunisti atklāja, ka viņi savu aizvien pieaugošo ietekmi var izmantot tautas labā. Nacionālie komunisti arī saprata, ka kokainos marksisma lozungus, ko Augstākā partijas skola nespēja piemērot reālajai dzīvei, viņi var interpretēt paši, turklāt savā labā. Piemēram, 1957.gadā, būdams partijas Rīgas pilsētas organizācijas pirmais sekretārs, Berklavs gudri izmantoja Ļeņina vārdus latviešu kadru izvirzīšanai. Divās pirmajās lappusēs savā runā partijas Rīgas pilsētas komitejā 1957.gadā Berklavs pieminēja Ļeņina vārdu deviņas reizes; viņa runas temats bija morālā autoritāte "V.I.Ļeņins […] teica, ka šajā bangojošajā cīņā speciālajam postenim, kurā atrodas katrs komunists, "neapšaubāmi ir milzīga nozīme lielajai, neapstrīdamajai morālajai autoritātei"." Pēc Berklava teiktā, tagad ar sava uzdevuma veikšanu vien vairs nepietiek. Būtiska nozīme ir augstām morālajām īpašībām. Pārmērīga alkohola lietošana tika izcelta kā īpaši neciešama, taču citu apsūdzību vidū bija arī "amorāla uzvedība", "partijas biedra necienīga izturēšanās pret ģimeni" un "rupjība". Dažos gadījumos tās kļuva par pamatu izslēgšanai no partijas. Piemēram, 1957.gadā partijas Rīgas pilsētas komitejas lēmumā par tirdzniecības kultūras uzlabošanu kafejnīcās un veikalos teikts, ka nav ciešama rupja izturēšanās pret klientiem, un kā vainīgie tika minēti daži partijas biedri. Vēl vienā tajā pašā gadā pieņemtajā lēmumā par kafejnīcām iets vēl tālāk, norādot, ka partijai "drosmīgāk jāizvirza vadošos amatos jaunie speciālisti un vietējie kadri". Dažus mēnešus vēlāk sūdzība par kāda krievu tautības direktora nomaiņu ar latvieti liecina, ka jaunā politika tika īstenota. Kā liecina partijas Rīgas pilsētas komitejas arhīva dokumenti, 1957.gadā no partijas tika izslēgti 33 komunisti vismaz daļēji par alkoholisko dzērienu lietošanu vai rupju izturēšanos. (Dažreiz tā arī bija vienīgā apsūdzība.) No šiem 33 izslēgtajiem tikai viens bija latvietis. Bija skaidrs, ka, strādājot Komunistiskajā partijā, Berklavs varēja vairāk ietekmēt Latvijas pārvaldi.

Iegūstot aizvien lielāku politisko varu, nacionālie komunisti vairākās frontēs centās iegūt lielākas priekšrocības latviešu nācijai. Tika krasi ierobežota iebraukšana Rīgā uz pastāvīgu dzīvi, it īpaši nelatviešiem; noteikumi prasīja divos gados apgūt krievu un latviešu valodu vai rēķināties ar atlaišanu no darba; kultūra tika liberalizēta un tādi iepriekš nicināti rakstnieki kā Rūdolfs Blaumanis tagad kļuva par Latvijas ieguldījumu padomju kultūras festivālā jeb dekādē.

Taču katrā mēģinājumā ieturēt prolatvisku kursu nacionālie komunisti sadūrās ar daudziem šķēršļiem. Galarezultātā nacionālie komunisti tika atcelti no amatiem vai izslēgti no partijas, pirms viņiem izdevās īstenot savas politiskās ieceres, piemēram, panākt valodas prasību ievērošanu. Berklava imigrācijas ierobežošanas politiku būtu bijis grūti turpināt bezgalīgi. Ne tikai pieauga armijas virsnieku sūdzību skaits, bet arī Hruščovs aicināja visā Padomju Savienībā smagajā rūpniecībā septiņos gados divkāršot produkcijas izlaidi. Rīgas rūpnīcu direktori sūdzējās, ka tas neesot iespējams, ja pastāvēs imigrācijas ierobežojumi. Ņemot vērā spiedienu visā Padomju Savienībā intensificēt smago rūpniecību, būtu bijis gandrīz neiespējami palēnināt vai aizstāt Latvijas būtiski svarīgo ieguldījumu tajā ar lauksaimniecības un patēriņa precēm.

Lai arī daudzas nacionālo komunistu darbības bija pretrunā ar Maskavas vēlmi līdz minimumam samazināt nacionālo spriedzi un veicināt smago rūpniecību, Kremlis bieži vien dīvaini klusēja. Berklavs atcerējās, ka līdz 1958.gadam Maskava bija saņēmusi jau 147 sūdzības par viņu. Tomēr šajā sakarā nekas netika darīts. Krūmiņš savos memuāros raksta, ka Kremļa vadība maz interesējās par šīm sūdzībām. Nacionālo komunistu kustība Latvijā sāka izirt tikai 1959.gada jūnijā, kad Rīgā vizītē ieradās Hruščovs. Šī valsts vizīte ritēja kā parasti līdz pēdējam vakaram, kad Hruščovam bija saruna ar vairākiem militāro aprindu pārstāvjiem. Vētrainajā Hruščova un Berklava konfrontācijā nākamajā dienā šķita, ka Maskavā beidzot izlemts Latvijas nacionālo komunistu liktenis. Hruščovs asi noprasīja: "Kas jūs esat — ienaidnieks vai godīgs cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja esat godīgs cilvēks, to jums vēl vajadzēs pierādīt!" Berklavs apgalvoja, ka Hruščovs nosūtīja savus cilvēkus uz Rīgu, nolēma, ka viņš ir ienaidnieks un tādēļ deportējams. "Mani izsauca uz Maskavu un teica, ka, "mūsuprāt, jūsu klātbūtne Latvijā turpmāk nav iespējama. Jums būs jāatstāj Latvija, un mēs jūs iekārtosim kaut kur Krievijas vidienē." Tā tas notika."

