Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Ekspedīcijas | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ekspedīcija Vjatlags-Usoļlags '95
Alfreds Puškevics

Vjatlags jeb Kirovlags (pašlaik "Iestāde K - 231") Staļina nāves nometņu sarakstā ieņem sevišķu vietu: 1) nav tālu no valsts politiskajiem centriem, 2) atrodas Krievijas Eiropas daļā. 3) represiju vieta ar senām tradīcijām (no ķeizaru laikiem), 4) vietējie iedzīvotāji maz klejo un ir lojāli pastāvošajai varai. Daudziem no viņiem visa dzīve saistīta ar nometnēm (sargi, NKVD pensionāri un agrāk sodu izcietušie), 5) izolācija no Lielās zemes, jo Vjatlagu no ziemeļu dzelzceļa Maskava - Perma - Sverdlovska šķir apmēram 150 km gara un 30 km plata necaurbrienamu purvu josla.

Vēl nesen vienīgais ceļš uz Vajtlagu bija NKVD resora dzelzceļš no stacijas Jar līdz stacijai Ļesnoje. Vēl pirms 20 gadiem pārtikas piegāde nometnēm bija iespējama tikai pa dzelzceļu vai ziemas ceļu, kad purvi aizsaluši. Vjatlaga pārvalde 60.- 70. gados plaši izmantoja helikopterus, kurus nomāja, samaksājot ar koksni. 80. gados paralēli dzelzceļam jau bija uzbūvēta šoseja. Pašlaik ir iespēja no Vjatlaga centra (Ļesnoje) pa šoseju tikt līdz Kirsai (neliela pilsēta ar spēcīgu kabeļu rūpniecību, kura dod 1/3 no Krievijā ražotiem kabeļiem). No Kirsas ceļš atraujas no dzelzceļa un iet uz apgabala centru Kirovu.

No vēstures zinām, ka Vjatkas novads jau Pētera I valdīšanas laikā kļuva par nemiernieku (streļcu) izsūtīšanas vietu. Ar laiku Vjatkā (tagad Kirovā) tika izbūvēts pārsūtīšanas cietums. Pēc Otrā Pasaules kara Kirova bija tā vieta, kur tika izpildīti daudzi PSRS Eiropas daļā piespriestie nāvessodi. Jau 1941. gada 14. maijā VKP (b) Centrālās Komitejas un PSRS TKP lēmumā un uz tā pamata izdotās NKVD direktīvas Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas, Vjatlagam bija paredzēta loma Latvijas un Igaunijas armijas virsnieku, aizsargu un policistu iznīcināšanā. Arī tas, ka Kirovā Otrā Pasaules kara laikā atradās LPSR valdība ar V. Lāci priekšgalā, nav nejaušība. Cenzdamies iztapt Maskavas saimniekiem, no Kirovas uz Vjatlagu brauca izmeklētāju brigādes, kuras pēc uzvārdiem bija latviskas, bet ar darbiem darīja visu, lai iznīcinātu Latvijas patriotus un pasargātu sevi no nosūtīšanas uz fronti. Vēl dzīvi palikušos Vjatlaga ieslodzītos lūdzu papildināt manu informāciju par atsevišķām nometnēm, kuras laika trūkuma dēļ nevarējām apmeklēt.

Pašlaik daudzas nometnes ir pārveidotas par stingra un sevišķa režīma nometnēm, kurās atrodas notiesātie par sevišķi smagiem noziegumiem. Vairākās apdzīvotās vietās (arī Ļesnajā) atrodas arī notiesātie par noziegumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības (autoavārijas, neuzmanīga rīkošanās ar ieročiem utt.). Tādiem ir samērā brīvs režīms un tikai naktis jāpavada zonā. Bēgšana no nometnēm ir praktiski neiespējama. Nometnes labi apsargā IeM karaspēks. Dzelzceļa pārbrauktuves, lielu ceļu krustojumus un apdzīvotas vietas ārpus nometnēm pastāvīgi kontrolē OMON. Apdzīvotās vietās daudz milicijas un valsts autoinspekcijas darbinieku. Arī mēs ekspedīcijas gaitā pastāvīgi tikām pavadīti un novēroti, jo Vjatlagā ir daudz objektu, kuru fotografēšanai vajadzīga speciāla Maskavas atļauja.

Ekonomiskā lejupslīde Krievijā ir skārusi arī ieslodzījumu vietas. Kādreiz varenais Vjatlags, kurš ar koksni apgādāja lielāko daļu no bijušās PSRS Eiropas daļas patēriņa un deva ienākumus no eksporta, tagad nīkuļo. Labākie meži sen jau izcirsti. Trūkst stabilu sakaru ar ārzemēm. Valūta nāk tikai no Somijas par bērzu koksni finiera rūpniecībai. Vjatlagu ekonomiski iespaido arī saites ar Krievijas militāro kompleksu. Vjatlags vienmēr ir devis daudz koksnes ieroču rūpniecībai (detaļas un iepakojums). Līdzīgas problēmas ir arī Usoļlagā. Soļikamskā (tas atrodas Permas apgabala ziemeļos). Tomēr ir arī zināmas atšķirības. Ja Vjatlagā 40. - 41. g. nonāca Latvijas armijas virsnieki, policija un aizsargi, tad Soļikamskas nometnēs vairāk bija tirgotāju, rūpnieku, zemes īpašnieku un inteliģences. Pēdējos bija vieglāk apstrādāt. Vjatlagā galvenā nodarbošanās tajā laikā bija meža ciršana, Usoļlagā - meža ciršana, sāls tvaicēšana, darbs šachtās, kālija kombināta paplašināšana.

Domas par ekspedīciju neradās spontāni. Jau 60-tajos gados strādāju Vjatlagā un mēģināju atrast tēva kapu. Pateicoties slepenībai, kura vienmēr pavadīja Vjatlaga darbību un apzināti sagrozītajām adresēm, meklēju 75 km no tās vietas, kur kādreiz bijis mans tēvs. Arī Ilmāram Knaģim tēvs gāja bojā Vjatlagā. Atmodas laikā nolēmām organizēt nelielu ekspedīciju uz Vjatlagu. Tomēr dažādu iemeslu dēļ to nācās atlikt. Tad stingrāks kļuva caurlaižu režīms. Ar vīzu ieviešanu zuda pēdējās cerības. Bet Ilmāra neatlaidība vainagojās panākumiem. Finansiālās grūtības sākumā likās nepārvaramas, bet pārsteidza daudzo ziedotāju atsaucība. Izmantoju iespēju, lai ekspedīcijas dalībnieku vārdā pateiktos ziedotājiem, kuri nāca uz LTF mītni: Elzai Rasai, Jēkabam Vaivadam, Mārtiņam Ņukšam, Rutai Lupmanei, Ilmāram Rušmanim, Ilgai Zubrovičai, Amandai Steķis, Imantam Bērzonam, Alfredam Romanam un daudziem citiem. Paldies Zemnieku savienībai, PBLA, LNNK, Rīgas rajona Padomei, Saules bankai, LTF.


7. augusts.

Dienas pirmā puse paiet kārtojot neatliekamas darīšanas. Jelgavā mani uz ielas uzrunā maz pazīstami cilvēki un novēl ekspedīcijas izdošanos. Autobusā no kādas represētas kundzes saņemu īstu relikviju. Tā ir no Vjatlaga sūtīta vēstule. Mani lūdz noskaidrot, kas slēpās aiz adreses šifrētiem numuriem un uzzināt, kas pašlaik tur notiek. Rīgas stacijā nezināju vagona numuru. Tomēr ceļabiedrus jau pa gabalu atpazinu pēc lielajām mugursomām. Nedaudz pārsteidz TV ziņu dienesta ierašanās pie vilciena. Mūs pavada politiski represētie, tuvinieki un LTF pārstāvji.

Ekspedīcijas dalībnieki:

Ilmārs Knaģis - vadītājs. Latvijas Politiski Represēto Apvienības aktīvs darbinieks. Viņa vadībā uzcelti piemiņas krusti latviešu izsūtījumu vietās aiz Polārā loka: Plahinā (1988.g.) un Nāves salā uz Jeņisejas - Agapitovā (1990.g.). 1941. g. izsūtīts uz Sibīriju, Latvijā atgriezās 1947.g. Atkārtoti izsūtīts uz Sibīriju 1949. g. Profesija - ģeologs, vaļasprieks - ūdenstūrisms.

Ainars Bambāls - Latvijas Valsts archīva dienesta dokumentu daļas vadītājs. Vēsturnieks ar lielu pieredzi ekspedīcijās. Baltiešu ekspedīcijas vadītājs (1990.g.) pie Lāmas ezera - 120 km no Noriļskas - vietā, kur uz mūžiem palika latviešu virsnieki, kurus 1941.g. 12.jūnijā sūtīja uz kursiem Maskavā, bet ceļā apcietināja un viņi nonāca Sibīrijas ziemeļos. Uzstādījis piemiņas zīmi arī latviešu bojā ejas vietā Taišetlagā. Ieceres - drīzumā jāiznāk 2 grāmatām par Noriļsku. Ieplānota grāmata par Vjatlagu. Autors 32 publikācijām par represēto Latvijas armijas virsnieku likteņiem. Vaļasprieks - spiningošana un ūdenstūrisms.

Zigurds Šlics. Inženieris. Pats nav bijis represēts, bet kā Latvijas patriots, pavadījis Ilmāru Knaģi visās ekspedīcijās. Arī šoreiz uz viņu gūlās plānošana un visu darbu aprēķini. Vaļasprieks - ūdenstūrisms un alpīnisms.

Alfreds Puškevics - kara topogrāfs. Būdams armijā, veicis topogrāfiskus un ģeodēziskus darbus neskaitāmās vietās Krievijā, arī Vjatlaga, Usoļlaga, Kizellaga, Tagillaga, Servolaga un citos Staļina nometņu rajonos. Izsūtīts 1941. gadā. 6 gadus pavadījis Sibīrijā un Taimiras pussalā.

Iebraucam robežpunktā. Vecākais praporščiks, labi nobarojies, ar sarkanas krāsas štempeli sasmērē vīzu un pasi. Muitas kontrole interesējas, kas mūsu mugursomās. Atbilde, ka tur ir tūristu aprīkojums, viņus apmierina.


8. augusts.

Maskavā mūs sagaida Latvijas vēstniecības Krievijā vicekonsule Biruta Urvačova. Stacijas laukumā sēžamies Karavellā ar diplomātiskajām pazīšanas zīmēm un ierodamies LR Vēstniecībā Čapligina ielā. Mums ierāda telpas vēstniecības viesnīcā.peters.JPG (11703 bytes)  Pusdienu laikā Latvijas vēstnieks Jānis Peters teica: Esam gandarīti, ka varam atbalstīt ekspedīciju. Jūs dodaties grūtā ceļā un arī pildāt pienākumu pret tiem, kas nav dzīvi. Gribas apsveikt jūsu uzņēmību. Ceļā atcerieties, ka LR vēstniecība, kas jums vienmēr palīdzēs. Krievijas Federācija, izsniedzot vīzas, atzina jūsu pasākumu un tā juridisko nozīmi..

Tad vēstniecības apskate. Mūs pavada vēstnieks un viņa kundze Baiba. Seko ekskursija ar Karavellu uz memoriālu Paklonnaja Gora. Memoriālā ietilpst ne tikai uzvaras piemineklis un karalaika technikas izstāde, bet arī jauna pareizticīgo baznīca. Vakarā Karavella aizveda mūs uz Jaroslavļas satciju. Vēlāk Krievijā tiekoties ar apgabalu vadību, mēs sapratām, cik svarīga ir Latvijas sūtņa loma, nesot Latvijas tēlu pasaulē.


9. augusts.

