|
Dažas pārdomas pirms 25. marta Kad 1949. gada 25. marta agrā rītā daudzu tūkstošu zemnieku viensētās un pilsētnieku dzīvokļos, vietējo aktīvistu pavadīti, ar pavēlēm ātri taisīties prombraukšanai pēkšņi iebruka bruņoti čekisti un zaldāti, daudzi pārsteigumā un bailēs nesaprata, kas notiek. Kāpēc jābrauc un cik ilgi? Uz kurieni? Kāpēc tieši viņiem? Par kādiem grēkiem? Izsūtīšanas operatīvās grupas vecākā paziņojumi, ka viņi kā "kulaki" tiek izsūtīti ar valdības lēmumu, situāciju skaidrāku nepadarīja. Daudziem izsūtītajiem gan tad, gan arī tagad šķiet, ka vainīgi par viņu nometināšanu Sibīrijā un dzīves izpostīšanu ir "vietējie", kas, kaut kādus rēķinus kārtojot, ierakstījuši viņus sarakstā. Bet vai tā? Vietējiem padoma neprasīja Dokumenti rāda, ka jau nākamajās dienās pēc izvešanas no vietējo amatpersonu puses atskan kurnēšana, ka "aizveda tos, kurus nevajadzēja, bet īstos kulakus atstāja". Jelgavas apriņķa kompartijas komitejas sekretārs Tropņikovs 1949. gada 26. martā ziņojumā partijas centrālkomitejai Rīgā norādīja: "Pagastu partijas komiteju sekretāri un pagastu partorgi uzskata, ka šīs kļūdas pieļautas tāpēc, ka agrāk viņiem nav prasījuši padoma." Iespējams, kaut kur LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM) darbinieki, izsūtāmo sarakstus gatavojot, padomu arī prasīja, bet masveidā tas nenotika. Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas nodaļas instruktora Vasiļjeva, LPSR prokuratūras speclietu prokurora palīga Kuzņecova un LPSR IeM 1. specdaļas priekšnieka Karpača 1955. gada janvāra slepenajā pārskatā par 1941. 1949. gada deportācijām teikts: "Trešā masveida operācija tika veikta saskaņā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1949. gada 17. marta lēmumu nr. 282 ps, turklāt šajā lēmumā nebija norādītas ne konkrētas pazīmes, pēc kurām varētu noteikt kulaku saimniecības, ne arī konkrētas personas, kuras paredzēts izsūtīt. Faktiski kulaku saimniecību un izsūtāmo personu noteikšanu veica LPSR VDM orgāni, turklāt kulaku saimniecību noteikšanas pamatkritērijs bija arhīvu ziņas par iedzīvotāju tautsaimniecisku uzskaiti, kuru veica Latvijas buržuāziskā valdība 1939. gadā, t. i., dati, kuri izsūtīšanas brīdī bija 10 gadu veci un izraisīja šaubas par to pareizību. Tomēr daudzās lietās nebija atrodamas arī šīs ziņas un to vietā lietās atrodas LPSR VDM apriņķa daļas priekšnieka sastādītās izziņas par tās vai citas saimniecības ieskaitīšanu kulaku saimniecību skaitā 1947. 1948. gadā, ko veikusi apriņķa vai pagasta izpildu komiteja. Pēc kādām pazīmēm tāda saimniecība tika ieskaitīta kulaku skaitā, norādīts netika. Nebija arī norādīts, vai šī saimniecība vēlāk netika izslēgta no kulaku saimniecību skaita. Tāpat VDM apriņķa daļa noteica arī šo kulaku ģimeņu locekļus, izsūtīto lietās atrodas šo pašu orgānu sastādīti izraksti no pagastos esošo saimniecību aprakstiem (..) Tādā veidā vietējie varas orgāni un padomju aktīvs būtībā bija atstumts no kulaku elementu, kuri traucēja kolektivizācijas veikšanai Latvijas PSR, atklāšanas." Arhīva materiāli apliecina, ka izsūtāmo pamatdokumentus sagatavojuši LPSR VDM apriņķu daļu darbinieki, bet izsūtīšanas slēdzienus noformēja LPSR VDM centrālajā aparātā Rīgā. Līdz 1949. gada 