Zem politisko lielvaru riteņiem
Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991. gadā

Maijā Latvijas Republika atzīmēs neatkarības deklarācijas pieņemšanas 15.gadadienu. Jubilejas gaidās ir interesanti ielūkoties Baltijas valstiskuma likteņos pēc neatkarības zaudēšanas 1940.gada vasarā.

Baltijas jautājuma rašanās

Ļoti traģisks Latvijai un pārējām Baltijas valstīm bija PSRS un nacistiskās Vācijas parakstītais Molotova - Ribentropa pakts. Tas noteica, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nonāk Padomju Savienības ietekmes sfērā. Balstoties uz šo noziedzīgo vienošanos un izmantojot kara laikā radušos situāciju, Padomju Savienība 1940. gada jūnijā okupēja un anektēja visas trīs Baltijas valstis. Padomju Savienība jau tajā laikā visiem spēkiem centās panākt savas politikas starptautisku leģitimitāti. Pasaules lielvaras neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas likumību, un tā starptautiskajās attiecībās apmēram 50 gadus pastāvēja tā sauktais Baltijas jautājums.
Kopumā, izvērtējot starptautiskās sabiedrības attieksmi pret Baltijas valstu likteņiem, redzams, ka tā laika gaitā ir bijusi dažāda, ar tendenci mainīties atkarībā no politiskās situācijas un konjunktūras pasaulē. Gandrīz neviena no Rietumu demokrātiskajām valstīm neatzina Baltijas valstu okupāciju un aneksiju de iure. Daļa šo valstu notikušo atzina de facto. Līdz ar to, kaut arī no 1940. līdz 1990. gadam Latvija, Lietuva un Igaunija atradās pilnīgā PSRS kontrolē un kā valstis reāli nepastāvēja, tās, vadoties no starptautiskās likumdošanas, nebeidza pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Daudzus gadu desmitus pasaules sabiedrība neakceptēja to, ka spēka vai draudu lietošana starpvalstu attiecībās piešķir spēka lietotājai valstij jebkādas likumīgas tiesības.

Savienoto Valstu atbalsts

Viskonsekventāk jau 1940. gada vasarā PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju nosodīja ASV. 23.jūlijā tās valsts sekretāra vietnieks Samners Velless nāca klajā ar īpašu deklarāciju. Tajā bija uzsvērts: "Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti. Kopš tās dienas, kad šo republiku tautas pirmo reizi ieguva savu patstāvību un demokrātisku valsts iekārtu, Savienoto Valstu tauta ar dziļu un simpātisku interesi ir sekojusi to patstāvības apbrīnojamajam progresam. Visai pasaulei zināma mūsu valdības politika. Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga arī tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās."
Ar šo deklarāciju ASV skaidri paziņoja Padomju Savienībai un pārējām valstīm, ka neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju. ASV savu pozīciju balstīja uz 1932.gadā formulēto Stimsona doktrīnu, kas paredzēja neatzīt citas valsts teritorijas sagrābšanu, ja tā īstenota ar spēku vai draudu palīdzību. Līdz ar to arī pēc 1940.gada jūlija ASV turpināja darboties visu triju Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Uzticību S.Vellesa pasludinātās deklarācijas principiem ASV apliecināja jau 1940.gada 7. un 15.augustā. Kad PSRS vēstnieks ASV Konstantīns Umanskis pieprasīja triju Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību slēgšanu un šo valstu īpašumu atdošanu Padomju Savienībai, viņam tika izskaidrota ASV noliedzošā pozīcija. ASV 4.septembrī brīdināja arī Lielbritāniju, aicinot neatzīt Padomju Savienības soļus attiecībā pret Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Valsts turpinās pastāvēt trimdā

Pēc Latvijas Republikas aneksijas un inkorporācijas PSRS ārvalstīs pastāvēja un turpināja darboties tās diplomātiskais dienests, kas bija mūsu valstiskuma leģitīms nesējs pasaulē. Zināma loma bija arī Latvijas valdības 1940.gada 17.maijā pieņemtajam lēmumam par ārkārtas pilnvaru piešķiršanu sūtnim Kārlim Zariņam Londonā. Tās noteica K.Zariņa tiesības aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Padomju Savienību un Vāciju. K.Zariņam bija tiesības izdot saistošus rīkojumus visām Latvijas pārstāvniecībām ārvalstīs, izņemot minētās valstis. Sūtnis K.Zariņš drīkstēja rīkoties ar valsts līdzekļiem, visu kustamo un nekustamo mantu, iecelt un atcelt sūtņus, iecelt delegātus starptautiskām sapulcēm un konferencēm, pārvietot misiju darbiniekus, likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV. Ārkārtas pilnvaru 5.pants noteica: ja K.Zariņš nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ar šo lēmumu viņam piešķirtās tiesības pārietu Latvijas sūtnim Amerikas Savienotajās Valstīs Alfrēdam Bīlmanim. Pilnvaru spēkā stāšanās laiku bija tiesības noteikt ārlietu ministram, dodot par to attiecīgu rīkojumu sūtnim Londonā. Ja tehnisku iemeslu dēļ ārlietu ministrs nevarēja nodot rīkojumu, pilnvaras stājās spēkā automātiski. Kā papildu nosacījums bija noteikts K.Zariņa telegrāfisks pieprasījums ārlietu ministram, no kura nesaņemot atbildi 24 stundu laikā, sūtnis varēja sākt rīkoties uz ārkārtas pilnvaru pamata. Vadoties no ārkārtas pilnvarām, K.Zariņš krīzes situācijā kļuva par Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāju ārzemēs.

"...ienāk padomju karaspēks"

1940.gada 17.jūnijā K.Zariņš Londonā saņēma ārlietu ministra Vilhelma Muntera telegrammu: "Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgākās iestādes."
Iepazinies ar šo dokumentu, K.Zariņš uzskatīja, ka Latvijas Ministru kabinetam ir atņemta rīcībspēja un ārkārtas pilnvaras stājušās spēkā. Trimdas vēsturnieks Edgars Andersons savulaik atzina, ka K.Zariņam piešķirtās ārkārtas pilnvaras bija ierobežotas un tām piemita būtiski trūkumi. Tomēr, neraugoties uz to, ārkārtas pilnvarām bija ļoti nozīmīga loma Latvijas valstiskuma idejas uzturēšanā pasaulē, kā arī valsts diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības nodrošināšanā ilgus gadu desmitus. Ārkārtas pilnvaras apliecināja, ka Latvija izjuta agresijas draudus no PSRS un gatavojās tiem. Visi šie soļi liecināja, ka Latvija negatavojas akli piekāpties potenciālajam agresoram.
Būtisks trūkums, ko pieļāva Kārļa Ulmaņa valdība traģiskajās 1940.gada jūnija dienās, bija nespēja dot rīkojumu sūtniecībām ārvalstīs protestēt pret Latvijas okupāciju un aneksiju. Neraugoties uz to, jau jūlija pirmajās nedēļās Latvijas vēstnieki ārvalstīs konstatēja, ka PSRS ir veikusi Latvijas nelikumīgu sagrābšanu. Situāciju sarežģīja arī tas, ka, Padomju Savienībai pārņemot kontroli Latvijā, valdība klusējot pieņēma visas šā režīma prasības. PSRS savukārt centās izplatīt pasaulē informāciju, ka Baltijas valstis labprātīgi nostājušās uz cieša sadarbības ceļa ar Maskavu un ir gatavas iestāties Padomju Savienībā

Latvijas diplomāti protestē

Latvijas ārkārtas pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš Latvijas pārstāvniecībām izvirzīja uzdevumu panākt, lai padomju režīma īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija starptautiski netiktu atzīta. Latvijas sūtņi Rietumos šādā situācijā sāka iesniegt protestus pret padomju okupāciju valstīs, kurās tie bija akreditēti. Iesniegtajos protestos pamatā bija akcentēta viena doma: PSRS veiktās politiskās pārmaiņas Latvijā neatbilst starptautisko tiesību normām.
1940.gada 23.jūlijā K. Zariņš ieradās pie Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Halifaksa un iesniedza viņam memorandu. Dokumentā bija uzsvērts, ka Latvija jau kopš sava valstiskuma nodibināšanas ir centusies veidot labas attiecības ar visām valstīm, vispirms ar tuvākajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar PSRS. Bet lielā kaimiņvalsts 1940.gada 15.jūnijā, pārkāpjot agrāk noslēgtos abu valstu līgumus, iesniedza ultimātu ar prasību ielaist Latvijā neierobežotā daudzumā savu karaspēku un nomainīt valdību. K. Zariņš atzīmēja, ka šādu prasību izvirzīšanu nevar vērtēt citādi kā suverenitātes pārkāpšanu un Latvijas okupāciju.

Faktos paustā vēstures patiesība

Britu ārlietu ministram iesniegtajā dokumentā tika konstatēts: "14. un 15.jūlijā Latvijā tika realizētas parlamenta vēlēšanas. Tās notika zem draudiem, stipru ārvalstu bruņoto spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, Tautas komisāru padomes viceprezidenta A. Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes laušanu.
Jauno padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām, nosauca sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama, ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās dienas.
Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu svešas valdības ierēdņu klātbūtnē. Tādā veidā izvēlētais parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Latvijas 1922. gada Satversme, kura savā būtībā vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Ievērojot visu iepriekš sacīto, es, kā neatkarīgas Latvijas valdības pārstāvis, kas pēc prezidenta A. Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.gadā un kopš 1936.gada pārstāvu prezidentu K. Ulmani, ko 1940. gada 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa majestātes valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spaidiem, un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa majestātes valdība sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju PSRS."

Latvija tiek uzklausīta

Britu ārlietu ministrs lords Halifakss ar interesi uzklausīja Kārļa Zariņa paskaidrojumus un norādījumus par politisko situāciju Latvijā. Viņš atzina, ka PSRS rīkojusies blēdīgi, bet, atšķirībā no ASV, padomju akcijas Baltijas valstīs oficiāli nenosodīja. Halifakss paziņoja, ka Latvijas pārstāvniecības statuss Anglijā netiek mainīts un ka sūtnis K. Zariņš var brīvi turpināt darbu, saglabājot diplomātiskās privilēģijas.
1940. gada 26. jūlijā lords Halifakss sagatavoja savu memorandu britu valdībai, kurā, analizējot situāciju Baltijas valstīs, atzīmēja, ka to aneksija notikusi kara laika radušos apstākļu dēļ un tādēļ nav uzskatāma par paliekošu. Viņš arī uzsvēra, ka Vācijā valda kritisks noskaņojums par šādiem PSRS soļiem. ASV valdība un sabiedriskā doma strikti nosoda padomju veikto aneksiju un būtu ļoti kategoriska, ja briti to atzītu par likumīgu. Šāda rīcība noteikti grautu Lielbritānijas statusu neitrālajās valstīs. Halifakss dokumentā diezgan vispusīgi analizē pozitīvos un negatīvos faktorus, kādi parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Britu ārlietu ministrs ieteica valdībai nedot oficiālas rakstiskas atbildes Baltijas valstu sūtņiem uz to iesniegtajiem memorandiem, bet, tiekoties ar viņiem, tikai paskaidrot Anglijas pozīciju. Tā bija šāda: Lielbritānijas valdība varētu atzīt PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure. Lords Halifakss ieteica turēties pie ASV nostājas, kas paziņoja, ka visas kara laikā notikušās teritoriālās izmaiņas juridiski netiks atzītas līdz pēckara miera konferencei. Ministrs arī ieteica sagatavot Anglijas valdības finansiālās pretenzijas PSRS par nodarītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs. 26.jūlijā Anglijas valdība ārlietu ministra izstrādātās rekomendācijas Baltijas jautājumā akceptēja. Lielbritānija 1940.gada augustā noraidīja Maskavas prasību slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības Londonā.

Latvijas sūtņi nostiprina pozīcijas

1940.gada jūlijā K. Zariņš informēja Lielbritānijas valdību par viņam piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām. Sūtnis bija pārliecināts, ka tagad viņš ir diplomātiskā dienesta vadītājs rietumvalstīs un var pārstāvēt valsti starptautiskos forumos. Ārkārtējo pilnvaru norakstu K. Zariņš iesniedza arī citām rietumvalstīm, tādējādi leģitimizējot tajās savu statusu. Daudzas valstis Otrā pasaules kara gados atzina K. Zariņa pilnvaras. Līdz ar to viņš varēja aizstāvēt Latvijas pilsoņu un valsts intereses Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Īrijā, Dienvidāfrikā un citās zemēs.
Aktivitātes izvērsa arī Latvijas sūtnis ASV Alfreds Bīlmanis. 1940.gada 13.jūlijā viņš Valsts departamentam iesniedza dokumentu, kurā paziņoja, ka PSRS armijas kontrolētajā Latvijā gatavotās Saeimas vēlēšanas neatbilst Satversmei un spēkā esošajam parlamenta vēlēšanu likumam. A. Bīlmanis arī lūdza ASV valdību neatdot Latvijas valsts un tās pilsoņu īpašumus Padomju Savienībai. 21.jūlijā iesniegtajā deklarācijā A. Bīlmanis centās paskaidrot Latvijas reālo politisko stāvokli. ASV, atsaucoties A. Bīlmaņa lūgumam, jau 15.jūlijā bloķēja visus Baltijas valstu īpašumus, atvēlot tomēr regulāras summas sūtniecību un konsulārās darbības nodrošināšanai.

Okupantu diplomātiskais cinisms

Vērtējot šādu ASV valdības lēmumu, PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 1940.gada 1.augustā Maskavā paziņoja, ka tas ir nelikumīgs, jo Padomju Savienības Valsts banka bloķētos līdzekļus pavisam nesen esot nopirkusi no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bankām. V. Molotovs arī uzsvēra, ka pavisam drīz PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju būtiski mainīsies, jo šo valstu parlamenti paziņojuši par padomju varas izveidi. Tuvākajā laikā Baltijas valstis tiks uzņemtas PSRS sastāvā, un tādējādi Padomju Savienības robeža būs Baltijas jūras austrumu krastā. Tas esot liels PSRS ārpolitikas panākums, jo šīs "izmaiņas" esot notikušas mierīgā ceļā.
1940.gada 7. un 15.augustā, jau pēc Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā, PSRS vēstnieks ASV Konstantins Umanskis pieprasīja slēgt Baltijas valstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības. Viņš atkārtoti izvirzīja prasību nodot visus ASV esošos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas īpašumus Padomju Savienībai. Valsts sekretāra vietnieks S. Velless un viņa palīgs Loijs Hendersons šīs padomju prasības noraidīja, paziņojot, ka neatzīst Baltijas valstu sagrābšanu par likumīgu. A. Bīlmanis saistībā ar 5.augusta notikumiem Maskavā (Baltijas valstu oficiālu iekļaušanu PSRS) publicēja paziņojumu, kurā uzsvēra Padomju Savienības realizēto soļu neatbilstību starptautiskajai likumdošanai.

Latvijas diplomātu izmisuma soļi

1940.gada jūlija otrajā pusē Latvijas diplomāti aktivizējās arī citās valstīs, tādējādi mēģinot sniegt objektīvu informāciju par nesenajiem notikumiem savā dzimtenē. 22.jūlijā pilnvarotais lietvedis P.Oliņš iesniedza Argentīnai protestu par PSRS politiku attiecībā pret Latviju. Argentīnas Ārlietu ministrija savā atbildē paziņoja, ka tā atzīst tikai Latvijas Republikas valdību. Ar līdzīgu notu P.Oliņš griezās arī Brazīlijas Ārlietu ministrijā. Tās reakcija bija tāda pati kā Argentīnai. Līdz ar to abas lielākās Dienvidamerikas valstis atzina Latvijas Republikas pilnvaroto sūtni par likumīgu pārstāvi ar pilnām tiesībām. Argentīnas un Brazīlijas nostāja bija līdzīga ASV. Arī Bolīvija, Peru, Ekvadora, Kolumbija, Paragvaja, Čīle, Urugvaja un Venecuēla atzina P.Oliņu par Latvijas Republikas pilntiesīgu pārstāvi.

Pat Hitlers izdabā Staļinam

Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš 1940.gada 22.jūlijā iesniedza protesta notu Vācijas Ārlietu ministrijai par PSRS politiku. Lai nesabojātu attiecības ar Padomju Savienības valdību, Vācijas Ārlietu ministrija paziņoja E. Krieviņam, ka viņš vairs netiek uzskatīts par Latvijas valsts pārstāvi. Latvijas PSR valdība 8.augustā atcēla E.Krieviņu no ieņemamā amata un pieprasīja Vācijai slēgt pārstāvniecību Berlīnē. Tas tika izdarīts, un Baltijas valstu īpašumus Vācijā pārņēma PSRS. Bet nacistiskajai Vācijai nebija pieņemama Baltijas valstu forsētā sovetizācija, un jau 3.septembrī ārlietu ministrs Joahims Ribentrops pret to protestēja.
16.septembrī Vācija paziņoja par sava karaspēka nosūtīšanu caur Somiju uz Ziemeļnorvēģiju, bet 11.oktobrī savā kontrolē pārņēma atlikušo Rumānijas teritoriju, ko nebija sagrābusi PSRS. Jāatzīmē, ka 1940.gada nogalē un 1941.gada sākumā Vācija diezgan skaidri demonstrēja savas bažas par Baltijas valstu straujo inkorporāciju PSRS. Atklāti šo inkorporāciju neatzina arī Itālija un Japāna. Ā. Hitlers 1941.gada 22.jūnijā paziņojumā par kara pieteikšanu PSRS propagandiskā nolūkā uzsvēra, ka Vācijas mērķis esot atbrīvot Padomju Savienības okupētās Baltijas valstis.
No neitrālajām valstīm vienīgi Zviedrija atzina Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju PSRS sastāvā, kaut arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstnieki Stokholmā 23.jūlijā bija iesnieguši protesta notas. Zviedrija to izdarīja bailēs no Padomju Savienības spiediena. 1940.gada 19.augustā ar Zviedrijas Ārlietu ministrijas starpniecību PSRS pārņēma Latvijas sūtniecību Stokholmā. 7.septembrī PSRS un Zviedrija vienojās par turpmāko sadarbību un savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Zviedrijas īstenotā Baltijas valstu aneksijas atzīšanas politika historiogrāfijā vērtēta dažādi. Zviedrijas valdība pēckara periodā centusies uzsvērt, ka tā 1940.gadā Baltijas valstu aneksiju atzina tikai de facto, bet ne de iure.
Latvijas pārstāvis Dānijā N.Ozoliņš 1940.gada 31.jūlijā iesniedza protesta notu Ārlietu ministrijai pret savas valsts pārņemšanu PSRS varā. Dānija laikā jau bija nonākusi Vācijas kontrolē. Tikai pēc kara, 1964.gada 27.februārī, Dānija parakstīja tirdzniecības līgumu ar PSRS, kurā atzina Padomju Savienības tiesības rīkoties ar Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Dānijā. Par šādu pretimnākšanu Dānija saņēma no PSRS 358 tūkstošus ASV dolāru kā kompensāciju par dāņu zaudētajiem īpašumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Atšķirīgs Baltijas valstu likteņa vērtējums

Kopumā, neraugoties uz Padomju Savienības plašajām diplomātiskajām un politiskajām aktivitātēm, tai 1940.gadā neizdevās novērst pasaules sabiedrības negatīvo reakciju par Baltijas valstu okupāciju. Lielākā daļa valstu neuzskatīja Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par tiesiski korektu procesu. PSRS savukārt centās iegalvot, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstis labprātīgi iekļāvušās PSRS sastāvā. Tā jau no 1940.gada jūlija - augusta skaidri iezīmējās radikāli atšķirīgs vērtējums un pieeja Baltijas valstu jautājumam. Vienu pozīciju pārstāvēja demokrātiskās rietumu valstis, bet otru, diametrāli pretēju - PSRS. Tāda bija Baltijas jautājuma būtība, un tas ilgus gadus pastāvēja Austrumu un Rietumu attiecībās kā viens no sasprindzinājuma iemesliem, gūstot atrisinājumu tikai līdz ar PSRS sabrukumu.
Jaunas aprises un akcentus Baltijas valstu jautājums ieguva pēc tam, kad nacistiskā Vācija 1941.gada 22.jūnijā uzbruka PSRS, bet ASV tā paša gada decembrī iesaistījās Otrajā pasaules karā. Sākās oficiāla ASV, Lielbritānijas un Padomju Savienības sadarbība. Padomju diplomāti šādu situāciju izmantoja, lai aktivizētu jautājumu par Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, jaunajām robežām, īpašuma attiecību noregulēšanu. Anglija jaunajos apstākļos ieņēma piekāpīgāku pozīciju, ko īpaši sekmēja ārlietu ministra Antonija Īdena samiernieciskā nostāja. Viņš pārstāvēja viedokli, ka PSRS kā stabilas britu sabiedrotās piesaistīšana ir svarīgāka par Baltijas valstu problēmu.

