|
Zem politisko lielvaru riteņiem
Profesors Antonijs Zunda, Valsts
prezidentes padomnieks
Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās
1940. - 1991. gadā
Maijā Latvijas Republika atzīmēs
neatkarības deklarācijas pieņemšanas 15.gadadienu. Jubilejas gaidās
ir interesanti ielūkoties Baltijas valstiskuma likteņos pēc neatkarības
zaudēšanas 1940.gada vasarā.
Baltijas jautājuma rašanās
Ļoti traģisks Latvijai un pārējām Baltijas
valstīm bija PSRS un nacistiskās Vācijas parakstītais Molotova -
Ribentropa pakts. Tas noteica, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nonāk
Padomju Savienības ietekmes sfērā. Balstoties uz šo noziedzīgo
vienošanos un izmantojot kara laikā radušos situāciju, Padomju
Savienība 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja visas trīs
Baltijas valstis. Padomju Savienība jau tajā laikā visiem spēkiem
centās panākt savas politikas starptautisku leģitimitāti. Pasaules
lielvaras neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas likumību,
un tā starptautiskajās attiecībās apmēram 50 gadus pastāvēja tā
sauktais Baltijas jautājums.
Kopumā, izvērtējot starptautiskās sabiedrības attieksmi pret
Baltijas valstu likteņiem, redzams, ka tā laika gaitā ir bijusi dažāda,
ar tendenci mainīties atkarībā no politiskās situācijas un
konjunktūras pasaulē. Gandrīz neviena no Rietumu demokrātiskajām
valstīm neatzina Baltijas valstu okupāciju un aneksiju de iure.
Daļa šo valstu notikušo atzina de facto. Līdz ar to, kaut
arī no 1940. līdz 1990. gadam Latvija, Lietuva un Igaunija atradās
pilnīgā PSRS kontrolē un kā valstis reāli nepastāvēja, tās,
vadoties no starptautiskās likumdošanas, nebeidza pastāvēt kā
starptautisko tiesību subjekti. Daudzus gadu desmitus pasaules
sabiedrība neakceptēja to, ka spēka vai draudu lietošana
starpvalstu attiecībās piešķir spēka lietotājai valstij jebkādas
likumīgas tiesības.
Savienoto Valstu atbalsts
Viskonsekventāk jau 1940. gada vasarā PSRS veikto
Baltijas valstu okupāciju nosodīja ASV. 23.jūlijā tās valsts
sekretāra vietnieks Samners Velless nāca klajā ar īpašu deklarāciju.
Tajā bija uzsvērts: "Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo
Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - varenākajiem
kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir
izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo
integritāti. Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi
ieguva savu patstāvību un demokrātisku valsts iekārtu, Savienoto
Valstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to patstāvības
apbrīnojamajam progresam. Visai pasaulei zināma mūsu valdības
politika. Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga,
vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā
nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu,
iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās
lietās."
Ar šo deklarāciju ASV skaidri paziņoja Padomju Savienībai un pārējām
valstīm, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un
inkorporāciju. ASV savu pozīciju balstīja uz 1932.gadā formulēto
Stimsona doktrīnu, kas paredzēja neatzīt citas valsts teritorijas
sagrābšanu, ja tā īstenota ar spēku vai draudu palīdzību. Līdz
ar to arī pēc 1940.gada jūlija ASV turpināja darboties visu triju
Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.
Uzticību S.Vellesa pasludinātās deklarācijas principiem ASV
apliecināja jau 1940.gada 7. un 15.augustā. Kad PSRS vēstnieks ASV
Konstantīns Umanskis pieprasīja triju Baltijas valstu diplomātisko
pārstāvniecību slēgšanu un šo valstu īpašumu atdošanu Padomju
Savienībai, viņam tika izskaidrota ASV noliedzošā pozīcija. ASV
4.septembrī brīdināja arī Lielbritāniju, aicinot neatzīt Padomju
Savienības soļus attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Valsts turpinās pastāvēt trimdā
Pēc Latvijas Republikas aneksijas un inkorporācijas
PSRS ārvalstīs pastāvēja un turpināja darboties tās diplomātiskais
dienests, kas bija mūsu valstiskuma leģitīms nesējs pasaulē. Zināma
loma bija arī Latvijas valdības 1940.gada 17.maijā pieņemtajam lēmumam
par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu sūtnim Kārlim Zariņam Londonā.
Tās noteica K.Zariņa tiesības aizstāvēt Latvijas intereses visās
valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Padomju
Savienību un Vāciju. K.Zariņam bija tiesības izdot saistošus rīkojumus
visām Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, izņemot minētās
valstis. Sūtnis K.Zariņš drīkstēja rīkoties ar valsts līdzekļiem,
visu kustamo un nekustamo mantu, iecelt un atcelt sūtņus, iecelt
delegātus starptautiskām sapulcēm un konferencēm, pārvietot
misiju darbiniekus, likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību
ASV. Ārkārtas pilnvaru 5.pants noteica: ja K.Zariņš nomirtu vai
zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu viņam piešķirtās tiesības
pārietu Latvijas sūtnim Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdam Bīlmanim.
Pilnvaru spēkā stāšanās laiku bija tiesības noteikt ārlietu
ministram, dodot par to attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja
tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministrs nevarēja nodot rīkojumu,
pilnvaras stājās spēkā automātiski. Kā papildu nosacījums bija
noteikts K.Zariņa telegrāfisks pieprasījums ārlietu ministram, no
kura nesaņemot atbildi 24 stundu laikā, sūtnis varēja sākt rīkoties
uz ārkārtas pilnvaru pamata. Vadoties no ārkārtas pilnvarām,
K.Zariņš krīzes situācijā kļuva par Latvijas diplomātiskā
dienesta vadītāju ārzemēs.
"...ienāk padomju karaspēks"
1940.gada 17.jūnijā K.Zariņš Londonā saņēma
ārlietu ministra Vilhelma Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāk
padomju karaspēks un ieņem svarīgākās iestādes."
Iepazinies ar šo dokumentu, K.Zariņš uzskatīja, ka Latvijas
Ministru kabinetam ir atņemta rīcībspēja un ārkārtas pilnvaras
stājušās spēkā. Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons savulaik
atzina, ka K.Zariņam piešķirtās ārkārtas pilnvaras bija ierobežotas
un tām piemita būtiski trūkumi. Tomēr, neraugoties uz to, ārkārtas
pilnvarām bija ļoti nozīmīga loma Latvijas valstiskuma idejas
uzturēšanā pasaulē, kā arī valsts diplomātiskā un konsulārā
dienesta darbības nodrošināšanā ilgus gadu desmitus. Ārkārtas
pilnvaras apliecināja, ka Latvija izjuta agresijas draudus no PSRS un
gatavojās tiem. Visi šie soļi liecināja, ka Latvija negatavojas
akli piekāpties potenciālajam agresoram.
Būtisks trūkums, ko pieļāva Kārļa Ulmaņa valdība traģiskajās
1940.gada jūnija dienās, bija nespēja dot rīkojumu sūtniecībām
ārvalstīs protestēt pret Latvijas okupāciju un aneksiju.
Neraugoties uz to, jau jūlija pirmajās nedēļās Latvijas vēstnieki
ārvalstīs konstatēja, ka PSRS ir veikusi Latvijas nelikumīgu sagrābšanu.
Situāciju sarežģīja arī tas, ka, Padomju Savienībai pārņemot
kontroli Latvijā, valdība klusējot pieņēma visas šā režīma
prasības. PSRS savukārt centās izplatīt pasaulē informāciju, ka
Baltijas valstis labprātīgi nostājušās uz cieša sadarbības ceļa
ar Maskavu un ir gatavas iestāties Padomju Savienībā
Latvijas diplomāti protestē
Latvijas ārkārtas pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš
Latvijas pārstāvniecībām izvirzīja uzdevumu panākt, lai padomju
režīma īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija
starptautiski netiktu atzīta. Latvijas sūtņi Rietumos šādā situācijā
sāka iesniegt protestus pret padomju okupāciju valstīs, kurās tie
bija akreditēti. Iesniegtajos protestos pamatā bija akcentēta viena
doma: PSRS veiktās politiskās pārmaiņas Latvijā neatbilst
starptautisko tiesību normām.
1940.gada 23.jūlijā K. Zariņš ieradās pie Lielbritānijas ārlietu
ministra lorda Halifaksa un iesniedza viņam memorandu. Dokumentā
bija uzsvērts, ka Latvija jau kopš sava valstiskuma nodibināšanas
ir centusies veidot labas attiecības ar visām valstīm, vispirms ar
tuvākajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar PSRS. Bet lielā kaimiņvalsts
1940.gada 15.jūnijā, pārkāpjot agrāk noslēgtos abu valstu līgumus,
iesniedza ultimātu ar prasību ielaist Latvijā neierobežotā
daudzumā savu karaspēku un nomainīt valdību. K. Zariņš atzīmēja,
ka šādu prasību izvirzīšanu nevar vērtēt citādi kā suverenitātes
pārkāpšanu un Latvijas okupāciju.
Faktos paustā vēstures patiesība
Britu ārlietu ministram iesniegtajā dokumentā
tika konstatēts: "14. un 15.jūlijā Latvijā tika realizētas
parlamenta vēlēšanas. Tās notika zem draudiem, stipru ārvalstu
bruņoto spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, Tautas komisāru
padomes viceprezidenta A. Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis
vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par
Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes
laušanu.
Jauno padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā
no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām,
nosauca sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama,
ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās
dienas.
Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības
aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas
gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas
izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu
svešas valdības ierēdņu klātbūtnē. Tādā veidā izvēlētais
parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko
Republiku Savienībai. Latvijas 1922. gada Satversme, kura savā būtībā
vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas
esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Ievērojot visu
iepriekš sacīto, es, kā neatkarīgas Latvijas valdības pārstāvis,
kas pēc prezidenta A. Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.gadā
un kopš 1936.gada pārstāvu prezidentu K. Ulmani, ko 1940. gada 19.
jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa majestātes
valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas
zem spaidiem, un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa majestātes valdība
sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju
PSRS."
Latvija tiek uzklausīta
Britu ārlietu ministrs lords Halifakss ar interesi
uzklausīja Kārļa Zariņa paskaidrojumus un norādījumus par
politisko situāciju Latvijā. Viņš atzina, ka PSRS rīkojusies blēdīgi,
bet, atšķirībā no ASV, padomju akcijas Baltijas valstīs oficiāli
nenosodīja. Halifakss paziņoja, ka Latvijas pārstāvniecības
statuss Anglijā netiek mainīts un ka sūtnis K. Zariņš var brīvi
turpināt darbu, saglabājot diplomātiskās privilēģijas.
1940. gada 26. jūlijā lords Halifakss sagatavoja savu memorandu
britu valdībai, kurā, analizējot situāciju Baltijas valstīs, atzīmēja,
ka to aneksija notikusi kara laika radušos apstākļu dēļ un tādēļ
nav uzskatāma par paliekošu. Viņš arī uzsvēra, ka Vācijā valda
kritisks noskaņojums par šādiem PSRS soļiem. ASV valdība un
sabiedriskā doma strikti nosoda padomju veikto aneksiju un būtu ļoti
kategoriska, ja briti to atzītu par likumīgu. Šāda rīcība
noteikti grautu Lielbritānijas statusu neitrālajās valstīs.
Halifakss dokumentā diezgan vispusīgi analizē pozitīvos un negatīvos
faktorus, kādi parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu
aneksiju. Britu ārlietu ministrs ieteica valdībai nedot oficiālas
rakstiskas atbildes Baltijas valstu sūtņiem uz to iesniegtajiem
memorandiem, bet, tiekoties ar viņiem, tikai paskaidrot Anglijas pozīciju.
Tā bija šāda: Lielbritānijas valdība varētu atzīt PSRS veikto
Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure.
Lords Halifakss ieteica turēties pie ASV nostājas, kas paziņoja, ka
visas kara laikā notikušās teritoriālās izmaiņas juridiski
netiks atzītas līdz pēckara miera konferencei. Ministrs arī
ieteica sagatavot Anglijas valdības finansiālās pretenzijas PSRS
par nodarītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs. 26.jūlijā Anglijas
valdība ārlietu ministra izstrādātās rekomendācijas Baltijas
jautājumā akceptēja. Lielbritānija 1940.gada augustā noraidīja
Maskavas prasību slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības Londonā.
Latvijas sūtņi nostiprina pozīcijas
1940.gada jūlijā K. Zariņš informēja Lielbritānijas
valdību par viņam piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām. Sūtnis
bija pārliecināts, ka tagad viņš ir diplomātiskā dienesta vadītājs
rietumvalstīs un var pārstāvēt valsti starptautiskos forumos. Ārkārtējo
pilnvaru norakstu K. Zariņš iesniedza arī citām rietumvalstīm, tādējādi
leģitimizējot tajās savu statusu. Daudzas valstis Otrā pasaules
kara gados atzina K. Zariņa pilnvaras. Līdz ar to viņš varēja
aizstāvēt Latvijas pilsoņu un valsts intereses Kanādā, Jaunzēlandē,
Austrālijā, Īrijā, Dienvidāfrikā un citās zemēs.
Aktivitātes izvērsa arī Latvijas sūtnis ASV Alfreds Bīlmanis.
1940.gada 13.jūlijā viņš Valsts departamentam iesniedza dokumentu,
kurā paziņoja, ka PSRS armijas kontrolētajā Latvijā gatavotās
Saeimas vēlēšanas neatbilst Satversmei un spēkā esošajam
parlamenta vēlēšanu likumam. A. Bīlmanis arī lūdza ASV valdību
neatdot Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašumus Padomju Savienībai.
21.jūlijā iesniegtajā deklarācijā A. Bīlmanis centās paskaidrot
Latvijas reālo politisko stāvokli. ASV, atsaucoties A. Bīlmaņa lūgumam,
jau 15.jūlijā bloķēja visus Baltijas valstu īpašumus, atvēlot
tomēr regulāras summas sūtniecību un konsulārās darbības nodrošināšanai.
Okupantu diplomātiskais cinisms
Vērtējot šādu ASV valdības lēmumu, PSRS ārlietu
tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940.gada 1.augustā Maskavā
paziņoja, ka tas ir nelikumīgs, jo Padomju Savienības Valsts banka
bloķētos līdzekļus pavisam nesen esot nopirkusi no Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas bankām. V. Molotovs arī uzsvēra, ka pavisam
drīz PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju būtiski mainīsies,
jo šo valstu parlamenti paziņojuši par padomju varas izveidi. Tuvākajā
laikā Baltijas valstis tiks uzņemtas PSRS sastāvā, un tādējādi
Padomju Savienības robeža būs Baltijas jūras austrumu krastā. Tas
esot liels PSRS ārpolitikas panākums, jo šīs "izmaiņas"
esot notikušas mierīgā ceļā.
1940.gada 7. un 15.augustā, jau pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā, PSRS vēstnieks ASV
Konstantins Umanskis pieprasīja slēgt Baltijas valstu diplomātiskās
un konsulārās pārstāvniecības. Viņš atkārtoti izvirzīja prasību
nodot visus ASV esošos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus
Padomju Savienībai. Valsts sekretāra vietnieks S. Velless un viņa
palīgs Loijs Hendersons šīs padomju prasības noraidīja, paziņojot,
ka neatzīst Baltijas valstu sagrābšanu par likumīgu. A. Bīlmanis
saistībā ar 5.augusta notikumiem Maskavā (Baltijas valstu oficiālu
iekļaušanu PSRS) publicēja paziņojumu, kurā uzsvēra Padomju
Savienības realizēto soļu neatbilstību starptautiskajai likumdošanai.
Latvijas diplomātu izmisuma soļi
1940.gada jūlija otrajā pusē Latvijas diplomāti
aktivizējās arī citās valstīs, tādējādi mēģinot sniegt
objektīvu informāciju par nesenajiem notikumiem savā dzimtenē.
22.jūlijā pilnvarotais lietvedis P.Oliņš iesniedza Argentīnai
protestu par PSRS politiku attiecībā pret Latviju. Argentīnas Ārlietu
ministrija savā atbildē paziņoja, ka tā atzīst tikai Latvijas
Republikas valdību. Ar līdzīgu notu P.Oliņš griezās arī Brazīlijas
Ārlietu ministrijā. Tās reakcija bija tāda pati kā Argentīnai. Līdz
ar to abas lielākās Dienvidamerikas valstis atzina Latvijas
Republikas pilnvaroto sūtni par likumīgu pārstāvi ar pilnām tiesībām.
Argentīnas un Brazīlijas nostāja bija līdzīga ASV. Arī Bolīvija,
Peru, Ekvadora, Kolumbija, Paragvaja, Čīle, Urugvaja un Venecuēla
atzina P.Oliņu par Latvijas Republikas pilntiesīgu pārstāvi.
Pat Hitlers izdabā Staļinam
Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš
1940.gada 22.jūlijā iesniedza protesta notu Vācijas Ārlietu
ministrijai par PSRS politiku. Lai nesabojātu attiecības ar Padomju
Savienības valdību, Vācijas Ārlietu ministrija paziņoja E. Krieviņam,
ka viņš vairs netiek uzskatīts par Latvijas valsts pārstāvi.
Latvijas PSR valdība 8.augustā atcēla E.Krieviņu no ieņemamā
amata un pieprasīja Vācijai slēgt pārstāvniecību Berlīnē. Tas
tika izdarīts, un Baltijas valstu īpašumus Vācijā pārņēma
PSRS. Bet nacistiskajai Vācijai nebija pieņemama Baltijas valstu
forsētā sovetizācija, un jau 3.septembrī ārlietu ministrs Joahims
Ribentrops pret to protestēja.
16.septembrī Vācija paziņoja par sava karaspēka nosūtīšanu caur
Somiju uz Ziemeļnorvēģiju, bet 11.oktobrī savā kontrolē pārņēma
atlikušo Rumānijas teritoriju, ko nebija sagrābusi PSRS. Jāatzīmē,
ka 1940.gada nogalē un 1941.gada sākumā Vācija diezgan skaidri
demonstrēja savas bažas par Baltijas valstu straujo inkorporāciju
PSRS. Atklāti šo inkorporāciju neatzina arī Itālija un Japāna.
Ā. Hitlers 1941.gada 22.jūnijā paziņojumā par kara pieteikšanu
PSRS propagandiskā nolūkā uzsvēra, ka Vācijas mērķis esot atbrīvot
Padomju Savienības okupētās Baltijas valstis.
No neitrālajām valstīm vienīgi Zviedrija atzina Baltijas valstu
aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, kaut arī Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas vēstnieki Stokholmā 23.jūlijā bija iesnieguši
protesta notas. Zviedrija to izdarīja bailēs no Padomju Savienības
spiediena. 1940.gada 19.augustā ar Zviedrijas Ārlietu ministrijas
starpniecību PSRS pārņēma Latvijas sūtniecību Stokholmā.
7.septembrī PSRS un Zviedrija vienojās par turpmāko sadarbību un
savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Zviedrijas īstenotā
Baltijas valstu aneksijas atzīšanas politika historiogrāfijā vērtēta
dažādi. Zviedrijas valdība pēckara periodā centusies uzsvērt, ka
tā 1940.gadā Baltijas valstu aneksiju atzina tikai de facto,
bet ne de iure.
Latvijas pārstāvis Dānijā N.Ozoliņš 1940.gada 31.jūlijā
iesniedza protesta notu Ārlietu ministrijai pret savas valsts pārņemšanu
PSRS varā. Dānija laikā jau bija nonākusi Vācijas kontrolē.
Tikai pēc kara, 1964.gada 27.februārī, Dānija parakstīja
tirdzniecības līgumu ar PSRS, kurā atzina Padomju Savienības tiesības
rīkoties ar Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Dānijā. Par
šādu pretimnākšanu Dānija saņēma no PSRS 358 tūkstošus ASV
dolāru kā kompensāciju par dāņu zaudētajiem īpašumiem Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā.
Atšķirīgs Baltijas valstu likteņa vērtējums
Kopumā, neraugoties uz Padomju Savienības plašajām
diplomātiskajām un politiskajām aktivitātēm, tai 1940.gadā
neizdevās novērst pasaules sabiedrības negatīvo reakciju par
Baltijas valstu okupāciju. Lielākā daļa valstu neuzskatīja
Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par tiesiski korektu
procesu. PSRS savukārt centās iegalvot, ka 1940.gada vasarā
Baltijas valstis labprātīgi iekļāvušās PSRS sastāvā. Tā jau
no 1940.gada jūlija - augusta skaidri iezīmējās radikāli atšķirīgs
vērtējums un pieeja Baltijas valstu jautājumam. Vienu pozīciju pārstāvēja
demokrātiskās rietumu valstis, bet otru, diametrāli pretēju -
PSRS. Tāda bija Baltijas jautājuma būtība, un tas ilgus gadus pastāvēja
Austrumu un Rietumu attiecībās kā viens no sasprindzinājuma
iemesliem, gūstot atrisinājumu tikai līdz ar PSRS sabrukumu.
Jaunas aprises un akcentus Baltijas valstu jautājums ieguva pēc tam,
kad nacistiskā Vācija 1941.gada 22.jūnijā uzbruka PSRS, bet ASV tā
paša gada decembrī iesaistījās Otrajā pasaules karā. Sākās
oficiāla ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības sadarbība.
Padomju diplomāti šādu situāciju izmantoja, lai aktivizētu jautājumu
par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, jaunajām robežām,
īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglija jaunajos apstākļos ieņēma
piekāpīgāku pozīciju, ko īpaši sekmēja ārlietu ministra
Antonija Īdena samiernieciskā nostāja. Viņš pārstāvēja
viedokli, ka PSRS kā stabilas britu sabiedrotās piesaistīšana ir
svarīgāka par Baltijas valstu problēmu.
Arī Anglijā bailes no Staļina
A.Īdens bija pārliecināts, ka piekāpšanās
J.Staļinam Baltijas jautājumā ir neizbēgama. Bet Lielbritānija un
ASV 1941.gada augustā bija parakstījušas Atlantijas hartu, kuras
3.pantā atzītas visu tautu tiesības brīvi izvēlēties tādu pārvaldes
formu, kādā tās vēlas dzīvot, un deklarēta gatavība atjaunot
suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās bija
atņemtas vardarbīgā ceļā. 1941. gada septembrī hartai pievienojās
Padomju Savienība, kas paziņoja, ka teritoriālās neaizskaramības
principu tā attiecinās tikai uz 1941.gada robežām, līdz ar to
izvirzot pretenzijas uz 1939. un 1940.gadā sagrābtajām teritorijām.
Pirmo reizi šīs pretenzijas PSRS demonstrēja 1941.gada decembrī
sarunu laikā Maskavā ar Anglijas ārlietu ministru A.Īdenu. Apspriežot
jautājumu par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu kara
laikam, kā arī pēckara posmam, J.Staļins diezgan tieši pieprasīja
Lielbritānijai atzīt PSRS 1939. un 1940.gadā anektētās
teritorijas par likumīgām. Šādam nosacījumam, pēc PSRS domām,
bija jābūt iekļautam līguma tekstā. A.Īdens demonstrēja
izpratni un piekāpšanos J.Staļina prasībām, bet premjers Vinstons
Čērčils to noraidīja
Lielbritānijas Karaliskais starptautisko attiecību
institūts 1942.gada sākumā iesniedza britu Ārlietu ministrijai
apjomīgu pētījumu "Baltijas valstu nākotne." Tajā bija
konstatēts, ka pēc Vācijas sakāves karā Anglija nevarēs būtiski
ietekmēt Padomju Savienības politiku Baltijā. PSRS, pēc pētnieku
domām, neatkarīgi no Lielbritānijas nostājas dominēs Baltijas jūras
reģionā.
1942.gada martā A.Īdens sarunās ar ASV oficiālajiem pārstāvjiem
uzsvēra nepieciešamību uzlabot attiecības ar Padomju Savienību.
Viņš centās pārliecināt savus sarunu partnerus, ka nav nekāda
pamata atteikt PSRS prasības par tās kontroli Baltijas jūras
austrumu krastā. Arī V.Čērčils bija mainījis savu pozīciju un
1942.gada 12.martā rakstīja J.Staļinam, ka viņš vēlas panākt
vienošanos par PSRS robežām. Lai pasteidzinātu vienošanos, PSRS
20.maijā nosūtīja uz Londonu ārlietu ministru V. Molotovu. Britu
valdība jau bija sagatavojusi līguma projektu ar PSRS, kurā
Baltijas valstis tika atzītas kā Padomju Savienības sastāvdaļa.
Bet V. Molotovu neapmierināja šāds piedāvājums, jo PSRS vēlējās
panākt savu tiesību atzīšanu arī uz Somiju, Poliju un Rumānijai
atņemtajām teritorijām. A. Īdens šādas prasības noraidīja.
Anglijas nostāju stiprināja arī ASV, paziņot, ka tā noraidīs
šādu vienošanos. ASV kategorisms ietekmēja arī PSRS. 26. maijā
Lielbritānijas un Padomju Savienības parakstītajā līgumā nekas
nebija teikts par Padomju jauno robežu atzīšanu, tātad arī
Baltijas valstu un citu sagrābto teritoriju iekļaušanu tās sastāvā.
Apvienoto Nāciju deklarācijas ēnā
Pasaules valstu attieksme Otrā pasaules kara gados
pret Baltijas jautājumu parādījās arī 1942.gada 1.janvārī Vašingtonā
parakstītajā Apvienoto Nāciju deklarācijā. Dokumentu parakstīja
26 valstis, kas bija apvienojušās cīņā pret Vāciju un tās
sabiedrotajām. Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis jau 4.janvārī paziņoja,
ka arī viņa valsts grib pievienoties deklarācijai. Tomēr
rietumvalstis, nevēlēdamās attiecību saasināšanos ar PSRS,
liedza Latvijai parakstīt Apvienoto Nāciju deklarāciju un
Atlantijas hartu. Zināma cerība šajā laikā saglabājās, jo nedz
ASV, nedz Lielbritānija neatzina PSRS veikto Baltijas valstu
aneksiju. K.Zariņš un citi Latvijas diplomāti kara gados savos paziņojumos
centās uzsvērt, ka viņu valsts pieder pie Rietumeiropas civilizācijas
un atbalsta šo valstu cīņu pret ass grupējumu. Neraugoties uz to,
rietumvalstis tomēr liedza Baltijas valstu pārstāvjiem piedalīties
starptautiskās konferencēs, kurās apsprieda pēckara starptautiskās
kārtības plānus. Rietumvalstu duālisms, no vienas puses, izpaudās
atbalstā augstajiem demokrātiskajiem un tiesiskajiem Atlantijas
hartas principiem, bet, no otras puses, šo principu neattiecināšanā
uz Baltijas valstīm.
PSRS nozīmes pieaugums
Pieaugot Padomju Savienības nozīmei, kopējā
sabiedroto karā pret nacistisko Vāciju pieauga arī tās prasības
rietumvalstīm Baltijas jautājumā. Sekoja arī attiecīga Rietumu līderu
reakcija. 1942.gada oktobrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts informēja
valsts sekretāru K.Hallu par domu paziņot J.Staļinam, ka sabiedrotās
lielvalstis nekaros Baltijas valstu dēļ. 1943.gada februārī bijušais
ASV vēstnieks PSRS D.Deivids pat ierosināja valdībai atzīt
Baltijas valstu aneksiju. Valsts departaments šādas rekomendācijas
nepieņēma. Prezidents F.Rūzvelts šajā laikā jau kļuva arvien
pesimistiskāks attiecībā uz iespējām pēc Vācijas sagrāves
atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Viņš ieņēma arvien pielaidīgāku
nostāju attiecībā pret PSRS pretenzijām. Tā Teherānas konferencē,
kurā risinājās sarunas par kopējas cīņas koordinēšanu pret Vāciju,
tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. V.Čērčils demonstrēja
zināmu piekāpību J.Staļina prasībām. F.Rūzvelts savukārt
atzina: ja padomju karaspēks pēc Vācijas sakāves atkal pārņems
Baltijas valstis, tad šeit Padomju Savienībai vajadzētu sarīkot
plebiscītu pašnoteikšanās jautājumā. Jāatzīmē, ka J.Staļins
noraidīja ideju par plebiscītu Baltijas valstīs pēc kara kādu
starptautisku spēku kontrolē, bet atzīmēja, ka šeit pavisam nesen
jau ir notikušas parlamenta vēlēšanas. F.Rūzvelts Teherānas
konferencē strikti neiestājās pret Baltijas valstu atkaliekļaušanu
PSRS sastāvā pēc kara.
F.Rūzvelta un J.Staļina saruna Teherānas konferencē 1943.gada
1.decembrī pamatos atspoguļo ASV nostāju attiecībā uz Baltijas
problēmām. F.Rūzvelts demonstrēja piekāpību PSRS prasībām un līdz
ar to apliecināja J.Staļinam, ka ASV negatavojas cīnīties par
Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Angļu diskrētais miers
Aplūkojot Lielbritānijas pieeju Baltijas valstu
jautājumam 1943.gadā, var konstatēt, ka atbildīgi Ārlietu
ministrijas ierēdņi uzskatīja, ka ASV un Anglijai nevajadzētu īpaši
satraukties, ja PSRS atkal pārņems savā kontrolē Baltijas valstis.
O.Serdžents no Ziemeļu departamenta uzsvēra, ka to vajadzētu jau
tagad uzņemt kā pašsaprotamu faktu. Nekāds būtisks pretspiediens
no Lielbritānijas puses nav iespējams. Šāda britu diplomāta atziņa
bija tuva īstenībai, jo gan ASV, gan Lielbritānijas prioritāte
1943.gadā bija labas attiecības ar J.Staļinu, nevis iestāšanās
par Baltijas valstu interesēm. Tas, kā atzina tālaika britu sūtnis
Vašingtonā lords Halifakss, bija ciniski, tomēr fakts pats par
sevi.
PSRS sūtnis Londonā Ivans Maiskis 1943.gada rudenī turpināja izdarīt
spiedienu uz britu Ārlietu ministriju Baltijas valstu nākotnes jautājumā.
Viņš sarunās ar ārlietu ministru A.Īdenu izteicās, ka, pēc viņa
domām, Baltijas problēma pašlaik ir vairāk Lielbritānijas un
Padomju Savienības, nevis ASV prioritāte. Amerikai, uzskatīja
I.Maiskis, pēckara periodā labāk būtu atteikties no aktīvas
iejaukšanās Eiropas problēmu risināšanā. Mēģinot dzīt ķīli
ASV un Lielbritānijas pieejā Austrumeiropas un Baltijas problēmām,
I.Maiskis cerēja Anglijas pozīciju padarīt vēl piekāpīgāku.