Vilciens mūs ved uz Kirovu. Stacijā Šarija pa logu vēroju neparastu skatu: 8 cilvēku brigāde ar laužņiem un dižāmuriem. Un nevienas sievietes! Tikai tagad sāku ticēt, ka arī šeit laiki mainījušies. Iebraucam Kirovā. Uzgaidāmajās telpās nav vietas, kur apsēsties. Ingvars dodas meklēt grāmatu veikalu, lai iegādātos Kirovas apgabala karti. Laiks iepazīstināt ar piekto ekspedīcijas dalībnieku.

Ingvars Leitis - kinodokumentālists. Viņa uzdevums - uzņemt filmu par ekspedīciju. Pēc izglītības būdams vēsturnieks, 70. gados, lai apzinātu un pētītu Sibīrijas latviešu stāvokli, ar divriteni nelegāli veicis ceļu no Rīgas līdz Klusajam okeānam. 1988. gadā ar Ilmāru Knaģi devies Igarkas ekspedīcijā, par ko uzņemtā filma tajā gadā ieguva 1. vietu Latvijā savā kategorijā.

Ar velosipēdu šķērsojis arī Ameriku un Eiropu.

Pēdējo reizi šeit biju 1973. gadā. Vizuāli nekas nav mainījies. Dodamies uz tūristu klubu Vjatka. Steigā izkraujoties, vienā no mašīnām paliek Aināra soma. Aināram ar Zigurdu izdodas taksometra šoferi atpazīt stacijas laukumā. Soma izglābta.

Mūsu rīcībā liela istaba, gar sienām matrači, guļammaisi, gumijas laivas. Ir elektriskā plīts. Vismaz nebūs jāmeklē ēdnīca. Kluba vadība mūs iepazīstina ar vietējiem apstākļiem, transporta un ceļu stāvokli. Ilmārs ar Aināru dodas vizītē pie apgabala vadības.


10. augusts.

Milicijā reģistrē mūsu vīzas. Jāatrod muzejs un jānoskaidro, kādu informāciju tur varam saņemt. Pie muzeja sienas - piemiņas plāksne boļševiku karakalpam Āziņam (latvietim no Liepājas) - Dzelzs divīzijas komandierim pilsoņu kara laikā. Muzeju mūsu problēmas neinteresē, bet tur ieteic griezties pie B.Šura, kurš uz savu roku pēta represiju upuru likteņus Kirovas apgabalā. Pilsētā ir apzināta cilvēku nošaušanas vieta Staļina laikā. Kapos, kur nošautie aprakti, uzlikts piemineklis.

Sapratām, ka vietējos interesē tikai šeit arestētie, bet par cittautiešiem Vjatlagā maz kas zināms, jo šī tēma vēl šodien ir aizklāta, maz nebūs jāmeklē ēdnīca. Kluba vadība mūs iepazīstina ar vietējiem apstākļiem, transporta un ceļu stāvokli. Ilmārs ar Aināru dodas vizītē pie apgabala vadības.


10. augusts.

Milicijā reģistrē mūsu vīzas. Jāatrod muzejs un jānoskaidro, kādu informāciju tur varam saņemt. Pie muzeja sienas - piemiņas plāksne boļševiku karakalpam Āziņam (latvietim no Liepājas) - Dzelzs divīzijas komandierim pilsoņu kara laikā. Muzeju mūsu problēmas neinteresē, bet tur ieteic griezties pie B.Šura, kurš uz savu roku pēta represiju upuru likteņus Kirovas apgabalā. Pilsētā ir apzināta cilvēku nošaušanas vieta Staļina laikā. Kapos, kur nošautie aprakti, uzlikts piemineklis.

Sapratām, ka vietējos interesē tikai šeit arestētie, bet par cittautiešiem Vjatlagā maz kas zināms, jo šī tēma vēl šodien ir aizklāta. Ir saglabājušās ieslodzīto latviešu uzskaites kartiņas. Lūgumu izsniegt pilnu latviešu sarakstu noraida, aizbildinoties ar instrukciju, ka izziņas sniedz tikai radiem un viņu pilnvarotajiem. Uzrādām tēvu reabilitācijas rakstus un mums sola izsniegt izziņas. Vēlāk noskaidrojam, ka dokumentus par ieslodzītajiem latviešiem glabā atsevišķi no citiem. Vai tā ir apņēmība dokumentus atdot Latvijai? Varbūt nolemts tos iznīcināt?

Dodamies pie vietējās administrācijas vadītāja. Lūdzam atļauju uzlikt piemiņas zīmi. Milicijā stājamies uzskaitē un saņemam veidlapas, lai pierakstītos. Bankā samaksājam nodevas. Izbrīnu rada tas, ka štābā ir divi Feliksa Dzeržinska pieminekļi. Viens visā augumā, bet otrs - krūšutēls. Kad Maskavā demokrāti gāza Dzelzs Feliksu, arī Ļesnajā bija mēģinājums ar feliksiem izrēķināties, bet vai nu pieminekļi bija izturīgi, vai spēku bija par maz, jo sadauzītas tikai pieminekļu plāksnes. Interesanti, ko tajā brīdī darīja čekisti.

Redzam 1941. gadā latviešu un igauņu celtās divstāvu koka mājas. Ar apdari un balkoniem tās atšķiras no citām. Nofotografējam arī pirmā Vjatlaga priekšnieka savrupmāju. Braucam uz austrumiem no Ļesnajas, ko vietējie dēvē par latviešu kapiem. Tos atceras arī divi no mūsu pavadoņiem, kuri tajos laikos vēl bija bērni. Drīz vien bobiki nespēj purvaino apvidu veikt. vj_pplava.jpg (18815 bytes)

No kapiem nav ne mazākās pazīmes. Ko var gaidīt no vietas, kuru pirms 50 gadiem apzīmēja tikai ar mietiņu vai steigā sarūpētu krustiņu? Atpakaļceļā iebraucam nometinājuma vietā, kur likumpārkāpēji dzīvo barakās bez žogiem un nodarbojas ar lauksaimniecību. Tālāk - zona ar barakām, dzeloņdrāšu žogiem un sargtorņiem, pēc tam rūpniecības zona (zāģētava), kura arī ietērpta dzeloņdrātīs.

Vecos un jaunos Ļesnajas kapus šķir dzelzceļa līnija. Apbedījumi šeit sākti no Ļesnajas dibināšanas. Brīvajiem ir pieminekļi un metāla žodziņi, zekiem - vārgs standarta krustiņš ar numuru, dažreiz arī ar nazi izgriezts vai izdedzināts vārds un uzvārds. Jaunajos kapos var redzēt 60. gadu apbedījumus. Ļesnajā ir slimnīca, kurā nokļūst smagi slimie un meža darbos savainotie zeki no Vjatlaga nometnēm. Gadās arī redzēt atraktus kapus - turīgākie radinieki aizveduši zeku uz dzimto novadu. Rodas doma, ka mēs krustu varētu uzlikt šajā rajonā. Tomēr jāredz vēl citas vecās nometnes. Petrovičs solās pierunāt priekšniecību, lai atļauj apmeklēt lēģeri Nr. 7, kurš daudzu cilvēku atmiņā palicis kā latviešu Golgāta. Par nožēlu, šī nometne atrodas aiz vīzās norādītā galapunkta.

Pārvaldes štābā parunājām ar atvaļinātu virsnieku V., kurš turpina strādāt, bet ar notikumu uztveri un vēstures vērtējumu stipri atšķiras no citiem NKVD veterāniem. Aiz skopiem pierakstiem un skaitļiem - cilvēku likteņi un ziņas, par kuru izpaušanu pats V. vēl nesen varēja pārvērsties par lēģera putekļiem. Klausoties Petrovičs kļūst drūms, kaut gan vēl pirms trim gadiem bija ieslodzīto nometnes priekšnieks.

1941. gada jūlijā nometnē Nr.7 (34 km no Fosforitnajas) no Baltijas atvesti 3174 ieslodzītie (t.sk. 103 sievietes). Apmēram pret 2 tūkstošiem no viņiem jau bija ierosinātas krimināllietas. V. slepenās pavēļu grāmatās atradis šādu ierakstu: 1941. gada 24. oktobrī pavēle nr. 409. Ir atsevišķi gadījumi, kad uz līguma pamata pieņemtie darbinieki piesavinās ieslodzīto personiskās mantas. Kratīšanā pie grāmatveža Riģko atrasti: zelta pulkstenis - 1, pildspalvas - 6, ādas portfelis - 1, lietussargs - 1. Mēs redzam, cik beztiesīgi bija latvieši ne tikai cietumsargu, bet arī brīvo ierēdņu priekšā.

1941. gada rudenī Vjatlagā plosījas dizentērija. Gada beigās nometnēs skaitījās: 19 500 (no tiem - 16 780 vīrieši) ieslodzītie; 437 distrofiķi; 220 smagi traumēti; 1800 (saņem pretcingas devas) ar cingu slimie. 1943. gadā (tikai decembrī vien) ar distrofiju slimoja 2435. Mira no palagras - 58, no cingas - 12, no gripas - 25. 3000 ieslodzīto saņēma pretcingas devu. 1944. gadā lielā mirstība turpinājās. 1944. gada 1. janvārī Vjatlagā atradās 12 001 ieslodzītais. Kopā ar Pievolgas vāciešiem - nedaudz vairāk par 16000. Pusgada laikā ( no 1.07.44. līdz 31. 12.44.) nomira 1524 (jeb 10%). Šinī gadā notika kārtējā Vjatlaga centra adreses maskēšana. Pasta kaste Volosņica nozīmē Ļesnoje, nākošajā gadā jau Pasta kaste K- 231. 1944. gada beigās lielākās nometnes Vjatlagā ir: 3., 6. (Brusņičnoje), 13. (Razdeļnaja), 15. (Vetka), 16. (Borovoja jeb Pašņaka), 17. (stacija Ima, kur atradās sevišķi bīstamie) un divi sovhozi, kuri apgādāja ar dārzeņiem. V. pieraksti aptver arī 1938. - 1940. gadu un raksturo priekšniecības patvaļu.


12. augusts.

Sestdien Petrovičs sāk sarunu par lēģeri Nr. 7. Vislielākā mirstība bijusi kara gados. Daudzi miruši no bada, spriedumu pat nesagaidot. Petrovičs atkal mēģina mūs atrunāt turp braukt jo lēģeris pagājušajā gadā pilnīgi nodedzis. Turamies pie sava, un Petrovičs beidzot paziņo, ka stacijā mūs gaida zeku ātrā palīdzība. Ja mežā ieslodzītais tiek savainots, pa radio izsauc ātro, bet cietušo iznes līdz sliedēm. Stacijā mums pievienojas mazrunīgs pulkvedis. Paziņo, ka lēģerī Nr. 7 nedrīkstam lietot fotoaparātus. Saprotam, ka Petrovičam vienam pašam mūs neuztic. Pusstundas brauciens, un apstājamies pie divām pamestām koka mājiņām un sadeguša vagoniņa. Ejam pa ceļu, un no neliela uzkalniņa paveras skats, kas varētu līdzināties Hirosimai. Priekšplānā - nodegušais ciemats. Pa kreisi štāba ogļu kontūras ar lielām apaļām krāsnīm. pa labi ogļu kaudzes - tur atradās ugunsdzēsēju depo. Tālāk - zona, kas atgādina milzu putnu būri. Viss sadedzis. Tikai žogu stabi un dzeloņdrātis. Sargtorņu pieejas un torņi atgādina gigantiskas zeķes, kuras adītas no dzeloņdrātīm. Virtuvē izjukuši pavardi un no karstuma sasprāguši katli. Alumīnija bļodiņas pārvērtušās metāla pilienos. Nolaužu no žoga gabalu dzeloņdrāšu pinuma. Caur šīm drātīm mans tēvs skatījis pēdējo saules rietu.

