Ekspedīcija
Vjatlags-Usoļlags '95
Alfreds Puškevics
Vjatlags jeb Kirovlags (pašlaik
"Iestāde K - 231") Staļina nāves nometņu sarakstā ieņem
sevišķu vietu: 1) nav tālu no valsts politiskajiem centriem, 2) atrodas
Krievijas Eiropas daļā. 3) represiju vieta ar senām tradīcijām (no ķeizaru
laikiem), 4) vietējie iedzīvotāji maz klejo un ir lojāli pastāvošajai
varai. Daudziem no viņiem visa dzīve saistīta ar nometnēm (sargi, NKVD
pensionāri un agrāk sodu izcietušie), 5) izolācija no Lielās zemes,
jo Vjatlagu no ziemeļu dzelzceļa Maskava - Perma - Sverdlovska šķir
apmēram 150 km gara un 30 km plata necaurbrienamu purvu josla.
Vēl nesen vienīgais ceļš uz Vajtlagu
bija NKVD resora dzelzceļš no stacijas Jar līdz stacijai Ļesnoje. Vēl
pirms 20 gadiem pārtikas piegāde nometnēm bija iespējama tikai pa
dzelzceļu vai ziemas ceļu, kad purvi aizsaluši. Vjatlaga pārvalde 60.-
70. gados plaši izmantoja helikopterus, kurus nomāja, samaksājot ar
koksni. 80. gados paralēli dzelzceļam jau bija uzbūvēta šoseja. Pašlaik
ir iespēja no Vjatlaga centra (Ļesnoje) pa šoseju tikt līdz Kirsai
(neliela pilsēta ar spēcīgu kabeļu rūpniecību, kura dod 1/3 no
Krievijā ražotiem kabeļiem). No Kirsas ceļš atraujas no dzelzceļa un
iet uz apgabala centru Kirovu.
No vēstures zinām, ka Vjatkas novads jau
Pētera I valdīšanas laikā kļuva par nemiernieku (streļcu) izsūtīšanas
vietu. Ar laiku Vjatkā (tagad Kirovā) tika izbūvēts pārsūtīšanas
cietums. Pēc Otrā Pasaules kara Kirova bija tā vieta, kur tika izpildīti
daudzi PSRS Eiropas daļā piespriestie nāvessodi. Jau 1941. gada 14.
maijā VKP (b) Centrālās Komitejas un PSRS TKP lēmumā un uz tā pamata
izdotās NKVD direktīvas Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no
Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas,
Vjatlagam bija paredzēta loma Latvijas un Igaunijas armijas virsnieku,
aizsargu un policistu iznīcināšanā. Arī tas, ka Kirovā Otrā
Pasaules kara laikā atradās LPSR valdība ar V. Lāci priekšgalā, nav
nejaušība. Cenzdamies iztapt Maskavas saimniekiem, no Kirovas uz
Vjatlagu brauca izmeklētāju brigādes, kuras pēc uzvārdiem bija
latviskas, bet ar darbiem darīja visu, lai iznīcinātu Latvijas
patriotus un pasargātu sevi no nosūtīšanas uz fronti. Vēl dzīvi
palikušos Vjatlaga ieslodzītos lūdzu papildināt manu informāciju par
atsevišķām nometnēm, kuras laika trūkuma dēļ nevarējām apmeklēt.
Pašlaik daudzas nometnes ir pārveidotas
par stingra un sevišķa režīma nometnēm, kurās atrodas notiesātie
par sevišķi smagiem noziegumiem. Vairākās apdzīvotās vietās (arī
Ļesnajā) atrodas arī notiesātie par noziegumiem, kas izdarīti aiz
neuzmanības (autoavārijas, neuzmanīga rīkošanās ar ieročiem utt.).
Tādiem ir samērā brīvs režīms un tikai naktis jāpavada zonā. Bēgšana
no nometnēm ir praktiski neiespējama. Nometnes labi apsargā IeM karaspēks.
Dzelzceļa pārbrauktuves, lielu ceļu krustojumus un apdzīvotas vietas
ārpus nometnēm pastāvīgi kontrolē OMON. Apdzīvotās vietās daudz
milicijas un valsts autoinspekcijas darbinieku. Arī mēs ekspedīcijas
gaitā pastāvīgi tikām pavadīti un novēroti, jo Vjatlagā ir daudz
objektu, kuru fotografēšanai vajadzīga speciāla Maskavas atļauja.
Ekonomiskā lejupslīde Krievijā ir skārusi
arī ieslodzījumu vietas. Kādreiz varenais Vjatlags, kurš ar koksni apgādāja
lielāko daļu no bijušās PSRS Eiropas daļas patēriņa un deva ienākumus
no eksporta, tagad nīkuļo. Labākie meži sen jau izcirsti. Trūkst
stabilu sakaru ar ārzemēm. Valūta nāk tikai no Somijas par bērzu
koksni finiera rūpniecībai. Vjatlagu ekonomiski iespaido arī saites ar
Krievijas militāro kompleksu. Vjatlags vienmēr ir devis daudz koksnes
ieroču rūpniecībai (detaļas un iepakojums). Līdzīgas problēmas ir
arī Usoļlagā. Soļikamskā (tas atrodas Permas apgabala ziemeļos). Tomēr
ir arī zināmas atšķirības. Ja Vjatlagā 40. - 41. g. nonāca Latvijas
armijas virsnieki, policija un aizsargi, tad Soļikamskas nometnēs vairāk
bija tirgotāju, rūpnieku, zemes īpašnieku un inteliģences. Pēdējos
bija vieglāk apstrādāt. Vjatlagā galvenā nodarbošanās tajā laikā
bija meža ciršana, Usoļlagā - meža ciršana, sāls tvaicēšana,
darbs šachtās, kālija kombināta paplašināšana.
Domas par ekspedīciju neradās spontāni.
Jau 60-tajos gados strādāju Vjatlagā un mēģināju atrast tēva kapu.
Pateicoties slepenībai, kura vienmēr pavadīja Vjatlaga darbību un
apzināti sagrozītajām adresēm, meklēju 75 km no tās vietas, kur kādreiz
bijis mans tēvs. Arī Ilmāram Knaģim tēvs gāja bojā Vjatlagā.
Atmodas laikā nolēmām organizēt nelielu ekspedīciju uz Vjatlagu. Tomēr
dažādu iemeslu dēļ to nācās atlikt. Tad stingrāks kļuva caurlaižu
režīms. Ar vīzu ieviešanu zuda pēdējās cerības. Bet Ilmāra
neatlaidība vainagojās panākumiem. Finansiālās grūtības sākumā
likās nepārvaramas, bet pārsteidza daudzo ziedotāju atsaucība.
Izmantoju iespēju, lai ekspedīcijas dalībnieku vārdā pateiktos ziedotājiem,
kuri nāca uz LTF mītni: Elzai Rasai, Jēkabam Vaivadam, Mārtiņam Ņukšam,
Rutai Lupmanei, Ilmāram Rušmanim, Ilgai Zubrovičai, Amandai Steķis,
Imantam Bērzonam, Alfredam Romanam un daudziem citiem. Paldies Zemnieku
savienībai, PBLA, LNNK, Rīgas rajona Padomei, Saules bankai, LTF.
7. augusts.
Dienas pirmā puse paiet kārtojot
neatliekamas darīšanas. Jelgavā mani uz ielas uzrunā maz pazīstami
cilvēki un novēl ekspedīcijas izdošanos. Autobusā no kādas represētas
kundzes saņemu īstu relikviju. Tā ir no Vjatlaga sūtīta vēstule.
Mani lūdz noskaidrot, kas slēpās aiz adreses šifrētiem numuriem un
uzzināt, kas pašlaik tur notiek. Rīgas stacijā nezināju vagona
numuru. Tomēr ceļabiedrus jau pa gabalu atpazinu pēc lielajām mugursomām.
Nedaudz pārsteidz TV ziņu dienesta ierašanās pie vilciena. Mūs pavada
politiski represētie, tuvinieki un LTF pārstāvji.
Ekspedīcijas dalībnieki:
Ilmārs Knaģis
- vadītājs. Latvijas Politiski Represēto Apvienības aktīvs
darbinieks. Viņa vadībā uzcelti piemiņas krusti latviešu izsūtījumu
vietās aiz Polārā loka: Plahinā (1988.g.) un Nāves salā uz Jeņisejas
- Agapitovā (1990.g.). 1941. g. izsūtīts uz Sibīriju, Latvijā atgriezās
1947.g. Atkārtoti izsūtīts uz Sibīriju 1949. g. Profesija - ģeologs,
vaļasprieks - ūdenstūrisms.
Ainars Bambāls
- Latvijas Valsts archīva dienesta dokumentu daļas vadītājs. Vēsturnieks
ar lielu pieredzi ekspedīcijās. Baltiešu ekspedīcijas vadītājs
(1990.g.) pie Lāmas ezera - 120 km no Noriļskas - vietā, kur uz mūžiem
palika latviešu virsnieki, kurus 1941.g. 12.jūnijā sūtīja uz kursiem
Maskavā, bet ceļā apcietināja un viņi nonāca Sibīrijas ziemeļos.
Uzstādījis piemiņas zīmi arī latviešu bojā ejas vietā Taišetlagā.
Ieceres - drīzumā jāiznāk 2 grāmatām par Noriļsku. Ieplānota grāmata
par Vjatlagu. Autors 32 publikācijām par represēto Latvijas armijas
virsnieku likteņiem. Vaļasprieks - spiningošana un ūdenstūrisms.
Zigurds Šlics.
Inženieris. Pats nav bijis represēts, bet kā Latvijas patriots, pavadījis
Ilmāru Knaģi visās ekspedīcijās. Arī šoreiz uz viņu gūlās plānošana
un visu darbu aprēķini. Vaļasprieks - ūdenstūrisms un alpīnisms.
Alfreds Puškevics
- kara topogrāfs. Būdams armijā, veicis topogrāfiskus un ģeodēziskus
darbus neskaitāmās vietās Krievijā, arī Vjatlaga, Usoļlaga,
Kizellaga, Tagillaga, Servolaga un citos Staļina nometņu rajonos. Izsūtīts
1941. gadā. 6 gadus pavadījis Sibīrijā un Taimiras pussalā.
Iebraucam robežpunktā. Vecākais praporščiks,
labi nobarojies, ar sarkanas krāsas štempeli sasmērē vīzu un pasi.
Muitas kontrole interesējas, kas mūsu mugursomās. Atbilde, ka tur ir tūristu
aprīkojums, viņus apmierina.
8. augusts.
Maskavā mūs sagaida Latvijas vēstniecības
Krievijā vicekonsule Biruta Urvačova. Stacijas laukumā sēžamies
Karavellā ar diplomātiskajām pazīšanas zīmēm un ierodamies LR Vēstniecībā
Čapligina ielā. Mums ierāda telpas vēstniecības viesnīcā.
Pusdienu laikā Latvijas vēstnieks Jānis Peters teica: Esam gandarīti,
ka varam atbalstīt ekspedīciju. Jūs dodaties grūtā ceļā un arī
pildāt pienākumu pret tiem, kas nav dzīvi. Gribas apsveikt jūsu uzņēmību.
Ceļā atcerieties, ka LR vēstniecība, kas jums vienmēr palīdzēs.
Krievijas Federācija, izsniedzot vīzas, atzina jūsu pasākumu un tā
juridisko nozīmi..
Tad vēstniecības apskate. Mūs pavada vēstnieks
un viņa kundze Baiba. Seko ekskursija ar Karavellu uz memoriālu
Paklonnaja Gora. Memoriālā ietilpst ne tikai uzvaras piemineklis un
karalaika technikas izstāde, bet arī jauna pareizticīgo baznīca. Vakarā
Karavella aizveda mūs uz Jaroslavļas satciju. Vēlāk Krievijā
tiekoties ar apgabalu vadību, mēs sapratām, cik svarīga ir Latvijas sūtņa
loma, nesot Latvijas tēlu pasaulē.
9. augusts.