Tomēr tīrīšanas detaļas ir sarežģītākas. Pēc Maskavas pārstāvja izmeklēšanas tika pieprasīts apcietināt un tiesāt Berklavu. Berklavs savos memuāros atzina, ka Hruščovs noraidīja viņa lūgumu, baidoties no nacionālistiskas reakcijas un pārāk liela trokšņa pasaulē. Vilis Krūmiņš, kurš tolaik bija otrais sekretārs un vēlāk arī tika atstādināts no amata, noliedza, ka tīrīšanu būtu sarīkojis Hruščovs. Viņš uzskatīja, ka padomju premjers vēlējies izvairīties no plašāka konflikta ar Latvijas nacionālajiem komunistiem, cerot simboliski atstādināt no amata Jāni Kalnbērziņu, no kura viņš jau tāpat vēlējās atbrīvoties. Krūmiņš tālāk apgalvo, ka LKP VII plēnumā (1959.gada 6.—8.jūlijā) Berklavu pavēlēja atstādināt nevis Hruščovs, bet gan militārās aprindas un Latvijas propagandas un aģitācijas sekretārs Arvīds Pelše. Krūmiņš atcerējās apspriedi 1959.gada novembrī, kurā piedalījās Hruščovs, Pelše un Kalnbērziņš un kurā Hruščovs paudis savu sašutumu par atstādināšanu. "Kāpēc tagad visa pasaule zina, ka Maskava nav spējīga sakārtot savas lietas Rīgā?" Berklava un Krūmiņa viedokļi varbūt nemaz nav tik nesavietojami, kā šķiet. Jūlija plēnumā Maskava pieprasīja Berklavam izbeigt Rīgā piekopto imigrācijas politiku, ko Berklavs atteicās darīt. Iespējams, ka Berklava nesamierināmās nostājas dēļ Kremlis pēc Maskavas izmeklēšanas nevarēja atļaut viņam turpināt strādāt. Otrā iespēja ir tāda, ka uzbrukums Berklavam, pat ja tās nenotika pēc Maskavas pavēles, apzīmogoja viņu kā nacionālistu tik lielā mērā, ka pats Hruščovs nespēja viņu reabilitēt.

Veids, kā krita Krūmiņš, sniedz papildu apstiprinājumu versijai, ka tīrīšanu organizēja nevis Hruščovs, bet Pelše. Kā stāsta Krūmiņš, 1959.gada novembra tikšanās laikā Hruščovs pieprasīja, lai Pelše neatbrīvo Krūmiņu no otrā sekretāra amata. Krūmiņu tomēr atstādināja no šā amata 1960.gada februārī, taču šī atstādināšana ne mazākā mērā nelīdzinājās tam, kas notika ar Berklavu. Vesels plēnums tika veltīts Berklava atstādināšanai, turpretim Krūmiņa pazemināšana amatā bija vienkārši sīka piezīme partijas biroja aktīs bez jebkādām apsūdzībām buržuāziskā nacionālismā vai kādā citā nodevīgā rīcībā. Amats, kas tika atvēlēts Krūmiņam — izglītības ministrs —, bija ļoti cienījams. Tas liek domāt, ka Pelšem bija jāapietas uzmanīgi ar Krūmiņu, iespējams, Hruščova brīdinājuma dēļ. Interesanti, ka vēlākā iniciatīva pazemināt Krūmiņu amatā nāca no Mihaila Suslova, kura sieva bija Pelšes sievasmāsa. 1964.gadā Hruščovs pats zaudēja amatu. Iespējams, ka tā nav sagadīšanās, ka viņa krišanas iniciators bija tas pats Suslovs. Kamēr saule rietēja Latvijas nacionālkomunistiem un Hruščovam, Pelšes un Suslova zvaigznes mirdzēja jo spožāk. Ar Suslova gādību Pelše varēja atstāt Latvijas politisko skatuvi un kļūt par PSKP politbiroja locekli, vienu no varenākajiem cilvēkiem visā Padomju Savienībā.

Komunistu intrigu ļoti politizētajā pasaulē patiesība par nacionālo komunistu rīcību nekad nekļūs pilnīgi skaidra. Tomēr maniem aizvadītā gada pētījumiem par nacionālajiem komunistiem, kuros ietilpst intervijas un atmiņu stāstījumi, arhīvu dokumentu un laikrakstu analīze, vajadzētu labāk izgaismot šo sarežģīto un tomēr fascinējošo pasauli. Latvijas padomju vēsturi noteikti vairs nevar atspoguļot tikai melnos un baltos toņos. Vēsture ir pārāk sarežģīta. Un ne jau man spriest par šīm personībām. Vēsturnieki var sniegt lasītājiem pierādījumus, bet latviešiem pašiem jāizvērtē sava pagātne.

Vils Prige, Marketas universitātes (Milvoki Viskonsinas štatā) doktorants padomju vēsturē. Viņa disertācijas tēma ir nacionālkomunistu kustība Latvijā. Viņš veicis pētījumus gan Maskavas arhīvos, gan Rīgā

Diena, 2004. gada 12. jūnijs.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home