I.Maiskis arī lika manīt, ka tuvāko četru piecu mēnešu laikā
padomju karaspēks atkal būs Baltijas valstīs. Anglijai tas, bez šaubām,
būs jāakceptē. Ja gadījumā Lielbritānija domā citādi, tas var
nopietni apdraudēt PSRS un Lielbritānijas 1942.gada 26.maijā noslēgtā
līguma likteni.
Bez šaubām, kara laika apstākļu spiesta, Anglijas valdība ieklausījās
šādos Padomju Savienības mājienos. Bet tā palika diezgan nedzirdīga
pret Baltijas valstu pārstāvju aicinājumiem, ka viņu nākotne jārisina
atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Ar šādiem priekšlikumiem
pie britu premjera V.Čērčila griezās K.Zariņš un Latvijas pārstāvis
Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis, kā arī sūtnis Beļģijā Miķelis
Valters.
Kara beigu tuvuma elpa
Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Anglijas
valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā būs jānoformulē sava
nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tātad arī
Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām
un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu.
1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu
sagatavot nostādnes abos šajos jautājumos. A.Varners no Ziemeļu
departamenta izstrādāja speciālu memorandu. Tajā viņš uzsvēra,
ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības
teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās
Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka
pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas
līdz A.Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties
ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā,
kaut arī to vairākkārt pieprasīja Padomju Savienība. Pēc
A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā,
kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J.Staļinam jāizskaidro
reālās grūtības, kādās nonāks britu vadība, ja tā pēkšņi nāks
klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.
Atgādinot J.Staļinam, ka teritoriālo problēmu
risināšana jāatliek uz pēckara miera konferenci, A. Varners
ieteica uzsvērt arī to, ka britu valdība nedomā nopietni apstrīdēt
Padomju Savienības pretenzijas uz Besarābiju, Bukovinu un Baltijas
valstīm. A.Varners arī atzina, ka Krievija drīzumā iegūs šīs
teritorijas, un ir pilnībā skaidrs, ka Lielbritānija to nekādi
nevarēs aizkavēt.
Latvijas diplomāti turpina cīņu
K.Zariņš, kā nojauzdams jaunās Anglijas nostādnes
Baltijas valstu jautājumā, 1944.gada 1.februārī piesūtīja tai
savu memorandu. Tajā viņš rakstīja: "Ziņojumi no kaujas
lauka liecina, ka Krievijas armija atkal ir ļoti tuvu Latvijas un pārējo
Baltijas valstu robežām. Padomju Savienības līderi un prese cenšas
pastiprināti propagandēt uzskatus, ka Baltijas valstis ir likumīga
PSRS sastāvdaļa. Atgādinu, ka Padomju Savienības akcijas Baltijā
1940.gadā nav starptautiski atzītas. Latvijas Republikas
starptautiskais statuss nav mainījies."
Anglijas valdības oficiālo nostāju 1944.gada beigās pret Baltijas
valstīm raksturoja arī ārlietu ministra A.Īdena atbilde parlamentā
uz deputāta H.Viljamsa pieprasījumu. Tā bija lakoniska: "Viņa
majestātes valdība nav atzinusi kādas citas valdības Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā, kā tikai tās, kas tur pastāvēja līdz
1940.gada jūnijam."
Anglijas valdība 1944.gada nogalē publiski neatzina Baltijas valstu
inkorporācijas faktu par likumīgu. Šī nostāja gan nesakrita ar to
līniju, ko slepenajās sarunās Maskavā ieturēja britu diplomāti.
Pat V.Čērčils 1944.gada beigās bija gatavs panākt vienošanos ar
J.Staļinu par Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās. To labi
apliecina V.Čērčila nostāja Maskavā 1944.gada oktobrī, kad viņš
bija ieradies uz sarunām ar J.Staļinu. Tieši V.Čērčils, diskutējot
ar J.Staļinu, iesniedza viņam papīra lapiņu, uz kuras bija atzīmēts
procentos izteikts ieteikums sfēru sadalījumam Balkānos. Pēc britu
premjera domām, abas lielvalstis varētu vienoties par šādu pēc
kara kārtību reģionā: Grieķijā britu ietekmei jābūt 90%,
padomju - 10%, Dienvidslāvijā - 50% pret 50%, bet Rumānijā un Bulgārijā
pārsvars būtu PSRS. J.Staļins šādu priekšlikumu akceptēja.
Latvijas sūtnim Londonā K.Zariņam nebija zināma šāda V.Čērčila
nostāja. Neilgi pirms Jaltas konferences 1945.gada 26.janvārī viņš
nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā
viņš rakstīja, ka jau otro reizi šā kara laikā Latvija nonākusi
padomju režīma okupācijā. K.Zariņš aicināja Lielbritāniju iestāties
par Latvijas iedzīvotāju vēlmi dzīvot brīvā un neatkarīgā
valstī. Vēstules nobeigumā sūtnis lūdza A.Īdenu triju sabiedroto
lielvalstu konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu, kas
liegtu Latvijai tās tiesības uz savu valstiskumu.
Arī Latvijas sūtņi citās zemēs pirms Jaltas konferences mēģināja
ietekmēt lielvalstu lēmumus par labu savai valstij. 1945.gada
27.janvārī sūtnis Šveicē Jūlijs Feldmanis, Beļģijā Miķelis
Valters un Igaunijā Vilis Šūmanis nosūtīja telegrammu britu
premjeram V.Čērčilam. Tajā viņi uzsvēra, ka pirms lielvalstu tikšanās
protestē pret PSRS veikto Latvijas okupāciju un aneksiju. Sūtņi
pievērsa V.Čērčila uzmanību tam, ka pirmās padomju okupācijas
laikā tika veikts nežēlīgs terors un mierīgo iedzīvotāju masu
deportācijas. Bailēs no padomju režīma jau apmēram pusmiljons
Latvijas iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās un pašlaik
atrodas Vācijā un Zviedrijā. Tas kārtējo reizi apliecina, ka
latvieši nevēlas PSRS režīmu. Sūtņi savā telegrammā atzīmēja,
ka arī latviešu nācijai ir tiesības uz Atlantijas hartas principu
attiecināšanu, izlemjot tās likteni.
Arī ASV tāpat kā Lielbritānija 1944.gada beigās, kad jau bija jūtamas
kara beigas un nacistu drīza sakāve, centās noformulēt savu nostāju
Baltijas valstu jautājumā. Šajā laikā Valsts departamentā tika
izstrādāts memorands, kurā bija uzsvērts, ka ASV jāizvairās no
divām galējībām šajā jautājumā: Baltijas problēma nedrīkst būt
par nopietnu pamatu domstarpībām starp ASV un PSRS, ASV nedz
juridiski, nedz morāli nedrīkst atbalstīt Baltijas valstu sagrābšanu.
Valsts departaments uzskatīja, ka Baltijas valstu nākotne jāizšķir,
risinot pēckara pasaules noregulējuma jautājumus miera konferencē.
Nāves spriedums Baltijas valstu neatkarībai
Jaltas konferencē 1945.gada februārī jau otro
reizi kara laikā tikās F.Rūzvelts, J.Staļins un V.Čērčils, lai
apspriestu aktuālas triju lielvalstu sadarbības problēmas kara
beigu posmā un pēckara periodā. J.Staļins Jaltas konferencē
noraidīja F.Rūzvelta priekšlikumu apspriest Baltijas jautājumu,
bet netieši šis jautājums tomēr figurēja valstu līderu savstarpējās
sarunās. Tā PSRS pieprasīja jaunveidojamajā Apvienoto Nāciju
Organizācijā balsstiesības visām padomju republikām, ieskaitot
Latviju, Lietuvu un Igauniju. ASV un Anglijas piekrišana šādam lēmumam
leģitimētu Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā. Tāpēc
rietumvalstis šādu priekšlikumu noraidīja. PSRS piekāpās šā
spiediena priekšā, bet prasīja balsstiesības Ukrainas PSR,
Baltkrievijas PSR un Lietuvas PSR. Arī šādu priekšlikumu ASV
neatbalstīja, bet piekrita balsstiesības ANO piešķirt Ukrainai un
Baltkrievijai.
Jaltas konferencē tika pieņemta "Deklarācija par atbrīvoto
Eiropu", kas uzsvēra katras tautas tiesības brīvi izvēlēties
sev pārvaldes formu. Bet uz Baltijas tautām un Austrumeiropu, kurās
jau atradās PSRS armija, tas neattiecās. Bija skaidrs, ka J.Staļins
šeit nepieļaus nekādu demokrātisku tautu izvēli jeb referendumus.
Anglijas pozīcija pēc Jaltas uzskatāmi parādās 1945.gada 11.aprīlī
sagatavotajā Ārlietu ministrijas dokumentā "Baltijas
valstis". Tajā uzsvērts, ka, jau gatavojot angļu-padomju līgumu
1942.gadā, Lielbritānija principā piekrita neiebilst pret Baltijas
valstu iekļaušanu pēc kara Padomju Savienības sastāvā. Šāda
vienošanās gan neparādījās 26. maija līgumā, bet PSRS kopš tā
laika ir pārliecināta par abu valstu pilnīgu saprašanos šajā
jautājumā. Tajā pašā laikā Lielbritānija nav atzinusi Baltijas
valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, un mums nevajadzētu tagad, kara
beigās, nākt ar kādiem jauniem publiskiem paziņojumiem. Uz jautājumu,
kādas valdības Baltijas valstīs Anglija pašlaik atzīst, atbilde
ir: tikai tās, kas tur darbojās līdz 1940.gada jūnijam. Anglija
neatzīst PSRS veiktās izmaiņas Baltijas valstu starptautiskajā
statusā un uzskata, ka to var izlemt tikai pēckara miera konference.
Arī Potsdamā dominē politiskais aprēķins
Jaltas kompromisa rezultātā visa Austrumeiropa un
Baltijas valstis nonāca PSRS kontrolē. ASV un Lielbritānija pēckara
periodā vienīgi paturēja sev tiesības neatzīt par likumīgu
Baltijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Tas uz ilgiem gadiem
starptautiskajās attiecībās, īpaši rietumvalstu un PSRS attiecībās,
saglabāja t. s. Baltijas jautājumu.
K. Zariņš, ieguvis informāciju par gatavošanos jaunai sabiedroto
lielvalstu konferencei, 1945. gada 5. jūlijā nosūtīja vēstuli
Lielbritānijas ārlietu ministram A. Īdenam. Tajā viņš rakstīja,
ka, izlemjot teritoriālos jautājumus pēc kara, noteikti jāatceras
Latvijas valsts un tās tautas traģiskais liktenis. Latvija no 1939.
līdz 1945.gadam tika okupēta trīs reizes, tāpēc tās tauta cer,
ka Lielbritānija iestāsies par taisnīgumu un tiesiskumu visām
valstīm pēckara pasaulē.
Potsdamas konferencē, kas notika pēc Otrā pasaules kara beigām
Eiropā no 1945.gada 17.jūlija līdz 2.augustam, nekādi lēmumi
Baltijas valstu jautājumā netika pieņemti. Konferences priekšvakarā
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā nosūtīja Lielbritānijas
Ārlietu ministrijai vēstījumu, kurā, uzsverot Baltijas valstu trīskārtējo
okupācijas faktu kara laikā, lūdza atbalstīt savu tautu ilgas un
prasības pēc neatkarības. Diemžēl arī šajā reizē Lielbritānijas
valdība deva priekšroku nevis morāles principiem, bet gan
politiskam aprēķinam. Baltijas valstu sūtņu aicinājums netika
uzklausīts. Arī Potsdamas konferencē uzvarētājlielvalstis
Baltijas valstu jautājuma atrisināšanu atstāja pēckara miera
konferencei, kas nekad netika sasaukta.
Veidojot pēckara kārtību Eiropā
Uzvarētājām lielvalstīm, veidojot pēckara kārtību
Eiropā un pasaulē, par savu aktualitāti atkal atgādināja Baltijas
jautājums.
Problēmai bija it kā divi aspekti: juridiskais un politiskais.
Juridiskais aspekts liecināja, ka, neraugoties uz sabiedroto Jaltas
un Potsdamas konferenču lēmumiem, rietumu valstis savā vairākumā
neatzina de iure PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju,
aneksiju un inkorporāciju. Politiskais aspekts izpaudās tādējādi,
ka Baltijas jautājums kļuva par Austrumu un Rietumu pretstāves un
konfrontācijas elementu visus aukstā kara gadus. Baltijas jautājuma
risinājumu ļoti būtiski ietekmēja tieši ASV un PSRS attiecību
pasliktināšanās. Starptautisko attiecību dinamika liecināja, ka
tieši ASV un Padomju Savienības konfrontācija aktualizēja Baltijas
valstu problēmu. Pateicoties tai, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
zaudētais valstiskums netika aizmirsts, tam pievērsās ANO, par to
diskutēja starptautiskajos forumos un arī starpvalstu attiecībās.
Bet aplūkojamajai problēmai bija arī otra puse, proti, saspīlētajos
apstākļos Baltijas jautājums neguva nekādu praktisku risinājumu.
Austrumi un Rietumi ieņēma ļoti nepiekāpīgu pozīciju. Demokrātisko
rietumu valstu pieeja pamatos balstījās uz starptautisko tiesību
ievērošanas nepieciešamību, līgumsaistību izpildi, spēka vai spēka
draudu nelietošanu valstu attiecībās, kā arī morāles principiem.
Līdz ar to, kaut arī 50. un 60.gados Latvija, Lietuva un Igaunija reāli
kā valstis nepastāvēja, tās tomēr nepazuda no starptautiskās
dienaskārtības. Baltijas valstu diplomāti pēckara posma sākumā
turpināja pildīt savas funkcijas daudzās mītnes zemēs. Būtisku
atbalstu sniedza arī rietumu valstu sabiedriskā doma. Lielas pūles
pielika Baltijas valstu trimdas organizācijas, kas, izmantojot dažādus
kanālus, regulāri atgādināja par 1940. gadā notikušo netaisnību.
Domstarpības par Baltijas bēgļu statusu
Jau 1945.gada vasarā bijušajiem sabiedrotajiem
radās nopietnas domstarpības par Baltijas valstu bēgļu statusu.
PSRS uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji,
kuri kara laikā kā bēgļi bija nonākuši Vācijā, uzskatāmi par
padomju pilsoņiem. Padomju Savienība pieprasīja ASV, Lielbritānijai
un Francijai, lai saskaņā ar Jaltas konferencē panākto vienošanos
visi baltieši tiktu pakļauti repatriācijai. Maskava uzstāja, ka
tam jānotiek vai nu brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā. Sabiedrotās
valstis savukārt skaidroja PSRS, ka panāktā vienošanās par kara gūstekņu
un civilpersonu repatriāciju neattiecas uz Baltijas valstu iedzīvotājiem.
ASV, Lielbritānija un Francija uzsvēra, ka Baltijas valstu iedzīvotāji
1940. gadā kļuvuši par PSRS pilsoņiem šo valstu okupācijas un
aneksijas rezultātā. Tāpēc Jaltā noslēgtā vienošanās uz
baltiešiem nav attiecināma. Rietumi piekrita tikai brīvprātīgai
Baltijas valstu iedzīvotāju repatriācijai, ja viņi paši labprātīgi
izteica vēlēšanos atgriezties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR.
Izsenis karstais leģionāru jautājums
Atsevišķs jautājums bija to baltiešu liktenis,
kuri kara gados bija pakļauti mobilizācijai dažādos nacistiskās Vācijas
militārajos formējumos. PSRS specdienesti īpaši interesējās par
šo cilvēku kategoriju un centās panākt bijušo latviešu un igauņu
leģionāru izdošanu. Padomju puse atsaucās uz Nirnbergas tribunāla
lēmumu, kas SS pasludināja par noziedzīgu organizāciju. PSRS
uzskatīja, ka visi vācu ieroču SS karaspēkā (Waffen SS)
dienējošie baltiešu karavīri ir kara noziedznieki un ir izdodami
sodīšanai. Rietumu valstis nepiekrita šādai pieejai.
Zināmi nopelni tajā bija Latvijas Republikas diplomātiskajiem pārstāvjiem
Lielbritānijā, ASV un citās valstīs. Sūtnis Londonā K.Zariņš
1945.gada 5.septembrī iesniedza Anglijas Ārlietu ministrijai
memorandu, kurā izskaidroja Latviešu leģiona vēsturi. Dokumenta
ievadā sūtnis atzīmēja, ka jau 1945.gada 11.jūnijā informējis
britu valdību par nacistu režīma nelikumīgi veikto mobilizāciju
okupētajā Latvijā. K.Zariņš atzīmēja, ka uz piespiedu kārtā
mobilizētajiem latviešu karavīriem nekādā gadījumā nevar
attiecināt apzīmējumu "brīvprātīgie". Vācieši lauza
leģionāriem doto solījumu un nosūtīja tos karot uz Austrumu
fronti Krievijā. Nacistu propaganda uzsvēra, ka leģionāri cīnās
par Latviju, pret jaunu padomju okupāciju. Tas viss darbojās diezgan
efektīvi, jo Latvijā visiem ļoti labā atmiņā bija pirmās
padomju okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā pastrādātie
noziegumi. K.Zariņš arī atzīmēja, ka Latviešu leģions nebija SS
karaspēks, ka latviešu karavīriem nebija nekā kopīga ar SS,
nacistu partiju vai nacionālsociālisma ideoloģiju. Leģionāri cīnījās
vienīgi pret boļševiku režīma atgriešanos Latvijā. Memorandā
īpaši akcentēts tas, ka Latviešu leģions nekad nav cīnījies
pret rietumvalstu bruņotajiem spēkiem. Kad viņiem kara beigās to
lika darīt, latviešu karavīri nepildīja vācu komandieru pavēles
un padevās angļiem vai amerikāņiem. Dokumenta nobeigumā K.Zariņš
citē kāda leģionāra vēstuli, kurā uzsvērts, ka latviešu karavīri,
apstākļu spiesti, bija iesaistījušies vācu bruņotajos spēkos,
jo tādā veidā tie varēja aizsargāt savu dzimteni no komunistu režīma
briesmām. Latviešu karavīri nekad neatbalstīja nacistu kara mērķus,
viņu "Jaunās Eiropas" idejas un ekspansionismu.
K.Zariņš aicināja Viņa majestātes valdību objektīvi izvērtēt
Latviešu leģiona būtību un saprast, ka tā karavīri nebija
nacisti. Sūtnis akcentēja to, ka ASV un Lielbritānijas karagūstekņu
nometnēs ir daudzi tūkstoši latviešu karavīru, kuri nav Rietumu
sabiedroto ienaidnieki. Tika arī izteikts lūgums atbrīvot leģionārus
no gūsta un izturēties pret viņiem tāpat kā pret citiem latviešiem,
kuri atradās pārvietoto personu nometnēs.
Rietumvalstu reālistiskais skatījums
Pēc ilgām diskusijām 1950.gada 12.septembrī ASV
Pārvietoto personu komisija nonāca pie šāda secinājuma:
"Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa,
ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas
par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc
komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību saskaņā
ar likuma par pārvietotām personām 13.paragrāfā izdarīto
labojumu."
Trimdas vēsturnieks Andrievs Ezergailis dokumentu krājumā
"Latviešu leģions" atzīmē, ka pēckara perioda sākumā
Rietumu un Austrumu diskusijā latvieši apstrīdēja nacismu divējādi.
Pirmkārt, uzsverot un pierādot, ka neviens latviešu karavīrs nav
bijis nacionālsociālistiskās partijas biedrs vai SS loceklis. Un,
otrkārt, apgalvojot un pierādot, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions
nebija SS un savā pamatmasā nebija arī brīvprātīgs. Latvijas
Sarkanais Krusts, dažādas bēgļu organizācijas, baznīcas pārstāvji
šajā laikā sagatavoja un iesniedza rietumvalstu pārstāvjiem
daudzus dokumentus, kas apgāza PSRS apsūdzības.
Arī Kanādas vēsturnieks Haralds Otto, strādājot ar Vācijas arhīvu
dokumentiem, konstatējis, ka vācu militārā vadība nekad nav
pieskaitījusi Latviešu leģionu īstajiem SS formējumiem. Reālās
SS karaspēka daļas bija nacistu elitārais militārais spēks,
Hitlera personiskā gvarde. Waffen SS karaspēks, kurā ietilpa
latviešu un igauņu divīzijas, nekad nepiederēja pie šādiem formējumiem.
Šajās karaspēka daļās nebija arī tādas ideoloģiskās un
politiskās atlases, kā SS vienībās.
"Pilnīgi slepeni" par Latvijas
likteni
Kā liecina arhīvu dokumenti, arī PSRS atbildīgās
iestādes pēckara perioda sākumā uzmanīgi sekoja līdzi
rietumvalstu nostājai Baltijas jautājumā. Latvijas Valsts arhīva
vecākais referents Jānis Riekstiņš ir atradis un laikrakstā
"Latvijas Vēstnesis" publicējis interesantu dokumentu -
Latvijas PSR ārlietu tautas komisāra Pētera Valeskalna dienesta ziņojumu
"Baltijas problēma." ("Latvijas Vēstnesis",
09.02.2005.)
Šajā dokumentā, kas izstrādāts 1945.gada maijā, P.Valeskalns ar
satraukumu konstatē, ka tā sauktā Baltijas problēma joprojām
nenozūd no pasaules laikrakstu lappusēm un pēc Baltijas republiku
atbrīvošanas no vācu okupantiem kļuvusi vēl biežāk apspriesta.
Pēc P.Valeskalna domām, problēmas aktualitāti nosaka tas, ka
Anglija daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tikai tos Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus bija iecēlušas
agrākās "plutokrātiskās" valdības. P.Valeskalna īpašu
nepatiku bija izraisījis Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis, laikrakstā
"Evening Star" paziņojot, ka visa Latvijas tauta
noraida boļševiku kundzību, izņemot 150 komunistus. Dokumentā arī
citēti Padomju Savienības politiku atbalstoši Anglijas politiskie
un sabiedriskie darbinieki.
P.Valeskalna uzmanību bija izpelnījušies Lielbritānijas parlamenta
deputāta leiborista Džona Maka atzinumi: "Neviens pēckara jautājums
Eiropā nevar tikt apmierinoši izlemts bez Baltijas valstu jautājuma
atrisināšanas, tajā skaitā arī Somijas jautājums. Krievija,
pateicoties saviem panākumiem un demokrātiskajai valdības formai,
ir ne tikai šo mazo valstu dabiskā aizstāve, bet tā var izrādīt
arī dažādu veidu uzmanību viņu nacionālajiem institūtiem, valdībai,
ieražām un tradīcijām." Šim P.Valeskalna sagatavotajam
dokumentam bija pievienota norāde "Pilnīgi slepeni".
Spriedze pirms Parīzes konferences
1946.gada 29.jūlijā Parīzē sākās sabiedroto
valstu organizētā miera konference, kam bija jāizstrādā miera līgumi
ar bijušajiem pretiniekiem: Vāciju, Somiju, Ungāriju, Bulgāriju,
Rumāniju un Itāliju. Latvijas sūtņiem K.Zariņam un A.Bīlmanim no
publikācijām presē kļuva zināms, ka PSRS savā delegācijā ir
iekļāvusi Latvijas PSR ārlietu ministru P.Valeskalnu. Saskatot
draudus Latvijas Republikas statusam, K.Zariņš un A.Bīlmanis nosūtīja
vēstules rezidējošo valstu ārlietu ministriem. A.Bīlmanis pievērsa
ASV Valsts departamenta uzmanību tam, ka P.Valeskalns ir tā sauktās
leļļu valdības ministrs un viņam nav konstitucionālu tiesību pārstāvēt
latviešu tautu Miera konferencē. A.Bīlmanis izteica cerību, ka ASV
delegācija Parīzē neatzīs P.Valeskalna pilnvaras. Viņš arī uzsvēra,
ka vienīgais likumīgais Latvijas Republikas pārstāvis ārvalstīs
ir sūtnis Londonā K.Zariņš, kas neilgi pirms PSRS iebrukuma saņēma
valdības ārkārtas pilnvaras.
Arī K.Zariņš Londonā uzsvēra, ka P.Valeskalna iekļaušana PSRS
delegācijas sastāvā ir veikta ar skaidru mērķi - panākt, lai Parīzes
miera konference atzītu Latvijas aneksiju un inkorporāciju Padomju
Savienībā par likumīgu. Nākamais PSRS solis varētu būt mēģinājums
apstiprināt Latvijas PSR par ANO dalībvalsti. Ja tas notiks, tad
Latvijas Republikas aneksija būs starptautiski atzīta. K.Zariņš vēstulē
britu ārlietu ministram Ernestam Bevinam paziņoja, ka, vadoties no
starptautiskās likumdošanas, ne Padomju Savienībai, ne Latvijas PSR
pārstāvjiem nav tiesību runāt Parīzes konferencē latviešu
tautas vārdā. Tas it īpaši attiecas uz P.Valeskalnu, kas nekad nav
bijis Latvijas Republikas pilsonis. Daudzu desmitu tūkstošu latviešu
bēgļu atrašanās pārvietoto personu nometnēs Vācijā un viņu
nevēlēšanās atgriezties mājās ir apliecinājums tam, kāds režīms
valda Latvijā.
Anglijas delegācijai Parīzes miera konferencē tika sagatavots speciāls
cirkulārs Nr.4 "Baltijas padomju republiku atzīšana". Šajā
dokumentā bija atzīmēts, ka Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSRS ārlietu
ministru G.Krosa, P.Rotomska un P.Valeskalna iekļaušana PSRS delegācijas
sastāvā Parīzes miera konferencē nav nejauša. Tas ir spiediens uz
Rietumu sabiedrotajiem. PSRS ārlietu ministrs V.Molotovs jau
1945.gada decembrī Maskavas konferences laikā izteicās: ja Anglija
Parīzes miera konferencē vēlas uzaicināt Indiju, tad Padomju
Savienība savukārt uzaicinās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pārstāvjus.
Dokumentā uzsvērts, ka tuvākajā nākotnē Anglija būs nostādīta
izvēles priekšā - atzīt vai neatzīt de iure Baltijas
padomju republikas. Būtiska problēma, risinot šo jautājumu, būs
britu pilsoņu finansiālie zaudējumi Baltijas padomju republikās un
to kompensācijas nepieciešamība. Britu finansiālās pretenzijas
PSRS ir 6 125 000 mārciņu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de
iure atzīšana var notikt tikai tad, kad būs sekmīgi pabeigtas
sarunas ar Padomju Savienību un parakstīts līgums par britu zaudējumu
atlīdzināšanu Baltijas valstīs. "Šī problēma liek mūsu
delegācijai Parīzē būt ļoti uzmanīgai attiecībā uz Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas PSR ārlietu ministru piedalīšanos konferencē
oficiālā statusā. Anglija var piekrist P.Valeskalna, P.Rotomska un
G.Krosa dalībai konferencē tikai kā Padomju Savienības delegācijas
locekļiem. Ja Baltijas padomju republiku ārlietu ministriem atļaus
parakstīt Parīzes miera konferences dokumentus, būs notikusi šo
republiku de iure atzīšana."
Sabiedroto vai vismaz domubiedru meklējumos
Parīzes konferences laikā atbalstu Baltijas valstīm
sniedza arī "Skotijas līga Eiropas brīvībai". Tās priekšsēdētāja
vietnieks Džons F.Stjuarts nosūtīja vēstuli britu ārlietu
ministram E.Bevinam. Dokumentā bija izteikts aicinājums Lielbritānijai
arī turpmāk neatzīt Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Džons
F.Stjuarts akcentēja nepieciešamību šajā jautājumā sekot
konsekventajai ASV politikai. Skotijas līgas iesniegtajā vēstulē
bija uzsvērts, ka tiesības uz brīvību un neatkarību ir visām
Eiropas nācijām, tajā skaitā baltiešiem, kuri starpkaru periodā
bija guvuši atzīstamus sasniegumus ekonomiskajā attīstībā un
iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumā. Vēstulē bija aprakstīta
arī Baltijas valstu traģēdija pirmās padomju okupācijas laikā
1940. un 1941.gadā, kad daudzi tūkstoši iedzīvotāju tika deportēti
uz Sibīriju. "Mums nav nodoma aicināt sākt karu ar Krieviju,
lai atjaunotu atsevišķu tautu brīvību, bet šai lielvalstij jāsaprot,
ka tā rīkojusies netaisnīgi." Šāds Skotijas līgas viedoklis
atspoguļoja britu sabiedriskās domas nostāju Eiropas pēckara problēmu,
tajā skaitā Baltijas valstu jautājuma, taisnīgā atrisināšanā.
Atbildes vēstulē Skotijas līgai E.Bevins solīja nemainīt Anglijas
pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma jautājumā.
Latvijas luterāņu baznīcas vadība Vācijā apskatāmajā laikā mēģināja
pievērst rietumvalstu vadītāju un militārpersonu uzmanību
Baltijas problēmai. Tipisks piemērs ir arhibīskapa T.Grīnberga vēstule
Lielbritānijas izcilajam karavadonim feldmaršalam Bernardam
Montgomerijam. Īsi iepazīstinājis ar Latvijas likteni padomju un vācu
okupācijas laikā, T.Grīnbergs izteica aicinājumu B.Montgomerijam
darīt visu iespējamo, lai pēc kara beigām uzvarētu taisnīgums un
latvieši atkal iegūtu pašnoteikšanās tiesības tāpat kā citas
Eiropas nācijas. Vēstules nobeigumā T.Grīnbergs rakstīja: "Mēs
lūdzam Dievu un Jūs uzņemties iniciatīvu atdot atpakaļ brīvību
manai zemei." Feldmaršals B.Montgomerijs šajā laikā bija
britu spēku komandieris okupētajā Vācijā.
Latvijas Centrālā
padome joprojām cīņā
Arī Latvijas Centrālā
padome, kas 1946.gadā darbojās trimdā, nosūtīja garu memorandu
Lielbritānijas ārlietu ministram E. Bevinam. Dokumentā bija
raksturota situācija Latvijā nacistu un padomju režīmu laikā. Tā
autori uzsvēra, ka vācu režīms, iesaucot latviešu vīrus t. s. brīvprātīgo
leģionā, pārkāpa Hāgas starptautiskās konvencijas. Kaut kas līdzīgs
kara laikā notika okupētajā Francijā, kur Elzasas-Lotringas apgabala
iedzīvotājus nacisti mobilizēja un nosūtīja cīnīties Austrumu
frontē.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latvija atkal nonāca padomju pakļautībā,
un vienīgā cerība, kā atgūt brīvību, bija demokrātisko rietumu
valstu atbalsts. Latvijas Centrālās padomes vadība memorandā aicināja
attiecināt arī uz Latviju Atlantijas hartā ietvertos principus, tādējādi
novēršot netaisnību, ko pret mazajām valstīm veikuši agresori.
