Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Komunisms kā realitātes šovs
Marina Krupņikova, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra pētniece

Pārdomas pēc Karostas cietuma apmeklējuma

Pēdējā laikā gan Latvijā, gan plašākā Eiropā arvien biežāk tiek apspriests jautājums par totalitārā komunisma noziegumu nosodīšanu. Sākam runāt arī, ka pārējai pasaulei trūkst izpratnes par komunistiskā režīma briesmām par un nepieciešamību šo izpratni veicināt. Valsts prezidente pauda Latvijas atbalstu EP parlamentārās asamblejas deputātu ierosinājumam izveidot starptautisku komisiju komunistu režīmu ļaundarību izmeklēšanai Centrālajā un AustrumEiropā, ārlietu ministrs Artis Pabriks par vienu no ārpolitikas prioritātēm noteica Latvijas vēstures skaidrošanu un plāno Briselē un Strasbūrā rīkot izstādi par Latvijas padomju okupāciju. Pirmā Latvijas ES komisāre Sandra Kalniete nosauca nacistu un komunistu režīmus par vienlīdz noziedzīgiem, izraisot vācu ebreju kopienas vadītāja sašutumu — viņš uzskata brūno un sarkano režīmu par nesalīdzināmiem, pamatojoties uz to, ka padomju nometnēs izdzīvošanas iespējas bijušas augstākas.

Ļoti bieži, kad tiek vilktas paralēles starp komunismu un nacismu, pirmo atzīst par mazāku ļaunumu. Tāds viedoklis ir plaši izplatīts ne tikai pārējā Rietumu pasaulē, bet arī Austrumeiropā, pašā Latvijā, pat nerunājot par Krieviju. Iemesli tam ir dažādi. Amerikāņu rakstniece Anne Aplbauma savā grāmatā Gulags apraksta, kā Prāgā rietumu tūristi sapērkas padomju armijas cepures un nozīmītes ar Ļeņina un Brežņeva portretiem. Cilvēku lielākā daļa nekad nepirktu Tkreklus ar svastiku, bet ar sirpi un āmuru — labprāt. Viņa secina: kamēr viens masu slepkavības simbols šausmina, cits liek pasmaidīt.

Runājot par tās pasaules sabiedrības daļas, kas atradās dzelzs priekškara otrajā pusē, samērā maigo attieksmi pret totalitārā komunisma noziegumiem, tiek nosaukta gan nevēlēšanās atzīt vēl vienu briesmīgu patiesību un savu iespējamo atbildību par neiejaukšanos notikušajā, gan komunisma kā nacisma uzvarētāja glorifikācija, gan objektīvas informācijas trūkums, gan komunistiskās ideoloģijas agrīna pievilcība liberāli noskaņotiem Rietumu intelektuāļiem un māksliniekiem, kuras dēļ tā dziļi iesakņojas Rietumu kultūrā, mākslā, filozofijā, iegūstot romantisku oreolu un neļaujot saskatīt tās noziedzīgo un brutālo būtību. Savukārt Krievijai atzīt, piemēram, Baltijas valstu okupācijas faktu nozīmētu uzņemties gan morālu, gan finansiālu atbildību par padomju laikā pastrādātiem noziegumiem. Šim solim, iespējams, nav gatava ne tikai Krievijas valdība, bet arī lielākā tās iedzīvotāju daļa, kas, paši ilgus gadus cietuši no komunistiskām represijām, tomēr nebūtu gatavi sevi atzīt par noziedznieku legāliem mantiniekiem.

Taču vai mums pašiem — totalitārā komunistiskā režīma dalībniekiem — ir tik liela skaidrība par Padomju Savienībā nodzīvotajiem gadiem? Vai mēs tik vienprātīgi, nepārprotami nosodām totalitāro komunismu visās tā izpausmēs? Vai mūsu attieksme pret cietušajiem un bojāgājušajiem, pret visām padomju laikā notikušajām cilvēku traģēdijām vienmēr ir cieņas pilna?

