Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Rīga no rokas rokā
Viesturs Sprūde

Pēc dažām dienām pienāks 13. oktobris, ko tā rīdzinieku daļa, kam vēl pēc inerces dārgi padomju gadi, centīsies atzīmēt kā "Rīgas varonīgās atbrīvošanas dienu no fašistiskajiem iebrucējiem". Atļaušos apgalvot, ka vairākumam Rīgas pilsoņu 60. gadadiena kopš padomju karaspēka iesoļošanas pilsētā 1944. gadā paliks vienaldzīga. Toreiz vienas nakts laikā vācieši bija prom, bet sarkanā armija klāt. Vieni okupanti bez kaujas nomainīja otrus – no militārā viedokļa absolūti nenozīmīga epizode Otrā pasaules kara gaitā. Lai ko arī apgalvotu padomju laika vēstures piekritēji, 1944. gada 13. oktobrī nenotika nekas tāds, kādēļ Pārdaugavā vajadzētu būvēt tik grandiozu monumentu.

Ne tik senā pagātnē par Rīgas ieņemšanu tika radīts daudz leģendu, kuru galvenais uzdevums bija pierādīt, ka "Latvijas PSR galvaspilsēta" ieņemta, padomju armijai izrādot teju varonības kalngalus.

Ieņemot Rīgu, padomju karavīri neesot taupījuši savas dzīvības, lai saglabātu pilsētu, un tik strauji forsējuši Ķīšezeru, ka "fašisti" panikā visu pametuši un aizbēguši.

Šajās dienās to pašu turpina apgalvot arī krievvalodīgā prese, tostarp fakti liecina, ka dzīvē viss bijis daudz piezemētāk un ne jau Rīgas liktenis tā oktobra dienās aizņēma vācu un padomju pavēlniecības prātus.

Vācu Ziemeļu frontes štābā gatavoties organizētai Igaunijas un Ziemeļlatvijas atstāšanai sāka 1944. gada septembrī. Tikmēr padomju ģenerālštābs, saprotot, ka no ziemeļu puses vācu pretestību sagraut viegli neizdosies, plānoja vācu armiju grupu "Nord" ("Ziemeļi") pēc Staļingradas parauga atšķelt un ielenkt Baltijā ar triecienu Klaipēdas (Mēmeles) virzienā. Vācieši to nojauta, tādēļ 2. – 3. oktobrī uzsāka operāciju "Donner" ("Pērkons"). Tās uzdevums – pārvest karaspēku uz Kurzemes placdarmu. Rīgas atstāšana bija tikai epizode šajā plānā. Arī PSRS maršala L. Govorova rīkotās 2. un 3. Baltijas frontes štābiem Rīga militāri bija vien otršķirīgs mērķis.