Dokumenta noslēgumā padome lūdza britu ārlietu ministru Parīzes
miera konferencē noraidīt PSRS prasību par Latvijas un pārējo
Baltijas valstu aneksijas atzīšanu, kā arī uzaicināt uz konferenci
to likumīgos pārstāvjus. Tika izteikts ierosinājums aktīvāk
iejaukties Baltijas jautājuma risināšanā, pārtraukt padomju okupāciju
un atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitāti. Memorandu
britu ārlietu ministram bija iesnieguši pēdējās Latvijas Saeimas
deputāti - Jāzeps Rancāns, Adolfs Klīve un Voldemārs Bastjānis.
Cerības uz Parīzes
miera konferenci
Parīzes miera
konferences laikā Baltijas valstu intereses centās aizstāvēt to sens
draugs, britu parlamenta konservatīvo partijas deputāts Alfrēds C.
Bosoms. Viņš 1946. gada augustā nosūtīja vairākas atbalsta vēstules
premjeram Klementam Etlijam un ārlietu ministram E. Bevinam. A. Bosoms
atzīmēja, ka pirms kara viņš ilgus gadus ir bijis Anglijas un
Baltijas padomes prezidents un visu laiku centies aizstāvēt Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas likumīgās tiesības. A. Bosoms ierosināja
Anglijai Parīzes miera konferencē ultimatīvā veidā pieprasīt
izbeigt netaisnību Baltijā. Lai to izdarītu, pēc viņa domām, jāsāk
ar to, ka jāpanāk Baltijas jautājuma iekļaušana konferences oficiālajā
darba kārtībā. A. Bosoms piedāvāja sniegt savu un citu britu
parlamenta atbalstu.
Anglijas ārlietu ministrs E. Bevins savā atbildē A. Bosomam norādīja,
ka valdības pozīcija Baltijas jautājumā ir pilnīgi skaidra. Pēdējos
sešus gadus Anglija ir atteikusies atzīt de iure šo valstu
inkorporāciju PSRS, kā arī noraidījusi padomju prasības uz
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumiem Anglijā. Bet jāsaprot,
ka pašreizējā situācijā Padomju Savienība kontrolē Baltijas
valstis un nepastāv reālas iespējas tās atbrīvot. Ja Anglija
ierosinātu Parīzes miera konferencē apspriest Baltijas problēmu, tas
tikai radītu veltas cerības baltiešiem. E. Bevins atzīst, ka viņam
patiesi žēl Baltijas tautu, bet Anglija ir bezspēcīga tām kaut kā
palīdzēt.
Trimdas latviešu
memorands
Bijušais Latvijas ārlietu
ministrs Fēlikss Cielēns kopā ar domubiedriem Bruno Kalniņu, Ādolfu
Bļodnieku, Voldemāru Bastjāni, Mintautu Čaksti, ģenerāli V.
Tepferu u.c. 1946.gada 15.augustā nosūtīja Lielbritānijas delegācijas
vadītājam Parīzes miera konferencē E. Bevinam garu memorandu par
Latvijas starptautisko stāvokli. Dokumenta iesniedzēji sevi pieteica kā
Latvijas Republikas parlamenta deputāti, bijušie ministri, pretošanās
kustības dalībnieki un pazīstami sabiedrības pārstāvji. Dokumentā
bija atspoguļota triju Baltijas valstu nodibināšanās, to sasniegumi
laika posmā starp diviem pasaules kariem, kā arī attiecības ar
Padomju Savienību līdz to okupācijai.
Memoranda 5.sadaļa veltīta Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas
sadarbībai Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā. Dokumenta
autori uzsver, ka pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju spēku zaudējuši
visi tie netaisnīgie līgumi, kuri noteica Baltijas valstu neatkarības
likvidēšanu. Memorandā, vadoties no Atlantijas hartas un ANO
principiem, pamatota neiespējamība atzīt Baltijas valstu okupāciju
par likumīgu. Ja Rietumu valstis piekristu PSRS prasībām, tās nonāktu
pretrunā ar pašu izvirzītajiem mērķiem aizvadītajā karā un radītu
draudus ilgstošam mieram un stabilitātei. Ja PSRS kontrolē nonāktu
plaši Austrumeiropas rajoni, tā kļūtu par imperiālistisku lielvaru
un būtu ne mazāk bīstama kā nacistiskā Vācija. Ar laiku Padomju
Savienība sāktu dominēt visā Eiropā un Āzijā. Baltijas valstu
inkorporāciju nekādā gadījumā nevar atzīt un pamatot ar PSRS rūpēm
par savu drošību. Memorandā kategoriski noraidīts šāds viedoklis
un uzsvērts, ka visu ieinteresēto valstu kolektīva sadarbība ir labākais
garants mieram un drošībai. Baltijas valstu okupācija, to neaizsalstošo
ostu sagrābšana padara PSRS par vadošo valsti Baltijas jūrā un
kopumā visā reģionā. Tas savukārt rada nopietnus draudus Polijas un
Somijas drošībai un suverenitātei, un nākotnē šīs valstis var kļūt
par padomju vasaļiem. Šādā situācijā diskomfortu sāks izjust arī
Dānija, Zviedrija un citas valstis. Viss kopumā liecina par to, cik būtiski
starptautiskajai sabiedrībai ir atjaunot triju Baltijas valstu neatkarību,
tādējādi atjaunojot spēku līdzsvaru visā Eiropas kontinentā.
Amerikas stingrā
stāja
Parīzes miera
konferencē ASV kopumā ieņēma PSRS nelabvēlīgu pozīciju un
neatbalstīja tās vēlmes iegūt hegemoniju Austrumeiropā. Bet neoficiāli
Valsts departamenta Eiropas lietu nodaļas vadītāja vietnieks Dž.
Hikersons delegācijas locekļiem izteicās, ka, izejot no esošajām
realitātēm, ASV tomēr agrāk vai vēlāk būs jāatzīst Baltijas
valstu iekļaušana PSRS. 1946.gada 27.jūlijā izstrādātajā memorandā
Dž.Hikersons atzina, ka par šādu soli ASV noteikti vēlēsies saņemt
no PSRS kādu piekāpšanos tās prasībām. Par ļoti būtisku jautājumu
ASV uzskatīja kompensāciju saņemšanu no PSRS par zaudētajiem īpašumiem
Baltijas valstīs. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atzīšana tomēr
nenozīmēs, ka šo bijušo neatkarīgo valstu pilsoņiem Rietumos obligāti
būs jāatgriežas PSRS. ASV arī iebilda pret balsstiesību piešķiršanu
Baltijas padomju republikām ANO un citās starptautiskās organizācijās
un forumos.
Dž.Hikersona memorandā paustās atziņas nenozīmēja, ka ASV
gatavojas tuvākajā laikā piekāpties PSRS un kardināli mainīt savu
nostāju Baltijas valstu jautājumā. ASV pozīcijas maiņu nobremzēja
attiecību saasināšanās ar PSRS un aukstā kara sākums. To apliecina
1946.gada 1.decembrī Lielbritānijas vēstniecībā Vašingtonā
sagatavotais ziņojums. Šajā dokumentā uzsvērts, ka ASV Valsts
departaments gatavojas novilcināt, cik ilgi vien iespējams, laiku, kad
būs jāatzīst Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Par to liecina tas,
ka oktobra beigās ASV prezidents pieņēma Amerikas Lietuviešu padomes
pārstāvjus un paziņoja, ka valsts nostāja Baltijas jautājumā
paliek nemainīga. Ziņojumā bija arī atzīmēts, ka ASV Kongresa
republikāņu partijas līderis Karols Rīss savā 12.oktobra runā
izteicies, ka Latvija, Lietuva un Igaunija noteikti atjaunos savu
neatkarību un padomju armijai būs jāaiziet no šīm valstīm.
Maskavas
konferences gaidās
1947.gada sākumā
bijušās sabiedrotās lielvalstis - ASV, Lielbritānija, PSRS un
Francija - bija nolēmušas sasaukt Maskavā ārlietu ministru
konferenci, lai diskutētu par Vāciju un citām aktuālām pēckara
problēmām un to atrisināšanu.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs F.Cielēns nolēma izmantot šādu
iespēju un 1.martā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas premjeram
K.Etlijam. Tajā viņš rakstīja, ka, apspriežot Vācijas nākotni,
sabiedrotajiem būs jāpieņem lēmumi par tās robežām. Risinot šo
problēmu, kļūs aktuāls jautājums par PSRS rietumu robežām, tātad
arī Baltijas valstu pašreizējo statusu un to nākotni. F.Cielēns
savu pieeju britu valdības vadītājam apskatāmajā jautājumā izklāstīja
apjomīgā memorandā, kas tika pievienots vēstulei. Iesniegtajam
dokumentam bija trīs daļas. Pirmajā tika izklāstīta Baltijas
valstu izveidošanās vēsture Pirmā pasaules kara beigās, otrajā -
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstība starpkaru periodā un to
bojāeja. Dokumenta pēdējā sadaļa bija veltīta Baltijas problēmas
raksturojumam pēc Otrā pasaules kara.
Ar faktiem
atmasko padomju melus
Jau vēstulē F.Cielēns
atzīmēja, ka Baltijas valstu problēmas risinājums jāsāk ar
Padomju Savienības karaspēka izvešanu no šīm valstīm. Viņš
argumentēti atspēkoja PSRS apgalvojumus, ka 1940.gada vasarā
Baltijas valstīs notikušas brīvas parlamenta vēlēšanas un ka
Latvija, Lietuva un Igaunija brīvprātīgi pievienojušās Padomju
Savienībai. Pēc F.Cielēna domām, šos PSRS valdības melus pilnībā
apgāž procesi, kas reāli norisinājās šajās valstīs 1940. un
1941.gadā: nevainīgu cilvēku masveida deportācijas, dažādas vajāšanas
un spaidi, privātīpašuma konfiskācija, sovetizācija u.c. Otrā
pasaules kara beigās, kad Latviju no jauna okupēja Padomju Savienība,
trimdā uz rietumiem devās apmēram 200 000 cilvēku. Arī tas
liecina par sabiedrības attieksmi pret padomju režīmu.
F.Cielēns ierosināja K.Etlijam Maskavas ārlietu ministru konferencē
izvirzīt jautājumu par plebiscīta organizēšanu Baltijas valstīs,
dodot iedzīvotājiem tiesības brīvi izlemt savu likteni un izvēlēties
politisko iekārtu. Plebiscītam jānotiek starptautisko novērotāju
klātbūtnē pēc padomju karaspēka izvešanas. Svarīgs nosacījums
ir arī uz Sibīriju deportēto un Rietumos trimdā dzīvojošo iedzīvotāju
atgriešanās iespējas dzimtenē un piedalīšanās savas valsts nākotnes
izlemšanā. F. Cielēns uzskatīja, ka plebiscītā var piedalīties
tikai tie Baltijas valstu iedzīvotāji, kas 1939.gada 1.septembrī
bija to pilsoņi.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs arī aicināja K. Etliju Maskavas
konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu par Baltijas valstu
nākotni, kas līdzinātos Molotova-Ribentropa paktam. Rietumvalstu
piekāpšanās PSRS spiedienam, pēc F.Cielēna domām, var radīt būtiskus
apdraudējumus visas Eiropas drošībai, tajā skaitā arī Lielbritānijas
interesēm. Vēstules nobeigumā F.Cielēns atvainojās britu
premjeram par atklāto, skaidro un nediplomātisko valodu, kas parādās
viņa formulējumos. To viņš izskaidro ar savu satraukumu par
Latvijas turpmāko likteni. F.Cielēns ir pārliecināts, ka Baltijas
jautājums pēckara posmā ir nonācis Eiropas un zināmā mērā pat
pasaules diplomātijas fokusā. No tā risināšanas nav iespējams
izvairīties, to nevar nolikt diplomātiskajā arhīvā. F.Cielēns,
dramatizējot situāciju, memoranda pašā nobeigumā atzīmē, ka
apvienotā Polijas un Baltijas valstu nacionālo un demokrātisko
partizānu cīņa pret Krievijas uzspiesto despotisko režīmu var pat
izraisīt trešo pasaules karu.
Lielbritānijas
diskrētais atbalsts
Arī sens Baltijas
valstu draugs no pirmskara laikiem lords Bišops no Derbijas šajā
laikā atsūtīja atbalsta vēstuli uz britu Ārlietu ministriju. Viņš
aicināja atbildīgo ārlietu resora ierēdni Ormi Serdžentu Maskavas
konferences laikā neslēgt darījumus ar PSRS uz Baltijas valstu rēķina.
Lords Bišops pauž cerību, ka Lielbritānija kopā ar ASV arī turpmāk
noraidīs PSRS veikto Baltijas valstu inkorporāciju padomju impērijā.
Viņš brīdina no iespējas nonākt PSRS piedāvājumu gūstā, jo tā
par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu var solīt atjaunot padomju
un angļu aliansi. Lords Bišops nosoda šādu reālpolitiku un aicina
respektēt visu tautu tiesības uz suverenitāti.
Ormes Serdženta 1947.gada 13.martā nosūtītā atbilde apstiprina tā
laika Lielbritānijas valdības nostāju Baltijas jautājumā. Viņš
atzīmē, ka Baltijas valstu inkorporācija atzīta de facto un
ka Lielbritānija būs ļoti izvairīga pret PSRS piedāvājumiem
Maskavas konferences laikā atzīt to de iure. Anglija saglabās
šādu pieeju arī nākotnē, un nekādas izmaiņas nenotiks bez
konsultācijām ar domīnijām un, iespējams, arī ASV. O.Serdžents
arī atzīst, ka saprot morālo argumentu lomu jautājumā par de
iure atzīšanu.
Anglijas Ārlietu
ministrijas dokuments
Ņemot vērā
Baltijas jautājuma aktualitāti, Anglijas Ārlietu ministrijā
Maskavas konferences delegātiem tika sagatavots slepens dokuments
"Baltijas padomju republiku atzīšana". Tā ievadā uzsvērts,
ka PSRS delegācija Maskavā varētu nākt ar priekšlikumu atzīt
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure kā likumīgas
Padomju Savienības republikas. Dokumentā arī norādīts, ka
1942.gada sarunu laikā starp Angliju un PSRS britu puse bija devusi
principiālu piekrišanu pēckara miera konferencē atbalstīt PSRS
prasību par Baltijas valstīm. Britu ārlietu ministrijas eksperti
uzskata, ka Anglijai šajā situācijā ir divas iespējas: viena -
atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju, bet otra - pieļaut,
ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atsevišķās situācijās tiek
atzītas kā starptautisko attiecību subjekti. Līdzīgi kā tas
notiek ar Ukrainas un Baltkrievijas PSR, kurām piešķirtas balsstiesības
ANO.
Sagatavotajā dokumentā arī norādīts, ka Baltijas padomju
republiku de iure atzīšana nevar notikt pirms Lielbritānijas
un PSRS savstarpējo finansiālo pretenziju nokārtošanas. Padomju
Savienība Baltijas padomju republikās ir ekspropriējusi britu pilsoņiem
piederošos īpašumus 6 125 000 mārciņu vērtībā. De iure
lēmums no Anglijas puses iespējams tikai tad, kad būs pilnībā
aizsargātas britu pilsoņu ekonomiskās intereses, t.i., parakstīta
īpaša PSRS un Lielbritānijas vienošanās, kas noregulē šos jautājumus.
Eksperti izsaka viedokli, ka tuvākajā laikā starp abām valstīm
varētu sākties sarunas par šīm problēmām. Uzsvērts, ka Lielbritānija
principiālus lēmumus Baltijas jautājumā nepieņems bez saskaņošanas
ar domīnijām un ASV.
Rietumi saskaņo attieksmi
Sakarā ar Maskavas ārlietu ministru konferenci
Lielbritānijas Ārlietu ministrija centās noskaidrot arī ASV pozīciju
Baltijas valstu jautājumā. Britu vēstniecība Vašingtonā
1947.gada martā sagatavoja apkopojošu informāciju par šo problēmu.
Tajā bija norādīts: nav nekādu pazīmju, ka ASV tuvākajā laikā
varētu mainīt attieksmi pret Baltijas padomju republikām. ASV
turpinās to neatzīšanas politiku. To apliecina fakts, ka Baltais
nams turpina uzaicināt agrākos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņus
uz visiem oficiālajiem pasākumiem, kuros piedalās ārvalstu diplomāti.
PSRS vēstnieks pēdējā laikā ir divas reizes atteicies no ielūguma,
ja pasākumā piedalās Baltijas valstu pārstāvji. Valsts
departaments ignorē šādus PSRS sūtņa demaršus. Dokumentā arī
atzīmēts, ka ASV diplomāti neapmeklēs Baltijas padomju republikas.
Bailes no "krievu lāča"
PSRS šajā laikā tomēr guva nenozīmīgus panākumus
cīņā par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvju
darbības ierobežošanu Rietumos. Padomju Savienības spiediena
rezultātā Argentīnas Ārlietu ministrija paziņoja, ka tiek slēgtas
visu triju Baltijas valstu pārstāvniecības un konsulāti. Argentīna
arī uzsvēra, ka Baltijas valstu pārstāvjiem tiek atņemtas visas
diplomātiskās privilēģijas. Uz jautājumu, kāpēc Argentīna tā
rīkojas, tās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors
F. la Kosa Baltijas valstu diplomātiem atbildēja, ka šāds lēmums
izriet no līgumiem, kas noslēgti ar Padomju Savienību. F. la Kosa,
skaidrojot Argentīnas pozīciju, arī uzsvēra, ka Baltijas valstīs
kopš Otrā pasaules kara beigām reāli saimnieko PSRS. Latvijas
Republikas ārkārtas pilnvaru nesējs K.Zariņš atzina, ka pēc
protesta Argentīnas valdība gan paziņojusi, ka baltiešu diplomātiem
tiek saglabāts to statuss, bet viņi tomēr nedrīkstēja veikt savas
funkcijas. K.Zariņš par šādu Argentīnas rīcību 1947.gada 9.janvārī
informēja britu Ārlietu ministriju.
Trumena doktrīna vieš cerības
Tomēr 1947.gadā Baltijas jautājums ieguva it kā
otro elpu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskajiem pārstāvjiem
rietumvalstīs uzplaiksnīja jaunas cerības uz savu valstu neatkarības
atjaunošanas iespējām nākotnē. 1947.gada 12.martā ASV prezidents
Harijs Trumens nāca klajā ar savu doktrīnu. Tajā bija uzsvērts,
ka ASV neatzīst ar spēku veiktās izmaiņas pasaulē un atbalsta
visas brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu vai ārējā
spiediena mēģinājumiem tās pakļaut. H.Trumena doktrīna paredzēja
komunisma apvaldīšanu, un līdz ar to arī Baltijas jautājums iekļāvās
ASV ārpolitikas dienaskārtībā.
Laikā, kad Maskavā sanāca vadošo uzvarētāju valstu ārlietu
ministru konference, Baltijas valstu pilsoņi pārvietoto personu
nometnēs Oldenburgas rajonā Vācijā noorganizēja vienas dienas
badastreiku. Tā dalībnieki tādējādi centās pievērst ASV,
Lielbritānijas, Francijas un PSRS uzmanību Baltijas tautu likteņiem.
Virkne nometņu pieņēma arī deklarācijas, kuras tika nosūtītas
britu okupācijas zonas vadītājam. Latviešu nometnes Omstedē pieņemtajā
dokumentā bija uzsvērts, ka četru lielvalstu konferencei jārada
pamats taisnīgam un stabilam mieram centrālajā Eiropā. Lai
sasniegtu šādu mērķi, ir jārespektē visu tautu tiesības uz brīvību
un suverenitāti. Deklarācijā atzīmēts, ka šādas tiesības ir arī
latviešu, igauņu un lietuviešu tautām, kuras Otrā pasaules kara
gados ļoti cieta no divām neizprovocētām agresijām. Neraugoties
uz to, baltiešu pārstāvji tomēr netiek pielaisti pie pēckara izkārtojuma
jautājumu risināšanas. Tas viss ir pretrunā ar Atlantijas hartas
un ANO principiem. Arī lietuviešu nometnes "Unterm Berg"
iemītnieki pieņēma līdzīgu deklarāciju. Tajā bija akcentēts
lietuviešu tautas ieguldījums cīņā pret sarkano un brūno totalitārismu.
Dokumenta nobeigumā bija uzsvērts: "Mēs ceram, ka jūs sapratīsit
mūsu bēdas un pievienosities sirdīs mūsu kliedzienam pret netaisnību,
ko cenšas pamatot miera nepieciešamības vārdā."
Izmisušo trimdinieku bada streiki
Britu okupācijas varas pārstāvji Vācijā par
baltiešu pārvietoto personu nometņu akcijām ziņoja savas valsts
Ārlietu ministrijai. Šajā dokumentā bija uzsvērts, ka 1947.gadā
10.martā apmēram 7000 baltiešu DP (pārvietoto personu -
"LV") nometnēs organizēja protesta akcijas, ar kurām centās
izraisīt interesi par Baltijas problēmu Maskavas konferences dalībvalstu
vidū. Bada streiks un citas protesta akcijas noritēja bez
incidentiem, izņemot Mepenes nometni. Tika pieņemtas rezolūcijas,
kas adresētas Viņa majestātes valdībai. Britu ierēdņi baltiešu
izstrādātos dokumentus novērtēja kā mērenus, atzīmējot, ka
tajos nav kādu radikālu ideju. Tas viss liecina par baltiešu savaldību
un spēju izprast problēmas, kā arī nesagādāt papildu nepatikšanas
DP nometņu administrācijai un Anglijas valdībai. Nosūtītais ziņojums
un Ārlietu ministrijas reakcija liecināja, ka Anglijas valdība
negrasās neko darīt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā.
Lielbritānija pieņēma pēckara situāciju Baltijas valstīs kā
pastāvošu realitāti, nemēģinot kaut ko darīt, lai to mainītu.
Memorands par Baltijas valstu statusu
1947.gada 21.maijā, drīz vien pēc ārlietu
ministru Maskavas konferences noslēguma, britu Ārlietu ministrijas
Ziemeļu departamenta direktors Tomass Brimelovs sagatavoja plašu
memorandu "Baltijas valstu statuss." Dokumentā objektīvi
izvērtēta PSRS veiktā Baltijas valstu okupācija, atzīmēti
finansiālie zaudējumi, kas nodarīti britu pilsoņiem Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā. Šoreiz zaudējumu summa aprēķināta lielāka
nekā iepriekšējos Anglijas Ārlietu ministrijas dokumentos - 9 033
000 mārciņas. T.Brimelovs atzīmē, ka, atjaunojot padomju režīmu
Baltijas valstīs 1944. un 1945.gadā, to statuss britu valdības vērtējumā
palicis tāds pats kā 1940.gadā. Britu valdība savu pozīciju pēckara
perioda sākumā attiecībā pret Baltijas valstīm ļoti skaidri
formulēja 1946.gada janvārī. Tad uz tiesneša Atkinsona rakstisku
jautājumu ārlietu ministram, kāda ir Anglijas pozīcija, bija dota
šāda atbilde: Lielbritānija atzīst, ka de facto Baltijas
valstis ir inkorporētas PSRS un ka bijušās Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas republikas vairs nepastāv. Bet Anglija nav atzinusi šos
PSRS veiktos soļus Baltijas valstīs de iure. Lielbritānija
ir atzinusi inkorporāciju de facto tāpēc, ka uzskata, ka tuvākajā
nākotnē nav iespējama Baltijas valstu neatkarības atjaunošana.
Anglijas noliegums situāciju Baltijā nevar reāli mainīt. Anglija
neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju ne vien politisku un
juridisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ. Britu pilsoņu zaudējumu
atlīdzināšana Baltijas valstīs ir svarīga Anglijas politikas sastāvdaļa.
T.Brimelovs arī konstatē, ka politiski, bet ne tiesiski Baltijas
valstu inkorporāciju Anglija jau atzinusi 1942.gadā, kad notika
sarunas ar PSRS par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu.
Baltiešu bēgļu problēma
PSRS Baltijas valstu jautājuma nokārtošanu centās
aktualizēt kara laikā un arī tūlīt pēc tā beigām, kad sākās
sarunas par miera līguma parakstīšanu ar Vāciju un tās
sabiedrotajiem. No Anglijas puses ekonomiskās pretenzijas pret PSRS
un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana ir savstarpēji cieši
saistīti jautājumi, tās ir kā vienas lietas divas puses. Virzība
uz priekšu vienā jautājumā nevar notikt uz otras rēķina. Anglija
nevar akceptēt PSRS mēģinājumus piešķirt Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas PSR patstāvīgu valstu statusu starptautiskās organizācijās.
Tas Anglijai radītu vairākas iekšpolitiskas un ārpolitiskas problēmas.
T.Brimelovs memorandā raksturoja arī baltiešu bēgļu problēmu Vācijā
un Austrijā. Karam beidzoties, tikai neliels skaits no tiem vēlējās
atgriezties PSRS. Lielākā daļa palika Rietumu okupācijas zonā, pārvietoto
personu (DP) statusā.
Angļu ierēdnis pamato savas valsts nespēju
palīdzēt
Britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta
direktors Tomass Brimelovs 1947.gada 22.maijā iesniedza ārlietu
ministra vietniekam parlamentā atbildes uz vairākiem sarežģītiem
jautājumiem saistībā ar Baltijas problēmu. Tās labi raksturo
Anglijas valdības pozīciju.
Ārlietu ministrijas ierēdnis šajā dokumentā līdzās iepriekšteiktajam
izklāstīja vairākus citus, agrāk neskartus jautājumus.
T.Brimelovs, piemēram, uzsvēra, ka Anglija maz ko var darīt, lai
apturētu padomju režīma veiktās baltiešu iedzīvotāju deportācijas
uz PSRS ziemeļu reģioniem un atvieglotu agrāk izsūtīto dzīves
apstākļus. PSRS uz visiem Lielbritānijas šāda veida pieprasījumiem
parasti paziņoja, ka tā ir iejaukšanās citas valsts iekšējās
lietās. T.Brimelovs arī pamatoja, kāpēc Anglija tik maz ko var darīt,
lai uz Baltijas valstīm attiecinātu Atlantijas hartas principus.
PSRS šādos gadījumos deklaratīvi paziņo, ka Baltijas valstis pašas
vēlas palikt Padomju Savienības sastāvā. Anglija maz ko var panākt,
atklāti nostājoties pret PSRS visos šajos jautājumos.
Skaidrojot Baltijas valstu sūtņu statusu Londonā, T.Brimelovs atzīmēja,
ka viņi netiek uzskatīti par kādas valsts oficiāliem pārstāvjiem.
Bet viņiem ir saglabātas visas diplomātiskās privilēģijas personīgā
kapacitātē. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem atļauts
veikt konsulārās funkcijas. Ārlietu ministrija ir pārliecināta,
ka tas daudziem baltiešiem atvieglo viņu smago likteni. T.Brimelovs
arī skaidroja, ko Anglijas valdība var izdarīt baltiešu bēgļu
labā savās okupācijas zonās Vācijā un Austrijā. Pēc viņa domām,
baltiešiem ir atļauts izveidot komiteju, kas dod rekomendācijas
britu militārajai varai Vācijā, kā labāk risināt Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas bēgļu problēmas. Anglija sekmē baltiešu
izglītības iespējas dzimtajā valodā, kā arī ir atļāvusi dibināt
Baltijas universitāti Hamburgā. Bez tam valdība lems par iespēju
noteiktam baltiešu bēgļu skaitam apmesties uz dzīvi Anglijā.
Baltiešu aizstāvji Skotijā
1947.gada 26.maijā Lielbritānijas Ārlietu
ministrijai par sevi atkal atgādināja "Skotijas līga Eiropas
brīvībai". Tās prezidents Džons F.Stjuarts nosūtīja
laikrakstam "The Scotsman" vēstuli "Krievija un
Baltijas valstis. Lielbritānijas attieksme pret aneksiju". Dž.F.Stjuarts
vēstulē pievērsa Lielbritānijas valdības uzmanību tam, kādas būs
sekas, ja tā atzīs PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. Pēc autora
domām, tas nozīmēs Baltijas valstu un to iedzīvotāju vardarbīgu
iekļaušanu slāvu kultūras vidē. Tas būtu ne vien prettiesiski,
bet arī vēsturiski nepareizi, jo šīs tautas vienmēr bijušas
eiropeiskas. Anglija, atzīstot aneksiju, aizmirstu ne vien agresiju,
ko piedzīvoja Baltijas valstis, bet arī šausmas, kas bija jāpārcieš
šo valstu iedzīvotājiem. Dž.F.Stjuarts uzskata, ka labākais
Baltijas jautājuma atrisinājums ir attiecināt uz Latviju, Lietuvu
un Igauniju Atlantijas hartas principus.
"Skotijas līgas Eiropas brīvībai" prezidents brīdināja
no sekām, kādas parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu
aneksiju. Varbūt arī šāds lēmums īslaicīgi uzlabotu Anglijas un
PSRS attiecības, bet ilglaicīgā posmā tas radītu tikai nopietnus
draudus Lielbritānijai un citām Eiropas demokrātiskajām valstīm.
No PSRS nostiprināšanās Baltijas jūras reģionā vispirms ciestu
Skandināvijas valstis un Vācija. Tas dotu Padomju Savienībai iespēju
veidot pamatus tālākai ofensīvai uz rietumiem. Lai mazinātu šos
draudus, ir jāsekmē PSRS sairšana no iekšienes, t.i., Baltijas
valstu aneksijas un inkorporācijas neatzīšana, sekmējot viņu
atdalīšanos no padomju impērijas. Šāds process kopumā stiprinātu
mieru un drošību un sekmētu visas Eiropas atbrīvošanu no jauna
pasaules kara draudiem. Dž.F.Stjuarts savas pārdomas par Baltijas
valstu problēmu nosūtīja arī uz Ārlietu ministriju. Šeit vēstule
tika fiksēta kā ienākošs dokuments, uz kuru ministrijas ierēdņi
sagatavoja formālu atbildi.
