Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Radošs gars zem cenzūras vāka
Gundega Bičevska

Padomju laika preses cenzūra laikraksta redaktoriem nesita ar lineālu pa pirkstiem, taču turēja viņus nemitīgas spriedzes pavadā. Kur ir robeža starp drīkst un nedrīkst, varēja tikai nojaust, biežāk — ar sesto prātu.

Jānis Škapars savas redaktora gaitas laikrakstā Literatūra un Māksla sāka 1969. gadā. Tas bija laiks, kad daudzu varai netīkamu rakstnieku, spožu talantu — Vizmas Belševicas, Alberta Bela, Gunāra Priedes — literārā darbība tika apstādināta.

Jānis Škapars nokļūšanu liela izdevuma redaktora krēslā atceras kā sarežģītu un grūtu posmu savā dzīvē. “Tā bija plaša taustīšanās. Es bija Centrālās komitejas inspektors, un pāreja uz literatūras sfēru man bija ļoti smaga. Tas bija manu iekšējo pretrunu periods.”

— Ar kādām izjūtām jūs atminaties to laiku? Tie tomēr bija 16 gadi no jūsu dzīves.

— Tas ir pats skaistākais, interesantākais un aktīvākais laiks manā dzīvē. Par šiem gadiem man ir sarakstītas daudzas dienasgrāmatas. Tolaik mēs bijām kā pasaules naba, tas bija ļoti radošs laiks.

Tiesa, dienasgrāmatās tas ir atspoguļots pesimistiskāk, tur ir daudz izmisuma brīžu, kad man kā redaktoram bija saplūkāta nervu sistēma.

Lai arī pastāvēja totalitārā sistēma, bija nepieciešams izdevums, kur radošā inteliģence varētu izteikties. Literatūra un Māksla tika dibināta 1945. gada janvārī. Tūlīt pēc tam, kad Latvijā ienāca krievu karaspēks. Teikšu tā, ka redaktori nav tie drošākie cilvēki. Domāju, ka viņi drīzāk ir tie bailīgākie. Laika gaitā redaktors pieradinās uztvert ārējos impulsus. Tas notiek teju vai zemapziņas līmenī. Redaktors nebija nekāds izcili vīrišķīgais vadonis.

— Uz jūsu pleciem taču bija visa atbildība?

— Citi šos negatīvos, brīdinošos signālus nesaņēma tik daudz. Līdz ar to viņi varēja sēdēt mierīgāk. Redaktors bija personīgi atbildīgs par visu izdevumā notiekošo, un uz viņu atbildība tika fokusēta arvien vairāk. Patiesībā nevienam — ne Andrim Jakubānam, ne Ēvaldam Vilkam, ne Mārim Čaklajam, kuri pie mums darbojās, netika pievērsta tik liela uzmanība.

— Jūs šo laiku atceraties kā ļoti interesantu, pat neraugoties uz to, ka bija cenzūras žņaugi?

— Totalitārais režīms cilvēkiem liedz iespēju piedzīvot atklātu garīgo dzīvi. Režīms uzliek smagus ietvarus. Un — jo nežēlīgāks režīms, jo lielāks ir spiediens uz garīgajām izpausmēm. Bet ir viena interesanta pretruna, proti, ja cilvēkam aizliedz šo ārējo izpausmi, viņš sāk pievērsties iekšējai pasaulei. Tajā laikā tapa samērā spēcīgi literārie darbi. Tautā bija ļoti pieprasīta dzeja un proza, to noiets bija mērāms desmit tūkstošos eksemplāru. Var tikai minēt, kāpēc tas tā bija. Daži saka — tāpēc, ka viss bija vienkāršots. Te ir totalitārā režīma pretrunīgā puse — cilvēkiem vajadzēja izpausties, viņiem vajadzēja attīstīt garīgo dzīvi. Literatūra un Māksla akumulēja šo garīgo dzīvi, māksliniecisko pasauli. Turklāt daudz vairāk, nekā to atļāvās citi izdevumi. Iespējams, mums arī bija vairāk atļauts, jo publicistu loku veidoja spēcīgas mākslinieciskās autoritātes. Tika spēcīgi uzsvērts talants.