Kā uzskata kara vēstures pētnieks Aivars Pētersons, par spīti teritoriālajiem zaudējumiem vācieši atiešanas operāciju veica spoži, savukārt padomju puse štābu cīņā cieta neveiksmi, jo nespēja notiekošo ne traucēt, ne aizkavēt. No Vidzemes pilnīgā kārtībā pāri Daugavai un Lielupei pa esošajiem un sapieru uzceltajiem tiltiem aizgāja 29 divīzijas un divas brigādes, artilērija, transporta līdzekļi, ap 100 000 bēgļu. Galvenie vācu spēki neatkāpās caur Rīgu. Bija izdota pavēle karavīriem bez komandiera rīkojuma aizliegt ārpus slēgtām vienībām atkāpties caur pilsētu, pat doties Rīgas virzienā. Centrālais labi organizētās atiešanas ceļš veda pie tā sauktā Jaunzemju pontontilta, kuru izbūvēja pie Mazjumpravas, aptuveni Rumbulas – Katlakalna kapu rajonā. Mazjumprava tajās oktobra dienās palika kā pēdējā vācu pozīcija Daugavas labajā krastā. Rīgā viss beidzās ātrāk. Kad naktī uz 13. oktobri pilsētas labā krasta daļu bija atstājušas pēdējās sedzējvienības, plkst. 1.44 pilsētas tilti uzlidoja gaisā. Karavīru, tanku un lielgabalu pārcelšanās prāmjos no Mangaļsalas uz Daugavgrīvu turpinājās. Šeit pēdējās sedzējvienības ātrlaivās pameta krastu pirms rītausmas. Tikmēr padomju karaspēks mīņājās pie Ķīšezera, līdz ģenerālpulkveža P. Belova 61. armijas apakšvienības ar nokavēšanos ienāca Rīgā pa Brīvības ielu. Citas daļas virzījās uz priekšu caur Latgales priekšpilsētu. Latviešu strēlnieku 130. korpuss tobrīd atradās Daugavas kreisajā krastā. Pēc papildināšanas Latgalē tā bija viena no kaujasspējīgākajām vienībām padomju armijā. Tādēļ strēlniekus raidīja uzbrukumā svarīgajā Olaines un Ķekavas virzienā, lai atgrieztu vācu vienības no galvenajiem spēkiem, taču nesekmīgi, jo vācieši bija paredzējuši tādu notikumu attīstību. "Kad vācieši bija pilnībā evakuējuši Pārdaugavu un atkāpušies uz Babīti, strēlniekus pie Ķekavas pārcēla pāri Daugavai, pārsūtīja uz Šķirotavas apkaimi. Tur viņi atpūtās, viņus nomazgāja, pārģērba un 16. oktobrī sūtīja svinīgajā "Rīgas atbrīvošanas" parādē pa Brīvības ielu. Notika mītiņš, bērni uz rokām, propagandas foto un viss pārējais," stāsta Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins. Šīs izrādes mērķis bija parādīt visai pasaulei, ka latviešu vienības atbrīvojušas Latvijas galvaspilsētu un tās iedzīvotāji atbrīvotājus sagaida ar ziediem. Nav pamata apšaubīt, ka vismaz daļa rīdzinieku strēlniekus sveica ar patiesu prieku – tie bija tautieši, turklāt vienam otram strēlnieku rindās soļoja tuvi un pazīstami cilvēki. Par laimi, 130. korpusam pie Rīgas nenācās karot pret leģionāriem, jo 19. divīzija pēc atkāpšanās no Mores bija jau agrāk atvilkta uz Kurzemi. Bet latviešu 15. artilērijas pulka atkāpšanās no pozīcijām Juglas papīrfabrikas apkaimē caur Rīgu notika pēdējā brīdī, dažas stundas pirms tiltu spridzināšanas un ļoti steidzīgi, jo vācieši baidījās, ka latvieši var dezertēt.

Amfībiju parāde

1986. gadā izdotā "Latvijas PSR vēsture" stāsta, ka 12. oktobrī 3. Baltijas frontes 67. armijas divīzija ģenerālleitnanta V. Romanovska vadībā forsējusi Gauju un sasniegusi Kīšezeru pie Jaunciema: "Pretinieka spēki ezera krastā bija samērā nelieli, jo hitlerieši cerēja, ka 3 km platais Ķīšezers droši segs Rīgu no ziemeļiem. Taču viņi pārrēķinājās." Padomju karaspēka izcelšanās Mežaparkā esot izjaukusi visus vācu plānus, un tie steigā naktī pametuši pilsētu. Visu cieņu Birutai Čašai, kas latviešu strēlnieku divīzijā pildīja medmāsas pienākumus, taču arī viņas līdzīgā stilā ieturētais nesenais apgalvojums laikrakstam "Vesti segodņa", ka Ķīšezera trieciena dēļ ienaidnieks nepaspējis "uzspridzināt" pilsētu "un pat Brīvības pieminekli", neiztur kritiku. Ezera forsēšana 12. oktobra vakarā bija butaforisks pasākums, ko vēlāk piemēroja leģendai par Rīgas atbrīvošanu. Daudzinātais 285. atsevišķā motorizētā sevišķo uzdevumu bataljona jeb vienkāršāk amfībiju bataljona reids tika plānots vēl pirms padomju uzbrukuma sākuma. Tolaik sarkanarmijas štāba virsnieki bija nākuši pie slēdziena, ka vācu aizsardzība posmā no Salaspils līdz Juglas ezeram ir pārāk spēcīga, lai to viegli pārrautu. Ķīšezera forsēšana tika piedāvāta kā alternatīvs variants. Kā zināms, vācieši atzina par labāku nekarot un Rīgu atstāt, taču padomju pavēlniecība amfībiju reidu nolēma neatcelt, kaut arī bataljons pārcēla pār ezeru vienīgi pats sevi. Šie amerikāņu peldlīdzekļi ar četriem pieciem karavīriem katrā netraucēti izbrauca krastā, jo vācieši no Mežaparka sen jau bija prom. Turklāt Rīgā viņi paspēja iznīcināt visu svarīgāko – tiltus, krastmalu un ostu, lai tur nevarētu piestāt un tikt izkrauti kuģi, nodedzināja pasta ēku, kurā atradās telefonu centrāle, un sapostīja pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas. Jau vēlāk nodega Romas viesnīca. Kas attiecas uz Brīvības pieminekli, tad nav ziņu, ka nacisti to tiešām grasītos uzspridzināt. Vēsturnieki piekrīt, ka viņu acīs monumentam nebija nozīmes. Kopumā postījumi pilsētā bija mazāki nekā 1941. gadā. Tie būtu bijuši vēl mazāki, ja ienākošās padomju karaspēka daļas būtu atturējušās no nevajadzīgās pilsētas apšaudes.