Šīs pārdomas rosināja Karostas cietuma realitātes šova Aiz restēm apmeklējums. Liepājas domes izstrādātajā tūrisma attīstības stratēģijā 2003.—2010.gadam šovs raksturots kā īpašs Liepājas izklaides produkts, kas atzīts par unikālu visas Latvijas mērogā un kas kopā ar citām aktivitātēm veicina Liepājas vārda atpazīstamību un pilsētas viesu plūsmas pieaugumu. Jāatzīst, ka šovs, kas par diviem latiem ļauj apmeklētājiem iejusties padomju militārā cietuma ieslodzītā lomā, pasēdēt karcerī un izpildīt pazemojošās pavēles, ļoti īsā laikā ieguva lielu popularitāti. Tas ir gan oriģinālās idejas autoru, gan aktieru — izpildītāju augstās profesionalitātes nopelns.

Pirms šova sākuma, vēl stāvot aiz norūsējušajiem cietuma vārtiem, katram apmeklētājam ir jāparaksta līgums, kurā viņš apņemas apzināti pakļauties brīvības atņemšanai uz izrādes laiku un pildīt virsnieku pavēles. Par grupas pavadoni un cietuma vēstures ziņotāju kļūst padomju armijas praporščiks.

Karostas cietuma jeb Virssardzes ēkas vēsture ir 93 gadus gara un traģisku notikumu pilna. Ēka, kas celta 1904.gadā kā Karostas hospitālis, sākumā kalpoja kā flotes matrožu un apakšvirsnieku disciplinārsoda vieta. Pirmās republikas laikā tā tika izmantota kā arestantu māja, bet Ulmaņa apvērsuma laikā tur bija ieslodzīti Saeimas sociāldemokrātu deputāti ar palīgiem. Otrā pasaules kara laikā tur darbojās vācu kara tiesa — tiesāja galvenokārt frontes dezertierus, to skaitā arī dezertierus no Latviešu leģiona. Tribunāla spriedumu bieži izpildīja turpat uz vietas — ir nošauti aptuveni 160 cilvēki. Netālu no cietuma, kur tagad atrodas garāžas, ir brāļu kapi nošautajiem ieslodzītajiem. Tad līdz 1997.gadam ēka kalpoja kā virssardzes cietums gan padomju, gan Latvijas armijas Jūras spēkiem.

Jāatzīst, ka aktieri cietuma administrācijas lomās cenšas pievērst apmeklētāju uzmanību cietuma vēsturei un traģiskajiem notikumiem, tomēr šķiet, ka vēsturei ir grūti konkurēt ar kārdinošo iespēju pašam pabūt ieslodzītā lomā, uzvelkot arestanta svītraino tērpu ar numuru. Tāds iespaids radās, apmeklējot Karostas cietumu, pie ieejas pievienojoties lielai desmitklasnieku grupai no Rīgas. Jaunieši nedaudz nervozēja, parakstot dalībnieku līgumu, bet izrādes gaitā uzbudinājās un, atrakcijai tuvojoties beigām, satikušies lielajā kopējā kamerā, aizrautīgi stāstīja viens otram, kādas pavēles viņiem bija devuši komandieri (slaucīt grīdas, spodrināt apavus, atspiesties pret zemi utt.) un kā viņi bija runājuši tiem pretī: Un es viņam..., Un viņš man.... Divu latu cenā ietilpst arī suvenīrs — arestanta kartiņa, kuras īpašnieks ir apsūdzēts par "piedalīšanos dzimtenes nodevībā" (učasķiji v izmeņe roģiņe) ar spriedumu "tautas ienaidnieks" (vrag naroda).

