Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Raita Valtera atmiņas 

Ir 1991. gada 13. janvāra agrs rīts. Ziņas par Viļņas asinspirti ļaudis uztver sāpīgi, ar priekšnojautām. Klusējot pildās Doma laukums. Daži tautieši cieši satvēruši karoga kātus. Neviļus pieķeru domās sevi: ja to rokās atrastos ieroči? Ko tad?

Tagad, pēc gadiem caurlūkojot uzņemtos vizuālos materiālus, secinu: tie ir spēcīgāki ieroči. Apņēmība un griba stāvēt līdz galam, lai cik arī ilgi tas būtu jādara.

Arhitekts Pēteris Blūms ar kameru ir fiksējis šo rīta stundu vissmalkāk. Vēl pirms iziešanas uz manifestāciju Daugavmalā Odisejs Kostanda (Brālēns, turpmāk kursīvā izceltie segvārdi no LR īpašo brīvprātīgo vienību — štāba slepenajiem kodiem) informē cilvēkus par domu veidot Vecrīgas apjošanu. Armijas helikopters izbārsta savas propagandas lapeles. Daudzi atbraukušie, pārsvarā laucinieki, paliek. Cilvēki zvana uz mājām, pavēstot, ka tik ātri atpakaļ netiks. Daži aicina braukt palīgā ar traktoriem. Nav ilgi jāgaida. Sākas sastatņu nojaukšana pie AP nama Jēkaba ielā.

Stāsta toreizējais organizators Māris Markuss: — Viss notika, ilgi neprātojot, vīri vienkārši izmantoja pieejamākos materiālus…
Tālavs Jundzis (Astrologs), toreizējais AP iekšlietu un aizsardzības komisijas sekretārs, labi atceras, ka satraukums Augstākajā Padomē bijis it liels. Lai arī barikādes kā aizsardzības forma esot plānota LTF sēdē.

T. Jundzis: — Kad namā ieradās AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, viņš sacīja, ka būs jau labi, bet kāpēc cilvēki tik daudz kurinot ugunskurus pie ēkām Vecrīgā, to gan nesaprotot. Dūmu asais smārds kožot acīs. Steidzami aizvēra sava kabineta logu. Vakarā Vecrīga bija kārtīgi apjozta ar smago tehniku un šķērsielas aizbarikādētas ar visu, kas pieejams. Bloķēti Salu, Vanšu, vēlāk arī Vecmīlgrāvja, Brasas, Gaisa tilts un Dārzciema ielas gaisa pārvads. Vēlāk arī telefonu centrāle Dzirnavu ielā, Ministru Padome, televīzijas studija un raidtornis Zaķusalā bija nobarikadēts kā cietoksnis. Ļaudis pacietīgi sēdēja un vērās ugunskuru liesmās. Dienu un nakti. Par ēdienu barikāžu aizstāvjiem nebija jādomā. Tāda viesmīlība un pieklājība vēl Rīgas ielās nebija piedzīvota.

Tikai ēd un turies

Mana filmēšanas grupa, kas katru nakti fiksēja notikumus Rīgā, uzjautrinājās, redzot dziedošus un dejojošus jauniešus. Bija mūziķi, kas aranžēja džinglus par Rubiku un Mao, bija igauņu zēni, kas apdziedāja Gorbačovu un Jeļcinu, kam viss esot sagatavots priekš Mihaila bērēm. Vislustīgāk gāja pie telefoncentrāles Dzirnavu ielā.

Zaķusalā, kur naktīs notika zaļumballes, visbiežāk bija manāmi iereibuši jaunieši. Varbūt kāds sajaukdams izprovējis degmaisījumu pudeles, kas vairākās kastēs atradās blakus dzeloņdrātīs ieskautajai tehnikai. Meičas bija tik pieticīgi ģērbušās, ka, aukstuma pārņemtas, dejojot spiedās jo cieši klāt vecākiem vīriem, kuriem sānos rēgojās pakārtās gāzmaskas. Dejas noņēma spriedzi, kas valdīja naktīs. Tomēr sajūta tāda, ka kuru katru brīdi jāiet uz pozīcijām.