Kas tad noticis ar lēģeri? Būvēts 1938. gadā tautas ienaidniekiem. 1941. gadā atvesti latvieši un igauņi. Tad klāt nākuši Krievijas vācieši un rumāņu karagūstekņi. 1944. - 1945. g. atkal latvieši. Andropova laikā nometne bija pārpildīta. Gorbačova laikā ieslodzīto skaits stipri samazinājies. Radies lēmums nometni slēgt. Dažus mēnešus pirms Krievijas puča lēģeris Nr. 7 remontēts. Uzcelta jauna sardzes ēka, labiekārtota apsardzes pilsētiņa. Nometnei veltīta sevišķa uzmanība. Varbūt tā atkal gaidīja latviešus? Pēc puča neveiksmes interese par lēģeri zuda. Nometni praktiski vairs neapsargāja. 1994. gada rudenī lēģeris Nr. 7 nodega.

Petrovičam ir zīmējums ar veco lēģera kapu atrašanās vietu. Tur noturam piemiņas brīdi. Piestiprinām pie kārts Latvijas karogu un nodziedam himnu. Mūsu pavadoņi uzturas kādus 100 metrus no mums un svinīgo brīdi netraucē. No nodegušā 7. lēģera žoga paņemu gabalu dzeloņdrāts piemiņai.

Vakarā izlemjam par krusta atrašanās vietu. Tā būs Ļesnaja nomalē starp diviem kapiem. 50 metri krustu šķirs no dzelzceļa. Kamēr pētām Ļesnaja apkārtni, štāba sētā mūs jau gaida baļķi krustam. No štāba mūs šķir katlu māja un malkas grēdas. Bet no otrā stāva var novērot mūsu darbu.


13. augusts.

Svētdiena. Līst smalks lietus. Mēram baļķus un sākam apstrādāt. Ainārs, Zigurds un Ingvars aizbraukuši rakt vietu krusta pamatnes betonēšanai. Ātri parādās zils māls, bedre pārvēršas par mālu abru un Petrovičs atved divus zekus ar lāpstām palīgā. Izkarinām Latvijas karogu. Karogs plīvo līdz darba dienas beigām. Tā tas atkārtosies katru dienu. Priekšniecībai iebildumu nav. Vakarā bijām liecinieki kā apzaga administrācijas vadītāja sievu. Ļesnajas mērs atgriezās no mazdārziņa. Somā - dažādi dārzeņi. Ēdnīcas sarkanajā stūrītī vakariņojām. Mēram radās doma iepazīstināt sievu ar ārzemniekiem. Somu, lai tā netraucētu, atstāja lielajā zālē kasieres un vadītājas uzraudzībā. Pēc 30 minūtēm somu nozaga. Mērs notikušo uzņēma mierīgi: Visur zog!.


14. augusts.

Krusts jāsagatavo transportēšanai. Zāģētavas priekšnieks atved pasūtītos dēļus. Turpinās krusta koka apstrādāšana. Ierodas divi Petroviča sūtītie zeki ar motorzāģi. Ar mūsējiem sarunājas sirms kaukāzietis. Noskaidrojas, ka atnācējs ir armēnis, kurš šejienes lēģeros nobijis 10 gadus. Pēc atbrīvošanas uzdienējis par elektriskās apakšstacijas priekšnieku. Tagad ir pensijā un strādā par dežūrmeistaru. Viņš pastāstīja, ka agrāk izbadējušies ieslodzītie mežos uz ugunskuriem vārījuši visādas zāļu tējas ar sāli. Tas radījis sāta ilūziju, bet ātri novedis pie kāju tūskas un nāves. Nav bijis spējīgs kaut ko līdzēt 16. lēģera slimnīcas vecākais ārsts, kurš pirms tam strādājis Kremļa slimnīcā (un tomēr atmaskots!). Reiz, atgriežoties no darba, pēdējam ierindā uzkritis agrāk aizzāģēts koks. Izmocītajiem zekiem nav bijis spēka koku novākt. Lēģerī atgriezušies par vienu mazāk. Nelaimīgais norakstīts.

Katru rītu līdz meža cirsmai jāmēro 8 kilometri. Līdz 1953. gadam dienā vienam ieslodzītajam bija jāsazāģē 12 kubikmetru. Izvešana notika ar zirgiem. No izstrādes bija atkarīga maizes deva: 700 grami - visaugstākā (to reti kāds saņēma), 600 grami + auzu biezputras sacepums - stahanoviešiem par 13 kubikmetriem, 500 grami - parastā norma, 450 grami - soda izolatora norma (un neko karstu!).

Vaicājam, kā viņš iekritis. Puisim bijis 21 gads, mācījies tehnikumā. Nejauši dzirdējis nostāstu, ka kāds večuks kara laikā dabūjis 10 gadus par anekdoti. Saturs šāds: Brauc Čerčils ar Staļinu pa Krieviju. Uz ceļa guļ bullis un uz skaņu signāliem nereaģē. Staļins pieiet pie dzīvnieka un iečukst ausī: Sūtīšu uz kolchozu! Bullis ātri pazūd. Anekdote iepatikusies, un vakarā viņš to atstāstījis kopmītnē. No rīta divi drošībnieki puisi nogādājuši kur pienākas. Tautas tiesa piespriedusi 10 gadus. Pirmo reizi īsti apskrējusies dūša, kad ieraudzījis, ka zekus aprok vienas lāpstas dziļumā. Būvējot naftas bāzi, atrakuši veselu kaudzi cilvēku kaulu un nesuši tos ar nestuvēm uz purvu. Ieradusies komisija un likusi kaulus nest atpakaļ. Naftas bāze tur tomēr vēlāk uzcelta. Sergejs bijis 17. lēģerī. Tur reiz esot pieķerts aizliegtā kāršu spēlē. Režīma priekšnieks nolicis pie celmu laušanas. Saņēmis soda normu - 450 gramu maizes. Nometnē bijis resns uzraugs Doncovs Ivans Andrejevičs. Reiz 20 grādu salā mūs dzina uz darbu. Doncovs bez iemesla man iespēra. Pakritu. Kad piecēlos, vilku viņam pa žokli. sargi notrieca mani gar zemi un sāka sist. Zaudēju samaņu. Atguvos kamerā bez logiem. Gulēju uz grīdas apakšveļā. Rokas saslēgtas dzelžos (rāda mums rētas). No rīta - 450 gramu maizes un - uz darbu. Naktī trīs sargi mani sita. Vairs nespēju rokās cirvi noturēt. Ārsts iedeva trīs brīvdienas. Tas manu dzīvību izglāba. Bet Doncovu vēl ilgi nācās sastapt. Nesen tas suns tomēr nosprāga!.

Braucam uz krusta vietu. Zeki atnesa ēveli un, kamēr Ilmārs apstrādā šķērskoku, noēvelēju krusta priekšpusi. Tad koksni imprignējam ar līdzatvestām ķimikālijām, jo krustam jastāv līdz laikam, kad spēsim uzcelt īstu pieminekli. Krustu apsedzam ar plastiku, jo līst.vj_knBalki.JPG (24236 bytes)


15. augusts.

vj_beton.jpg (9384 bytes)

No rīta visi spēki veltīti betonēšanas turpinājumam. Garām iet četri zeki rakt kapus. Ļesnajā katru dienu apglabā 3 - 4 mirušos. Mūsu sagatavotā betonā gulstas ziedi no Latvijas, keramikas urna ar smiltīm no Baltajiem krustiem un vēstules aizgājējiem. Krusta priekšpusē - bronzas plāksne ar tekstu latviešu, krievu un angļu valodā: Latvijas Republikas pilsoņiem - komunistiskā terora upuriem. Garām iet bēru gājieni. Uz brīdi pārtraucam darbu un noņemam cepures. Otrā rītā Petrovičs apgalvo, ka par mums atzinīgi runā visa Ļesnaja.

Drīz atgriežas arī zeki - kaprači. Pienāk tuvāk, sāk stāstīt par savu dzīvi. Tiem, kas izpilda darba normas, arī pārtikas pietiekot. Tikai žēl puišu ziemeļos (cirsmās pie Komi republikas robežas). Ziema vēl esot tālu, bet viņi jau visu apēduši, ieskaitot lopbarību. Būšot bads. Uz ceļa parādās bobiks. Zeki pazūd. Šoreiz gan atbrauc Ļesnajas mērs un atved oficiālu atļauju uzstādīt piemiņas zīmi. NKVD veterāniem gan esot iebildumi pret vārda komunistiskā terora, jo daudziem vēl kabatās kompartijas biedru kartes. Nomierinām viņu, apgalvojot, ka citāds apzīmējums pie mums nemaz netiek lietots. Mērs parausta plecus.


16. augusts.

Šodien atbildīgākā diena - jāpaceļ krusts. Steidzamies uz štābu. Dežurants apjucis. Mums izgatavotais karoga kāts naktī no štāba nozagts (?!). Petrovičs apsola jaunu karoga kātu izgatavot līdz pusdienām. Ejam uz štāba sētu pie krusta. Parādās mašīna ar kravas kasti. Ceļam iekšā krustu un darbarīkus. Pa ceļam Petrovičs paziņo, ka priekšniecība iecerējusi oficiālu atvadīšanos un sarūpējusi suvenīrus. Izkraujam krustu un aprēķinām, kad būs vajadzīgs ceļamais krāns. Jūtam, ka tiek darīts viss, lai mēs darbu ātrāk pabeigtu un aizbrauktu. Ilmārs ar Aināru krustam montē šķērskoku. Gatavojam ķīļus. Parādās autokrāns.vj_krusts.jpg (8448 bytes) Rodas pārliecība, ka pēc stundas krusts stāvēs. Atbrauc mašīna ar jaunu karoga kātu. Pēc krusta pacelšanas ierodas Ļesnajas mērs. Viņi (rādot uz mums) faktiski dara mūsu darbu. Mūsu pienākums būtu ar piemiņas zīmēm izcelt ciešanu vietas! mērs saka. Nodomāju - kaut jel visi varas vīri Krievijā spētu to saprast! Ingvars nezāļu biezoknī atradis kaut ko līdzīgu grābeklim. Ar to notīrām krusta apkārtni. Tuvojas pasažieru vilciens. Pie krusta lokomotīve iesvilpjas. Liekas, arī nedaudzie pasažieri skatās pa logiem. Pēc neilga laika pretējā virzienā brauc vilciens ar koksni. Arī šoreiz lokomotīve iesvilpjas. Saprotam, ka tā būs vienmēr.

Lietus. Vējš. Nolemjam piemiņas zīmi atklāt vakarā. Cerams, ka mazināsies vējš un varēsim aizdedzināt svecītes. Petrovičs paziņo, ka priekšniecība pēc stundas grib no mums oficiāli atvadīties. Steidzamies uz pārvaldes štābu. Pulkvedis apsveic mūs ar darba pabeigšanu un ekspedīcijai novēl sekmes. Tad atver lielu sienas skapi un no plauktiem ceļ ārā ar kokgriezumiem rotātus virtuves piederumu komplektus. Tas ir patreizējo ieslodzīto roku darbs. Viss darināts no ekoloģiski tīriem materiāliem. Krāsu vietā izmantoti koku mizu novārījumi. Pulkvedis iedod adresi, kur var rakstīt jebkurš Latvijas pilsonis un jautāt par saviem radiem, kuri kādreiz atradušies Vjatlagā. Viņš garantē atbildi.

Pēc vakariņām dodamies pie krusta. Tumsā sakuram ugunskuru. Aizdedzam sarkanas un baltas svecītes. Plīvo Latvijas karogs. Dziedam himnu.