Arī Anglijā bailes no Staļina

A.Īdens bija pārliecināts, ka piekāpšanās J.Staļinam Baltijas jautājumā ir neizbēgama. Bet Lielbritānija un ASV 1941.gada augustā bija parakstījušas Atlantijas hartu, kuras 3.pantā atzītas visu tautu tiesības brīvi izvēlēties tādu pārvaldes formu, kādā tās vēlas dzīvot, un deklarēta gatavība atjaunot suverēnās tiesības un pašpārvaldi tām tautām, kurām tās bija atņemtas vardarbīgā ceļā. 1941. gada septembrī hartai pievienojās Padomju Savienība, kas paziņoja, ka teritoriālās neaizskaramības principu tā attiecinās tikai uz 1941.gada robežām, līdz ar to izvirzot pretenzijas uz 1939. un 1940.gadā sagrābtajām teritorijām.
Pirmo reizi šīs pretenzijas PSRS demonstrēja 1941.gada decembrī sarunu laikā Maskavā ar Anglijas ārlietu ministru A.Īdenu. Apspriežot jautājumu par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu kara laikam, kā arī pēckara posmam, J.Staļins diezgan tieši pieprasīja Lielbritānijai atzīt PSRS 1939. un 1940.gadā anektētās teritorijas par likumīgām. Šādam nosacījumam, pēc PSRS domām, bija jābūt iekļautam līguma tekstā. A.Īdens demonstrēja izpratni un piekāpšanos J.Staļina prasībām, bet premjers Vinstons Čērčils to noraidīja

Lielbritānijas Karaliskais starptautisko attiecību institūts 1942.gada sākumā iesniedza britu Ārlietu ministrijai apjomīgu pētījumu "Baltijas valstu nākotne." Tajā bija konstatēts, ka pēc Vācijas sakāves karā Anglija nevarēs būtiski ietekmēt Padomju Savienības politiku Baltijā. PSRS, pēc pētnieku domām, neatkarīgi no Lielbritānijas nostājas dominēs Baltijas jūras reģionā.
1942.gada martā A.Īdens sarunās ar ASV oficiālajiem pārstāvjiem uzsvēra nepieciešamību uzlabot attiecības ar Padomju Savienību. Viņš centās pārliecināt savus sarunu partnerus, ka nav nekāda pamata atteikt PSRS prasības par tās kontroli Baltijas jūras austrumu krastā. Arī V.Čērčils bija mainījis savu pozīciju un 1942.gada 12.martā rakstīja J.Staļinam, ka viņš vēlas panākt vienošanos par PSRS robežām. Lai pasteidzinātu vienošanos, PSRS 20.maijā nosūtīja uz Londonu ārlietu ministru V. Molotovu. Britu valdība jau bija sagatavojusi līguma projektu ar PSRS, kurā Baltijas valstis tika atzītas kā Padomju Savienības sastāvdaļa. Bet V. Molotovu neapmierināja šāds piedāvājums, jo PSRS vēlējās panākt savu tiesību atzīšanu arī uz Somiju, Poliju un Rumānijai atņemtajām teritorijām. A. Īdens šādas prasības noraidīja. Anglijas nostāju stiprināja arī ASV, paziņot, ka tā noraidīs šādu vienošanos. ASV kategorisms ietekmēja arī PSRS. 26. maijā Lielbritānijas un Padomju Savienības parakstītajā līgumā nekas nebija teikts par Padomju jauno robežu atzīšanu, tātad arī Baltijas valstu un citu sagrābto teritoriju iekļaušanu tās sastāvā.

Apvienoto Nāciju deklarācijas ēnā

Pasaules valstu attieksme Otrā pasaules kara gados pret Baltijas jautājumu parādījās arī 1942.gada 1.janvārī Vašingtonā parakstītajā Apvienoto Nāciju deklarācijā. Dokumentu parakstīja 26 valstis, kas bija apvienojušās cīņā pret Vāciju un tās sabiedrotajām. Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis jau 4.janvārī paziņoja, ka arī viņa valsts grib pievienoties deklarācijai. Tomēr rietumvalstis, nevēlēdamās attiecību saasināšanos ar PSRS, liedza Latvijai parakstīt Apvienoto Nāciju deklarāciju un Atlantijas hartu. Zināma cerība šajā laikā saglabājās, jo nedz ASV, nedz Lielbritānija neatzina PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. K.Zariņš un citi Latvijas diplomāti kara gados savos paziņojumos centās uzsvērt, ka viņu valsts pieder pie Rietumeiropas civilizācijas un atbalsta šo valstu cīņu pret ass grupējumu. Neraugoties uz to, rietumvalstis tomēr liedza Baltijas valstu pārstāvjiem piedalīties starptautiskās konferencēs, kurās apsprieda pēckara starptautiskās kārtības plānus. Rietumvalstu duālisms, no vienas puses, izpaudās atbalstā augstajiem demokrātiskajiem un tiesiskajiem Atlantijas hartas principiem, bet, no otras puses, šo principu neattiecināšanā uz Baltijas valstīm.

PSRS nozīmes pieaugums

Pieaugot Padomju Savienības nozīmei, kopējā sabiedroto karā pret nacistisko Vāciju pieauga arī tās prasības rietumvalstīm Baltijas jautājumā. Sekoja arī attiecīga Rietumu līderu reakcija. 1942.gada oktobrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts informēja valsts sekretāru K.Hallu par domu paziņot J.Staļinam, ka sabiedrotās lielvalstis nekaros Baltijas valstu dēļ. 1943.gada februārī bijušais ASV vēstnieks PSRS D.Deivids pat ierosināja valdībai atzīt Baltijas valstu aneksiju. Valsts departaments šādas rekomendācijas nepieņēma. Prezidents F.Rūzvelts šajā laikā jau kļuva arvien pesimistiskāks attiecībā uz iespējām pēc Vācijas sagrāves atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Viņš ieņēma arvien pielaidīgāku nostāju attiecībā pret PSRS pretenzijām. Tā Teherānas konferencē, kurā risinājās sarunas par kopējas cīņas koordinēšanu pret Vāciju, tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. V.Čērčils demonstrēja zināmu piekāpību J.Staļina prasībām. F.Rūzvelts savukārt atzina: ja padomju karaspēks pēc Vācijas sakāves atkal pārņems Baltijas valstis, tad šeit Padomju Savienībai vajadzētu sarīkot plebiscītu pašnoteikšanās jautājumā. Jāatzīmē, ka J.Staļins noraidīja ideju par plebiscītu Baltijas valstīs pēc kara kādu starptautisku spēku kontrolē, bet atzīmēja, ka šeit pavisam nesen jau ir notikušas parlamenta vēlēšanas. F.Rūzvelts Teherānas konferencē strikti neiestājās pret Baltijas valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā pēc kara.
F.Rūzvelta un J.Staļina saruna Teherānas konferencē 1943.gada 1.decembrī pamatos atspoguļo ASV nostāju attiecībā uz Baltijas problēmām. F.Rūzvelts demonstrēja piekāpību PSRS prasībām un līdz ar to apliecināja J.Staļinam, ka ASV negatavojas cīnīties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

Angļu diskrētais miers

Aplūkojot Lielbritānijas pieeju Baltijas valstu jautājumam 1943.gadā, var konstatēt, ka atbildīgi Ārlietu ministrijas ierēdņi uzskatīja, ka ASV un Anglijai nevajadzētu īpaši satraukties, ja PSRS atkal pārņems savā kontrolē Baltijas valstis. O.Serdžents no Ziemeļu departamenta uzsvēra, ka to vajadzētu jau tagad uzņemt kā pašsaprotamu faktu. Nekāds būtisks pretspiediens no Lielbritānijas puses nav iespējams. Šāda britu diplomāta atziņa bija tuva īstenībai, jo gan ASV, gan Lielbritānijas prioritāte 1943.gadā bija labas attiecības ar J.Staļinu, nevis iestāšanās par Baltijas valstu interesēm. Tas, kā atzina tālaika britu sūtnis Vašingtonā lords Halifakss, bija ciniski, tomēr fakts pats par sevi.
PSRS sūtnis Londonā Ivans Maiskis 1943.gada rudenī turpināja izdarīt spiedienu uz britu Ārlietu ministriju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Viņš sarunās ar ārlietu ministru A.Īdenu izteicās, ka, pēc viņa domām, Baltijas problēma pašlaik ir vairāk Lielbritānijas un Padomju Savienības, nevis ASV prioritāte. Amerikai, uzskatīja I.Maiskis, pēckara periodā labāk būtu atteikties no aktīvas iejaukšanās Eiropas problēmu risināšanā. Mēģinot dzīt ķīli ASV un Lielbritānijas pieejā Austrumeiropas un Baltijas problēmām, I.Maiskis cerēja Anglijas pozīciju padarīt vēl piekāpīgāku. I.Maiskis arī lika manīt, ka tuvāko četru piecu mēnešu laikā padomju karaspēks atkal būs Baltijas valstīs. Anglijai tas, bez šaubām, būs jāakceptē. Ja gadījumā Lielbritānija domā citādi, tas var nopietni apdraudēt PSRS un Lielbritānijas 1942.gada 26.maijā noslēgtā līguma likteni.
Bez šaubām, kara laika apstākļu spiesta, Anglijas valdība ieklausījās šādos Padomju Savienības mājienos. Bet tā palika diezgan nedzirdīga pret Baltijas valstu pārstāvju aicinājumiem, ka viņu nākotne jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Ar šādiem priekšlikumiem pie britu premjera V.Čērčila griezās K.Zariņš un Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis, kā arī sūtnis Beļģijā Miķelis Valters.

Kara beigu tuvuma elpa

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Anglijas valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā būs jānoformulē sava nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tātad arī Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu. 1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu sagatavot nostādnes abos šajos jautājumos. A.Varners no Ziemeļu departamenta izstrādāja speciālu memorandu. Tajā viņš uzsvēra, ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas līdz A.Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā, kaut arī to vairākkārt pieprasīja Padomju Savienība. Pēc A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā, kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J.Staļinam jāizskaidro reālās grūtības, kādās nonāks britu vadība, ja tā pēkšņi nāks klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.

Atgādinot J.Staļinam, ka teritoriālo problēmu risināšana jāatliek uz pēckara miera konferenci, A. Varners ieteica uzsvērt arī to, ka britu valdība nedomā nopietni apstrīdēt Padomju Savienības pretenzijas uz Besarābiju, Bukovinu un Baltijas valstīm. A.Varners arī atzina, ka Krievija drīzumā iegūs šīs teritorijas, un ir pilnībā skaidrs, ka Lielbritānija to nekādi nevarēs aizkavēt.

Latvijas diplomāti turpina cīņu

K.Zariņš, kā nojauzdams jaunās Anglijas nostādnes Baltijas valstu jautājumā, 1944.gada 1.februārī piesūtīja tai savu memorandu. Tajā viņš rakstīja: "Ziņojumi no kaujas lauka liecina, ka Krievijas armija atkal ir ļoti tuvu Latvijas un pārējo Baltijas valstu robežām. Padomju Savienības līderi un prese cenšas pastiprināti propagandēt uzskatus, ka Baltijas valstis ir likumīga PSRS sastāvdaļa. Atgādinu, ka Padomju Savienības akcijas Baltijā 1940.gadā nav starptautiski atzītas. Latvijas Republikas starptautiskais statuss nav mainījies."
Anglijas valdības oficiālo nostāju 1944.gada beigās pret Baltijas valstīm raksturoja arī ārlietu ministra A.Īdena atbilde parlamentā uz deputāta H.Viljamsa pieprasījumu. Tā bija lakoniska: "Viņa majestātes valdība nav atzinusi kādas citas valdības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā tikai tās, kas tur pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam."
Anglijas valdība 1944.gada nogalē publiski neatzina Baltijas valstu inkorporācijas faktu par likumīgu. Šī nostāja gan nesakrita ar to līniju, ko slepenajās sarunās Maskavā ieturēja britu diplomāti. Pat V.Čērčils 1944.gada beigās bija gatavs panākt vienošanos ar J.Staļinu par Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās. To labi apliecina V.Čērčila nostāja Maskavā 1944.gada oktobrī, kad viņš bija ieradies uz sarunām ar J.Staļinu. Tieši V.Čērčils, diskutējot ar J.Staļinu, iesniedza viņam papīra lapiņu, uz kuras bija atzīmēts procentos izteikts ieteikums sfēru sadalījumam Balkānos. Pēc britu premjera domām, abas lielvalstis varētu vienoties par šādu pēc kara kārtību reģionā: Grieķijā britu ietekmei jābūt 90%, padomju - 10%, Dienvidslāvijā - 50% pret 50%, bet Rumānijā un Bulgārijā pārsvars būtu PSRS. J.Staļins šādu priekšlikumu akceptēja.
Latvijas sūtnim Londonā K.Zariņam nebija zināma šāda V.Čērčila nostāja. Neilgi pirms Jaltas konferences 1945.gada 26.janvārī viņš nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā viņš rakstīja, ka jau otro reizi šā kara laikā Latvija nonākusi padomju režīma okupācijā. K.Zariņš aicināja Lielbritāniju iestāties par Latvijas iedzīvotāju vēlmi dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Vēstules nobeigumā sūtnis lūdza A.Īdenu triju sabiedroto lielvalstu konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu, kas liegtu Latvijai tās tiesības uz savu valstiskumu.
Arī Latvijas sūtņi citās zemēs pirms Jaltas konferences mēģināja ietekmēt lielvalstu lēmumus par labu savai valstij. 1945.gada 27.janvārī sūtnis Šveicē Jūlijs Feldmanis, Beļģijā Miķelis Valters un Igaunijā Vilis Šūmanis nosūtīja telegrammu britu premjeram V.Čērčilam. Tajā viņi uzsvēra, ka pirms lielvalstu tikšanās protestē pret PSRS veikto Latvijas okupāciju un aneksiju. Sūtņi pievērsa V.Čērčila uzmanību tam, ka pirmās padomju okupācijas laikā tika veikts nežēlīgs terors un mierīgo iedzīvotāju masu deportācijas. Bailēs no padomju režīma jau apmēram pusmiljons Latvijas iedzīvotāju ir devušies bēgļu gaitās un pašlaik atrodas Vācijā un Zviedrijā. Tas kārtējo reizi apliecina, ka latvieši nevēlas PSRS režīmu. Sūtņi savā telegrammā atzīmēja, ka arī latviešu nācijai ir tiesības uz Atlantijas hartas principu attiecināšanu, izlemjot tās likteni.
Arī ASV tāpat kā Lielbritānija 1944.gada beigās, kad jau bija jūtamas kara beigas un nacistu drīza sakāve, centās noformulēt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. Šajā laikā Valsts departamentā tika izstrādāts memorands, kurā bija uzsvērts, ka ASV jāizvairās no divām galējībām šajā jautājumā: Baltijas problēma nedrīkst būt par nopietnu pamatu domstarpībām starp ASV un PSRS, ASV nedz juridiski, nedz morāli nedrīkst atbalstīt Baltijas valstu sagrābšanu. Valsts departaments uzskatīja, ka Baltijas valstu nākotne jāizšķir, risinot pēckara pasaules noregulējuma jautājumus miera konferencē.

Nāves spriedums Baltijas valstu neatkarībai

Jaltas konferencē 1945.gada februārī jau otro reizi kara laikā tikās F.Rūzvelts, J.Staļins un V.Čērčils, lai apspriestu aktuālas triju lielvalstu sadarbības problēmas kara beigu posmā un pēckara periodā. J.Staļins Jaltas konferencē noraidīja F.Rūzvelta priekšlikumu apspriest Baltijas jautājumu, bet netieši šis jautājums tomēr figurēja valstu līderu savstarpējās sarunās. Tā PSRS pieprasīja jaunveidojamajā Apvienoto Nāciju Organizācijā balsstiesības visām padomju republikām, ieskaitot Latviju, Lietuvu un Igauniju. ASV un Anglijas piekrišana šādam lēmumam leģitimētu Baltijas valstu inkorporāciju PSRS sastāvā. Tāpēc rietumvalstis šādu priekšlikumu noraidīja. PSRS piekāpās šā spiediena priekšā, bet prasīja balsstiesības Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Lietuvas PSR. Arī šādu priekšlikumu ASV neatbalstīja, bet piekrita balsstiesības ANO piešķirt Ukrainai un Baltkrievijai.
Jaltas konferencē tika pieņemta "Deklarācija par atbrīvoto Eiropu", kas uzsvēra katras tautas tiesības brīvi izvēlēties sev pārvaldes formu. Bet uz Baltijas tautām un Austrumeiropu, kurās jau atradās PSRS armija, tas neattiecās. Bija skaidrs, ka J.Staļins šeit nepieļaus nekādu demokrātisku tautu izvēli jeb referendumus.
Anglijas pozīcija pēc Jaltas uzskatāmi parādās 1945.gada 11.aprīlī sagatavotajā Ārlietu ministrijas dokumentā "Baltijas valstis". Tajā uzsvērts, ka, jau gatavojot angļu-padomju līgumu 1942.gadā, Lielbritānija principā piekrita neiebilst pret Baltijas valstu iekļaušanu pēc kara Padomju Savienības sastāvā. Šāda vienošanās gan neparādījās 26. maija līgumā, bet PSRS kopš tā laika ir pārliecināta par abu valstu pilnīgu saprašanos šajā jautājumā. Tajā pašā laikā Lielbritānija nav atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā, un mums nevajadzētu tagad, kara beigās, nākt ar kādiem jauniem publiskiem paziņojumiem. Uz jautājumu, kādas valdības Baltijas valstīs Anglija pašlaik atzīst, atbilde ir: tikai tās, kas tur darbojās līdz 1940.gada jūnijam. Anglija neatzīst PSRS veiktās izmaiņas Baltijas valstu starptautiskajā statusā un uzskata, ka to var izlemt tikai pēckara miera konference.

Arī Potsdamā dominē politiskais aprēķins

Jaltas kompromisa rezultātā visa Austrumeiropa un Baltijas valstis nonāca PSRS kontrolē. ASV un Lielbritānija pēckara periodā vienīgi paturēja sev tiesības neatzīt par likumīgu Baltijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Tas uz ilgiem gadiem starptautiskajās attiecībās, īpaši rietumvalstu un PSRS attiecībās, saglabāja t. s. Baltijas jautājumu.
K. Zariņš, ieguvis informāciju par gatavošanos jaunai sabiedroto lielvalstu konferencei, 1945. gada 5. jūlijā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas ārlietu ministram A. Īdenam. Tajā viņš rakstīja, ka, izlemjot teritoriālos jautājumus pēc kara, noteikti jāatceras Latvijas valsts un tās tautas traģiskais liktenis. Latvija no 1939. līdz 1945.gadam tika okupēta trīs reizes, tāpēc tās tauta cer, ka Lielbritānija iestāsies par taisnīgumu un tiesiskumu visām valstīm pēckara pasaulē.
Potsdamas konferencē, kas notika pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā no 1945.gada 17.jūlija līdz 2.augustam, nekādi lēmumi Baltijas valstu jautājumā netika pieņemti. Konferences priekšvakarā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā nosūtīja Lielbritānijas Ārlietu ministrijai vēstījumu, kurā, uzsverot Baltijas valstu trīskārtējo okupācijas faktu kara laikā, lūdza atbalstīt savu tautu ilgas un prasības pēc neatkarības. Diemžēl arī šajā reizē Lielbritānijas valdība deva priekšroku nevis morāles principiem, bet gan politiskam aprēķinam. Baltijas valstu sūtņu aicinājums netika uzklausīts. Arī Potsdamas konferencē uzvarētājlielvalstis Baltijas valstu jautājuma atrisināšanu atstāja pēckara miera konferencei, kas nekad netika sasaukta.

Veidojot pēckara kārtību Eiropā

Uzvarētājām lielvalstīm, veidojot pēckara kārtību Eiropā un pasaulē, par savu aktualitāti atkal atgādināja Baltijas jautājums.
Problēmai bija it kā divi aspekti: juridiskais un politiskais. Juridiskais aspekts liecināja, ka, neraugoties uz sabiedroto Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, rietumu valstis savā vairākumā neatzina de iure PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju, aneksiju un inkorporāciju. Politiskais aspekts izpaudās tādējādi, ka Baltijas jautājums kļuva par Austrumu un Rietumu pretstāves un konfrontācijas elementu visus aukstā kara gadus. Baltijas jautājuma risinājumu ļoti būtiski ietekmēja tieši ASV un PSRS attiecību pasliktināšanās. Starptautisko attiecību dinamika liecināja, ka tieši ASV un Padomju Savienības konfrontācija aktualizēja Baltijas valstu problēmu. Pateicoties tai, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zaudētais valstiskums netika aizmirsts, tam pievērsās ANO, par to diskutēja starptautiskajos forumos un arī starpvalstu attiecībās.
Bet aplūkojamajai problēmai bija arī otra puse, proti, saspīlētajos apstākļos Baltijas jautājums neguva nekādu praktisku risinājumu. Austrumi un Rietumi ieņēma ļoti nepiekāpīgu pozīciju. Demokrātisko rietumu valstu pieeja pamatos balstījās uz starptautisko tiesību ievērošanas nepieciešamību, līgumsaistību izpildi, spēka vai spēka draudu nelietošanu valstu attiecībās, kā arī morāles principiem. Līdz ar to, kaut arī 50. un 60.gados Latvija, Lietuva un Igaunija reāli kā valstis nepastāvēja, tās tomēr nepazuda no starptautiskās dienaskārtības. Baltijas valstu diplomāti pēckara posma sākumā turpināja pildīt savas funkcijas daudzās mītnes zemēs. Būtisku atbalstu sniedza arī rietumu valstu sabiedriskā doma. Lielas pūles pielika Baltijas valstu trimdas organizācijas, kas, izmantojot dažādus kanālus, regulāri atgādināja par 1940. gadā notikušo netaisnību.

Domstarpības par Baltijas bēgļu statusu

Jau 1945.gada vasarā bijušajiem sabiedrotajiem radās nopietnas domstarpības par Baltijas valstu bēgļu statusu. PSRS uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji, kuri kara laikā kā bēgļi bija nonākuši Vācijā, uzskatāmi par padomju pilsoņiem. Padomju Savienība pieprasīja ASV, Lielbritānijai un Francijai, lai saskaņā ar Jaltas konferencē panākto vienošanos visi baltieši tiktu pakļauti repatriācijai. Maskava uzstāja, ka tam jānotiek vai nu brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā. Sabiedrotās valstis savukārt skaidroja PSRS, ka panāktā vienošanās par kara gūstekņu un civilpersonu repatriāciju neattiecas uz Baltijas valstu iedzīvotājiem. ASV, Lielbritānija un Francija uzsvēra, ka Baltijas valstu iedzīvotāji 1940. gadā kļuvuši par PSRS pilsoņiem šo valstu okupācijas un aneksijas rezultātā. Tāpēc Jaltā noslēgtā vienošanās uz baltiešiem nav attiecināma. Rietumi piekrita tikai brīvprātīgai Baltijas valstu iedzīvotāju repatriācijai, ja viņi paši labprātīgi izteica vēlēšanos atgriezties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR.

