Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Riņķadancis ap karavīru kapiem
Artis Drēziņš

Jau vairākus gadus Latvija nekādi nespēj vienoties ar Krieviju par tās teritorijā apglabāto Otrajā pasaules karā kritušo latviešu karavīru kapa vietu apzināšanu un sakārtošanu.

Pirms trijiem gadiem rakstījām par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandkapteiņa Ēvalda Stupiša un leģionāra Jāņa Žmuidiņa uzstādīto pieminekli Novgorodas apgabalā, kam gan nebija lemts ilgi pastāvēt. Kā pēc tam rakstīja Krievijas prese: "piemineklis esesiešiem nestāvēja ilgi". Toreiz saņēmām vairākus simtus lasītāju aicinājumu Latvijas sarunu vedējiem ar Krieviju darīt visu iespējamo, lai tiktu sakārtotas kritušo kapa vietas un izrādīta cieņa karavīriem, kuri vairs nespēj sevi aizstāvēt.

Pa šiem gadiem, Latvijas varas gaiteņos regulāri interesējoties par šo tematu, nav izdevies uzzināt vairāk par to, ka "sarunas notiek". Arī pēc nesen Rīgā notikušajām Latvijas un Krievijas ekspertu sarunām no Ārlietu ministrijas 1. divpusējo attiecību departamenta direktora Vilmāra Heniņa dzirdējām, ka tikšanās noritējusi "konstruktīvā gaisotnē un sasniegts nozīmīgs progress līguma sagatavošanā", vienošanās esot panākta par 90% jautājumiem. Kad reāli tiks parakstīts starpvalstu līgums un kapus Krievijā varēs sākt apzināt un sakopt, neviens pateikt nevar. Arī sarunām piesaistītais eksperts Valsts arhīva VDK dokumentu sektora vadītājs Ainārs Bambāls.

– Stupiša un Žmuidiņa kungu rīcība pirms dažiem gadiem, protams, bija cēla, taču, tā kā nebija saskaņota ar vietējo varu, pēc būtības izrādījās patvaļīgs gājiens. Nebija jābrīnās, ka pieminekli uzspridzināja. Šīs lietas var kārtot tikai oficiāli, vēl vairāk – zinot, kāda Krievijā ir attieksme pret "vācu fašistiem". Ja no Kremļa tiks saņemta atļauja, arī "uz vietām" būs pavisam citāda nostāja.

– Bet cilvēki redz, ka "oficiāli" nekas nenotiek, un rīkojas paši!

– Jā, sarunas rit gausi. Trīs gadus tās bija iesaldētas Krievijas puses dēļ. Šopavasar sarunas atsākušās. Ir zināms progress. Problēmas ir ar kapa vietu sarakstu, kam ir divas daļas. Izskatās, ka nebūs problēmu ar karagūstekņu kapsētām. Sarežģītāk ir ar kapsētām pie frontes līnijas, kauju vietās, pie lazaretēm. Arī relikviju meklētāji šajās vietās ir krietni uzdarbojušies.

– Vai vispār šīs vietas ir zināmas?

– Principā, jā. "Daugavas vanagu" arhīvā Vācijā ir apkopoti dati par 15 000 kritušajiem leģionāriem.

– Vai viņu kapa vietas ir uzliktas arī uz kartes?

– Nav. Šie dati ir stādīti pēc vienību žurnāliem un piezīmēm, daudzviet minēta tikai sādža vai kāda cita pazīme. Šīs vietas var identificēt. Bet par daudzu karavīru apbedīšanas vietu nav zināms nekas, tikai vienība un diena. Tā šobrīd ir lielākā mūsu rīcībā esošā datu bāze.

– Un tātad: cik kritušo karavīru apbedījumu vietas mēs varam identificēt?

– 60 – 70% izskaitļot varētu. Bet tas ir milzīgs darbs, ko līdz šim neviens nav darījis – nedz paši dzīvi palikušie leģionāri, nedz kādi citi.