17. augusts Kravājam mantas. Atbrauc Petrovičs ar smago mašīnu. Mašīnai dzelzs būris. Domāta zeku pārvadāšanai. Sēdekļu vietā - nedaudz aptēsti baļķīši. Zeki ar saviem dibeniem tos nopulējuši spožus. Braucot Ingvars ar kameru paķer zonas žogu. Ar fotoaparātiem to neriskējam darīt. Kamēr mūsējie mazgā betona pamatni, paņemu smiltis no kapsētas pretī krustam. Sakopjam krusta apkārtni. Dodamies uz Ļesnoju. Iepretim stacijai attinam lielo karogu un fotografējamies.

vj_lesnaya.jpg (14041 bytes)

Pēc pusdienām turpinām kravāt somas. Mūsu finansists Zigurds iegādājas biļetes. Petrovičs cenšas paātrināt formalitātes. Vagonā Petrovičs no visiem atvadās. Pasniedzu viņam atklātni ar Brīvības pieminekli.

Novērojam retu parādību: vilciena pavadones mazgā vagonu logus. Lai Ingvars varētu operēt ar video, sarunāju ar pavadoni, ka viņa, jau vilcienam esot kustībā, atvērs vagona kreisās durvis. Tā arī notiek. Vēl man tiek piedāvāts atvērt arī durvis vagona otrā galā. Tā rodas uzņēmums, kurš laikrakstā ievada katru turpinājumu. Kupejā nevaram atrauties no vagona logiem. Visur pamestas un pussagruvušas barakas. Dzelzceļa malā kontroles posteņi ar prožektoriem. Daži pamesti, tiem prožektori sadauzīti. Abās pusēs - mežs.

Tuvojas stacija Zavodskaja. Apdzīvotā vieta saucas Sozimskoje. Ieslodzītie šeit no celulozes ražo sprāgstvielu komponentus. Paveras kupejas durvis, drukns vīrietis ar sarkanu apliecību rokā paziņo: Dokumentu pārbaude! Kopējos vagonos tādas pārbaudes notiek biežāk. Pasniedzam pases. Īss skatiens katram sejā un pārbaudītājs aiziet. Kādreiz Sozimskoje atradās Vjatlaga centrs. Arī dzelzceļš šeit beidzās. Pašreizējais centrs atradās dziļi mežā, par to liecina arī nosaukums Ļesnoje. Tad Nirmič. Redzama estakāde, kur baļķus pārkrauj no šaursliežu ceļa. Aiz kokiem - barakas. Pa labi aiziet šaursliežu ceļš uz bijušajiem lēģeriem Nirmič I, Nirmič II, Nirmič III (Podgornaja) un Nirmič IV (kuri 1963.g. vēl darbojās). Tuvojās stacija Verhnekamskaja ar apdzīvotu vietu Rudničnij. Galīgi satumst un vairs neko nevar redzēt. Pieturās iekāpj un izkāpj iekšlietu karaspēka karavīri. Daudzi ar suņiem. Gribētos redzēt Kirsku, kur 1963. gadā bija mūsu topogrāfisko darbu bāze, bet nogurums ņem virsroku. Žēl, ka nevar redzēt Omutņinsku ar slaveno cietumu, kur sodu izcieš slepkavas. Arī liktenīgajai stacijai Jara pabrauksim garām agri no rīta. Tur ātrvilcieni nepietur. No Zujevkas mazā gaismiņā braucam austrumu virzienā uz Permu. 1941. gadā tā bija Molotova. Tur no mūsu ešelona atkabināja atlikušos vagonus ar vīriešiem un viņu ceļš veda pa kalnu-rūpniecības dzelzceļu uz Soļikamsku.


18. augusts

Vēl esam Kirovas apgabalā. Tad burtiski skaram Udmurtiju, jo no stacijas Baļezino ceļš aiziet uz Iževsku. Pēc stundas jau esam Permas apgabalā. Dienas vidū atrodamies stacijā Čaikovskaja. Līdz Permai vēl stunda. Gar Kamas labo krastu stiepjas Krasnokamska - liels rūpniecības centrs. Galvenā produkcija - papīrs. Atcerieties atmodas sākumu, kad Jelgavas pasts un kioski bija piebāzti ar Krasnokamskā ražotām aploksnēm, uz kurām smaidīja biedrs A.Pelše. Šeit ražo arī papīru vērtspapīriem un naudaszīmēm.

Perma. Dzelzceļa tilts savieno abus Kamas ūdenskrātuves krastus. Pilsētas robežās vēl var atpazīt bijušo Kamas upi. Permas novads izpleties upes baseina augšā un vidusdaļā. Perma dibināta 1723. gadā. Pirmajā nelielajā rūpnīcā kausēja varu. Pilsēta kļuva par atbalsta punktu Krievijai. Slavena bija ieroču rūpnīca Motoviļiha. 2. pasaules karā 45 km no pilsētas uz dienvidiem atradās nometne Beršeķ, kur steigā gatavoja kadrus frontei. Patafonu rūpnīca deva dažādu kalibru mīnmetējus, velosipēdu rūpnīca - strēlnieku ieročus, Motoviļiha - tankus un zenītlielgabalus, pilsētas Staļina rajons - kara aviāciju. Permā ir pulksteņu rūpnīca, kuru nekad nav ražojusi nevienu pulksteni.

Pulksteņu vietā - elektronika raķetēm. Tāpēc līdz perestroikai Perma ārzemniekiem bija slēgta. Rūpniecība prasīja elektroenerģiju. 1956. gadā pabeidza Kamas HES būvi. Pirmo reizi Krievijas praksē spēkstaciju iemontēja ūdenskrātuves aizsprostā. Ieslodzītie no Kizeļalaga un armija kalnu rūpniecības dzelzceļu no Kamas krastiem steigā parcēla kalnos. Lielo dzelzceļa tiltu pāri Čusovajas upei būvēja armijas dzelzceļnieku pulks. Smago darbu daudzi zaldāti neizturēja. Nelīdzēja ne ordeņi no Maskavas, ne prēmijas, ne rokas pulksteņi.

Parasti agri no rīta no kazarmām Bannaja Gora iznesa nestuves ar mirušiem.

Līdz vilcienam uz Soļikamsku laika diezgan. Jāiegādājas kartes un pārtika. Par 2200 rbļ. jauni brezenta cimdi. No mājām paņemtie slodzi neizturēja. Ingvars ar videokameru iet brīvās medībās. Dodos līdzi, lai nodrošinātu aizmuguri. Miliči bez ceremonijām velk ārā iereibušo no autobusa. Uzmanību saista plakāts, ka par braukšanu bez biļetes vilcienā draud sods 5500 rbļ. Nav dārgi! Daudz cietumsargu ar suņiem. Atgriežoties stacijā, mūsu uzmanību saista labs sižets. Tomēr filmēšana neiznāk un mūs ved uz miliciju (izrādās, stacijas ēka ir stratēģisks objekts). Fotografēšanai vajadzīga Maskavas atļauja. Ieraugot Ingvara zilo ārzemnieka pasi, ādainais grib tikt no mums vaļā, bet Ingvars jau iedzīvojies lomā un diezgan skaļi šo incidentu sāk salīdzināt ar 1937. gadu. Uzprasu, kā ar filmēšanu stacijas laukumā. Atbilde: Cik uziet! Ātri pazūdam. Vīzu zaudēt negribas. Vīriem mūsu prombūtne jau likusies par ilgu. Uz jautājumu, kur bijām es atbildu īsi: Čekas nagos! Pošamies uz vilcienu. Liekas, ka pēc redzētā Vjatlagā mūs nekas vairs nepārsteigs. Tomēr uz Soļikamsku braucam ar sevišķu noskaņojumu. Cerējām ieraudzīt klusu un pamestu lielās valsts nostūri.


19. augusts.

Vilciens traucas uz ziemeļiem. Kizela - Pieurālu rajons, apkārt kalni. Atrodamies ne tikai ogļraktuvju, bet arī Kizellaga centrā. Aiz stacijas 50. gadu arhitektūras celtnes. Vilciens iet pa uzbērumiem, kuri mijas ar dziļām ieplakām. Aiz pilsētas labajā pusē neliela zona ar četrām garām barakām. Apkārt divkāršs dzeloņdrāšu žogs. pietura stacijā Kopi. Tālumā - rūpnīcu skursteņi. Uz blakusceļiem daudz cisternu ar uzrakstu hlors un vagoni ar minerālmēsliem. Tie nāk no Berezņikiem un Soļikamskas. Daļa caur Ventspils ostu nokļūs Eiropā.

Čekas ģenerālis Jaborovs Soļikamskā skaidroja, ka katrā apgabalā ir sava cietumu (ne nometņu!) numerācija. Soļikamskā ir cietums nr.3, bet tas nenozīmē, ka pilsētā ir trīs cietumi. Gudroju, kur varētu būt Perma-35. Tur kādreiz atradies krievu disidents Kovaļovs. Pašlaik Krievija apgalvo, ka politisko ieslodzīto valstī neesot. Arī Perma- 35 nedaudz mainījusi profilu. Kaut pašlaik tur pāraudzina deviņus ieslodzītos, tomēr iestādi neslēdz. Gan jau noderēs! Viens no pašreizējiem ieslodzītajiem - bijušais Krievijas pretizlūkošanas pulkvedis Vjačeslavs Baranovs. Ieņemot augstus amatus Krievijas vēstniecībās, viņš ASV izlūkdienestiem par pieticīgu maksu ($2000 mēnesī) nodevis slepenus šifrus un ziņas par konkrētām operācijām pret ASV. 1992. gadā V.Baranovs nav nošauts, bet saņēmis sešus gadus ieslodzījumā.

Kārtējā stacija Vsevolodo - Viļva. Izskatās pēc ciema. Redzama zāģētava ar divkāršu dzeloņdrāšu žogu. Nav daudz jāmin, ko šeit nodarbina. Dzelceļa atzarojumi ved kalnos uz ogļraktuvēm. Šahtu tuvumā parasti ir Kizellaga nometnes. Karā šahtās strādāja tie, kuriem nedrīkstēja dot ieročus rokās - Krievijas vāciešu darba armija, kalmiki un citi, kara beigās - gūstekņi, tagad - zagļi. Parādās Berezņiki. Vairāk ir ķīmisko rūpnīcu (spriežot pēc krāsainiem dūmiem no rūpnīcu skursteņiem). Slavenais kālija kombināts nīkuļo (ar zāli aizauguši daudzi pievedceļi un tukšiem vagoniem jau aprūsējuši riteņi). Nepabeigtas daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Stāvam gandrīz stundu.

Nesagaidām solīto tēju.

Vilciens virzās uz Soļikamsku. Pa labi paliek steigā celtais magnija kombināts. Tam apkārt nokaltis priežu mežs. Cenšos saskatīt kādreiz redzēto sieviešu nometni. Tā bija ar žogu, kuru veidoja baļķi ar asinātiem galiem un dziļš grāvis ar ūdeni (neskaitot drāšu žogus). Varbūt kombināta teritorija to aprijusi?

Kreisajā pusē paveras skats uz Kamas ūdenskrātuvi. Neparasti redzēt ūdens plašumu bez peldošiem objektiem. Iemesls - nav degvielas. Izklausās savādi, jo naftas atradnes (Dobrjanka un Palazna) no šejienes atrodas 150 - 200 km, bet naftas pārstrādes rūpnīca Verhnie - Mulli - 225km attālumā. Varbūt vienkārši trūkst pierasto norādījumu no augšas? Varbūt benzīna trūkums kādu pat pasargā no cietuma?

Uz šādām domām ved šeit dzirdētais patiesais nostāsts par ūdens mīļotāju, kuru skaudīgais kaimiņš nosūdzējis čekai, jo viņš it kā slepeni angļu torpēdu piemontējis savai motorlaivai, lai gremdētu Kamas upes floti. Ūdens sporta mīļotājs pazuda lēģeros.Gudrie izmeklētāji nepadomāja, no kurienes var rasties torpēda un kā viņu piemontēt alumīnija laiviņai, kura domāta 3 cilvēkiem.