Izsenis karstais leģionāru jautājums

Atsevišķs jautājums bija to baltiešu liktenis, kuri kara gados bija pakļauti mobilizācijai dažādos nacistiskās Vācijas militārajos formējumos. PSRS specdienesti īpaši interesējās par šo cilvēku kategoriju un centās panākt bijušo latviešu un igauņu leģionāru izdošanu. Padomju puse atsaucās uz Nirnbergas tribunāla lēmumu, kas SS pasludināja par noziedzīgu organizāciju. PSRS uzskatīja, ka visi vācu ieroču SS karaspēkā (Waffen SS) dienējošie baltiešu karavīri ir kara noziedznieki un ir izdodami sodīšanai. Rietumu valstis nepiekrita šādai pieejai.
Zināmi nopelni tajā bija Latvijas Republikas diplomātiskajiem pārstāvjiem Lielbritānijā, ASV un citās valstīs. Sūtnis Londonā K.Zariņš 1945.gada 5.septembrī iesniedza Anglijas Ārlietu ministrijai memorandu, kurā izskaidroja Latviešu leģiona vēsturi. Dokumenta ievadā sūtnis atzīmēja, ka jau 1945.gada 11.jūnijā informējis britu valdību par nacistu režīma nelikumīgi veikto mobilizāciju okupētajā Latvijā. K.Zariņš atzīmēja, ka uz piespiedu kārtā mobilizētajiem latviešu karavīriem nekādā gadījumā nevar attiecināt apzīmējumu "brīvprātīgie". Vācieši lauza leģionāriem doto solījumu un nosūtīja tos karot uz Austrumu fronti Krievijā. Nacistu propaganda uzsvēra, ka leģionāri cīnās par Latviju, pret jaunu padomju okupāciju. Tas viss darbojās diezgan efektīvi, jo Latvijā visiem ļoti labā atmiņā bija pirmās padomju okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā pastrādātie noziegumi. K.Zariņš arī atzīmēja, ka Latviešu leģions nebija SS karaspēks, ka latviešu karavīriem nebija nekā kopīga ar SS, nacistu partiju vai nacionālsociālisma ideoloģiju. Leģionāri cīnījās vienīgi pret boļševiku režīma atgriešanos Latvijā. Memorandā īpaši akcentēts tas, ka Latviešu leģions nekad nav cīnījies pret rietumvalstu bruņotajiem spēkiem. Kad viņiem kara beigās to lika darīt, latviešu karavīri nepildīja vācu komandieru pavēles un padevās angļiem vai amerikāņiem. Dokumenta nobeigumā K.Zariņš citē kāda leģionāra vēstuli, kurā uzsvērts, ka latviešu karavīri, apstākļu spiesti, bija iesaistījušies vācu bruņotajos spēkos, jo tādā veidā tie varēja aizsargāt savu dzimteni no komunistu režīma briesmām. Latviešu karavīri nekad neatbalstīja nacistu kara mērķus, viņu "Jaunās Eiropas" idejas un ekspansionismu.
K.Zariņš aicināja Viņa majestātes valdību objektīvi izvērtēt Latviešu leģiona būtību un saprast, ka tā karavīri nebija nacisti. Sūtnis akcentēja to, ka ASV un Lielbritānijas karagūstekņu nometnēs ir daudzi tūkstoši latviešu karavīru, kuri nav Rietumu sabiedroto ienaidnieki. Tika arī izteikts lūgums atbrīvot leģionārus no gūsta un izturēties pret viņiem tāpat kā pret citiem latviešiem, kuri atradās pārvietoto personu nometnēs.

Rietumvalstu reālistiskais skatījums

Pēc ilgām diskusijām 1950.gada 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija nonāca pie šāda secinājuma: "Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību saskaņā ar likuma par pārvietotām personām 13.paragrāfā izdarīto labojumu."
Trimdas vēsturnieks Andrievs Ezergailis dokumentu krājumā "Latviešu leģions" atzīmē, ka pēckara perioda sākumā Rietumu un Austrumu diskusijā latvieši apstrīdēja nacismu divējādi. Pirmkārt, uzsverot un pierādot, ka neviens latviešu karavīrs nav bijis nacionālsociālistiskās partijas biedrs vai SS loceklis. Un, otrkārt, apgalvojot un pierādot, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions nebija SS un savā pamatmasā nebija arī brīvprātīgs. Latvijas Sarkanais Krusts, dažādas bēgļu organizācijas, baznīcas pārstāvji šajā laikā sagatavoja un iesniedza rietumvalstu pārstāvjiem daudzus dokumentus, kas apgāza PSRS apsūdzības.
Arī Kanādas vēsturnieks Haralds Otto, strādājot ar Vācijas arhīvu dokumentiem, konstatējis, ka vācu militārā vadība nekad nav pieskaitījusi Latviešu leģionu īstajiem SS formējumiem. Reālās SS karaspēka daļas bija nacistu elitārais militārais spēks, Hitlera personiskā gvarde. Waffen SS karaspēks, kurā ietilpa latviešu un igauņu divīzijas, nekad nepiederēja pie šādiem formējumiem. Šajās karaspēka daļās nebija arī tādas ideoloģiskās un politiskās atlases, kā SS vienībās.

"Pilnīgi slepeni" par Latvijas likteni

Kā liecina arhīvu dokumenti, arī PSRS atbildīgās iestādes pēckara perioda sākumā uzmanīgi sekoja līdzi rietumvalstu nostājai Baltijas jautājumā. Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš ir atradis un laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" publicējis interesantu dokumentu - Latvijas PSR ārlietu tautas komisāra Pētera Valeskalna dienesta ziņojumu "Baltijas problēma." ("Latvijas Vēstnesis", 09.02.2005.)
Šajā dokumentā, kas izstrādāts 1945.gada maijā, P.Valeskalns ar satraukumu konstatē, ka tā sauktā Baltijas problēma joprojām nenozūd no pasaules laikrakstu lappusēm un pēc Baltijas republiku atbrīvošanas no vācu okupantiem kļuvusi vēl biežāk apspriesta. Pēc P.Valeskalna domām, problēmas aktualitāti nosaka tas, ka Anglija daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tikai tos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus bija iecēlušas agrākās "plutokrātiskās" valdības. P.Valeskalna īpašu nepatiku bija izraisījis Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis, laikrakstā "Evening Star" paziņojot, ka visa Latvijas tauta noraida boļševiku kundzību, izņemot 150 komunistus. Dokumentā arī citēti Padomju Savienības politiku atbalstoši Anglijas politiskie un sabiedriskie darbinieki.
P.Valeskalna uzmanību bija izpelnījušies Lielbritānijas parlamenta deputāta leiborista Džona Maka atzinumi: "Neviens pēckara jautājums Eiropā nevar tikt apmierinoši izlemts bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas, tajā skaitā arī Somijas jautājums. Krievija, pateicoties saviem panākumiem un demokrātiskajai valdības formai, ir ne tikai šo mazo valstu dabiskā aizstāve, bet tā var izrādīt arī dažādu veidu uzmanību viņu nacionālajiem institūtiem, valdībai, ieražām un tradīcijām." Šim P.Valeskalna sagatavotajam dokumentam bija pievienota norāde "Pilnīgi slepeni".

Spriedze pirms Parīzes konferences

1946.gada 29.jūlijā Parīzē sākās sabiedroto valstu organizētā miera konference, kam bija jāizstrādā miera līgumi ar bijušajiem pretiniekiem: Vāciju, Somiju, Ungāriju, Bulgāriju, Rumāniju un Itāliju. Latvijas sūtņiem K.Zariņam un A.Bīlmanim no publikācijām presē kļuva zināms, ka PSRS savā delegācijā ir iekļāvusi Latvijas PSR ārlietu ministru P.Valeskalnu. Saskatot draudus Latvijas Republikas statusam, K.Zariņš un A.Bīlmanis nosūtīja vēstules rezidējošo valstu ārlietu ministriem. A.Bīlmanis pievērsa ASV Valsts departamenta uzmanību tam, ka P.Valeskalns ir tā sauktās leļļu valdības ministrs un viņam nav konstitucionālu tiesību pārstāvēt latviešu tautu Miera konferencē. A.Bīlmanis izteica cerību, ka ASV delegācija Parīzē neatzīs P.Valeskalna pilnvaras. Viņš arī uzsvēra, ka vienīgais likumīgais Latvijas Republikas pārstāvis ārvalstīs ir sūtnis Londonā K.Zariņš, kas neilgi pirms PSRS iebrukuma saņēma valdības ārkārtas pilnvaras.
Arī K.Zariņš Londonā uzsvēra, ka P.Valeskalna iekļaušana PSRS delegācijas sastāvā ir veikta ar skaidru mērķi - panākt, lai Parīzes miera konference atzītu Latvijas aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienībā par likumīgu. Nākamais PSRS solis varētu būt mēģinājums apstiprināt Latvijas PSR par ANO dalībvalsti. Ja tas notiks, tad Latvijas Republikas aneksija būs starptautiski atzīta. K.Zariņš vēstulē britu ārlietu ministram Ernestam Bevinam paziņoja, ka, vadoties no starptautiskās likumdošanas, ne Padomju Savienībai, ne Latvijas PSR pārstāvjiem nav tiesību runāt Parīzes konferencē latviešu tautas vārdā. Tas it īpaši attiecas uz P.Valeskalnu, kas nekad nav bijis Latvijas Republikas pilsonis. Daudzu desmitu tūkstošu latviešu bēgļu atrašanās pārvietoto personu nometnēs Vācijā un viņu nevēlēšanās atgriezties mājās ir apliecinājums tam, kāds režīms valda Latvijā.
Anglijas delegācijai Parīzes miera konferencē tika sagatavots speciāls cirkulārs Nr.4 "Baltijas padomju republiku atzīšana". Šajā dokumentā bija atzīmēts, ka Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSRS ārlietu ministru G.Krosa, P.Rotomska un P.Valeskalna iekļaušana PSRS delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē nav nejauša. Tas ir spiediens uz Rietumu sabiedrotajiem. PSRS ārlietu ministrs V.Molotovs jau 1945.gada decembrī Maskavas konferences laikā izteicās: ja Anglija Parīzes miera konferencē vēlas uzaicināt Indiju, tad Padomju Savienība savukārt uzaicinās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pārstāvjus. Dokumentā uzsvērts, ka tuvākajā nākotnē Anglija būs nostādīta izvēles priekšā - atzīt vai neatzīt de iure Baltijas padomju republikas. Būtiska problēma, risinot šo jautājumu, būs britu pilsoņu finansiālie zaudējumi Baltijas padomju republikās un to kompensācijas nepieciešamība. Britu finansiālās pretenzijas PSRS ir 6 125 000 mārciņu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure atzīšana var notikt tikai tad, kad būs sekmīgi pabeigtas sarunas ar Padomju Savienību un parakstīts līgums par britu zaudējumu atlīdzināšanu Baltijas valstīs. "Šī problēma liek mūsu delegācijai Parīzē būt ļoti uzmanīgai attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR ārlietu ministru piedalīšanos konferencē oficiālā statusā. Anglija var piekrist P.Valeskalna, P.Rotomska un G.Krosa dalībai konferencē tikai kā Padomju Savienības delegācijas locekļiem. Ja Baltijas padomju republiku ārlietu ministriem atļaus parakstīt Parīzes miera konferences dokumentus, būs notikusi šo republiku de iure atzīšana."

Sabiedroto vai vismaz domubiedru meklējumos

Parīzes konferences laikā atbalstu Baltijas valstīm sniedza arī "Skotijas līga Eiropas brīvībai". Tās priekšsēdētāja vietnieks Džons F.Stjuarts nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram E.Bevinam. Dokumentā bija izteikts aicinājums Lielbritānijai arī turpmāk neatzīt Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Džons F.Stjuarts akcentēja nepieciešamību šajā jautājumā sekot konsekventajai ASV politikai. Skotijas līgas iesniegtajā vēstulē bija uzsvērts, ka tiesības uz brīvību un neatkarību ir visām Eiropas nācijām, tajā skaitā baltiešiem, kuri starpkaru periodā bija guvuši atzīstamus sasniegumus ekonomiskajā attīstībā un iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumā. Vēstulē bija aprakstīta arī Baltijas valstu traģēdija pirmās padomju okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā, kad daudzi tūkstoši iedzīvotāju tika deportēti uz Sibīriju. "Mums nav nodoma aicināt sākt karu ar Krieviju, lai atjaunotu atsevišķu tautu brīvību, bet šai lielvalstij jāsaprot, ka tā rīkojusies netaisnīgi." Šāds Skotijas līgas viedoklis atspoguļoja britu sabiedriskās domas nostāju Eiropas pēckara problēmu, tajā skaitā Baltijas valstu jautājuma, taisnīgā atrisināšanā. Atbildes vēstulē Skotijas līgai E.Bevins solīja nemainīt Anglijas pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma jautājumā.
Latvijas luterāņu baznīcas vadība Vācijā apskatāmajā laikā mēģināja pievērst rietumvalstu vadītāju un militārpersonu uzmanību Baltijas problēmai. Tipisks piemērs ir arhibīskapa T.Grīnberga vēstule Lielbritānijas izcilajam karavadonim feldmaršalam Bernardam Montgomerijam. Īsi iepazīstinājis ar Latvijas likteni padomju un vācu okupācijas laikā, T.Grīnbergs izteica aicinājumu B.Montgomerijam darīt visu iespējamo, lai pēc kara beigām uzvarētu taisnīgums un latvieši atkal iegūtu pašnoteikšanās tiesības tāpat kā citas Eiropas nācijas. Vēstules nobeigumā T.Grīnbergs rakstīja: "Mēs lūdzam Dievu un Jūs uzņemties iniciatīvu atdot atpakaļ brīvību manai zemei." Feldmaršals B.Montgomerijs šajā laikā bija britu spēku komandieris okupētajā Vācijā.

Latvijas Centrālā padome joprojām cīņā

Arī Latvijas Centrālā padome, kas 1946.gadā darbojās trimdā, nosūtīja garu memorandu Lielbritānijas ārlietu ministram E. Bevinam. Dokumentā bija raksturota situācija Latvijā nacistu un padomju režīmu laikā. Tā autori uzsvēra, ka vācu režīms, iesaucot latviešu vīrus t. s. brīvprātīgo leģionā, pārkāpa Hāgas starptautiskās konvencijas. Kaut kas līdzīgs kara laikā notika okupētajā Francijā, kur Elzasas-Lotringas apgabala iedzīvotājus nacisti mobilizēja un nosūtīja cīnīties Austrumu frontē.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Latvija atkal nonāca padomju pakļautībā, un vienīgā cerība, kā atgūt brīvību, bija demokrātisko rietumu valstu atbalsts. Latvijas Centrālās padomes vadība memorandā aicināja attiecināt arī uz Latviju Atlantijas hartā ietvertos principus, tādējādi novēršot netaisnību, ko pret mazajām valstīm veikuši agresori. Dokumenta noslēgumā padome lūdza britu ārlietu ministru Parīzes miera konferencē noraidīt PSRS prasību par Latvijas un pārējo Baltijas valstu aneksijas atzīšanu, kā arī uzaicināt uz konferenci to likumīgos pārstāvjus. Tika izteikts ierosinājums aktīvāk iejaukties Baltijas jautājuma risināšanā, pārtraukt padomju okupāciju un atjaunot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitāti. Memorandu britu ārlietu ministram bija iesnieguši pēdējās Latvijas Saeimas deputāti - Jāzeps Rancāns, Adolfs Klīve un Voldemārs Bastjānis.

Cerības uz Parīzes miera konferenci

Parīzes miera konferences laikā Baltijas valstu intereses centās aizstāvēt to sens draugs, britu parlamenta konservatīvo partijas deputāts Alfrēds C. Bosoms. Viņš 1946. gada augustā nosūtīja vairākas atbalsta vēstules premjeram Klementam Etlijam un ārlietu ministram E. Bevinam. A. Bosoms atzīmēja, ka pirms kara viņš ilgus gadus ir bijis Anglijas un Baltijas padomes prezidents un visu laiku centies aizstāvēt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas likumīgās tiesības. A. Bosoms ierosināja Anglijai Parīzes miera konferencē ultimatīvā veidā pieprasīt izbeigt netaisnību Baltijā. Lai to izdarītu, pēc viņa domām, jāsāk ar to, ka jāpanāk Baltijas jautājuma iekļaušana konferences oficiālajā darba kārtībā. A. Bosoms piedāvāja sniegt savu un citu britu parlamenta atbalstu.
Anglijas ārlietu ministrs E. Bevins savā atbildē A. Bosomam norādīja, ka valdības pozīcija Baltijas jautājumā ir pilnīgi skaidra. Pēdējos sešus gadus Anglija ir atteikusies atzīt de iure šo valstu inkorporāciju PSRS, kā arī noraidījusi padomju prasības uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumiem Anglijā. Bet jāsaprot, ka pašreizējā situācijā Padomju Savienība kontrolē Baltijas valstis un nepastāv reālas iespējas tās atbrīvot. Ja Anglija ierosinātu Parīzes miera konferencē apspriest Baltijas problēmu, tas tikai radītu veltas cerības baltiešiem. E. Bevins atzīst, ka viņam patiesi žēl Baltijas tautu, bet Anglija ir bezspēcīga tām kaut kā palīdzēt.

Trimdas latviešu memorands

Bijušais Latvijas ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns kopā ar domubiedriem Bruno Kalniņu, Ādolfu Bļodnieku, Voldemāru Bastjāni, Mintautu Čaksti, ģenerāli V. Tepferu u.c. 1946.gada 15.augustā nosūtīja Lielbritānijas delegācijas vadītājam Parīzes miera konferencē E. Bevinam garu memorandu par Latvijas starptautisko stāvokli. Dokumenta iesniedzēji sevi pieteica kā Latvijas Republikas parlamenta deputāti, bijušie ministri, pretošanās kustības dalībnieki un pazīstami sabiedrības pārstāvji. Dokumentā bija atspoguļota triju Baltijas valstu nodibināšanās, to sasniegumi laika posmā starp diviem pasaules kariem, kā arī attiecības ar Padomju Savienību līdz to okupācijai.
Memoranda 5.sadaļa veltīta Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas sadarbībai Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā. Dokumenta autori uzsver, ka pēc sabiedroto uzvaras pār Vāciju spēku zaudējuši visi tie netaisnīgie līgumi, kuri noteica Baltijas valstu neatkarības likvidēšanu. Memorandā, vadoties no Atlantijas hartas un ANO principiem, pamatota neiespējamība atzīt Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. Ja Rietumu valstis piekristu PSRS prasībām, tās nonāktu pretrunā ar pašu izvirzītajiem mērķiem aizvadītajā karā un radītu draudus ilgstošam mieram un stabilitātei. Ja PSRS kontrolē nonāktu plaši Austrumeiropas rajoni, tā kļūtu par imperiālistisku lielvaru un būtu ne mazāk bīstama kā nacistiskā Vācija. Ar laiku Padomju Savienība sāktu dominēt visā Eiropā un Āzijā. Baltijas valstu inkorporāciju nekādā gadījumā nevar atzīt un pamatot ar PSRS rūpēm par savu drošību. Memorandā kategoriski noraidīts šāds viedoklis un uzsvērts, ka visu ieinteresēto valstu kolektīva sadarbība ir labākais garants mieram un drošībai. Baltijas valstu okupācija, to neaizsalstošo ostu sagrābšana padara PSRS par vadošo valsti Baltijas jūrā un kopumā visā reģionā. Tas savukārt rada nopietnus draudus Polijas un Somijas drošībai un suverenitātei, un nākotnē šīs valstis var kļūt par padomju vasaļiem. Šādā situācijā diskomfortu sāks izjust arī Dānija, Zviedrija un citas valstis. Viss kopumā liecina par to, cik būtiski starptautiskajai sabiedrībai ir atjaunot triju Baltijas valstu neatkarību, tādējādi atjaunojot spēku līdzsvaru visā Eiropas kontinentā.

Amerikas stingrā stāja

Parīzes miera konferencē ASV kopumā ieņēma PSRS nelabvēlīgu pozīciju un neatbalstīja tās vēlmes iegūt hegemoniju Austrumeiropā. Bet neoficiāli Valsts departamenta Eiropas lietu nodaļas vadītāja vietnieks Dž. Hikersons delegācijas locekļiem izteicās, ka, izejot no esošajām realitātēm, ASV tomēr agrāk vai vēlāk būs jāatzīst Baltijas valstu iekļaušana PSRS. 1946.gada 27.jūlijā izstrādātajā memorandā Dž.Hikersons atzina, ka par šādu soli ASV noteikti vēlēsies saņemt no PSRS kādu piekāpšanos tās prasībām. Par ļoti būtisku jautājumu ASV uzskatīja kompensāciju saņemšanu no PSRS par zaudētajiem īpašumiem Baltijas valstīs. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atzīšana tomēr nenozīmēs, ka šo bijušo neatkarīgo valstu pilsoņiem Rietumos obligāti būs jāatgriežas PSRS. ASV arī iebilda pret balsstiesību piešķiršanu Baltijas padomju republikām ANO un citās starptautiskās organizācijās un forumos.
Dž.Hikersona memorandā paustās atziņas nenozīmēja, ka ASV gatavojas tuvākajā laikā piekāpties PSRS un kardināli mainīt savu nostāju Baltijas valstu jautājumā. ASV pozīcijas maiņu nobremzēja attiecību saasināšanās ar PSRS un aukstā kara sākums. To apliecina 1946.gada 1.decembrī Lielbritānijas vēstniecībā Vašingtonā sagatavotais ziņojums. Šajā dokumentā uzsvērts, ka ASV Valsts departaments gatavojas novilcināt, cik ilgi vien iespējams, laiku, kad būs jāatzīst Baltijas valstu inkorporācija PSRS. Par to liecina tas, ka oktobra beigās ASV prezidents pieņēma Amerikas Lietuviešu padomes pārstāvjus un paziņoja, ka valsts nostāja Baltijas jautājumā paliek nemainīga. Ziņojumā bija arī atzīmēts, ka ASV Kongresa republikāņu partijas līderis Karols Rīss savā 12.oktobra runā izteicies, ka Latvija, Lietuva un Igaunija noteikti atjaunos savu neatkarību un padomju armijai būs jāaiziet no šīm valstīm.