Bieži vaicājām ļaudīm — vai valda kāda nolemtības vai bezcerības sajūta? Aktieris Juris Strenga kādā naktī atbildēja: nolemtība ir tāda, ka mēs uzvarēsim… Protams, sajūta ir, ka pretspēkiem daudz laika atlicis neesot un tuvākajās trijās četrās dienās kaut kam ir jānotiek. Telecentra aizsargu organizators Ēriks Miķelsons prognozēja, ka tas varētu būt agrā rīta stundā, kad daudzi būs noguruši. Varbūt.

Ir daudz tā laika notikumu, kas maz atspoguļoti. Nediskutējot par to, atļaušos atgādināt būtiskākos. Barikādes acīmredzami nepatika dažiem valdības locekļiem. Retais (piemēram, kultūras ministrs Raimonds Pauls un satiksmes ministrs Jānis Janovskis) iznāca no MP parunāties ar aizstāvjiem.

14. janvārī biju liecinieks tam, kas notika Rīgas domē (toreiz Rīgas tautas deputātu padome). Jau ienākot priekštelpā, Baltijas kara apgabala komandieris ģenerālis Fjodors Kuzmins (Preteklis) uzvedās kā sarunu iniciators un uz mūsu jautājumiem atbildēja: kas tad tāds īpašs Baltijā notiek? Neveikli jutās Anatolijs Gorbunovs (Pirmais), kas bija aicinājis uz sarunām dažādus politiskus spēkus, ieskaitot Interfrontes vadību. — Cik ilgi vēl būs barikādēs jānoraugās ne vien impērijas aizstāvjiem, bet visai pasaulei? — tādi jautājumi izskanēja minētajā sēdē. Kad atjaunosies mierīgā padomju dzīve? Uz to mūsu valsts vadītāji atbildēja, ka saprotot radušos situāciju, kad tiekot traucēta satiksme pilsētā, un lūgšot lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeru vismaz tikt galā ar zemniekiem un viņu traktoriem. Jo tas, ka tiekot bloķētas ielas, nav normāli!

No LR valstsvīru puses tika arī prasītas garantijas no Kuzmina, lai armija paliktu savos garnizonos. Tika atgādināts par 14. janvārī Tallinā parakstīto Latvijas–Krievijas Federācijas līgumu. Tas paredzēja vairākas sadaļas un kā būtiskākā Latvijai bija tās pilsoņu loka iespējamā paplašināšana. Būtībā nulles variants. Šo līgumu parakstīja Gorbunovs un tā laika neapšaubāms Krievzemes demokrātisko spēku līderis Boriss Jeļcins. Dažus deputātus varbūt tas iedvesmoja. Daudzi gan nezināja patieso dokumenta saturu, bet, nojauzdami ko nelāgu, iebilda. AP steigā ratificēja līgumu, četriem deputātiem atturoties.

Kad Anatolijs Gorbunovs atgriezās no Tallinas, tika anulēts kopīgais LR AP un Pilsoņu komitejas komunikē par sadarbību. Parādījās raksti «Pilsonī» par barikāžu pompozo raksturu. Lūk, tur cilvēki esot izprovocēti aizstāvēt valdību un parlamentu, bet, raugi, AP noslēdz jaunu savienības līgumu. Daudzi patriotiski noskaņoti cilvēki no barikādēm norobežojās. Visvaldis Lācis tās uzskatīja par karnevālu un ieteica cilvēkiem izsargāties, jo pret militāru pārspēku tās neglābšot. Te gan jāatceras, ka liela daļa aizstāvju bija gatavi ziedot pašu dārgāko.