Baltijas jautājums Berlīnes krīzes laikā
1948. un 1949.gadā, tālāk saasinoties PSRS un
ASV attiecībām un pieaugot konfrontācijai starp Rietumiem un
Austrumiem, arvien principiālāku raksturu ieguva arī Baltijas jautājums.
Tas ļoti skaidri iezīmējās pirmās Berlīnes krīzes laikā (Rietumberlīnes
blokāde), kad rietumvalstīm zuda pēdējās ilūzijas par PSRS pēckara
perioda politikas mērķiem. ASV nostājas maiņa bija redzama
1948.gadā Kongresā pieņemtajā likumā par pārvietotajām personām
(Displaced Persons Act). Tas deva tiesības bēgļiem no PSRS
un komunistu pakļautās Austrumeiropas iebraukt un apmesties uz dzīvi
ASV. Baltijas jautājumam lielāku uzmanību sāka pievērst arī ASV
valdošās partijas. Piemēram, 1948.gadā gan demokrātu, gan
republikāņu partiju vēlēšanu programmās tika iekļautas idejas
par paverdzināto tautu (Baltijas un Austrumeiropas) atbrīvošanas
nepieciešamību. Aktivizējās arī baltiešu trimdas organizācijas.
1948.gada 16.septembrī Amerikas Lietuviešu padome nosūtīja
prezidentam H.Trumenam memorandu, kurā atgādināja par Baltijas
problēmu. Atbildot uz to, Padomes delegāciju pieņēma ASV
prezidents un apsolīja, ka tiks turpināta neatzīšanas politika un
palielināts spiediens pret PSRS. Jūtot pieaugošo interesi par
Baltijas problēmu, emigrantu organizācijas savās aktivitātēs sāka
iekļaut arī ANO. 1949.gadā ASV lietuviešu organizāciju līderi
nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram Trigvem Lī (Trygve Lie),
kurā tika aprakstīts padomju genocīds pret Baltijas tautām un
izteikts lūgums ANO iejaukties un veikt pasākumus, lai to apturētu.
Aug baltiešu trimdinieku pašapziņa
Arī igauņu emigrācijas organizācijas aukstā
kara sākumā, jūtot rietumvalstu politiķu intereses pieaugumu, izvērsa
savu darbību. 1947.gadā A.Reijs, A.Varma, A.Horms un citi līderi
nodibināja Igaunijas trimdas valdību. To izveidoja Norvēģijas
galvaspilsētā, tāpēc tā arī ieguva apzīmējumu "Oslu valdība".
Igauņu emigrantu mītnes zeme Zviedrija bailēs no PSRS negribēja
pieļaut šādas valdības izveidošanu. Zviedrija jau 1940.gada vasarā
faktiski bija atzinusi Baltijas valstu okupācijas likumību.
"Oslo valdība" paziņoja, ka ir Igaunijas
Republikas tiesību pārmantotāja.
Līdzīgi procesi 1948.gadā bija vērojami arī
latviešu emigrantu organizācijās. K.Zariņš sarunā ar Lielbritānijas
Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru M.A.Henkiju
1.septembrī atzīmēja, ka atsevišķi latviešu trimdas pārstāvji
(B.Kalniņš, V.Bastjānis, A.Klīve, R.Liepiņš un bīskaps Jāzeps
Rancāns) mēģina izveidot Latvijas trimdas valdību. K.Zariņš uzsvēra,
ka viņu satrauc tādas tendences. Pēdējā likumīgā Latvijas
Republikas valdība bija apstiprinājusi viņu par valsts ārkārtas
pilnvaru nesēju neatkarības zaudēšanas gadījumā. K.Zariņš
sarunā ar M.A.Henkiju atsaucās uz kara laika britu Ārlietu
ministrijas kritiskajiem izteikumiem pret emigrācijas valdībām.
M.A.Henkijs apstiprināja šādu pieeju un uzsvēra, ka arī 1948.gadā
Anglijas valdības nostāja nav mainījusies. Lielbritānija neatzīst
valdības, kuras nekontrolē savu teritoriju. Tās var tikai radīt
starptautiskas problēmas. M.A.Henkijs savā atskaitē par sarunu ar
K.Zariņu atzina, ka tas ir norūpējies, ka veidojamā Latvijas emigrācijas
valdība var mazināt viņa ietekmi Lielbritānijā dzīvojošo 20 000
latviešu vidū un arī citur pasaulē. M.A.Henkijs deva K.Zariņam
padomu visiem līdzekļiem aizkavēt šādas trimdas valdības izveidošanos
un paziņoja, ka Anglija tai nesimpatizēs. Viņš aicināja latviešus
Lielbritānijā cītīgi strādāt un tādējādi ātrāk izveidot pārtikušu
sabiedrību.
Francijas atšķirīgā
nostāja
Francija, salīdzinot
ar ASV un Lielbritāniju, pret Baltijas problēmu ieņēma atšķirīgu
nostāju. Sākums šādai politikai bija redzams jau 1940.gadā, kad
15.augustā maršala Anrī Petēna valdība izdeva pavēli slēgt
Baltijas valstu sūtniecības Parīzē. 24. augustā Francija nodeva
Padomju Savienībai Baltijas valstīm piederošās ēkas un citus īpašumus.
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem saglabāja personīgo
diplomātisko statusu. Līdzīgu politiku Francijas valdība turpināja
arī pēc Otrā pasaules kara. Britu diplomāti Parīzē 1948. gada
17.septembrī ziņoja savai Ārlietu ministrijai, ka Francijas valdība
iebilst pret Baltijas valstu pārstāvju klātbūtni dažādās
starptautiskās organizācijās. Konkrēti - Francija uzstājās pret
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dalību pasaules pasta savienībā un
Eiropas reģionālajā raidorganizācijā. M.A.Henkijs no Ārlietu
ministrijas norādīja, ka Anglijas valdība neatbalsta šādu politiku.
PSRS savukārt stimulēja šādu pieeju, cenšoties visos iespējamos
veidos izolēt likumīgos Baltijas republiku pārstāvjus. M.A.Henkijs
to novērtēja kā mēģinājumu piespiest Rietumu valstis drīzāk atzīt
Baltijas padomju republikas.
Lielbritānijas sūtniecība Parīzē mēģināja ietekmēt Franciju un
aicināja tās Ārlietu ministriju mainīt savu pozīciju. Par to
M.A.Henkijam no Parīzes 1948. gada 30.septembrī ziņoja britu vēstniecības
darbinieks J.Huds. Viņš rakstīja, ka ticies ar Francijas Ārlietu
ministrijas Austrumeiropas departamenta vadītāju un iesniedzis viņam
britu puses memorandu. Tajā Francijas attieksme pret Baltijas valstīm
nosaukta par kļūdainu un izteikts aicinājums turpmāk abām valstīm
sadarboties un labāk saskaņot savus viedokļus. J.Huds arī norādīja,
ka PSRS cenšas visiem spēkiem sašķelt rietumvalstis un novājināt
to pārstāvniecību starptautiskās organizācijās. 11. novembrī
J.Huds atkal ziņoja no Parīzes, ka Francijas Ārlietu ministrija apsolījusi
turpmāk ciešāk sadarboties ar Angliju un realizēt saskaņotāku nostāju
pret Baltijas valstu līdzdalību starptautiskās organizācijās.
ASV atbalsta
apliecinājums
1950.gadā ASV valdība
apliecināja savu labvēlīgo attieksmi pret okupēto Baltijas valstu
diplomātiem. Tās Finanšu ministrija izdeva rīkojumu, kas atļāva
1940.gadā nobloķēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumu peļņas
procentus izmantot Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības
nodrošināšanai. ASV valdība arī atļāva zināmas naudas summas
izmaksāt Baltijas valstu pārstāvniecībām citās zemēs.
ASV prezidents H.Trumens un citi valdības pārstāvji pirmoreiz pēc
1940.gada atkal sāka runāt par sagrābto Baltijas tautu atbrīvošanu.
ASV Kongresā notika diskusijas par speciālas rezolūcijas pieņemšanu
par Austrumeiropas paverdzinātajām tautām. Pie tām tika pieskaitīti
arī latvieši, lietuvieši un igauņi. Tika izdots rīkojums, kas
aizliedza ASV valdības locekļiem, vēstniekam Maskavā apmeklēt
Baltijas padomju republikas. Valdības intereses Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas PSR pārstāvēja ASV ģenerālkonsuls Ļeņingradā. Bet viņš
pārsvarā nodarbojās ar konsulārajiem jautājumiem un netikās ar
valdības vai kompartijas vadītājiem. Šāda ASV nostāja Baltijas
jautājumā deva šīm tautām cerības uz savu valstu neatkarības
atjaunošanu nākotnē. Optimismu viesa prezidenta H.Trumena administrācijas
akcentētais neatzīšanas politikas nemainīgums un tās nepārtrauktība.
Svarīgi bija tas, ka ASV 50.gadu sākumā ne tikai konstatēja
prettiesisko situāciju, kādā bija nonākušas Baltijas tautas, bet arī
pauda skaidru un atklātu atbalstu to centieniem izbeigt okupāciju. ASV
demonstrēja gatavību sniegt palīdzību Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas tautām neatkarības atjaunošanā. ASV nostāja pret Baltijas
problēmu, salīdzinot ar Otrā pasaules kara laiku, bija radikalizējusies.
Lielbritānijas
solidaritāte
Arī Lielbritānijas Ārlietu
ministrija pēc valdības pieprasījuma 1950.gada 24.maijā sagatavoja
apkopojošu dokumentu "Baltijas valstu statuss". Tajā bija
labi redzama Anglijas attieksme pret Baltijas jautājumu. Dokumenta
saturs liecināja, ka Lielbritānijas pozīcija atšķīrās no ASV.
Dokumentā bija uzsvērts, ka Anglijas valdība de facto atzinusi
Baltijas valstu inkorporāciju PSRS jau 1940.gadā un neredz reālas
iespējas tuvākajā nākotnē atjaunot to neatkarību. Izmaiņas, kas
1940. gadā notikušas Baltijas valstīs, Lielbritānijā nav apstiprinātas
de iure galvenokārt praktisku apsvērumu dēļ. Tas uzreiz dotu
Padomju Savienībai iespējas pretendēt uz visiem Baltijas valstu īpašumiem,
kas atradās Anglijā. Lielbritānija neatzīs inkorporāciju tik ilgi,
kamēr nebūs panākta PSRS un Anglijas vienošanās par savstarpējo
finansiālo pretenziju atrisināšanu. Dokumenta nobeigumā atzīmēts,
ka ne tikai finansiāli apsvērumi attur Angliju no pilna apjoma
inkorporācijas atzīšanas. Zināma loma visā šajā procesā ir arī
sabiedriskajai domai, kas ir izteiktā opozīcijā pret jebkādu nelikumīgās
inkorporācijas legalizēšanu.
Angļi un
amerikāņi saskaņo viedokļus
Mēģinot konkretizēt
un precizēt savu attieksmi pret Baltijas valstu problēmu, 1950.gada
augustā Lielbritānijas Ārlietu ministrija pieprasīja informāciju arī
no savas vēstniecības Vašingtonā. Tās atbildē bija norādīts, ka
ASV valdība un valsts departaments strikti izvairās no jebkuriem soļiem
un darbībām, kas liecinātu par gatavību atzīt Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas inkorporāciju. Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Vašingtonā
pilnībā saglabājuši savu statusu un pilda savas funkcijas. Viņiem
ir visas diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. Vēstulē arī
norādīts uz baltiešu izveidoto organizāciju aktivitātēm. Baltiešu
kopiena ASV ir skaitliski diezgan liela un tāpēc spēlē zināmu lomu
vēlēšanu laikā. Tas viss liek ASV politiķiem rēķināties ar šīs
etniskās grupas nostāju. Arī Amerikas sabiedrība ļoti jūt līdzi
un simpatizē baltiešiem. Uz britu Ārlietu ministrijas jautājumu, kāda
varētu būt ASV reakcija, ja Londona atņemtu diplomātisko statusu un
privilēģijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem, atzīmēts,
ka precīzi to prognozēt ir grūti. Bet katrā ziņā tā būtu negatīva.
1950.gada 21.novembrī pēc britu ārlietu ministra vietnieka Viljama
Strenga iniciatīvas notika apspriede par Baltijas valstu diplomātisko
pārstāvju turpmāko statusu Londonā. Bez V.Strenga apspriedē vēl
piedalījās Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvji Ričards
Febers, Ēriks Bekets, Endrjū Nobls, G.Herisons u. c. V.Strengs iestājās
par baltiešu diplomātu statusa maiņu. Viņš uzskatīja, ka Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas pārstāvji ir jāsvītro no oficiālā ārvalstu
diplomātu saraksta, jo tas sagādā Anglijas valdībai zināmas problēmas.
Lielbritānijas tiesa var noliegt viņu statusu, jo Anglijas valdībai
jau ilgu laiku vairs nav diplomātisko attiecību ar Latviju, Lietuvu un
Igauniju. Ēriks Bekets, uzstājoties apspriedē, savukārt atzina, ka
diplomātiskā imunitāte attiecināma tikai uz tādiem diplomātiem,
kuru valstis atzīst Anglija. Endrjū Nobls un G.Herisons uzsvēra, ka
pašlaik nav piemērotākais laiks, lai baltiešu pārstāvju vārdus svītrotu
no Anglijas oficiālā diplomātisko pārstāvju saraksta. Tāda rīcība
izraisītu nelabvēlīgu rezonansi britu sabiedrībā un ASV valdībā.
Lai rastu kādu problēmas risinājumu, V.Strengs ierosināja panākt
konfidenciālu vienošanos ar baltiešu pārstāvjiem. Viņiem tiek
saglabāta diplomātiskā imunitāte, vienlaikus svītrojot viņu vārdus
no oficiālā Ārlietu ministrijas saraksta. R.Danbers no Līgumu
departamenta ierosināja nosaukt Baltijas valstu pārstāvjus K.Zariņu,
A.Tormu un Baluti par diplomātiem personīgā kapacitātē, kas bauda
Viņa majestātes valdības noteiktās privilēģijas. Baltiešu diplomāti
zaudētu savas privilēģijas, ja viņi tiktu iesaistīti tiesas procesā.
Latvijas diplomātu statuss Lielbritānijā
Lielbritānijas Ārlietu ministrija 1950.gada
novembra beigās sāka sarunas ar Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem
Londonā par viņu jauno statusu. Endrū Nobls 20.decembrī iesniedza
Ziemeļu departamenta vadībai atskaiti par šo sarunu gaitu un rezultātiem.
Galvenais, kas satrauca baltiešus, pēc E.Nobla domām, bija neskaidrība
starp oficiālajā likumdošanā noteiktajām diplomātiskajām privilēģijām
un diplomāta tiesībām personīgajā kapacitātē. E.Nobls
skaidroja, ka arī turpmāk Baltijas diplomāti Anglijā baudīs ārvalstu
diplomātiem piešķirto imunitāti un citas privilēģijas un tādējādi
tiks pasargāti no varbūtējā PSRS spiediena. Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas diplomātiem tika uzsvērts, ka viņi var justies droši -
Anglijas valdība turpinās neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju de
iure. Novērtējot sarunu rezultātus, E.Nobls atzina, ka, pēc viņa
domām, ir panākta visu pušu saprašanās. Anglija tagad varēs bez
sarežģījumiem veikt izmaiņas oficiālajā akreditēto diplomātu
sarakstā. E.Nobls arī uzsvēra, ka no visiem trim Baltijas valstu
diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem visinteliģentākais ir
Igaunijas diplomāts A.Torma. Tieši viņš vislabāk izprata problēmas
būtību un neiebilda pret tās risinājumu.
Francija neatzīst Kārļa Zariņa
pilnvaras
1950.gada vasarā Kārlis Zariņš kā Latvijas
valdības ārkārtas pilnvaru nesējs devās garākā ceļojumā pa
Rietumeiropas valstīm, lai stiprinātu savas valsts starptautisko
statusu. Viņš apmeklēja Vatikānu, Itāliju, Franciju un Vāciju.
R.Febers no Ziemeļu departamenta sagatavoja analītisku dokumentu par
šīm K.Zariņa aktivitātēm. Viņš atzīmēja, ka Vatikāna, Itālijas
un arī Vācijas attieksme pret Latvijas Republiku ir labvēlīga.
Francijā K.Zariņš sastapās ar citādu attieksmi. Viņu satrauca
tas, ka šī valsts neatzīst viņa ārkārtas pilnvaras, kā arī
tiesības nozīmēt Latvijas diplomātiskos pārstāvjus. Latvijas
Republikai līdz ar to nav sava diplomātiskā pārstāvja Francijā.
R.Febers, vērtējot K.Zariņa aktivitātes, atzīmēja, ka tās
veiktas, lai stiprinātu arī viņa paša statusu Anglijā, it īpaši
laikā, kad notiek sarunas par oficiālā diplomātu saraksta izmaiņām.
Lielbritānijas attieksme pret mūsu
trimdas organizācijām
Kā liecina Lielbritānijas valsts arhīva
dokumenti, Anglijas Ārlietu ministrijas uzmanība apskatāmajā laikā
bija pievērsta arī attiecībām starp atsevišķiem latviešu
trimdas līderiem. G.Herisons no Ziemeļu departamenta 1950.gada
19.oktobrī uzrakstīja ziņojumu, kurā izvērtēja tikšanos un
sarunu ar bīskapu Jāzepu Rancānu un K.Zariņu. Viņš atzīmēja,
ka tās laikā J.Rancāns centās uzsvērt Latvijas Republikas bijušā
parlamenta izglābušos deputātu lomu valsts statusa stiprināšanā
ārvalstīs. J.Rancāns, pēc G.Herisona domām, bija izteikti
ambiciozs, un tas nepatika K.Zariņam. Tikšanās gaitā J.Rancāns
izvirzīja arī jautājumu par Latvijas trimdas valdības izveidošanu.
Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis, atsaucoties uz to, paziņoja,
ka Anglija pašlaik neizskata jautājumu par šādas valdības
izveides nepieciešamību un tās atzīšanu. Drīz pēc šīs tikšanās
G.Herisons saņēma vēstuli no K.Zariņa. Tajā Latvijas sūtnis
pauda neapmierinātību, ka sarunas laikā britu Ārlietu ministrijā
J.Rancāns sevi prezentēja nevis kā Latvijas Katoļu baznīcas bīskapu,
bet gan kā pēdējās Saeimas vicespīkeru. K.Zariņš uzsvēra, ka
J.Rancānam nav nekādu oficiālu pilnvaru pārstāvēt Latvijas
valsti. Viņš ir tikai Latvijas Katoļu baznīcas vadītājs un nekas
vairāk. Vēstules nobeigumā K.Zariņš arī autoritatīvi paziņoja,
ka lielākā daļa trimdas latviešu neuzskata J.Rancānu par vērā
ņemamu politiķi.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija arī analizēja 1950.gada
18.-20.oktobrī Londonā notikušo latviešu trimdas līderu sanāksmi,
kuras laikā tika pārspriesti tālākās darbības virzieni. Sanāksmi
vadīja K.Zariņš, un tajā piedalījās J.Rancāns, Voldemārs Bastjānis,
Ādolfs Bļodnieks, J.Celms, T.Ozoliņš u.c. Londonas tikšanās laikā
tika apstrīdēta 1946.gadā Ženēvā pieņemtā Latvijas bijušo
parlamenta deputātu un ministru vienošanās, ka J.Rancāns ir augstākais
Latvijas pārstāvis ārvalstīs un ka viņam ir tiesības izveidot
trimdas valdību. Tika uzsvērts, ka 1934.gadā beidzās Latvijas
parlamenta deputātu pilnvaras un valsts attīstībā sākās jauns
posms. Rietumu demokrātiskās valstis atzina 1934.gada pārmaiņas un
to rezultātā izveidoto Latvijas valdību. Bet tā savukārt, domājot
par darbību krīzes situācijā, 1940.gada 17.maijā piešķīra ārkārtas
pilnvaras K.Zariņam. Tā kā pašlaik Rietumu valstis nav atzinušas
kādu citu Latvijas Republikas valdību, tad K.Zariņš ir vienīgais
tās likumīgais pārstāvis. Jautājums par 1922.gada Latvijas
Satversmes atjaunošanu trimdā nav reāls. To varēs darīt tad, kad
Latvija būs brīva un pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti. Britu
Ārlietu ministrijas sagatavotajā dokumentā atzīmēts, ka K.Zariņš
aicinājis trimdas līderus būt vienotiem un kopīgi strādāt
Latvijas tautas interesēs.
Briti un igauņu trimdinieki
1951.gada vasarā Lielbritānijas Ārlietu
ministrija vērtēja arī Igaunijas trimdas organizāciju aktivitātes
kārtējās emigrācijas valdības izveidē un valsts prezidenta ievēlēšanā.
21.jūlijā Ārlietu ministrijā notika apspriede par šo jautājumu.
Ričards Febers no Ziemeļu departamenta, analizējot izveidojušos
situāciju, konstatēja, ka Lielbritānijas interesēs nav atzīt šādas
valdības izveidošanu. Viņš uzsvēra: tas, ka Anglija de iure
neatzīst Igaunijas PSR, nenozīmē, ka tai automātiski jāatzīst
trimdas valdība. R.Febers arī atzīmēja, ka tas ir pretrunā ar līdzšinējiem
Anglijas ārpolitikas principiem - atzīt valdību, kura reāli
nekontrolē savas valsts teritoriju. Situāciju, pēc viņa apsvērumiem,
var sarežģīt ASV, kas ne de iure, ne de facto nav
atzinušas visu triju Baltijas republiku okupāciju un aneksiju. Ja
ASV atzīs Igaunijas emigrācijas valdību un ievēlēto prezidentu,
tas nostādīs Lielbritāniju sarežģītā situācijā. Meklējot
argumentus, kā Anglijas pusei labāk noraidīt atsevišķu Igaunijas
trimdas organizāciju lēmumu, R.Febers atzīmēja, ka to virzītais
potenciālais prezidenta kandidāts Augusts Rei, kas pilda Igaunijas
Nacionālās padomes priekšsēdētāja funkcijas, nebauda vispārēju
atbalstu. Kā arguments britu ārlietu resora noraidošajai attieksmei
tika piesaukts fakts, ka Igaunijas valsts prezidenta ievēlēšana
sarežģīs igauņu attiecības ar latviešu trimdas organizācijām.
Ziemeļu departamenta vadošais darbinieks bija pārliecināts, ka kādas
baltiešu trimdas valdības atzīšana no Rietumu valstu puses saasinās
attiecības ar Padomju Savienību. Tā šādu soli varētu iztulkot kā
provokatīvu rīcību, kā attiecīgu aukstā kara žestu. Tā rezultātā
sasprindzinājums starptautiskajās attiecībās tikai pieaugs.
Vadoties no visiem šiem apsvērumiem, R.Febers ieteica valdībai
neatzīt trimdā ievēlēto Igaunijas prezidentu un tā izdotos
likumdošanas aktus. Britu valdība nedrīkst savas valsts teritorijā
pieļaut šādas vēlēšanas, kā arī piešķirt telpas šāda
prezidenta rezidencei. Lai neradītu negatīvu reakciju sabiedrībā
un savu sabiedroto vidū, R.Febers uzskatīja, ka Anglijas rezervētā
attieksme pret šādām Igaunijas trimdas aktivitātēm nav jāpauž
oficiāli un publiski, neraugoties uz tās pārstāvja A.Tormas lūgumu.
Trimdinieku
aktivizēšanās ASV
Salīdzinot ar laipojoši
uzmanīgo Lielbritānijas valdības nostāju, ASV pret Baltijas problēmu
arī 1951.gadā demonstrēja iepriekšējo gadu stingro politiku, paužot
atbalstu latviešu, lietuviešu un igauņu tautām. Gada sākumā ASV
valdība piešķīra līdzekļus radiostacijas "Amerikas
balss" darbības sākšanai. Tās uzdevums bija sniegt objektīvu
informāciju PSRS apspiestajām tautām. Radio uzsāka raidījumus arī
triju Baltijas tautu valodās. Vācijas Federatīvā Republika 1951.gada
3.augustā deklarēja, ka Baltijas valstis ir okupējusi PSRS un ka Vācija
neuzskata šādu rīcību par leģitīmu.
Jūtot rietumvalstu atbalstu, dibinājās arvien jaunas un jaunas baltiešu
trimdas organizācijas. Tās izvērsa dažādas aktivitātes. 1951.gada
14.jūnijā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Brīvības komitejas svinīgi
tika uzņemtas līdzīga rakstura Eiropas komitejā. ASV piešķīra
finansējumu šo organizāciju darbībai. Baltiešu tautu Brīvības
komitejas vāca informāciju par situāciju Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas PSR un iesniedza to rietumvalstu valdībām, ANO, Eiropas
Padomei un citām starptautiskām institūcijām. Cieša sadarbība
izveidojās ar dažādām radniecīgām ASV organizācijām, piemēram,
organizāciju cīņai pret komunismu, padomju genocīdu un koloniālismu.
Baltiešu trimdas pārstāvji centās arī piedalīties dažādās
starptautiskās konferencēs, kurās tika analizēta pēckara periodā
izveidojusies situācija Austrumeiropas komunistiskā bloka valstīs,
tajā skaitā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tradicionāli konferencēs
tika pieņemtas rezolūcijas, kas pieprasīja brīvību paverdzinātajām
tautām.
Rietumus
satrauc staļiniešu noziegumi
Kā liecina 1951.gada jūlija
- augusta sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu ministriju un vēstniecību
Vašingtonā, Angliju satrauca PSRS veiktās civiliedzīvotāju deportācijas
un nogalināšana Baltijas valstīs. E.Tomkinam no vēstniecības tika
uzdots noskaidrot ASV Valsts departamenta viedokli šajos jautājumos.
Viņš atbildes vēstulē Ziemeļu departamenta darbiniekam
R.Ezeringtonam-Smitam 20.jūlijā rakstīja, ka ASV figurē dažādi
skaitļi par cilvēku zaudējumiem Baltijas valstīs. Daži avoti min,
ka padomju režīms Lietuvā nogalinājis vai deportējis ap 40% no
visiem iedzīvotājiem. Tomēr ticamākais ir skaitlis, ka laika posmā
pēc 1944.gada, kad Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ienāca padomju
armija, katra no Baltijas valstīm ir zaudējusi ap 100 000 cilvēku.
Valsts departaments savas atziņas balsta uz izlūkdienesta ziņām un
emigrācijas organizāciju sniegto informāciju. E.Tomkins atsaucās arī
uz pazīstamā sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa sagatavoto ziņojumu
par situāciju Baltijā, kas publicēts Zviedrijā. B.Kalniņš konstatē,
ka Latvija, Lietuva un Igaunija kopā zaudējušas apmēram ceturtdaļmiljonu
iedzīvotāju. To ASV uzskata par korektāko skaitli.
R.Ezeringtons-Smits atbildes vēstulē E.Tomkinam atzīmēja, ka atšķirības
skaitļos rodas tāpēc, ka atsevišķas emigrantu organizācijas cenšas
pārspīlēt cilvēku zaudējumu apjomu. Viņš pats par ticamākajiem
atzīst B.Kalniņa aprēķinus. Kā redzams no arhīvu dokumentiem,
Lielbritānijas Ārlietu ministrija uzskatīja, ka šādi padomju režīma
noziegumi ir pietiekams pamats, lai tai izvirzītu apsūdzības
starptautiskās institūcijās.
Ņemot vērā Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti tālaika
starptautiskajās attiecībās, it īpaši starp Rietumiem un
Austrumiem, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Pētniecības
departaments 1951.gada jūlijā sagatavoja dokumentu ar garu nosaukumu:
"Piezīmes pie Baltijas valstu inkorporācijas PSRS vēstures un
Lielbritānijas attieksme pret viņu statusu". Dokumentam bija vairākas
daļas. Pirmajā ļoti korekti bija aprakstīta Baltijas valstu izveidošanās
vēsture, brīvības cīņu laiks un pirmās problēmas šo valstu
attiecībās ar Padomju Krieviju. Uzsvērts, ka jau 1918. un 1919.gadā
boļševiku Krievija mēģināja sagrābt Baltijas valstis, izraisot
militāru konfliktu un izveidojot šeit komunistiskās marionešu valdības.
Par tādu tika uzskatīta īslaicīgā J.Anvelta padomju valdība
Igaunijā, P.Stučkas valdība Latvijā un V.Mickeviča-Kapsuka valdība
Lietuvā. Dokumentā arī atzīmēts 1924.gada komunistu neveiksmīgais
pučs Igaunijā.
Britu pētījums
par Baltijas valstu okupācijas sagatavošanu
Apskatot starpkaru
periodu, britu Ārlietu ministrijas eksperti atzīmē, ka, sākot ar
30.gadu pirmo pusi, Baltijas valstis izjuta Padomju Savienības
spiediena pieaugumu. Kaut arī 1932.gadā tika parakstīts Latvijas,
Igaunijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, Padomju Savienība 1939.gada
23.augustā slepeni vienojās ar Vāciju sadalīt ietekmes sfērās
Austrumeiropu un Baltijas valstis. Pēc tam PSRS uzspieda Baltijas valstīm
karabāzu līgumus un ieveda šeit savu armiju.
Dokumenta trešajā sadaļā parādīta britu puses izpratne par situāciju
Baltijas valstīs 1940.gada jūnija dienās. PSRS ultimatīvās notas,
ko saņēma visas trīs Baltijas valstis, ietvēra prasību nekavējoties
atkāpties esošajām valdībām un atļaut ielaist savās valstīs
pietiekamu daudzumu padomju armijas. Baltijas valstu okupācija sākās
15.jūnijā, un to Igaunijā vadīja A.Ždanovs, Latvijā A.Višinskis,
bet Lietuvā V.Dekanozovs. Pēc padomju armijas ievešanas Baltijas
valstīs tūlīt tika izveidotas Maskavai "draudzīgas valdības".
Drastiski izmainot likumdošanu, 14.un 15.jūlijā notika parlamenta vēlēšanas,
kurās atļāva piedalīties tikai vienam kandidātu sarakstam
"Apvienotajam darba tautas blokam". Jaunajiem parlamentiem sanākot
uz pirmo sēdi, tika pasludināta padomju varas izveide un apstiprināts
lūgums par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju PSRS sastāvā.
3.augustā PSRS Augstākā padome akceptēja Lietuvas PSR kā 14.
savienoto republiku. 5.augustā līdzīgu lēmumu pieņēma par Latviju,
bet 6.augustā par Igauniju.