Maskavas konferences gaidās

1947.gada sākumā bijušās sabiedrotās lielvalstis - ASV, Lielbritānija, PSRS un Francija - bija nolēmušas sasaukt Maskavā ārlietu ministru konferenci, lai diskutētu par Vāciju un citām aktuālām pēckara problēmām un to atrisināšanu.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs F.Cielēns nolēma izmantot šādu iespēju un 1.martā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas premjeram K.Etlijam. Tajā viņš rakstīja, ka, apspriežot Vācijas nākotni, sabiedrotajiem būs jāpieņem lēmumi par tās robežām. Risinot šo problēmu, kļūs aktuāls jautājums par PSRS rietumu robežām, tātad arī Baltijas valstu pašreizējo statusu un to nākotni. F.Cielēns savu pieeju britu valdības vadītājam apskatāmajā jautājumā izklāstīja apjomīgā memorandā, kas tika pievienots vēstulei. Iesniegtajam dokumentam bija trīs daļas. Pirmajā tika izklāstīta Baltijas valstu izveidošanās vēsture Pirmā pasaules kara beigās, otrajā - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstība starpkaru periodā un to bojāeja. Dokumenta pēdējā sadaļa bija veltīta Baltijas problēmas raksturojumam pēc Otrā pasaules kara.

Ar faktiem atmasko padomju melus

Jau vēstulē F.Cielēns atzīmēja, ka Baltijas valstu problēmas risinājums jāsāk ar Padomju Savienības karaspēka izvešanu no šīm valstīm. Viņš argumentēti atspēkoja PSRS apgalvojumus, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstīs notikušas brīvas parlamenta vēlēšanas un ka Latvija, Lietuva un Igaunija brīvprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai. Pēc F.Cielēna domām, šos PSRS valdības melus pilnībā apgāž procesi, kas reāli norisinājās šajās valstīs 1940. un 1941.gadā: nevainīgu cilvēku masveida deportācijas, dažādas vajāšanas un spaidi, privātīpašuma konfiskācija, sovetizācija u.c. Otrā pasaules kara beigās, kad Latviju no jauna okupēja Padomju Savienība, trimdā uz rietumiem devās apmēram 200 000 cilvēku. Arī tas liecina par sabiedrības attieksmi pret padomju režīmu.
F.Cielēns ierosināja K.Etlijam Maskavas ārlietu ministru konferencē izvirzīt jautājumu par plebiscīta organizēšanu Baltijas valstīs, dodot iedzīvotājiem tiesības brīvi izlemt savu likteni un izvēlēties politisko iekārtu. Plebiscītam jānotiek starptautisko novērotāju klātbūtnē pēc padomju karaspēka izvešanas. Svarīgs nosacījums ir arī uz Sibīriju deportēto un Rietumos trimdā dzīvojošo iedzīvotāju atgriešanās iespējas dzimtenē un piedalīšanās savas valsts nākotnes izlemšanā. F. Cielēns uzskatīja, ka plebiscītā var piedalīties tikai tie Baltijas valstu iedzīvotāji, kas 1939.gada 1.septembrī bija to pilsoņi.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs arī aicināja K. Etliju Maskavas konferencē nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu par Baltijas valstu nākotni, kas līdzinātos Molotova-Ribentropa paktam. Rietumvalstu piekāpšanās PSRS spiedienam, pēc F.Cielēna domām, var radīt būtiskus apdraudējumus visas Eiropas drošībai, tajā skaitā arī Lielbritānijas interesēm. Vēstules nobeigumā F.Cielēns atvainojās britu premjeram par atklāto, skaidro un nediplomātisko valodu, kas parādās viņa formulējumos. To viņš izskaidro ar savu satraukumu par Latvijas turpmāko likteni. F.Cielēns ir pārliecināts, ka Baltijas jautājums pēckara posmā ir nonācis Eiropas un zināmā mērā pat pasaules diplomātijas fokusā. No tā risināšanas nav iespējams izvairīties, to nevar nolikt diplomātiskajā arhīvā. F.Cielēns, dramatizējot situāciju, memoranda pašā nobeigumā atzīmē, ka apvienotā Polijas un Baltijas valstu nacionālo un demokrātisko partizānu cīņa pret Krievijas uzspiesto despotisko režīmu var pat izraisīt trešo pasaules karu.

Lielbritānijas diskrētais atbalsts

Arī sens Baltijas valstu draugs no pirmskara laikiem lords Bišops no Derbijas šajā laikā atsūtīja atbalsta vēstuli uz britu Ārlietu ministriju. Viņš aicināja atbildīgo ārlietu resora ierēdni Ormi Serdžentu Maskavas konferences laikā neslēgt darījumus ar PSRS uz Baltijas valstu rēķina. Lords Bišops pauž cerību, ka Lielbritānija kopā ar ASV arī turpmāk noraidīs PSRS veikto Baltijas valstu inkorporāciju padomju impērijā. Viņš brīdina no iespējas nonākt PSRS piedāvājumu gūstā, jo tā par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu var solīt atjaunot padomju un angļu aliansi. Lords Bišops nosoda šādu reālpolitiku un aicina respektēt visu tautu tiesības uz suverenitāti.
Ormes Serdženta 1947.gada 13.martā nosūtītā atbilde apstiprina tā laika Lielbritānijas valdības nostāju Baltijas jautājumā. Viņš atzīmē, ka Baltijas valstu inkorporācija atzīta de facto un ka Lielbritānija būs ļoti izvairīga pret PSRS piedāvājumiem Maskavas konferences laikā atzīt to de iure. Anglija saglabās šādu pieeju arī nākotnē, un nekādas izmaiņas nenotiks bez konsultācijām ar domīnijām un, iespējams, arī ASV. O.Serdžents arī atzīst, ka saprot morālo argumentu lomu jautājumā par de iure atzīšanu.

Anglijas Ārlietu ministrijas dokuments

Ņemot vērā Baltijas jautājuma aktualitāti, Anglijas Ārlietu ministrijā Maskavas konferences delegātiem tika sagatavots slepens dokuments "Baltijas padomju republiku atzīšana". Tā ievadā uzsvērts, ka PSRS delegācija Maskavā varētu nākt ar priekšlikumu atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure kā likumīgas Padomju Savienības republikas. Dokumentā arī norādīts, ka 1942.gada sarunu laikā starp Angliju un PSRS britu puse bija devusi principiālu piekrišanu pēckara miera konferencē atbalstīt PSRS prasību par Baltijas valstīm. Britu ārlietu ministrijas eksperti uzskata, ka Anglijai šajā situācijā ir divas iespējas: viena - atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju, bet otra - pieļaut, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR atsevišķās situācijās tiek atzītas kā starptautisko attiecību subjekti. Līdzīgi kā tas notiek ar Ukrainas un Baltkrievijas PSR, kurām piešķirtas balsstiesības ANO.
Sagatavotajā dokumentā arī norādīts, ka Baltijas padomju republiku de iure atzīšana nevar notikt pirms Lielbritānijas un PSRS savstarpējo finansiālo pretenziju nokārtošanas. Padomju Savienība Baltijas padomju republikās ir ekspropriējusi britu pilsoņiem piederošos īpašumus 6 125 000 mārciņu vērtībā. De iure lēmums no Anglijas puses iespējams tikai tad, kad būs pilnībā aizsargātas britu pilsoņu ekonomiskās intereses, t.i., parakstīta īpaša PSRS un Lielbritānijas vienošanās, kas noregulē šos jautājumus. Eksperti izsaka viedokli, ka tuvākajā laikā starp abām valstīm varētu sākties sarunas par šīm problēmām. Uzsvērts, ka Lielbritānija principiālus lēmumus Baltijas jautājumā nepieņems bez saskaņošanas ar domīnijām un ASV.

Rietumi saskaņo attieksmi

Sakarā ar Maskavas ārlietu ministru konferenci Lielbritānijas Ārlietu ministrija centās noskaidrot arī ASV pozīciju Baltijas valstu jautājumā. Britu vēstniecība Vašingtonā 1947.gada martā sagatavoja apkopojošu informāciju par šo problēmu. Tajā bija norādīts: nav nekādu pazīmju, ka ASV tuvākajā laikā varētu mainīt attieksmi pret Baltijas padomju republikām. ASV turpinās to neatzīšanas politiku. To apliecina fakts, ka Baltais nams turpina uzaicināt agrākos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņus uz visiem oficiālajiem pasākumiem, kuros piedalās ārvalstu diplomāti. PSRS vēstnieks pēdējā laikā ir divas reizes atteicies no ielūguma, ja pasākumā piedalās Baltijas valstu pārstāvji. Valsts departaments ignorē šādus PSRS sūtņa demaršus. Dokumentā arī atzīmēts, ka ASV diplomāti neapmeklēs Baltijas padomju republikas.

Bailes no "krievu lāča"

PSRS šajā laikā tomēr guva nenozīmīgus panākumus cīņā par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvju darbības ierobežošanu Rietumos. Padomju Savienības spiediena rezultātā Argentīnas Ārlietu ministrija paziņoja, ka tiek slēgtas visu triju Baltijas valstu pārstāvniecības un konsulāti. Argentīna arī uzsvēra, ka Baltijas valstu pārstāvjiem tiek atņemtas visas diplomātiskās privilēģijas. Uz jautājumu, kāpēc Argentīna tā rīkojas, tās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors F. la Kosa Baltijas valstu diplomātiem atbildēja, ka šāds lēmums izriet no līgumiem, kas noslēgti ar Padomju Savienību. F. la Kosa, skaidrojot Argentīnas pozīciju, arī uzsvēra, ka Baltijas valstīs kopš Otrā pasaules kara beigām reāli saimnieko PSRS. Latvijas Republikas ārkārtas pilnvaru nesējs K.Zariņš atzina, ka pēc protesta Argentīnas valdība gan paziņojusi, ka baltiešu diplomātiem tiek saglabāts to statuss, bet viņi tomēr nedrīkstēja veikt savas funkcijas. K.Zariņš par šādu Argentīnas rīcību 1947.gada 9.janvārī informēja britu Ārlietu ministriju.

Trumena doktrīna vieš cerības

Tomēr 1947.gadā Baltijas jautājums ieguva it kā otro elpu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskajiem pārstāvjiem rietumvalstīs uzplaiksnīja jaunas cerības uz savu valstu neatkarības atjaunošanas iespējām nākotnē. 1947.gada 12.martā ASV prezidents Harijs Trumens nāca klajā ar savu doktrīnu. Tajā bija uzsvērts, ka ASV neatzīst ar spēku veiktās izmaiņas pasaulē un atbalsta visas brīvās tautas, kuras pretojas bruņotu minoritāšu vai ārējā spiediena mēģinājumiem tās pakļaut. H.Trumena doktrīna paredzēja komunisma apvaldīšanu, un līdz ar to arī Baltijas jautājums iekļāvās ASV ārpolitikas dienaskārtībā.
Laikā, kad Maskavā sanāca vadošo uzvarētāju valstu ārlietu ministru konference, Baltijas valstu pilsoņi pārvietoto personu nometnēs Oldenburgas rajonā Vācijā noorganizēja vienas dienas badastreiku. Tā dalībnieki tādējādi centās pievērst ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS uzmanību Baltijas tautu likteņiem. Virkne nometņu pieņēma arī deklarācijas, kuras tika nosūtītas britu okupācijas zonas vadītājam. Latviešu nometnes Omstedē pieņemtajā dokumentā bija uzsvērts, ka četru lielvalstu konferencei jārada pamats taisnīgam un stabilam mieram centrālajā Eiropā. Lai sasniegtu šādu mērķi, ir jārespektē visu tautu tiesības uz brīvību un suverenitāti. Deklarācijā atzīmēts, ka šādas tiesības ir arī latviešu, igauņu un lietuviešu tautām, kuras Otrā pasaules kara gados ļoti cieta no divām neizprovocētām agresijām. Neraugoties uz to, baltiešu pārstāvji tomēr netiek pielaisti pie pēckara izkārtojuma jautājumu risināšanas. Tas viss ir pretrunā ar Atlantijas hartas un ANO principiem. Arī lietuviešu nometnes "Unterm Berg" iemītnieki pieņēma līdzīgu deklarāciju. Tajā bija akcentēts lietuviešu tautas ieguldījums cīņā pret sarkano un brūno totalitārismu. Dokumenta nobeigumā bija uzsvērts: "Mēs ceram, ka jūs sapratīsit mūsu bēdas un pievienosities sirdīs mūsu kliedzienam pret netaisnību, ko cenšas pamatot miera nepieciešamības vārdā."

Izmisušo trimdinieku bada streiki

Britu okupācijas varas pārstāvji Vācijā par baltiešu pārvietoto personu nometņu akcijām ziņoja savas valsts Ārlietu ministrijai. Šajā dokumentā bija uzsvērts, ka 1947.gadā 10.martā apmēram 7000 baltiešu DP (pārvietoto personu - "LV") nometnēs organizēja protesta akcijas, ar kurām centās izraisīt interesi par Baltijas problēmu Maskavas konferences dalībvalstu vidū. Bada streiks un citas protesta akcijas noritēja bez incidentiem, izņemot Mepenes nometni. Tika pieņemtas rezolūcijas, kas adresētas Viņa majestātes valdībai. Britu ierēdņi baltiešu izstrādātos dokumentus novērtēja kā mērenus, atzīmējot, ka tajos nav kādu radikālu ideju. Tas viss liecina par baltiešu savaldību un spēju izprast problēmas, kā arī nesagādāt papildu nepatikšanas DP nometņu administrācijai un Anglijas valdībai. Nosūtītais ziņojums un Ārlietu ministrijas reakcija liecināja, ka Anglijas valdība negrasās neko darīt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanā. Lielbritānija pieņēma pēckara situāciju Baltijas valstīs kā pastāvošu realitāti, nemēģinot kaut ko darīt, lai to mainītu.

Memorands par Baltijas valstu statusu

1947.gada 21.maijā, drīz vien pēc ārlietu ministru Maskavas konferences noslēguma, britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktors Tomass Brimelovs sagatavoja plašu memorandu "Baltijas valstu statuss." Dokumentā objektīvi izvērtēta PSRS veiktā Baltijas valstu okupācija, atzīmēti finansiālie zaudējumi, kas nodarīti britu pilsoņiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šoreiz zaudējumu summa aprēķināta lielāka nekā iepriekšējos Anglijas Ārlietu ministrijas dokumentos - 9 033 000 mārciņas. T.Brimelovs atzīmē, ka, atjaunojot padomju režīmu Baltijas valstīs 1944. un 1945.gadā, to statuss britu valdības vērtējumā palicis tāds pats kā 1940.gadā. Britu valdība savu pozīciju pēckara perioda sākumā attiecībā pret Baltijas valstīm ļoti skaidri formulēja 1946.gada janvārī. Tad uz tiesneša Atkinsona rakstisku jautājumu ārlietu ministram, kāda ir Anglijas pozīcija, bija dota šāda atbilde: Lielbritānija atzīst, ka de facto Baltijas valstis ir inkorporētas PSRS un ka bijušās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas republikas vairs nepastāv. Bet Anglija nav atzinusi šos PSRS veiktos soļus Baltijas valstīs de iure. Lielbritānija ir atzinusi inkorporāciju de facto tāpēc, ka uzskata, ka tuvākajā nākotnē nav iespējama Baltijas valstu neatkarības atjaunošana. Anglijas noliegums situāciju Baltijā nevar reāli mainīt. Anglija neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju ne vien politisku un juridisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ. Britu pilsoņu zaudējumu atlīdzināšana Baltijas valstīs ir svarīga Anglijas politikas sastāvdaļa. T.Brimelovs arī konstatē, ka politiski, bet ne tiesiski Baltijas valstu inkorporāciju Anglija jau atzinusi 1942.gadā, kad notika sarunas ar PSRS par abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu.

Baltiešu bēgļu problēma

PSRS Baltijas valstu jautājuma nokārtošanu centās aktualizēt kara laikā un arī tūlīt pēc tā beigām, kad sākās sarunas par miera līguma parakstīšanu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. No Anglijas puses ekonomiskās pretenzijas pret PSRS un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi, tās ir kā vienas lietas divas puses. Virzība uz priekšu vienā jautājumā nevar notikt uz otras rēķina. Anglija nevar akceptēt PSRS mēģinājumus piešķirt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR patstāvīgu valstu statusu starptautiskās organizācijās. Tas Anglijai radītu vairākas iekšpolitiskas un ārpolitiskas problēmas.
T.Brimelovs memorandā raksturoja arī baltiešu bēgļu problēmu Vācijā un Austrijā. Karam beidzoties, tikai neliels skaits no tiem vēlējās atgriezties PSRS. Lielākā daļa palika Rietumu okupācijas zonā, pārvietoto personu (DP) statusā.

Angļu ierēdnis pamato savas valsts nespēju palīdzēt

Britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktors Tomass Brimelovs 1947.gada 22.maijā iesniedza ārlietu ministra vietniekam parlamentā atbildes uz vairākiem sarežģītiem jautājumiem saistībā ar Baltijas problēmu. Tās labi raksturo Anglijas valdības pozīciju.
Ārlietu ministrijas ierēdnis šajā dokumentā līdzās iepriekšteiktajam izklāstīja vairākus citus, agrāk neskartus jautājumus. T.Brimelovs, piemēram, uzsvēra, ka Anglija maz ko var darīt, lai apturētu padomju režīma veiktās baltiešu iedzīvotāju deportācijas uz PSRS ziemeļu reģioniem un atvieglotu agrāk izsūtīto dzīves apstākļus. PSRS uz visiem Lielbritānijas šāda veida pieprasījumiem parasti paziņoja, ka tā ir iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās. T.Brimelovs arī pamatoja, kāpēc Anglija tik maz ko var darīt, lai uz Baltijas valstīm attiecinātu Atlantijas hartas principus. PSRS šādos gadījumos deklaratīvi paziņo, ka Baltijas valstis pašas vēlas palikt Padomju Savienības sastāvā. Anglija maz ko var panākt, atklāti nostājoties pret PSRS visos šajos jautājumos.
Skaidrojot Baltijas valstu sūtņu statusu Londonā, T.Brimelovs atzīmēja, ka viņi netiek uzskatīti par kādas valsts oficiāliem pārstāvjiem. Bet viņiem ir saglabātas visas diplomātiskās privilēģijas personīgā kapacitātē. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem atļauts veikt konsulārās funkcijas. Ārlietu ministrija ir pārliecināta, ka tas daudziem baltiešiem atvieglo viņu smago likteni. T.Brimelovs arī skaidroja, ko Anglijas valdība var izdarīt baltiešu bēgļu labā savās okupācijas zonās Vācijā un Austrijā. Pēc viņa domām, baltiešiem ir atļauts izveidot komiteju, kas dod rekomendācijas britu militārajai varai Vācijā, kā labāk risināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļu problēmas. Anglija sekmē baltiešu izglītības iespējas dzimtajā valodā, kā arī ir atļāvusi dibināt Baltijas universitāti Hamburgā. Bez tam valdība lems par iespēju noteiktam baltiešu bēgļu skaitam apmesties uz dzīvi Anglijā.

Baltiešu aizstāvji Skotijā

1947.gada 26.maijā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par sevi atkal atgādināja "Skotijas līga Eiropas brīvībai". Tās prezidents Džons F.Stjuarts nosūtīja laikrakstam "The Scotsman" vēstuli "Krievija un Baltijas valstis. Lielbritānijas attieksme pret aneksiju". Dž.F.Stjuarts vēstulē pievērsa Lielbritānijas valdības uzmanību tam, kādas būs sekas, ja tā atzīs PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. Pēc autora domām, tas nozīmēs Baltijas valstu un to iedzīvotāju vardarbīgu iekļaušanu slāvu kultūras vidē. Tas būtu ne vien prettiesiski, bet arī vēsturiski nepareizi, jo šīs tautas vienmēr bijušas eiropeiskas. Anglija, atzīstot aneksiju, aizmirstu ne vien agresiju, ko piedzīvoja Baltijas valstis, bet arī šausmas, kas bija jāpārcieš šo valstu iedzīvotājiem. Dž.F.Stjuarts uzskata, ka labākais Baltijas jautājuma atrisinājums ir attiecināt uz Latviju, Lietuvu un Igauniju Atlantijas hartas principus.
"Skotijas līgas Eiropas brīvībai" prezidents brīdināja no sekām, kādas parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Varbūt arī šāds lēmums īslaicīgi uzlabotu Anglijas un PSRS attiecības, bet ilglaicīgā posmā tas radītu tikai nopietnus draudus Lielbritānijai un citām Eiropas demokrātiskajām valstīm. No PSRS nostiprināšanās Baltijas jūras reģionā vispirms ciestu Skandināvijas valstis un Vācija. Tas dotu Padomju Savienībai iespēju veidot pamatus tālākai ofensīvai uz rietumiem. Lai mazinātu šos draudus, ir jāsekmē PSRS sairšana no iekšienes, t.i., Baltijas valstu aneksijas un inkorporācijas neatzīšana, sekmējot viņu atdalīšanos no padomju impērijas. Šāds process kopumā stiprinātu mieru un drošību un sekmētu visas Eiropas atbrīvošanu no jauna pasaules kara draudiem. Dž.F.Stjuarts savas pārdomas par Baltijas valstu problēmu nosūtīja arī uz Ārlietu ministriju. Šeit vēstule tika fiksēta kā ienākošs dokuments, uz kuru ministrijas ierēdņi sagatavoja formālu atbildi.

Baltijas jautājums Berlīnes krīzes laikā

1948. un 1949.gadā, tālāk saasinoties PSRS un ASV attiecībām un pieaugot konfrontācijai starp Rietumiem un Austrumiem, arvien principiālāku raksturu ieguva arī Baltijas jautājums. Tas ļoti skaidri iezīmējās pirmās Berlīnes krīzes laikā (Rietumberlīnes blokāde), kad rietumvalstīm zuda pēdējās ilūzijas par PSRS pēckara perioda politikas mērķiem. ASV nostājas maiņa bija redzama 1948.gadā Kongresā pieņemtajā likumā par pārvietotajām personām (Displaced Persons Act). Tas deva tiesības bēgļiem no PSRS un komunistu pakļautās Austrumeiropas iebraukt un apmesties uz dzīvi ASV. Baltijas jautājumam lielāku uzmanību sāka pievērst arī ASV valdošās partijas. Piemēram, 1948.gadā gan demokrātu, gan republikāņu partiju vēlēšanu programmās tika iekļautas idejas par paverdzināto tautu (Baltijas un Austrumeiropas) atbrīvošanas nepieciešamību. Aktivizējās arī baltiešu trimdas organizācijas. 1948.gada 16.septembrī Amerikas Lietuviešu padome nosūtīja prezidentam H.Trumenam memorandu, kurā atgādināja par Baltijas problēmu. Atbildot uz to, Padomes delegāciju pieņēma ASV prezidents un apsolīja, ka tiks turpināta neatzīšanas politika un palielināts spiediens pret PSRS. Jūtot pieaugošo interesi par Baltijas problēmu, emigrantu organizācijas savās aktivitātēs sāka iekļaut arī ANO. 1949.gadā ASV lietuviešu organizāciju līderi nosūtīja vēstuli ANO ģenerālsekretāram Trigvem Lī (Trygve Lie), kurā tika aprakstīts padomju genocīds pret Baltijas tautām un izteikts lūgums ANO iejaukties un veikt pasākumus, lai to apturētu.