Vilciens mūs ved uz Kirovu. Stacijā Šarija
pa logu vēroju neparastu skatu: 8 cilvēku brigāde ar laužņiem un dižāmuriem.
Un nevienas sievietes! Tikai tagad sāku ticēt, ka arī šeit laiki mainījušies.
Iebraucam Kirovā. Uzgaidāmajās telpās nav vietas, kur apsēsties.
Ingvars dodas meklēt grāmatu veikalu, lai iegādātos Kirovas apgabala
karti. Laiks iepazīstināt ar piekto ekspedīcijas dalībnieku.
Ingvars Leitis - kinodokumentālists.
Viņa uzdevums - uzņemt filmu par ekspedīciju. Pēc izglītības būdams
vēsturnieks, 70. gados, lai apzinātu un pētītu Sibīrijas latviešu stāvokli,
ar divriteni nelegāli veicis ceļu no Rīgas līdz Klusajam okeānam.
1988. gadā ar Ilmāru Knaģi devies Igarkas ekspedīcijā, par ko uzņemtā
filma tajā gadā ieguva 1. vietu Latvijā savā kategorijā.
Ar velosipēdu šķērsojis arī Ameriku
un Eiropu.
Pēdējo reizi šeit biju 1973. gadā.
Vizuāli nekas nav mainījies. Dodamies uz tūristu klubu Vjatka. Steigā
izkraujoties, vienā no mašīnām paliek Aināra soma. Aināram ar
Zigurdu izdodas taksometra šoferi atpazīt stacijas laukumā. Soma izglābta.
Mūsu rīcībā liela istaba, gar sienām
matrači, guļammaisi, gumijas laivas. Ir elektriskā plīts. Vismaz nebūs
jāmeklē ēdnīca. Kluba vadība mūs iepazīstina ar vietējiem apstākļiem,
transporta un ceļu stāvokli. Ilmārs ar Aināru dodas vizītē pie
apgabala vadības.
10. augusts.
Milicijā reģistrē mūsu vīzas. Jāatrod
muzejs un jānoskaidro, kādu informāciju tur varam saņemt. Pie muzeja
sienas - piemiņas plāksne boļševiku karakalpam Āziņam (latvietim no
Liepājas) - Dzelzs divīzijas komandierim pilsoņu kara laikā. Muzeju mūsu
problēmas neinteresē, bet tur ieteic griezties pie B.Šura, kurš uz
savu roku pēta represiju upuru likteņus Kirovas apgabalā. Pilsētā ir
apzināta cilvēku nošaušanas vieta Staļina laikā. Kapos, kur nošautie
aprakti, uzlikts piemineklis.
Sapratām, ka vietējos interesē tikai šeit
arestētie, bet par cittautiešiem Vjatlagā maz kas zināms, jo šī tēma
vēl šodien ir aizklāta, maz nebūs jāmeklē ēdnīca. Kluba vadība mūs
iepazīstina ar vietējiem apstākļiem, transporta un ceļu stāvokli.
Ilmārs ar Aināru dodas vizītē pie apgabala vadības.
10. augusts.
Milicijā reģistrē mūsu vīzas. Jāatrod
muzejs un jānoskaidro, kādu informāciju tur varam saņemt. Pie muzeja
sienas - piemiņas plāksne boļševiku karakalpam Āziņam (latvietim no
Liepājas) - Dzelzs divīzijas komandierim pilsoņu kara laikā. Muzeju mūsu
problēmas neinteresē, bet tur ieteic griezties pie B.Šura, kurš uz
savu roku pēta represiju upuru likteņus Kirovas apgabalā. Pilsētā ir
apzināta cilvēku nošaušanas vieta Staļina laikā. Kapos, kur nošautie
aprakti, uzlikts piemineklis.
Sapratām, ka vietējos interesē tikai šeit
arestētie, bet par cittautiešiem Vjatlagā maz kas zināms, jo šī tēma
vēl šodien ir aizklāta. Ir saglabājušās ieslodzīto latviešu
uzskaites kartiņas. Lūgumu izsniegt pilnu latviešu sarakstu noraida,
aizbildinoties ar instrukciju, ka izziņas sniedz tikai radiem un viņu
pilnvarotajiem. Uzrādām tēvu reabilitācijas rakstus un mums sola
izsniegt izziņas. Vēlāk noskaidrojam, ka dokumentus par ieslodzītajiem
latviešiem glabā atsevišķi no citiem. Vai tā ir apņēmība
dokumentus atdot Latvijai? Varbūt nolemts tos iznīcināt?
Dodamies pie vietējās administrācijas
vadītāja. Lūdzam atļauju uzlikt piemiņas zīmi. Milicijā stājamies
uzskaitē un saņemam veidlapas, lai pierakstītos. Bankā samaksājam
nodevas. Izbrīnu rada tas, ka štābā ir divi Feliksa Dzeržinska
pieminekļi. Viens visā augumā, bet otrs - krūšutēls. Kad Maskavā
demokrāti gāza Dzelzs Feliksu, arī Ļesnajā bija mēģinājums ar
feliksiem izrēķināties, bet vai nu pieminekļi bija izturīgi, vai spēku
bija par maz, jo sadauzītas tikai pieminekļu plāksnes. Interesanti, ko
tajā brīdī darīja čekisti.
Redzam 1941. gadā latviešu un igauņu
celtās divstāvu koka mājas. Ar apdari un balkoniem tās atšķiras no
citām. Nofotografējam arī pirmā Vjatlaga priekšnieka savrupmāju.
Braucam uz austrumiem no Ļesnajas, ko vietējie dēvē par latviešu
kapiem. Tos atceras arī divi no mūsu pavadoņiem, kuri tajos laikos vēl
bija bērni. Drīz vien bobiki nespēj purvaino apvidu veikt.
No kapiem nav ne mazākās pazīmes. Ko
var gaidīt no vietas, kuru pirms 50 gadiem apzīmēja tikai ar mietiņu
vai steigā sarūpētu krustiņu? Atpakaļceļā iebraucam nometinājuma
vietā, kur likumpārkāpēji dzīvo barakās bez žogiem un nodarbojas ar
lauksaimniecību. Tālāk - zona ar barakām, dzeloņdrāšu žogiem un
sargtorņiem, pēc tam rūpniecības zona (zāģētava), kura arī ietērpta
dzeloņdrātīs.
Vecos un jaunos Ļesnajas kapus šķir
dzelzceļa līnija. Apbedījumi šeit sākti no Ļesnajas dibināšanas.
Brīvajiem ir pieminekļi un metāla žodziņi, zekiem - vārgs standarta
krustiņš ar numuru, dažreiz arī ar nazi izgriezts vai izdedzināts vārds
un uzvārds. Jaunajos kapos var redzēt 60. gadu apbedījumus. Ļesnajā
ir slimnīca, kurā nokļūst smagi slimie un meža darbos savainotie zeki
no Vjatlaga nometnēm. Gadās arī redzēt atraktus kapus - turīgākie
radinieki aizveduši zeku uz dzimto novadu. Rodas doma, ka mēs krustu varētu
uzlikt šajā rajonā. Tomēr jāredz vēl citas vecās nometnes. Petrovičs
solās pierunāt priekšniecību, lai atļauj apmeklēt lēģeri Nr. 7,
kurš daudzu cilvēku atmiņā palicis kā latviešu Golgāta. Par nožēlu,
šī nometne atrodas aiz vīzās norādītā galapunkta.
Pārvaldes štābā parunājām ar atvaļinātu
virsnieku V., kurš turpina strādāt, bet ar notikumu uztveri un vēstures
vērtējumu stipri atšķiras no citiem NKVD veterāniem. Aiz skopiem
pierakstiem un skaitļiem - cilvēku likteņi un ziņas, par kuru izpaušanu
pats V. vēl nesen varēja pārvērsties par lēģera putekļiem.
Klausoties Petrovičs kļūst drūms, kaut gan vēl pirms trim gadiem bija
ieslodzīto nometnes priekšnieks.
1941. gada jūlijā nometnē Nr.7 (34 km
no Fosforitnajas) no Baltijas atvesti 3174 ieslodzītie (t.sk. 103
sievietes). Apmēram pret 2 tūkstošiem no viņiem jau bija ierosinātas
krimināllietas. V. slepenās pavēļu grāmatās atradis šādu ierakstu:
1941. gada 24. oktobrī pavēle nr. 409. Ir atsevišķi gadījumi, kad uz
līguma pamata pieņemtie darbinieki piesavinās ieslodzīto personiskās
mantas. Kratīšanā pie grāmatveža Riģko atrasti: zelta pulkstenis -
1, pildspalvas - 6, ādas portfelis - 1, lietussargs - 1. Mēs redzam, cik
beztiesīgi bija latvieši ne tikai cietumsargu, bet arī brīvo ierēdņu
priekšā.
1941. gada rudenī Vjatlagā plosījas
dizentērija. Gada beigās nometnēs skaitījās: 19 500 (no tiem - 16 780
vīrieši) ieslodzītie; 437 distrofiķi; 220 smagi traumēti; 1800 (saņem
pretcingas devas) ar cingu slimie. 1943. gadā (tikai decembrī vien) ar
distrofiju slimoja 2435. Mira no palagras - 58, no cingas - 12, no gripas
- 25. 3000 ieslodzīto saņēma pretcingas devu. 1944. gadā lielā mirstība
turpinājās. 1944. gada 1. janvārī Vjatlagā atradās 12 001 ieslodzītais.
Kopā ar Pievolgas vāciešiem - nedaudz vairāk par 16000. Pusgada laikā
( no 1.07.44. līdz 31. 12.44.) nomira 1524 (jeb 10%). Šinī gadā notika
kārtējā Vjatlaga centra adreses maskēšana. Pasta kaste Volosņica nozīmē
Ļesnoje, nākošajā gadā jau Pasta kaste K- 231. 1944. gada beigās
lielākās nometnes Vjatlagā ir: 3., 6. (Brusņičnoje), 13. (Razdeļnaja),
15. (Vetka), 16. (Borovoja jeb Pašņaka), 17. (stacija Ima, kur atradās
sevišķi bīstamie) un divi sovhozi, kuri apgādāja ar dārzeņiem. V.
pieraksti aptver arī 1938. - 1940. gadu un raksturo priekšniecības
patvaļu.
12. augusts.
Sestdien Petrovičs sāk sarunu par lēģeri
Nr. 7. Vislielākā mirstība bijusi kara gados. Daudzi miruši no bada,
spriedumu pat nesagaidot. Petrovičs atkal mēģina mūs atrunāt turp
braukt jo lēģeris pagājušajā gadā pilnīgi nodedzis. Turamies pie
sava, un Petrovičs beidzot paziņo, ka stacijā mūs gaida zeku ātrā
palīdzība. Ja mežā ieslodzītais tiek savainots, pa radio izsauc ātro,
bet cietušo iznes līdz sliedēm. Stacijā mums pievienojas mazrunīgs
pulkvedis. Paziņo, ka lēģerī Nr. 7 nedrīkstam lietot fotoaparātus.
Saprotam, ka Petrovičam vienam pašam mūs neuztic. Pusstundas brauciens,
un apstājamies pie divām pamestām koka mājiņām un sadeguša vagoniņa.
Ejam pa ceļu, un no neliela uzkalniņa paveras skats, kas varētu līdzināties
Hirosimai. Priekšplānā - nodegušais ciemats. Pa kreisi štāba ogļu
kontūras ar lielām apaļām krāsnīm. pa labi ogļu kaudzes - tur atradās
ugunsdzēsēju depo. Tālāk - zona, kas atgādina milzu putnu būri. Viss
sadedzis. Tikai žogu stabi un dzeloņdrātis. Sargtorņu pieejas un torņi
atgādina gigantiskas zeķes, kuras adītas no dzeloņdrātīm. Virtuvē
izjukuši pavardi un no karstuma sasprāguši katli. Alumīnija bļodiņas
pārvērtušās metāla pilienos. Nolaužu no žoga gabalu dzeloņdrāšu
pinuma. Caur šīm drātīm mans tēvs skatījis pēdējo saules rietu.