Angļu politika
pašu spogulī
Īsi noraksturojuši
Baltijas valstu stāvokli Otrā pasaules kara gados, dokumenta autori tālāk
pievēršas detalizētam Anglijas valdības politikas raksturojumam.
1940.gada 11.augustā Lielbritānija saņēma PSRS valdības notu par
to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir iekļautas PSRS sastāvā un tāpēc
līdz 25.augustam britu pārstāvniecībām Rīgā, Kauņā un Tallinā
jāpārtrauc sava darbība un jāatstāj šīs republikas. Notā bija
pieprasīts slēgt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā
un visus īpašumus un arhīvus nodot PSRS sūtnim Anglijā. Tika atzīmēts,
ka padomju valdība konfiscējusi britu pilsoņu īpašumus Baltijas
valstīs. Padomju valdība arī uzsvēra, ka vēl joprojām nav atrisināts
Baltijas valstu zelta jautājums.
Pēckara periodā pirmais britu valdības oficiālais paziņojums par
Baltijas valstīm bija 1947.gada 10.februārī. Tad tās pārstāvis
parlamentā Makneils, atbildot uz deputāta Sevorija jautājumu, uzsvēra:
"Viņa Majestātes valdība atzīst Baltijas valstu absorbēšanu
no Padomju Savienības puses de facto, bet neatzīst to de iure."
Šāds paziņojums tādā pašā formā vēlreiz tika apstiprināts
1947.gada 23.maijā. Gadu vēlāk, kad notika starpvalstu diskusijas,
vai Baltijas padomju republiku pārstāvji var piedalīties
starptautisko organizāciju darbā, Anglija uzsvēra, ka tā neatzīst de
iure Latviju, Lietuvu un Igauniju par PSRS sastāvdaļu. Saskaņā
ar šādu pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskie pārstāvji
Londonā netiek atzīti kā savu valstu sūtņi.
Pēckara perioda sākumā Baltijas valstu statusa jautājums tika skatīts
arī britu tiesās. Pirmoreiz tas notika 1946.gadā, kad divas Igaunijas
kuģniecības kompānijas (Tallin Laevauhisus Ltd. un Tallin Shiping
Co Ltd.) pieprasīja atzīt īpašuma tiesības. Šā procesa laikā
tiesnesis Atkinsons pieprasīja rakstisku atbildi no ārlietu ministra
E.Bevina par Anglijas valdības attieksmi pret Baltijas valstu statusu.
Tiesai tika dots jau zināmais skaidrojums, kas ietvēra četrus
punktus: 1) Lielbritānija atzīst Igaunijas PSR de facto par
Igaunijas valdību; 2) atzīst, ka Igaunija de facto ir iekļauta
PSRS, bet neatzīst to de iure; 3) atzīst, ka agrākās
Igaunijas Republikas, kas pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, de
facto vairs nav; 4) atzīst, ka Igaunijas Republika līdz 1941.gada
22.jūnijam bija neitrāla, bet pēc tam PSRS sastāvā kā karadarbībā
iesaistīta teritorija. No 1941.gada jūlija līdz 1944.gada septembrim
Igauniju militāri bija okupējusi Vācija.
Rietumvalstu atšķirīgā attieksme
Tiesnesis Atkinsons pieņēma lēmumu, ka Anglijai Igaunijas inkorporācija
de facto ir jāuzskata no 1940.gada 6.augusta, t.i., dienas, kad
Igaunija tika iekļauta PSRS. Apelācijas tiesas tiesnesis Takers savukārt
uzsvēra, ka tas noticis 21.jūlijā - dienā, kad Igaunijas marionešu
parlaments pasludināja padomju varu. Savukārt Anglijas Ārlietu
ministrija, vadoties "no administratīviem apsvērumiem",
ierosināja pieņemt 1946.gada 1.janvāri kā Baltijas valstu inkorporācijas
datumu.
Pētniecības departamenta eksperti dokumenta nobeigumā aplūkoja arī
citu Rietumeiropas valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. Viņi uzsvēra,
ka ASV inkorporāciju nekad nav atzinusi ne de facto, ne de iure.
Zviedrijas valdība inkorporāciju atzina jau 1940.gadā par pārsteigumu
savas valsts sabiedrībai. Šāds lēmums neguva popularitāti.
Zviedrijas valdība arī uzskatīja, ka visi agrāko Baltijas valstu
pilsoņi, kas pēc 1940.gada 5.augusta ieradušies Zviedrijā, ir PSRS
pilsoņi.
Anglijas Ārlietu ministrijas 1951.gada augustā sagatavotais dokuments
liecina, ka valdība uzmanīgi sekoja notikumu attīstībai ap Baltijas
valstīm. Anglijas valdības pozīcija bija kaut kur vidū starp ļoti
stingro ASV un kapitulantisko Zviedrijas nostāju. Lielbritānija,
formulējot politiku Baltijas jautājumā, vispirms domāja, kā aizsargāt
savu pilsoņu īpašuma tiesības Baltijas valstīs. Pētniecības
departaments ieteica nekapitulēt PSRS spiediena priekšā un ieturēt
saskaņotu politiku ar ASV.
Starptautiskā situācija, kas veidojās pašā 50.gadu sākumā, liecināja,
ka aukstais karš uzņem apgriezienus un attiecības starp rietumvalstīm
un PSRS turpina pasliktināties. Tas kopumā sekmēja daudzu demokrātisko
valstu labvēlīgu nostāju Baltijas jautājumā. Likumīgi ieceltie
Baltijas valstu diplomāti, neraugoties uz atsevišķam problēmām, varēja
turpināt veikt savas funkcijas un aizstāvēt latviešu, lietuviešu un
igauņu intereses. Attieksme pret Baltijas problēmu šajā laikā balstījās
uz starptautisko tiesību normām, morāles principiem un ASV stingro un
konsekvento neatzīšanas politiku. Viss liecināja, ka tas ir ne vien
juridisku, bet arī politisku principu jautājums. Austrumu un Rietumu
pretstāve un konfrontācija nodrošināja Baltijas jautājuma aktualitāti,
bet vienlaikus arī bloķēja jebkādas iespējas rast konstruktīvu
risinājumu. PSRS kategoriski noraidīja visas iniciatīvas, kvalificējot
tās kā pretpadomju politiku.
Demokrātiskās rietumvalstis pēc to attieksmes pret Baltijas jautājumu
50.gadu sākumā var iedalīt trijās grupās: viena grupa ne de facto,
ne de iure neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un
inkorporāciju. Otrā grupa, vislielākā, atzina to de facto, bet
neatzina de iure. Šīs valstis uzskatīja, ka PSRS pilnībā kontrolē
situāciju Baltijā. Savukārt trešā grupa atzina PSRS soļus Baltijas
valstīs un to iekļaušanu Padomju Savienībā par likumīgiem. Atsevišķas
valstis nekad nesniedza oficiālus paziņojumus par PSRS veikto
aneksiju, bet vairāk vadījās no politiskās konjunktūras, kas bija
mainīga. Jaunās valstis, kas uz pasaules politiskās kartes parādījās
pēc Otrā pasaules kara beigām dekolonizācijas rezultātā, neiesaistījās
polemikā par Baltijas problēmu. Tās centās it kā distancēties no
Austrumu un Rietumu konfliktiem. Tomēr, ja kāda no valstīm izteicās
par šo jautājumu, tā parasti Baltijas valstu aneksiju neatzina par
atbilstošu starptautisko tiesību normām.
Baltijas jautājuma saasināšana
1952.gads ASV bija prezidenta vēlēšanu gads, un Baltijas jautājums
bija iekļauts republikāņu un demokrātu partiju priekšvēlēšanu
aktivitātēs. Parādījās politiskas rezolūcijas, kas aicināja pievērst
vēl lielāku uzmanību PSRS paverdzinātajām Austrumeiropas tautām,
aktīvāk atbalstīt to centienus pēc brīvības. ASV nosodīja
Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, kritizēja šeit realizēto PSRS
ekonomisko un nacionālo politiku. Ļoti negatīvi tika vērtēta
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sovetizācija, PSRS politiskās sistēmas
un ideoloģijas uzspiešana, kā arī masu deportācijas un cilvēku vajāšanas
uzskatu un pārliecības dēļ. Rietumu demokrātiskajām valstīm nepieņemami
bija arī "sociālistiskie" pārkārtojumi izglītībā un
kultūrā. Publiski tika uzsvērts, ka Maskava Baltijas valstīs cenšas
izveidot tādu pašu režīmu kā Padomju Savienībā.
Sakarā ar prezidenta vēlēšanu kampaņas aktivitātēm ASV republikāņu
partija 1952.gadā asi kritizēja pie varas esošos demokrātus par
neefektīvo ārpolitiku attiecībā pret PSRS, ko valdība realizēja pēckara
perioda sākumā. Prezidentam H.Trumenam un demokrātu partijai īpaši
tika pārmests par komunisma savaldīšanas politiku (containment policy).
Tika uzsvērts, ka tā ir pasīva politika, kas pieļauj komunisma sistēmas
tālāku izplatīšanos pasaulē. No varas partijas pieprasīja realizēt
stingrāku, noteiktāku, vēl asāku politiku. Kā reakcija 1952.gada
14.jūnijā parādījās prezidenta H.Trumena paziņojums Baltijas
valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem ASV. Paziņojuma diena nebija izvēlēta
nejauši, jo tieši 1940.gada 14.-15.jūnijā, pirms divpadsmit gadiem,
Padomju Savienība izvirzīja ultimatīvas prasības Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas valdībām un uzsāka šo valstu okupāciju.
ASV solidaritātes apliecinājums
Prezidents H.Trumens uzsvēra, ka ASV valdība un tauta jūt dziļas
simpātijas pret paverdzinātajām Baltijas tautām. Viņš norādīja,
ka ASV ir nepieņemama PSRS īstenotā vardarbīgā un prettiesiskā
politika. "Mēs nekad neaizmirsīsim mūsu Baltijas draugus. Mēs
attiecībā uz viņiem izplatīsim mūsu atbalsta politiku un ceram, ka
šīs tautas atkal atgūs brīvību un neatkarību brīvu nāciju saimē."
Demonstrējot savas realizētās politikas konsekvenci, prezidents
H.Trumens 1952.gada septembrī Baltajā namā pieņēma Lietuvas trimdas
pārstāvju delegāciju.
H.Trumena paziņojumā ļoti skaidri, precīzi un diezgan asi bija definēta
ASV nostāja Baltijas jautājumā. No viņa neatpalika arī republikāņu
partijas prezidenta kandidāts ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Viņš vēlēšanu
kampaņas laikā, uzrunājot Amerikas Leģionu, norādīja uz nepieciešamību
palīdzēt Baltijas republikām atgūt brīvību.
D.Eizenhauera runa ļoti saasināti tika uztverta Padomju Savienībā.
Lietuvas kompartijas pirmais sekretārs A.Sniečkus 1952.gada 7.oktobrī,
uzstādamies VKP(b) 19.kongresā, paziņoja, ka Lietuva nekad nebūs
Amerikas imperiālisma pakļautībā. Nevienam neizdosies novirzīt
lietuviešu tautu sāņus no sociālisma celtniecības ceļa. A.Sniečkus
arī uzsvēra, ka lietuvieši nekad nekļūs par amerikāņu vergiem un
mūžīgi paliks PSRS sastāvā.
Arī citas Rietumeiropas valstis, redzot ASV strikto politiku, ieņēma
Baltijas valstīm labvēlīgu nostāju. Piemēram, diktatora, pārliecināta
komunisma pretinieka Franko vadītā Spānija, ar kuru Baltijas valstīm
neatkarības periodā nebija diplomātisko attiecību, pēkšņi izteica
Latvijai, Lietuvai un Igaunijai piedāvājumu izveidot diplomātiskās pārstāvniecības
Madridē. Spānija atteicās atzīt par likumīgām PSRS ar spēku veiktās
pārmaiņas Baltijas valstīs. Spānijas vēstnieks Lielbritānijā
Primo de Riviera 1952.gada 15.augustā vēstulē K.Zariņam atzīmēja,
ka viņa valdība ir gatava pieņemt Madridē Latvijas pārstāvi. Šis
pārstāvis gan netiks iekļauts diplomātiskā korpusa sarakstā, bet
viņam būs diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. K.Zariņš
atsaucās uz šādu ierosinājumu, un 1952.gada 13.novembrī par
Latvijas diplomātisko pārstāvi Spānijā apstiprināja Robertu
Kampusu. Spānijas valdība arī akceptēja Latvijas neoficiālas diplomātiskās
pārstāvniecības darbību.
Vācija un
Dienvidslāvija - ar baltiešiem
Vācijas Federatīvā
Republika, kas kanclera Konrāda Adenauera laikā bija kļuvusi par vērā
ņemamu starptautisko tiesību subjektu, paziņoja, ka tā neatzīst tos
nacistiskās Vācijas laikā noslēgtos līgumus, kas ir pretrunā ar
starptautisko tiesību normām. 1953.gada 29.aprīlī VFR Ārlietu
ministrija nosūtīja Berlīnes tiesai vēstuli, kurā uzsvēra, ka tā
nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un aneksiju. Vadoties no šādas
pieejas, tika konstatēts, ka Baltijas valstis nav zaudējušas savas
starptautiskās tiesības. VFR valdība arī atzina Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas konsulāro dienestu izdotās pases. PSRS un VFR diplomātisko
attiecību nodibināšana 1955.gada 13.septembrī nenozīmēja Baltijas
valstu aneksijas atzīšanu de iure.
No sociālistiskās nometnes valstīm vienīgi Dienvidslāvija un
tās prezidents Josips Brozs Tito nosodīja padomju režīma politiku
pret Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada 29.jūlijā viņš deklarēja,
ka PSRS politika izraisījusi briesmīgas sekas šajā valstī iekļautajām
nekrievu tautām. J.Brozs Tito uzsvēra, ka Padomju Savienība ar totālu
nežēlību no zemes virsas ir noslaucījusi kādreiz neatkarīgās
Baltijas valstis un simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu
deportējusi uz Sibīriju. Dienvidslāvijas prezidents šādu padomju režīma
rīcību nosauca par kriminālnoziegumu un genocīdu un aicināja vainīgos
saukt pie atbildības. Šādi J.Broza Tito izteikumi 50.gadu sākumā
nebija nejauši. Viņš nepakļāvās Staļina spiedienam un tādējādi
bija nonācis dziļā konfliktā ar Padomju Savienību.
Latvijas pase -
joprojām aktuāla
K.Zariņš, pārsvarā
darbodamies Lielbritānijā, Baltijas jautājuma ietvaros cīnījās ne
vien par Latvijas valsts statusa saglabāšanu, bet arī risināja vairākus
praktiskus jautājumus. 1952.gada sākumā viņš sarakstījās ar britu
Ārlietu ministriju par Latvijas pasu izsniegšanas jautājumiem. Baltvāciešu
repatriācijas laikā no 1939. līdz 1940.gadam, bēgot no komunistu režīma,
Latviju kopā ar viņiem bija pametuši arī neliels skaits latviešu.
Viņiem pēckara perioda sākumā bija radušās nopietnas problēmas ar
Vācijas pilsonības un pasu iegūšanu. K.Zariņš, vēlēdamies palīdzēt,
lūdza Anglijas akceptu izsniegt šiem bēgļiem Latvijas pases. Ārlietu
ministrija pēc sarakstes ar Iekšlietu ministriju piekrita šādam
K.Zariņa lūgumam, izsakot cerību, ka netiks pieļautas kaut kādas kļūdas.
1952.gada 22.februārī H.A.F. Hohlers no Ziemeļu departamenta speciālā
vēstulē K.Zariņam atgādināja, ka visām personām, kuras būs saņēmušas
šādas Latvijas pases iebraukšanai Lielbritānijā, būs jāsaņem
šīs valsts vīza.
Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Londonā 1952.gada jūnijā
nosūtīja Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta atbildīgajam
pārstāvim H.A.F. Hohleram vēstules sakarā ar PSRS okupācijas
12.gadadienu. Atgādinājuši par šo traģisko faktu viņu valstu vēsturē,
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā vienlaikus informēja
britu Ārlietu ministriju arī par ASV prezidenta H.Trumena 14.jūnija
paziņojumu. H.A.F.Hohlers uz šīs vēstules malas uzrakstīja šādu
atzinumu: "Amerikas latvieši bija ļoti patīkami pārsteigti, saņemot
šādu ASV prezidenta vēstījumu. Nav šaubu, ka tas viss saistīts ar
vēlēšanu kampaņas aktivitātēm."
Padomju
noziegumu atgādinājums
Anglijas Ārlietu
ministrija 1952.gada 15.jūnijā saņēma arī Baltijas bēgļu
komitejas Birmingemā memorandu, kurā bija uzsvērts, ka padomju okupācijas
rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija ne vien zaudēja valstisko
neatkarību, bet arī vairāk nekā 100 tūkstošus savu pilsoņu.
Memorandā īpaša uzmanība bija pievērsta totalitārā PSRS režīma
noziegumiem. Tajā bija norādīts, ka režīms sabradāja daudzu cilvēku
likteņus, sagrāva ģimenes, atņēma īpašumus un galarezultātā
nevainīgus cilvēkus kā noziedzniekus izsūtīja uz PSRS arktiskajiem
apgabaliem. Šie cilvēki ar varu tika izvietoti 20.gadsimta vergu darba
nometnēs, neciešamos apstākļos nolemti vairāk nāvei nekā dzīvošanai.
Un tiešām daudzi no šiem cilvēkiem šodien jau ir miruši. Šādu
represiju mērķis ir paralizēt tautas nacionālo apziņu, atņemt tai
līderus un padarīt tautu par paklausīgu ieroci komunistiskās
partijas rokās. Deportēto iedzīvotāju vietā stratēģiski svarīgajā
Baltijas reģionā iepludināti padomju režīmam uzticami cilvēki no
Krievijas. Tādējādi tiek veidots jauns "sanitārais
kordons" starp komunistu un brīvo pasauli. Mūsdienās arvien vairāk
kļūst skaidrs, kas reāli notiek aiz dzelzs aizkara. Katra jauna
valsts, kas nonāk padomju režīma pakļautībā, piedzīvo līdzīgas
ciešanas kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Apzinoties briesmas, brīvā
pasaule bruņojas, lai spētu pretoties šai barbariskajai invāzijai.
Visu pienākums šodien ir cīnīties pret šo režīmu, kas atnesis
verdzību un ciešanas, kas cenšas sagraut pasaules morālās un reliģiskās
vērtības.
Sociālistiskās
internacionāles iztapība Maskavai
Nelabvēlīgu nostāju
attiecībā pret Baltijas valstu problēmu 1952.gada oktobrī nodemonstrēja
Sociālistiskās internacionāles kongress Milānā. Tā laikā tika
apspriests jautājums, vai kongresa darbā var pielaist trimdā esošo
sociālistisko partiju pārstāvjus. Austrumeiropas valstu - Polijas, Čehoslovākijas
u.c. - delegātiem atļāva piedalīties kongresa darbā, bet
bezbalsstiesībām. Savukārt Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas,
Armēnijas un Ukrainas sociālistisko partiju delegātiem atļāva būt
tikai kongresa viesiem, liedzot tiesības uzstāties un arī balsot.
K.Zariņš vēstulē Anglijas Ārlietu ministrijai, novērtējot šo
faktu, atzina, ka tas bija īpaši sāpīgi Baltijas valstu pārstāvjiem.
Viņš arī norādīja, ka pret Baltijas valstu sociāldemokrātiem vērsās
Lielbritānijas delegācija un tās vadītājs bijušais britu premjers
Klements Etlijs. Bet britu leiboristu partijas sekretārs Filips Morgans,
uzstādamies savas delegācijas vārdā, pat paziņoja, ka tā nevēlas
redzēt kongresā to valstu sociālistisko partiju pārstāvjus, kuras
legāli ir atzītas kā PSRS inkorporētas teritorijas. F.Morgans arī
uzsvēra, ka viņa partija ir gatava tieši diskutēt ar Padomju Savienību
par visiem šiem jautājumiem. K.Zariņš, novērtēdams šādu britu
leiboristu rīcību, lūdza Ārlietu ministriju viņiem izskaidrot
Anglijas valdības pozīciju Baltijas jautājumā, atgādinot, ka
Lielbritānija atzinusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju
tikai de facto, bet ne de iure.
Britu ietekmīgais laikraksts "The Times" arī pievērsa
uzmanību Milānā notikušā sociālistu kongresa pozīcijai pret trimdā
esošajām partijām. Plaši atreferējot K.Etlija un F.Morgana nostāju,
laikraksts atzīmēja, ka Sociālistiskā internacionāle tādējādi
nevēlas saasināt attiecības ar Padomju Savienību. F.Morgans, pēc
laikraksta korespondenta domām, centās pārliecināt kongresa delegātus,
ka trimdas partiju pielaišana Internacionāles darbā pilnā apjomā
nenostiprinās organizāciju, bet padarīs to par izteikti pretpadomju.
Viņš arī norādīja, ka komunismu vajag apkarot praktiskā veidā,
bet ne ar tādu spēku palīdzību, kas paši nav reprezentatīvi. Sociālistiskajai
internacionālei nekādu praktisku labumu nedos sadarbība ar spēkiem,
kas pat nevar ietekmēt to valstu sabiedrisko domu, ko viņi it kā pārstāv
Latvijas sūtņa pūliņi Londonā
K.Zariņš 1952.gada oktobrī un novembrī par britu leiboristu līderu izteikumiem Milānas kongresā vairākkārt sarakstījās ar Anglijas Ārlietu ministriju. H.A.F.Hohlers no Ziemeļu departamenta centās pārliecināt K.Zariņu, ka leiboristu partijas sekretārs ir pārprasts un ka prese neprecīzi atreferējusi viņa uzstāšanos, izraujot no konteksta atsevišķus teikumus. Tika uzsvērts, ka F.Morgans nav pielīdzinājis Baltijas valstu statusu Armēnijai, Gruzijai un Ukrainai.
H.A.F. Hohlers vienlaikus arī atzina, ka Ārlietu ministrijai nav nekādu oficiālu sviru, lai ietekmētu Sociālistiskās internacionāles nostāju. Mierinot K.Zariņu, viņš uzsvēra, ka oficiālā Anglijas valdības politika pret Baltijas valstu problēmu ir palikusi tāda pati kā iepriekš. H.A.F.Hohlers arī ieteica K.Zariņam sazināties ar leiboristu partijas ārlietu sekretāru Rozu un pārrunāt ar viņu visus interesējošos jautājumus.
Sarakstes gaitā ar britu Ārlietu ministriju K.Zariņš 1952.gada 14.novembrī nosūtīja tai arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociāldemokrātisko partiju kopīgi parakstīto memorandu, kas tika pieņemts Milānas kongresa laikā. Tajā bija norādīts, ka Baltijas valstu sociāldemokrātiskās partijas jau pirms krietna laika (pirms Pirmā pasaules kara) ir uzņemtas Sociālistiskajā internacionālē, kā arī citās šīs partijas izveidotajās starptautiskajās sieviešu un jaunatnes organizācijās. Dokumentā arī uzsvērts, ka cariskās Krievijas despotiskā režīma laikā 20.gadsimta sākumā dažādu nāciju sociālistiskās partijas bija spiestas darboties trimdā. Tad internacionāle atzina to tiesības. Tāpēc arī pēckara periodā Baltijas valstu sociāldemokrāti trimdā uzskata, ka viņi joprojām ir pilntiesīgi internacionāles biedri un pielaižami kongresa darbā. Memorandā arī atzīmēts, ka ne politiski, ne morāli nav pieļaujama internacionāles atsevišķu pārstāvju atturīgā nostāja pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociālistisko partiju trimdas organizācijām. Partijas organizācijas trimdā darbojās uz demokrātiskiem principiem, ir ievēlētas valdes, tiek izdots partijas laikraksts, iekasētas biedra naudas, izveidojušies kontakti ar mītnes zemju strādnieku partijām. Dokumenta nobeigumā uzsvērts, ka nav nekādu principiālu atšķirību starp Baltijas valstu un Spānijas sociālistu partijām vai Bunda organizācijas statusu. Kaut gan tās visas darbojās trimdā, tās tomēr pieskaitāmas Sociālistiskajai internacionālei.
Pēc Otrā pasaules kara Sociālistiskā internacionāle izveidojās par ietekmīgu starptautisku organizāciju, kas apvienoja ļoti daudzu pasaules valstu kreisi orientētas partijas. Risinot jautājumu par Baltijas valstu statusu, ļoti svarīgi bija saglabāt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecību šajā organizācijā. Kopējiem pūliņiem tas arī izdevās. Tā tika iegūta vēl viena starptautiska tribīne, no kuras visai pasaulei varēja atgādināt par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, vienlaikus aicinot palīdzēt atgūt to neatkarību.
Latvijas bēgļu liktenis
Vācijā kara beigās un tūlīt pēc kara atradās apmēram 120 tūkstoši bēgļu no Latvijas. Tāpēc K.Zariņš 50.gadu sākumā līdzās politiskiem jautājumiem centās palīdzēt risināt arī šo cilvēku problēmas. 1952.gada 3.septembrī viņš griezās ar lūgumu pēc finansiālas palīdzības pie Lielbritānijas Sarkanā Krusta biedrības vadītāja Lorda
Vultona. K.Zariņš lūdza 2000 mārciņu, lai nodrošinātu pašas nepieciešamākās zāles un ārstēšanu smagi slimajiem, nevarīgajiem un karā sakropļotajiem latviešiem. Pēc K.Zariņa aprēķiniem tādu bija apmēram 15 tūkstoši. Latvijas sūtnis Londonā nosūtīja līdzīgu vēstuli arī Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, prasot atbalstu vissmagāko invalīdu rehabilitācijai. Anglijas Sarkanais Krusts savu iespēju robežās atsaucās uz šo lūgumu.
D.Eizenhauers un latvieši
1953.gada janvārī par ASV 34.prezidentu kļuva republikāņu partijas pārstāvis Dvaits
Eizenhauers. Valsts sekretārs viņa vadītajā administrācijā bija Džons Fosters
Daless. ASV ārpolitika attiecībā pret PSRS kļuva radikālāka. Jaunais prezidents kritizēja iepriekšējā valsts vadītāja H.Trumena realizēto komunisma savaldīšanas politiku un paziņoja, ka ASV pienākums ir veicināt paverdzināto tautu atbrīvošanu. Arī attiecībā uz Baltijas valstu problēmu ASV nostāja kļuva vēl stingrāka. Dž.F.Daless 1953.gada 16.februāra paziņojumā sakarā ar Baltijas valstu neatkarības gadadienu uzsvēra: ASV valdība izsaka amerikāņu tautas pārliecību, ka taisnībai un likumam jāattiecas uz visām tautām. ASV valsts sekretārs atgādināja, ka viņa valsts strikti neatzīst Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā.
Ar rezonansi pasaulē
Vislielāko rezonansi ASV, rietumuvalstīs, kā arī Padomju Savienībā izraisīja speciālas Kongresa Pārstāvju palātas izmeklēšanas komitejas izveidošana, lai izpētītu komunistiskā režīma agresiju pret Baltijas valstīm. Ideja par šādas komitejas izveidi radās 1952.gadā un 1953.gada pašā sākumā. Šajā laikā ASV aktīvi apsprieda padomju režīma pastrādāto noziegumu Katiņā, kur Otrā pasaules kara sākumā tika nogalināti vairāk nekā 20 tūkstoši poļu virsnieku. ASV Kongresā, Senātā un Valsts departamentā radās doma veidot speciālu izmeklēšanas komiteju. Tā kā prezidents D.Eizenhauers iestājās par drīzāku paverdzināto Austrumeiropas tautu atbrīvošanu, tad arī šā jautājuma efektīvākai risināšanai nolēma dibināt atsevišķu komiteju. Tās uzdevums būtu veikt kompleksu izmeklēšanu un savākt maksimāli daudz pierādījumu par to, kā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšana un piespiedu inkorporācija PSRS. Galarezultātā komitejas darbībai bija jānodrošina juridiskā bāze jautājuma atrisināšanai.
Viskonsinas štata kongresmenis Čārlzs K.Kerstens izvirzījās par vienu no komitejas dibināšanas galvenajiem iniciatoriem. Tikšanās laikā ar prezidentu D.Eizenhaueru 1953.gada 26.martā tika panākts atbalsts idejas tālākvirzīšanai Kongresā. 7.maijā Č.Kerstens jau sagatavoja attiecīgu rezolūcijas projektu nr.231, kas tomēr netika apstiprināta un iestiga Likumdošanas komitejā. Pret Č.Kerstena iniciatīvu uzstājās šīs komitejas vadītājs Leo
E.Allens, kas apšaubīja izmeklēšanas komitejas lietderību, uzsverot, ka ar šādiem jautājumiem jānodarbojas ANO. Veicot lobija darbu, it īpaši no Amerikas lietuviešu padomes puses, jūlija beigās tomēr izdevās sasniegt zināmu progresu.
Vēsturiskā
rezolūcija
1953.gada 27.jūlijā
Amerikas Savienotajās Valstīs tika pieņemta Kongresa rezolūcija Nr.
346, kas atļāva dibināt speciālu izmeklēšanas komiteju Baltijas
valstu jautājumā. To uzticēja vadīt kongresmenim Čārlzam
K.Kerstenam. Tādēļ šī komiteja iegājusi vēsturē kā Č.Kerstena
komisija. Tās sastāvā bija septiņi ASV Kongresa locekļi: Freds
E.Bisbijs, Edvards J.Bonins, Patriks J.Hilings, Reijs J.Medens, Tadeušs
M.Mečrovits un Mihaēls A.Feigans.
Komiteja darbību sāka jau 27.jūlijā, tās finansēšanai diviem
gadiem tika piešķirti 30 tūkstoši dolāru. Vislielāko sabiedrības
uzmanību komiteja sev pievērsa novembrī, kad liecības tajā sāka
sniegt redzami ASV politiķi.
30.novembrī, uzstādamies komitejas sēdē, Dž.F.Dalless paziņoja, ka
viņš ļoti augstu vērtē iespēju ASV likumdevēju priekšā runāt
par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas problēmu un šo valstu nākotni. Viņš
uzsvēra, ka Baltijas tautas nedrīkst zaudēt cerības, jo pasaules tūkstošgadīgajā
vēsturē ir bijis ļoti daudz gadījumu, kad atsevišķas valstis uz
laiku ir tikušas okupētas un iekļautas kādas impērijas sastāvā. Pēc
Dž.F.Dallesa domām baltiešiem visiem spēkiem jāpretojas padomju
despotismam, tas galarezultātā beigsies ar brīvības atgūšanu.