17. martam, kad LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu par 10 000 "kulaku" ģimeņu izsūtīšanu, izsūtāmo uzskaites lietas un saraksti pamatā jau bija sagatavoti. Tajā pašā laikā jāatzīst neskaidrību par izsūtāmo sarakstu sastādīšanu un citiem ar deportāciju saistītiem jautājumiem palicis ne mazums. Piemēram, PSRS Ministru Padome (MP) 1949. gada 29. janvāra pilnīgi slepenajā lēmumā "Nr. 390-138" uzdeva PSRS VDM izsūtīt no Baltijas valstīm "kulakus ar ģimenēm, tādu bandītu, nacionālistu ģimenes, kuri atrodas nelegālā stāvoklī, nošauti bruņotās sadursmēs, notiesāto bandītu ģimenes, legalizējušos bandītus, kuri turpina naidīgu darbību, un viņu ģimenes, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimenes", bet LPSR MP lēmumā pusotra mēneša vēlāk par tādām izsūtāmo kategorijām nav ne vārda, kaut arī tagad noskaidrojies, ka atbilstoši tām no Latvijas izveda 3841 ģimeni jeb 12 881 cilvēku. Arhīva dokumentos pagaidām nav uziets pats LPSR MP 17. marta sēdes protokols, ne arī citi ar šā lēmuma pieņemšanu saistīti dokumenti. Var diezgan droši teikt, ka tādas Ministru padomes sēdes nemaz nav bijis Par 1939. gada "grēkiem" Nav skaidrs arī jautājums, kamdēļ, gatavojot izsūtāmo "kulaku" uzskaites lietas un sarakstus, LPSR VDM darbinieki par pamatu ņēma 10 gadu vecu nepārbaudītu statistiku, nevis oficiālos "kulaku" saimniecību sarakstus, kas atradās katra pagasta un apriņķa izpildkomitejā. Protams, tas nenozīmē, ka arī šajos sarakstos ietilpinātie būtu pelnījuši izsūtīšanu. Minētie saraksti tapa 1947. gada vasaras beigās, kad PSRS MP 17. augustā bija devusi rīkojumu LPSR MP sastādīt "kulaku" saimniecību sarakstus nodokļu iekasēšanas kārtības labad. 27. augusta LPSR MP lēmums "Par nodokļu uzlikšanu Latvijas PSR zemnieku saimniecībām" noteica īpašas "kulaku" pazīmes. Ar uzskaiti bija jānodarbojas pagastu izpildkomitejām un saraksti jāapstiprina apriņķu izpildkomitejām. Minētajā datumā apstiprināja arī apkārtrakstu, kurā apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētājiem, apriņķu kompartijas sekretāriem un apriņķu finanšu nodaļu vadītājiem noteica: "(..) pagastu izpildu komiteja, piedaloties trūcīgiem zemniekiem un laukstrādniekiem, līdz 1947. gada 20. septembrim sastāda budžu saimniecību sarakstu 3 eksemplāros. Sarakstus un individuālos raksturojumus paraksta pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs un sekretārs." Tādā veidā 1947. gada rudenī "kulaku" sarakstos nonāca 10 432 zemnieku saimniecības. Līdz izsūtīšanas dienai šie skaitļi mainījās, jo LPSR MP komisija jeb "kulaku komisija" daudzas zemnieku saimniecības no saraksta svītroja, bet citas ierakstīja. 1947./1948. gadā reģistrēšana tādā dokumentā nozīmēja nonākšanu ekonomisko piespiedu līdzekļu varā. "Kulaku" saimniecībām bija paaugstināti nodokļi un lielākas lauksaimniecības produktu sagādes normas. Daudzus nodokļu un nodevu parādniekus tiesāja, bet viņu saimniecības izputināja. Ne mazums bija arī tādu "kulaku", kuri savas saimniecības pameta un pārcēlās uz pilsētu vai kādu citu vietu. Pilnīgi skaidrs, ka 1949. gada februārī - martā, kamēr "orgānu" darbinieki gatavoja izsūtāmo uzskaites lietas, oficiālos "kulaku" sarakstus viņi varēja saņemt jebkurā