Rīgai paveicās

Paskatoties no citas puses, padomju ģenerāļiem par viņu nespēju panākt pretinieku varam būt pateicīgi. Latvijas Kara muzeja fondos ir vācu štāba kartes, kur atsevišķi pilsētas rajoni izraibināti savādiem, sagrafētiem četrstūriem. Šādi četrstūri ir sazīmēti tiltu galos, Vecrīgā, gar Jelgavas šoseju, dzelzceļu un citās Rīgas vietās. Tie pārklāj Daugavas salas. Pavisam liels četrstūris plešas pār mežaino rajonu pie Zaķumuižas. Ko tas nozīmē? "Priekštilta pozīcijas, visa Vecrīga bija kā viens liels mērķis. Ja sarkanās armijas vienības būtu gribējušas celties pāri Daugavai pie tiltiem, ar Pārdaugavā koncentrēto vācu artilēriju pietiktu, lai Vecrīgu noslaucītu no zemes virsas. Bet, tā kā vācu vienības spēja atkāpties tik ātri, ka sarkanā armija nespēja tām sekot līdzi, kaujas Rīgā praktiski nenotika," paskaidro Valdis Kuzmins. Potenciālo padomju armijas koncentrācijas un upes forsēšanas vietu koordinātas atkāpšanās plānotāji bija izskaitļojuši un nodevuši artilēristu rīcībā. Par laimi, tās izmantot nenācās.

Zīmīgi, ka vācu virspavēlniecība 18. armijas štāba priekšnieku ģenerālmajoru Fridrihu Ferču par veiksmīgo operācijas plānošanu un vadīšanu apbalvoja, kas neliecina neko labu par padomju komandieru darbības kvalitāti pie Rīgas. Ferčs vēlāk vadīja Kurzemē ieslēgtās karaspēka grupas ģenerālštābu, pēc kapitulācijas izbaudīja padomju nometnes, līdz 1955. gadā tika atbrīvots un vēl līdz pat 1963. gadam ieņēma dažādus augstus amatus bundesvērā, tostarp arī NATO struktūrās.

Lai ko sludinātu padomju laika ideologu rediģētās vēstures grāmatas, Rīgas ieņemšanai no militārā viedokļa tajā brīdī nebija nozīmes. Galvenais uzbrucēju mērķis bija atgriezt atkāpšanās ceļu no Daugavas labā krasta atejošajām pretinieka vienībām. Tāpēc lielākās sadursmes izcēlās pie Baldones, Olaines. Pēc Kara muzeja speciālista domām, ja padomju armijai būtu izdevies ielenkšanas manevrs, tad Rīgas krišana būtu pavisam kas cits. Rīga bija svarīgāka no propagandas viedokļa un kā ekonomiskā potenciāla un "cilvēkmateriāla" papildināšanas iespēja. Pēdējo apstākli labi apzinājās nacisti, kas no pieredzes zināja, ka padomju ieņemtajos apgabalos tiek praktizēta teju visu vīriešu iesaukšana armijā. Līdzās ieinteresētībai papildināt savas militārās rūpniecības darbaspēka resursus tas arī izskaidro "cilvēku medības" Rīgas ielās un piespiedu evakuāciju uz Vāciju oktobra sākumā. Praktiskie vācieši bija izrēķinājuši, ka ieročus nestspējīgus vīriešus vieglāk "izķert" uz ielas, nekā vēlāk mēģināt iznīcināt frontē.

