Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Atbildība | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latvijas robežsargu traģēdija
Vija Māra Kronberga

Šā gada (2004) 9. oktobrī Latvijas robežsardzes 85 gadu jubilejas sarīkojumu laikā uz Latvijas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju notiks ikgadējais piemiņas pasākums, kurā piedalīsies robežsardzes veterāni un viņu tuvinieki.

Latvijas robežsardzes traģēdija sākās jau 1940. gada 15. jūnija naktī, kad nevienlīdzīgā kaujā ar robežpārkāpējiem – sarkanarmiešiem – krita trīs latviešu robežsargi, nošāva arī divus robežsargu ģimenes locekļus, bet gūstā uz PSRS aizveda desmit robežsargus un 27 civilos iedzīvotājus. 1940. gada 21. jūnijā nāvē aizgāja Latvijas Iekšlietu ministrijas Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins.

1940. gada jūlija beigās par robežsargu brigādes komandieri iecēla Ernestu Jauno, kurš latviski nesaprata. Vēlāk noskaidrojās, ka īstenībā viņš ir bijis kapteinis Lobanovs, kurš pildīja NKVD speciālās daļas priekšnieka pienākumus.

Robežsargu bataljonos līdzās bataljona komandieriem iecēla politiskos vadītājus, kuri nēsāja pulkvežleitnanta ārējās nozīmes, bet viņu atalgojums bija pielīdzināts bataljona komandiera algai. Par 1. Dagdas bataljona politisko vadītāju iecēla ebreju Leonu Klinmani, 2. Zilupes bataljonā — ebreju Isaku Černobrovu, 5. Krāslavas bataljonā — latvieti Voldemāru Airi. Par 3. Abrenes bataljona politisko vadītāju iecēla latvieti Aleksandru Kalnavārnu, kurš, staļinistiskās PSRS iesūtīts, jau kopš 1930. gada bija veicis Latvijā pagrīdes darbību. Uz Latvijas robežas ar Lietuvu un Igauniju atradās ceturtais apvienotais bataljons, kurā bija apvienotas divpadsmit atsevišķas rotas. Par tā politisko vadītāju iecēla latvieti, bijušo Zemgales nelegālās komjaunatnes vadītāju J. Niedri.

Galvenais politisko vadītāju uzdevums bija vākt kompromitējošus materiālus par Latvijas robežsargiem. Izpildot Maskavas pavēles, "poļitruki" centās arī prognozēt robežsargu iespējamo uzvedību. Okupācijas varai bija būtiski zināt, vai šie labi organizētie un apbruņotie cilvēki nepretosies.

Likteņstāsti

Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti, kā arī laikabiedru liecības vēsta, ka nevēlamos robežsargus sāka no dienesta atbrīvot jau 1940. gada vasarā. Latvijas robežsardzes kopīgās traģēdijas kontekstā viens no sāpīgākajiem ir 1. Dagdas bataljona 1. rotas 2. vada 6. sardzes priekšnieka Henrika Gricmaņa liktenis. Pēc tam, kad 1940. gada 1. augustā viņu atbrīvoja no dienesta sakarā ar izdienu, Gricmanis pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Tomēr jau 1940. gada 5. novembrī viņu arestēja. Jāpiebilst, ka H. Gricmanis bija dienējis Latvijas robežsardzē no 1922. gada 14. marta līdz 1940. gada 1. augustam. 1941. gada 21. martā kara tribunāls piesprieda H. Gricmanim nāves sodu, ko vēlāk 1941. gada 15. aprīlī ar PSRS APP lēmumu aizvietoja ar desmit gadiem labošanas darbu kolonijā.

1940. gada 17. augustā Rēzeknes NKVD nodaļas operatīvais pilnvarotais saņēma pavēli arestēt 2. Zilupes bataljona 3. rotas 1. sardzes priekšnieku seržantu Jāni Birzi, kurš robežsardzē bija nodienējis divpadsmit gadus. Turpmākos mūža astoņpadsmit gadus viņš pavadīja gulaga nometnēs.

1940. gada 18. augustā 1. Dagdas bataljona štāba mītnē apcietināja 2. rotas komandieri kapteini Pēteri Gaidamoviču, kuram padomju okupācijas režīms nepiedeva to, ka 1932. gadā viņš bija organizējis Mērdzes pagasta komunistu organizācijas likvidēšanu. 1941. gada vasarā Baltezerā viņu nošāva. Turpat nāvē aizgāja vēl trīs robežsargi Krišjānis Brālis, Pēteris Doreda un Jūlijs Ērglis.

1940. gada 20. augustā apcietināja 2. Zilupes bataljona vada komandieri kapteiņleitnantu Rūdolfu Jēkabu Radzi. Viņš bija piedalījies brīvības cīņās, 1924. gadā sācis dienēt robežsardzē. 1942. gada 14. aprīlī R. J. Radzi nošāva.