Kas tad noticis ar lēģeri? Būvēts
1938. gadā tautas ienaidniekiem. 1941. gadā atvesti latvieši un igauņi.
Tad klāt nākuši Krievijas vācieši un rumāņu karagūstekņi. 1944. -
1945. g. atkal latvieši. Andropova laikā nometne bija pārpildīta.
Gorbačova laikā ieslodzīto skaits stipri samazinājies. Radies lēmums
nometni slēgt. Dažus mēnešus pirms Krievijas puča lēģeris Nr. 7
remontēts. Uzcelta jauna sardzes ēka, labiekārtota apsardzes pilsētiņa.
Nometnei veltīta sevišķa uzmanība. Varbūt tā atkal gaidīja latviešus?
Pēc puča neveiksmes interese par lēģeri zuda. Nometni praktiski vairs
neapsargāja. 1994. gada rudenī lēģeris Nr. 7 nodega.
Petrovičam ir zīmējums ar veco lēģera
kapu atrašanās vietu. Tur noturam piemiņas brīdi. Piestiprinām pie kārts
Latvijas karogu un nodziedam himnu. Mūsu pavadoņi uzturas kādus 100
metrus no mums un svinīgo brīdi netraucē. No nodegušā 7. lēģera žoga
paņemu gabalu dzeloņdrāts piemiņai.
Vakarā izlemjam par krusta atrašanās
vietu. Tā būs Ļesnaja nomalē starp diviem kapiem. 50 metri krustu šķirs
no dzelzceļa. Kamēr pētām Ļesnaja apkārtni, štāba sētā mūs jau
gaida baļķi krustam. No štāba mūs šķir katlu māja un malkas grēdas.
Bet no otrā stāva var novērot mūsu darbu.
13. augusts.
Svētdiena. Līst smalks lietus. Mēram baļķus
un sākam apstrādāt. Ainārs, Zigurds un Ingvars aizbraukuši rakt vietu
krusta pamatnes betonēšanai. Ātri parādās zils māls, bedre pārvēršas
par mālu abru un Petrovičs atved divus zekus ar lāpstām palīgā.
Izkarinām Latvijas karogu. Karogs plīvo līdz darba dienas beigām. Tā
tas atkārtosies katru dienu. Priekšniecībai iebildumu nav. Vakarā bijām
liecinieki kā apzaga administrācijas vadītāja sievu. Ļesnajas mērs
atgriezās no mazdārziņa. Somā - dažādi dārzeņi. Ēdnīcas sarkanajā
stūrītī vakariņojām. Mēram radās doma iepazīstināt sievu ar ārzemniekiem.
Somu, lai tā netraucētu, atstāja lielajā zālē kasieres un vadītājas
uzraudzībā. Pēc 30 minūtēm somu nozaga. Mērs notikušo uzņēma mierīgi:
Visur zog!.
14. augusts.
Krusts jāsagatavo transportēšanai. Zāģētavas
priekšnieks atved pasūtītos dēļus. Turpinās krusta koka apstrādāšana.
Ierodas divi Petroviča sūtītie zeki ar motorzāģi. Ar mūsējiem sarunājas
sirms kaukāzietis. Noskaidrojas, ka atnācējs ir armēnis, kurš šejienes
lēģeros nobijis 10 gadus. Pēc atbrīvošanas uzdienējis par elektriskās
apakšstacijas priekšnieku. Tagad ir pensijā un strādā par dežūrmeistaru.
Viņš pastāstīja, ka agrāk izbadējušies ieslodzītie mežos uz
ugunskuriem vārījuši visādas zāļu tējas ar sāli. Tas radījis sāta
ilūziju, bet ātri novedis pie kāju tūskas un nāves. Nav bijis spējīgs
kaut ko līdzēt 16. lēģera slimnīcas vecākais ārsts, kurš pirms tam
strādājis Kremļa slimnīcā (un tomēr atmaskots!). Reiz, atgriežoties
no darba, pēdējam ierindā uzkritis agrāk aizzāģēts koks. Izmocītajiem
zekiem nav bijis spēka koku novākt. Lēģerī atgriezušies par vienu
mazāk. Nelaimīgais norakstīts.
Katru rītu līdz meža cirsmai jāmēro 8
kilometri. Līdz 1953. gadam dienā vienam ieslodzītajam bija jāsazāģē
12 kubikmetru. Izvešana notika ar zirgiem. No izstrādes bija atkarīga
maizes deva: 700 grami - visaugstākā (to reti kāds saņēma), 600 grami
+ auzu biezputras sacepums - stahanoviešiem par 13 kubikmetriem, 500
grami - parastā norma, 450 grami - soda izolatora norma (un neko
karstu!).
Vaicājam, kā viņš iekritis. Puisim
bijis 21 gads, mācījies tehnikumā. Nejauši dzirdējis nostāstu, ka kāds
večuks kara laikā dabūjis 10 gadus par anekdoti. Saturs šāds: Brauc
Čerčils ar Staļinu pa Krieviju. Uz ceļa guļ bullis un uz skaņu signāliem
nereaģē. Staļins pieiet pie dzīvnieka un iečukst ausī: Sūtīšu uz
kolchozu! Bullis ātri pazūd. Anekdote iepatikusies, un vakarā viņš to
atstāstījis kopmītnē. No rīta divi drošībnieki puisi nogādājuši
kur pienākas. Tautas tiesa piespriedusi 10 gadus. Pirmo reizi īsti apskrējusies
dūša, kad ieraudzījis, ka zekus aprok vienas lāpstas dziļumā. Būvējot
naftas bāzi, atrakuši veselu kaudzi cilvēku kaulu un nesuši tos ar
nestuvēm uz purvu. Ieradusies komisija un likusi kaulus nest atpakaļ.
Naftas bāze tur tomēr vēlāk uzcelta. Sergejs bijis 17. lēģerī. Tur
reiz esot pieķerts aizliegtā kāršu spēlē. Režīma priekšnieks
nolicis pie celmu laušanas. Saņēmis soda normu - 450 gramu maizes.
Nometnē bijis resns uzraugs Doncovs Ivans Andrejevičs. Reiz 20 grādu
salā mūs dzina uz darbu. Doncovs bez iemesla man iespēra. Pakritu. Kad
piecēlos, vilku viņam pa žokli. sargi notrieca mani gar zemi un sāka
sist. Zaudēju samaņu. Atguvos kamerā bez logiem. Gulēju uz grīdas
apakšveļā. Rokas saslēgtas dzelžos (rāda mums rētas). No rīta -
450 gramu maizes un - uz darbu. Naktī trīs sargi mani sita. Vairs nespēju
rokās cirvi noturēt. Ārsts iedeva trīs brīvdienas. Tas manu dzīvību
izglāba. Bet Doncovu vēl ilgi nācās sastapt. Nesen tas suns tomēr
nosprāga!.
Braucam uz krusta vietu. Zeki atnesa ēveli
un, kamēr Ilmārs apstrādā šķērskoku, noēvelēju krusta priekšpusi.
Tad koksni imprignējam ar līdzatvestām ķimikālijām, jo krustam jastāv
līdz laikam, kad spēsim uzcelt īstu pieminekli. Krustu apsedzam ar
plastiku, jo līst.
15. augusts.
No rīta visi spēki veltīti betonēšanas
turpinājumam. Garām iet četri zeki rakt kapus. Ļesnajā katru dienu
apglabā 3 - 4 mirušos. Mūsu sagatavotā betonā gulstas ziedi no
Latvijas, keramikas urna ar smiltīm no Baltajiem krustiem un vēstules
aizgājējiem. Krusta priekšpusē - bronzas plāksne ar tekstu latviešu,
krievu un angļu valodā: Latvijas Republikas pilsoņiem - komunistiskā
terora upuriem. Garām iet bēru gājieni. Uz brīdi pārtraucam darbu un
noņemam cepures. Otrā rītā Petrovičs apgalvo, ka par mums atzinīgi
runā visa Ļesnaja.
Drīz atgriežas arī zeki - kaprači.
Pienāk tuvāk, sāk stāstīt par savu dzīvi. Tiem, kas izpilda darba
normas, arī pārtikas pietiekot. Tikai žēl puišu ziemeļos (cirsmās
pie Komi republikas robežas). Ziema vēl esot tālu, bet viņi jau visu
apēduši, ieskaitot lopbarību. Būšot bads. Uz ceļa parādās bobiks.
Zeki pazūd. Šoreiz gan atbrauc Ļesnajas mērs un atved oficiālu atļauju
uzstādīt piemiņas zīmi. NKVD veterāniem gan esot iebildumi pret vārda
komunistiskā terora, jo daudziem vēl kabatās kompartijas biedru kartes.
Nomierinām viņu, apgalvojot, ka citāds apzīmējums pie mums nemaz
netiek lietots. Mērs parausta plecus.
16. augusts.
Šodien atbildīgākā diena - jāpaceļ
krusts. Steidzamies uz štābu. Dežurants apjucis. Mums izgatavotais
karoga kāts naktī no štāba nozagts (?!). Petrovičs apsola jaunu
karoga kātu izgatavot līdz pusdienām. Ejam uz štāba sētu pie krusta.
Parādās mašīna ar kravas kasti. Ceļam iekšā krustu un darbarīkus.
Pa ceļam Petrovičs paziņo, ka priekšniecība iecerējusi oficiālu
atvadīšanos un sarūpējusi suvenīrus. Izkraujam krustu un aprēķinām,
kad būs vajadzīgs ceļamais krāns. Jūtam, ka tiek darīts viss, lai mēs
darbu ātrāk pabeigtu un aizbrauktu. Ilmārs ar Aināru krustam montē
šķērskoku. Gatavojam ķīļus. Parādās autokrāns.
Rodas pārliecība, ka pēc stundas krusts stāvēs. Atbrauc mašīna ar
jaunu karoga kātu. Pēc krusta pacelšanas ierodas Ļesnajas mērs. Viņi
(rādot uz mums) faktiski dara mūsu darbu. Mūsu pienākums būtu ar
piemiņas zīmēm izcelt ciešanu vietas! mērs saka. Nodomāju - kaut jel
visi varas vīri Krievijā spētu to saprast! Ingvars nezāļu biezoknī
atradis kaut ko līdzīgu grābeklim. Ar to notīrām krusta apkārtni.
Tuvojas pasažieru vilciens. Pie krusta lokomotīve iesvilpjas. Liekas, arī
nedaudzie pasažieri skatās pa logiem. Pēc neilga laika pretējā
virzienā brauc vilciens ar koksni. Arī šoreiz lokomotīve iesvilpjas.
Saprotam, ka tā būs vienmēr.
Lietus. Vējš. Nolemjam piemiņas zīmi
atklāt vakarā. Cerams, ka mazināsies vējš un varēsim aizdedzināt
svecītes. Petrovičs paziņo, ka priekšniecība pēc stundas grib no
mums oficiāli atvadīties. Steidzamies uz pārvaldes štābu. Pulkvedis
apsveic mūs ar darba pabeigšanu un ekspedīcijai novēl sekmes. Tad
atver lielu sienas skapi un no plauktiem ceļ ārā ar kokgriezumiem rotātus
virtuves piederumu komplektus. Tas ir patreizējo ieslodzīto roku darbs.
Viss darināts no ekoloģiski tīriem materiāliem. Krāsu vietā
izmantoti koku mizu novārījumi. Pulkvedis iedod adresi, kur var rakstīt
jebkurš Latvijas pilsonis un jautāt par saviem radiem, kuri kādreiz
atradušies Vjatlagā. Viņš garantē atbildi.
Pēc vakariņām dodamies pie krusta. Tumsā
sakuram ugunskuru. Aizdedzam sarkanas un baltas svecītes. Plīvo Latvijas
karogs. Dziedam himnu.
17. augusts Kravājam mantas. Atbrauc
Petrovičs ar smago mašīnu. Mašīnai dzelzs būris. Domāta zeku pārvadāšanai.