Aug baltiešu trimdinieku pašapziņa

Arī igauņu emigrācijas organizācijas aukstā kara sākumā, jūtot rietumvalstu politiķu intereses pieaugumu, izvērsa savu darbību. 1947.gadā A.Reijs, A.Varma, A.Horms un citi līderi nodibināja Igaunijas trimdas valdību. To izveidoja Norvēģijas galvaspilsētā, tāpēc tā arī ieguva apzīmējumu "Oslu valdība". Igauņu emigrantu mītnes zeme Zviedrija bailēs no PSRS negribēja pieļaut šādas valdības izveidošanu. Zviedrija jau 1940.gada vasarā faktiski bija atzinusi Baltijas valstu okupācijas likumību. "Oslo valdība" paziņoja, ka ir Igaunijas

Republikas tiesību pārmantotāja.

Līdzīgi procesi 1948.gadā bija vērojami arī latviešu emigrantu organizācijās. K.Zariņš sarunā ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta direktoru M.A.Henkiju 1.septembrī atzīmēja, ka atsevišķi latviešu trimdas pārstāvji (B.Kalniņš, V.Bastjānis, A.Klīve, R.Liepiņš un bīskaps Jāzeps Rancāns) mēģina izveidot Latvijas trimdas valdību. K.Zariņš uzsvēra, ka viņu satrauc tādas tendences. Pēdējā likumīgā Latvijas Republikas valdība bija apstiprinājusi viņu par valsts ārkārtas pilnvaru nesēju neatkarības zaudēšanas gadījumā. K.Zariņš sarunā ar M.A.Henkiju atsaucās uz kara laika britu Ārlietu ministrijas kritiskajiem izteikumiem pret emigrācijas valdībām. M.A.Henkijs apstiprināja šādu pieeju un uzsvēra, ka arī 1948.gadā Anglijas valdības nostāja nav mainījusies. Lielbritānija neatzīst valdības, kuras nekontrolē savu teritoriju. Tās var tikai radīt starptautiskas problēmas. M.A.Henkijs savā atskaitē par sarunu ar K.Zariņu atzina, ka tas ir norūpējies, ka veidojamā Latvijas emigrācijas valdība var mazināt viņa ietekmi Lielbritānijā dzīvojošo 20 000 latviešu vidū un arī citur pasaulē. M.A.Henkijs deva K.Zariņam padomu visiem līdzekļiem aizkavēt šādas trimdas valdības izveidošanos un paziņoja, ka Anglija tai nesimpatizēs. Viņš aicināja latviešus Lielbritānijā cītīgi strādāt un tādējādi ātrāk izveidot pārtikušu sabiedrību.

Francijas atšķirīgā nostāja

Francija, salīdzinot ar ASV un Lielbritāniju, pret Baltijas problēmu ieņēma atšķirīgu nostāju. Sākums šādai politikai bija redzams jau 1940.gadā, kad 15.augustā maršala Anrī Petēna valdība izdeva pavēli slēgt Baltijas valstu sūtniecības Parīzē. 24. augustā Francija nodeva Padomju Savienībai Baltijas valstīm piederošās ēkas un citus īpašumus. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem saglabāja personīgo diplomātisko statusu. Līdzīgu politiku Francijas valdība turpināja arī pēc Otrā pasaules kara. Britu diplomāti Parīzē 1948. gada 17.septembrī ziņoja savai Ārlietu ministrijai, ka Francijas valdība iebilst pret Baltijas valstu pārstāvju klātbūtni dažādās starptautiskās organizācijās. Konkrēti - Francija uzstājās pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dalību pasaules pasta savienībā un Eiropas reģionālajā raidorganizācijā. M.A.Henkijs no Ārlietu ministrijas norādīja, ka Anglijas valdība neatbalsta šādu politiku. PSRS savukārt stimulēja šādu pieeju, cenšoties visos iespējamos veidos izolēt likumīgos Baltijas republiku pārstāvjus. M.A.Henkijs to novērtēja kā mēģinājumu piespiest Rietumu valstis drīzāk atzīt Baltijas padomju republikas.
Lielbritānijas sūtniecība Parīzē mēģināja ietekmēt Franciju un aicināja tās Ārlietu ministriju mainīt savu pozīciju. Par to M.A.Henkijam no Parīzes 1948. gada 30.septembrī ziņoja britu vēstniecības darbinieks J.Huds. Viņš rakstīja, ka ticies ar Francijas Ārlietu ministrijas Austrumeiropas departamenta vadītāju un iesniedzis viņam britu puses memorandu. Tajā Francijas attieksme pret Baltijas valstīm nosaukta par kļūdainu un izteikts aicinājums turpmāk abām valstīm sadarboties un labāk saskaņot savus viedokļus. J.Huds arī norādīja, ka PSRS cenšas visiem spēkiem sašķelt rietumvalstis un novājināt to pārstāvniecību starptautiskās organizācijās. 11. novembrī J.Huds atkal ziņoja no Parīzes, ka Francijas Ārlietu ministrija apsolījusi turpmāk ciešāk sadarboties ar Angliju un realizēt saskaņotāku nostāju pret Baltijas valstu līdzdalību starptautiskās organizācijās.

ASV atbalsta apliecinājums

1950.gadā ASV valdība apliecināja savu labvēlīgo attieksmi pret okupēto Baltijas valstu diplomātiem. Tās Finanšu ministrija izdeva rīkojumu, kas atļāva 1940.gadā nobloķēto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas noguldījumu peļņas procentus izmantot Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību darbības nodrošināšanai. ASV valdība arī atļāva zināmas naudas summas izmaksāt Baltijas valstu pārstāvniecībām citās zemēs.
ASV prezidents H.Trumens un citi valdības pārstāvji pirmoreiz pēc 1940.gada atkal sāka runāt par sagrābto Baltijas tautu atbrīvošanu. ASV Kongresā notika diskusijas par speciālas rezolūcijas pieņemšanu par Austrumeiropas paverdzinātajām tautām. Pie tām tika pieskaitīti arī latvieši, lietuvieši un igauņi. Tika izdots rīkojums, kas aizliedza ASV valdības locekļiem, vēstniekam Maskavā apmeklēt Baltijas padomju republikas. Valdības intereses Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pārstāvēja ASV ģenerālkonsuls Ļeņingradā. Bet viņš pārsvarā nodarbojās ar konsulārajiem jautājumiem un netikās ar valdības vai kompartijas vadītājiem. Šāda ASV nostāja Baltijas jautājumā deva šīm tautām cerības uz savu valstu neatkarības atjaunošanu nākotnē. Optimismu viesa prezidenta H.Trumena administrācijas akcentētais neatzīšanas politikas nemainīgums un tās nepārtrauktība. Svarīgi bija tas, ka ASV 50.gadu sākumā ne tikai konstatēja prettiesisko situāciju, kādā bija nonākušas Baltijas tautas, bet arī pauda skaidru un atklātu atbalstu to centieniem izbeigt okupāciju. ASV demonstrēja gatavību sniegt palīdzību Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām neatkarības atjaunošanā. ASV nostāja pret Baltijas problēmu, salīdzinot ar Otrā pasaules kara laiku, bija radikalizējusies.

Lielbritānijas solidaritāte

Arī Lielbritānijas Ārlietu ministrija pēc valdības pieprasījuma 1950.gada 24.maijā sagatavoja apkopojošu dokumentu "Baltijas valstu statuss". Tajā bija labi redzama Anglijas attieksme pret Baltijas jautājumu. Dokumenta saturs liecināja, ka Lielbritānijas pozīcija atšķīrās no ASV. Dokumentā bija uzsvērts, ka Anglijas valdība de facto atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju PSRS jau 1940.gadā un neredz reālas iespējas tuvākajā nākotnē atjaunot to neatkarību. Izmaiņas, kas 1940. gadā notikušas Baltijas valstīs, Lielbritānijā nav apstiprinātas de iure galvenokārt praktisku apsvērumu dēļ. Tas uzreiz dotu Padomju Savienībai iespējas pretendēt uz visiem Baltijas valstu īpašumiem, kas atradās Anglijā. Lielbritānija neatzīs inkorporāciju tik ilgi, kamēr nebūs panākta PSRS un Anglijas vienošanās par savstarpējo finansiālo pretenziju atrisināšanu. Dokumenta nobeigumā atzīmēts, ka ne tikai finansiāli apsvērumi attur Angliju no pilna apjoma inkorporācijas atzīšanas. Zināma loma visā šajā procesā ir arī sabiedriskajai domai, kas ir izteiktā opozīcijā pret jebkādu nelikumīgās inkorporācijas legalizēšanu.

Angļi un amerikāņi saskaņo viedokļus

Mēģinot konkretizēt un precizēt savu attieksmi pret Baltijas valstu problēmu, 1950.gada augustā Lielbritānijas Ārlietu ministrija pieprasīja informāciju arī no savas vēstniecības Vašingtonā. Tās atbildē bija norādīts, ka ASV valdība un valsts departaments strikti izvairās no jebkuriem soļiem un darbībām, kas liecinātu par gatavību atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju. Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Vašingtonā pilnībā saglabājuši savu statusu un pilda savas funkcijas. Viņiem ir visas diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. Vēstulē arī norādīts uz baltiešu izveidoto organizāciju aktivitātēm. Baltiešu kopiena ASV ir skaitliski diezgan liela un tāpēc spēlē zināmu lomu vēlēšanu laikā. Tas viss liek ASV politiķiem rēķināties ar šīs etniskās grupas nostāju. Arī Amerikas sabiedrība ļoti jūt līdzi un simpatizē baltiešiem. Uz britu Ārlietu ministrijas jautājumu, kāda varētu būt ASV reakcija, ja Londona atņemtu diplomātisko statusu un privilēģijas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem, atzīmēts, ka precīzi to prognozēt ir grūti. Bet katrā ziņā tā būtu negatīva.
1950.gada 21.novembrī pēc britu ārlietu ministra vietnieka Viljama Strenga iniciatīvas notika apspriede par Baltijas valstu diplomātisko pārstāvju turpmāko statusu Londonā. Bez V.Strenga apspriedē vēl piedalījās Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta pārstāvji Ričards Febers, Ēriks Bekets, Endrjū Nobls, G.Herisons u. c. V.Strengs iestājās par baltiešu diplomātu statusa maiņu. Viņš uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji ir jāsvītro no oficiālā ārvalstu diplomātu saraksta, jo tas sagādā Anglijas valdībai zināmas problēmas. Lielbritānijas tiesa var noliegt viņu statusu, jo Anglijas valdībai jau ilgu laiku vairs nav diplomātisko attiecību ar Latviju, Lietuvu un Igauniju. Ēriks Bekets, uzstājoties apspriedē, savukārt atzina, ka diplomātiskā imunitāte attiecināma tikai uz tādiem diplomātiem, kuru valstis atzīst Anglija. Endrjū Nobls un G.Herisons uzsvēra, ka pašlaik nav piemērotākais laiks, lai baltiešu pārstāvju vārdus svītrotu no Anglijas oficiālā diplomātisko pārstāvju saraksta. Tāda rīcība izraisītu nelabvēlīgu rezonansi britu sabiedrībā un ASV valdībā. Lai rastu kādu problēmas risinājumu, V.Strengs ierosināja panākt konfidenciālu vienošanos ar baltiešu pārstāvjiem. Viņiem tiek saglabāta diplomātiskā imunitāte, vienlaikus svītrojot viņu vārdus no oficiālā Ārlietu ministrijas saraksta. R.Danbers no Līgumu departamenta ierosināja nosaukt Baltijas valstu pārstāvjus K.Zariņu, A.Tormu un Baluti par diplomātiem personīgā kapacitātē, kas bauda Viņa majestātes valdības noteiktās privilēģijas. Baltiešu diplomāti zaudētu savas privilēģijas, ja viņi tiktu iesaistīti tiesas procesā.

Latvijas diplomātu statuss Lielbritānijā

Lielbritānijas Ārlietu ministrija 1950.gada novembra beigās sāka sarunas ar Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Londonā par viņu jauno statusu. Endrū Nobls 20.decembrī iesniedza Ziemeļu departamenta vadībai atskaiti par šo sarunu gaitu un rezultātiem. Galvenais, kas satrauca baltiešus, pēc E.Nobla domām, bija neskaidrība starp oficiālajā likumdošanā noteiktajām diplomātiskajām privilēģijām un diplomāta tiesībām personīgajā kapacitātē. E.Nobls skaidroja, ka arī turpmāk Baltijas diplomāti Anglijā baudīs ārvalstu diplomātiem piešķirto imunitāti un citas privilēģijas un tādējādi tiks pasargāti no varbūtējā PSRS spiediena. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem tika uzsvērts, ka viņi var justies droši - Anglijas valdība turpinās neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju de iure. Novērtējot sarunu rezultātus, E.Nobls atzina, ka, pēc viņa domām, ir panākta visu pušu saprašanās. Anglija tagad varēs bez sarežģījumiem veikt izmaiņas oficiālajā akreditēto diplomātu sarakstā. E.Nobls arī uzsvēra, ka no visiem trim Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem visinteliģentākais ir Igaunijas diplomāts A.Torma. Tieši viņš vislabāk izprata problēmas būtību un neiebilda pret tās risinājumu.

Francija neatzīst Kārļa Zariņa pilnvaras

1950.gada vasarā Kārlis Zariņš kā Latvijas valdības ārkārtas pilnvaru nesējs devās garākā ceļojumā pa Rietumeiropas valstīm, lai stiprinātu savas valsts starptautisko statusu. Viņš apmeklēja Vatikānu, Itāliju, Franciju un Vāciju. R.Febers no Ziemeļu departamenta sagatavoja analītisku dokumentu par šīm K.Zariņa aktivitātēm. Viņš atzīmēja, ka Vatikāna, Itālijas un arī Vācijas attieksme pret Latvijas Republiku ir labvēlīga. Francijā K.Zariņš sastapās ar citādu attieksmi. Viņu satrauca tas, ka šī valsts neatzīst viņa ārkārtas pilnvaras, kā arī tiesības nozīmēt Latvijas diplomātiskos pārstāvjus. Latvijas Republikai līdz ar to nav sava diplomātiskā pārstāvja Francijā. R.Febers, vērtējot K.Zariņa aktivitātes, atzīmēja, ka tās veiktas, lai stiprinātu arī viņa paša statusu Anglijā, it īpaši laikā, kad notiek sarunas par oficiālā diplomātu saraksta izmaiņām.

Lielbritānijas attieksme pret mūsu trimdas organizācijām

Kā liecina Lielbritānijas valsts arhīva dokumenti, Anglijas Ārlietu ministrijas uzmanība apskatāmajā laikā bija pievērsta arī attiecībām starp atsevišķiem latviešu trimdas līderiem. G.Herisons no Ziemeļu departamenta 1950.gada 19.oktobrī uzrakstīja ziņojumu, kurā izvērtēja tikšanos un sarunu ar bīskapu Jāzepu Rancānu un K.Zariņu. Viņš atzīmēja, ka tās laikā J.Rancāns centās uzsvērt Latvijas Republikas bijušā parlamenta izglābušos deputātu lomu valsts statusa stiprināšanā ārvalstīs. J.Rancāns, pēc G.Herisona domām, bija izteikti ambiciozs, un tas nepatika K.Zariņam. Tikšanās gaitā J.Rancāns izvirzīja arī jautājumu par Latvijas trimdas valdības izveidošanu. Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis, atsaucoties uz to, paziņoja, ka Anglija pašlaik neizskata jautājumu par šādas valdības izveides nepieciešamību un tās atzīšanu. Drīz pēc šīs tikšanās G.Herisons saņēma vēstuli no K.Zariņa. Tajā Latvijas sūtnis pauda neapmierinātību, ka sarunas laikā britu Ārlietu ministrijā J.Rancāns sevi prezentēja nevis kā Latvijas Katoļu baznīcas bīskapu, bet gan kā pēdējās Saeimas vicespīkeru. K.Zariņš uzsvēra, ka J.Rancānam nav nekādu oficiālu pilnvaru pārstāvēt Latvijas valsti. Viņš ir tikai Latvijas Katoļu baznīcas vadītājs un nekas vairāk. Vēstules nobeigumā K.Zariņš arī autoritatīvi paziņoja, ka lielākā daļa trimdas latviešu neuzskata J.Rancānu par vērā ņemamu politiķi.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija arī analizēja 1950.gada 18.-20.oktobrī Londonā notikušo latviešu trimdas līderu sanāksmi, kuras laikā tika pārspriesti tālākās darbības virzieni. Sanāksmi vadīja K.Zariņš, un tajā piedalījās J.Rancāns, Voldemārs Bastjānis, Ādolfs Bļodnieks, J.Celms, T.Ozoliņš u.c. Londonas tikšanās laikā tika apstrīdēta 1946.gadā Ženēvā pieņemtā Latvijas bijušo parlamenta deputātu un ministru vienošanās, ka J.Rancāns ir augstākais Latvijas pārstāvis ārvalstīs un ka viņam ir tiesības izveidot trimdas valdību. Tika uzsvērts, ka 1934.gadā beidzās Latvijas parlamenta deputātu pilnvaras un valsts attīstībā sākās jauns posms. Rietumu demokrātiskās valstis atzina 1934.gada pārmaiņas un to rezultātā izveidoto Latvijas valdību. Bet tā savukārt, domājot par darbību krīzes situācijā, 1940.gada 17.maijā piešķīra ārkārtas pilnvaras K.Zariņam. Tā kā pašlaik Rietumu valstis nav atzinušas kādu citu Latvijas Republikas valdību, tad K.Zariņš ir vienīgais tās likumīgais pārstāvis. Jautājums par 1922.gada Latvijas Satversmes atjaunošanu trimdā nav reāls. To varēs darīt tad, kad Latvija būs brīva un pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti. Britu Ārlietu ministrijas sagatavotajā dokumentā atzīmēts, ka K.Zariņš aicinājis trimdas līderus būt vienotiem un kopīgi strādāt Latvijas tautas interesēs.

Briti un igauņu trimdinieki

1951.gada vasarā Lielbritānijas Ārlietu ministrija vērtēja arī Igaunijas trimdas organizāciju aktivitātes kārtējās emigrācijas valdības izveidē un valsts prezidenta ievēlēšanā. 21.jūlijā Ārlietu ministrijā notika apspriede par šo jautājumu. Ričards Febers no Ziemeļu departamenta, analizējot izveidojušos situāciju, konstatēja, ka Lielbritānijas interesēs nav atzīt šādas valdības izveidošanu. Viņš uzsvēra: tas, ka Anglija de iure neatzīst Igaunijas PSR, nenozīmē, ka tai automātiski jāatzīst trimdas valdība. R.Febers arī atzīmēja, ka tas ir pretrunā ar līdzšinējiem Anglijas ārpolitikas principiem - atzīt valdību, kura reāli nekontrolē savas valsts teritoriju. Situāciju, pēc viņa apsvērumiem, var sarežģīt ASV, kas ne de iure, ne de facto nav atzinušas visu triju Baltijas republiku okupāciju un aneksiju. Ja ASV atzīs Igaunijas emigrācijas valdību un ievēlēto prezidentu, tas nostādīs Lielbritāniju sarežģītā situācijā. Meklējot argumentus, kā Anglijas pusei labāk noraidīt atsevišķu Igaunijas trimdas organizāciju lēmumu, R.Febers atzīmēja, ka to virzītais potenciālais prezidenta kandidāts Augusts Rei, kas pilda Igaunijas Nacionālās padomes priekšsēdētāja funkcijas, nebauda vispārēju atbalstu. Kā arguments britu ārlietu resora noraidošajai attieksmei tika piesaukts fakts, ka Igaunijas valsts prezidenta ievēlēšana sarežģīs igauņu attiecības ar latviešu trimdas organizācijām.
Ziemeļu departamenta vadošais darbinieks bija pārliecināts, ka kādas baltiešu trimdas valdības atzīšana no Rietumu valstu puses saasinās attiecības ar Padomju Savienību. Tā šādu soli varētu iztulkot kā provokatīvu rīcību, kā attiecīgu aukstā kara žestu. Tā rezultātā sasprindzinājums starptautiskajās attiecībās tikai pieaugs. Vadoties no visiem šiem apsvērumiem, R.Febers ieteica valdībai neatzīt trimdā ievēlēto Igaunijas prezidentu un tā izdotos likumdošanas aktus. Britu valdība nedrīkst savas valsts teritorijā pieļaut šādas vēlēšanas, kā arī piešķirt telpas šāda prezidenta rezidencei. Lai neradītu negatīvu reakciju sabiedrībā un savu sabiedroto vidū, R.Febers uzskatīja, ka Anglijas rezervētā attieksme pret šādām Igaunijas trimdas aktivitātēm nav jāpauž oficiāli un publiski, neraugoties uz tās pārstāvja A.Tormas lūgumu.