Raksturodams ASV politiku Baltijas jautājumā, valsts sekretārs atzīmēja,
ka padomju diktatoriskais režīms nebūs mūžīgs, tam noteikti būs jāmainās
vai arī tas tiks lemts sabrukšanai. PSRS izveidotās sistēmas
sabrukums lielā mērā atkarīgs no tautām, kuras pēc Otrā pasaules
kara ir palikušas brīvas un neatkarīgas. Svarīgi, kādus materiālos
un intelektuālos resursus brīvā pasaule spēj radīt, lai tie būtu
pietiekami demokrātijas uzvarai. ASV atbalsta visas apspiestās tautas,
kuras atrodas aiz dzelzs priekškara, un atgādina, ka tās nav
aizmirstas, ka brīvā pasaule nav samierinājusies ar to likteni. ASV
arī neslēgs nekādus darījumus ar PSRS uz šo tautu rēķina. Dž.F.Dalless
apstiprināja, ka ASV jaunās administrācijas nostāja pret Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas statusu nav mainījusies. Uzrunas nobeigumā Dž.F.Dalless
atzīmēja, ka ASV ir palikusi uzticīga Atlantijas hartas principiem un
ir apņēmības pilna panākt suverenitātes tiesību atjaunošanu tām
tautām, kam tās tika atņemtas ar spēku.
Līdzīgu liecību 1953.gada 5.decembrī Kongresa komitejai deva
bijušais ASV prezidents Herberts Hūvers. Viņš pastāstīja, cik
plaukstoša valsts 30.gadu pašās beigās bija Latvijas Republika. Tad
prezidents H.Hūvers bija ieradies neoficiālā vizītē Latvijā. Viņš
arī liecināja, kas jau ir bijis jāpārcieš latviešu tautai padomju
režīma apstākļos.
Ar mūsdienu
pieredzi vērtējot
Izvērtējot Dž.F.Dallesa
un citu ASV politiķu uzstāšanās Č.Kerstena komitejā, redzams, ka
viņi lietoja ļoti asu un kritisku terminoloģiju attiecībā uz PSRS
politiku Baltijas jautājumā.
Dž.F.Dalless apliecināja, ka ASV joprojām atzīst neatkarīgo
Baltijas valstu diplomātus Vašingtonā par likumīgiem Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem. Šādi ASV valsts sekretāra paziņojumi
ļoti saasināti tika uztverti Padomju Savienībā. Tās prese tos dēvēja
par "kārtējo pretpadomju provokāciju". Č.Kerstens tika
raksturots kā politiķis, kas organizē pretpadomju izlēcienus un ir
iesaistīts virknē citu netīru darījumu. Piemēram, padomju žurnāls
"Novoje vremje" ironizēja: tikai Č.Kerstens un viņa
vadītā komiteja nezinot, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nekad nav
tikušas okupētas. To droši vien zinot ikviens skolēns Viskonsinas štatā,
kas ir apguvis pasaules vēsturi, bet to nezinot šā štata
kongresmenis.
Č.Kerstena vadītā komiteja, sākot darbu, spēra ļoti veiklu diplomātisku
soli attiecībā pret PSRS. Pirms liecinieku uzklausīšanas tā nosūtīja
ielūgumu Padomju Savienības pārstāvim ANO Andrejam Višinskim. Tieši
viņš 1940.gadā koordinēja Latvijas okupāciju. Komiteja aicināja
A.Višinski piedalīties tās darbā, un, ja viņa rīcībā ir kādi
konkrēti fakti, atspēkot Padomju Savienībai izvirzītās apsūdzības.
A.Višinskis neizmantoja šo iespēju un Č.Kerstena komitejas ielūgumu
ignorēja. PSRS šajā laikā, nespēdama konstruktīvi atbildēt uz
demokrātisko rietumu valstu spiedienu Baltijas jautājumā, bieži vien
ignorēja tai adresētās apsūdzības un ieņēma nogaidošu pozīciju.
ASV 83.Kongresa Pārstāvju palātas izveidotā speciālā izmeklēšanas
komiteja ASV politiķu un baltiešu liecības noklausījās no 1953.gada
30.novembra līdz 11.decembrim.
Uzklausa baltiešus
Gatavojoties liecinieku
noklausīšanās procesam Kongresa speciālajā komitejā, Č.Kerstens
1953.gada augustā un septembrī apmeklēja virkni Eiropas valstu, kurās
atradās daudzi baltiešu bēgļi. 27.augustā Parīzē viņš tikās ar
bijušo Latvijas sūtni Francijā Oļģerdu Grosvaldu un Lietuvas
Republikas pārstāvi Stasi Antanu Bački. Sarunas laikā Č.Kerstens vēlējās
uzzināt pēc iespējas vairāk to baltiešu vārdu un adrešu, kuri
kaut kādā veidā bija cietuši no padomju okupācijas režīma. Viņš
arī lūdza informāciju par jebkuru prettiesisku aktu, ko PSRS veikusi
pret Baltijas valstu pārstāvjiem ārvalstīs. Sarunas laikā ar
O.Grosvaldu ASV kongresmenis interesējās arī par tā laika konkrētajiem
apstākļiem okupētajās Baltijas valstīs.
Č.Kerstens lūdza pieteikties ASV vēstniecībā tos baltiešus, kuri būtu
gatavi liecināt ASV Kongresā par boļševiku veikto Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas okupāciju un šā režīma pastrādātajiem noziegumiem.
Amerikas Savienotās Valstis interesēja konkrēti fakti un neapgāžami
pierādījumi. Č.Kerstens vāca informāciju arī par PSRS speciālo
dienestu veiktajām baltiešu izcelsmes pilsoņu nolaupīšanām ārvalstīs
un to piespiedu nosūtīšanu uz Padomju Savienību.
Septembra sākumā Č.Kerstens apmeklēja baltiešu bēgļus Vācijā.
Par Č.Kerstena tikšanos ar baltiešu bēgļiem Francijā un Vācijā Kārlis
Zariņš informēja Lielbritānijas Ārlietu ministriju. Vēstulē Ziemeļu
departamenta vadītājam Henrijam A.F.Hohleram K.Zariņš ne tikai sīki
aprakstīja šo tikšanos, bet arī izteica apgalvojumu, ka drīzumā ar
līdzīgu misiju Č.Kerstens varētu ierasties arī Anglijā.
Kārlis Zariņš
ierodas Amerikā
Lai ar ASV vadošajiem politiķiem pārrunātu Baltijas problēmu un tās
risinājumu, 1953.gada 8.septembrī šajā valstī vizītē ieradās Kārlis
Zariņš. Vašingtonā viņam bija tikšanās ar ASV viceprezidentu Ričardu
Niksonu un valsts sekretāru Dž.F.Dallesu. Pēc šīs tikšanās un
sarunām K.Zariņš atzina, ka Baltijas valstis nav aizmirstas un atstātas
vienas.
Intervijā latviešu laikrakstam Ņujorkā "Laiks" K.Zariņš
arī atzīmēja, ka vadošajām rietumvalstīm nav ilūziju par PSRS režīma
būtību. Astoņos pēckara attīstības gados Padomju Savienība sevi
apliecinājusi kā agresīvu valsti. "Maska ir nokritusi, un es
ceru, ka Č.Kerstena izmeklēšanas komiteja atklās visas Maskavas
noziedzīgās akcijas Baltijas valstīs un tādējādi atvērs acis
ikvienam, kas līdz šim to nesaprata," paziņoja K.Zariņš. Viņš
laikrakstā izteica pateicību Dž.F.Dallesam par tā uzrunu ANO Ģenerālajā
asamblejā, kurā bija uzsvērts, ka ASV politika attiecībā pret
Baltijas valstu atbrīvošanas nepieciešamību ir skaidri definēta.
Latvijas vēstniecības Vašingtonā 1953.gada novembrī izdotajā
"Latviešu Informatīvajā Biļetenā" Nr.5. arī bija
ietverta plaša informācija par Č.Kerstena komitejas aktivitātēm. Biļetens
uzsvēra, ka 13 gadus pēc padomju invāzijas Baltijas valstīs, ASV
joprojām stingri nosoda šo ar neko neattaisnojamo agresijas aktu, kas
noveda pie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiskās neatkarības iznīcināšanas.
Salīdzinot ar iepriekšējo ASV administrāciju, kas realizēja neatzīšanas
politiku, prezidents Dvaits Eizenhauers proklamējis Padomju Savienības
apspiesto nāciju atbrīvošanas kursu, ieskaitot arī Baltijas
republikas. Baltieši tic ASV spējām ne tikai aizsargāt, bet arī
atjaunot brīvību pasaulē.
"Latviešu Informatīvajā Biļetenā" īpaši tika cildināti
ASV prezidents D.Eizenhauers un valsts sekretārs Dž.F.Dalless, kuri
publiski pauda pārliecību, ka ASV valdībai un tautai ir tiesības
pieprasīt līdztiesīgas un taisnīgas attiecības starp lielajām un
mazajām nācijām. Katrai nācijai ir tiesības brīvi izvēlēties
ekonomisko un politisko sistēmu, kādu veidot savā zemē. Jebkuras nācijas
mēģinājums diktēt vai uzspiest citām nācijām savu izvēlēto ceļu
ir tiesiski neattaisnojams. Baltiešu emigranti brīvajās rietumvalstīs,
kā arī viņu tautasbrāļi PSRS okupētajās teritorijās jūtas daudz
konfortablāk, redzēdami šādu ASV atbalstu. Baltijas tautas nejūtas
aizmirstas, tās nav kļuvušas par apmaiņas kārti Rietumu centienos
veidot labākas attiecības ar Maskavu.
Trimdas latviešu gandarījums
Latvijas vēstniecības izdotajā biļetenā emigrantu organizācijas
izteica gandarījumu par ASV Kongresa izveidoto Č.Kerstena komiteju,
kas paredzēja veikt vispusīgu izmeklēšanu par Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas piespiedu inkorporāciju Padomju Savienībā. Tika uzsvērts,
ka kongresmenis Č.Kerstens ir atgriezies no ilgstoša brauciena pa
Rietumeiropas valstīm un ir ļoti apmierināts ar baltiešu emigrantu
sniegtajām liecībām. Tās labi izgaismo ne tikai Baltijas valstu sagrābšanas
faktu 1940.gada jūnijā, bet arī komunistu režīma nežēlīgo apiešanos
ar civiliedzīvotājiem. Šīs liecības Amerikā daudziem atvērs acis
un parādīs komunisma patieso dabu. Daudzi miljoni cilvēku, kuri pēckara
periodā nonākuši komunistiskā režīma jūgā, pēc Č.Kerstena domām,
tagad ir potenciāli ASV sabiedrotie. Vislabākais veids, kā novērst
jaunu pasaules karu, ir pārliecināt nācijas, kuras atrodas aiz dzelzs
aizkara, ka ASV ir viņu pusē un ir gatavas palīdzēt cīņā par atbrīvošanos.
Ja ASV nerīkosies, tad Kremlis šīs apspiestās nācijas nākotnē
izmantos agresijai pret Rietumu brīvo pasauli.
"Latviešu Informatīvais Biļetens" arī atzīmēja, ka
baltiešu trimdas organizācijas ar lielu entuziasmu atbalsta Č.Kerstena
komitejas darbu. Tūkstošiem cilvēku, kuri izjutuši padomju režīma
represijas, ir gatavi tai sniegt liecības. Daudzas trimdas organizācijas
ir iesaistījušās dokumentu un liecību vākšanā, to apkopošanā, tās
ir gatavas visos veidos sekmēt konkrētu rezultātu sasniegšanu. Brīvajai
pasaulei jāsaprot, kāda netaisnība ir notikusi ar Baltijas valstīm.
Tās nekad labprātīgi nav pieņēmušas komunistisko režīmu, PSRS
uzkundzēšanos un cer, ka miera atjaunošana pasaulē ietvers arī
Baltijas jautājuma atrisinājumu.
Vēsturiskā taisnīguma precizēšana
1953.gada novembrī konkretizējās arī Č.Kerstena komitejas darbības
programma. Tās konsultants Čārlzs T.Barohs izteicās, ka komitejas
pamatuzdevumus var iedalīt divās daļās. Pirmkārt, kā Padomju
Savienības veiktā Baltijas valstu sagrābšana, inkorporācija ir vērtējama
no starptautiskās likumdošanas pozīcijām. Kādus starptautiskos līgumus
un vienošanās PSRS ir pārkāpusi. Č.T.Barohs paziņoja, ka, vērtējot
Padomju Savienības politiku Baltijas valstīs, vispirms jāanalizē
visi tās 20. un 30.gados noslēgtie līgumi ar Latviju, Lietuvu un
Igauniju, tajā skaitā 1920.gada miera līgums un robežlīgumi,
1932.gada neuzbrukšanas līgumi un cita veida vienošanās. Visi šie
dokumenti liecina, ka PSRS Baltijas valstīm solīja respektēt to
suverenitāti un neatkarību. Arī 1939.gada septembra beigās un
oktobra sākumā noslēgtie savstarpējās palīdzības pakti starp PSRS
un Baltijas valstīm ietvēra līdzīgus nosacījumus. Bet PSRS iepriekš
noslēgtās vienošanās vienpusēji pārkāpa un okupēja Baltijas
valstis. Otrs svarīgs komitejas uzdevums ir apkopot konkrēto cilvēku
liecības par padomju režīma noziegumiem pret Baltijas valstu iedzīvotājiem.
Arī šo noziegumu saraksts, pēc Č.T.Baroha domām, ir ievērojams,
ieskaitot 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā veiktās masu
deportācijas.
Č.Kerstena komitejas darba rezultātā juridiski korekti tika noformētas
335 Baltijas valstu iedzīvotāju aculiecinieku liecības. Tika savākts
vairāk nekā 200 dažāda veida dokumentu. Komiteja sagatavoja divus
galvenos ziņojumus par notikumiem Baltijas valstīs 1940.gada vasarā.
Iegūtie dokumenti deva objektīvu pamatu ASV arī turpmāk realizēt
neatzīšanas politiku pret PSRS veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas
inkorporāciju.
Komitejas izveides ideju un mērķus ļoti labi raksturo ASV valsts
sekretāra Dž.F.Dallesa atzinums: "Daži man teic, ka tas ir nereālistiski
un nepraktiski šodien neatzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu
Padomju Savienībā... Neraugoties uz to, mēs negatavojamies meklēt
sev iluzoru drošību, slēdzot darījumu, kas atzītu šo nāciju sagūstīšanu.
Mēs neatkāpsimies no saviem principiem, mēs veidosim nosacījumus,
lai tie gūtu virsroku."
Baltijas
valstis Rietumu uzmanības lokā
Baltijas problēmas
ietvaros demokrātiskās Rietumu valstis 40.gadu otrajā pusē un
50.gadu sākumā politiski un diplomātiski diezgan aktīvi atbalstīja
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas un to emigrācijas organizāciju
cīņu par savu valstu neatkarības atjaunošanu. Zināma loma šajā
procesā bija arī ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestu
aktivitātēm bijušajās Baltijas valstīs. Rietumu izlūkdienesti
atbalstīja nacionālo pretošanās kustību Latvijā, Lietuvā un
Igaunijā, organizēja tajās speciālas operācijas, kuru mērķis bija
iegūt militāra, ekonomiska un politiska rakstura informāciju par
PSRS.
Īpašu interesi par Baltijas valstīm un kontaktiem ar to pretošanās
kustību izlūkdienesti izrādīja laika posmā no 1946. līdz
1952.gadam. Aukstā kara sākums, attiecību pasliktināšanās ar PSRS
un tās kodolieroču programmas izstrāde spieda Rietumu valstu izlūkdienestus
realizēt speciālās operācijas. Lietuviešu pētnieks Alģirds Jakubčonis,
ļoti kritiski vērtējot šos procesus, atzīst, ka pamatā bija nevis
reāla vēlme sekmēt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, bet gan
diskreditēt PSRS. A.Jakubčionis uzsver, ka tas viss vispirms jāskata
kā Rietumu valstu pretdarbības politikas sastāvdaļa, kā cīņa pret
Padomju Savienību.
Britu izlūkdienests savu aģentu tīklu Baltijas valstīs sāka veidot
pēc Pirmā pasaules kara beigām, kad Latvija, Lietuva un Igaunija
proklamēja neatkarību. Taču 20. - 30.gados nekādas nopietnas operācijas
pret PSRS no Baltijas valstīm netika realizētas. Situācija mainījās,
beidzoties Otrajam pasaules karam, kad Rietumu valstis padomju totalitāro
režīmu un tā realizēto politiku sāka uzskatīt par sev bīstamu.
Angļu un amerikāņu izlūkdienesti sāka atjaunot kontaktus ar saviem
agrākajiem aģentiem un veidot sakarus ar nacionālās pretošanās
grupām Baltijā. Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence
Service - SIS) savas operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā uzsāka
1945.gadā, aktīvi vervējot aģentus baltiešu bēgļu un karagūstekņu
nometnēs Vācijā un Beļģijā. Kā atzīmē britu vēsturnieks Stīvens
Dorils, tie bieži bija latviešu leģiona bijušie virsnieki un karavīri.
Britu slepenās operācijas Baltijā koordinēja Harijs Kars un
Aleksandrs Makkibins, bet par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes
aktivitātēm šeit bija atbildīgs Pols Hartmans. Arī Zviedrijas izlūkdienests
bija iesaistīts šo abu valstu speciālo dienestu operāciju sagatavošanā.
Ar britu un ASV izlūkdienestiem Zviedrijā sadarbojās bijušais
Latvijas Republikas kara prokurors ģenerālis Verners Tepfers, Valsts vēstures
muzeja direktors Valdis Ģinters, sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais.
Pirmās operācijas
neveiksme
Pēc kara beigām pirmā
Lielbritānijas slepeno dienestu operācija Latvijā tika realizēta
1945.gada oktobrī. Naktī no 14. uz 15.oktobri četru vīru grupa - Artūrs
Arnītis, Jānis Šmits, Laimonis Pētersons un Eduards Andersons - tika
izsēdināti Kurzemes piekrastē. Operācija beidzās neveiksmīgi, jo
apmēram 100 m no krasta grupas motorlaiva uzsēdās uz sēkļa un apgāzās.
Aģenti gan izcēlās krastā, bet viss ekipējums tika pazaudēts. Dažas
dienas vēlāk Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki
apcietināja L.Pētersonu un E.Andersonu. Pēc spīdzināšanas viņi
atklāja grupas vadītāja A.Arnīša atrašanās vietu, un viņš pēc
trim nedēļām tika apcietināts Ventspilī. Taču A.Arnītis pa rāciju
bija paspējis informēt par grupas ierašanos Latvijā.
Kaut arī A.Arnīša grupas misija kopumā cieta neveiksmi, nacionālo
partizānu vidū un arī pretpadomju pagrīdē Kurzemē kādu laiku runāja
par "angļu grupas" ierašanos. Līdz ar to sabiedrībā
nostiprinājās ilūzija par kaut kādu britu klātbūtni Baltijā. Tas
savukārt sekmēja pārliecību, ka cīņa pret padomju režīmu jāturpina,
ka Rietumu lielvalstis nav aizmirsušas Latviju. Sabiedrībā arī
cirkulēja baumas par iespējamo PSRS un Rietumu valstu konfliktu tuvākajā
nākotnē.
Zandes grupas
dramatiskais liktenis
1946.gada 6.augustā
divi britu SIS aģenti - Rihards Zande un Ēriks Tomsons - zvejnieku
motorlaivā ieradās Rīgas jūras līča piekrastē no Zviedrijas.
Grupas uzdevums bija noskaidrot A.Arnīša misijas likteni un nodibināt
radiosakarus ar izlūkošanas centru Stokholmā, kā arī vākt nepieciešamo
izlūkošanas rakstura informāciju. R.Zandes grupas izsēšanās krastā
Zvejniekciemā, netālu no Skultes bija veiksmīga, un tā uzsāka savu
darbību. Izmantojot labos sakarus Latvijā, R.Zande devās uz Rīgu un
sāka veidot savu izlūkošanas informācijas vākšanas grupu. Visiem
savervētajiem grupas dalībniekiem apmaiņā pret piegādāto informāciju
tika solīta iespēja nokļūt Zviedrijā. Bet R.Zande no viņa neatkarīgu
apstākļu dēļ ilgu laiku nevarēja nodibināt radiosakarus ar centru
Stokholmā. Britu SIS deva norādījumu R.Zandem sazināties ar aģentu
Augustu Bergmani, kurš bija labs radiosakaru speciālists. Bet
A.Bergmani padomju drošības orgāni šajā laikā jau bija arestējuši
un savervējuši. A.Bergmanis, būdams dubultaģents, deva iespēju PSRS
Valsts drošības ministrijai uzsākt Rietumu izlūkdienestu operāciju
kontroli Baltijā, ko tā arī izmantoja.
Tā kā R.Zandes situācija bija sarežģīta, viņš izpildīja centra
norādījumus un 1946.gada novembrī uzņēma kontaktus ar A.Bergmani. Pēc
tikšanās viņš piekrita, ka tieši A.Bergmanis savākto informāciju
turpmāk nosūtīs SIS. A.Bergmaņa rīcībā nonāca SIS šifri un
paroles, kā arī atsevišķu aģentu vārdi un informācija par viņu
dzīves vietu. Tā R.Zandes grupa, kurā darbojās ap 20 cilvēku, nonāca
pilnīgā padomju drošības iestāžu kontrolē. Operatīvu apsvērumu
dēļ, lai varētu veiksmīgāk realizēt pretdarbību Rietumu valstu
izlūkdienestiem, R.Zandi un viņa līdzgaitniekus apmēram gadu
neapcietināja. Tikai tad, kad R.Zandem radās pamatotas aizdomas un viņš
divas reizes mēģināja aizbēgt uz Zviedriju, čeka viņu arestēja.
Centieni šķērsot
Baltijas jūru
1946.gada decembrī
Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence Service -
SIS) bija sagatavojis nākamo grupu iesūtīšanai Latvijā. Par tās
vadītāju tika apstiprināts Elmārs Šķobe. Viņš bija bijušais leģiona
virsnieks, kurš, karam beidzoties, nepadevās padomju režīmam, bet
izveidoja ap 30 partizānu lielu grupu. Pēc kāda laika E.Šķobe kopā
ar Alfrēdu Launagu un citiem domubiedriem aizbēga uz Zviedriju. Tur
SIS to savervēja, lai nosūtītu atpakaļ uz Latviju.
E.Šķobes grupa bija labi apmācīta un apgādāta. Tai bija vairākas
rācijas, amerikāņu ieroči un diezgan liela padomju naudas summa (11
500 rubļu). 19.decembrī grupa ar ātrlaivu "Hagbard"
devās jūrā ar mērķi izcelties krastā Skultē un uzņemt sakarus ar
R.Zandi. Bet pa ceļam uz Latviju E.Šķobem radās aizdomas par čekas
sagatavotajām lamatām, un viņš atgriezās Zviedrijā.
Viens no britu slepeno operāciju vadītājiem Baltijā A.Makkibins centās
organizēt jaunu laivu, lai pārvestu R.Zandes grupu uz Zviedriju. Bet
arī šī operācija bija neveiksmīga. R.Zande un E.Tomsons par to ļoti
satraucās un paši centās atrast laivu, ar ko nokļūt Zviedrijā. Bet
visas viņu aktivitātes kontrolēja čeka, kuras aģenti sabojāja
laivas motoru. Līdz 1947.gada martam R.Zande turpināja vākt informāciju
un ar A.Bergmaņa palīdzību sūtīt to uz SIS centru. Viņš neko
nezināja par čekas uzsākto spēli ar SIS. Kad padomju drošības orgāni
apcietināja R.Zandi, E.Tomsonu un viņu grupu, A.Bergmanis par to ziņoja
SIS. A.Bergmanis informēja, ka viņam izdevies aizbēgt un izvairīties
no aresta.
SIS šajā laikā jau nekontrolēja situāciju savā aģentūrā Baltijā.
H.Kars un A.Makkibins, rodoties aizdomām, visiem līdzekļiem centās
noskaidrot reālo stāvokli. Viens no ekspertiem, pie kā viņi meklēja
palīdzību, bija vadošs britu slepenā dienesta darbinieks Kims
Filbijs. Bet arī Kims Filbijs bija padomju aģents, kas pats palīdzēja
sagraut britu slepeno dienestu izveidoto aģentūru.
Kurzemes partizānu
vadītāju arests
1947.gada oktobrī
padomju drošības orgāni, izmantojot iespējas, ko tiem deva SIS
izveidotās aģentūras kontrole Latvijā, apcietināja 14 Kurzemes
nacionālo partizānu grupu vadītājus. Operācijas pamatā bija ideja
noorganizēt partizānu līderu tikšanos ar "Anglijas izlūkdienesta
emisāru." Partizānu grupu vadītāji uzķērās uz šī čekas
izmestā āķa cerībā tikties ar britu pārstāvi un iegūt reālu
informāciju par rietumvalstu nostāju pret Baltijas problēmu.
Lai precizētu A.Arnīša un R.Zandes grupas likteņus A.Makkibins
1947.gadā nosūtīja uz Latviju jaunu aģentu Fēliksu Mūrnieku. Bet
arī viņš nonāca pilnīgā čekas kontrolē. F.Mūrnieka sūtītā
informācija tika pārtverta, un SIS tā arī neuzzināja lietas patieso
būtību. F.Mūrniekam bija jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā A.Arnītim,
R.Zandem un citiem britu aģentiem.
SIS akcijas
Lietuvā
Arī Lietuvā SIS operācijas
apskatāmajā laikā bija nesekmīgas tā paša iemesla dēļ. Padomju
drošības orgāniem izdevās savervēt vienu no nacionālo partizānu
vadītājiem Jonu Deksni. Tika sašķeltas arī lietuviešu emigrācijas
organizācijas. SIS iesākumā sadarbojās ar Lietuvas atbrīvošanas
augstāko komiteju, bet pēc padomju aģenta iniciatīvas tika izveidota
jauna organizācija, kas sāka konkurēt ar iepriekš nosaukto. Tas viss
kopā radīja zināmu sajukumu. Padomju drošības iestāžu aģents Albīns
Markulis 1947.gada janvārī noorganizēja lietuviešu nacionālo partizānu
vadītāju tikšanos, kuras laikā tika apcietināti atsevišķu vienību
komandieri. A.Markuļa un J.Dekšņa darbības rezultātā tika
izveidota Lietuvas augstākā atjaunošanas komiteja, kas pasludināja
neuzticību Lietuvas atbrīvošanas augstākajai komitejai.
A.Makkibina rīcībā nebija objektīvas informācijas, un viņš turpināja
uzturēt kontaktus ar J.Deksni. Situācija kļuva skaidrāka 1948.gadā,
kad Rietumos, izkļūstot cauri Polijai, nonāca nacionālo partizānu
komandieris Jozs Lukšis. Viņš paziņoja par J.Dekšņa un A.Markuļa
nodevību. A.Makkibins pēc tikšanās ar J.Lukši sāka izprast situācijas
būtību Lietuvā.
1946. un 1947.gadā Lietuvas pretošanās kustība uzņēma sakarus arī
ar Zviedrijas un Francijas izlūkdienestiem. 1947.gadā grupa lietuviešu
tika apmācīti Francijas izlūkdienesta skolā. Pēc J.Lukša ierašanās
Rietumos arī Zviedrijas slepenie dienesti izrādīja par viņu
interesi. 1949.gada maijā tur tika sagatavota aģentu grupa, kuru nosūtīja
uz Lietuvu. J.Lukšis 1949.gadā pabeidza slepeno aģentu skolu ASV.
1952.gada oktobrī viņa vadītā trīs cilvēku grupa ar izpletņiem
tika desantēta Lietuvā. Tās uzdevums bija iegūt informāciju par
situāciju pretošanās kustībā, apliecināt, ka Rietumu valstis
atbalsta cīņu pret padomju režīmu.
Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā daudzas Anglijas un ASV slepeno
dienestu iesūtītās aģentu grupas tika apcietinātas uzreiz vai pēc
kāda laika. Kā atzīmē lietuviešu pētnieks T.Remeikis, šeit ļoti
liela loma bija padomju spiegam Kimam Filbijam.
Čeka iefiltrējas
Lai paātrinātu nacionālās
pretošanās kustības sagrāvi okupētajās Baltijas valstīs un vēl
efektīvāk kontrolētu Rietumu valstu izlūkdienestu operācijas,
padomju drošības iestādes ar 1948.gadu uzsāka savu aģentu iefiltrēšanas
operācijas Lielbritānijas izlūkdienesta (Secret Intelligence
Service - SIS) attiecīgās nodaļas aģentūrā. Ar šādu soļu
palīdzību PSRS vēlējās sakompromitēt rietumvalstis starptautiskajā
sabiedrībā, atklājot to slepenos plānus pret Padomju Savienību.
Padomju drošības iestāžu speciālisti bija pārliecināti, ka tādējādi
tiks vājināta arī t.s. "Baltijas kārts," ko Rietumi
izmantoja diplomātiskajā un politiskajā Austrumu un Rietumu pretstāvē
pēckara periodā.
Kā liecina padomju laika dokumenti, viena no pirmajām šāda veida
padomju aģentu iefiltrēšanas operācijām saistībā ar Baltijas
valstīm sākās 1948.gada oktobrī. Padomju slepeno dienestu savervētais
aģents Vidvuds Šveics kā nacionālo pretošanās spēku pārstāvis
tika nelegāli nosūtīts uz Zviedriju. Viņam bija atbilstoša biogrāfija.
V.Šveics bija latviešu leģiona virsnieks, un 1944.-1945.gadā viņam
bija zināma loma Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā
latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa
"Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālajā apvienībā."
Bet drīz vien pēc padomju režīma izveidošanās Latvijā V.Šveics
ieradās drošības orgānos un izteica nožēlu par savu iepriekšējo
darbību un apstiprināja gatavību sadarboties. Operatīvo pasākumu
rezultātā V.Šveics ar LCP aktīvista Osvalda Bīleskalna rekomendācijas
vēstuli ieradās Zviedrijā pie ģenerāļa V.Tepfera, kurš savukārt
sadarbojās ar Lielbritānijas SIS operāciju vadītāju Baltijas valstīs
A.Makkibinu.