LVVA materiāli liecina, ka 1940. gada vasarā padomju okupācijas vara no dienesta robežsardzē atvaļināja 1. Dagdas bataljona 1. rotas komandieri kapteini Jāni Birnbaumu, 2. rotas vada komandieri Kārli Reiznieku, 2. Zilupes bataljona vada komandieri virsleitnantu Jāni Olšanski, 3. Abrenes bataljona komandieri pulkvežleitnantu Oskaru Jansonu, rotas komandieri kapteini Lāčplēša ordeņa kavalieri Eiženu Vanagu, vada komandieri Vjačeslavu Vildmani.

"Sevišķi slepenā" pavēle

1940. gada 3. oktobrī Alfrēds Noviks parakstīja kādu pavēli ar atzīmi "Sevišķi slepeni". Tā paredzēja likvidēt robežapsardzi uz PSRS bijušās robežas, izformējot Latvijas robežsargu brigādes 1. Dagdas, 2. Zilupes, 3. Abrenes un 5. Krāslavas bataljonus un no dienesta atvaļinot 1240 robežsargus.

1940. gada 8. oktobrī robežsargus atbruņoja, pavēlot ieročus nogādāt rotu dislokācijas vietās. 9. oktobrī personālsastāvam pavēlēja ierasties pēc algas rotu izvietojumos. Vienlaikus ar robežsargu atvaļināšanu notika arī viņu masveida aresti. Šajā dienā arestēja 113 robežsargus, no gulaga nometnēm atgriezās tikai četri. Viens no izdzīvojušajiem bija arī Arnolds Martinsons, kura atmiņas ir spilgta liecība par traģiskajiem notikumiem, kas šajā laikā norisinājās 1. Dagdas bataljonā. 1940. gada 8. oktobrī A. Martinsonam esot piezvanījis rotas komandieris virsleitnants Jansons un uzdevis robežsarga pavadībā pajūgā nogādāt uz rotas nometni Indrā sardzē esošos ieročus – patšauteni, mašīnpistoli un granātas. Robežsargiem palikuši tikai personīgie ieroči – pistoles, medību bises, mazkalibra šautenes.

Otrā dienā – 9. oktobrī – robežsargiem pavēlēts ierasties Indras skolā saņemt pēdējo algu un atvaļinājuma zīmi. Robežsargus sapulcinājuši aktu zālē. Vēlāk viņus pa vienam saukuši ienākt blakus telpā. Politvadītājs A. Martinsonam pavēlējis atdot pistoli. Saņemot algu, A. Martinsons ievērojis, ka viņa uzvārds algu sarakstā atzīmēts ar sarkanu zīmuli. Viņam jautājuši – vai viņš gribot turpināt dienestu? A. Martinsons atbildējis, ka grib. Pēc tam viņu ieaicinājuši blakus klasē, kurā ieejot viņš sapratis, ka ir arestēts. Klases solos sēdējuši 15 robežsargi, bet klases stūros stāvējuši bruņoti sarkanarmieši. Līdz vakaram viņiem pievienojušies vēl 15 robežsargi. Naktī viņus pārveduši uz Daugavpils cietumu, kur noplēsuši atšķirības zīmes. Jau 1940. gada 10. oktobrī robežsargu ģimenēm pavēlēja atstāt savus mājokļus. To izdarīt sevišķi smagi bija arestēto robežsargu ģimenēm, no kurām mājās bija palikušas tikai sievas ar maziem bērniem.

Pētījumi liecina, ka robežsargu aresti, sākušies 1940. gada augustā, turpinājās visu Baigo gadu, pēc tam ar jaunu sparu atsākoties 1945. gadā un nerimstoties līdz pat 70. gadu sākumam. Lielākā daļa no Baigā gada laikā arestētajiem robežsargiem ir vai nu nomiruši, vai arī nošauti gulaga nometnēs 1942. gadā. Domubiedru grupai līdz šim ir izdevies apzināt vairāk nekā 600 robežsargus. Nelielai daļai no viņiem izdevās atgriezties. Tomēr dzimtenē viņus arestēja un tiesāja vēlreiz. Okupācijas vara, izmantojot Kriminālkodeksa 58. pantu ar tā daudzajiem apakšpunktiem, varēja ērti piemeklēt noziegumus visiem arestētajiem robežsargiem.

Ir zināmas arī tādas robežsargu ģimenes, kur robežsargus nearestēja, bet 1941. gadā kopā ar ģimenēm deportēja. 1941. gada 14. jūnijā robežsargu Jāni Viļumu aizsūtīja uz Vjatlagu, viņa sieva ar meitu nokļuva nometinājumā Krasnojarskas novada Dzeržinskas rajonā. J. Viļums nomira 1942. gada 24. februārī Vjatlaga 4. nometnē, bet sieva un meita atgriezās no izsūtījuma.

Savukārt 1940. gada 9. oktobrī arestētais robežsargs Jānis Mateisons 1948. gadā mira gulaga nometnē, bet viņa sievu ar trim bērniem kā tautas ienaidnieka ģimeni deportēja 1949. gada 25. martā.

Mūsdienās pie robežas ar Krieviju un Baltkrieviju ir iekārtotas bijušo sardžu piemiņas vietas, par kurām rūpējas šodienas robežsargi.

Latvijas Avīze
8. oktobris, 2003

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home