Gala stacija Soļikamska. Uz perona mūs sagaida simpātisks un enerģisks pilsētas mēra vietnieks Vladimirs Belkins un vācu kopienas priekšsēdētājs Edvīns Gribs. Mūs ved uz Soļikamskas rajonu - Borovsku, kur apmetamies montāžas pārvaldes kopmītnē. Mūsu rīcībā atsevišķs dzīvoklis ar virtuvi. Pēc pusdienām Griba kungs iepazīstina ar Borovsku un Ziemeļu kapsētu. Aiz kapu žoga kara laikā kopīgās bedrēs aprakti Krievijas vācieši no darba armijas, jo Berija viņus aizliedza glabāt atsevišķi. Ar laiku ceļa otrā pusē izveidojās jaunie kapi, kur apglabā zekus no tuvākajām nometnēm. Uz dažām kapu kopiņām redzējām standarta izmēra nekrāsotus krustus ar numuriem. Uz dažiem ar nazi izgriezti vārdi un uzvārdi, ar naglu piesista plastmasas puķīte. Ir mazas kopiņas ar diviem un pat trīs krustiem, vidējais aizbāzts aiz diviem priekšējiem.

Usoļlags nav nekas cits kā speciālās nozīmes nometne, kuru no Soloveckas salām Baltajā jūrā pārcēla uz Soļikamsku. Usoļlaga pārvaldē bija iespēja lasīt 40. gadu ieslodzīto latviešu lietas. Mapēs rindojās kaligrāfiski rakstīti apbedīšanas akti ar stereotipiskiem vārdiem: Apbedīts savā veļā zārkā ar birku, piesietu pie kājas. Kara laikā - zārks? Dzīvie liecinieki vēsta pretējo. Pat tagad ir nesaprotami, kā var nepilnu metru platā kapā ielikt trīs zārkus? Kādēļ no nometnēm apbedīšanas notiek krēslas stundās? Kādēļ apsardze nevienu nelaiž klāt šī rituāla laikā? Apstaigājot kapus, atradu kapu kopiņu ar četriem (!) krustiem.


20. augusts

Laika starpība ar Latviju ir 3 stundas. Dodamies uz Soļikamskas centru un vecajiem kapiem. Vecpilsētā mums pievienojas pilsētas mēra vietnieks V.Belkins. Pa labi - autoosta. Pa kreisi - tirgus laukums. Aiz laukuma uzkalns ar parku. Tā vidū Troickas katedrāle. Nedaudz zemāk - sena administrācijas ēka. Veco ēku mūru apmetums vietām atsedz ķieģeļu sienu. Ķieģeļus savieno java, kurā bez kaļķiem ir vēl olu baltums. Tādus mūrus nespēj izpostīt ne laika zobs, ne cilvēks ar lauzni.

Kā radusies šī pilsēta? Kādēļ līdz 1988. gadam tā bija slēgta ārzemniekiem? Pirmais nosaukums apdzīvotajai vietai bija Kamas sāls (no upes nosaukuma). Otrā upes krastā rodas Kamas Usoļje. Pilsēta gadu atskaiti sāk no 1430. gada, kad sāls vārītavas pārcēla no Borovojas upes uz Usolkas upes krastiem. Sāls vārīšana šeit vairākas simtgades bija ekonomikas vadošā nozare. Par to liecina arī senais pilsētas ģerbonis: zem guberņas emblēmas (lācis ar evaņģēliju) aka, ar kādu smēla sālsūdeni. Sāls vārītavas uzplaukumu atzīmē 17. gadsimtā, kad Krievija no šejienes saņēma vairāk nekā pusi no sāls ieguves valstī. Uz šejieni pārceļas daudzi tirgotāji. 1623. gadā pirmo reizi tiek pieminētas Soļikamskas astoņas baznīcas. 1579. gadā pilsētā uzceļ Kremli (nodedzis 1672. gadā). Pēdējā sāls rūpnīca šeit darbojās no 1882. līdz 1972. gadam. Piesātināto sālsūdeni sūknēja no 150 - 200 m dziļuma divu stāvu tornī. No torņa pa koka caurulēm sālsūdens nokļuva 5 - 7 metru augstā baļķu klētī, kas šķidrumu cauri nelaida un, piesātināta ar sāli, nepuva. No tās sāls šķidrums tecēja uz vārītavām, kur lielās pannās sāli tvaicēja. Biezo sāls masu ar lāpstām krāva uz slīpiem plauktiem virs pannām, kur sāls žuva. Šo smago un veselībai kaitīgo darbu 30. gados veica tautas ienaidnieki, 40. un 50. gados - sociāli sveši elementi no Baltijas un Pievolgas vācieši, vēlāk - kriminālnoziedznieki. Krievijā vienīgajā sāls muzejā ir precīzi dati par darbu cara laikā. Par darbu un mirstību sociālisma laikā ziņu nav. Uz dokumentiem zīmogs slepeni, un tos vēl ilgi nerādīs sabiedrībai. Notikumu mēmie liecinieki ir kapi. Soļikamskā pārsteidz to daudzums.

Pilsēta slavena ar savām baznīcām. Šeit pastāvēja sieviešu un vīriešu klosteri. 1970. gadā Soļikamska iekļauta Krievijas vēsturisko pilsētu sarakstā. No architektūras pieminekļiem iespaidīgākie ir Bogojavlenskas baznīca (1695.g.), Preobraženskas baznīca (1692.g.), Vedenskas baznīca (1703.g.), Troickas katedrāle (1695.g.). Klosteru baznīcas pārvērta par cietumiem

vj_soli_bazn2.jpg (9266 bytes)

Dodamies uz pilsētas veco kapsētu. Tai pretim - milicijas pārvalde, pie kuras bars miliču stumda dienesta mašīnu, mēģinot to iedarbināt. Droši vien miličiem ir steidzīgs izsaukums. Netālu memoriāls ansamblis, veltīts 2. Pasaules karā kritušajiem. Uz postamenta tanks T- 34. Kapi pārslogoti. Kaut oficiāli jau sen slēgti, tomēr apbedīšanas tur notiek vēl mūsdienās. Pa šaurām taciņām spraucamies gar metāla nožogojumiem un pieminekļiem. Daudz vācu uzvārdu. Tikai pēc Staļina nāves Krievijas vāciešiem radās iespēja cilvēcīgi gulties zemes klēpī.

Uzkrītoši daudz vīru (arī čekas formās) beiguši savas gaitas 1937.- 1938. gados. Tiem pieminekļi jauni. Tikai tagad piederīgie vairs nebaidās atzīt savus tuviniekus - tautas ienaidniekus un ceļ tiem pieminekļus. Redzu akmenī kaltu uzrakstu: Roze Ervīns (1922.- 1985.g.). No fotogrāfijas raugās tipisks latvietis uzvalkā ar kaklasaiti. Strēlnieka pēctecis? Students? Cietumsargs Usoļlagā? Vai nepelnīto sodu izcietis un palicis šeit kālija kombināta augstās algas dēļ?

Daudz vairāk otrā dienā uzzinu par citu Rozi - Jāni, Rīgas grāmatizdevēju, kura ieslodzītā lietu lasīju Usoļlaga pārvaldē. Kapos nelielā attāllumā no mums virzās divi ādas jakās. Varbūt svētdienā mājās garlaicīgi? Varbūt dienesta pienākums?

vj_arka.jpg (19771 bytes)

Ieslodzīto apbedījumus šeit neatrodam. Dodamies uz bijušo vīriešu klosteri, kurš 1938.g. pārvērsts par cietumu. Tajā vēl darbojas izolators, kurā milicija savāc klaidoņus un visādus šaubīgus elementus. Baznīcas telpas un saimnieciskās ēkas atbrīvotas un tiks nodotas pareizticīgajiem. Restauratori jau strādā, bet cellēs un pagrabtelpās - kameras, kuras liek nodrebēt. Perestroikas sākumā noņēma bleķa aizkarus no logu ārpuses, kuri loga augšējā daļā atstāja 4 pirkstu platu spraugu gaismai. Logos iemūrētas dubultas un trīskāršas(!) restes. vj_reste.jpg (10532 bytes)

Kameru platums - nepilni 2 metri. Pēdējās kameras sienas apsistas ar centimetru biezām tērauda platēm. Kā šādā seifā var atrasties cilvēks? Betona grīda, ūdens krāns un izlietne. Vienā kamerā ļoti šaura neizārdāma divstāvu dzelzs gulta. Uz kameras durvīm (no koridora puses) aizbīdņi plaukstas platumā, acītes un lūkas, pa kurām padot cietuma viru.

Tie, kas nometnēs sagaidīja troikas spriedumu (cietumu vai nošaušanu), nonāca šeit. vj_icon.JPG (24557 bytes) Ikonas atliekas uz klostera sienas

Pārsūtīšanai nolemtie nokļuva otrā stāvā, kur kameras bija lielākas. Klostera žogs ar dzeloņdrātīm tagad vairs nevienu nebaida. Prožektori sarūsējuši un atgādina čiekurus uz egles. vj_sienaKR.jpg (12249 bytes)

Bet agrāk dzirdot vārdus Solovki (sala Baltajā jūrā), Kolima un Soļikamska, cilvēkus pārņēma bailes.

Kamēr Latvija nesaņems uzskaites kartiņas un ieslodzīto lietas, nav iespējams precīzi noteikt, cik latviešu šeit palicis. Tādēļ, politiķu kungi, nesteidzaties zem pagātnes pavilkt strīpu! Krievijas piedalīšanās EP saistīta ar vairākiem noteikumiem. Viens no viņiem ir archīvu atgriešana valstīm pēc piederības. Piekrītu, ka svarīgi ir atgūt vēstures arhīvus, arī tos, kuri saistīti ar mākslu un kultūru vispār. Tomēr prioritāte jādod čekas arhīviem un represēto latviešu uzskaites dokumentiem. Tie ir uzskaites kartiņa un ieslodzītā lieta. Šie dokumenti ir dzīvi (mēs viņus turējām rokās!) un bez šiem dokumentiem nav iespējams precīzi noteikt represēto skaitu.

Iepazīstamies ar Krievijas vāciešu biedrības "Wiedergeburt" darbu. Mācību klasē notiek kopienas sapulces, vācu valodas apmācība. Ir neliela bibliotēka, brauc arī delegācijas no Vācijas. Līdz pat 1990. gadam Soļikamskā bija aizliegts lietot vācu valodu. Cilvēki ģimenēs vāciski sarunājās čukstot. 1990. gadā vācieši nolēma atzīmēt Ziemassvētkus. Ielūdza pilsētas vadību. No šī brīža šeit sākas vāciešu atzīšanas process.

Man izsūtījumā nācās 6 gadus dzīvot kopā ar Pievolgas vāciešiem. Latviešiem vienmēr bija cerība atgriezties dzimtenē. Vāciešiem arī tā bija liegta. Pat perestroikas laikā Saratovas apgabalā kompartijas pirmais sekretārs personīgi vadīja kampaņu pret vāciešu atgriešanos apgabalā. Vāciešu mājās saimniekoja migranti, kviešu druvu vietā auga nezāles. Un Maskava vēl spriež par cilvēktiesībām! Vācieši grib bērnus sūtīt svētdienas skolās, lai tur macītos vācu valodu. Atdzīvojas Krievijas vācu baznīcu draudzes. Saratovā drīz būšot Svētā Sinode.

Trūkst mācītāju, jo 1937. gadā tika apšauti vācu macītāji un skolotāji. Kustība Wiedergeburt ir par atgriešanos Pievolgas stepēs. Zemes tur pietikšot. Bet daudzi aizbrauc uz Vāciju. Krievija zaudē labus speciālistus un čaklus strādniekus

Rīt svarīga diena: tikšanās ar Soļikamskas pilsētas mēru un vizīte pie Usoļlaga pārvaldes priekšnieka ģenerāļa Jaborova.


21.augusts.