Saskaņā ar Latvijas PSR drošības iestāžu lēmumu V.Šveicam
Zviedrijā vajadzēja veikt vairākus uzdevumus. Pirmkārt, viņam
vajadzēja iegūt ģenerāļa V.Tepfera uzticību un ar tā atbalstu uzņemt
kontaktus ar britu izlūkdienesta pārstāvjiem. Otrkārt, V.Šveicam
bija jāpanāk, lai viņu kā britu izlūkdienesta aģentu vienu vai kopā
ar grupu nosūta uz Latviju kāda uzdevuma veikšanai. Latvijas PSR čeka
bija iecerējusi ar V.Šveica palīdzību piespēlēt ārzemju izlūkdienestam
viltus nacionālās pretošanās kustības aktīvistus, it kā uzticamus
cilvēkus, kuri varētu atbalstīt iesūtītos aģentus.
Ģenerālis V.Tepfers nepamanīja čekas izliktās lamatas un pēc tikšanās
ar V.Šveicu uzskatīja, ka tas noteikti ir jāizmanto britu izlūkdienesta
operācijās Latvijā. V.Šveica uzticamību britiem apstiprināja arī
Alfrēds Launags. Un tā V.Šveics tika iekļauts nākamajā aģentu
grupā, ko SIS plānoja nosūtīt uz Baltiju. Grupas sastāvā bija
latvieši, igauņi un lietuvieši, un tā tika apmācīta informācijas
vākšanai, ziņu šifrēšanai un nosūtīšanai uz Rietumiem. Anglijas
izlūkdienests līdzās tradicionālajiem uzdevumiem - kontaktu dibināšanai
ar nacionālajiem partizāniem, ekonomiskās un politiskās informācijas
vākšanai - īpašu uzmanību sāka pievērst ziņu iegūšanai par
padomju militārajām bāzēm, PSRS kodolieroču programmu.
Provokators
dodas uz Kurzemi
1949.gada 20.aprīlī
V.Šveics piecu aģentu grupā pāri jūrai devās uz Kurzemes
piekrasti, bet, izvērtējot konkrētos operācijas norises apstākļus,
laiva tomēr atgriezās atpakaļ Zviedrijā. Otrreiz grupa uz Baltijas jūras
austrumu piekrasti devās no Vācijas. Operāciju vadīja pats
A.Makkibins. 5.maijā britu sagatavotā baltiešu aģentu grupa ar vācu
kara laika ātrgaitas kuteri "Lursens-S" tika izsēdināta pie
Palangas. V.Šveics uzreiz atdalījās no grupas un slepeni kontaktējās
ar padomju drošības iestādēm. Tika organizēts uzbrukums aģentu
grupai, kura laikā divi igauņi tika nogalināti, bet lietuviešiem
izdevās aizbēgt. Tādējādi par V.Šveicu bija radīta laba leģenda
kā par uzticamu cīnītāju. Viena no britu SIS atbildīgajām
amatpersonām Harijs Kars uzskatīja, ka operācija tomēr bijusi veiksmīga.
Līdzīgu vērtējumu paveiktajam deva arī PSRS drošības iestādes,
jo britu izlūkdienesta tīklā bija iefiltrēts tās aģents V.Šveics,
kas ļāva efektīvāk neitralizēt un kontrolēt sava pretinieka
nodomus bijušajās Baltijas valstīs.
Operācijas
"Džungļi" neveiksme
1950.gadā britu SIS
izstrādāja operāciju ar kodētu nosaukumu "Džungļi", kas
paredzēja jaunu aģentu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju.
Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri aģenti Vitolds Berķis un Andrejs
Galdiņš pēc speciālas apmācības programmas pabeigšanas Anglijā
ar "Lursens-S" kuteri tika izsēdināti Kurzemes piekrastē Jūrkalnē.
Arī šī operācija bija nolemta neveiksmei, jo abi aģenti izmantoja
V.Šveica piedāvātos cilvēkus un adreses. Čeka pat izveidoja viltus
nacionālo partizānu grupu "Maksis", kurā tika iekļauti
V.Berķis un A.Galdiņš. Tam vajadzēja nodrošināt iespējas iefiltrēt
britu SIS tīklā jaunus padomju izlūkdienesta aģentus.
Britu izlūkdienests, neraugoties uz zināmām neveiksmēm, turpināja
jaunu aģentu vervēšanu un sagatavošanu no baltiešu vidus un viņu
nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada aprīļa beigās
netālu no Ventspils, pie Užavas tika desantēta kārtējā SIS aģentu
grupa. Tās sastāvā bija trīs latvieši un viens igaunis. Bez izlūkošanas
informācijas iegūšanas A.Makkibins uzdeva veikt pārbaudi V.Berķa un
A.Galdiņa nacionālo partizānu grupā "Maksis", jo angļiem
bija radušās aizdomas par nodevību.
Arī šoreiz padomju izlūkdienests nostrādāja filigrāni un, lai novērstu
aizdomas, piekrita nosūtīt uz Rietumiem slimo V.Berķi kopā ar
"Makša" komandieri čekistu Arvīdu Gailīti. Tas tika izdarīts
1951.gada septembra beigās, kad Latvijā ieradās jauna SIS aģentu
grupa - latvietis Boļeslavs Pitāns un igauņi Leo Audova un Marks
Pedaks. Grupa bija ļoti labi ekipēta un apbruņota. Tās rīcībā
bija viltotas padomju pases un 150 000 rubļu.
Angļiem
pastiprinās aizdomas
Ar 1952.gadu Lielbritānijas
SIS aizvien vairāk nostiprinājās aizdomas, ka viņus slepenās operācijas
Baltijas valstīs kontrolē padomju drošības iestādes. Šādas
aizdomas pastiprināja neveiksmes ar visiem tiem aģentiem, kuri bija
kaut kādos kontaktos ar viltus partizānu grupām "Maksis" un
"Roberts". SIS operācijas bijušajās Baltijas valstīs vēl
turpinājās līdz 1954.gadam, bet tad, apsīkstot nacionālo partizānu
darbībai, tās tika pārtrauktas.
Trimdā dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija gatavi strādāt
Lielbritānijas izlūkdienesta labā, cīnoties pret komunismu un cerot
sekmēt savu valstu neatkarības atjaunošanu. SIS slepenās operācijas
Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nebija sekmīgas, jo padomju izlūkdienests
tās kontrolēja un neitralizēja. Visa tā rezultātā daudzi SIS
sagatavotie un iesūtītie baltiešu aģenti tika notverti un nogalināti.
Pēc padomju arhīva dokumentu ziņām spēlē ar britu slepeno operāciju
neitralizēšanu bija iesaistīti 65-70 čekisti.
Ilūziju zaudēšana
Arī 1954.gadā,
neraugoties uz to, ka pēc Staļina nāves jaunā Padomju Savienības
vadība mēģināja pakāpeniski uzlabot attiecības ar rietumvalstīm,
abu pušu pretstāve Baltijas jautājumā turpinājās. Tas galvenokārt
izpaudās kā regulāri ASV politiski un diplomātiski uzbrukumi Padomju
Savienībai par 1940.gadā nelikumīgi veikto Baltijas valstu okupāciju
un aneksiju, uz ko PSRS nekādi nereaģēja vai centās ignorēt.
ASV prezidents Dvaits Eizenhauers un valsts sekretārs Džons Fosters
Dalless, runājot par ārlietām, regulāri uzsvēra sagūstīto tautu
atbrīvošanas nepieciešamību. Tomēr neveiksmīgā uzstāšanās pret
komunistisko režīmu Austrumvācijā 1953.gada jūnijā, kā arī plašās
sacelšanās sagrāve dažus gadus vēlāk Ungārijā liecināja, ka ASV
un citas rietumvalstis tikai morāli un politiski ir gatavas atbalstīt
apspiestās tautas Austrumeiropā un Baltijā. ASV nevēlējās ar spēku
iejaukties notikumu attīstībā PSRS bloka iekšienē. ASV kritizēja
padomju režīmu par tā realizēto politiku, nāca klajā ar ikgadējiem
paziņojumiem par Baltijas jautājumu, kuros pasaules sabiedrībai
izskaidroja savu nostāju, bet tas arī bija viss. Šāda pozīcija
izraisīja zināmu vilšanos baltiešu emigrantu vidū, jo no ASV tika
gaidīta daudz konkrētāka rīcība attiecībā uz Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas valstiskuma atjaunošanu. Ilūzijas par Baltijas valstu
okupācijas un inkorporācijas ātru izbeigšanu 50.gadu pirmajā pusē
pakāpeniski zuda.
Briti joprojām
precizē savu pozīciju
1954.gada janvārī
Lielbritānijas Ārlietu ministrija kārtējo reizi mēģināja precizēt
savu nostāju Baltijas jautājumā. Viss liecināja par to, ka Anglija
uzmanīgi seko līdzi ASV oficiālajai pozīcijai. Regulāras apspriedes
Foreign Office un arī norādījumi britu sūtnim Vašingtonā to
apstiprina. Tā, 8.janvāra vēstulē uz Vašingtonu sūtnim R.H.Skotam
tika uzsvērts, ka britu Ārlietu ministrija ir iepazinusies ar ASV
valsts sekretāra Dž.F.Dallesa 1953.gada 30.novembra paziņojumu
Baltijas valstu jautājumā un atzīst to par noderīgu. Bet vienlaikus Foreign
Office arī konstatēja, ka ar šādu viedokli Lielbritānija nevar
īpaši afišēties. Anglijas nostāja attiecībā uz Baltijas problēmu
iekļaujas tās PSRS politikā, ir tās sastāvdaļa. Tāpēc kaut kādi
asi paziņojumi no Anglijas puses tikai sarežģītu attiecības ar
Padomju Savienību un tiem nebūtu nekāda efekta. Vienlaikus šādi
paziņojumi raisītu cerības apspiestajās tautās un pēc kāda laika
vilšanos, ka nekas nemainās un situācija paliek iepriekšējā.
Augsts britu Ārlietu ministrijas ierēdnis Harijs A.Hohlers pat atzina,
ka jebkādu operāciju plānošana par PSRS satelītu atbrīvošanu ir
nederīga un saistās ar lielu risku tikt ierautiem konfliktā. Bet šādi
asi paziņojumi Baltijas valstu jautājumā ir noderīgi, lai sekmētu rūgšanas
procesus Padomju Savienības iekšienē, uzturētu dzīvu pretošanās
garu padomju režīmam. H.A.Hohlers šādu Anglijas politiku tēlaini
salīdzināja ar katliņa vārīšanos, neļaujot tā saturam tomēr pāriet
pāri malām. Viņš konstatēja, ka britu politika Baltijas jautājumā
reizēm atšķiras no ASV ar to, ka angļi neļauj katliņa temperatūrai
vārīšanas procesā būt pārāk augstai. Britu sūtnim ASV tika uzsvērts,
ka Anglijas politikā attiecībā uz PSRS satelītvalstīm tomēr pastāv
zināmas atšķirības. Lielbritānija atzīst Polijas un Čehoslovākijas
pastāvēšanas padomju izveidotajā sistēmā likumību, bet neatzīst
Baltijas valstu inkorporāciju PSRS de iure. Tādas atšķirības
parādās Anglijas oficiālajā politikā un arī propagandā.
Galvenais iemesls, kāpēc Lielbritānija uzsver atšķirību savā
pieejā PSRS Austrumeiropas satelītiem un Baltijas valstu jautājumam,
ir joprojām nenokārtotais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta piederības
jautājums. Anglija atļauj Londonā darboties bijušo Baltijas valstu
diplomātiskajām pārstāvniecībām. Tiesa, to darbinieki netiek atzīti
kā pilntiesīgi diplomāti, bet gan kā diplomāti privātā statusā.
ASV Baltijas valstu diplomāti savukārt darbojas kā pilntiesīgi
akreditēti pārstāvji un to statuss ir juridiski spēcīgāks.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija, skaidrojot savas valsts politiku
Baltijas jautājumā, 1954.gadā uzsvēra tās identisko nostāju ar ASV
attiecībā uz Austrumeiropas, bet it īpaši Baltijas valstu bēgļu
pilsonību. Anglijas valdība uzskatīja, ka bijušie Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas pilsoņi, kas pēc kara beigām kā bēgļi atradās
Rietumos, automātiski nav uzskatāmi par Padomju Savienības pilsoņiem.
Šiem cilvēkiem jāļauj brīvi izvēlēties viņu pilsonību, un nekāds
spiediens no PSRS puses nav pieļaujams. Anglija, vadoties pēc šādiem
principiem, palīdzēja daudziem baltiešu bēgļiem palikt brīvajā
pasaulē un nenonākt padomju režīma kontrolē.
K.Zariņš lūdz
A.Īdenu atcerēties
Latvijas Republikas ārkārtas
pilnvaru nesējs Rietumu pasaulē K.Zariņš 1954.gada 19.janvārī nosūtīja
vēstuli Lielbritānijas ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā viņš
atzīmēja, ka latvieši savā dzimtenē un arī trimdā uzmanīgi seko
līdzi Rietumu demokrātisko valstu cīņai pēckara pasaulē par mieru,
tiesiskumu un taisnīgumu attiecībās starp dažādām nācijām.
K.Zariņš ļoti augstu novērtēja NATO izveidi un tās lomu
rietumvalstu mērķu sasniegšanā. Latvijas Republikas pārstāvis īpašu
prieku pauda par nesen notikušo Lielbritānijas, ASV un Francijas līderu
tikšanos Bermudu konferencē, kas akcentēja nepieciešamību pēckara
kārtību pasaulē balstīt uz Atlantijas hartas principiem. K.Zariņš
vēstulē pauda gandarījumu arī par to, ka trīs vadošās pasaules
lielvalstis saskaņojušas savu nostāju un kā vienots bloks ir gatavas
drīzumā plānotajā Lielā četrinieka konferencē runāt ar Padomju
Savienību par Vācijas un Austrijas nākotni.
K.Zariņš lūdza A.Īdenu atcerēties, ka četru lielvalstu konferences
laikā varētu tikt apspriests Baltijas jautājums - latvieši un citas
baltiešu nācijas vēlas būt brīvas un atjaunot savu valstiskumu.
Baltiešu tautas, uzsvēra K.Zariņš, vēlas dzīvot uz kristīgām vērtībām
balstītā, humānā sabiedrībā, kurā tiek ievērotas visu cilvēku
tiesības, kas raksturīgi tieši anglosakšu demokrātijām. Ar šādu
komplimentu palīdzību Latvijas diplomāts cerēja iegūt lielāku
Lielbritānijas uzmanību un tās atbalstu. Bet viņš bija spiests
piedzīvot vilšanos, jo arī konservatīvā Vinstona Čērčila valdība
1954.gadā realizēja ļoti uzmanīgu politiku attiecībās ar PSRS, cenšoties
izvairīties no nevajadzīgiem asumiem, ko tai varēja sagādāt
Baltijas problēma.
Vēstules nobeigumā A.Īdenam Latvijas sūtnis atzīmēja, ka latvieši
bija vieni no pirmajiem komunistu režīma upuriem Eiropā. Kaut arī viņi
ir ļoti cietuši, tomēr nav zaudējuši cerības uz brīvību un pēc
kara beigām izmisīgi pretojas diktatoriskajam padomju režīmam.
Latvieši joprojām tic, ka viņi kādu dienu, mainoties situācijai,
atkal būs brīva nācija brīvā Eiropā, būs neatņemama demokrātiskās
pasaules sastāvdaļa.
K.Zariņš arī pauda cerību, ka Lielbritānijas politika Baltijas jautājumā
nemainīsies un ka tā paliks uzticīga iepriekš pasludinātajiem
principiem par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas nelikumību
Padomju Savienības sastāvā. Tika izteikts arī lūgums izmantot
Lielbritānijas ietekmi, lai panāktu PSRS okupācijas spēku ātrāku
izvākšanu no Latvijas.
Vāc informāciju
par attieksmi
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka 50.gadu
pirmajā pusē tika vākta visa iespējamā informācija par dažādu
valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. 1953.gada decembra otrajā pusē
Foreign Office saņēma apjomīgu materiālu no vēstniecības Maskavā
par Padomju Savienības reakciju uz Dž.F.Dallesa iepriekšminēto paziņojumu
un Č.Kerstena komisijas aktivitātēm. Padomju kompartijas oficiozs
"Pravda" komisijas darbību bija nosaucis par ceļojoša cirka
izrādi. Vēstniecība atzīmē: īpaši jūtīgi padomju valdība
uztver apgalvojumus, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušana
PSRS sastāvā nebija šo valstu pilsoņu brīvas gribas izpausmes
rezultāts, bet gan okupācija un aneksija. "Pravda", kā atzīmē
savā ziņojumā britu vēstniecība Maskavā, Č.Kerste-na komisijas
savāktās Baltijas valstu pilsoņu liecības nosaukusi par reakcionāro
emigrantu apmelojumiem, ko sponsorējušas ASV.
Annas Sakses jaunrade vēsturē
Britu vēstniecības ziņojumā atrodami arī izvilkumi no latviešu
rakstnieces, Staļina prēmijas laureātes Annas Sakses izteikumiem par
Baltijas jautājumu un Č.Kerstena komisiju. Viņa apgalvo, ka Baltijas
problēma ir reakcionāro ASV aprindu paņēmiens, kā apmelot Padomju
Savienību, tā ir aukstā kara izraisīta provokācija. A.Sakse uzsver,
ka viņa kā latviešu tautas meita ir pārliecināta, ka Č.Kerstena
komisija izveidota, lai nomelnotu Latviju. ASV Kongress nezina patieso
situāciju no kapitālisma verdzības atbrīvotajā Latvijā, Lietuvā
un Igaunijā. Latvieši vienmēr ir bijuši pirmajās rindās cīņā
par brīvību gan 1905.gada, gan 1917.gada revolūcijās, kad viņi
pievienojās citām tautām cīņā pret cara režīmu Krievijā.
Britu vēstniecības ziņojuma turpinājumā atstāstīta A.Sakses
koncepcija par 1940.gada jūnija notikumiem Latvijā. Latviešu tauta, pēc
viņas apgalvojumiem, tad esot triumfāli atjaunojusi demokrātiju, ko
bija aizliedzis K.Ulmaņa, J.Baloža un A.Bērziņa triumvirāts.
Jaunievēlētā Saeima 1940.gada 21.jūlijā deklarēja, ka Latvijā ir
nodibināta padomju vara, un lūdza Latvijas PSR uzņemt Padomju Savienības
sastāvā. Latvijā, iekļaujoties PSRS, esot likvidēta nabadzība,
bads un bezdarbs. Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvija ļoti īsā
laikā esot atjaunojusi lauksaimniecību un rūpniecību, un šeit esot
sākusies laimīga dzīve. Latvijas kultūras un zinātnes sasniegumi kļuvuši
pazīstami ārpus tās robežām, visā Padomju Savienībā.
A.Sakse arī apgalvoja, ka latviešu tautai esot nepieņemams Č.Kerstena
komisijas apgalvojums par kaut kādiem īpašiem apstākļiem, kādos
Latvija, Lietuva un Igaunija tika iekļautas PSRS. Muļķīgas esot
runas par Baltijas tautu sagrābšanu un paverdzināšanu. Č.Kerstena
komisijā uzstājušies liecinieki esot algoti aģenti, kuri izplata
nepatiesību par padomju cilvēkiem. Vienu no Č.Kerstena komisijas
lieciniekiem - bijušo Latvijas Republikas ministru Alfrēdu Bērziņu -
Anna Sakse nosauca par spiegu, provokatoru un nodevēju, kas 1940.gada
vasarā aizbēga no Latvijas uz Rietumiem, līdzīgi kā savulaik
pagaidu valdības vadītājs Krievijā A.Kerenskis, pārģērbies sieviešu
drēbēs.
Informācijas pārbagātība Anglijas Ārlietu ministrijā
Anglijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka tās rīcībā bija
dažāda rakstura informācija par Baltijas jautājumu. Ministrijas ierēdņi
un vadība zināja, kā Baltijas problēmu vērtē ASV, PSRS un Latvijas
PSR. Vadoties no tā, Anglija centās realizēt tādu politiku, kas tai
saglabātu kādas manevra iespējas. Piemēram, vērtējot Č.Kerstena
komisijas darbu, Anglijas vēstniecība Vašingtonā savos ziņojumos uz
Londonu atzīmēja, ka tās priekšsēdētājs ievēlēts no Viskonsinas
štata, kurā ir ļoti daudz baltiešu izcelsmes vēlētāju, un tāpēc
tās priekšsēdētājs ieņem tik radikālu nostāju attiecībā uz
Baltijas problēmu. Tādējādi Č.Kerstens ar savu darbību ir ieguvis
galvenā totalitārisma upuru aizstāvja statusu. ASV ar savu politiku
pamatos cenšas iedrošināt un uzmundrināt cilvēkus, kuri atrodas
PSRS režīma pakļautībā.
Britu vēstniecība Vašingtonā ziņoja uz Londonu, ka saistībā ar
Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti atsevišķas valstis cenšas
precizēt Lielbritānijas valdības pozīciju attiecībā uz
komunistiskiem režīmiem. Piemēram, 1953.gada decembrī vēstniecība
saņēma Indonēzijas sūtņa lūgumu vēlreiz izskaidrot britu valdības
nostāju pret tādām komunistiskām valdībām, kas kontrolē noteiktu
teritoriju, bet kuras neatzīst šo tautu pārstāvji trimdā. Britu
diplomāts J.H.Vatsons no vēstniecības Vašingtonā šajā sakarā vēlējās
saņemt savā Ārlietu ministrijā precīzu atbildi, vai pastāv kāda
atšķirība Anglijas attieksmē pret Ķīnas komunistu valdību un trim
Baltijas padomju republikām. Viņš atzīmēja, ka Indonēziju, bez šaubām,
interesē Ķīnas jautājums, bet, lai tiktu ievērota konsekvence,
nevajadzētu pastāvēt kādām būtiskām atšķirībām Anglijas
attieksmē pret līdzīga rakstura režīmiem.
Atzīst de facto, bet neatzīst de iure
1954.gada 6.februārī J.H.Vatsons saņēma atbildi no savas Ārlietu
ministrijas uz agrāk izvirzītajiem jautājumiem. Viņam izskaidroja,
ka jau 1945.gadā Lielbritānija ir ļoti precīzi formulējusi savu
politiku attiecībā uz Baltijas valstīm, kas principā gadu gaitā nav
mainījusies. Viņas majestātes valdība atzīst Baltijas padomju
republikas de facto, bet neatzīst de iure. Vienlaikus Anglija atzīst,
ka de facto Baltijas republikas ir iekļautas PSRS, bet neatzīst to de
iure. Lielbritānijas valdība uzskata, ka Baltijas republikas, kuras
pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, pēc tam de facto, ir izbeigušas
jebkādu efektīvu eksistenci. Vadoties no iepriekšteiktā, Anglija
nevar atzīt agrāko Baltijas valstu pārstāvjus Londonā kā eksistējošu
valdību pārstāvjus. Tomēr, neraugoties uz to, Lielbritānija akceptē
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātus. Tikai šiem diplomātiem atļauts
pārstāvēt nevis valsti, bet darboties personīgā kapacitātē.
Anglija atšķirībā no ASV savā politikā attiecībā uz Baltijas
valstīm vispirms vadās no tiesiskajiem, nevis politiskajiem
principiem. Tāpēc arī Lielbritānija, atšķirībā no ASV, de facto
atzīst padomju valdības Baltijā, jo tās efektīvi kontrolē savu
teritoriju.
Anglija atsevišķos šādos gadījumos var pielietot arī de iure
principu, bet tikai ar lieliem izņēmumiem un tikai pret režīmiem,
kuri ir pietiekami efektīvi un ilgstoši spēj stabilizēt situāciju
valstī un ir patstāvīgi. Bet pamatos Anglija tomēr šādās situācijās
konsekventi pielieto tikai de facto principu. Lielbritānija to nedara tāpēc,
ka tai būtu šaubas par kāda režīma ilgstošas pastāvēšanas iespējām,
bet gan tāpēc, ka ir uzticīga starptautiskās likumdošanas
principiem un nevēlas atklāti nostāties pret tiem.
Anglijas
konsekventā pozīcija
Lielbritānijas Foreign
Office 1954.gada formulējumā, atšķirība starp Anglijas lēmumu
atzīt Ķīnas komunistisko valdību de iure un neatzīt tādā
pašā līmenī Baltijas padomju republikas ir tā, ka Ķīnas komunistu
režīms ir izveidojies likumīgā, revolucionārā ceļā, pēc pilsoņu
kara beigām, bet Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tas izveidojās PSRS
aneksijas rezultātā, tātad prettiesiski. Ja Anglija de iure
atzītu pašlaik Baltijas valstīs esošos režīmus, tad tā radītu
sev nākotnē nopietnus šķēršļus, lai varētu palīdzēt atjaunot
Baltijas valstu suverenitāti.
Foreign Office sagatavotā dokumenta nobeigumā tika uzsvērts,
ka Anglija konsekventi iebilst pret jebkādas valsts un valdības de
iure atzīšanu, ja tā izveidojusies uz prettiesiskas bāzes. Otrā
pasaules kara laikā Anglija tāpēc atbalstīja Vācijas okupēto
valstu trimdas valdības un neatzina tādas valdības, kas bija
izveidotas ar nacistu režīma ziņu.
Ķīnas gadījumā jāatzīst, ka PSRS sekmēja komunistu uzvaru šajā
zemē, tomēr padomju valdība nerealizēja šeit intervenci, tieši
neiejaucās šīs valsts iekšējās lietās. Komunistu valdības
izveide Pekinā bija tiešs šo spēku uzvaras rezultāts. Foreign
Office arī atzīmēja, ka reāli nav nekādu grūtību atšķirt
Ķīnas gadījumu no Baltijas valstīm. Ķīna netika okupēta, anektēta
un inkorporēta svešas valsts sastāvā, kā tas noticis ar Baltijas
valstīm.
Berlīnes
konferences gaisotnē
1954.gada janvārī-februārī
Baltijas jautājums atkal cirkulēja vadošo rietumvalstu diplomātiskajā
sarakstē, gatavojoties četru lielvalstu konferencei Berlīnē. ASV un
Lielbritānija gatavojās izvirzīt arī Baltijas problēmu kā svarīgu
pēckara noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienība ultimatīvi
noraidīja šā jautājuma iekļaušanu konferences dienaskārtībā.
Atbildot uz to, ASV prezidents D.Eizenhauers asi kritizēja Kremli par tā
uzvedību Austrumeiropā un Baltijas valstīs, uzsverot nelikumības,
kas tika pieļautas, inkorporējot Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tieši
Padomju Savienības soļu rezultātā, uzsvēra ASV prezidents, Baltijas
valstis ir pazudušas no Eiropas kartes.
Pēc Berlīnes neveiksmīgās konferences 1954.gada 29.aprīlī ASV Senāts
pieņēma speciālu rezolūciju par situāciju PSRS orbītā vardarbīgi
iekļautajās valstīs. Dokumentā bija atzīmēts, ka šajās valstīs
rupji tiek pārkāptas elementāras cilvēktiesības, reliģijas brīvība
un nepastāv demokrātija. Šīm valstīm faktiski ir domīniju statuss
PSRS izveidotajā sociālisma sistēmā. Senāts kārtējo reizi atzina
prezidentu F.Rūzvelta, H.Trumena un D.Eizenhauera administrāciju lēmumus
par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšanas nelikumību. ASV
likumdevējs arī lūdza prezidentu D.Eizenhaueru izmantot visas iespējas,
tajā skaitā Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai visai pasaulei atgādinātu
par padomju valsts prettiesisko politiku pret mazajām nācijām. ASV
Senāts arī izteica aicinājumu brīvajai pasaulei neaizmirst apspiestās
nācijas un sniegt tām visu veidu atbalstu.
Vērtē ASV
Kongress
1954.gada oktobrī ASV
Kongresa pārstāvju palātas Komunistu agresijas komiteja trešajā ziņojumā
detalizēti vērtēja PSRS politiku Baltijas valstīs Otrā pasaules
kara sākuma posmā. Dokumentā bija atzīmēts, ka Latvijas, Lietuvas
un Igaunijas aneksija novedusi pie smagiem noziegumiem, ko pret iedzīvotājiem
pastrādājusi padomju valdība šajās valstīs. ASV Kongress arī
juridiski analizēja okupācijas un aneksijas faktu, uzsverot baltiešu
tautu suverēno tiesību pārkāpumu. Kongresa komitejas izstrādātajam
dokumentam it kā nebija nekādu tālejošu seku tā laika
starptautiskajās attiecībās, tomēr tas kārtējo reizi skaidri atgādināja
visai pasaulei par Baltijas problēmu un tās būtību.
Kongresa komiteja rekomendēja ASV valsts sekretāram konkrētus pasākumus,
lai mazinātu reālus draudus mieram pasaulē, kurus rada padomju okupācijas
turpināšanās Baltijas valstīs. Bija izteikts ierosinājums pievērst
ANO Ģenerālās asamblejas uzmanību padomju režīma politikai
Baltijas valstīs. ASV delegācijai ANO bija jāuzņemas iniciatīva
iesniegt speciālu rezolūcijas projektu Ģenerālajai asamblejai, kas
pieprasītu Padomju Savienības militārā, politiskā un administratīvā
personāla pilnīgu un ātru izvešanu no Baltijas valstīm.
Diplomātiskās
sarakstes intensificēšanās
1954.gada aprīlī un
maijā notika sarunas un sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu
ministriju, ASV vēstniecību Londonā un britu vēstniecību Vašingtonā
par iespējamo Kerstena komisijas locekļu ierašanos Anglijā. Britu
valdība bija ļoti uzmanīga sakarā ar šo vizīti. Lai nomierinātu
Anglijas valdību, amerikāņi apgalvoja, ka senators un viņa komisijas
locekļi grib ierasties Lielbritānijā tikai uz dažām dienām. Vizītes
pamatmērķis ir intervēt bēgļus no komunistu sagrābtajām
Austrumeiropas valstīm: Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kas pēc
kara beigām lielā skaitā ir apmetušies uz dzīvi Anglijā. Kā
liecina Foreign Office dokumenti, ASV diplomāts Londonā
Kortnejs sarunās apgalvoja, ka senators Kerstens tādējādi nevēlas
radīt kaut kādas grūtības Lielbritānijai. Cenšoties nomierināt
satrauktos britu Ārlietu ministrijas ierēdņus, Kortnejs apgalvoja, ka
Kerstena komisijas pamatdarba lauks ir Vācija.