Karostas glābšanas biedrības jeb KGB valdes priekšsēdētāja Līga Engelmane aģentūrai BNS šā gada jūlijā, stāstot par plāniem Karostas cietumā iekārtot arī muzeju ar padomju laika eksponātiem, atzina: "Nu jau izaugusi vesela paaudze, kurai padomju laiki ir eksotika." Tiešām, nu jau ir klāt pirmā paaudze, kurai savu atmiņu par padomju režīmu nav. Un vai šai jaunajai paaudzei padomju laiki kļūs vienīgi par eksotiku, asu realitātes šovu un anekdošu avotu vai tomēr arī par vēstures posmu, kad viņu vecvecākus un vecākus varēja apsūdzēt dzimtenes nodevībā, pasludināt par tautas ienaidniekiem un ar maziem bērniem izsūtīt uz Sibīriju mirt lēnā nāvē, ir ļoti atkarīgs no iepriekšējām paaudzēm.

Tieši mūsu attieksme, prasme atdalīt smieklīgo no traģiskā, cieņa pret bojāgājušajiem un savu pagātni ir būtiska, nosakot totalitārā komunisma vietu pasaules vēsturē. Mēs arvien biežāk sākam saukt deportāciju par Latvijas tautas holokaustu. Visdrīzāk tāpēc, ka vārdam "holokausts" piemīt milzīgs uztveres ietekmēšanas spēks — jebkuram tas nozīmē necilvēcīgi, neiedomājami, šausminoši, traģiski... Bet jāatceras, ka daudz darba tika ieguldīts, lai šis vārds iegūtu šādu nozīmi — gan tiesājot noziedzniekus, gan studējot vēsturi, gan ierīkojot muzejus un izstādes, gan neatlaidīgi neļaujot trivializēt un izsmiet notikušo... Vai iespējams iedomāties, ka, piemēram, Buhenvaldē vai Maidanekā tiktu rīkots realitātes šovs Aiz restēm, lai piesaistītu tūristus un celtu pilsētas atpazīstamību?...

Terors, masu slepkavības un deportācijas ir noziegumi pret cilvēci. Katrs no tiem ir šausminošs un nav attaisnojams neatkarīgi no vēstures perioda, politiskā režīma un upuru etniskās piederības. Armēņu tautas genocīds, ebreju holokausts, čečenu tautas iznīcināšana Staļina laikos, latviešu masu deportācijas, daudznacionālie gulaga upuri — var, protams, veikt salīdzinājumus un diskutēt par bojāgājušo skaitu, bet vai katra nevainīga cilvēka ciešanas nav unikālas un mūsu atmiņu vērtas? Un, lai panāktu totalitārā komunisma starptautisku nosodījumu, svarīgi ir pašiem izprast neseno pagātni un nodefinēt savu attieksmi pret to.

Uzskatu, ka Karostas cietuma realitātes šovs tā šodienas izpildījumā ir neētisks un pat zaimojošs; šobrīd tas vairāk ir vērsts uz nervu kutināšanu, nevis objektīvu iepazīstināšanu ar vēsturi. Kāpēc tad neiekārtot atrakciju Torņakalnā, par pāris latiem ļaujot pavizināties slēgtajā lopu vagonā? Arī tas, tāpat kā Karostas atrakcija, noteikti piesaistītu tūristu uzmanību, bet diez vai veicinātu izpratni par komunistisko pagātni...

Latvijas Vēstures muzejā ierīkotā izstāde Ai, padomju saulīte, spriežot pēc ierakstiem atsauksmju grāmatā, publikai izraisa dalītas jūtas. Bet visprecīzāk, manuprāt, izteicās kundze, kas rakstīja: "Savādas sajūtas — nostalģija mijas ar riebumu." Ceru, ka arī šī izstāde mudinās cilvēkus runāt par pagātni un skaidrot to bērniem, neaizmirstot novilkt līniju starp traģisko un smieklīgo.

Gribētos piebilst, ka izrāde Karostas cietumā pēc dažām izmaiņām varētu objektīvi atspoguļot mūsu valsts sarežģīto vēsturi, vedot apmeklētājus caur laikiem un režīmiem.

Diena, 2004. gada 16. oktobris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home