Sēdekļu vietā - nedaudz aptēsti baļķīši. Zeki ar saviem dibeniem
tos nopulējuši spožus. Braucot Ingvars ar kameru paķer zonas žogu. Ar
fotoaparātiem to neriskējam darīt. Kamēr mūsējie mazgā betona
pamatni, paņemu smiltis no kapsētas pretī krustam. Sakopjam krusta apkārtni.
Dodamies uz Ļesnoju. Iepretim stacijai attinam lielo karogu un fotografējamies.
Pēc pusdienām turpinām kravāt somas. Mūsu
finansists Zigurds iegādājas biļetes. Petrovičs cenšas paātrināt
formalitātes. Vagonā Petrovičs no visiem atvadās. Pasniedzu viņam
atklātni ar Brīvības pieminekli.
Novērojam retu parādību: vilciena
pavadones mazgā vagonu logus. Lai Ingvars varētu operēt ar video, sarunāju
ar pavadoni, ka viņa, jau vilcienam esot kustībā, atvērs vagona kreisās
durvis. Tā arī notiek. Vēl man tiek piedāvāts atvērt arī durvis
vagona otrā galā. Tā rodas uzņēmums, kurš laikrakstā ievada katru
turpinājumu. Kupejā nevaram atrauties no vagona logiem. Visur pamestas
un pussagruvušas barakas. Dzelzceļa malā kontroles posteņi ar prožektoriem.
Daži pamesti, tiem prožektori sadauzīti. Abās pusēs - mežs.
Tuvojas stacija Zavodskaja. Apdzīvotā
vieta saucas Sozimskoje. Ieslodzītie šeit no celulozes ražo sprāgstvielu
komponentus. Paveras kupejas durvis, drukns vīrietis ar sarkanu apliecību
rokā paziņo: Dokumentu pārbaude! Kopējos vagonos tādas pārbaudes
notiek biežāk. Pasniedzam pases. Īss skatiens katram sejā un pārbaudītājs
aiziet. Kādreiz Sozimskoje atradās Vjatlaga centrs. Arī dzelzceļš šeit
beidzās. Pašreizējais centrs atradās dziļi mežā, par to liecina arī
nosaukums Ļesnoje. Tad Nirmič. Redzama estakāde, kur baļķus pārkrauj
no šaursliežu ceļa. Aiz kokiem - barakas. Pa labi aiziet šaursliežu
ceļš uz bijušajiem lēģeriem Nirmič I, Nirmič II, Nirmič III (Podgornaja)
un Nirmič IV (kuri 1963.g. vēl darbojās). Tuvojās stacija
Verhnekamskaja ar apdzīvotu vietu Rudničnij. Galīgi satumst un vairs
neko nevar redzēt. Pieturās iekāpj un izkāpj iekšlietu karaspēka
karavīri. Daudzi ar suņiem. Gribētos redzēt Kirsku, kur 1963. gadā
bija mūsu topogrāfisko darbu bāze, bet nogurums ņem virsroku. Žēl,
ka nevar redzēt Omutņinsku ar slaveno cietumu, kur sodu izcieš
slepkavas. Arī liktenīgajai stacijai Jara pabrauksim garām agri no rīta.
Tur ātrvilcieni nepietur. No Zujevkas mazā gaismiņā braucam austrumu
virzienā uz Permu. 1941. gadā tā bija Molotova. Tur no mūsu ešelona
atkabināja atlikušos vagonus ar vīriešiem un viņu ceļš veda pa
kalnu-rūpniecības dzelzceļu uz Soļikamsku.
18. augusts
Vēl esam Kirovas apgabalā. Tad burtiski
skaram Udmurtiju, jo no stacijas Baļezino ceļš aiziet uz Iževsku. Pēc
stundas jau esam Permas apgabalā. Dienas vidū atrodamies stacijā Čaikovskaja.
Līdz Permai vēl stunda. Gar Kamas labo krastu stiepjas Krasnokamska -
liels rūpniecības centrs. Galvenā produkcija - papīrs. Atcerieties
atmodas sākumu, kad Jelgavas pasts un kioski bija piebāzti ar
Krasnokamskā ražotām aploksnēm, uz kurām smaidīja biedrs A.Pelše.
Šeit ražo arī papīru vērtspapīriem un naudaszīmēm.
Perma. Dzelzceļa tilts savieno abus Kamas
ūdenskrātuves krastus. Pilsētas robežās vēl var atpazīt bijušo
Kamas upi. Permas novads izpleties upes baseina augšā un vidusdaļā.
Perma dibināta 1723. gadā. Pirmajā nelielajā rūpnīcā kausēja varu.
Pilsēta kļuva par atbalsta punktu Krievijai. Slavena bija ieroču rūpnīca
Motoviļiha. 2. pasaules karā 45 km no pilsētas uz dienvidiem atradās
nometne Beršeķ, kur steigā gatavoja kadrus frontei. Patafonu rūpnīca
deva dažādu kalibru mīnmetējus, velosipēdu rūpnīca - strēlnieku
ieročus, Motoviļiha - tankus un zenītlielgabalus, pilsētas Staļina
rajons - kara aviāciju. Permā ir pulksteņu rūpnīca, kuru nekad nav ražojusi
nevienu pulksteni.
Pulksteņu vietā - elektronika raķetēm.
Tāpēc līdz perestroikai Perma ārzemniekiem bija slēgta. Rūpniecība
prasīja elektroenerģiju. 1956. gadā pabeidza Kamas HES būvi. Pirmo
reizi Krievijas praksē spēkstaciju iemontēja ūdenskrātuves aizsprostā.
Ieslodzītie no Kizeļalaga un armija kalnu rūpniecības dzelzceļu no
Kamas krastiem steigā parcēla kalnos. Lielo dzelzceļa tiltu pāri Čusovajas
upei būvēja armijas dzelzceļnieku pulks. Smago darbu daudzi zaldāti
neizturēja. Nelīdzēja ne ordeņi no Maskavas, ne prēmijas, ne rokas
pulksteņi.
Parasti agri no rīta no kazarmām Bannaja
Gora iznesa nestuves ar mirušiem.
Līdz vilcienam uz Soļikamsku laika
diezgan. Jāiegādājas kartes un pārtika. Par 2200 rbļ. jauni brezenta
cimdi. No mājām paņemtie slodzi neizturēja. Ingvars ar videokameru iet
brīvās medībās. Dodos līdzi, lai nodrošinātu aizmuguri. Miliči bez
ceremonijām velk ārā iereibušo no autobusa. Uzmanību saista plakāts,
ka par braukšanu bez biļetes vilcienā draud sods 5500 rbļ. Nav dārgi!
Daudz cietumsargu ar suņiem. Atgriežoties stacijā, mūsu uzmanību
saista labs sižets. Tomēr filmēšana neiznāk un mūs ved uz miliciju
(izrādās, stacijas ēka ir stratēģisks objekts). Fotografēšanai
vajadzīga Maskavas atļauja. Ieraugot Ingvara zilo ārzemnieka pasi, ādainais
grib tikt no mums vaļā, bet Ingvars jau iedzīvojies lomā un diezgan
skaļi šo incidentu sāk salīdzināt ar 1937. gadu. Uzprasu, kā ar filmēšanu
stacijas laukumā. Atbilde: Cik uziet! Ātri pazūdam. Vīzu zaudēt
negribas. Vīriem mūsu prombūtne jau likusies par ilgu. Uz jautājumu,
kur bijām es atbildu īsi: Čekas nagos! Pošamies uz vilcienu. Liekas,
ka pēc redzētā Vjatlagā mūs nekas vairs nepārsteigs. Tomēr uz Soļikamsku
braucam ar sevišķu noskaņojumu. Cerējām ieraudzīt klusu un pamestu
lielās valsts nostūri.
19. augusts.
Vilciens traucas uz ziemeļiem. Kizela -
Pieurālu rajons, apkārt kalni. Atrodamies ne tikai ogļraktuvju, bet arī
Kizellaga centrā. Aiz stacijas 50. gadu arhitektūras celtnes. Vilciens
iet pa uzbērumiem, kuri mijas ar dziļām ieplakām. Aiz pilsētas labajā
pusē neliela zona ar četrām garām barakām. Apkārt divkāršs dzeloņdrāšu
žogs. pietura stacijā Kopi. Tālumā - rūpnīcu skursteņi. Uz blakusceļiem
daudz cisternu ar uzrakstu hlors un vagoni ar minerālmēsliem. Tie nāk
no Berezņikiem un Soļikamskas. Daļa caur Ventspils ostu nokļūs Eiropā.
Čekas ģenerālis Jaborovs Soļikamskā
skaidroja, ka katrā apgabalā ir sava cietumu (ne nometņu!) numerācija.
Soļikamskā ir cietums nr.3, bet tas nenozīmē, ka pilsētā ir trīs
cietumi. Gudroju, kur varētu būt Perma-35. Tur kādreiz atradies krievu
disidents Kovaļovs. Pašlaik Krievija apgalvo, ka politisko ieslodzīto
valstī neesot. Arī Perma- 35 nedaudz mainījusi profilu. Kaut pašlaik
tur pāraudzina deviņus ieslodzītos, tomēr iestādi neslēdz. Gan jau
noderēs! Viens no pašreizējiem ieslodzītajiem - bijušais Krievijas
pretizlūkošanas pulkvedis Vjačeslavs Baranovs. Ieņemot augstus amatus
Krievijas vēstniecībās, viņš ASV izlūkdienestiem par pieticīgu
maksu ($2000 mēnesī) nodevis slepenus šifrus un ziņas par konkrētām
operācijām pret ASV. 1992. gadā V.Baranovs nav nošauts, bet saņēmis
sešus gadus ieslodzījumā.
Kārtējā stacija Vsevolodo - Viļva.
Izskatās pēc ciema. Redzama zāģētava ar divkāršu dzeloņdrāšu žogu.
Nav daudz jāmin, ko šeit nodarbina. Dzelceļa atzarojumi ved kalnos uz
ogļraktuvēm. Šahtu tuvumā parasti ir Kizellaga nometnes. Karā šahtās
strādāja tie, kuriem nedrīkstēja dot ieročus rokās - Krievijas vāciešu
darba armija, kalmiki un citi, kara beigās - gūstekņi, tagad - zagļi.
Parādās Berezņiki. Vairāk ir ķīmisko rūpnīcu (spriežot pēc krāsainiem
dūmiem no rūpnīcu skursteņiem). Slavenais kālija kombināts nīkuļo
(ar zāli aizauguši daudzi pievedceļi un tukšiem vagoniem jau aprūsējuši
riteņi). Nepabeigtas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Stāvam gandrīz
stundu.
Nesagaidām solīto tēju.
Vilciens virzās uz Soļikamsku. Pa labi
paliek steigā celtais magnija kombināts. Tam apkārt nokaltis priežu mežs.
Cenšos saskatīt kādreiz redzēto sieviešu nometni. Tā bija ar žogu,
kuru veidoja baļķi ar asinātiem galiem un dziļš grāvis ar ūdeni
(neskaitot drāšu žogus). Varbūt kombināta teritorija to aprijusi?
Kreisajā pusē paveras skats uz Kamas ūdenskrātuvi.
Neparasti redzēt ūdens plašumu bez peldošiem objektiem. Iemesls - nav
degvielas. Izklausās savādi, jo naftas atradnes (Dobrjanka un Palazna)
no šejienes atrodas 150 - 200 km, bet naftas pārstrādes rūpnīca
Verhnie - Mulli - 225km attālumā. Varbūt vienkārši trūkst pierasto
norādījumu no augšas? Varbūt benzīna trūkums kādu pat pasargā no
cietuma?
Uz šādām domām ved šeit dzirdētais
patiesais nostāsts par ūdens mīļotāju, kuru skaudīgais kaimiņš nosūdzējis
čekai, jo viņš it kā slepeni angļu torpēdu piemontējis savai
motorlaivai, lai gremdētu Kamas upes floti. Ūdens sporta mīļotājs
pazuda lēģeros.Gudrie izmeklētāji nepadomāja, no kurienes var rasties
torpēda un kā viņu piemontēt alumīnija laiviņai, kura domāta 3 cilvēkiem.