Kopā ar Soļikamskas mēra vietnieku V.Belkinu ierodamies pilsētas Domē. Administrācijas vadītājs G.Tušnolobovs jau gaida. Izskaidrojam mūsu uzdevumu un stāstām par latviešu traģisko likteni Soļikamskā un pilsētas apkārtnē Otrā Pasaules kara laikā. Mērs atzīst, ka par mūsu ierašanos viņu informējis Permas apgabala gubernators (domās pateicamies Latvijas sūtnim) un ieteica visos jautājumos griezties pie viņa pirmā vietnieka V.Belkina. Sarunā, skarot pilsētas ekonomisko stāvokli, mērs izsaka vēlēšanos, lai Latvijas biznesmeņi aktīvāk apgūst austrumu tirgu. No Latvijas Soļikamska vēlētos saņemt fabrikas Dzintars izstrādājumus, veļu un bērnu trikotāžu. Sarunas noslēgumā mērs saka: Jūs dzīvojat labāk. Pie jums izdod daudz grāmatu. Attīstīta pārtikas rūpniecība. Augsts servisa līmenis. Lai sekmētos mūsu ekonomiskie sakari un nebūtu konfliktu!.

Pēc pieņemšanas ejam uz pastāvīgi darbojošos represēto reabilitācijas komisiju. To vada V.Belkins. Šī komisija atšķirībā no līdzīgām pie mums ir brīva no birokrātijas. Šeit represētajam pietiek ar precīzu iesniegumu, visus archīva meklējumus veic komisija. V.Belkina informācija par darbu ar arhīviem mums ļoti noderēja. Bija skaidrs, kādi dokumenti atrodas Usoļlaga pārvaldē. Tas palīdzēja tālākās sarunās.

Laiks doties uz Usoļlaga pārvaldi. Pa ceļam (ejot pa ielu 20 Ļet Pobedi), mums parāda vietu, kur bijusi vecā pārvaldes ēka, kas nodegusi. Archīvi palikuši neskarti - čekā nekas nezūd un nedeg. Aiz augsta metāla žoga košuma krūmi slēpj jauno pārvaldes ēku. Vārti plaši vaļā. Vietā, kur stāvējis Dzeržinska tēls, tagad krāšņa puķudobe. Un foajē mūs pārsteidz praporščika bļāviens: Stoj! Kuda? V.Belkins paskaidro. Tomēr jāgaida dežurants-apakšpulkvedis.

Visās telpās pie sienām pulēti Ļeņina bareljefi. Dzelzs Fēliksa nav nekur. Atmiņā nāk Vjatlags. Tur pie štāba divi Fēliksi un Ļeņina bareljefs no fasādes noņemts. Ej nu viņus saproti! Varbūt sajaukuši norādījumus no augšas? Kabinetā pretim nāk ģenerālis A.Jaborovs formas kreklā ar uzplečiem. Mundieris uz krēsla atzveltnes. Tas nozīmē, ka saruna nebūs stingri oficiāla. Ilmārs iepazīstina ģenerāli ar mūsu uzdevumu. Ainārs pārsteidz ar informētību archīvu jautājumos un lūdz mums parādīt uzskaites kartiņas, kurās fiksēti latvieši - Lāčplēša ordeņa kavalieri un armijas virsnieki. Drīz mūsu priekšā uz galda 20 uzskaites kartiņas. Starp tām maz prasīto. Skaidrojums vienkāršs: nevar rādīt kartiņas, kurās visiem vienāds spriedums - nošaušana. Tādas - nevēlamas - tika aizvietotas ar citām. Skaidrojums: ilgi jāmeklē (!).

Ņemu rokās vienu kartiņu. Ko padomju vara pirms 54 gadiem uzskatīja par saviem visbīstamākajiem ienaidniekiem un centās iznīcināt? Nr. 60561 Usoļlags. 1.Uzvārds - Rapss. 2.Vārds, tēva vārds - Eduards Petrovičs. Dzgads - 1896.g. 4.Sociālā izcelsme - zemes īpašnieks. 5.Tautība - latvietis, pilsonība - (neaizpildīts). 6.Izglītība - vidējā. 7.Bijusī partijas piederība - Aizsargu organizācija. 8.Dzīvesvieta - Vidrižu pag., Latvija. 9.Profesija - (neaizpildīts). 10.Specialitāte - skolotājs. 16.07.41. (sastādītāja paraksts). No kurienes ieradies: 10.07.41., Latvija (pa etapu). Kur atrodas: Surmogs, 13.07.41. Miris 8.11.41. Četrdesmit piecus gadus vecs skolotājs no zemniekiem mirst lēģerī pēc četriem mēnešiem. Ne izmeklēšanu, ne tiesu nesagaidījis. Tomēr sociālisms šoreiz ir ieguvis - par vienu latviešu skolotāju kļuvis mazāk.

vj_roze.jpg (25859 bytes)

Lūdzam parādīt arī ieslodzīto lietas no pārvaldes arhīviem. Ģenerālis iebilst, ka to instrukcijas nepieļauj, bet tad piekāpjas un dod rīkojumu atnest piecas lietas. Lasu E.Rapsa lietu. Augšējā labajā stūrī uzraksts Slepeni, iekšā statistiskā kartiņa, norēķinu lapa, fotogrāfija, akts par nāves iestāšanos, akts par apbedīšanu un personīgās lietas formulārs. Uz mapītes vāka vairāku archīvu numuri, kas liecina, ka ieslodzīto skaits arvien pieaudzis. Lūdzam atļauju vienu mapīti no ārpuses nofotografēt. Ģenerālis ir pārsteigts, jo mums somās katram vismaz divi fotoaparāti Vīri steidzas nokniebt arī vāku iekšējo saturu. A.Jaborovs dod rīkojumu pēc pusdienas mūsu rīcībā atbrīvot kabinetu un atvest NKVD veterānu, kurš labi atceroties 1941.gadu.

Pēcpusdienā mūs iepazīstina ar ārstu NKVD veterānu Pēteri Ņikitas dēlu, kuru turpmāk dēvēsim par Ņikitiču. Ņikitičam Ainārs paskaidro, ka mūs interesē lēģeru daudzums, ieslodzīto latviešu daudzums, mirstības cēloņi, kur un kā mirušie tikuši apglabāti. Pārsteidza Ņikitiča atmiņa, jo uzvārdus un dadziem pat dzimšanas gadus viņš nosauc bez jebkādiem pierakstiem. Ņikitičs stāsta: Viņi (latvieši) galevnokārt bija Surmogā (ziemeļaustrumos no Soļikamskas). Surmogas OLP (atsevišķais nometņu punkts) sastāvēja no 4 komandējumiem. (Kad kāds lēģeris mežā pārvietojas uz jaunu vietu, to sauc par komandējumu jeb komanģirovku. Strādājot Kirovas apgabala ziemeļos, 60.gados, man nācies dzirdēt nosaukumu 27.komandējums. Tas nozīmēja, ka tautas ienaidnieki šeit pēc oktobra apvērsuma 27 reizes pārcēlušies uz mežu biezokni, lai dotu koksni valstij - Piezīme mana. A.P.). Galvenā nometne skaitījās Ustj-Surmogā. Komandējumi bija: Pritims, Surmogs, Certeta un Modeva.

Vairums latviešu ieradās 1941. gada augustā no Juhnovas nometnes. Biju nometnēs apmēram trīs mēnešus. Ieslodzītie zāģēja kokus. Pēc trim mēnešiem tiku nozīmēts uz Prižima nometni Man tur bija jāorganizē sanitārais darbs. Zāļu bija maz. Mums vajadzēja uzmanīt, lai nometnēs neizceltos epidēmijas. Lielu ietekmi uz mani atstāja latvietis doktors Oskars Alks. Viņš bija Latvijas Sociālās aprūpes ministrijas medicīnas departamenta direktors. Labi atceros doktoru Lediņu. Bija arī ārsts - krievs un sanitārais ārsts ebrejs Maizels. Man viņš stāstīja , ka kādreiz esot bijis Latvijas sociāldemokrātu vadībā. Nometnēs strādāja izmeklētāju grupa no Latvijas. Viņu pastāvīgā uzturēšanās vieta bija Kirova. Latvieši vēl nebija tiesāti, tomēr tika apsargāti. Apsardze saucās par VOHRA (militarizēta apsardze). Komplektējās no bijušiem robežsargiem un brīvprātīgiem uz līguma. VOHRA sastādīja vienu vadu, kurš, atšķirībā no armijas, bija 80 cilvēku liels.

Apcietinātos jaunos vīriešus, ja nebija nozieguma aizdomu, sūtīja pat tur, kur formējās latviešu divīzija. Tie, kam pienāca sevišķās apspriedes (troikas) spriedums no Maskavas, nokļuva Soļikamskas cietumā. Ar Latvijas čekas izmeklētājiem man kontaktu nav bijis. Labi atceros Jelgavas fabrikantus brāļus Gofus. Viens bija spēcīga auguma, svarā vairāk nekā 120 kilogramu. Viņš jokoja, ka tik veselīgu dzīvesveidu neesot baudījis Eiropas labākajās kūrvietās. Nometnes ēdiens darīja savu.

Atceros medmāsu ar sešgadīgo meitiņu Āriju. Vēlāk medmāsu nosūtīja nometinājumā. Ārija parasti visu dienu atradās ambulancē. Viņa mācēja latviešu, vācu un ebreju valodu. Nometnēs bija apmēram 900 cilvēku. Pims viņiem Surmogā bija 1200. Ja jau latvieši aizpildīja visas vietas, tad ap 1000 varēja būt. Pašā Surmogā bija 500.

Ņikitičs turpina: Ceļš uz Surmogu pašlaik ļoti slikts. Lēģeru tur nav, jo Surmogu slēdza 1943. gadā. Tālāk uzbūvēja jaunu nometni un šaursliežu dzelzceļu. Izveidojās kokapstrādes punkts. Usoļlagu organizēja 1938.gada 5.janvārī pēc PSRS Iekšlietu komisariāta pavēles, lai kokapstrādes darbi ritētu visu gadu. Līdz tam laikam šeit bija trests Verhņekamļes un Surmogļes (no šejienes koksni pludināja pa Viļvas upi). Galvenais mirstības iemesls Usoļlagā - nepietiekams uzturs. Meža cirtējam diennaktī vajag saņemt vismaz 4000 kalorijas, bet lēģeru norma bija knapi 3000. Cilvēks kādu laiku iztika no iekšējām rezervēm, tad pienāca gals. Bija arī atveseļošanās punkti. Tos, kurus vēl cerēja izmantot, sūtīja uz turieni. darbs bija vieglāks. 1942.gadā pārtikas normas samazinājās.

Par izmeklētāju darbību maz ko varu pastāstīt. 1942.gadā visiem, kas agrāk Latvijā bija darbojušies dažādās organizācijās (it sevišķi aizsargiem), deva 58.panta 11.daļu - Piedalīšanās kontrrevolucionārās organizācijās. Ir kara laiks, un kontra jātiesā. Nezinu, kā tālāk ar viņiem rīkojās, bet no mūsu nometnēm notiesātos veda uz Soļikamskas cietumu. Pie Soļikamskas stacijas, kur pašlaik atrodas iepriekšējās izmeklēšanas izolators, agrāk bija pārsūtīšanas cietums. Visi, pirms nokļūšanas Usoļlaga nometnēs, gāja caur to. Usoļlagā atradās atsevišķi lēģeru punkti (Bulatovskij, Višerskij), OLP līdzinājās mežrūpniecības saimniecībām. Bija arī atsevišķas nodaļas (viena no tām - Nirovskoje). 1942.gadā Usoļlags deva 3 milj. 400 tūkstošus kubikmetrus koksnes. Rjabiņinskajā kokus pludināja. Meistari un priekšniecība bija apmēram 4000 cilvēku. Strādājot darba bataljonos, kuros galvenokārt bija Krievijas vācieši, precīzi zināju cilvēku skaitu. Varu droši sacīt, ka latviešu bija 9/10 no ieslodzītajiem, igauņi un lietuvieši (galvenokārt sievietes) - 1/10. Ārsti bija speciālā uzskaitē. Viņus sūtīja tur, kur vajadzēja. 1941. gadā visi skaitījās izmeklēšanā. Viņus sodīja 1942.gadā..

