Revanšisma dzīvās metastāzes
Āris JANSONS

   Šodien aprit 60 gadu, kopš Lietuvā ieplūda sarkanā armija. Gluži vai simbolisks drūmās atceres priekšvakarā ir balsojums kaimiņzemes parlamentā - otrdien Seims pieņēma likumu Par PSRS okupācijas nodarītā posta atlīdzināšanu.

   Faktiskais vēstījuma adresāts ir Krievija - bijušās PSRS tiesību mantiniece; no tās lietuvieši gaida no 1940. līdz 1990. gadam nodarītā ļaunuma materiālu kompensāciju. Kreisā opozīcija, kā varēja gaidīt, pieņemto dokumentu kritizēja un pateica, ko par to domā: Krievija nekad nemaksās kompensāciju, un likumam būs vienīgi divu valstu attiecību pasliktinātāja loma.
   Uz ko cer likuma sacerētāji? Viņu izpratnē - uz galīgu vēsturisko taisnību. Ceļvedis darbībai, pakāpenisko soļu programma, ir. Valdībai līdz 1. septembrim jāieceļ delegācija sarunām ar Krieviju. Līdz 1. oktobrim īpašai komisijai jānovērtē nodarītais ļaunums cilvēkiem un apkārtējai videi, jāizrēķina prasību kopējā summa, un līdz 1. novembrim KF jāuzrāda pretenzijas par konkrētu summu, kā arī par prasībām jāziņo ANO, Eiropas Padomei un Eiropas Savienībai. Viļņā domā, ka pēc aprēķiniem un starptautiska spiediena Lietuva un Krievija sēdīsies pie sarunu galda.
   Lietuvas Noziegumu pret cilvēci un pretošanās kustības pētījumu centrs sarēķinājis, ka padomju kaitējums ir līdzvērtīgs 377 miljardiem dolāru. Tos kaimiņus, kas patiešām gaida šādas milzu summas pārskaitīšanu uz lietuviešu bankas rēķiniem, var saukt par naiviem. Ar likuma tapšanu saistītie politiķi gaida, ka kompensācijas formas un lielumu noteiks sarunas.
   Pat viņi deputāta Sauļus Pečeļūņa personā ir spiesti atzīt: «Nevaram paļauties, ka pašreizējos apstākļos Krievija visu kompensēs simtprocentīgi.» Seima ideālists prāto, ka krieviem vieglāk būtu samaksāt ar naftu vai gāzi. Jautājums vienīgi, vai sarunas par šo tematu tuvākajos desmit gados izdosies piedzīvot.
   Tas, ka Viļņa aizskārusi tik jūtīgu tematu kā Krievijas militārais tranzīts caur Lietuvu kā viens no iespējamiem postījumu apmaksas veidiem, jau lika nojaust Maskavas reakcijas pakāpi. Piedevām Seims uzdevis valdībai, lai tā vēršas pie Krievijas ar prasību Lietuvas iedzīvotājiem atdot naudu, kas palika PSRS krājbankā (Krievija to pārņēma no PSRS) - apmēram 800 miljoni dolāru.
   Par to, ka Maskava par lietuviešu uzdrīkstēšanos ir sašutusi, liecina KF Valsts domes deputātu grupas vizītes atsaukšana. Viņu kolēģi, ideoloģisko pretsitienu speciālisti, jau ķērušies pie tēzes, ka Baltijas valstis pilda kaut kādu Rietumu politisku pasūtījumu, «savstarpējo attiecību konflikta laukā izmetot jaunus informatīvos ieganstus» (Utro.ru).
   Šāda propagandistiska reakcija, kas izskaidrojama ar psiholoģisku traumatismu, lai gan veidota pēc novecojušiem stereotipiem, izbrīnu neizraisa. Toties Krievijas ārlietu resora (ĀM) izpratne par to, ka Lietuvas Seima vēlme pēc kompensācijas ir iegansts divpusējo attiecību pasliktināšanai, šķiet labākajā gadījumā samākslota, bet ļaunākajā liek nojaust vecu akcentu atgriešanos lielvalsts ārpolitikā. KF ĀM uzstāj, ka Lietuva pati pēc savas gribas esot lūgusi to uzņemt PSRS, tāpēc, lūk, nevar būt runas par okupāciju un atlīdzību par to. Mūsdienu Krievijas diplomāti gluži vai citē Staļina gadu opusus, norādot, ka «PSRS 1940. gadā atsūtīja savus karavīrus, to saskaņodama ar Baltijas valstu valdībām, un tie tika uzņemti saskaņā ar tā laika starptautiskajām tiesībām».
   Maskava mēģina iestāstīt, ka «nepamatotie apgalvojumi par PSRS veiktu Lietuvas okupāciju un aneksiju ignorē politiskos, vēsturiskos un tiesiskos faktus». Lai gan slepeno Molotova un Ribentropa protokolu eksistences fakts, gan tas, ka PSRS un Vācija 1939. un 1940. gadā veica saskaņotu politiku, ciniski sadalot Baltijas valstis, ar mokām tika atzīts jau PSRS mūža laikā, tās mantinieces pārstāvju paziņojumi raizē ar nojausmu, ka dažs Maskavā atkal pošas rediģēt vēsturi.
   Lietuvas ĀM nācies atgādināt, ka 1991. gadā divu pušu sarunās par savstarpējām attiecībām aneksiju - un līdz ar to faktiski arī okupāciju - Krievijas puse jau atzina. «Gluži kā murgā Krievijas ĀM, tāpat kā Staļina laikos, no jauna apgalvo, ka Baltijas valstis pašas lūgušas tās anektēt un tad laimīgi dzīvojušas PSRS,» raksta Lietuvos rytas.
   Krievijas politologi nenoliedz, ka jautājums par valstu un tautu atbildību vēstures priekšā patiešām pastāv. Savādi, ka demokrātiskajai Krievijai (ja tā tāda joprojām ir) valsts līmenī ne par ko negribas atzīt, ka staļinisma laikā pastrādātie noziegumi arī Lietuvā (un pārējās Baltijas valstīs) tika veikti lielākoties pēc Maskavas pavēlēm.
   Spriežot pēc Krievijas asās reakcijas uz Lietuvas Seima lēmumu, svaigu izskatu ieguvušais Kremlis, gluži tāpat kā kādreiz apkvēpušais un apdrupušais, turpinās apgalvot, ka arī latviešu un igauņu tauta savulaik lūgtin lūgusies, lai tām atņem valstiskumu, represē un pataisa par krieviskām padomju republikām.
   Krievijas sabiedriskās domas pētniecības institūta direktors Jurijs Ļevada avīzē Gazeta Wyborcza noraizēts teic, ka Krievijas ĀM atbilde pēc principa «uz pilnu banku» apliecina, ka tā kursā parādās jauna (? - Ā. J.) stila elementi. «Tas ir ļoti kategorisku deklarāciju stils, liekulīga un vecmodīga leksika, kas liecina par veco domāšanas veidu.»
   No lielās Krievijas puses prātīgāka gan būtu nesteidzīga, izsvērta un diplomātiska reakcija. Pretēja izturēšanās pret mazākiem kaimiņiem dod pamatu viedoklim, ka revanšisma metastāzes Krievijā atgūst spēku.

© Neatkarīgā Rīta Avīze 2000    Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta

atgriezties