Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Baigā gada moku ceļos

Tikko kā nākusi klajā grāmata BAIGAIS GADS, atkārtojot apgāda Zelta ābele 1942. gada izdevumu. Tas ir fotoattēlu un dokumentu krājums par boļševiku valdīšanas laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam.

Mācītājs tomēr kļūdījies

Pirmizdevumam gan klāt nācis viens papildinājums - mācītāja Kārļa Zuikas uzrakstītais priekšvārds. Tajā, starp citu, teikts: Baigā gada atkārtota izdošana ir ne vien slavējama un apsveicama, bet arī nepieciešama. Baigais gads latviešu tautas dzīvē saistās ar notikumiem, kuri nedrīkst būt apslēpti. Baigais gads ir pirmais un šobrīd vienīgais 1940. gada notikumu dokumentējums, precīza tā laika liecība bez jebkādas sasaistes ar pašreizējiem notikumiem Latvijā. Šo grāmatu nedrīkst uztvert kā aicinājumu uz kādu konkrētu rīcību vai nosodījumu kādai tautai. Tā ir vēstures atstāta liecība par tik maz dokumentāli attēlotiem 1940. gada notikumiem Latvijā. Tas ir traģisma pilns laika posms, un patieso vēstures notikumu sagrozīšana šodienas vajadzībām ir nepieļaujama. Par grāmatas patieso dokumentālismu un par vēstures sagrozīšanas nepieļaujamību mācītājam ir absolūta taisnība. Toties rakstīdams vārdus tā laika liecība bez jebkādas sasaistes ar pašreizējiem notikumiem Latvijā, Kārlis Zuika diemžēl ir kļūdies, jo viņš nevarēja paredzēt, ka tieši grāmatas klajā nākšanas brīdī Latvijas varas iestādes sadūšosies apcietināt vienu no bijušajiem Valsts drošības komitejas augsta ranga virsniekiem Iļju Mašonkinu, kurš, pēc Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes rīcībā esošajām ziņām, ir tieši piedalījies genocīda organizēšanā pret Latvijas civiliedzīvotājiem, bet Mašonkinam palīgā tūdaļ metīsies Latvijā akreditētie Krievijas diplomāti... Pēc Nirnbergā tik vienprātīgi izskanējušā civilizētās pasaules izteiktā nosodījuma tiem, kuru rokas mirkušas civiliedzīvotāju asinīs, pēc starptautisko juridisko organizāciju aktivitātēm, pamatoti vajājot nesenā Balkānu konflikta laikā pret cilvēcību nogrēkojušos, cik dīvaini gan tagad varētu likties Mašonkina aizstāvju pūliņi, ja vien arī vēl citi pēdējā laika notikumi nevedinātu uz atziņu: mūsdienu lielvalstīm nepavisam nepatīk, ja tiek pieminēts Molotova-Ribentropa pakts, Staļina un Rūzvelta velnišķīgā vienošanās Jaltā, vēl citi lielo lāču nodarījumi Eiropas mazajām tautām. Ierodas tāds van der Stūla kungs vai vēl kāds cits rietumu gudrais un aicina latviešus tā mīlīgāk attiekties pret minoritātēm, neņemdams vērā, ka minoritātes vārds nu nepavisam nevarētu attiekties uz okupācijas gados Latvijā ieplūdinātajiem viesstrādnieku tūkstošiem. Lielbritānija pēc Indijas neatkarības izcīnīšanas savus tautiešus atsauca mājup, un arī Francija no Alžīrijas, bet sarkanarmijas virsnieku izmitināšanai uzceltajās milzīgajās daudzstāvu mājās Dzirciema ielā nav atbrīvojies neviens dzīvoklis, kaut gan svešais karaspēks it kā esot prom. Okupantu tuvinieki taču joprojām ir še, saņem Latvijas pensijas un apsūdz Latviju neviesmīlībā, nedraudzīgumā, pat... fašismā. Grāmata Baigais gads atgādina, kā sākās šī Latvijas okupācija, kam sekas būs vēl tik ilgi jūtamas.