Padomju laikā tika klāstīts, ka kaujās par Rīgu daudzi karavīri "krituši varoņa nāvē", ka pusotram desmitam karaspēka daļu par Latvijas galvaspilsētas ieņemšanā izrādīto "varonību" piešķirts goda nosaukums "Rīgas", bet tūkstošiem karavīru un virsnieku saņēmuši ordeņus un medaļas. Tas viss izklausās dīvaini, ja atceras, ka, neskaitot atsevišķas sadursmes ar vācu sedzējvienībām, kaujas par Rīgu nebija. Jautājumu par padomju zaudējumiem Rīgā Valdis Kuzmins atzīst par "kutelīgu". Zaudējumi, protams, bija, bet vai tie bija kaujas zaudējumi vai bezvēsts pazudušie, vai dažādos negadījumos bojāgājušie, tas tāpat kā šo cilvēku apbedīšanas vietas īsti nav skaidrs. Arī man nav gadījies nekur lasīt, cik sarkanarmiešu krita par Rīgu. Padomju laikā parasti izmantoja veiklo formulējumu par 150 000 padomju karavīru, "kas atdeva savas dzīvības par Rīgas un Latvijas atbrīvošanu". Karalauka specifika nosaka, ka rotu komandieriem kādā atelpas brīdī par zaudējumiem jāziņo priekšniecībai un jāiesniedz saraksti. Apbedīšana brāļu kapos notika pēc šiem sarakstiem, taču patiesā aina bija tāda, ka kritušā vārda uzrakstīšana uz kapa plāksnes vienmēr nenozīmēja, ka šis cilvēks tur guļ. Dažkārt tur sarakstīja arī bezvēsts pazudušos.

Dzīve turpinās

Tā kā kaujas nenotika, nostāk no centra dzīvojošie rīdzinieki padomju armijas ienākšanu praktiski nemanīja. Gan padomju armijas, gan varu pārņēmušās Latvijas kompartijas vadība darīja visu, lai pilsētnieki turpinātu ikdienas gaitas. Jau nākamajā dienā pēc kontroles iedibināšanas pār Rīgu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Deglavs un sekretārs A. Ermsons parakstīja rīkojumu "Nr. 1", kurā uzaicināja "visus Rīgas strādniekus un kalpotājus, visu valsts, pašvaldības, sabiedrisko un privāto uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekus parastā darba laikā ierasties savās darba vietās un turpināt darbu". Visiem minēto uzņēmumu un iestāžu vadītājiem bija vienīgi jāpiesaka savas struktūras izpildkomitejā un jāziņo par trūkstošajiem darbiniekiem. Ar jaunās varas asiņaino "specifiku" rīdzinieki iepazinās vēlāk, taču sākums bija visnotaļ miermīlīgs. Vācieši pilsētu nebombardēja, un dzīve ritēja savu gaitu, tikai civiliedzīvotājus iesaistīja tranšeju aizbēršana Vērmaņdārzā, vāciešu sapostītās infrastruktūras un tiltu atjaunošanas darbos. Ar 15. oktobri datētajā sarkanās armijas 3. Baltijas frontes politpārvaldes slepenajā ziņojumā par iedzīvotāju noskaņojumu "atbrīvotajās pilsētās" teikts, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvi interesējoties par stāvokli Padomju Savienībā, frontē un normālas dzīves atjaunošanas perspektīvām. Tajā pašā laikā daļa latviešu izturoties nogaidoši un taujājot, vai atkal nav gaidāmas jaunas izsūtīšanas uz Sibīriju, vai nedraud pāriešana uz kolhozu sistēmu un mājlopu atņemšana, vai ticīgie netiks vajāti un kas gaida tos, kuri karojuši vācu pusē, bet tad dezertējuši. Pēdējie savu likteni uzzināja visātrāk – kā jau vācieši bija paredzējuši, mobilizācija sākās nekavējoties. Sarkanā armija "nesmādēja" ne policistus, ne dezertējušos leģionārus. Pēc diviem trim mēnešiem viņi jau bija spiesti šaut uz bijušajiem ieroču biedriem Kurzemes frontē.

Latvijas Avīze 2004. gada 11. oktobris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home