– Runājot gan ar bijušo Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāju Romanovski (lai viņam vieglas smiltis) un gan tagadējo – Skreiju, esmu sapratis, ka sirmajiem vīriem galvenais ir paspēt savus kritušos biedrus tepat no Latvijas grāvmalām izrakt un pārapbedīt Lestenes Brāļu kapos. Darbiem Krievijā leģionāriem, kuriem ir 80 gadu un vairāk, nav nedz spēka, nedz naudas, un, kā teica Skreija, kauju vietas Krievijā pa šiem 60 gadiem ir pilnīgi izmainījušās, tur grūti ko atpazīt, tur pilns ar mīnām, turklāt ja vēl vietējā vara ir naidīgi noskaņota...

– Tas viss ir saprotams. Leģionāru nelaime ir arī tā, ka valstī nav institūcijas, kas uzņemtos šos darbus. Pārsvarā tie balstās uz entuziastiem un sabiedriskajām organizācijām.

– Un ko tad Ārlietu ministrija?

– Ārlietu ministrijas uzdevums ir diplomātiskā līmenī sakārtot lietas. Un nevajag vienmēr meklēt vainīgos Krievijā. Vispirms pašiem jāizpilda savs mājasdarbs – jāuztaisa kritušo saraksts.

– Kad šis mājasdarbs tiks izdarīts?

– Domāju, līdz rudenim. Piemēram, Volhovā zināmas trīs lielas vietas, kur karavīri tika apglabāti, kamēr fronte bija stabila. Tas nekad nav arī bijis noslēpums. Nezinu, vai ir perspektīvi ar Krieviju runāt par "latviešu leģionāriem". Manuprāt, tā kā latvieši skaitījās Vācijas karavīri, vieglāk būtu runāt trijiem: Krievijai, Vācijai un Latvijai. Krievijai ar Vāciju līgums jau noslēgts un darbi notiek. Latvieši ir glabāti kopā ar vāciešiem. Bet līdz nākamajām sarunām mums vismaz tas saraksts jādabū gatavs. Jāizpēta arī nesen iegūtais 15. divīzijas arhīvs.

– Kas to darīs?

– 15. divīzijas arhīvu pēta Valsts arhīvs, bēdīgāk ir ar "Daugavas vanagu" arhīvu. Bet kādam šis darbs jāizdara.

– Labi, pieņemsim, 70% kritušo karavīru kapa vietas atradīsim, bet kur paliks pārējie?

– Viņu atdusas vietas ir nezināmas un tādas arī paliks. Visus nekad neatradīs. Kara beigās Vācija taupīja metālu, tāpēc leģionāru identifikācijas žetoni bija neizturīgi un sairst ļoti strauji vai ir jau sairuši.

– Es tomēr brīnos par jūsu, vēsturnieku, inertumu. Taisiet projektus, prasiet naudu, piemēram, Aizsardzības ministrijai, kura daudz līdzekļu atvēl sporta būvēm un citām ar aizsardzību ne sevišķi saistītām lietām. Domāju, ka kritušajiem karavīriem nauda arī atradīsies. Saprotu, jūs esat Valsts arhīva ierēdnis ar saviem pienākumiem, bet kāpēc, teiksim, lielāku iniciatīvu nevarētu izrādīt Kara muzejs, kas, starp citu, ir Aizsardzības ministrijas paspārnē?


Kara muzeja direktores vietnieks Juris Ciganovs:

– Apbedījumu vietas ir vairāk vai mazāk zināmas. Informācija ir tikai apkopojama. Nav atsaucības no Krievijas puses. Un mana visdziļākā pārliecība, ka Aizsardzības ministrijas uzdevums ir valsts aizsardzība, nevis pieminekļu likšana. Tas nav arī Kara muzeja uzdevums.

– Kā uzdevums tad?

– Pirmām kārtām tas ir politisks jautājums. Šābrīža politiskajā situācijā vispār ar Krieviju līgumu nevar noslēgt. Un, kamēr nav līguma, tikmēr vietējo pašvaldību līmenī Krievijā mūs visur sūtīs "uz vienu vietu". Man žēl, bet tuvākajā laikā Latvija ar Krieviju oficiālā valdību līmenī šo jautājumu arī nenokārtos. Latvija ir gatava un atvērta sarunām. Bet jāgrib arī Krievijai.

Latvijas Avize 12. jūnijs,  2006


Tāds tagad izskatās saspridzinātais piemineklis 

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home