Dziedādami, spēlēdami

Vācu fašistu ideologu Gēbelsu mēdz dēvēt par nepārspētu melu meistaru. Vai gan staļinistu meli nebija tikpat nelietīgi? Grāmata Baigais gads aizsākas ar brīdi, kad 1940. gada 14. jūnija naktī Abrenes rajonā pie Latvijas un PSRS robežas nezināmi spēki pa nakti apšauda un nodedzina mūsu robežsargu mītni (tur paliek trīs līķi un divi smagi ievainotie) un nolaupa 43 cilvēkus (jau drīz tiek noskaidrots, ka viņi aizvesti uz Krieviju). Bet 16. jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā Kociņš saņem PSRS valdības vadītāja Molotova cinisko paziņojumu: Lietuva, Latvija un Igaunija gribot saslēgties Baltijas antantē, tas esot rupjš aizvainojums Padomju Savienībai. Un tālāk jau kategorisks rīkojums: Bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā. Okupantu rīkotās manifestācijas ar Staļina un Molotova portretiem Rīgas ielās, sarkanarmiešu priekšnesumi Rīgas un citu Latvijas pilsētu parkos un laukumos, brīvo vēlēšanu teātris, solījumi zemniekiem nekad Latvijā neorganizēt kolhozus, aģitācijas gājieni, lozungi, plakāti... Lai pasaulei rādītu, ar kādu prieku latvieši vēlas iekļauties PSRS sastāvā. Bet fotogrāfijas runā pašas par sevi - ir labi redzams, kurš gavilē un kurš iet demonstrācijā piespiedu kārtā, drūmi, nomākti. Fabrikās un iestādēs iekārto sarkanos stūrīšus, tautai liek mācīties marksismu ļeņinismu. Baznīcēnus vajā, kapsētās sāk lauzt krustus. Dziedādami, spēlēdami uzjautrinās svešie karavīri, ar viņiem šņabi dzer pie teikšanas tikušie. Paklusām, palēnām pa naktīm tiek apcietināti ar jauno iekārtu neapmierinātie. Vēl rakstnieks Jūlijs Lācis nav nošauts un marionešu valdības rindā sēž blakus Alfonam Novikam, bet Vilis Lācis jau 31. jūlijā parakstījis rīkojumu par bijušā Latvijas kara ministra ģenerāļa Jāņa Baloža izsūtīšanu kopā ar viņa ģimenes locekļiem.

Starp vācu un krievu lielvarām iespiesta, apjukusi un iebiedēta, okupantu pārsteigta, liela latviešu tautas daļa nebija gatava pretošanās kustībai. Tie, kuri attapās meklēt ieročus un sagatavoties bruņotai cīņai pret sarkano murgu, tā pa īstam cēlās kājās tikai līdz ar vācu armijas tuvošanos. Ne jau par Hitlera idejām jūsmodami, bet - staļinismu iepazinuši. Teroru pieredzēja nevainīgi, ar bruņotu pretpadomju cīņu nesaistīti cilvēki. Viņi bija tie, kurus genocīdā, masveidā, bez motivācijas un bez iespējām taisnoties pazudināja tikai par to, ka viņi nespēja draudzēties ar okupantiem. Grāmatas Baigais gads lappuses par sarkano teroru ir baismīgas, fotoattēli - šaušalīgi. Viens no apcietinātajiem un nomocītajiem tautas ienaidniekiem ir skolotājs Arnolds Čuibe. Grāmatā Baigais gads par viņu tuvāku ziņu nav, ir tikai še reproducētie divi blakus skatāmie fotouzņēmumi, bet trimdas latvieši sameklējuši un citos izdevumos publicējuši diezgan pilnīgu informāciju. Dzimis Ērgļos 1879. gadā, arī viņa tēvs Jānis bijis skolotājs. Pēc 2. pilsētas skolas pabeigšanas Rīgā Arnolds Čuibe vēl beidzis pedagogu kursus Cēsīs un Fizikas un matemātikas fakultāti - Maskavas universitātē, droši vien tur bijis tuvās, labās attiecībās ar daudziem, ij neparedzēdams, no kuras puses nāve nāks. Pēc studijām bijis skolotājs Saikavā un Valmierā, tad Valmieras reālskolas un Rūjienas ģimnāzijas direktors, visbeidzot - Latvijas Izglītības ministrijas ierēdnis, viens no Skolu departamenta vadītājiem. Vairāku skolas grāmatu autors, arī Latvijas Universitātes lektors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu, un tas izrādījies pietiekams iemesls arestam boļševiku laikā. Nobendēts kopā ar dēlu Arnoldu. Līķis identificēts drīz pēc sarkanarmiešu padzīšanas no Rīgas, kad sākās terora upuru identificēšana, masu kapu atrakšana un izpēte, cietumu pagalmos un kamerās steigā nošauto un, cietumsargiem bēgot, pat neaprakto cilvēku apbedīšana. Baigā gada asiņainā bilance - tā saucas skaitļu virkne grāmatas beigās.