Trimdinieku aktivizēšanās ASV

Salīdzinot ar laipojoši uzmanīgo Lielbritānijas valdības nostāju, ASV pret Baltijas problēmu arī 1951.gadā demonstrēja iepriekšējo gadu stingro politiku, paužot atbalstu latviešu, lietuviešu un igauņu tautām. Gada sākumā ASV valdība piešķīra līdzekļus radiostacijas "Amerikas balss" darbības sākšanai. Tās uzdevums bija sniegt objektīvu informāciju PSRS apspiestajām tautām. Radio uzsāka raidījumus arī triju Baltijas tautu valodās. Vācijas Federatīvā Republika 1951.gada 3.augustā deklarēja, ka Baltijas valstis ir okupējusi PSRS un ka Vācija neuzskata šādu rīcību par leģitīmu.
Jūtot rietumvalstu atbalstu, dibinājās arvien jaunas un jaunas baltiešu trimdas organizācijas. Tās izvērsa dažādas aktivitātes. 1951.gada 14.jūnijā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Brīvības komitejas svinīgi tika uzņemtas līdzīga rakstura Eiropas komitejā. ASV piešķīra finansējumu šo organizāciju darbībai. Baltiešu tautu Brīvības komitejas vāca informāciju par situāciju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR un iesniedza to rietumvalstu valdībām, ANO, Eiropas Padomei un citām starptautiskām institūcijām. Cieša sadarbība izveidojās ar dažādām radniecīgām ASV organizācijām, piemēram, organizāciju cīņai pret komunismu, padomju genocīdu un koloniālismu. Baltiešu trimdas pārstāvji centās arī piedalīties dažādās starptautiskās konferencēs, kurās tika analizēta pēckara periodā izveidojusies situācija Austrumeiropas komunistiskā bloka valstīs, tajā skaitā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Tradicionāli konferencēs tika pieņemtas rezolūcijas, kas pieprasīja brīvību paverdzinātajām tautām.

Rietumus satrauc staļiniešu noziegumi

Kā liecina 1951.gada jūlija - augusta sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu ministriju un vēstniecību Vašingtonā, Angliju satrauca PSRS veiktās civiliedzīvotāju deportācijas un nogalināšana Baltijas valstīs. E.Tomkinam no vēstniecības tika uzdots noskaidrot ASV Valsts departamenta viedokli šajos jautājumos. Viņš atbildes vēstulē Ziemeļu departamenta darbiniekam R.Ezeringtonam-Smitam 20.jūlijā rakstīja, ka ASV figurē dažādi skaitļi par cilvēku zaudējumiem Baltijas valstīs. Daži avoti min, ka padomju režīms Lietuvā nogalinājis vai deportējis ap 40% no visiem iedzīvotājiem. Tomēr ticamākais ir skaitlis, ka laika posmā pēc 1944.gada, kad Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ienāca padomju armija, katra no Baltijas valstīm ir zaudējusi ap 100 000 cilvēku. Valsts departaments savas atziņas balsta uz izlūkdienesta ziņām un emigrācijas organizāciju sniegto informāciju. E.Tomkins atsaucās arī uz pazīstamā sociāldemokrātu līdera Bruno Kalniņa sagatavoto ziņojumu par situāciju Baltijā, kas publicēts Zviedrijā. B.Kalniņš konstatē, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kopā zaudējušas apmēram ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju. To ASV uzskata par korektāko skaitli. R.Ezeringtons-Smits atbildes vēstulē E.Tomkinam atzīmēja, ka atšķirības skaitļos rodas tāpēc, ka atsevišķas emigrantu organizācijas cenšas pārspīlēt cilvēku zaudējumu apjomu. Viņš pats par ticamākajiem atzīst B.Kalniņa aprēķinus. Kā redzams no arhīvu dokumentiem, Lielbritānijas Ārlietu ministrija uzskatīja, ka šādi padomju režīma noziegumi ir pietiekams pamats, lai tai izvirzītu apsūdzības starptautiskās institūcijās.
Ņemot vērā Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti tālaika starptautiskajās attiecībās, it īpaši starp Rietumiem un Austrumiem, Lielbritānijas Ārlietu ministrijas Pētniecības departaments 1951.gada jūlijā sagatavoja dokumentu ar garu nosaukumu: "Piezīmes pie Baltijas valstu inkorporācijas PSRS vēstures un Lielbritānijas attieksme pret viņu statusu". Dokumentam bija vairākas daļas. Pirmajā ļoti korekti bija aprakstīta Baltijas valstu izveidošanās vēsture, brīvības cīņu laiks un pirmās problēmas šo valstu attiecībās ar Padomju Krieviju. Uzsvērts, ka jau 1918. un 1919.gadā boļševiku Krievija mēģināja sagrābt Baltijas valstis, izraisot militāru konfliktu un izveidojot šeit komunistiskās marionešu valdības. Par tādu tika uzskatīta īslaicīgā J.Anvelta padomju valdība Igaunijā, P.Stučkas valdība Latvijā un V.Mickeviča-Kapsuka valdība Lietuvā. Dokumentā arī atzīmēts 1924.gada komunistu neveiksmīgais pučs Igaunijā.

Britu pētījums par Baltijas valstu okupācijas sagatavošanu

Apskatot starpkaru periodu, britu Ārlietu ministrijas eksperti atzīmē, ka, sākot ar 30.gadu pirmo pusi, Baltijas valstis izjuta Padomju Savienības spiediena pieaugumu. Kaut arī 1932.gadā tika parakstīts Latvijas, Igaunijas un PSRS neuzbrukšanas līgums, Padomju Savienība 1939.gada 23.augustā slepeni vienojās ar Vāciju sadalīt ietekmes sfērās Austrumeiropu un Baltijas valstis. Pēc tam PSRS uzspieda Baltijas valstīm karabāzu līgumus un ieveda šeit savu armiju.
Dokumenta trešajā sadaļā parādīta britu puses izpratne par situāciju Baltijas valstīs 1940.gada jūnija dienās. PSRS ultimatīvās notas, ko saņēma visas trīs Baltijas valstis, ietvēra prasību nekavējoties atkāpties esošajām valdībām un atļaut ielaist savās valstīs pietiekamu daudzumu padomju armijas. Baltijas valstu okupācija sākās 15.jūnijā, un to Igaunijā vadīja A.Ždanovs, Latvijā A.Višinskis, bet Lietuvā V.Dekanozovs. Pēc padomju armijas ievešanas Baltijas valstīs tūlīt tika izveidotas Maskavai "draudzīgas valdības". Drastiski izmainot likumdošanu, 14.un 15.jūlijā notika parlamenta vēlēšanas, kurās atļāva piedalīties tikai vienam kandidātu sarakstam "Apvienotajam darba tautas blokam". Jaunajiem parlamentiem sanākot uz pirmo sēdi, tika pasludināta padomju varas izveide un apstiprināts lūgums par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju PSRS sastāvā. 3.augustā PSRS Augstākā padome akceptēja Lietuvas PSR kā 14. savienoto republiku. 5.augustā līdzīgu lēmumu pieņēma par Latviju, bet 6.augustā par Igauniju.

Angļu politika pašu spogulī

Īsi noraksturojuši Baltijas valstu stāvokli Otrā pasaules kara gados, dokumenta autori tālāk pievēršas detalizētam Anglijas valdības politikas raksturojumam. 1940.gada 11.augustā Lielbritānija saņēma PSRS valdības notu par to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir iekļautas PSRS sastāvā un tāpēc līdz 25.augustam britu pārstāvniecībām Rīgā, Kauņā un Tallinā jāpārtrauc sava darbība un jāatstāj šīs republikas. Notā bija pieprasīts slēgt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā un visus īpašumus un arhīvus nodot PSRS sūtnim Anglijā. Tika atzīmēts, ka padomju valdība konfiscējusi britu pilsoņu īpašumus Baltijas valstīs. Padomju valdība arī uzsvēra, ka vēl joprojām nav atrisināts Baltijas valstu zelta jautājums.
Pēckara periodā pirmais britu valdības oficiālais paziņojums par Baltijas valstīm bija 1947.gada 10.februārī. Tad tās pārstāvis parlamentā Makneils, atbildot uz deputāta Sevorija jautājumu, uzsvēra: "Viņa Majestātes valdība atzīst Baltijas valstu absorbēšanu no Padomju Savienības puses de facto, bet neatzīst to de iure." Šāds paziņojums tādā pašā formā vēlreiz tika apstiprināts 1947.gada 23.maijā. Gadu vēlāk, kad notika starpvalstu diskusijas, vai Baltijas padomju republiku pārstāvji var piedalīties starptautisko organizāciju darbā, Anglija uzsvēra, ka tā neatzīst de iure Latviju, Lietuvu un Igauniju par PSRS sastāvdaļu. Saskaņā ar šādu pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskie pārstāvji Londonā netiek atzīti kā savu valstu sūtņi.
Pēckara perioda sākumā Baltijas valstu statusa jautājums tika skatīts arī britu tiesās. Pirmoreiz tas notika 1946.gadā, kad divas Igaunijas kuģniecības kompānijas (Tallin Laevauhisus Ltd. un Tallin Shiping Co Ltd.) pieprasīja atzīt īpašuma tiesības. Šā procesa laikā tiesnesis Atkinsons pieprasīja rakstisku atbildi no ārlietu ministra E.Bevina par Anglijas valdības attieksmi pret Baltijas valstu statusu. Tiesai tika dots jau zināmais skaidrojums, kas ietvēra četrus punktus: 1) Lielbritānija atzīst Igaunijas PSR de facto par Igaunijas valdību; 2) atzīst, ka Igaunija de facto ir iekļauta PSRS, bet neatzīst to de iure; 3) atzīst, ka agrākās Igaunijas Republikas, kas pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, de facto vairs nav; 4) atzīst, ka Igaunijas Republika līdz 1941.gada 22.jūnijam bija neitrāla, bet pēc tam PSRS sastāvā kā karadarbībā iesaistīta teritorija. No 1941.gada jūlija līdz 1944.gada septembrim Igauniju militāri bija okupējusi Vācija.

Rietumvalstu atšķirīgā attieksme

Tiesnesis Atkinsons pieņēma lēmumu, ka Anglijai Igaunijas inkorporācija de facto ir jāuzskata no 1940.gada 6.augusta, t.i., dienas, kad Igaunija tika iekļauta PSRS. Apelācijas tiesas tiesnesis Takers savukārt uzsvēra, ka tas noticis 21.jūlijā - dienā, kad Igaunijas marionešu parlaments pasludināja padomju varu. Savukārt Anglijas Ārlietu ministrija, vadoties "no administratīviem apsvērumiem", ierosināja pieņemt 1946.gada 1.janvāri kā Baltijas valstu inkorporācijas datumu.

Pētniecības departamenta eksperti dokumenta nobeigumā aplūkoja arī citu Rietumeiropas valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. Viņi uzsvēra, ka ASV inkorporāciju nekad nav atzinusi ne de facto, ne de iure. Zviedrijas valdība inkorporāciju atzina jau 1940.gadā par pārsteigumu savas valsts sabiedrībai. Šāds lēmums neguva popularitāti. Zviedrijas valdība arī uzskatīja, ka visi agrāko Baltijas valstu pilsoņi, kas pēc 1940.gada 5.augusta ieradušies Zviedrijā, ir PSRS pilsoņi.
Anglijas Ārlietu ministrijas 1951.gada augustā sagatavotais dokuments liecina, ka valdība uzmanīgi sekoja notikumu attīstībai ap Baltijas valstīm. Anglijas valdības pozīcija bija kaut kur vidū starp ļoti stingro ASV un kapitulantisko Zviedrijas nostāju. Lielbritānija, formulējot politiku Baltijas jautājumā, vispirms domāja, kā aizsargāt savu pilsoņu īpašuma tiesības Baltijas valstīs. Pētniecības departaments ieteica nekapitulēt PSRS spiediena priekšā un ieturēt saskaņotu politiku ar ASV.
Starptautiskā situācija, kas veidojās pašā 50.gadu sākumā, liecināja, ka aukstais karš uzņem apgriezienus un attiecības starp rietumvalstīm un PSRS turpina pasliktināties. Tas kopumā sekmēja daudzu demokrātisko valstu labvēlīgu nostāju Baltijas jautājumā. Likumīgi ieceltie Baltijas valstu diplomāti, neraugoties uz atsevišķam problēmām, varēja turpināt veikt savas funkcijas un aizstāvēt latviešu, lietuviešu un igauņu intereses. Attieksme pret Baltijas problēmu šajā laikā balstījās uz starptautisko tiesību normām, morāles principiem un ASV stingro un konsekvento neatzīšanas politiku. Viss liecināja, ka tas ir ne vien juridisku, bet arī politisku principu jautājums. Austrumu un Rietumu pretstāve un konfrontācija nodrošināja Baltijas jautājuma aktualitāti, bet vienlaikus arī bloķēja jebkādas iespējas rast konstruktīvu risinājumu. PSRS kategoriski noraidīja visas iniciatīvas, kvalificējot tās kā pretpadomju politiku.
Demokrātiskās rietumvalstis pēc to attieksmes pret Baltijas jautājumu 50.gadu sākumā var iedalīt trijās grupās: viena grupa ne de facto, ne de iure neatzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un inkorporāciju. Otrā grupa, vislielākā, atzina to de facto, bet neatzina de iure. Šīs valstis uzskatīja, ka PSRS pilnībā kontrolē situāciju Baltijā. Savukārt trešā grupa atzina PSRS soļus Baltijas valstīs un to iekļaušanu Padomju Savienībā par likumīgiem. Atsevišķas valstis nekad nesniedza oficiālus paziņojumus par PSRS veikto aneksiju, bet vairāk vadījās no politiskās konjunktūras, kas bija mainīga. Jaunās valstis, kas uz pasaules politiskās kartes parādījās pēc Otrā pasaules kara beigām dekolonizācijas rezultātā, neiesaistījās polemikā par Baltijas problēmu. Tās centās it kā distancēties no Austrumu un Rietumu konfliktiem. Tomēr, ja kāda no valstīm izteicās par šo jautājumu, tā parasti Baltijas valstu aneksiju neatzina par atbilstošu starptautisko tiesību normām.

Baltijas jautājuma saasināšana

1952.gads ASV bija prezidenta vēlēšanu gads, un Baltijas jautājums bija iekļauts republikāņu un demokrātu partiju priekšvēlēšanu aktivitātēs. Parādījās politiskas rezolūcijas, kas aicināja pievērst vēl lielāku uzmanību PSRS paverdzinātajām Austrumeiropas tautām, aktīvāk atbalstīt to centienus pēc brīvības. ASV nosodīja Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, kritizēja šeit realizēto PSRS ekonomisko un nacionālo politiku. Ļoti negatīvi tika vērtēta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sovetizācija, PSRS politiskās sistēmas un ideoloģijas uzspiešana, kā arī masu deportācijas un cilvēku vajāšanas uzskatu un pārliecības dēļ. Rietumu demokrātiskajām valstīm nepieņemami bija arī "sociālistiskie" pārkārtojumi izglītībā un kultūrā. Publiski tika uzsvērts, ka Maskava Baltijas valstīs cenšas izveidot tādu pašu režīmu kā Padomju Savienībā.
Sakarā ar prezidenta vēlēšanu kampaņas aktivitātēm ASV republikāņu partija 1952.gadā asi kritizēja pie varas esošos demokrātus par neefektīvo ārpolitiku attiecībā pret PSRS, ko valdība realizēja pēckara perioda sākumā. Prezidentam H.Trumenam un demokrātu partijai īpaši tika pārmests par komunisma savaldīšanas politiku (containment policy). Tika uzsvērts, ka tā ir pasīva politika, kas pieļauj komunisma sistēmas tālāku izplatīšanos pasaulē. No varas partijas pieprasīja realizēt stingrāku, noteiktāku, vēl asāku politiku. Kā reakcija 1952.gada 14.jūnijā parādījās prezidenta H.Trumena paziņojums Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem ASV. Paziņojuma diena nebija izvēlēta nejauši, jo tieši 1940.gada 14.-15.jūnijā, pirms divpadsmit gadiem, Padomju Savienība izvirzīja ultimatīvas prasības Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām un uzsāka šo valstu okupāciju.

ASV solidaritātes apliecinājums

Prezidents H.Trumens uzsvēra, ka ASV valdība un tauta jūt dziļas simpātijas pret paverdzinātajām Baltijas tautām. Viņš norādīja, ka ASV ir nepieņemama PSRS īstenotā vardarbīgā un prettiesiskā politika. "Mēs nekad neaizmirsīsim mūsu Baltijas draugus. Mēs attiecībā uz viņiem izplatīsim mūsu atbalsta politiku un ceram, ka šīs tautas atkal atgūs brīvību un neatkarību brīvu nāciju saimē." Demonstrējot savas realizētās politikas konsekvenci, prezidents H.Trumens 1952.gada septembrī Baltajā namā pieņēma Lietuvas trimdas pārstāvju delegāciju.
H.Trumena paziņojumā ļoti skaidri, precīzi un diezgan asi bija definēta ASV nostāja Baltijas jautājumā. No viņa neatpalika arī republikāņu partijas prezidenta kandidāts ģenerālis Dvaits Eizenhauers. Viņš vēlēšanu kampaņas laikā, uzrunājot Amerikas Leģionu, norādīja uz nepieciešamību palīdzēt Baltijas republikām atgūt brīvību.
D.Eizenhauera runa ļoti saasināti tika uztverta Padomju Savienībā. Lietuvas kompartijas pirmais sekretārs A.Sniečkus 1952.gada 7.oktobrī, uzstādamies VKP(b) 19.kongresā, paziņoja, ka Lietuva nekad nebūs Amerikas imperiālisma pakļautībā. Nevienam neizdosies novirzīt lietuviešu tautu sāņus no sociālisma celtniecības ceļa. A.Sniečkus arī uzsvēra, ka lietuvieši nekad nekļūs par amerikāņu vergiem un mūžīgi paliks PSRS sastāvā.
Arī citas Rietumeiropas valstis, redzot ASV strikto politiku, ieņēma Baltijas valstīm labvēlīgu nostāju. Piemēram, diktatora, pārliecināta komunisma pretinieka Franko vadītā Spānija, ar kuru Baltijas valstīm neatkarības periodā nebija diplomātisko attiecību, pēkšņi izteica Latvijai, Lietuvai un Igaunijai piedāvājumu izveidot diplomātiskās pārstāvniecības Madridē. Spānija atteicās atzīt par likumīgām PSRS ar spēku veiktās pārmaiņas Baltijas valstīs. Spānijas vēstnieks Lielbritānijā Primo de Riviera 1952.gada 15.augustā vēstulē K.Zariņam atzīmēja, ka viņa valdība ir gatava pieņemt Madridē Latvijas pārstāvi. Šis pārstāvis gan netiks iekļauts diplomātiskā korpusa sarakstā, bet viņam būs diplomātiskās privilēģijas un imunitāte. K.Zariņš atsaucās uz šādu ierosinājumu, un 1952.gada 13.novembrī par Latvijas diplomātisko pārstāvi Spānijā apstiprināja Robertu Kampusu. Spānijas valdība arī akceptēja Latvijas neoficiālas diplomātiskās pārstāvniecības darbību.

Vācija un Dienvidslāvija - ar baltiešiem

Vācijas Federatīvā Republika, kas kanclera Konrāda Adenauera laikā bija kļuvusi par vērā ņemamu starptautisko tiesību subjektu, paziņoja, ka tā neatzīst tos nacistiskās Vācijas laikā noslēgtos līgumus, kas ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām. 1953.gada 29.aprīlī VFR Ārlietu ministrija nosūtīja Berlīnes tiesai vēstuli, kurā uzsvēra, ka tā nekad nav atzinusi Latvijas okupāciju un aneksiju. Vadoties no šādas pieejas, tika konstatēts, ka Baltijas valstis nav zaudējušas savas starptautiskās tiesības. VFR valdība arī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas konsulāro dienestu izdotās pases. PSRS un VFR diplomātisko attiecību nodibināšana 1955.gada 13.septembrī nenozīmēja Baltijas valstu aneksijas atzīšanu de iure.
No sociālistiskās nometnes valstīm vienīgi Dienvidslāvija un tās prezidents Josips Brozs Tito nosodīja padomju režīma politiku pret Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada 29.jūlijā viņš deklarēja, ka PSRS politika izraisījusi briesmīgas sekas šajā valstī iekļautajām nekrievu tautām. J.Brozs Tito uzsvēra, ka Padomju Savienība ar totālu nežēlību no zemes virsas ir noslaucījusi kādreiz neatkarīgās Baltijas valstis un simtiem tūkstošu igauņu, latviešu un lietuviešu deportējusi uz Sibīriju. Dienvidslāvijas prezidents šādu padomju režīma rīcību nosauca par kriminālnoziegumu un genocīdu un aicināja vainīgos saukt pie atbildības. Šādi J.Broza Tito izteikumi 50.gadu sākumā nebija nejauši. Viņš nepakļāvās Staļina spiedienam un tādējādi bija nonācis dziļā konfliktā ar Padomju Savienību.

Latvijas pase - joprojām aktuāla

K.Zariņš, pārsvarā darbodamies Lielbritānijā, Baltijas jautājuma ietvaros cīnījās ne vien par Latvijas valsts statusa saglabāšanu, bet arī risināja vairākus praktiskus jautājumus. 1952.gada sākumā viņš sarakstījās ar britu Ārlietu ministriju par Latvijas pasu izsniegšanas jautājumiem. Baltvāciešu repatriācijas laikā no 1939. līdz 1940.gadam, bēgot no komunistu režīma, Latviju kopā ar viņiem bija pametuši arī neliels skaits latviešu. Viņiem pēckara perioda sākumā bija radušās nopietnas problēmas ar Vācijas pilsonības un pasu iegūšanu. K.Zariņš, vēlēdamies palīdzēt, lūdza Anglijas akceptu izsniegt šiem bēgļiem Latvijas pases. Ārlietu ministrija pēc sarakstes ar Iekšlietu ministriju piekrita šādam K.Zariņa lūgumam, izsakot cerību, ka netiks pieļautas kaut kādas kļūdas. 1952.gada 22.februārī H.A.F. Hohlers no Ziemeļu departamenta speciālā vēstulē K.Zariņam atgādināja, ka visām personām, kuras būs saņēmušas šādas Latvijas pases iebraukšanai Lielbritānijā, būs jāsaņem šīs valsts vīza.
Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Londonā 1952.gada jūnijā nosūtīja Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta atbildīgajam pārstāvim H.A.F. Hohleram vēstules sakarā ar PSRS okupācijas 12.gadadienu. Atgādinājuši par šo traģisko faktu viņu valstu vēsturē, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi Londonā vienlaikus informēja britu Ārlietu ministriju arī par ASV prezidenta H.Trumena 14.jūnija paziņojumu. H.A.F.Hohlers uz šīs vēstules malas uzrakstīja šādu atzinumu: "Amerikas latvieši bija ļoti patīkami pārsteigti, saņemot šādu ASV prezidenta vēstījumu. Nav šaubu, ka tas viss saistīts ar vēlēšanu kampaņas aktivitātēm."