Kādā savā dienasgrāmatā es rakstīju, ka māksla jau neatspoguļo dzīvi — tā strīdas ar dzīvi, neapstiprina esošo, bet veido jaunu realitāti. Tāda arī bija šā laikraksta konceptuālā pieeja.

Var būt, ka dažbrīd mēs pat bijām elitāri. Tēlotājā mākslā un mūzikā kritikai bija stipri profesionāla ievirze. Sarunas par literatūru, publicistiku un kinomākslu noritēja estētiskākā līmenī, plašākā skatījumā tverot laikmetu, izvirzot kopsakarības.

Literatūra un Māksla varēja lepoties ar plašu lasītāju loku — bija pat gadi, kad laikraksts tika drukāts 80 000 eksemplāru.

— Jūsu darbība Literatūrā un Mākslā tiek vērtēta kā varai ļoti nesimpātiska.

— Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā mēs sākām vērienīgas diskusijas par konceptuāliem jautājumiem. Mēģinājām to darīt jau agrāk, bet mums nepaveicās. Šīs debates bija grūtas un paģērēja lielu pieredzi. Mēs sākām diskusiju par cilvēka koncepciju dzīvē un mākslā, mēģinot noskaidrot, ar ko cilvēks nav apmierināts. Tā bija viena no interesantākajām diskusijām, kas izpelnījās ne tikai Galvenās literatūras pārvaldes nosodījumu, bet arī Centrālās komitejas pastiprinātu interesi. Atceros, ka nākamo diskusiju plānojām par ekoloģiju. Tā bija tabu tēma, jo Latvijā darbojās liels militārais korpuss, kas, neievērojot ekoloģiskos nosacījumus, izgāza ļoti bīstamus atkritumus. Un tad man bija saruna ar vienu Centrālās komitejas pārstāvi... Viņš interesējās, par ko būs mūsu nākamās debates. Teicu — par dabu! Viņš atviegloti nopūtās, jo domāja, ka pārrunas noritēs maigā gaisotnē. Diskusija par ekoloģiju mums sākās 1982. gadā. Tā noritēja uz ļoti provokatīvas šķautnes. Tā kā bija skartas arī rūpniecības tēmas, mēs saņēmām kategorisku pavēli rakstus nepublicēt. Redakcijai sāka uzdot jautājumus, vai neesam opozīcija. Teicām, ka nē, jo nevarējām taču to atzīt.

Tā bija sistēma, kad ļoti daudz ko vajadzēja pateikt zemtekstos. Mums bija tāda priekšrocība, ka laikraksts varēja lepoties ar literāri izkoptu valodu. Atšķirībā no tagadējās, diezgan lineārās valodas, kur teikumam nav īpašas slodzes, tā laika tekstos teikumi bija piesātināti — tas savukārt ļāva izpausties zemtekstos. Īpaši būtiski zemteksti bija dzejā, kas tolaik bija ļoti koncentrēta.

— Vai tad cenzori zemtekstus nesaprata?

— Cenzori varēja tikai minēt. Vēl tagad atceros, kā mēs ar Jāni Peteru runājām par dažiem viņa dzejoļiem, ko viņš veltīja Ministru Padomei, bet zemtekstā bija jūtams pavisam kaut kas cits. Galu galā mums tos neļāva publicēt. Laimai Līvenai bija dzejolis par jenotiem. Tas bija ļoti skandalozs, un Laima nokļuva ļoti lielās krustugunīs.

Astoņdesmito gadu sākumā mēs jau sākām pievērsties nopietnām problēmām, uzrādījām negācijas. Runājām par dabas parādībām. Tika skartas konkrētas problēmas un amatpersonas. Šajā brīdī publicistika jau kļuva bīstama. Mēs sitām un dabūjām pretsitienus.