A.Bambāls: Kā lazaretēs noformēja slimos un kā norakstīja mirušos?.

- Stacionārā katram bija ambulatorā karte. Mirušajam sastādīja aktu. Par apbedīšanu bija atsevišķs akts. Grāmatā ierakstīja literu (burtu) un numuru. Tāds pats liters un numurs bija uz kapa mietiņa un uz maza koka dēlīša, ko piesēja mirušajam pie kājas.

A.Bambāls: Vai pēc šādiem datiem bija iespējams atrast cilvēku?.

- Ņemot vērā augsni un klimatu - sarežģīti. Cilvēku apraka 1,8 metra dziļumā. Moševā nebija atsevišķu ieslodzīto kapu, tāpēc apbedīja kopīgā kapsētā. Moševā bija latvietis ķirurgs Alks. Viņš tur bija vadošais ķirurgs. Pie mums strādāja arī daži evakuētie ārsti, bet pēc kara tie ātri atgriezās savās iepriekšējās dzīvesvietās. No latviešiem vēl atmiņā palicis ārsts Brambaks. Viņš Latvijā esot vadījis kara medicīnisko inspekciju. Viņš strādāja Prižimā. Karam sākoties, somus, Pievolgas vāciešus, bulgārus un citus, kuriem valdība neuzticējās, iesauca it kā dienestā, bet faktiski sūtīja uz šejieni, lai viņi strādātu šachtās un mežā. Bataljonu no Pievolgas vāciešiem komandēja latvietis Markuss.

Latvieši bija disciplinēti un spēja ieviest kārtību. Katrai vienībai bija sava palīgsaimniecība. Būvēja šaursliežu dzelzceļu, purvainā apvidū - autoceļus no kokiem .

Ar pārvaldes vadību tika saskaņota Surmoga apmeklēšana. Belkins mums apsolīja sameklēt transportu, kas spētu pārvarēt purvaino apvidu.

VJ_plava.JPG (15694 bytes)


22.augusts.

No rīta esam montāžas pārvaldē. Pēc stundas jau bruņoti ar instrumentiem un lāpstām. Atgriežamies pārvaldē. Sākam apstrādāt baļķi un meistarojam formu betonam. Rokam bedri krusta pamatnei. Laiks jau tuvu pusdienai, kad mūs pārsteidz ar vēsti, ka baļķa vidū ir puve.

Steidzīgi jāmeklē jauns. Saprotam, ka betonēšana šodien neiznāks. Steidzamies līdz tumsai tikt galā ar zemes darbiem. Pēkšņi parādās dāma un spalgā balsī pieprasa rakšanu pārtraukt. Nelīdz pat paskaidrojumi (arī angļu valodā), ka viss saskaņots ar pilsētas vadību. Man pasprūk krievu lamuvārds. Dāmas seja atplaukst smaidā: Tu esi īsts krievs, bet tas tur ir ārzemnieks! Sajūtam alkohola dvašu. Dāma ir kapu priekšniece. Priekšnieces darbs ļoti atbildīgs un arī kaitīgs veselībai: dienā jākontrolē vismaz četras apbedīšanas un katru reizi jāierauj glāze sīvā.

Garāmgājēji interesējās, kas par pieminekli būšot. Centos visiem paskaidrot, ka būs šeit piemiņas zīme bojā gājušiem latviešiem. Daudzi piebilda, ka vajadzētu veidot kaut ko līdzīgu Piemiņas ansamblim visu šeit represēto tautu pārstāvjiem, it sevišķi Pievolgas vāciešiem.

Pievakarē Ingvars taisās braukt uz Soļikamsku, lai filmētu cietuma pagrabus.


23.augusts.

Astoņos rītā jau esam montāžas pārvaldes teritorijā. Griba kungs izgādājis, ka pirmā betona krava tiek mums. Kopā ar Aināru sēžamies pie šofera un braucam uz kapiem. Mums ir daudz armatūras dzelžu. Krusta pamatne izturētu pat spridzināšanu. Arī betons ir augstas kvalitātes (vācu meistari pacentušies!). Ainārs cītīgi apstrādā pamatni. Pamatnes betonā guldām urnu ar Latvijas zemi no Baltā krusta pakājes, Latvijas karodziņu un vēstuli. Lietainais laiks u viss šeit redzētais nomāc un dod vielu pārdomām. Kaut vai nometņu nosaukums Labošanas darbu nometne. No kā šeit 1941.gadā latviešus taisījās labot? Labojams bija grāmatizdevējs Jānis Roze. Usoļlaga pārvaldē lasīju viņa lietu:

1941.gada 10.jūlijs. Latviešu etaps nr.60953. Vārds, uzvārds: Jānis Roze. Tēva vārds: Petrovičs. Tautība: latvietis. Pilsonība: Latvijas. Dzīvesvieta: Rīga, Kr.Barona 5, dz.5. Specialitāte: tirgotājs. Kas sodījis: Sevišķā apspriede NKVD PSRS 1940.gada 13.februārī. Termiņš: 5 gadi. Termiņa sākums: 1943.gada 14.jūnijs. Kur atradās: Surlagā (Surmogā) no 1941.gada 13.jūlija. Meita: Roze Aina Janovna. Adrese: Rīga, Kalnciema iela 21 - 3. Turpat arī apbedīšanas akts: 1942.gada 10.maija komandējuma Prižims (atsevišķs nometņu punkts), priekšnieka vietieks Berezins, tabeļvedis Helšteins, komandants Krišensons, ārsts Dille sastādījuši aktu par Jāņa Rozes Pētera dēla apbedīšanu. Līķis guldīts zārkā savā veļā. Apbedīts ar galvu uz austrumiem, stabiņš nr.47A (paraksti).

Uz kāda pamata Latvijas pilsoni tiesā citas valsts varas orgāni? Vai nav absurds, ka cilvēku tiesā gadu pēc nāves? Kāpēc Roze atradās nometnē, ja termiņa sākums bija tikai 1943.gada 14.jūnijs?. Pilsētas galvas vietniekam Belkinam un vācu kopienas priekšsēdētājam

Gribam bija publikācijas krievu valodā par J.Rozi - Grāmatu izdevēja Jāņa Rozes pēdējais dzīves gads. Publikācija ņemta Atmodas laikā no Latvijas žurnāla Rodņik. Autors V.Urtāns, kurš šeit bija kopā ar J.Rozi. Viņš raksta:

J.Rozem nebija pa spēkam smagais darbs. Viņu nolika mazgāt traukus nometnes virtuvē, mazgāt grīdas, nest ūdeni. Pagāja gads. Zaudējis pēdējos spēkus divās nometnēs, viņš kopā ar citiem veciem un novājējušiem cilvēkiem nogāja daudzus kilometrus bruņotas apsardzes pavadībā uz nometni Mogila, kur viņam nācās nomirt. Šeit mira viens pēc otra. Zārku nebija. Pusplikus miroņus krāva uz ragaviņām vai vienkārši aiz rokām vai kājām vilka uz kalniņa aiz nometnes.

Kad mūsu valdībai radīsies drosme pieprasīt dokumentus no Vjatlaga un Usoļlaga, kurus mēs turējām rokās? Vai represēto likteņi neuztrauc mūsu politiķus?. Gandrīz visi Usoļlagā ieslodzītie latvieši 1941.gadā ir gājuši caur Surmogas nometni. Uzskaites kartiņās ieraksti:

Atradās Surmogā jeb miris Surmogā. Piemiņas zīmei jābūt arī tur. Bet kā to uzstādīt? Beidzas arī vīzas termiņš. Atliek atvest zemi no kapu vietām. Varbūt kāds šeit turpinās mūsu sākto darbu?

Kāds večuks mums sūdzējās par sliktajiem laikiem un vēlējās, lai atgrieztos Staļina laiki.

Agri no rīta esam būvlaukumā. Pie mums pienāk deviņus gadus vecs zēns. Viņa tēvs esot nesen miris. Vova pārsteidz ar nopietnu slēdzienu: daudz cilvēku mirstot no dzeršanas. Vova nopietni piebilst, ka viņš gan nedzeršot un arī centīšoties nesmēķēt. Kopā ar viņu dodamies uz nesen asfaltēto ielu, kur vēl daudz akmens šķembu. Lasām mums piemērotus akmeņus un liekam maisā. Kamēr šādu kravu aiznesu līdz kapiem, Vova jau salasījis jaunu.

Uz ceļa parādās autokrāns. Sākas atbildīgs darbs - krusta pacelšana. Lēnām paceļas krusts. Tas jānostiprina un ap pamatni jāveido rupjas grants laukums. Uzpošam apkārtējo teritoriju. Atbrauc vietējās redakcijas bobiks. Mūs intervē. Ainārs atbild uz redaktores vietnieces jautājumiem. Viss gatavs oficiālajai piemiņas zīmes atklāšanai. Aizdedzinām ploškas, attinam valsts karogu un nodziedam himnu.

Skatītāji atrodas pienācīgā attālumā. Baltā Volgā atbrauc pilsētas mērs, kurš apskata paveikto un novēl mums laimīgu ceļu uz Latviju.

Ziedus pie krusta ierodas nolikt mēra vietnieks V.Belkins, kurš arī paziņo, ka uz staciju vakarā mūs aizvedīs busiņš. Vējš nodzēš ploškas. Nolemjam vakarā vēl atgriezties un aizdedzināt svecītes. Uz kopmītni atnāk muzeja darbiniece Oktjabrīna. Katrs no mums saņem lielu aploksni ar Kālija kombināta prospektiem, vimpeļiem un vietējo minerālu paraugiem. Viņai savukārt nododam sarkanas un baltas svecītes, kuras pie krusta jāaizdedzina 18.novembrī. Dodamies pie krusta, lai aizdedzinātu svecītes. Sirsnīgi atvadāmies no V.Belkina.

vj_soliKrustsMB.jpg (22141 bytes)

Nesen no Soļikamskas saņēmām vietējo laikrakstu. Pirmā lappusē lasām: Pie ieejas Borovajas kapsētā ceturtdien parādījās sešus metrus augsts krusts. Tā ir piemiņas velte represētajiem latviešiem, kas miruši Soļikamskā. Latvijas delegācija gandrīz nedēļu pavadīja mūsu pilsētā. Pilsētas ciemiņi ne tikai iepazinās ar Soļikamsku, bet bija arī AM - 244 pie ģenerāļa A.Jaborova un Surmogā. Diviem ekspedīcijas dalībniekiem - I. Knaģim un A. Puškevičam - tēvi gājuši bojā Vjatlagā, tomēr viņi uzskata par savu pienākumu godināt arī šeit mirušos latviešus. Vakar ciemiņi aizbrauca, bet Soļikamskā palika viņu rokām darināts krusts Krievijas teritorijā represiju laikā bojā gājušajiem latviešiem..

vj_soli_bazn1.jpg (9024 bytes)

Šķiramies no Soļikamskas. Pēc pusstundas vilciens pietur stacijā Berezņiki. Ķīmiķu pilsētu 30.gados būvēja ieslodzītie. Atceros sieviešu nometni, kura jau pa gabalu atbaidīja ar spicu mietu nožogojumu. Apkārt īsts tanku grāvis ar ūdeni. Vēl stundas brauciens, un mēs jau atrodamies kalnu rūpniecības rajonā. Krievijas rūpniecība nav atdalāma no cietumiem un nometnēm. Šeit sākas viens no Gulaga impērijas rajoniem Kizillags.