Gala stacija Soļikamska. Uz perona mūs
sagaida simpātisks un enerģisks pilsētas mēra vietnieks Vladimirs
Belkins un vācu kopienas priekšsēdētājs Edvīns Gribs. Mūs ved uz Soļikamskas
rajonu - Borovsku, kur apmetamies montāžas pārvaldes kopmītnē. Mūsu
rīcībā atsevišķs dzīvoklis ar virtuvi. Pēc pusdienām Griba kungs
iepazīstina ar Borovsku un Ziemeļu kapsētu. Aiz kapu žoga kara laikā
kopīgās bedrēs aprakti Krievijas vācieši no darba armijas, jo Berija
viņus aizliedza glabāt atsevišķi. Ar laiku ceļa otrā pusē izveidojās
jaunie kapi, kur apglabā zekus no tuvākajām nometnēm. Uz dažām kapu
kopiņām redzējām standarta izmēra nekrāsotus krustus ar numuriem. Uz
dažiem ar nazi izgriezti vārdi un uzvārdi, ar naglu piesista plastmasas
puķīte. Ir mazas kopiņas ar diviem un pat trīs krustiem, vidējais
aizbāzts aiz diviem priekšējiem.
Usoļlags nav nekas cits kā speciālās
nozīmes nometne, kuru no Soloveckas salām Baltajā jūrā pārcēla uz
Soļikamsku. Usoļlaga pārvaldē bija iespēja lasīt 40. gadu ieslodzīto
latviešu lietas. Mapēs rindojās kaligrāfiski rakstīti apbedīšanas
akti ar stereotipiskiem vārdiem: Apbedīts savā veļā zārkā ar birku,
piesietu pie kājas. Kara laikā - zārks? Dzīvie liecinieki vēsta pretējo.
Pat tagad ir nesaprotami, kā var nepilnu metru platā kapā ielikt trīs
zārkus? Kādēļ no nometnēm apbedīšanas notiek krēslas stundās? Kādēļ
apsardze nevienu nelaiž klāt šī rituāla laikā? Apstaigājot kapus,
atradu kapu kopiņu ar četriem (!) krustiem.
20. augusts
Laika starpība ar Latviju ir 3 stundas.
Dodamies uz Soļikamskas centru un vecajiem kapiem. Vecpilsētā mums
pievienojas pilsētas mēra vietnieks V.Belkins. Pa labi - autoosta. Pa
kreisi - tirgus laukums. Aiz laukuma uzkalns ar parku. Tā vidū Troickas
katedrāle. Nedaudz zemāk - sena administrācijas ēka. Veco ēku mūru
apmetums vietām atsedz ķieģeļu sienu. Ķieģeļus savieno java, kurā
bez kaļķiem ir vēl olu baltums. Tādus mūrus nespēj izpostīt ne
laika zobs, ne cilvēks ar lauzni.
Kā radusies šī pilsēta? Kādēļ līdz
1988. gadam tā bija slēgta ārzemniekiem? Pirmais nosaukums apdzīvotajai
vietai bija Kamas sāls (no upes nosaukuma). Otrā upes krastā rodas
Kamas Usoļje. Pilsēta gadu atskaiti sāk no 1430. gada, kad sāls vārītavas
pārcēla no Borovojas upes uz Usolkas upes krastiem. Sāls vārīšana šeit
vairākas simtgades bija ekonomikas vadošā nozare. Par to liecina arī
senais pilsētas ģerbonis: zem guberņas emblēmas (lācis ar evaņģēliju)
aka, ar kādu smēla sālsūdeni. Sāls vārītavas uzplaukumu atzīmē
17. gadsimtā, kad Krievija no šejienes saņēma vairāk nekā pusi no sāls
ieguves valstī. Uz šejieni pārceļas daudzi tirgotāji. 1623. gadā
pirmo reizi tiek pieminētas Soļikamskas astoņas baznīcas. 1579. gadā
pilsētā uzceļ Kremli (nodedzis 1672. gadā). Pēdējā sāls rūpnīca
šeit darbojās no 1882. līdz 1972. gadam. Piesātināto sālsūdeni sūknēja
no 150 - 200 m dziļuma divu stāvu tornī. No torņa pa koka caurulēm sālsūdens
nokļuva 5 - 7 metru augstā baļķu klētī, kas šķidrumu cauri nelaida
un, piesātināta ar sāli, nepuva. No tās sāls šķidrums tecēja uz vārītavām,
kur lielās pannās sāli tvaicēja. Biezo sāls masu ar lāpstām krāva
uz slīpiem plauktiem virs pannām, kur sāls žuva. Šo smago un veselībai
kaitīgo darbu 30. gados veica tautas ienaidnieki, 40. un 50. gados - sociāli
sveši elementi no Baltijas un Pievolgas vācieši, vēlāk - kriminālnoziedznieki.
Krievijā vienīgajā sāls muzejā ir precīzi dati par darbu cara laikā.
Par darbu un mirstību sociālisma laikā ziņu nav. Uz dokumentiem zīmogs
slepeni, un tos vēl ilgi nerādīs sabiedrībai. Notikumu mēmie
liecinieki ir kapi. Soļikamskā pārsteidz to daudzums.
Pilsēta slavena ar savām baznīcām. Šeit
pastāvēja sieviešu un vīriešu klosteri. 1970. gadā Soļikamska iekļauta
Krievijas vēsturisko pilsētu sarakstā. No architektūras pieminekļiem
iespaidīgākie ir Bogojavlenskas baznīca (1695.g.), Preobraženskas baznīca
(1692.g.), Vedenskas baznīca (1703.g.), Troickas katedrāle (1695.g.).
Klosteru baznīcas pārvērta par cietumiem
Dodamies uz pilsētas veco kapsētu. Tai
pretim - milicijas pārvalde, pie kuras bars miliču stumda dienesta mašīnu,
mēģinot to iedarbināt. Droši vien miličiem ir steidzīgs izsaukums.
Netālu memoriāls ansamblis, veltīts 2. Pasaules karā kritušajiem. Uz
postamenta tanks T- 34. Kapi pārslogoti. Kaut oficiāli jau sen slēgti,
tomēr apbedīšanas tur notiek vēl mūsdienās. Pa šaurām taciņām
spraucamies gar metāla nožogojumiem un pieminekļiem. Daudz vācu uzvārdu.
Tikai pēc Staļina nāves Krievijas vāciešiem radās iespēja cilvēcīgi
gulties zemes klēpī.
Uzkrītoši daudz vīru (arī čekas formās)
beiguši savas gaitas 1937.- 1938. gados. Tiem pieminekļi jauni. Tikai
tagad piederīgie vairs nebaidās atzīt savus tuviniekus - tautas
ienaidniekus un ceļ tiem pieminekļus. Redzu akmenī kaltu uzrakstu: Roze
Ervīns (1922.- 1985.g.). No fotogrāfijas raugās tipisks latvietis
uzvalkā ar kaklasaiti. Strēlnieka pēctecis? Students? Cietumsargs Usoļlagā?
Vai nepelnīto sodu izcietis un palicis šeit kālija kombināta augstās
algas dēļ?
Daudz vairāk otrā dienā uzzinu par citu
Rozi - Jāni, Rīgas grāmatizdevēju, kura ieslodzītā lietu lasīju Usoļlaga
pārvaldē. Kapos nelielā attāllumā no mums virzās divi ādas jakās.
Varbūt svētdienā mājās garlaicīgi? Varbūt dienesta pienākums?
Ieslodzīto apbedījumus šeit neatrodam.
Dodamies uz bijušo vīriešu klosteri, kurš 1938.g. pārvērsts par
cietumu. Tajā vēl darbojas izolators, kurā milicija savāc klaidoņus
un visādus šaubīgus elementus. Baznīcas telpas un saimnieciskās ēkas
atbrīvotas un tiks nodotas pareizticīgajiem. Restauratori jau strādā,
bet cellēs un pagrabtelpās - kameras, kuras liek nodrebēt. Perestroikas
sākumā noņēma bleķa aizkarus no logu ārpuses, kuri loga augšējā
daļā atstāja 4 pirkstu platu spraugu gaismai. Logos iemūrētas
dubultas un trīskāršas(!) restes.
Kameru platums - nepilni 2 metri. Pēdējās
kameras sienas apsistas ar centimetru biezām tērauda platēm. Kā šādā
seifā var atrasties cilvēks? Betona grīda, ūdens krāns un izlietne.
Vienā kamerā ļoti šaura neizārdāma divstāvu dzelzs gulta. Uz
kameras durvīm (no koridora puses) aizbīdņi plaukstas platumā, acītes
un lūkas, pa kurām padot cietuma viru.
Tie, kas nometnēs sagaidīja troikas
spriedumu (cietumu vai nošaušanu), nonāca šeit.
Ikonas atliekas uz klostera sienas
Pārsūtīšanai nolemtie nokļuva otrā
stāvā, kur kameras bija lielākas. Klostera žogs ar dzeloņdrātīm
tagad vairs nevienu nebaida. Prožektori sarūsējuši un atgādina čiekurus
uz egles.
Bet agrāk dzirdot vārdus Solovki (sala
Baltajā jūrā), Kolima un Soļikamska, cilvēkus pārņēma bailes.
Kamēr Latvija nesaņems uzskaites kartiņas
un ieslodzīto lietas, nav iespējams precīzi noteikt, cik latviešu šeit
palicis. Tādēļ, politiķu kungi, nesteidzaties zem pagātnes pavilkt
strīpu! Krievijas piedalīšanās EP saistīta ar vairākiem noteikumiem.
Viens no viņiem ir archīvu atgriešana valstīm pēc piederības. Piekrītu,
ka svarīgi ir atgūt vēstures arhīvus, arī tos, kuri saistīti ar mākslu
un kultūru vispār. Tomēr prioritāte jādod čekas arhīviem un represēto
latviešu uzskaites dokumentiem. Tie ir uzskaites kartiņa un ieslodzītā
lieta. Šie dokumenti ir dzīvi (mēs viņus turējām rokās!) un bez šiem
dokumentiem nav iespējams precīzi noteikt represēto skaitu.
Iepazīstamies ar Krievijas vāciešu
biedrības "Wiedergeburt" darbu. Mācību klasē notiek kopienas
sapulces, vācu valodas apmācība. Ir neliela bibliotēka, brauc arī
delegācijas no Vācijas. Līdz pat 1990. gadam Soļikamskā bija
aizliegts lietot vācu valodu. Cilvēki ģimenēs vāciski sarunājās čukstot.
1990. gadā vācieši nolēma atzīmēt Ziemassvētkus. Ielūdza pilsētas
vadību. No šī brīža šeit sākas vāciešu atzīšanas process.
Man izsūtījumā nācās 6 gadus dzīvot
kopā ar Pievolgas vāciešiem. Latviešiem vienmēr bija cerība
atgriezties dzimtenē. Vāciešiem arī tā bija liegta. Pat perestroikas
laikā Saratovas apgabalā kompartijas pirmais sekretārs personīgi vadīja
kampaņu pret vāciešu atgriešanos apgabalā. Vāciešu mājās
saimniekoja migranti, kviešu druvu vietā auga nezāles. Un Maskava vēl
spriež par cilvēktiesībām! Vācieši grib bērnus sūtīt svētdienas
skolās, lai tur macītos vācu valodu. Atdzīvojas Krievijas vācu baznīcu
draudzes. Saratovā drīz būšot Svētā Sinode.
Trūkst mācītāju, jo 1937. gadā tika
apšauti vācu macītāji un skolotāji. Kustība Wiedergeburt ir par
atgriešanos Pievolgas stepēs. Zemes tur pietikšot. Bet daudzi aizbrauc
uz Vāciju. Krievija zaudē labus speciālistus un čaklus strādniekus
Rīt svarīga diena: tikšanās ar Soļikamskas
pilsētas mēru un vizīte pie Usoļlaga pārvaldes priekšnieka ģenerāļa
Jaborova.
21.augusts.
