|
|
Revīzija Aivars Ozoliņš Boļševiku noziegumi vēl nav «pagātne» Volters Djurantijs gandrīz divdesmit gadus bija The New York Times korespondents Maskavā un 1932.gadā par savām reportāžām saņēma Pulicera prēmiju. Ukraiņu organizācijas Rietumos turpina prasīt, lai prēmijas piešķīrēji atsauc savu pirms vairāk nekā septiņdesmit gadiem pieņemto lēmumu, bet laikraksts atsakās no sen mirušajam žurnālistam piešķirtās atzinības. Djurantijs apzināti meloja lasītājiem par vienu no šaušalīgākajiem Staļina režīma noziegumiem trīsdesmitajos gados mākslīgi radīto badu Ukrainā, kurā gāja bojā vismaz seši miljoni cilvēku. Šajā kampaņā svarīgākais ir boļševiku noziegumu vēsture, nevis vienam melīgam žurnālistam piešķirta prēmija. Patiesība par pagātni vienmēr jāatkārto un jānostiprina, jo vienmēr būs, kas strādās, lai to aizstātu ar nepatiesību. Pastāvīgi jāatgādina par holokaustu, jo arvien ir, kas apstrīd, ka sešu miljonu cilvēku nogalināšana bija nacistiskās Vācijas valsts politika ar mērķi iznīcināt ebreju tautu, un mēģina rakstīt vēsturi, kurā holokausta nav bijis. Tikpat uzstājīgi ir jāatgādina par komunistu noziegumiem, kuri upuru skaita ziņā pat pārsniedz nacistu pastrādātos, taču noziedznieki arvien bauda «politiski korektu» iecietību kā nacistu uzvarētāji. Latvijai okupāciju vēsture arvien ir sāpīga šodiena, jo nemitīgi tiek rakstītas divas vēstures. Kad Krievijas valsts televīzijā dzirdam, ka Mazo Batu sādžas iedzīvotāju slepkava Vasilijs Kononovs Latvijā tiekot tiesāts par to, ka «nolaidis no sliedēm vairākus vāciešu ešelonus», šāda «ziņa» ir no tā paša vēstures viltojumu plaukta, kurā atrodas arī Djurantija trīsdesmito gadu sākumā rakstītais, ka boļševikiem esot grūtības ar pārtikas apgādi Ukrainā, taču bada tur neesot. Tiesa, NYT nav Kremlis. Laikrakstā publicētie meli par trīsdesmito gadu Krieviju nebija avīzes redaktoru vai īpašnieku politisku mērķu un ideoloģijas, bet gan viena žurnālista ambīciju rezultāts. Boļševiku režīma apoloģētika Djurantijam bija ciniski aprēķināts varas labvēlības iegūšanas un līdz ar to sava statusa celšanas līdzeklis. Viņam tas atmaksājās pilnam 1929. gadā Djurantijs kļuva par pirmo ārzemju žurnālistu, kam Staļins sniedza interviju. Diktatora labvēlību sava laika slavenākais ārzemju korespondents vienmēr turpināja atstrādāt. Piemēram, dēvēdams Staļinu par «izcilāko no dzīvajiem valstsvīriem» un vēstīdams, ka «boļševisms atdevis atpakaļ Krievijai to, ko krievi vienmēr labi sapratuši absolūtu autoritāti, kas nav atšķaidīta ar Rietumu demokrātiju vai liberālismu» un paverot viņiem «gaišas nākotnes cerību». Vai būdams gatavs «likt ķīlā savu reputāciju», ka Sarkanajai armijai ir tikai aizsardzības mērķi, tāpēc «Eiropas murgi par sarkano ordu mešanos iekarot pasauli» esot «pretpadomju propaganda». Viņam pieder arī slavenais Staļina noziegumu attaisnošanas teiciens, ka «nevar uzcept omleti, nepārsitot olas». Amerikas ukraiņu organizāciju spiediens liek gan avīzei, gan Pulicera prēmijas komitejai arvien no jauna atgriezties pie Djurantija un līdz ar to arī pie boļševiku genocīda pret ukraiņiem trīsdesmitajos gados. Šovasar NYT nolīga neatkarīgu ekspertu, Kolumbijas universitātes profesoru, lai tas sagatavo vērtējumu Pulicera prēmijas padomes lūgumam komentēt kārtējās prasības atņemt Djurantijam piešķirto prēmiju. Pagājušonedēļ šis eksperts kādā intervijā pateica, ka Djurantijs ir «kauna traips» avīzes vēsturē un ka prēmija būtu jāatsauc. Laikraksta īpašnieki un redaktori gan atzīst, ka prēmija piešķirta žurnālistam, tāpēc viņiem nav iespēju no tās atteikties, savukārt prēmijas piešķīrēji skaidro, ka prēmija viņam tikusi par rakstiem par «ekonomiku» (par Staļina piecgades plāna cildināšanu) un pirms bada Ukrainā. Taču nav šaubu, ka ukraiņu organizācijas turpinās uzskatīt, ka viņu tautas vēstures viltotāja oficiāla un publiska diskvalifikācija palīdzētu atjaunot vēsturisko patiesību. Latviešu trimdas organizāciju nemitīgie atgādinājumi savu mītņu zemju valdībām un parlamentiem padomju okupācijas gados palīdzēja pasaulei neaizmirst par latviešu tautas traģēdiju un neļauties padomju propagandas mašīnas ražotajiem meliem. Valsts prezidentes vadītā vēsturnieku komisija turpina plēsties cauri piecdesmit gadus kultivēto melu slāņiem un atjaunot patieso abu Latvijas okupāciju vēsturi. Atgriežoties Eiropā, Latvijai būtu pienākums kopā ar citām boļševiku verdzinātajām zemēm prasīt, lai komunistu noziegumi tiktu novērtēti atbilstoši to smagumam, nevis pēc šābrīža politiskā izdevīguma un «korektuma», pielāgojoties Krievijas turpinātajai savas vēstures neatzīšanai un Eiropas kreiso modīgi bezatbildīgajām neomarksistiskajām simpātijām. Desmitiem miljonu cilvēku iznīcināšanas vērtējums nevar būt politiskās etiķetes jautājums. Diena, 2003. gada 28. oktobris. |