No rīta esam Permā. Tiekam uzmanīti. Viens pie mūsu kupejas durvīm lasa avīzi, kura apgriezta otrādi. Otrs biezais tēlo medību firmas pārstāvi un stāsta par lāčiem un vilkiem. Vilina ar medību iespējām. Sola atsūtīt prospektus. Vajadzīga tikai adrese. Atrunājos, ka medības mani neinteresē. Permā iegādājamies pārtiku. Izdodas nopirkt jaunu pilsētas plānu. Spilgtas krāsas, bet saturs ņemts no manis kādreiz šeit ražotajām slepenajām kartēm. Slepenības alkas vēl līdz šai dienai neļauj Krievijai kartēs parādīt nevienu rūpnīcu, ne ceļu uz raķešu bāzēm un citiem militāriem objektiem. No trīs lidlaukiem atzīmēts viens. Tālu no stacijas nebraucam. Fotoaparāti mums dziļi somās, nevaram riskēt ar jau iegūto materiālu. Iepērkam pārtiku vakariņām un dodamies uz peronu. Tuvāk vakaram stacijā uzturas arvien vairāk cietumsargu. Droši vien tā ir maiņa nākošai nedēļai un brauc uz tuvākiem lēģeriem, kuru Permas apkārtnē netrūkst. Suņus stacijas telpās gan neved. Zaldāti ar suņiem uzturas stacijas laukuma nostūros.

Laiks kāpt vilcienā. Braucam rietumu virzienā. Pa vagona logu vēroju apkārtni un sagaidu latviešiem liktenīgo staciju Jaru. Sliežu atzarojums aiz kokzāģētavas ir tas, kurš pazūd meža biezoknī un ved uz Vjatlagu. Atmiņā aust 1941. gada jūnija nakts, kad mūsu ešelonu nežēlīgi raustīja, atdalot vagonus ar vīriešiem. Te bija mana tēva pēdējais ceļš.

No rīta Maskava mūs sagaida ar karstu laiku. No drēbēm izžūst 20 dienās krātais mitrums. Metro vagonā Ainārs ar karoga kātu nejauši pieskaras griestu panelim. Stahanoviešu ražojums neiztur un krīt zemē. Manu galvu paglābj druknas dāmas plecs. Kad aiz mums aizveras vēstniecības vārti, atviegloti uzelpojam. Esam Latvijas teritorijā. Pēc pusdienām ejam uz Maskavas centru. Uz vēstures muzeja sliekšņa (svēta vieta!) tirgojas ar mežģīņu krūšturiem un citiem intīmiem apģērba gabaliem. No Kremļa torņa pāri sienai mauzoleja virzienā nokāries ceļamkrāns. Remonts. Gar mauzoleja kāpnēm pastaigājas saulē pārkarsis milicis ar rāciju. Goda sardzes vairs nav. Eju apskatīt jauno baznīcu, kas uzcelta starp GUM-u un Vēsturisko muzeju. Atmodas laika sākumā šai būvei ziedoju 10rbļ. un necerēju, ka baznīca atdzims šajā gadsimtā. Bet Krievija ir neprognozējama. Rīt būsim Latvijā!


27. augusts.

Robežu gaidām ar nepacietību. Klusums. Vagonā parādās mūsu senais paziņa - labi uzbarojies vecākais praporščiks. Pasēs - sarkanu zīmogu. Mūsu vīzas pazūd viņa bikšu kabatā. Kastītēs pie gaiteņa sienas gādīga (lasi - interfrontiska) roka nemitīgi atjauno pretlatviskā laikraksta Panorama Latviji eksemplārus.

Zilupe. Īsti nespējam ticēt, ka esam Dzimtenē. Blakus kupejā kāds tumšmatis ar izteiksmīgu kaukāzieša seju rāda sarkano pasi. Gaidu reakciju. Nekādas! Nodomāju: Maskavā gan viņu padzenātu! Metro stacijās miliči kā ērgļi no augstienes uzmanīgi vēro pasažierus un, tikko pūlī parādās kāds tumšmatis ar ūsām, metas pūlī iekšā un velk ūsaino uz gaišāku vietu, lai pārbaudītu dokumentus. Maskava nebēdā par to vai Rietumi viņus sapratīs.pie_vilciena.JPG (10331 bytes)   Rīga. Kāds mūs fotografē, jautā. Rokas jau aizņemtas ar ziediem. Grūti runāt. Krūtīs kamols. Atmiņā ataust kāda tikšanās Vjatlagā ar 1941.gadā aizvesto no Latvijas. Tā ir dāma ar straujām kustībām, kas Vjatlaga centrā nodzīvojusi 54 gadus. Aizejam ciemos. Labiekārtots divistabu dzīvoklis, paklāji. Uz galda gulstas dokumenti. Klausāmies neparastu dzīvesstāstu. 1941.gada jūnijā X (sauksim viņu tā) ģimene tiek izsūtīta no Latvijas. Stacijā Jara vagonu ar X (ģimenes galvu) no ešelona atkabina un novirza uz Vjatlagu. X ģimene turpina ceļu uz Sibīriju - Krasnojarskas novadu. X izsūtīts nepamatoti, jo neesot bijis lieltirgotājs (tikai nabaga pārdevējs!). X no ieslodzījuma atbrīvo un viņš piekrīt strādāt NKVD pārvaldē par cenzoru. Ne katram kara laikā varēja uzticēt lasīt un pārbaudīt ieslodzīto vēstules. Mēneša - divu laikā, šis cilvēks spēj pierādīt, kā uzticīgi kalpos lēģeru priekšniecībai. Nav izslēgts, ka X jau no Latvijas izbrauca, kā čekas aģents. Dāma 1941.gadu Sibīrijā labi atceras. Kādā dienā ģimeni Sibīrijā pārsteidz NKVD virsnieks. nojozies ar jaunām čīkstošām siksnām un naganu pie sāniem. Tas ir pats X. Viņš visu ģimeni aizved uz Vjatlagu. Karš vēl nebija beidzies, kad represētā X Vjatlagā absolvēja vidusskolu un, pārvaldot latviešu un vācu valodu, iestājās pārvaldē par tulku. Ne katrs vīrietis spēj uzturēties kabinetā, kur čekas izmeklētājs kādu pratina. Šī dāma to spēja. Tagad - pensija, NKVD veterānes goda nosaukums. Bet jāpanāk vairāk! Pašlaik represētā pieprasa no Latvijas kompensāciju par 1941.gadā zaudētajām mēbelēm. Arī mūsu fotoobjektīviem uzgriež muguru. Drošs paliek drošs!.

Arī X dēls iet tēva pēdās un jau pēc kara uzdienē līdz čekas apakšpulkvedim. Darba bija daudz. Vjatlags papildinājās ar latviešu leģionāriem, vāciešiem, igauņiem rumāņiem.

Krievijai mēs pierādījām, ka neesam neko aizmirsuši. arī mūsu attiecības nav vienlīdzīgas. Lielšovinisma gars nav izgaisis. Līdz ar to nav iespējams pavilkt strīpu zem pagātnes. No Krievijas puses nav bijusi grēku nožēlošana. Nav atdoti Latvijas archīvi. Nav samaksātas kompensācijas par apcietinājumā un izsūtījumā pavadīto laiku. Latvijai nav līdzekļu, lai represētajiem nodrošinātu pienācīgu dzīves novakaru. Bet kas neļauj šos līdzekļus pieprasīt no mūsu kaimiņa - verdzinātāja?

Vai sagaidīsim Balto grāmatu par mūsu tautas ciešanām?.

Ekspedīcijas dalībnieki dalīsies ar redzēto skolās, muzejos un represēto organizācijās. Ceru, ka Jēkabpilī skatīto ekspedīcijas fotoizstādi redzēsim Rīgā un Jelgavā. Turpinās darbs kinofilmas veidošanā. Ilmārs Knaģis neatteiks konsultāciju tiem, kuri meklē Vjatlagā jeb Soļikamskā zudušus piederīgos. Adrese: Rīgā, Čaka ielā 113 - 84, tālrunis 290735.

Ir cilvēki, kuri apšauba, vai mūsu darinātās piemiņas zīmes Krievijā saglabāsies. Grūti atbildēt. Tomēr cerību iedveš Soļikamskas vācu kopienas priekšsēdētāja E.Griba vēstule, kurā viņš raksta, ka pilsētas Dome uzdevusi galvenajam architektam labiekārtot mūsu krusta apkārtni. Ir cerība, ka krusts stāvēs un tā tuvumā pacelsies piemiņas zīmes represētajiem vāciešiem un citu tautu mocekļiem.


Epilogs.

Jau attīstītas fotofilmas. Ilmārs Jēkabpils muzejā rīko fotoizstādi. Jelgavas laikraksts Zemgales Avīze sāk publicēt ekspedīcijas dienasgrāmatu. 1995.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā Rīgas un Jelgavas politiski represētie rīko no Vajtlaga un Soļikamskas lēģeru apbedījumu vietām atvesto smilšu sauju guldīšanu Latvijas zemē. Rīgā tas notiek pie Lielā Baltā Krusta archibīskapa J.Vanaga vadībā, Jelgavā - Svētbirzī, pie Piemiņas Akmens aizvestajiem. Rīgā šis brīdis iemūžināts kinolentē. Jelgavā - tautas atmiņā un fotogrāfijās. Jelgavā, koka šķirstiņus, inkrustētus ar dzintaru nes represētie, kas pārcietuši Vjatlaga spaidu darbus. Mācītāja J.Priednieka vārdos tiek atgādināts latviešu Golgātas ceļš. Nopietnas un apņēmības pilnas ir zemessargu sejas, kuri šeit stāv goda sardzē. Saprotam galveno: 1940.gads Latvijā neatkārtosies!. Skan tautas lūgšana. Ap Piemiņas Akmeni gulstās ziedi. Deg svecītes.

Skrien dienas. Represēto sanāksmēs stāstam par ekspedīcijā redzēto. Izmantoju savu topogrāfa pieredzi un ekspedīcijas laikā iegūtos materiālus, lai veidotu Vjatlaga karti. Okupācijas muzejam nododu fragmentu no Vjatlaga piemiņas krusta un dzeloņdrātis no 7. Lēģera žoga. 14.jūnijā filmu Ekspedīcija Vjatlags-Usoļlags'95 pa galveno Latvijas TV kanālu skatās visa Latvija.

Ziņas par ekspedīciju nonāca ASV jau tad, kad vēl bijām Krievijā. Vēlāk publikācijas un fotogrāfijas mēroja ceļu uz Kanādu un Austrāliju.

Varu teikt, ka neziņas un slepenības plīvurs no Vjatlaga un Usoļlaga daļēji norauts. Ekspedīcijas dalībnieki saņem ielūgumu ierasties vizītē pie Valsts Prezidenta Gunta Ulmaņa un ir pārliecināti, ka tikšanās ar prezidentu nebija vienīgi pieklājības žests. Šoreiz satikās cilvēki, kurus vieno pagātne. Jāpiebilst, ka mans tēvs, I.Knaģa tēvs, kā arī prezidenta tēvs ar vectēvu gāja bojā vienā nometnē. 1996.gada 3.jūlijā ekspedīcijas vadītājs Ilmārs Knaģis par represiju apzināšanas darbu tiek apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Tiekoties ar aizvestajiem, esam saņēmuši daudzus pateicības apliecinājumus. Tiekam uzklausīti ar lielu interesi. Un kādu dienu līdz sirds dziļumiem mūs aizkustina sveiciens no tālienes: mums līdz šim nepazīstamā Biruta Gruntāls no Ohaio ASV atsūtījusi ekspedīcijas dalībniekiem siltas jakas un apmetņus.

Par ko pašlaik domājam? Protams, par jaunām ekspedīcijām.

Lai Dievs svētī Latviju!.
1996

  Ekspedīcijas  

 Sākumlapa Home