Kopā ar Soļikamskas mēra vietnieku
V.Belkinu ierodamies pilsētas Domē. Administrācijas vadītājs G.Tušnolobovs
jau gaida. Izskaidrojam mūsu uzdevumu un stāstām par latviešu traģisko
likteni Soļikamskā un pilsētas apkārtnē Otrā Pasaules kara laikā. Mērs
atzīst, ka par mūsu ierašanos viņu informējis Permas apgabala
gubernators (domās pateicamies Latvijas sūtnim) un ieteica visos jautājumos
griezties pie viņa pirmā vietnieka V.Belkina. Sarunā, skarot pilsētas
ekonomisko stāvokli, mērs izsaka vēlēšanos, lai Latvijas biznesmeņi
aktīvāk apgūst austrumu tirgu. No Latvijas Soļikamska vēlētos saņemt
fabrikas Dzintars izstrādājumus, veļu un bērnu trikotāžu. Sarunas
noslēgumā mērs saka: Jūs dzīvojat labāk. Pie jums izdod daudz grāmatu.
Attīstīta pārtikas rūpniecība. Augsts servisa līmenis. Lai sekmētos
mūsu ekonomiskie sakari un nebūtu konfliktu!.
Pēc pieņemšanas ejam uz pastāvīgi
darbojošos represēto reabilitācijas komisiju. To vada V.Belkins. Šī
komisija atšķirībā no līdzīgām pie mums ir brīva no birokrātijas.
Šeit represētajam pietiek ar precīzu iesniegumu, visus archīva meklējumus
veic komisija. V.Belkina informācija par darbu ar arhīviem mums ļoti
noderēja. Bija skaidrs, kādi dokumenti atrodas Usoļlaga pārvaldē. Tas
palīdzēja tālākās sarunās.
Laiks doties uz Usoļlaga pārvaldi. Pa ceļam
(ejot pa ielu 20 Ļet Pobedi), mums parāda vietu, kur bijusi vecā pārvaldes
ēka, kas nodegusi. Archīvi palikuši neskarti - čekā nekas nezūd un
nedeg. Aiz augsta metāla žoga košuma krūmi slēpj jauno pārvaldes ēku.
Vārti plaši vaļā. Vietā, kur stāvējis Dzeržinska tēls, tagad krāšņa
puķudobe. Un foajē mūs pārsteidz praporščika bļāviens: Stoj! Kuda?
V.Belkins paskaidro. Tomēr jāgaida dežurants-apakšpulkvedis.
Visās telpās pie sienām pulēti Ļeņina
bareljefi. Dzelzs Fēliksa nav nekur. Atmiņā nāk Vjatlags. Tur pie štāba
divi Fēliksi un Ļeņina bareljefs no fasādes noņemts. Ej nu viņus
saproti! Varbūt sajaukuši norādījumus no augšas? Kabinetā pretim nāk
ģenerālis A.Jaborovs formas kreklā ar uzplečiem. Mundieris uz krēsla
atzveltnes. Tas nozīmē, ka saruna nebūs stingri oficiāla. Ilmārs
iepazīstina ģenerāli ar mūsu uzdevumu. Ainārs pārsteidz ar informētību
archīvu jautājumos un lūdz mums parādīt uzskaites kartiņas, kurās
fiksēti latvieši - Lāčplēša ordeņa kavalieri un armijas virsnieki.
Drīz mūsu priekšā uz galda 20 uzskaites kartiņas. Starp tām maz prasīto.
Skaidrojums vienkāršs: nevar rādīt kartiņas, kurās visiem vienāds
spriedums - nošaušana. Tādas - nevēlamas - tika aizvietotas ar citām.
Skaidrojums: ilgi jāmeklē (!).
Ņemu rokās vienu kartiņu. Ko padomju
vara pirms 54 gadiem uzskatīja par saviem visbīstamākajiem
ienaidniekiem un centās iznīcināt? Nr. 60561 Usoļlags. 1.Uzvārds -
Rapss. 2.Vārds, tēva vārds - Eduards Petrovičs. Dzgads - 1896.g.
4.Sociālā izcelsme - zemes īpašnieks. 5.Tautība - latvietis, pilsonība
- (neaizpildīts). 6.Izglītība - vidējā. 7.Bijusī partijas piederība
- Aizsargu organizācija. 8.Dzīvesvieta - Vidrižu pag., Latvija.
9.Profesija - (neaizpildīts). 10.Specialitāte - skolotājs. 16.07.41.
(sastādītāja paraksts). No kurienes ieradies: 10.07.41., Latvija (pa
etapu). Kur atrodas: Surmogs, 13.07.41. Miris 8.11.41. Četrdesmit piecus
gadus vecs skolotājs no zemniekiem mirst lēģerī pēc četriem mēnešiem.
Ne izmeklēšanu, ne tiesu nesagaidījis. Tomēr sociālisms šoreiz ir
ieguvis - par vienu latviešu skolotāju kļuvis mazāk.
Lūdzam parādīt arī ieslodzīto lietas
no pārvaldes arhīviem. Ģenerālis iebilst, ka to instrukcijas nepieļauj,
bet tad piekāpjas un dod rīkojumu atnest piecas lietas. Lasu E.Rapsa
lietu. Augšējā labajā stūrī uzraksts Slepeni, iekšā statistiskā
kartiņa, norēķinu lapa, fotogrāfija, akts par nāves iestāšanos,
akts par apbedīšanu un personīgās lietas formulārs. Uz mapītes vāka
vairāku archīvu numuri, kas liecina, ka ieslodzīto skaits arvien
pieaudzis. Lūdzam atļauju vienu mapīti no ārpuses nofotografēt. Ģenerālis
ir pārsteigts, jo mums somās katram vismaz divi fotoaparāti Vīri
steidzas nokniebt arī vāku iekšējo saturu. A.Jaborovs dod rīkojumu pēc
pusdienas mūsu rīcībā atbrīvot kabinetu un atvest NKVD veterānu, kurš
labi atceroties 1941.gadu.
Pēcpusdienā mūs iepazīstina ar ārstu
NKVD veterānu Pēteri Ņikitas dēlu, kuru turpmāk dēvēsim par Ņikitiču.
Ņikitičam Ainārs paskaidro, ka mūs interesē lēģeru daudzums,
ieslodzīto latviešu daudzums, mirstības cēloņi, kur un kā mirušie
tikuši apglabāti. Pārsteidza Ņikitiča atmiņa, jo uzvārdus un
dadziem pat dzimšanas gadus viņš nosauc bez jebkādiem pierakstiem. Ņikitičs
stāsta: Viņi (latvieši) galevnokārt bija Surmogā (ziemeļaustrumos no
Soļikamskas). Surmogas OLP (atsevišķais nometņu punkts) sastāvēja no
4 komandējumiem. (Kad kāds lēģeris mežā pārvietojas uz jaunu vietu,
to sauc par komandējumu jeb komanģirovku. Strādājot Kirovas
apgabala ziemeļos, 60.gados, man nācies dzirdēt nosaukumu 27.komandējums.
Tas nozīmēja, ka tautas ienaidnieki šeit pēc oktobra apvērsuma 27
reizes pārcēlušies uz mežu biezokni, lai dotu koksni valstij - Piezīme
mana. A.P.). Galvenā nometne skaitījās Ustj-Surmogā. Komandējumi
bija: Pritims, Surmogs, Certeta un Modeva.
Vairums latviešu ieradās 1941. gada
augustā no Juhnovas nometnes. Biju nometnēs apmēram trīs mēnešus.
Ieslodzītie zāģēja kokus. Pēc trim mēnešiem tiku nozīmēts uz Prižima
nometni Man tur bija jāorganizē sanitārais darbs. Zāļu bija maz. Mums
vajadzēja uzmanīt, lai nometnēs neizceltos epidēmijas. Lielu ietekmi
uz mani atstāja latvietis doktors Oskars Alks. Viņš bija Latvijas Sociālās
aprūpes ministrijas medicīnas departamenta direktors. Labi atceros
doktoru Lediņu. Bija arī ārsts - krievs un sanitārais ārsts ebrejs
Maizels. Man viņš stāstīja , ka kādreiz esot bijis Latvijas sociāldemokrātu
vadībā. Nometnēs strādāja izmeklētāju grupa no Latvijas. Viņu pastāvīgā
uzturēšanās vieta bija Kirova. Latvieši vēl nebija tiesāti, tomēr
tika apsargāti. Apsardze saucās par VOHRA (militarizēta apsardze).
Komplektējās no bijušiem robežsargiem un brīvprātīgiem uz līguma.
VOHRA sastādīja vienu vadu, kurš, atšķirībā no armijas, bija 80
cilvēku liels.
Apcietinātos jaunos vīriešus, ja nebija
nozieguma aizdomu, sūtīja pat tur, kur formējās latviešu divīzija.
Tie, kam pienāca sevišķās apspriedes (troikas) spriedums no Maskavas,
nokļuva Soļikamskas cietumā. Ar Latvijas čekas izmeklētājiem man
kontaktu nav bijis. Labi atceros Jelgavas fabrikantus brāļus Gofus.
Viens bija spēcīga auguma, svarā vairāk nekā 120 kilogramu. Viņš
jokoja, ka tik veselīgu dzīvesveidu neesot baudījis Eiropas labākajās
kūrvietās. Nometnes ēdiens darīja savu.
Atceros medmāsu ar sešgadīgo meitiņu
Āriju. Vēlāk medmāsu nosūtīja nometinājumā. Ārija parasti visu
dienu atradās ambulancē. Viņa mācēja latviešu, vācu un ebreju
valodu. Nometnēs bija apmēram 900 cilvēku. Pims viņiem Surmogā bija
1200. Ja jau latvieši aizpildīja visas vietas, tad ap 1000 varēja būt.
Pašā Surmogā bija 500.
Ņikitičs turpina: Ceļš uz Surmogu pašlaik
ļoti slikts. Lēģeru tur nav, jo Surmogu slēdza 1943. gadā. Tālāk
uzbūvēja jaunu nometni un šaursliežu dzelzceļu. Izveidojās kokapstrādes
punkts. Usoļlagu organizēja 1938.gada 5.janvārī pēc PSRS Iekšlietu
komisariāta pavēles, lai kokapstrādes darbi ritētu visu gadu. Līdz
tam laikam šeit bija trests Verhņekamļes un Surmogļes (no šejienes
koksni pludināja pa Viļvas upi). Galvenais mirstības iemesls Usoļlagā
- nepietiekams uzturs. Meža cirtējam diennaktī vajag saņemt vismaz
4000 kalorijas, bet lēģeru norma bija knapi 3000. Cilvēks kādu laiku
iztika no iekšējām rezervēm, tad pienāca gals. Bija arī atveseļošanās
punkti. Tos, kurus vēl cerēja izmantot, sūtīja uz turieni. darbs bija
vieglāks. 1942.gadā pārtikas normas samazinājās.
Par izmeklētāju darbību maz ko varu
pastāstīt. 1942.gadā visiem, kas agrāk Latvijā bija darbojušies dažādās
organizācijās (it sevišķi aizsargiem), deva 58.panta 11.daļu - Piedalīšanās
kontrrevolucionārās organizācijās. Ir kara laiks, un kontra jātiesā.
Nezinu, kā tālāk ar viņiem rīkojās, bet no mūsu nometnēm notiesātos
veda uz Soļikamskas cietumu. Pie Soļikamskas stacijas, kur pašlaik
atrodas iepriekšējās izmeklēšanas izolators, agrāk bija pārsūtīšanas
cietums. Visi, pirms nokļūšanas Usoļlaga nometnēs, gāja caur to. Usoļlagā
atradās atsevišķi lēģeru punkti (Bulatovskij, Višerskij), OLP līdzinājās
mežrūpniecības saimniecībām. Bija arī atsevišķas nodaļas (viena
no tām - Nirovskoje). 1942.gadā Usoļlags deva 3 milj. 400 tūkstošus
kubikmetrus koksnes. Rjabiņinskajā kokus pludināja. Meistari un priekšniecība
bija apmēram 4000 cilvēku. Strādājot darba bataljonos, kuros galvenokārt
bija Krievijas vācieši, precīzi zināju cilvēku skaitu. Varu droši
sacīt, ka latviešu bija 9/10 no ieslodzītajiem, igauņi un lietuvieši
(galvenokārt sievietes) - 1/10. Ārsti bija speciālā uzskaitē. Viņus
sūtīja tur, kur vajadzēja. 1941. gadā visi skaitījās izmeklēšanā.