Padomju noziegumu atgādinājums

Anglijas Ārlietu ministrija 1952.gada 15.jūnijā saņēma arī Baltijas bēgļu komitejas Birmingemā memorandu, kurā bija uzsvērts, ka padomju okupācijas rezultātā Latvija, Lietuva un Igaunija ne vien zaudēja valstisko neatkarību, bet arī vairāk nekā 100 tūkstošus savu pilsoņu. Memorandā īpaša uzmanība bija pievērsta totalitārā PSRS režīma noziegumiem. Tajā bija norādīts, ka režīms sabradāja daudzu cilvēku likteņus, sagrāva ģimenes, atņēma īpašumus un galarezultātā nevainīgus cilvēkus kā noziedzniekus izsūtīja uz PSRS arktiskajiem apgabaliem. Šie cilvēki ar varu tika izvietoti 20.gadsimta vergu darba nometnēs, neciešamos apstākļos nolemti vairāk nāvei nekā dzīvošanai. Un tiešām daudzi no šiem cilvēkiem šodien jau ir miruši. Šādu represiju mērķis ir paralizēt tautas nacionālo apziņu, atņemt tai līderus un padarīt tautu par paklausīgu ieroci komunistiskās partijas rokās. Deportēto iedzīvotāju vietā stratēģiski svarīgajā Baltijas reģionā iepludināti padomju režīmam uzticami cilvēki no Krievijas. Tādējādi tiek veidots jauns "sanitārais kordons" starp komunistu un brīvo pasauli. Mūsdienās arvien vairāk kļūst skaidrs, kas reāli notiek aiz dzelzs aizkara. Katra jauna valsts, kas nonāk padomju režīma pakļautībā, piedzīvo līdzīgas ciešanas kā Latvija, Lietuva un Igaunija. Apzinoties briesmas, brīvā pasaule bruņojas, lai spētu pretoties šai barbariskajai invāzijai. Visu pienākums šodien ir cīnīties pret šo režīmu, kas atnesis verdzību un ciešanas, kas cenšas sagraut pasaules morālās un reliģiskās vērtības.

Sociālistiskās internacionāles iztapība Maskavai

Nelabvēlīgu nostāju attiecībā pret Baltijas valstu problēmu 1952.gada oktobrī nodemonstrēja Sociālistiskās internacionāles kongress Milānā. Tā laikā tika apspriests jautājums, vai kongresa darbā var pielaist trimdā esošo sociālistisko partiju pārstāvjus. Austrumeiropas valstu - Polijas, Čehoslovākijas u.c. - delegātiem atļāva piedalīties kongresa darbā, bet bezbalsstiesībām. Savukārt Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Gruzijas, Armēnijas un Ukrainas sociālistisko partiju delegātiem atļāva būt tikai kongresa viesiem, liedzot tiesības uzstāties un arī balsot. K.Zariņš vēstulē Anglijas Ārlietu ministrijai, novērtējot šo faktu, atzina, ka tas bija īpaši sāpīgi Baltijas valstu pārstāvjiem. Viņš arī norādīja, ka pret Baltijas valstu sociāldemokrātiem vērsās Lielbritānijas delegācija un tās vadītājs bijušais britu premjers Klements Etlijs. Bet britu leiboristu partijas sekretārs Filips Morgans, uzstādamies savas delegācijas vārdā, pat paziņoja, ka tā nevēlas redzēt kongresā to valstu sociālistisko partiju pārstāvjus, kuras legāli ir atzītas kā PSRS inkorporētas teritorijas. F.Morgans arī uzsvēra, ka viņa partija ir gatava tieši diskutēt ar Padomju Savienību par visiem šiem jautājumiem. K.Zariņš, novērtēdams šādu britu leiboristu rīcību, lūdza Ārlietu ministriju viņiem izskaidrot Anglijas valdības pozīciju Baltijas jautājumā, atgādinot, ka Lielbritānija atzinusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju tikai de facto, bet ne de iure.
Britu ietekmīgais laikraksts "The Times" arī pievērsa uzmanību Milānā notikušā sociālistu kongresa pozīcijai pret trimdā esošajām partijām. Plaši atreferējot K.Etlija un F.Morgana nostāju, laikraksts atzīmēja, ka Sociālistiskā internacionāle tādējādi nevēlas saasināt attiecības ar Padomju Savienību. F.Morgans, pēc laikraksta korespondenta domām, centās pārliecināt kongresa delegātus, ka trimdas partiju pielaišana Internacionāles darbā pilnā apjomā nenostiprinās organizāciju, bet padarīs to par izteikti pretpadomju. Viņš arī norādīja, ka komunismu vajag apkarot praktiskā veidā, bet ne ar tādu spēku palīdzību, kas paši nav reprezentatīvi. Sociālistiskajai internacionālei nekādu praktisku labumu nedos sadarbība ar spēkiem, kas pat nevar ietekmēt to valstu sabiedrisko domu, ko viņi it kā pārstāv

Latvijas sūtņa pūliņi Londonā

K.Zariņš 1952.gada oktobrī un novembrī par britu leiboristu līderu izteikumiem Milānas kongresā vairākkārt sarakstījās ar Anglijas Ārlietu ministriju. H.A.F.Hohlers no Ziemeļu departamenta centās pārliecināt K.Zariņu, ka leiboristu partijas sekretārs ir pārprasts un ka prese neprecīzi atreferējusi viņa uzstāšanos, izraujot no konteksta atsevišķus teikumus. Tika uzsvērts, ka F.Morgans nav pielīdzinājis Baltijas valstu statusu Armēnijai, Gruzijai un Ukrainai. H.A.F. Hohlers vienlaikus arī atzina, ka Ārlietu ministrijai nav nekādu oficiālu sviru, lai ietekmētu Sociālistiskās internacionāles nostāju. Mierinot K.Zariņu, viņš uzsvēra, ka oficiālā Anglijas valdības politika pret Baltijas valstu problēmu ir palikusi tāda pati kā iepriekš. H.A.F.Hohlers arī ieteica K.Zariņam sazināties ar leiboristu partijas ārlietu sekretāru Rozu un pārrunāt ar viņu visus interesējošos jautājumus.
Sarakstes gaitā ar britu Ārlietu ministriju K.Zariņš 1952.gada 14.novembrī nosūtīja tai arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociāldemokrātisko partiju kopīgi parakstīto memorandu, kas tika pieņemts Milānas kongresa laikā. Tajā bija norādīts, ka Baltijas valstu sociāldemokrātiskās partijas jau pirms krietna laika (pirms Pirmā pasaules kara) ir uzņemtas Sociālistiskajā internacionālē, kā arī citās šīs partijas izveidotajās starptautiskajās sieviešu un jaunatnes organizācijās. Dokumentā arī uzsvērts, ka cariskās Krievijas despotiskā režīma laikā 20.gadsimta sākumā dažādu nāciju sociālistiskās partijas bija spiestas darboties trimdā. Tad internacionāle atzina to tiesības. Tāpēc arī pēckara periodā Baltijas valstu sociāldemokrāti trimdā uzskata, ka viņi joprojām ir pilntiesīgi internacionāles biedri un pielaižami kongresa darbā. Memorandā arī atzīmēts, ka ne politiski, ne morāli nav pieļaujama internacionāles atsevišķu pārstāvju atturīgā nostāja pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sociālistisko partiju trimdas organizācijām. Partijas organizācijas trimdā darbojās uz demokrātiskiem principiem, ir ievēlētas valdes, tiek izdots partijas laikraksts, iekasētas biedra naudas, izveidojušies kontakti ar mītnes zemju strādnieku partijām. Dokumenta nobeigumā uzsvērts, ka nav nekādu principiālu atšķirību starp Baltijas valstu un Spānijas sociālistu partijām vai Bunda organizācijas statusu. Kaut gan tās visas darbojās trimdā, tās tomēr pieskaitāmas Sociālistiskajai internacionālei.
Pēc Otrā pasaules kara Sociālistiskā internacionāle izveidojās par ietekmīgu starptautisku organizāciju, kas apvienoja ļoti daudzu pasaules valstu kreisi orientētas partijas. Risinot jautājumu par Baltijas valstu statusu, ļoti svarīgi bija saglabāt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecību šajā organizācijā. Kopējiem pūliņiem tas arī izdevās. Tā tika iegūta vēl viena starptautiska tribīne, no kuras visai pasaulei varēja atgādināt par Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, vienlaikus aicinot palīdzēt atgūt to neatkarību.

Latvijas bēgļu liktenis

Vācijā kara beigās un tūlīt pēc kara atradās apmēram 120 tūkstoši bēgļu no Latvijas. Tāpēc K.Zariņš 50.gadu sākumā līdzās politiskiem jautājumiem centās palīdzēt risināt arī šo cilvēku problēmas. 1952.gada 3.septembrī viņš griezās ar lūgumu pēc finansiālas palīdzības pie Lielbritānijas Sarkanā Krusta biedrības vadītāja Lorda Vultona. K.Zariņš lūdza 2000 mārciņu, lai nodrošinātu pašas nepieciešamākās zāles un ārstēšanu smagi slimajiem, nevarīgajiem un karā sakropļotajiem latviešiem. Pēc K.Zariņa aprēķiniem tādu bija apmēram 15 tūkstoši. Latvijas sūtnis Londonā nosūtīja līdzīgu vēstuli arī Lielbritānijas Ārlietu ministrijai, prasot atbalstu vissmagāko invalīdu rehabilitācijai. Anglijas Sarkanais Krusts savu iespēju robežās atsaucās uz šo lūgumu.

D.Eizenhauers un latvieši

1953.gada janvārī par ASV 34.prezidentu kļuva republikāņu partijas pārstāvis Dvaits Eizenhauers. Valsts sekretārs viņa vadītajā administrācijā bija Džons Fosters Daless. ASV ārpolitika attiecībā pret PSRS kļuva radikālāka. Jaunais prezidents kritizēja iepriekšējā valsts vadītāja H.Trumena realizēto komunisma savaldīšanas politiku un paziņoja, ka ASV pienākums ir veicināt paverdzināto tautu atbrīvošanu. Arī attiecībā uz Baltijas valstu problēmu ASV nostāja kļuva vēl stingrāka. Dž.F.Daless 1953.gada 16.februāra paziņojumā sakarā ar Baltijas valstu neatkarības gadadienu uzsvēra: ASV valdība izsaka amerikāņu tautas pārliecību, ka taisnībai un likumam jāattiecas uz visām tautām. ASV valsts sekretārs atgādināja, ka viņa valsts strikti neatzīst Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā.

Ar rezonansi pasaulē

Vislielāko rezonansi ASV, rietumuvalstīs, kā arī Padomju Savienībā izraisīja speciālas Kongresa Pārstāvju palātas izmeklēšanas komitejas izveidošana, lai izpētītu komunistiskā režīma agresiju pret Baltijas valstīm. Ideja par šādas komitejas izveidi radās 1952.gadā un 1953.gada pašā sākumā. Šajā laikā ASV aktīvi apsprieda padomju režīma pastrādāto noziegumu Katiņā, kur Otrā pasaules kara sākumā tika nogalināti vairāk nekā 20 tūkstoši poļu virsnieku. ASV Kongresā, Senātā un Valsts departamentā radās doma veidot speciālu izmeklēšanas komiteju. Tā kā prezidents D.Eizenhauers iestājās par drīzāku paverdzināto Austrumeiropas tautu atbrīvošanu, tad arī šā jautājuma efektīvākai risināšanai nolēma dibināt atsevišķu komiteju. Tās uzdevums būtu veikt kompleksu izmeklēšanu un savākt maksimāli daudz pierādījumu par to, kā notika Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšana un piespiedu inkorporācija PSRS. Galarezultātā komitejas darbībai bija jānodrošina juridiskā bāze jautājuma atrisināšanai.
Viskonsinas štata kongresmenis Čārlzs K.Kerstens izvirzījās par vienu no komitejas dibināšanas galvenajiem iniciatoriem. Tikšanās laikā ar prezidentu D.Eizenhaueru 1953.gada 26.martā tika panākts atbalsts idejas tālākvirzīšanai Kongresā. 7.maijā Č.Kerstens jau sagatavoja attiecīgu rezolūcijas projektu nr.231, kas tomēr netika apstiprināta un iestiga Likumdošanas komitejā. Pret Č.Kerstena iniciatīvu uzstājās šīs komitejas vadītājs Leo E.Allens, kas apšaubīja izmeklēšanas komitejas lietderību, uzsverot, ka ar šādiem jautājumiem jānodarbojas ANO. Veicot lobija darbu, it īpaši no Amerikas lietuviešu padomes puses, jūlija beigās tomēr izdevās sasniegt zināmu progresu.

Vēsturiskā rezolūcija

1953.gada 27.jūlijā Amerikas Savienotajās Valstīs tika pieņemta Kongresa rezolūcija Nr. 346, kas atļāva dibināt speciālu izmeklēšanas komiteju Baltijas valstu jautājumā. To uzticēja vadīt kongresmenim Čārlzam K.Kerstenam. Tādēļ šī komiteja iegājusi vēsturē kā Č.Kerstena komisija. Tās sastāvā bija septiņi ASV Kongresa locekļi: Freds E.Bisbijs, Edvards J.Bonins, Patriks J.Hilings, Reijs J.Medens, Tadeušs M.Mečrovits un Mihaēls A.Feigans.
Komiteja darbību sāka jau 27.jūlijā, tās finansēšanai diviem gadiem tika piešķirti 30 tūkstoši dolāru. Vislielāko sabiedrības uzmanību komiteja sev pievērsa novembrī, kad liecības tajā sāka sniegt redzami ASV politiķi.
30.novembrī, uzstādamies komitejas sēdē, Dž.F.Dalless paziņoja, ka viņš ļoti augstu vērtē iespēju ASV likumdevēju priekšā runāt par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas problēmu un šo valstu nākotni. Viņš uzsvēra, ka Baltijas tautas nedrīkst zaudēt cerības, jo pasaules tūkstošgadīgajā vēsturē ir bijis ļoti daudz gadījumu, kad atsevišķas valstis uz laiku ir tikušas okupētas un iekļautas kādas impērijas sastāvā. Pēc Dž.F.Dallesa domām baltiešiem visiem spēkiem jāpretojas padomju despotismam, tas galarezultātā beigsies ar brīvības atgūšanu. Raksturodams ASV politiku Baltijas jautājumā, valsts sekretārs atzīmēja, ka padomju diktatoriskais režīms nebūs mūžīgs, tam noteikti būs jāmainās vai arī tas tiks lemts sabrukšanai. PSRS izveidotās sistēmas sabrukums lielā mērā atkarīgs no tautām, kuras pēc Otrā pasaules kara ir palikušas brīvas un neatkarīgas. Svarīgi, kādus materiālos un intelektuālos resursus brīvā pasaule spēj radīt, lai tie būtu pietiekami demokrātijas uzvarai. ASV atbalsta visas apspiestās tautas, kuras atrodas aiz dzelzs priekškara, un atgādina, ka tās nav aizmirstas, ka brīvā pasaule nav samierinājusies ar to likteni. ASV arī neslēgs nekādus darījumus ar PSRS uz šo tautu rēķina. Dž.F.Dalless apstiprināja, ka ASV jaunās administrācijas nostāja pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas statusu nav mainījusies. Uzrunas nobeigumā Dž.F.Dalless atzīmēja, ka ASV ir palikusi uzticīga Atlantijas hartas principiem un ir apņēmības pilna panākt suverenitātes tiesību atjaunošanu tām tautām, kam tās tika atņemtas ar spēku.
Līdzīgu liecību 1953.gada 5.decembrī Kongresa komitejai deva bijušais ASV prezidents Herberts Hūvers. Viņš pastāstīja, cik plaukstoša valsts 30.gadu pašās beigās bija Latvijas Republika. Tad prezidents H.Hūvers bija ieradies neoficiālā vizītē Latvijā. Viņš arī liecināja, kas jau ir bijis jāpārcieš latviešu tautai padomju režīma apstākļos.

Ar mūsdienu pieredzi vērtējot

Izvērtējot Dž.F.Dallesa un citu ASV politiķu uzstāšanās Č.Kerstena komitejā, redzams, ka viņi lietoja ļoti asu un kritisku terminoloģiju attiecībā uz PSRS politiku Baltijas jautājumā.
Dž.F.Dalless apliecināja, ka ASV joprojām atzīst neatkarīgo Baltijas valstu diplomātus Vašingtonā par likumīgiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjiem. Šādi ASV valsts sekretāra paziņojumi ļoti saasināti tika uztverti Padomju Savienībā. Tās prese tos dēvēja par "kārtējo pretpadomju provokāciju". Č.Kerstens tika raksturots kā politiķis, kas organizē pretpadomju izlēcienus un ir iesaistīts virknē citu netīru darījumu. Piemēram, padomju žurnāls "Novoje vremje" ironizēja: tikai Č.Kerstens un viņa vadītā komiteja nezinot, ka Latvija, Lietuva un Igaunija nekad nav tikušas okupētas. To droši vien zinot ikviens skolēns Viskonsinas štatā, kas ir apguvis pasaules vēsturi, bet to nezinot šā štata kongresmenis.
Č.Kerstena vadītā komiteja, sākot darbu, spēra ļoti veiklu diplomātisku soli attiecībā pret PSRS. Pirms liecinieku uzklausīšanas tā nosūtīja ielūgumu Padomju Savienības pārstāvim ANO Andrejam Višinskim. Tieši viņš 1940.gadā koordinēja Latvijas okupāciju. Komiteja aicināja A.Višinski piedalīties tās darbā, un, ja viņa rīcībā ir kādi konkrēti fakti, atspēkot Padomju Savienībai izvirzītās apsūdzības. A.Višinskis neizmantoja šo iespēju un Č.Kerstena komitejas ielūgumu ignorēja. PSRS šajā laikā, nespēdama konstruktīvi atbildēt uz demokrātisko rietumu valstu spiedienu Baltijas jautājumā, bieži vien ignorēja tai adresētās apsūdzības un ieņēma nogaidošu pozīciju. ASV 83.Kongresa Pārstāvju palātas izveidotā speciālā izmeklēšanas komiteja ASV politiķu un baltiešu liecības noklausījās no 1953.gada 30.novembra līdz 11.decembrim.

Uzklausa baltiešus

Gatavojoties liecinieku noklausīšanās procesam Kongresa speciālajā komitejā, Č.Kerstens 1953.gada augustā un septembrī apmeklēja virkni Eiropas valstu, kurās atradās daudzi baltiešu bēgļi. 27.augustā Parīzē viņš tikās ar bijušo Latvijas sūtni Francijā Oļģerdu Grosvaldu un Lietuvas Republikas pārstāvi Stasi Antanu Bački. Sarunas laikā Č.Kerstens vēlējās uzzināt pēc iespējas vairāk to baltiešu vārdu un adrešu, kuri kaut kādā veidā bija cietuši no padomju okupācijas režīma. Viņš arī lūdza informāciju par jebkuru prettiesisku aktu, ko PSRS veikusi pret Baltijas valstu pārstāvjiem ārvalstīs. Sarunas laikā ar O.Grosvaldu ASV kongresmenis interesējās arī par tā laika konkrētajiem apstākļiem okupētajās Baltijas valstīs.
Č.Kerstens lūdza pieteikties ASV vēstniecībā tos baltiešus, kuri būtu gatavi liecināt ASV Kongresā par boļševiku veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupāciju un šā režīma pastrādātajiem noziegumiem. Amerikas Savienotās Valstis interesēja konkrēti fakti un neapgāžami pierādījumi. Č.Kerstens vāca informāciju arī par PSRS speciālo dienestu veiktajām baltiešu izcelsmes pilsoņu nolaupīšanām ārvalstīs un to piespiedu nosūtīšanu uz Padomju Savienību.
Septembra sākumā Č.Kerstens apmeklēja baltiešu bēgļus Vācijā.
Par Č.Kerstena tikšanos ar baltiešu bēgļiem Francijā un Vācijā Kārlis Zariņš informēja Lielbritānijas Ārlietu ministriju. Vēstulē Ziemeļu departamenta vadītājam Henrijam A.F.Hohleram K.Zariņš ne tikai sīki aprakstīja šo tikšanos, bet arī izteica apgalvojumu, ka drīzumā ar līdzīgu misiju Č.Kerstens varētu ierasties arī Anglijā.

Kārlis Zariņš ierodas Amerikā

Lai ar ASV vadošajiem politiķiem pārrunātu Baltijas problēmu un tās risinājumu, 1953.gada 8.septembrī šajā valstī vizītē ieradās Kārlis Zariņš. Vašingtonā viņam bija tikšanās ar ASV viceprezidentu Ričardu Niksonu un valsts sekretāru Dž.F.Dallesu. Pēc šīs tikšanās un sarunām K.Zariņš atzina, ka Baltijas valstis nav aizmirstas un atstātas vienas.
Intervijā latviešu laikrakstam Ņujorkā "Laiks" K.Zariņš arī atzīmēja, ka vadošajām rietumvalstīm nav ilūziju par PSRS režīma būtību. Astoņos pēckara attīstības gados Padomju Savienība sevi apliecinājusi kā agresīvu valsti. "Maska ir nokritusi, un es ceru, ka Č.Kerstena izmeklēšanas komiteja atklās visas Maskavas noziedzīgās akcijas Baltijas valstīs un tādējādi atvērs acis ikvienam, kas līdz šim to nesaprata," paziņoja K.Zariņš. Viņš laikrakstā izteica pateicību Dž.F.Dallesam par tā uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā, kurā bija uzsvērts, ka ASV politika attiecībā pret Baltijas valstu atbrīvošanas nepieciešamību ir skaidri definēta.
Latvijas vēstniecības Vašingtonā 1953.gada novembrī izdotajā "Latviešu Informatīvajā Biļetenā" Nr.5. arī bija ietverta plaša informācija par Č.Kerstena komitejas aktivitātēm. Biļetens uzsvēra, ka 13 gadus pēc padomju invāzijas Baltijas valstīs, ASV joprojām stingri nosoda šo ar neko neattaisnojamo agresijas aktu, kas noveda pie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiskās neatkarības iznīcināšanas. Salīdzinot ar iepriekšējo ASV administrāciju, kas realizēja neatzīšanas politiku, prezidents Dvaits Eizenhauers proklamējis Padomju Savienības apspiesto nāciju atbrīvošanas kursu, ieskaitot arī Baltijas republikas. Baltieši tic ASV spējām ne tikai aizsargāt, bet arī atjaunot brīvību pasaulē.
"Latviešu Informatīvajā Biļetenā" īpaši tika cildināti ASV prezidents D.Eizenhauers un valsts sekretārs Dž.F.Dalless, kuri publiski pauda pārliecību, ka ASV valdībai un tautai ir tiesības pieprasīt līdztiesīgas un taisnīgas attiecības starp lielajām un mazajām nācijām. Katrai nācijai ir tiesības brīvi izvēlēties ekonomisko un politisko sistēmu, kādu veidot savā zemē. Jebkuras nācijas mēģinājums diktēt vai uzspiest citām nācijām savu izvēlēto ceļu ir tiesiski neattaisnojams. Baltiešu emigranti brīvajās rietumvalstīs, kā arī viņu tautasbrāļi PSRS okupētajās teritorijās jūtas daudz konfortablāk, redzēdami šādu ASV atbalstu. Baltijas tautas nejūtas aizmirstas, tās nav kļuvušas par apmaiņas kārti Rietumu centienos veidot labākas attiecības ar Maskavu.