Lūk, daži no šiem skaitļiem. Apcietināti, izsūtīti, nogalināti, pazuduši - 34 tūkstoši 250 cilvēku. No tiem četras grupas vislielākās. Bijušie Latvijas armijas karavīri un policisti - 5194, lauksaimniecībā strādājušie (pārtikušam zemniekam būt - tas okupantu acīs jau bija noziegums) - 5381, rūpniecībā un tirdzniecībā strādājušie - 5820 un... skolnieki un bērni - 4773. Tad seko transporta un satiksmes darbinieki - 2942, valsts un pašvaldību ierēdņi - 2556, mājsaimniecībā nodarbinātie - 2296, brīvo profesiju cilvēki - 1128, namīpašnieki - 251, pārējie - nezināmas nodarbošanās, daļa tā arī neidentificēti. Upuru iedalījums pēc dzīvesvietas: no Rīgas 11 566, no Vidzemes - 5903, no Latgales - 5872, no Zemgales - 4190, no Kurzemes - 3841, nenoskaidroti - 3072.

Blakus «ļimonkai»!

Īpaši liberālās demokrātijas apstākļos Brīvības ielas malā pie ieejas Matīsa tirgū katru mīļu dienu no rīta līdz vakaram ir redzams liels stends, kurā izkārtoti Maskavā un Pēterburgā izdoti laikraksti krievu valodā, arī tāds, kam nosaukums Za SSSR (Par PSRS). Vai tiešām mūsu valstsvīriem un kārtības sargiem nav iebildumu pret publiskiem uzaicinājumiem atjaunot staļiniski - brežņevisko kārtību? Cits preses izdevums te saucas Ļimonka. Ar šādu citroniņa nosaukumu militāraprindās ir pazīstama rokasgranāta, un arī laikraksta pirmajā lappusē lielmanīgi paziņots - tiešas iedarbības izdevums. Grāmatu Baigais gads var nopirkt Stabu ielas 11. namā, kur atrodas viena no latviešu nacionālpatriotisko spēku mītnēm. Bet - ja nu šo grāmatu (un vislabāk - arī krievu un angļu valodā pārtulkotu, lai vairāk lasītāju un sapratēju) varētu iegādāties turpat blakus ļimonkai? Vai apmelojumu straumē tas radītu kādu sastrēgumu? Bet 1941. gadā jūnijā deportācijas jau ir tikai daļa no okupantu zvērībām Latvijā. Kad par to dažādu valstu galvaspilsētās sāks droši un skaļi atgādināt mūsu Ārlietu ministrijas smaidošie runasvīri? Pagaidām dzirdami tādi pabikli ierosinājumi - sak, nebūtu slikti, ja Rīgā iebraukušos ciemiņus biežāk aizvestu arī uz Okupācijas muzeju...

Vents KAINAIZIS. 1998. gada 25. marts. © RĪGAS BALSS.  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home