Viņus sodīja 1942.gadā..
A.Bambāls: Kā lazaretēs noformēja
slimos un kā norakstīja mirušos?.
- Stacionārā katram bija ambulatorā
karte. Mirušajam sastādīja aktu. Par apbedīšanu bija atsevišķs
akts. Grāmatā ierakstīja literu (burtu) un numuru. Tāds pats liters un
numurs bija uz kapa mietiņa un uz maza koka dēlīša, ko piesēja mirušajam
pie kājas.
A.Bambāls: Vai pēc šādiem datiem bija
iespējams atrast cilvēku?.
- Ņemot vērā augsni un klimatu - sarežģīti.
Cilvēku apraka 1,8 metra dziļumā. Moševā nebija atsevišķu ieslodzīto
kapu, tāpēc apbedīja kopīgā kapsētā. Moševā bija latvietis ķirurgs
Alks. Viņš tur bija vadošais ķirurgs. Pie mums strādāja arī daži
evakuētie ārsti, bet pēc kara tie ātri atgriezās savās iepriekšējās
dzīvesvietās. No latviešiem vēl atmiņā palicis ārsts Brambaks. Viņš
Latvijā esot vadījis kara medicīnisko inspekciju. Viņš strādāja Prižimā.
Karam sākoties, somus, Pievolgas vāciešus, bulgārus un citus, kuriem
valdība neuzticējās, iesauca it kā dienestā, bet faktiski sūtīja uz
šejieni, lai viņi strādātu šachtās un mežā. Bataljonu no Pievolgas
vāciešiem komandēja latvietis Markuss.
Latvieši bija disciplinēti un spēja
ieviest kārtību. Katrai vienībai bija sava palīgsaimniecība. Būvēja
šaursliežu dzelzceļu, purvainā apvidū - autoceļus no kokiem .
Ar pārvaldes vadību tika saskaņota
Surmoga apmeklēšana. Belkins mums apsolīja sameklēt transportu, kas spētu
pārvarēt purvaino apvidu.
22.augusts.
No rīta esam montāžas pārvaldē. Pēc
stundas jau bruņoti ar instrumentiem un lāpstām. Atgriežamies pārvaldē.
Sākam apstrādāt baļķi un meistarojam formu betonam. Rokam bedri
krusta pamatnei. Laiks jau tuvu pusdienai, kad mūs pārsteidz ar vēsti,
ka baļķa vidū ir puve.
Steidzīgi jāmeklē jauns. Saprotam, ka
betonēšana šodien neiznāks. Steidzamies līdz tumsai tikt galā ar
zemes darbiem. Pēkšņi parādās dāma un spalgā balsī pieprasa rakšanu
pārtraukt. Nelīdz pat paskaidrojumi (arī angļu valodā), ka viss saskaņots
ar pilsētas vadību. Man pasprūk krievu lamuvārds. Dāmas seja
atplaukst smaidā: Tu esi īsts krievs, bet tas tur ir ārzemnieks! Sajūtam
alkohola dvašu. Dāma ir kapu priekšniece. Priekšnieces darbs ļoti
atbildīgs un arī kaitīgs veselībai: dienā jākontrolē vismaz četras
apbedīšanas un katru reizi jāierauj glāze sīvā.
Garāmgājēji interesējās, kas par
pieminekli būšot. Centos visiem paskaidrot, ka būs šeit piemiņas zīme
bojā gājušiem latviešiem. Daudzi piebilda, ka vajadzētu veidot kaut
ko līdzīgu Piemiņas ansamblim visu šeit represēto tautu pārstāvjiem,
it sevišķi Pievolgas vāciešiem.
Pievakarē Ingvars taisās braukt uz Soļikamsku,
lai filmētu cietuma pagrabus.
23.augusts.
Astoņos rītā jau esam montāžas pārvaldes
teritorijā. Griba kungs izgādājis, ka pirmā betona krava tiek mums.
Kopā ar Aināru sēžamies pie šofera un braucam uz kapiem. Mums ir
daudz armatūras dzelžu. Krusta pamatne izturētu pat spridzināšanu. Arī
betons ir augstas kvalitātes (vācu meistari pacentušies!). Ainārs cītīgi
apstrādā pamatni. Pamatnes betonā guldām urnu ar Latvijas zemi no Baltā
krusta pakājes, Latvijas karodziņu un vēstuli. Lietainais laiks u viss
šeit redzētais nomāc un dod vielu pārdomām. Kaut vai nometņu
nosaukums Labošanas darbu nometne. No kā šeit 1941.gadā latviešus
taisījās labot? Labojams bija grāmatizdevējs Jānis Roze. Usoļlaga pārvaldē
lasīju viņa lietu:
1941.gada 10.jūlijs. Latviešu etaps
nr.60953. Vārds, uzvārds: Jānis Roze. Tēva vārds: Petrovičs. Tautība:
latvietis. Pilsonība: Latvijas. Dzīvesvieta: Rīga, Kr.Barona 5, dz.5.
Specialitāte: tirgotājs. Kas sodījis: Sevišķā apspriede NKVD PSRS
1940.gada 13.februārī. Termiņš: 5 gadi. Termiņa sākums: 1943.gada
14.jūnijs. Kur atradās: Surlagā (Surmogā) no 1941.gada 13.jūlija.
Meita: Roze Aina Janovna. Adrese: Rīga, Kalnciema iela 21 - 3. Turpat arī
apbedīšanas akts: 1942.gada 10.maija komandējuma Prižims (atsevišķs
nometņu punkts), priekšnieka vietieks Berezins, tabeļvedis Helšteins,
komandants Krišensons, ārsts Dille sastādījuši aktu par Jāņa Rozes
Pētera dēla apbedīšanu. Līķis guldīts zārkā savā veļā. Apbedīts
ar galvu uz austrumiem, stabiņš nr.47A (paraksti).
Uz kāda pamata Latvijas pilsoni tiesā
citas valsts varas orgāni? Vai nav absurds, ka cilvēku tiesā gadu pēc
nāves? Kāpēc Roze atradās nometnē, ja termiņa sākums bija tikai
1943.gada 14.jūnijs?. Pilsētas galvas vietniekam Belkinam un vācu
kopienas priekšsēdētājam
Gribam bija publikācijas krievu valodā
par J.Rozi - Grāmatu izdevēja Jāņa Rozes pēdējais dzīves gads.
Publikācija ņemta Atmodas laikā no Latvijas žurnāla Rodņik. Autors
V.Urtāns, kurš šeit bija kopā ar J.Rozi. Viņš raksta:
J.Rozem nebija pa spēkam smagais darbs.
Viņu nolika mazgāt traukus nometnes virtuvē, mazgāt grīdas, nest ūdeni.
Pagāja gads. Zaudējis pēdējos spēkus divās nometnēs, viņš kopā
ar citiem veciem un novājējušiem cilvēkiem nogāja daudzus kilometrus
bruņotas apsardzes pavadībā uz nometni Mogila, kur viņam nācās
nomirt. Šeit mira viens pēc otra. Zārku nebija. Pusplikus miroņus krāva
uz ragaviņām vai vienkārši aiz rokām vai kājām vilka uz kalniņa
aiz nometnes.
Kad mūsu valdībai radīsies drosme
pieprasīt dokumentus no Vjatlaga un Usoļlaga, kurus mēs turējām rokās?
Vai represēto likteņi neuztrauc mūsu politiķus?. Gandrīz visi Usoļlagā
ieslodzītie latvieši 1941.gadā ir gājuši caur Surmogas nometni.
Uzskaites kartiņās ieraksti:
Atradās Surmogā jeb miris Surmogā.
Piemiņas zīmei jābūt arī tur. Bet kā to uzstādīt? Beidzas arī vīzas
termiņš. Atliek atvest zemi no kapu vietām. Varbūt kāds šeit turpinās
mūsu sākto darbu?
Kāds večuks mums sūdzējās par
sliktajiem laikiem un vēlējās, lai atgrieztos Staļina laiki.
Agri no rīta esam būvlaukumā. Pie mums
pienāk deviņus gadus vecs zēns. Viņa tēvs esot nesen miris. Vova pārsteidz
ar nopietnu slēdzienu: daudz cilvēku mirstot no dzeršanas. Vova
nopietni piebilst, ka viņš gan nedzeršot un arī centīšoties nesmēķēt.
Kopā ar viņu dodamies uz nesen asfaltēto ielu, kur vēl daudz akmens
šķembu. Lasām mums piemērotus akmeņus un liekam maisā. Kamēr šādu
kravu aiznesu līdz kapiem, Vova jau salasījis jaunu.
Uz ceļa parādās autokrāns. Sākas
atbildīgs darbs - krusta pacelšana. Lēnām paceļas krusts. Tas jānostiprina
un ap pamatni jāveido rupjas grants laukums. Uzpošam apkārtējo
teritoriju. Atbrauc vietējās redakcijas bobiks. Mūs intervē. Ainārs
atbild uz redaktores vietnieces jautājumiem. Viss gatavs oficiālajai
piemiņas zīmes atklāšanai. Aizdedzinām ploškas, attinam valsts
karogu un nodziedam himnu.
Skatītāji atrodas pienācīgā attālumā.
Baltā Volgā atbrauc pilsētas mērs, kurš apskata paveikto un novēl
mums laimīgu ceļu uz Latviju.
Ziedus pie krusta ierodas nolikt mēra
vietnieks V.Belkins, kurš arī paziņo, ka uz staciju vakarā mūs aizvedīs
busiņš. Vējš nodzēš ploškas. Nolemjam vakarā vēl atgriezties un
aizdedzināt svecītes. Uz kopmītni atnāk muzeja darbiniece Oktjabrīna.
Katrs no mums saņem lielu aploksni ar Kālija kombināta prospektiem,
vimpeļiem un vietējo minerālu paraugiem. Viņai savukārt nododam
sarkanas un baltas svecītes, kuras pie krusta jāaizdedzina 18.novembrī.
Dodamies pie krusta, lai aizdedzinātu svecītes. Sirsnīgi atvadāmies no
V.Belkina.
Nesen no Soļikamskas saņēmām vietējo
laikrakstu. Pirmā lappusē lasām: Pie ieejas Borovajas kapsētā
ceturtdien parādījās sešus metrus augsts krusts. Tā ir piemiņas
velte represētajiem latviešiem, kas miruši Soļikamskā. Latvijas delegācija
gandrīz nedēļu pavadīja mūsu pilsētā. Pilsētas ciemiņi ne tikai
iepazinās ar Soļikamsku, bet bija arī AM - 244 pie ģenerāļa
A.Jaborova un Surmogā. Diviem ekspedīcijas dalībniekiem - I. Knaģim un
A. Puškevičam - tēvi gājuši bojā Vjatlagā, tomēr viņi uzskata par
savu pienākumu godināt arī šeit mirušos latviešus. Vakar ciemiņi
aizbrauca, bet Soļikamskā palika viņu rokām darināts krusts Krievijas
teritorijā represiju laikā bojā gājušajiem latviešiem..
Šķiramies no Soļikamskas. Pēc
pusstundas vilciens pietur stacijā Berezņiki. Ķīmiķu pilsētu
30.gados būvēja ieslodzītie. Atceros sieviešu nometni, kura jau pa
gabalu atbaidīja ar spicu mietu nožogojumu. Apkārt īsts tanku grāvis
ar ūdeni. Vēl stundas brauciens, un mēs jau atrodamies kalnu rūpniecības
rajonā. Krievijas rūpniecība nav atdalāma no cietumiem un nometnēm.
Šeit sākas viens no Gulaga impērijas rajoniem Kizillags.
No rīta esam Permā. Tiekam uzmanīti.