Paldies Dievam, pēc 15. janvāra ASK stadionā notikušā balagāna, kur paziņoja, ka Vislatvijas glābšanas komiteja pārņem varu Latvijā, padļaudis gāja uz mājām skatīties seriālu «Astoņkājis». Kā nesen apgalvoja Jānis Peters, toreiz pilnvarotais ārkārtējais vēstnieks Maskavā, tad, tikai tiekoties ar Gorbačovu PSRS AP 4. kongresa starplaikā un ietekmējot viņu tieši, varējis panākt, lai līdz melnajiem pulkvežiem Latvijā nonāk ieteikums nelīst Vecrīgā un neprovocēt barikāžu aizstāvjus, kā bija paredzēts sākumā. Un tomēr 16. janvāra vakarā Vecmīlgrāvī tika nošauts Roberts Mūrnieks.

Valdība un lielākā daļa parlamenta būtībā nekā nedarīja, lai tautā rastos ticība par sava cīņas veida pareizību. Tā vietā TV, mazāk radiopārraidēs, izskanēja viedokļi par barikāžu drīzu nojaukšanu. Īpaši aktīvs bija LPSR VDK priekšnieks Johansons (Ausainis), kurš tā laika preses izdevumos informēja par interfrontisko uzņēmumu strādnieku streikiem un to sekām uz tautsaimniecību. Pavīdēja ziņa par koalīcijas valdības izveidošanu.

Godmanim sākas tik smaga depresija, ka ārstēties jābrauc pie dziednieces Veronikas uz Eleju. Barikāžu dalībnieki neatceras, kad viņš būtu iznācis un parunājies tā atklāti ar vīriem par notiekošo. No bijušā MP priekšsēdētāja padomnieka Aivara Borovkova priekšlikumiem Ivaram Godmanim, kā situāciju normalizēt: «…Šķiet, ka nav jāpārliecina, ka šī stāvēšana nevar būt mūžīga. Tā jau sāk pārvērsties par nakts festivāliem ar dziedāšanu, dejošanu un vieglu iedzeršanu; tas jau sāk veidoties par dzīvesveidu. Ar steigu būtu laižami mājās laucinieki un republikas pilsētu iedzīvotāji. Propagandas darbs. Punkts B. I. Godmanis varētu veikt turneju pa objektiem, kur pulcējas cilvēki. Īsas sarunas un uzmundrinošs vārds dos vislabākos rezultātus un pat indulgences uz priekšdienām pie iespējamām kļūdām. Šajās tikšanās reizēs varētu dot īsu skaidrojumu, kāpēc jānovāc barikādes…»

Diemžēl turnejas nesekoja. Cilvēki, šķiet, saprata, kolīdz sāksies Persijas līča krīzes atrisinājums, tā pasaules uzmanība Baltijai atslābs un militāristi varēs sākt rīkoties brīvāk. 16. janvārī LR AP Tautas frontes frakcija pēc Gorbunova un Godmaņa iniciatīvas ar balsu vairākumu nolemj plenārsēdē izskatīt jautājumu par barikāžu noņemšanu. Plenārsēdē, karstā gaisotnē jautājumu atstāj pakārtu gaisā jo… deputātiem pienācis pusdienu laiks. Laucinieki nedomā atstāt pilsētu. Naktīs, izmantojot pie Tiesu pils uzstādīto satelītu, cilvēku skati vēro kara norises Persijas līcī. Ir 17. janvāris divi naktī. Nomācoši.

Kad jautāju lauku vīriem no Vidzemes pie Brasas tilta dažas minūtes pēc OMON uzbrukuma, kā viņi aizstāvēsies, ja atkal nāks uzbrucēji, šie vīri man parāda plaukstas. Mēs nedrīkstot provocēt, mēs varam vienīgi stāvēt! Jo pretdarbība radīšot naidu un tā jau no melnajām beretēm neko labu nevarot gaidīt. Ko līdz, ja mēs izšausim? Viņi var noslaucīt simtus! Runājot par ieročiem. Tādi bija, bet neviens tos atklāti nerādīja un nedižojās. Šķiet, Džīna Šārpa nevardarbīgās pretošanās metodes visi bija apguvuši.