Pirms Kerstena
komisijas ierašanās
Gatavojoties Kerstena
komisijas uzņemšanai, Lielbritānijas Ārlietu ministrija noskaidroja,
ka Vācijas valdība ir neapmierināta ar iepriekšējā gadā notikušo
vizīti un tagad izvirzījusi atsevišķus nosacījumus. Vācija iebilda
pret pārāk lielo komisijas darbības publicitāti, proti, ka
liecinieki no komunistu sagrābtajām valstīm tiek uzklausīti atklātās
komisijas sēdēs. Arī britu puse pārrunās izteica līdzīgu lūgumu.
ASV, atbildot uz to, atkārtoti uzsvēra, ka Kerstena komisija nevēlas
radīt Lielbritānijai kādus ārpolitiskus sarežģījumus un darbosies
apdomīgi un piesardzīgi.
1954.gada 21.aprīlī sagatavotais Lielbritānijas Ārlietu ministrijas
dokuments liecina, ka bija precizēti visi neskaidrie jautājumi sakarā
ar drīzo Kerstena komisijas ierašanos. Anglijas valdība piekrita vizītei
un saistībā ar to izvirzīja trīs nosacījumus: komisija neveiks
publisku pieaicināto liecinieku uzklausīšanu; tās darba rezultāti
Anglijā netiks plaši atspoguļoti presē, kamēr komisija nebūs atstājusi
valsti, kā arī individuāli uzaicinātajiem cilvēkiem būs tiesības
noraidīt komisijas ielūgumu tikties un liecināt. ASV pieņēma šos
nosacījumus un no savas puses vēlreiz apstiprināja, ka senatora
Kerstena komisijas aktivitāšu pamatmērķis ir izvērtēt komunistu režīma
mērķus, metodes, sagrābjot varu un anektējot Austrumeiropas valstis,
kā arī atklāt noziegumus, ko šī vara ir pastrādājusi. Č.Kerstens
ar atsevišķiem komisijas locekļiem ieradās Anglijā 1954.gada jūnija
sākumā un tikās ar latviešu trimdas pārstāvjiem, tajā skaitā sūtni
K.Zariņu.
Diskusijas
Lielbritānijas parlamentā
Arī Lielbritānijas
parlamentā ik pēc zināma laika tika diskutēts par Baltijas valstu
problēmu. Visbiežāk tas notika saistībā ar britu uzņēmēju
finansiālajiem zaudējumiem šajās valstīs, kas tiem bija radušies
PSRS aneksijas rezultātā. 1954.gada februārī parlamenta apakšpalātas
deputāts Viljams Tīlings (Teeling) uzdeva plašu jautājumu ārlietu
ministram, kurā centās noskaidrot Anglijas valdības pozīciju kopumā.
Deputāts vispirms vēlējās saņemt skaidrojumu par citu rietumvalstu
nostāju attiecībā pret Baltijas problēmu. Ārlietu ministrs atzīmēja,
ka nosacīti visas valstis var sadalīt trijās grupās. Līdzīgi kā
Lielbritānija Baltijas valstu inkorporāciju atzīst de facto,
bet neatzīst de iure Kanāda, Norvēģija, Francija un Šveice.
Nākamā valstu grupa ir ASV, Austrālija, Dienvidāfrika, Vācijas
Federatīvā Republika, kas neatzīst Padomju Savienības rīcību
1940.gadā Baltijas valstīs ne de facto, nedz de iure.
Trešajā grupā ietilpst tās valstis, kas atzīst PSRS politiku par leģitīmu.
Tās ir visas padomju bloka valstis, kā arī Itālija un Zviedrija.
Deputāts V.Tīlings arī vēlējās uzzināt, vai Anglijas valdībai ir
bijušas sarunas ar citām ieinteresētajām valstīm par savstarpējo
pozīciju precizēšanu, tuvināšanu finansiālo zaudējumu kompensāciju
jautājumā. Ārlietu ministrija paskaidroja, ka valdība nav noslēgusi
nekādas vienošanās par šiem jautājumiem, jo, kā bija minēts
iepriekš, starp valstīm pastāv diezgan lielas atšķirības šajā
jautājumā. Ārlietu ministrija uzsvēra, ka visciešākie kontakti
attiecībā uz Baltijas jautājumu ir bijuši ar ASV valdību, ar kuru
daudzas reizes notikušas diskusijas gan par Baltijas valstu statusu,
gan arī par to noguldījumu likteni. Bet arī ar ASV nav parakstīts
neviens nolīgums. Tomēr, neraugoties uz to, Anglija iespējamās
politikas maiņu pret Baltijas valstu jautājumu vispirms apspriedīs ar
ASV. Lielbritānija konsultēsies ar ASV, ja kaut kad plānos mainīt
savu inkorporācijas neatzīšanas politiku.
Briti skaidro
zviedru viedokli
Diskusija britu
parlamentā par Baltijas valstu problēmu rosināja Foreign Office
vēlreiz noskaidrot Zviedrijas pozīciju šajā jautājumā. 1954.gada
februāra sākumā Lielbritānijas vēstniecība Stokholmā saņēma
uzdevumu pārrunāt šo jautājumu ar atbildīgajām Zviedrijas iestādēm.
Britu pusi īpaši interesēja, kā tika atrisināts 1940.gadā Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā zaudēto zviedru pilsoņu īpašuma jautājums.
Deputāts V.Tīlings pieļāva iespēju, ka šī problēma bijusi atrunāta
Padomju Savienības un Zviedrijas 1941.gada 30.maijā parakstītajā
Kompensācijas līgumā. Anglijas ārlietu ministrijas Ziemeļu
departamentā pastāvēja viedoklis, ka Zviedrija parakstīja šo līgumu
tāpēc, lai atgūtu savu zaudēto īpašumu vērtību un saņemtu iespējas
paplašināt preču eksportu uz PSRS.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka Anglija jau
1945.gada janvārī un februārī principā zināja Zviedrijas un
Padomju Savienības parakstītā līguma būtību. Anglijai bija
skaidrs, ka Zviedrija ar šo līgumu ieguvusi zināmu ekonomisko labumu.
Tika pētītas arī Lielbritānijas iespējas līdzīgi risināt īpašuma
kompensācijas jautājumu. Bet problēmas risinājums apstājās pret
Padomju Savienības prasību atzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju
par likumīgu.
1954.gada 11.februārī britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departaments
saņēma telegrammu no vēstniecības Stokholmā. Saņemtais dokuments
liecināja, ka Zviedrija, parakstot iepriekšminēto līgumu ar Padomju
Savienību un iegūstot zināmas ekonomiskas priekšrocības, izdarīja
tai politisku pretimnākšanu un atzina Baltijas valstu aneksiju de
iure. To sarunā ar britu diplomātiem apstiprināja Zviedrijas Ārlietu
ministrijas pārstāvji. Viņi vienlaikus uzsvēra, ka Zviedrijas valdība
nekad formāli nepaziņos par okupācijas de iure atzīšanu.
Zviedrijas Ārlietu ministrija arī atzīmēja, ka savulaik valdības
pozīciju šajā jautājumā Riksdagā jau izskaidrojis bijušais ārlietu
ministrs Sandlers un tāpēc tagad nekāda jauna papildu skaidrojuma nebūs.
Latviešu
trimdinieki Anglijā
Arī jūnijā britu Ārlietu
ministrija turpināja strādāt pie Anglijas pozīcijas precizēšanas
attiecībā pret Baltijas problēmu. Notika sarakste un viedokļu apmaiņa
ar Iekšlietu, Tieslietu un Finansu ministrijām par Baltijas valstu
pilsoņu statusu un viņu īpašumtiesību jautājumu. Aplūkojot Otrā
pasaules kara laiku, nonāca pie atziņas, ka Latvijā, Lietuvā un
Igaunijā dzīvojošie šo valstu pilsoņi ir uzskatāmi par
"ienaidnieka valstu" pilsoņiem. Līdz ar to attiecībā uz viņiem
ir spēkā Anglijas likumdošana. Britu Ārlietu ministrija uzskatīja,
ka Baltijas valstu pilsoņi, vadoties no starptautiskās likumdošanas,
nevarēja būt arī legāli PSRS pilsoņi, kaut arī padomju valdība
1940.gadā izdeva attiecīgu likumu. Baltijas valstis bija anektētas un
inkorporētas, un Anglijā PSRS likumiem nebija juridiska spēka. Tika
izteikts priekšlikums šajā jautājumā balstīties uz precedentu, kāds
bija pieņemts attiecībā uz Vācijas valdības lēmumu par okupēto
Bohēmijas un Morāvijas iedzīvotāju statusu.
Angļu bažas
par Latvijas zeltu
Slīpējot savu
viedokli par Baltijas valstu iedzīvotāju statusu un īpašuma jautājumiem,
Anglija gatavojās smagām un sarežģītām sarunām ar Padomju Savienību
par Baltijas valstu zelta piederību un savstarpējo finansiālo
pretenziju risināšanas jautājumiem.
Pildot Foreign Office uzdevumu vākt visu iespējamo informāciju
rezidējošā valstī par situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā,
britu vēstniecība Stokholmā 1954.gada 10.novembrī nosūtīja uz
Londonu diezgan sensacionālu informāciju. Tie bija izvilkumi no raksta
"Partizānu kauja baznīcā Rīgā", kas bija publicēts
Zviedrijas laikrakstā "Stockholms-Tidningen". Rakstā
bija uzsvērts, ka, neraugoties uz desmit intensīviem padomju režīma
realizēto represiju un vajāšanu gadiem, pretošanās kustība
Baltijas valstīs vēl ir dzīva. To apliecina nacionālo partizānu
kauja ar padomju drošības spēkiem Latvijas galvaspilsētas Rīgas pašā
centrā - Svētā Mateja baznīcā.
Kauja Svētā
Mateja baznīcā
Aprakstot konkrēto
notikumu, raksta autors konstatē, ka partizāni Latvijā joprojām pārvietojas
no viena rajona uz otru, un viena šāda grupa pagaidu patvērumu bija
atradusi baznīcā Rīgā. Pēc padomju Iekšlietu ministrijas karaspēka
vienības uzbrukuma sākās nikna kauja, kuras laikā pretinieki
izmantoja ložmetējus, rokasgranātas, citus ieročus un pat nažus.
Beigās pretinieki pat lika lietā dūres un žņaudza viens otru.
Kaujas laikā daudzi partizāni tika nogalināti. Padomju vara
atriebjoties arestēja un deportēja uz Sibīriju vikāru Pēteri Medni,
kas dažkārt sludināja baznīcā. Viss liecina par to, ka desmit gadus
pēc Otrā pasaules kara beigām un padomju režīma izveides Baltijas
valstīs to iedzīvotāji negrib dzīvot pakļautībā. Notikusī kauja
Rīgā apstiprina, ka Baltijas valstis Padomju Savienībai joprojām ir
kā kaujas lauks.
Bet aizvadītajos gados, atzīmē zviedru laikraksts, pretošanās kustība
Latvijā Lietuvā un Igaunijā ir cietusi ļoti lielus zaudējumus, tā
ir ievērojami novājināta. Padomju režīma pusē ir liels pārspēks.
Lai apgrūtinātu partizānu darbību, tiek izcirsti meži, veikta privāto
zemnieku saimniecību likvidēšana un realizēta vienlaidu kolektivizācija
un citi pasākumi. Padomju režīma represijas devušas būtisku
triecienu partizānu atbalsta bāzei iedzīvotāju vidū.
Dzelzs aizkars
pār Baltijas valstīm
Britu vēstniecība,
atreferējot zviedru "Stockholms Tidningen" ievietoto
rakstu, pievērš uzmanību arī citiem padomju režīma politikas
aspektiem Baltijas valstīs. Lai stiprinātu savas pozīcijas Latvijā,
Lietuvā un Igaunijā, PSRS šeit palielina militāro klātbūtni.
Baltijas reģionā ir koncentrēti lieli sauszemes, jūras un gaisa spēki.
Latvijā tiek izbūvēts liels, supermoderns kara lidlauks Krustpilī,
kurā veido četrus paralēlus skrejceļus smagajiem bumbvedējiem. Tiek
celts arī lidlauks netālu esošajos Variešos, kur savukārt būs
izvietoti iznīcinātāji. Trīs aviācijas pulki atrodas ap Rīgu, tajā
skaitā Spilvē. Padomju kara aviācija bāzējas arī Tukumā, Vaiņodē
un Grobiņā.
Nobeigumā laikraksta korespondents konstatē, ka dzelzs aizkars nepielūdzami
ir nolaidies pār Baltijas valstīm un, lai gan vēl nesen tās bija samērā
viegli pieejamas, tagad ārzemniekam jāsastopas ar ievērojamām grūtībām,
saņemot iebraukšanas atļauju.
Arhīva dokumenti liecina, ka britu vēstniecība Stokholmā iepriekšminēto
laikraksta publikāciju nosūtīja ne vien uz savu Ārlietu ministriju,
bet arī kolēģiem Maskavā, lai tie varētu labāk izvērtēt PSRS ārējo
un iekšējo politiku.
Britu vēstniecība
ziņo no Maskavas
Britu vēstniecība
Maskavā 1954.gada 23.martā nosūtīja uz Londonu interesantu ziņojumu
par nejaušu tikšanos restorānā "Ararats" ar padomju
Lietuvas literatūras un mākslas dekādes dalībniekiem. Dokumentā ļoti
detalizēti aprakstīta vakariņu norise, tas, kā ap 25 lietuviešu
kultūras darbinieki vakara gaitā pievienojās Anglijas un Austrālijas
diplomātu kompānijai, izņemot vienu ap 48 gadus vecu lietuviešu
sievieti. Tikšanās laikā tika dziedātas lietuviešu dziesmas un raisījās
sarunas par dzīvi. Komunikācija pārsvarā notika angļu un vācu
valodā. Lietuviešu literāti un gleznotāji, uzzinājuši, ka sarunu
partneri ir Anglijas un Austrālijas diplomāti, pajautāja: "Kad
Lietuva atkal būs brīva? Kad Anglija mums nāks palīgā? Kā jūs domājat,
cik ilgi mēs vēl pacietīsim krievus? Neuzklausot brīdinājumus, kas
pēc šiem jautājumiem atskanēja no atsevišķu lietuviešu puses,
daudzi lietuvieši tādā vai citādā formā atkārtoja šos
izteicienus. Nobeigumā viena no lietuviešu sievietēm uzsauca pat
tostu "Lai dzīvo Anglija!".
Atbildot uz lietuviešu lūgumiem, arī britu puse nodziedāja dažas
dziesmas angļu valodā, kas izpelnījās skaļus aplausus. Savukārt,
kad briti uzsāka dziedāt dziesmu krievu valodā, lietuvieši tai
nepievienojās un neaplaudēja. Lietuvieši arī paskaidroja šādu savu
reakciju, uzsverot, ka krievu dziesma tiem saistās ar okupāciju, bet
angļu - ar cerībām uz brīvību.
Britu vēstniecības ziņojuma nobeigumā uzsvērts, ka tā bija
demonstratīva rīcība, kas liecināja par Baltijas valstu inteliģences
reālo noskaņojumu pret padomju režīmu. Jāatzīmē, ka britu diplomāti
tikšanās gaitā iegūto informāciju no lietuviešu māksliniekiem vērtēja
kā nozīmīgu un šo slepeno ziņojumu nosūtīja arī uz Ārlietu
ministrijas Pētniecības un informācijas departamentu.
Saspīlējuma
mazināšanās pēc Staļina nāves
1955.gads starptautisko
attiecību vēsturē saistās ar zināmu saspīlējuma mazināšanos
Rietumu demokrātisko valstu un Padomju Savienības un tās sabiedroto
attiecībās. To galvenokārt var izskaidrot ar padomju līderu nomaiņu,
jo pēc J.Staļina nāves jaunie PSRS vadītāji nebija tik agresīvi
noskaņoti un meklēja ceļus, kā uzlabot attiecības ar Rietumiem.
Pirmā bezdelīga, kas apliecināja konstruktīvāku pieeju pēckara
problēmu risinājumam, bija Austrijas jautājuma noregulēšana, ko
izdevās panākt, maijā noslēdzot līgumu par valsts statusu. Līgums
noteica, ka Austrija, kas līdz tam bija sadalīta padomju un amerikāņu
okupācijas zonās, turpmāk būs vienota valsts. Vienošanās arī
atzina Austrijas neitralitāti un noteica, ka līdz decembrim no tās jāizved
ASV un PSRS okupācijas karspēks.
Padomju
"atkušņa" atblāzma Ženēvā
Centrālais notikums
1955.gadā, kas apliecināja zināmu atkušņa sākumu, bija jūlijā
sanākusī lielvalstu vadītāju konference Ženēvā. Šī lielvalstu
vadītāju tikšanās drīz vien pēc Austrijas problēmas atrisināšanas
par savu pamatuzdevumu izvirzīja pēckara posmā radušos sarežģītāko
starptautisko problēmu risinājuma meklēšanu. Bija paredzēts
apspriest tādus jautājumus kā bruņošanās tempu mazināšana, drošības
nostiprināšana, demilitarizētu zonu izveide Viduseiropā, Vācijas
jautājums un citi. Vislielāko Padomju Savienības neapmierinātību
izraisīja ASV prezidenta D.Eizenhauera priekšlikums īstenot tā
saukto atvērto durvju politiku, kuras ietvaros ASV un PSRS izlūklidmašīnas
varētu brīvi pārlidot abu valstu teritorijai un tādējādi stiprināt
starpvalstu uzticību un vispārējo drošību. Padomju līderis Ņikita
Hruščovs noraidīja priekšlikumu, nosaucot to par aizsegu spiegošanai.
ASV tādējādi ieguva jaunu kārti propagandas karā ar PSRS.
Baltijas valstu
liktenis lielvalstu sarunās
Četru lielvalstu -
ASV, PSRS, Lielbritānijas un Francijas - samitā Ženēvā ASV
prezidents D.Eizenhauers ierosināja konferences darba kārtībā iekļaut
arī Baltijas valstu jautājuma apspriešanu, uzskatot to par svarīgu pēckara
Austrumu un Rietumu noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienības puse
kategoriski noraidīja šādu priekšlikumu. Lai arī Baltijas jautājums
netika iekļauts oficiālajā konferences darba kārtībā, kā atzīmē
ASV pētnieks Roberts A.Vitas, tas tika pārrunāts neoficiālajās
lielvalstu delegāciju sarunās. Presei tika paziņots, ka Baltijas jautājums
pārcelts uz nākamo četru lielvalstu ārlietu ministru konferenci, kas
sanāks 1955.gada oktobrī un būs Ženēvā uzsāktā turpinājums. Bet
arī šoreiz Kremlis nobloķēja jautājuma apspriešanu. Interesanti
atzīmēt, ka bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis šajā
laikā pat devās uz Ženēvu cerībā saņemt formālu pārstāvību.
Viņa pūles bija veltas, jo padomju puse to nepieļāva.
Baltijas jautājuma
"metafiziskais raksturs"
Zināma loma Baltijas
jautājuma aktualizēšanā Anglijā bija ārpolitiskajiem aspektiem,
parlamenta deputātiem, kas ik pēc kāda laika noturēja debates par šo
problēmu, preses interesei, baltiešu trimdas organizācijām un arī
atsevišķiem politiķiem. 1955.gada janvārī un februārī zināma rosība
Ārlietu ministrijā sākās pēc parlamenta deputāta P.J.Noela-Beikera
vēstules ministram Antonijam Īdenam. Deputāts lūdza izskaidrot viņam
valdības jaunākās nostādnes attiecībā uz Baltijas valstu juridisko
statusu. Pēc nepilna mēneša, 3.februārī, Noels-Beikers beidzot saņēma
atbildi. Tās ievadā bija uzsvērts, ka Baltijas jautājumam ir "metafizisks
raksturs" un tāpēc katrs publiski izteikts apgalvojums vispirms
ļoti uzmanīgi jāizvērtē no ārpolitiskā, iekšpolitiskā, kā arī
no juridiskā aspekta. Vēstulē tālāk sekoja jau pazīstamais
Anglijas valdības pozīcijas skaidrojums, kurā akcentēta Lielbritānijas
pieejas konsekvence, balstīšanās uz starptautisko tiesību normām,
pastāvošo realitāšu atzīšana, kā arī tas, ka 15 gadus pēc
notikušā briti tikai de facto ir atzinuši PSRS veikto Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas aneksiju
Briti noraida padomju pretenzijas
Jauna nianse britu nostājas skaidrošanā: šajā
Ārlietu ministrijas vēstulē, atšķirībā no iepriekšējām, uzsvērts,
ka Viņas majestātes valdība noraida padomju puses pretenzijas uz
tiesībām pārstāvēt Anglijā arī triju Baltijas valstu intereses.
Akcentēts tas, ka vienlaikus padomju puses neatzīst nekādā kapacitātē
bijušo Baltijas republiku diplomātus. Tādā situācijā savukārt
Anglija nevar paziņot, ka Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības
Londonā tiek likvidētas. Šo valstu vēstnieki un to darbinieki
joprojām bauda zināmas privilēģijas. Ļoti svarīgi, ka Baltijas
valstu bijušās vēstniecības Londonā ļoti atbalsta baltieši, kas
dzīvo Anglijā un arī citās Rietumu valstīs. Šo faktu Ārlietu
ministrija nevar ignorēt. Tomēr valdība uzskata, ka Anglijā pašlaik
nedarbojas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Republikas vēstniecības
un tajās netiek veiktas kaut kādas konsulāras darbības.
Arī praktiskas problēmas
Baltijas jautājuma pastāvēšana pēckara periodā
radīja arī zināmas praktiska rakstura problēmas. Britu Ārlietu
ministrija diezgan regulāri saņēma vēstules ar lūgumu precizēt
Baltijas valstu pilsoņu statusu. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka pēc
bijušo Baltijas valstu pilsoņu nāves bija jārisina īpašuma
piederības un mantošanas jautājumi. Tipiska šajā ziņā ir
1955.gada 4.martā atsūtītā A.Kremera (A.Kramer) advokātu
firmas vēstule sakarā ar Lietuvas Republikas pilsones Feivelas
Pikelni (Feivel Pikelny) nāvi. Britu ārlietu resors parasti,
atbildot uz šādiem pieprasījumiem, atstāstīja valdības oficiālo
pozīciju un ieteica vērsties tiesā, kas varētu pieņemt attiecīgu
juridiska rakstura lēmumu.
Pasaules sirdsapziņa runā
1955.gada marta beigās Anglijas Ārlietu
ministrijas Ziemeļu departamenta vienam no atbildīgajiem ierēdņiem
lordam Dželiko (Jellicoe) bija saruna ar Igaunijas vēstniecības
vadītāju Londonā A.Tormu. Viņš informēja britu ārlietu resoru,
ka tuvākajā laikā Strasbūrā notiks Eiropas sagūstīto tautu
asambleja. Lai pasākumam piedotu lielāku rezonansi, to bija plānots
sasaukt vienlaikus ar Eiropas Padomes sēdi. Asamblejas priekšsēdētājs
A.Tormam pirms kāda laika bija izteicies, ka šoreiz tas būs
"pilna apjoma pasākums", lai pievērstu pēc iespējas plašākas
pasaules sabiedrības uzmanību apspiesto nāciju stāvoklim
Austrumeiropā. Asamblejas darbā bija apsolījuši piedalīties bēgļu
organizāciju vadītāji no Eiropas un Amerikas.
Savā atskaites ziņojumā par šo sarunu ar A.Tormu britu Ārlietu
ministrijas ierēdnis uzsvēra, ka baltiešu pārstāvis īpaši
centies noskaidrot Lielbritānijas attieksmi pret šo asamblejas rīkoto
sanāksmi. Lords Dželiko uzsvēra, ka Anglijai nav principiāla
rakstura iebildumu pret asamblejas sēdi Strasbūrā. Viņš
vienlaikus arī atzīmēja, ka Lielbritānijas valdība oficiāli
neatzīst asambleju, un izteica cerību, ka tā nemēģinās piespiest
Eiropas Padomi iesaistīties t.s. dzelzs aizkara aktivitātēs.
Šāds Anglijas pozīcijas skaidrojums nepārprotami liecināja,
ka tā centās realizēt daudz uzmanīgāku politiku Baltijas jautājumā
nekā ASV. Anglija it kā palika malā un neiesaistījās pasākumos,
kam bija izteikti pret PSRS politiku vērsts raksturs.
Austrumu un Rietumu dialoga gaisotnē
1955.gada pavasarī Eiropas lielvalstu un arī ASV
diplomāti bija iesaistīti Austrumu un Rietumu dialoga attīstībā,
pēckara perioda samilzušo problēmu risinājuma meklēšanā. Svarīgākie
jautājumi šajā sakarā bija četru lielvalstu vadītāju tikšanās
sagatavošana, okupētās Austrijas jautājums, Vācijas problēma
u.c. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā, iegūstot
informāciju par šiem procesiem, centās iekļauties tajos un kārtējo
reizi aktualizēt Baltijas valstu problēmu kā svarīgu vispārēja pēckara
noregulējuma sastāvdaļu. 1955.gada 29.aprīlī Lietuvas Republikas
vēstnieks Anglijā B.Balutis nosūtīja vēstuli britu ārlietu
ministram Haroldam Makmilanam (Harold Macmillan). Tajā viņš,
atsaucoties uz plānojamo lielvalstu konferenci, atzīmēja, ka lēmumi,
kas tiks pieņemti šajā samitā, noteikti ietekmēs Lietuvas valsts
un tās pilsoņu vitālās intereses nākotnē. Paužot nelokāmu
lietuviešu tautas vēlmi būt brīvai un atgūt savu valstisko
neatkarību, B.Balutis uzsvēra, ka pašreizējā stāvokļa smagākā
problēma ir valsts okupācija. Lietuvas vēstnieks, uzrunājot
H.Makmilanu, diplomātiski izteicās: "Es iedrošinos cerēt, ka
arī turpmāk Viņas majestātes valdība stingri realizēs tādu pašu
politiku kā ASV un svinīgi deklarēs, ka abas valstis nebūs līdzdalībnieces
jebkādam līgumam, kurš apstiprinātu vai pagarinātu agrāk suverēno
Austrumeiropas valstu palikšanu Padomju Sociālistisko Republiku
Savienības jūgā."
Baltiešu vienotā taktika
Līdzīgi kā Lietuvas diplomāts B.Balutis rīkojās
arī Igaunijas vēstnieks Londonā A.Torma. Viņš tāpat kā Lietuvas
kolēģis 29.aprīlī nosūtīja vēstuli Anglijas valdības ārlietu
ministram, atgādinot, ka jau daudzus gadus informē Lielbritāniju
par Igaunijas prettiesisko un nelikumīgo okupāciju. Neraugoties uz
padomju režīma smagajām represijām, igauņi, pēc A.Tormas domām,
nav zaudējuši pretestības garu un neatkarības atjaunošana turpina
būt viņu galvenais mērķis. Igauņu tauta un citas apspiestās nācijas
gūst lielu morālu atbalstu no Rietumu demokrātisko valstu regulārajiem
paziņojumiem par Baltijas problēmu. Vēstules nobeigumā A.Torma atzīst,
ka četru lielvalstu gatavotā tikšanās tiek gaidīta ar zināmām
bažām, cerot, ka Rietumu demokrātiskās valstis tomēr paliks uzticīgas
viņu agrāk pasludinātajai politikai un noraidīs jebkādus
kompromisus ar Padomju Savienību, kas neatbilst starptautiskajai
likumdošanai. Pastāvošas problēmas nedrīkst risināt uz apspiesto
tautu rēķina.
Arī Kārlis Zariņš gandrīz tajā pašā laikā, 1955.gada 2.maijā,
nosūtīja vēstuli H.Makmilanam. Līdzīgi kā pārējie Baltijas
valstu vēstnieki, paužot vispārēju atbalstu Eiropas pēckara problēmu
mierīgam noregulējumam, K.Zariņš vienlaikus mēģināja vilkt
paralēles starp sagatavoto Austrijas Valsts līgumu un latviešu bēgļu
stāvokli rietumvalstīs. Viņš pievērsa uzmanību līguma projekta
16.pantam, kas ietvēra drastiskus noteikumus par bēgļu "brīvprātīgu"
repatriāciju. Šie noteikumi faktiski pieļāva iespēju izmantot
iedarbības līdzekļus attiecībā uz kara bēgļiem no to spēku
puses, no kuriem šie cilvēki bija bēguši. K.Zariņš rakstīja,
ka, pēc viņa pārliecības, Anglija nevar atbalstīt šādu līguma
redakciju. Latvijas sūtnis arī ieteica nesasteigt Vācijas jautājumu,
bet turpināt diskusijas par tā demokrātisku risinājumu, jo pieeja
šai problēmai ir ļoti svarīga Latvijas nākotnei.
Kārlis Zariņš trāpa mērķī
K.Zariņa nosūtītā vēstule sasniedza mērķi,
jo britu Ārlietu ministrijā notika papildus Austrijas Valsts līguma
projekta 16.panta apspriešana. Sarakste, kas šajā jautājumā
notika starp atbildīgiem britu Ārlietu ministrijas darbiniekiem
lordu Dželiko un Selbiju, liecina, ka Anglija bija gatava ieklausīties
K.Zariņa pārdomās. Lietas labad Ārlietu ministrijā tika pieņemts
lēmums panākt šaubīgā formulējuma svītrošanu, atzīstot, ka
Austrijas valdībai nevajadzētu izraidīt politiskos bēgļus, kuri
atradās tās kontrolētajā teritorijā, bet gan sniegt tiem
atbalstu. Britu Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka atsevišķi
tās ierēdņi K.Zariņa sacelto trauksmi tomēr uzskatīja par formālu,
jo, pēc viņu domām, līguma projekta 16.pants neparedzēja obligātu
pārvietoto personu repatriāciju.
Latvijas sūtnis 1955.gada 26.maijā no Anglijas Ārlietu ministrijas
saņēma oficiālu atbildi uz savu ierosinājumu. Tā bija ļoti īsa,
un tajā bija uzsvērts, ka Lielbritānijas valdība saprot K.Zariņa
satraukumu un apstiprina apņemšanos svītrot līguma galīgajā
redakcijā pretrunīgo 16.panta formulējumu.
1955.gada pavasarī notikušās saskaņotās visu triju Baltijas
valstu vēstniecību aktivitātes Anglijā bija devušas rezultātus.
Tādējādi rietumvalstīm diezgan veiksmīgi tika atgādināts par
Baltijas problēmu un tās rašanās cēloņiem, kā arī panākta
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļiem bīstamā formulējuma nomaiņa
Austrijas Valsts līgumā.
10.03.,
17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07.,
21.07., 27.07., 10.08., 17.08., 24.08., 01.09., 08.09., 15.09.,
22.09., 28.09.2005.
|