Viens pie mūsu kupejas durvīm lasa avīzi, kura apgriezta otrādi. Otrs
biezais tēlo medību firmas pārstāvi un stāsta par lāčiem un
vilkiem. Vilina ar medību iespējām. Sola atsūtīt prospektus. Vajadzīga
tikai adrese. Atrunājos, ka medības mani neinteresē. Permā iegādājamies
pārtiku. Izdodas nopirkt jaunu pilsētas plānu. Spilgtas krāsas, bet
saturs ņemts no manis kādreiz šeit ražotajām slepenajām kartēm.
Slepenības alkas vēl līdz šai dienai neļauj Krievijai kartēs parādīt
nevienu rūpnīcu, ne ceļu uz raķešu bāzēm un citiem militāriem
objektiem. No trīs lidlaukiem atzīmēts viens. Tālu no stacijas
nebraucam. Fotoaparāti mums dziļi somās, nevaram riskēt ar jau iegūto
materiālu. Iepērkam pārtiku vakariņām un dodamies uz peronu. Tuvāk
vakaram stacijā uzturas arvien vairāk cietumsargu. Droši vien tā ir
maiņa nākošai nedēļai un brauc uz tuvākiem lēģeriem, kuru Permas
apkārtnē netrūkst. Suņus stacijas telpās gan neved. Zaldāti ar suņiem
uzturas stacijas laukuma nostūros.
Laiks kāpt vilcienā. Braucam rietumu
virzienā. Pa vagona logu vēroju apkārtni un sagaidu latviešiem liktenīgo
staciju Jaru. Sliežu atzarojums aiz kokzāģētavas ir tas, kurš pazūd
meža biezoknī un ved uz Vjatlagu. Atmiņā aust 1941. gada jūnija
nakts, kad mūsu ešelonu nežēlīgi raustīja, atdalot vagonus ar vīriešiem.
Te bija mana tēva pēdējais ceļš.
No rīta Maskava mūs sagaida ar karstu
laiku. No drēbēm izžūst 20 dienās krātais mitrums. Metro vagonā Ainārs
ar karoga kātu nejauši pieskaras griestu panelim. Stahanoviešu ražojums
neiztur un krīt zemē. Manu galvu paglābj druknas dāmas plecs. Kad aiz
mums aizveras vēstniecības vārti, atviegloti uzelpojam. Esam Latvijas
teritorijā. Pēc pusdienām ejam uz Maskavas centru. Uz vēstures muzeja
sliekšņa (svēta vieta!) tirgojas ar mežģīņu krūšturiem un citiem
intīmiem apģērba gabaliem. No Kremļa torņa pāri sienai mauzoleja
virzienā nokāries ceļamkrāns. Remonts. Gar mauzoleja kāpnēm pastaigājas
saulē pārkarsis milicis ar rāciju. Goda sardzes vairs nav. Eju apskatīt
jauno baznīcu, kas uzcelta starp GUM-u un Vēsturisko muzeju. Atmodas
laika sākumā šai būvei ziedoju 10rbļ. un necerēju, ka baznīca
atdzims šajā gadsimtā. Bet Krievija ir neprognozējama. Rīt būsim
Latvijā!
27. augusts.
Robežu gaidām ar nepacietību. Klusums.
Vagonā parādās mūsu senais paziņa - labi uzbarojies vecākais praporščiks.
Pasēs - sarkanu zīmogu. Mūsu vīzas pazūd viņa bikšu kabatā. Kastītēs
pie gaiteņa sienas gādīga (lasi - interfrontiska) roka nemitīgi
atjauno pretlatviskā laikraksta Panorama Latviji eksemplārus.
Zilupe. Īsti nespējam ticēt, ka esam
Dzimtenē. Blakus kupejā kāds tumšmatis ar izteiksmīgu kaukāzieša
seju rāda sarkano pasi. Gaidu reakciju. Nekādas! Nodomāju: Maskavā gan
viņu padzenātu! Metro stacijās miliči kā ērgļi no augstienes uzmanīgi
vēro pasažierus un, tikko pūlī parādās kāds tumšmatis ar ūsām,
metas pūlī iekšā un velk ūsaino uz gaišāku vietu, lai pārbaudītu
dokumentus. Maskava nebēdā par to vai Rietumi viņus sapratīs.
Rīga. Kāds mūs fotografē, jautā. Rokas jau aizņemtas ar ziediem. Grūti
runāt. Krūtīs kamols. Atmiņā ataust kāda tikšanās Vjatlagā ar
1941.gadā aizvesto no Latvijas. Tā ir dāma ar straujām kustībām, kas
Vjatlaga centrā nodzīvojusi 54 gadus. Aizejam ciemos. Labiekārtots
divistabu dzīvoklis, paklāji. Uz galda gulstas dokumenti. Klausāmies
neparastu dzīvesstāstu. 1941.gada jūnijā X (sauksim viņu tā) ģimene
tiek izsūtīta no Latvijas. Stacijā Jara vagonu ar X (ģimenes galvu) no
ešelona atkabina un novirza uz Vjatlagu. X ģimene turpina ceļu uz Sibīriju
- Krasnojarskas novadu. X izsūtīts nepamatoti, jo neesot bijis
lieltirgotājs (tikai nabaga pārdevējs!). X no ieslodzījuma atbrīvo un
viņš piekrīt strādāt NKVD pārvaldē par cenzoru. Ne katram kara laikā
varēja uzticēt lasīt un pārbaudīt ieslodzīto vēstules. Mēneša -
divu laikā, šis cilvēks spēj pierādīt, kā uzticīgi kalpos lēģeru
priekšniecībai. Nav izslēgts, ka X jau no Latvijas izbrauca, kā čekas
aģents. Dāma 1941.gadu Sibīrijā labi atceras. Kādā dienā ģimeni
Sibīrijā pārsteidz NKVD virsnieks. nojozies ar jaunām čīkstošām
siksnām un naganu pie sāniem. Tas ir pats X. Viņš visu ģimeni aizved
uz Vjatlagu. Karš vēl nebija beidzies, kad represētā X Vjatlagā
absolvēja vidusskolu un, pārvaldot latviešu un vācu valodu, iestājās
pārvaldē par tulku. Ne katrs vīrietis spēj uzturēties kabinetā, kur
čekas izmeklētājs kādu pratina. Šī dāma to spēja. Tagad - pensija,
NKVD veterānes goda nosaukums. Bet jāpanāk vairāk! Pašlaik represētā
pieprasa no Latvijas kompensāciju par 1941.gadā zaudētajām mēbelēm.
Arī mūsu fotoobjektīviem uzgriež muguru. Drošs paliek drošs!.
Arī X dēls iet tēva pēdās un jau pēc
kara uzdienē līdz čekas apakšpulkvedim. Darba bija daudz. Vjatlags
papildinājās ar latviešu leģionāriem, vāciešiem, igauņiem rumāņiem.
Krievijai mēs pierādījām, ka neesam
neko aizmirsuši. arī mūsu attiecības nav vienlīdzīgas. Lielšovinisma
gars nav izgaisis. Līdz ar to nav iespējams pavilkt strīpu zem pagātnes.
No Krievijas puses nav bijusi grēku nožēlošana. Nav atdoti Latvijas
archīvi. Nav samaksātas kompensācijas par apcietinājumā un izsūtījumā
pavadīto laiku. Latvijai nav līdzekļu, lai represētajiem nodrošinātu
pienācīgu dzīves novakaru. Bet kas neļauj šos līdzekļus pieprasīt
no mūsu kaimiņa - verdzinātāja?
Vai sagaidīsim Balto grāmatu par mūsu
tautas ciešanām?.
Ekspedīcijas dalībnieki dalīsies ar
redzēto skolās, muzejos un represēto organizācijās. Ceru, ka Jēkabpilī
skatīto ekspedīcijas fotoizstādi redzēsim Rīgā un Jelgavā. Turpinās
darbs kinofilmas veidošanā. Ilmārs Knaģis neatteiks konsultāciju
tiem, kuri meklē Vjatlagā jeb Soļikamskā zudušus piederīgos. Adrese:
Rīgā, Čaka ielā 113 - 84, tālrunis 290735.
Ir cilvēki, kuri apšauba, vai mūsu
darinātās piemiņas zīmes Krievijā saglabāsies. Grūti atbildēt. Tomēr
cerību iedveš Soļikamskas vācu kopienas priekšsēdētāja E.Griba vēstule,
kurā viņš raksta, ka pilsētas Dome uzdevusi galvenajam architektam
labiekārtot mūsu krusta apkārtni. Ir cerība, ka krusts stāvēs un tā
tuvumā pacelsies piemiņas zīmes represētajiem vāciešiem un citu
tautu mocekļiem.
Epilogs.
Jau attīstītas fotofilmas. Ilmārs Jēkabpils
muzejā rīko fotoizstādi. Jelgavas laikraksts Zemgales Avīze sāk
publicēt ekspedīcijas dienasgrāmatu. 1995.gada 11.novembrī - Lāčplēša
dienā Rīgas un Jelgavas politiski represētie rīko no Vajtlaga un Soļikamskas
lēģeru apbedījumu vietām atvesto smilšu sauju guldīšanu Latvijas
zemē. Rīgā tas notiek pie Lielā Baltā Krusta archibīskapa J.Vanaga
vadībā, Jelgavā - Svētbirzī, pie Piemiņas Akmens aizvestajiem. Rīgā
šis brīdis iemūžināts kinolentē. Jelgavā - tautas atmiņā un
fotogrāfijās. Jelgavā, koka šķirstiņus, inkrustētus ar dzintaru nes
represētie, kas pārcietuši Vjatlaga spaidu darbus. Mācītāja
J.Priednieka vārdos tiek atgādināts latviešu Golgātas ceļš.
Nopietnas un apņēmības pilnas ir zemessargu sejas, kuri šeit stāv
goda sardzē. Saprotam galveno: 1940.gads Latvijā neatkārtosies!. Skan
tautas lūgšana. Ap Piemiņas Akmeni gulstās ziedi. Deg svecītes.
Skrien dienas. Represēto sanāksmēs stāstam
par ekspedīcijā redzēto. Izmantoju savu topogrāfa pieredzi un ekspedīcijas
laikā iegūtos materiālus, lai veidotu Vjatlaga karti. Okupācijas
muzejam nododu fragmentu no Vjatlaga piemiņas krusta un dzeloņdrātis no
7. Lēģera žoga. 14.jūnijā filmu Ekspedīcija Vjatlags-Usoļlags'95 pa
galveno Latvijas TV kanālu skatās visa Latvija.
Ziņas par ekspedīciju nonāca ASV jau
tad, kad vēl bijām Krievijā. Vēlāk publikācijas un fotogrāfijas mēroja
ceļu uz Kanādu un Austrāliju.
Varu teikt, ka neziņas un slepenības plīvurs
no Vjatlaga un Usoļlaga daļēji norauts. Ekspedīcijas dalībnieki saņem
ielūgumu ierasties vizītē pie Valsts Prezidenta Gunta Ulmaņa un ir pārliecināti,
ka tikšanās ar prezidentu nebija vienīgi pieklājības žests. Šoreiz
satikās cilvēki, kurus vieno pagātne. Jāpiebilst, ka mans tēvs, I.Knaģa
tēvs, kā arī prezidenta tēvs ar vectēvu gāja bojā vienā nometnē.
1996.gada 3.jūlijā ekspedīcijas vadītājs Ilmārs Knaģis par
represiju apzināšanas darbu tiek apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Tiekoties ar aizvestajiem, esam saņēmuši
daudzus pateicības apliecinājumus. Tiekam uzklausīti ar lielu interesi.
Un kādu dienu līdz sirds dziļumiem mūs aizkustina sveiciens no tālienes:
mums līdz šim nepazīstamā Biruta Gruntāls no Ohaio ASV atsūtījusi
ekspedīcijas dalībniekiem siltas jakas un apmetņus.
Par ko pašlaik domājam? Protams, par
jaunām ekspedīcijām.
Lai Dievs svētī Latviju!.
1996