20. janvāris. Klusi pavadām savu pirmo barikāžu upuri — Robertu Mūrnieku. Dodos beidzot atpūsties uz mājām, kad vakarā atskan ziņa. Tas, ko klusībā pieminējām, ir sācies. Nezvērs plosās. Sāpīgi, ka tieši vīrs, kas mācījis arī mani skatīties uz pasauli dokumentālista acīm, ir lemts uz šā upura altāra. Andris Slapiņš. Tas liekas neticami. Kad nokļuvu Rīgā, sapratu, ka tikai īsti vīri spēj tā: stāvēt un izturēt.

Vecmīlgrāvī uz tilta neviena posteņa. Tikai izpostīta piemiņas vieta, kur kritis Mūrnieks. Pie beretnieku bāzes nav ko darīt. Omoniešiem vēl jānokārto attiecības ar LKP CK šefu un varbūt visa iedvesmotāju Alfrēdu Rubiku. Filmēju. Bet kāda jēga. Jautājumi moka apziņu. Dažas dienas vēlāk ar domubiedriem tirpinām toreizējo LPSR VDK pr. vietnieku Jāni Trubiņu. Pieci brīvprātīgās kārtības sargu vienības puiši no OMON atbrīvoti un atdoti «drošās rokās», nu jau sēž čekas pagrabos. Pēc nedēļas jau viņus, šķiet, sabiedrības spiediena ietekmē pārved uz Vitebsku, kur vispārēja cietuma režīmā mazliet atštaukā.
Šodien vēl aizvien paši kārtības sargi neizprot dīvainos uzdevumus, kurus tiem lika izpildīt Georgs Bezhļebņikovs (Tanks) un Mārtiņš Grigulis (Ašais). Diemžēl iepriekš nosauktie kungi atklāti nevēlas atcerēties un paskaidrot plašākai sabiedrībai savus mistiskos plānus, kuru dēļ iekrita minētie sargi.

Tomēr arī melnajā datumā bija skaisti pastrādāts darbiņš. Mārtiņš Zilberts aizdzina OMON bobiku no viesnīcas «Rīdzene», kur tobrīd vakariņoja poļu seima maršals un Anatolijs Gorbunovs. Tā kā Gorbunova dienesta auto pie viesnīcas «Rīdzene» bija liesmu pārņemts, tad Mārtiņam vien atlika pielavīties un iesēsties kādā no vakantajiem OMON bobikiem. To viņš aizdzina kā trofeju barikāžu aizstāvjiem pie MP ēkas. Šodien Mārtiņš sarunā ar mani atceras uzmundrinājumu un pacēlumu barikāžu aizstāvju sejās.

Noņemu cepuri astoņu Bauskas miliču priekšā, kam tonakt bija lemts sargāt Iekšlietu ministriju! Pieci vīri izšāva pa pieciem radziņiem katrs. Vienā aptverē — 30 patronas. Rēķiniet paši. Bet pats neizprotamākais ir kas cits. Aloizs Vaznis (Ministrs), toreizējais iekšlietu ministrs, un jo īpaši viņa vietnieks Zenons Indrikovs domāja citādāk. Pāris nedēļu vēlāk tika izskatīta minēto Bauskas miliču lieta un apspriestas viņu tālākās dienesta iespējas iekšlietu sistēmā. Acīmredzot kādam augstākstāvošam Kremļa plānotājam nepatika pavērsiens, kāds izveidojās tajā 20. janvāra vakarā. Man šķiet, kādam nepatīk vēl tagad.
Neglorificēsim laiku un cilvēkus, kas uzdevās vai vienīgie baļķi nesam vai komandas dodam. Atcerēsimies, ka bijām kopā un nesargājām vien ēkas un ievēlētas institūcijas ar saviem ierēdņiem. Sargājām daudz ko svētāku.

To dienu notikumu dokumentētājs

Latvijas Avīze 11. janvāris, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home