— Vai cenzūra bija dažādos līmeņos?

— Bija tiešā cenzūra — Galvenā literatūras pārvalde jeb glavļits. Vēl bija Preses komiteja, kas caurskatīja ne tikai avīzes, bet arī grāmatas; šī institūcija bija gandrīz vai ministrijas līmenī. Atsevišķi vēl bija militārā cenzūra, kas uzraudzīja visus tos jautājumus, kas bija saistīti ar militārajiem noslēpumiem. Tās gan nereti bija visnotaļ absurdas lietas. Laikrakstā, piemēram, nekad nevarējām publicēt Rīgas foto, kas uzņemts no augšas. Ja bija lielākas aizdomas, visas laikraksta lapaspuses nonāca Centrālās komitejas ideoloģiskajā nodaļā. Un tad nereti tika doti ziņojumi — nevaram ļaut jums publicēt šo lapu.

— Norādes tika dotas pusvārdos vai tieši?

— Liela daļa bija pusvārdos. Kad, piemēram, ar mani runāja Centrālās komitejas sekretārs Andersons, kā diplomāts viņš vispirms korekti runāja par principiālām Centrālās komitejas nostādnēm, bet tad atmeta visu diplomātiju...

— Kā jūs apguvāt to noteikumu kopu — kas drīkst un kas nedrīkst parādīties izdevumā?

— Redaktoram vajadzēja orientēties tajās politiskajās nostādnēs, kas konkrētajā laikā valdīja.

Ja bija noticis plēnums, izdevumā nevarēja parādīties informācija, kas ir pretrunā ar pieņemtajiem lēmumiem. Turklāt bija obligāti jāpārzina konjunktūra. Kaut ar sesto prātu, bet redaktoram to vajadzēja noprast.

— Cenzori esot orientējušies pēc 100 lappušu biezas noteikumu grāmatas, kur bijis sīki aprakstīts, ko nedrīkst publicēt.

— Tā nebija vienīgā 100 lapu instrukciju grāmata. Vēl bija atsevišķas instrukcijas. Arī nevēlamo cilvēku saraksts, viņi nedrīkstēja publicēties. Tā, piemēram, Vizmai Belševicai kādus divdesmit gadus bija liegta publicēšanās iespēja. Tāpat grūti gāja arī Gunāram Priedem. Cenzori rūpīgi uzraudzīja, lai pārāk bieži netiktu pieminēti vārdi latviskais, latvieši. Ja kaut kas tāds parādījās, momentāni sekoja norāde — te smako pēc nacionālisma! Šajā ziņā mums sadursmes bija diezgan lielas. Redakcijas darbinieki netika traucēti, visa komunikācija noritēja ar redaktoru. Runājot Ojāra Vācieša vārdiem — redaktors dzīvoja kapātas sliekas dzīvi.

— Kādas bija jūsu personiskās attiecības ar cenzoriem?

— Nevarētu teikt, ka mūsu attiecības balstījās vienīgi uz konfrontāciju. Tā kā astoņdesmito gadu sākumā izcēlās jukas un haoss, vadoņi mainījās cits pēc cita, negatīvās parādības sāka radīt sekas, ko bija grūti apturēt. Krievijā iznāca daudz asāk noskaņoti izdevumi, piemēram, Ļiteraturnaja gazeta. Tas bija spēks, uz ko mēs varējām balstīties. Tomēr būtu melots, ja teiktu, ka ar glavļitu bijām uz nažiem. Atceros arī tādus cenzorus, kam vispār nebija raksturīga skarbu vārdu lietošana. Ja viņi netika galā, tad novirzīja savu atbildību uz Centrālo komiteju. Un tad jau tie zvanīja vai aicināja ciemos.

— Tā laika plašsaziņas līdzekļiem esot bijis uzdevums sabiedrībā veicināt optimistisku garu, lai cilvēkiem nerastos iemesls kritizēt pastāvošo iekārtu.