brīdī, bet tas nenotika. Kas lika tiem iet citu ceļu un izmantot 1939. gada ziņas? Atbildes pagaidām nav. Jāšaubās, vai tik politiski svarīgā jautājumā lēmumu, kas skar izsūtāmo sarakstus, būtu pieņēmusi LPSR Valsts drošības ministrijas vadība. Kompartijas loma neskaidra Var secināt, ka PSRS MP savā 1949. gada 29. janvāra lēmumā noteica kopējo izsūtāmo ģimeņu skaitu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aptuveni 29 000 ģimeņu. Jādomā, šo republiku varasvīri savā starpā vienojās par izsūtāmo ģimeņu skaitu no katras republikas, taču dokumentāla apstiprinājuma tam trūkst. Vispārējā iezīme ir tāda, ka dokumentu liecības par to, kā izsūtīšanas operācijas laikā rīkojušās Padomju Latvijas varasiestādes LPSR MP, LPSR AP, kā arī Latvijas komunistiskās partijas centrālkomiteja , tikpat kā nav atrodamas. Taču skaidrs, ka bez to atbalsta LPSR spēka struktūras LPSR VDM un LPSR IeM nez vai būtu varējušas tik īsā laikā sagatavot un realizēt genocīda noziegumu ar nosaukumu "Krasta banga". Tiesa, operācijas veikšanai tika mobilizēti arī ievērojami PSRS VDM un PSRS IeM spēki. Latvijas komunistiskās partijas Kuldīgas apriņķa komitejas sekretārs Liberts ziņojumā LK(b)P centrālkomitejai par 25. marta deportāciju gaitu rakstīja: "Pārvietošana notika organizēti. 23. marta vakarā partijas apriņķa komitejā notika pilnvaroto sanāksme par šo jautājumu. Pēc sanāksmes pilnvarotie tika nogādāti uz nozīmētajām vietām pagastos. Te notika aktīva sanāksme par gaidāmā pasākuma organizatoriskiem jautājumiem un īpašuma aprakstīšanu. Pagasta aktīvisti atbalstīja Latvijas K(b)P CK (autora pasvītrojums) un LPSR Ministru padomes lēmumu par kulaku pārvietošanu ārpus republikas un godprātīgi izpildīja viņiem uzticētos uzdevumus. Daži no viņiem izrādīja līdzjūtību kulakiem, zināmu svārstīšanos." Grūti noticēt, bet nav izslēgts, ka apriņķa komitejas sekretārs būtu kļūdījies, rakstot par "Latvijas K(b)P CK un LPSR Ministru padomes lēmuma atbalstīšanu", taču norādes par to, ka šis dokuments būtu tapis kā abu struktūru kopējais lēmums, nav atrastas. Var jau būt, ka LPSR MP 17. marta lēmumu nevienam tolaik tā īsti arī neparādīja. Uzmanību šajā lietā piesaista arī LPSR kompartijas biroja protokols, kas datēts ar 29. martu. "Par kulaku un viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanas no republikas operācijas rezultātiem (b. b. Noviks, Golovkovs) 1. Atzīt, ka Latvijas PSR Valsts drošības ministrija ar PSRS VDM palīdzību sekmīgi sagatavojusi un veikusi kulaku un viņu ģimeņu, bandītu un nacionālistu ģimeņu izsūtīšanu. PSR Savienības valdības un Latvijas PSR Ministru padomes lēmumi šajā jautājumā ir izpildīti. 2. Atzīmēt republikas partijas organizācijas komjaunatnes un padomju aktīva aktīvo piedalīšanos izsūtīšanas veikšanā." Kamdēļ gan partijas birojam bija jāpieņem tāds rezumējošs novērtējums? Acīmredzot tādēļ, ka LPSR kompartijas centrālkomitejas loma 1949. gada deportācijā bijusi lielāka nekā vēsturniekiem patlaban zināms. Jācer, ka, turpinot darbu pie plašās datu bāzes un nākamās grāmatas "Aizvestie" par 25. marta izsūtīšanu, kā arī iepazīstot Krievijas arhīvos esošos dokumentus, tiks atrastas atbildes uz šajā rakstā minētajiem jautājumiem.
|
2004. gada 26. februāris