— To vairāk darīja citas avīzes. Nevarētu teikt, ka mūsu laikrakstam tas būtu bijis raksturīgi. Tieši otrādi — mums pārmeta, ka esam pārāk kritiski. No tā pacilājošā gara mums visai ātri izdevās izvairīties. Tiesa, kritiski mēs varējām runāt tikai ar tādu nostāju, ka sistēma ir jāuzlabo. Nekādā ziņā nedrīkstēja paust uzskatu, ka sistēma nedarbojas.

— Kā jutās paši autori? No vienas puses — viņus uzraudzīja un cenzēja, no otras puses — viņi bija tautas varoņi.

— Izjūtas bija dažādas. Toreiz oficiālajam slānim mēs izteikties ļāvām minimāli, jo viņiem nebija jēgpilnu viedokļu. Izmantojām galvenokārt radošos spēkus — rakstniekus, kas tolaik pārstāvēja spēcīgu publicistikas virzienu. Problēmas brieda, bet ikdienas prese par to klusēja. Lasītāji pieprasīja problēmrakstus un dzeju. Līdz ar to šo materiālu autori un dzejnieki bija varoņi. Viņiem bija gandarījums, ka cilvēki lasa, interesējas un novērtē viņu darbu.

— Kāda bija jūsu aiziešana no Literatūras un Mākslas?

— Tas notika 1985. gadā, laikā, kad Gorbačovs pasludināja to, ka reformas būs, bet tās nevar notikt bez demokrātijas. Pie varas nāca Boriss Pugo, un, izmantojot argumentu, ka vajadzīgi jauni spēki, man tika pateikts: “Škapar, jūs jau pārāk ilgi vadāt šo izdevumu, ir laiks aiziet.” Tas nebija kā zibens no skaidrām debesīm. Situācija tika briedināta ilgi. Patiesībā mana aiziešana tika gatavota jau kopš 1973. gada.

— Visu laiku kā uz naža asmens.

— Jā, tā tas bija. Bet redaktoriem jau vispār ir diezgan grūti. Arī glavļits visu nevarēja pamanīt un izkontrolēt. Varētu minēt daudzus piemērus par to, kā viens vārds gandrīz ir mainījis redaktora likteni.

— Ko jūs varat teikt par tagadējo cenzūru?

— Tur, kur tiek skarti sociālpolitiski jautājumi, es skaidri saredzu cenzūru, bet tur, kur tieši neredzu, varu minēt.

— Un kas nosaka šo cenzūru — lasītājs, reklāmdevējs, īpašnieks?

— Katrā ziņā neviens, kurš finansē izdevumu, nevēlēsies, lai tajā tiktu publicēti materiāli, kas neatbilst paša finansētāja koncepcijai. Izdevuma sponsorētājam ir ļoti liela loma. Turklāt ir būtiski uzsvērt, ka šī sabiedrība ir pavisam citādāka nekā tā, kas bija toreiz. Pilsoniskā sabiedrība sastāv no daudzām interesēm, un tās nereti ir savstarpēji pretrunīgas. Un arī izdevumi pārstāv šīs intereses. Turklāt avīzes ir arī ļoti atkarīgas no saviem lasītājiem, kas finansiāli balsta izdevumu un tādējādi ar savu ietekmi kļūst par būtisku cenzoru. Diemžēl.

Literatūrā un Mākslā mums bija izvirzīts cits mērķis — pacelt lasītāju augstākā līmenī.

Atzīmējot tautas mīluļa, aktiera Harija Liepiņa jubileju, mēs publicējām materiālu ar virsrakstu Harijs ir cūka. Šķita, ka mūsu mīļais lasītājs redakciju nomētās ar akmeņiem. Mēs saņēmām simtiem vēstuļu un bijām kļuvuši par lasītāju ienaidnieku. Nezinu, bet iespējams, ka kaut ko tādu varēja atļauties tikai tajā laikā.

 Republika.lv 28. marts, 2006

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home