Trimdas latviešu gandarījums

Latvijas vēstniecības izdotajā biļetenā emigrantu organizācijas izteica gandarījumu par ASV Kongresa izveidoto Č.Kerstena komiteju, kas paredzēja veikt vispusīgu izmeklēšanu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas piespiedu inkorporāciju Padomju Savienībā. Tika uzsvērts, ka kongresmenis Č.Kerstens ir atgriezies no ilgstoša brauciena pa Rietumeiropas valstīm un ir ļoti apmierināts ar baltiešu emigrantu sniegtajām liecībām. Tās labi izgaismo ne tikai Baltijas valstu sagrābšanas faktu 1940.gada jūnijā, bet arī komunistu režīma nežēlīgo apiešanos ar civiliedzīvotājiem. Šīs liecības Amerikā daudziem atvērs acis un parādīs komunisma patieso dabu. Daudzi miljoni cilvēku, kuri pēckara periodā nonākuši komunistiskā režīma jūgā, pēc Č.Kerstena domām, tagad ir potenciāli ASV sabiedrotie. Vislabākais veids, kā novērst jaunu pasaules karu, ir pārliecināt nācijas, kuras atrodas aiz dzelzs aizkara, ka ASV ir viņu pusē un ir gatavas palīdzēt cīņā par atbrīvošanos. Ja ASV nerīkosies, tad Kremlis šīs apspiestās nācijas nākotnē izmantos agresijai pret Rietumu brīvo pasauli.
"Latviešu Informatīvais Biļetens" arī atzīmēja, ka baltiešu trimdas organizācijas ar lielu entuziasmu atbalsta Č.Kerstena komitejas darbu. Tūkstošiem cilvēku, kuri izjutuši padomju režīma represijas, ir gatavi tai sniegt liecības. Daudzas trimdas organizācijas ir iesaistījušās dokumentu un liecību vākšanā, to apkopošanā, tās ir gatavas visos veidos sekmēt konkrētu rezultātu sasniegšanu. Brīvajai pasaulei jāsaprot, kāda netaisnība ir notikusi ar Baltijas valstīm. Tās nekad labprātīgi nav pieņēmušas komunistisko režīmu, PSRS uzkundzēšanos un cer, ka miera atjaunošana pasaulē ietvers arī Baltijas jautājuma atrisinājumu.

Vēsturiskā taisnīguma precizēšana

1953.gada novembrī konkretizējās arī Č.Kerstena komitejas darbības programma. Tās konsultants Čārlzs T.Barohs izteicās, ka komitejas pamatuzdevumus var iedalīt divās daļās. Pirmkārt, kā Padomju Savienības veiktā Baltijas valstu sagrābšana, inkorporācija ir vērtējama no starptautiskās likumdošanas pozīcijām. Kādus starptautiskos līgumus un vienošanās PSRS ir pārkāpusi. Č.T.Barohs paziņoja, ka, vērtējot Padomju Savienības politiku Baltijas valstīs, vispirms jāanalizē visi tās 20. un 30.gados noslēgtie līgumi ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, tajā skaitā 1920.gada miera līgums un robežlīgumi, 1932.gada neuzbrukšanas līgumi un cita veida vienošanās. Visi šie dokumenti liecina, ka PSRS Baltijas valstīm solīja respektēt to suverenitāti un neatkarību. Arī 1939.gada septembra beigās un oktobra sākumā noslēgtie savstarpējās palīdzības pakti starp PSRS un Baltijas valstīm ietvēra līdzīgus nosacījumus. Bet PSRS iepriekš noslēgtās vienošanās vienpusēji pārkāpa un okupēja Baltijas valstis. Otrs svarīgs komitejas uzdevums ir apkopot konkrēto cilvēku liecības par padomju režīma noziegumiem pret Baltijas valstu iedzīvotājiem. Arī šo noziegumu saraksts, pēc Č.T.Baroha domām, ir ievērojams, ieskaitot 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā veiktās masu deportācijas.
Č.Kerstena komitejas darba rezultātā juridiski korekti tika noformētas 335 Baltijas valstu iedzīvotāju aculiecinieku liecības. Tika savākts vairāk nekā 200 dažāda veida dokumentu. Komiteja sagatavoja divus galvenos ziņojumus par notikumiem Baltijas valstīs 1940.gada vasarā. Iegūtie dokumenti deva objektīvu pamatu ASV arī turpmāk realizēt neatzīšanas politiku pret PSRS veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporāciju.
Komitejas izveides ideju un mērķus ļoti labi raksturo ASV valsts sekretāra Dž.F.Dallesa atzinums: "Daži man teic, ka tas ir nereālistiski un nepraktiski šodien neatzīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu Padomju Savienībā... Neraugoties uz to, mēs negatavojamies meklēt sev iluzoru drošību, slēdzot darījumu, kas atzītu šo nāciju sagūstīšanu. Mēs neatkāpsimies no saviem principiem, mēs veidosim nosacījumus, lai tie gūtu virsroku."

Baltijas valstis Rietumu uzmanības lokā

Baltijas problēmas ietvaros demokrātiskās Rietumu valstis 40.gadu otrajā pusē un 50.gadu sākumā politiski un diplomātiski diezgan aktīvi atbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautas un to emigrācijas organizāciju cīņu par savu valstu neatkarības atjaunošanu. Zināma loma šajā procesā bija arī ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas izlūkdienestu aktivitātēm bijušajās Baltijas valstīs. Rietumu izlūkdienesti atbalstīja nacionālo pretošanās kustību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, organizēja tajās speciālas operācijas, kuru mērķis bija iegūt militāra, ekonomiska un politiska rakstura informāciju par PSRS.
Īpašu interesi par Baltijas valstīm un kontaktiem ar to pretošanās kustību izlūkdienesti izrādīja laika posmā no 1946. līdz 1952.gadam. Aukstā kara sākums, attiecību pasliktināšanās ar PSRS un tās kodolieroču programmas izstrāde spieda Rietumu valstu izlūkdienestus realizēt speciālās operācijas. Lietuviešu pētnieks Alģirds Jakubčonis, ļoti kritiski vērtējot šos procesus, atzīst, ka pamatā bija nevis reāla vēlme sekmēt Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, bet gan diskreditēt PSRS. A.Jakubčionis uzsver, ka tas viss vispirms jāskata kā Rietumu valstu pretdarbības politikas sastāvdaļa, kā cīņa pret Padomju Savienību.
Britu izlūkdienests savu aģentu tīklu Baltijas valstīs sāka veidot pēc Pirmā pasaules kara beigām, kad Latvija, Lietuva un Igaunija proklamēja neatkarību. Taču 20. - 30.gados nekādas nopietnas operācijas pret PSRS no Baltijas valstīm netika realizētas. Situācija mainījās, beidzoties Otrajam pasaules karam, kad Rietumu valstis padomju totalitāro režīmu un tā realizēto politiku sāka uzskatīt par sev bīstamu. Angļu un amerikāņu izlūkdienesti sāka atjaunot kontaktus ar saviem agrākajiem aģentiem un veidot sakarus ar nacionālās pretošanās grupām Baltijā. Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence Service - SIS) savas operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā uzsāka 1945.gadā, aktīvi vervējot aģentus baltiešu bēgļu un karagūstekņu nometnēs Vācijā un Beļģijā. Kā atzīmē britu vēsturnieks Stīvens Dorils, tie bieži bija latviešu leģiona bijušie virsnieki un karavīri.
Britu slepenās operācijas Baltijā koordinēja Harijs Kars un Aleksandrs Makkibins, bet par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aktivitātēm šeit bija atbildīgs Pols Hartmans. Arī Zviedrijas izlūkdienests bija iesaistīts šo abu valstu speciālo dienestu operāciju sagatavošanā. Ar britu un ASV izlūkdienestiem Zviedrijā sadarbojās bijušais Latvijas Republikas kara prokurors ģenerālis Verners Tepfers, Valsts vēstures muzeja direktors Valdis Ģinters, sūtnis Stokholmā Voldemārs Salnais.

Pirmās operācijas neveiksme

Pēc kara beigām pirmā Lielbritānijas slepeno dienestu operācija Latvijā tika realizēta 1945.gada oktobrī. Naktī no 14. uz 15.oktobri četru vīru grupa - Artūrs Arnītis, Jānis Šmits, Laimonis Pētersons un Eduards Andersons - tika izsēdināti Kurzemes piekrastē. Operācija beidzās neveiksmīgi, jo apmēram 100 m no krasta grupas motorlaiva uzsēdās uz sēkļa un apgāzās. Aģenti gan izcēlās krastā, bet viss ekipējums tika pazaudēts. Dažas dienas vēlāk Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas darbinieki apcietināja L.Pētersonu un E.Andersonu. Pēc spīdzināšanas viņi atklāja grupas vadītāja A.Arnīša atrašanās vietu, un viņš pēc trim nedēļām tika apcietināts Ventspilī. Taču A.Arnītis pa rāciju bija paspējis informēt par grupas ierašanos Latvijā.
Kaut arī A.Arnīša grupas misija kopumā cieta neveiksmi, nacionālo partizānu vidū un arī pretpadomju pagrīdē Kurzemē kādu laiku runāja par "angļu grupas" ierašanos. Līdz ar to sabiedrībā nostiprinājās ilūzija par kaut kādu britu klātbūtni Baltijā. Tas savukārt sekmēja pārliecību, ka cīņa pret padomju režīmu jāturpina, ka Rietumu lielvalstis nav aizmirsušas Latviju. Sabiedrībā arī cirkulēja baumas par iespējamo PSRS un Rietumu valstu konfliktu tuvākajā nākotnē.

Zandes grupas dramatiskais liktenis

1946.gada 6.augustā divi britu SIS aģenti - Rihards Zande un Ēriks Tomsons - zvejnieku motorlaivā ieradās Rīgas jūras līča piekrastē no Zviedrijas. Grupas uzdevums bija noskaidrot A.Arnīša misijas likteni un nodibināt radiosakarus ar izlūkošanas centru Stokholmā, kā arī vākt nepieciešamo izlūkošanas rakstura informāciju. R.Zandes grupas izsēšanās krastā Zvejniekciemā, netālu no Skultes bija veiksmīga, un tā uzsāka savu darbību. Izmantojot labos sakarus Latvijā, R.Zande devās uz Rīgu un sāka veidot savu izlūkošanas informācijas vākšanas grupu. Visiem savervētajiem grupas dalībniekiem apmaiņā pret piegādāto informāciju tika solīta iespēja nokļūt Zviedrijā. Bet R.Zande no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ ilgu laiku nevarēja nodibināt radiosakarus ar centru Stokholmā. Britu SIS deva norādījumu R.Zandem sazināties ar aģentu Augustu Bergmani, kurš bija labs radiosakaru speciālists. Bet A.Bergmani padomju drošības orgāni šajā laikā jau bija arestējuši un savervējuši. A.Bergmanis, būdams dubultaģents, deva iespēju PSRS Valsts drošības ministrijai uzsākt Rietumu izlūkdienestu operāciju kontroli Baltijā, ko tā arī izmantoja.
Tā kā R.Zandes situācija bija sarežģīta, viņš izpildīja centra norādījumus un 1946.gada novembrī uzņēma kontaktus ar A.Bergmani. Pēc tikšanās viņš piekrita, ka tieši A.Bergmanis savākto informāciju turpmāk nosūtīs SIS. A.Bergmaņa rīcībā nonāca SIS šifri un paroles, kā arī atsevišķu aģentu vārdi un informācija par viņu dzīves vietu. Tā R.Zandes grupa, kurā darbojās ap 20 cilvēku, nonāca pilnīgā padomju drošības iestāžu kontrolē. Operatīvu apsvērumu dēļ, lai varētu veiksmīgāk realizēt pretdarbību Rietumu valstu izlūkdienestiem, R.Zandi un viņa līdzgaitniekus apmēram gadu neapcietināja. Tikai tad, kad R.Zandem radās pamatotas aizdomas un viņš divas reizes mēģināja aizbēgt uz Zviedriju, čeka viņu arestēja.

Centieni šķērsot Baltijas jūru

1946.gada decembrī Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence Service - SIS) bija sagatavojis nākamo grupu iesūtīšanai Latvijā. Par tās vadītāju tika apstiprināts Elmārs Šķobe. Viņš bija bijušais leģiona virsnieks, kurš, karam beidzoties, nepadevās padomju režīmam, bet izveidoja ap 30 partizānu lielu grupu. Pēc kāda laika E.Šķobe kopā ar Alfrēdu Launagu un citiem domubiedriem aizbēga uz Zviedriju. Tur SIS to savervēja, lai nosūtītu atpakaļ uz Latviju.
E.Šķobes grupa bija labi apmācīta un apgādāta. Tai bija vairākas rācijas, amerikāņu ieroči un diezgan liela padomju naudas summa (11 500 rubļu). 19.decembrī grupa ar ātrlaivu "Hagbard" devās jūrā ar mērķi izcelties krastā Skultē un uzņemt sakarus ar R.Zandi. Bet pa ceļam uz Latviju E.Šķobem radās aizdomas par čekas sagatavotajām lamatām, un viņš atgriezās Zviedrijā.
Viens no britu slepeno operāciju vadītājiem Baltijā A.Makkibins centās organizēt jaunu laivu, lai pārvestu R.Zandes grupu uz Zviedriju. Bet arī šī operācija bija neveiksmīga. R.Zande un E.Tomsons par to ļoti satraucās un paši centās atrast laivu, ar ko nokļūt Zviedrijā. Bet visas viņu aktivitātes kontrolēja čeka, kuras aģenti sabojāja laivas motoru. Līdz 1947.gada martam R.Zande turpināja vākt informāciju un ar A.Bergmaņa palīdzību sūtīt to uz SIS centru. Viņš neko nezināja par čekas uzsākto spēli ar SIS. Kad padomju drošības orgāni apcietināja R.Zandi, E.Tomsonu un viņu grupu, A.Bergmanis par to ziņoja SIS. A.Bergmanis informēja, ka viņam izdevies aizbēgt un izvairīties no aresta.
SIS šajā laikā jau nekontrolēja situāciju savā aģentūrā Baltijā. H.Kars un A.Makkibins, rodoties aizdomām, visiem līdzekļiem centās noskaidrot reālo stāvokli. Viens no ekspertiem, pie kā viņi meklēja palīdzību, bija vadošs britu slepenā dienesta darbinieks Kims Filbijs. Bet arī Kims Filbijs bija padomju aģents, kas pats palīdzēja sagraut britu slepeno dienestu izveidoto aģentūru.

Kurzemes partizānu vadītāju arests

1947.gada oktobrī padomju drošības orgāni, izmantojot iespējas, ko tiem deva SIS izveidotās aģentūras kontrole Latvijā, apcietināja 14 Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītājus. Operācijas pamatā bija ideja noorganizēt partizānu līderu tikšanos ar "Anglijas izlūkdienesta emisāru." Partizānu grupu vadītāji uzķērās uz šī čekas izmestā āķa cerībā tikties ar britu pārstāvi un iegūt reālu informāciju par rietumvalstu nostāju pret Baltijas problēmu.
Lai precizētu A.Arnīša un R.Zandes grupas likteņus A.Makkibins 1947.gadā nosūtīja uz Latviju jaunu aģentu Fēliksu Mūrnieku. Bet arī viņš nonāca pilnīgā čekas kontrolē. F.Mūrnieka sūtītā informācija tika pārtverta, un SIS tā arī neuzzināja lietas patieso būtību. F.Mūrniekam bija jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā A.Arnītim, R.Zandem un citiem britu aģentiem.

SIS akcijas Lietuvā

Arī Lietuvā SIS operācijas apskatāmajā laikā bija nesekmīgas tā paša iemesla dēļ. Padomju drošības orgāniem izdevās savervēt vienu no nacionālo partizānu vadītājiem Jonu Deksni. Tika sašķeltas arī lietuviešu emigrācijas organizācijas. SIS iesākumā sadarbojās ar Lietuvas atbrīvošanas augstāko komiteju, bet pēc padomju aģenta iniciatīvas tika izveidota jauna organizācija, kas sāka konkurēt ar iepriekš nosaukto. Tas viss kopā radīja zināmu sajukumu. Padomju drošības iestāžu aģents Albīns Markulis 1947.gada janvārī noorganizēja lietuviešu nacionālo partizānu vadītāju tikšanos, kuras laikā tika apcietināti atsevišķu vienību komandieri. A.Markuļa un J.Dekšņa darbības rezultātā tika izveidota Lietuvas augstākā atjaunošanas komiteja, kas pasludināja neuzticību Lietuvas atbrīvošanas augstākajai komitejai.
A.Makkibina rīcībā nebija objektīvas informācijas, un viņš turpināja uzturēt kontaktus ar J.Deksni. Situācija kļuva skaidrāka 1948.gadā, kad Rietumos, izkļūstot cauri Polijai, nonāca nacionālo partizānu komandieris Jozs Lukšis. Viņš paziņoja par J.Dekšņa un A.Markuļa nodevību. A.Makkibins pēc tikšanās ar J.Lukši sāka izprast situācijas būtību Lietuvā.
1946. un 1947.gadā Lietuvas pretošanās kustība uzņēma sakarus arī ar Zviedrijas un Francijas izlūkdienestiem. 1947.gadā grupa lietuviešu tika apmācīti Francijas izlūkdienesta skolā. Pēc J.Lukša ierašanās Rietumos arī Zviedrijas slepenie dienesti izrādīja par viņu interesi. 1949.gada maijā tur tika sagatavota aģentu grupa, kuru nosūtīja uz Lietuvu. J.Lukšis 1949.gadā pabeidza slepeno aģentu skolu ASV. 1952.gada oktobrī viņa vadītā trīs cilvēku grupa ar izpletņiem tika desantēta Lietuvā. Tās uzdevums bija iegūt informāciju par situāciju pretošanās kustībā, apliecināt, ka Rietumu valstis atbalsta cīņu pret padomju režīmu.
Tāpat kā Latvijā, arī Lietuvā daudzas Anglijas un ASV slepeno dienestu iesūtītās aģentu grupas tika apcietinātas uzreiz vai pēc kāda laika. Kā atzīmē lietuviešu pētnieks T.Remeikis, šeit ļoti liela loma bija padomju spiegam Kimam Filbijam.

Čeka iefiltrējas

Lai paātrinātu nacionālās pretošanās kustības sagrāvi okupētajās Baltijas valstīs un vēl efektīvāk kontrolētu Rietumu valstu izlūkdienestu operācijas, padomju drošības iestādes ar 1948.gadu uzsāka savu aģentu iefiltrēšanas operācijas Lielbritānijas izlūkdienesta (Secret Intelligence Service - SIS) attiecīgās nodaļas aģentūrā. Ar šādu soļu palīdzību PSRS vēlējās sakompromitēt rietumvalstis starptautiskajā sabiedrībā, atklājot to slepenos plānus pret Padomju Savienību. Padomju drošības iestāžu speciālisti bija pārliecināti, ka tādējādi tiks vājināta arī t.s. "Baltijas kārts," ko Rietumi izmantoja diplomātiskajā un politiskajā Austrumu un Rietumu pretstāvē pēckara periodā.
Kā liecina padomju laika dokumenti, viena no pirmajām šāda veida padomju aģentu iefiltrēšanas operācijām saistībā ar Baltijas valstīm sākās 1948.gada oktobrī. Padomju slepeno dienestu savervētais aģents Vidvuds Šveics kā nacionālo pretošanās spēku pārstāvis tika nelegāli nosūtīts uz Zviedriju. Viņam bija atbilstoša biogrāfija. V.Šveics bija latviešu leģiona virsnieks, un 1944.-1945.gadā viņam bija zināma loma Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa "Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālajā apvienībā." Bet drīz vien pēc padomju režīma izveidošanās Latvijā V.Šveics ieradās drošības orgānos un izteica nožēlu par savu iepriekšējo darbību un apstiprināja gatavību sadarboties. Operatīvo pasākumu rezultātā V.Šveics ar LCP aktīvista Osvalda Bīleskalna rekomendācijas vēstuli ieradās Zviedrijā pie ģenerāļa V.Tepfera, kurš savukārt sadarbojās ar Lielbritānijas SIS operāciju vadītāju Baltijas valstīs A.Makkibinu.
Saskaņā ar Latvijas PSR drošības iestāžu lēmumu V.Šveicam Zviedrijā vajadzēja veikt vairākus uzdevumus. Pirmkārt, viņam vajadzēja iegūt ģenerāļa V.Tepfera uzticību un ar tā atbalstu uzņemt kontaktus ar britu izlūkdienesta pārstāvjiem. Otrkārt, V.Šveicam bija jāpanāk, lai viņu kā britu izlūkdienesta aģentu vienu vai kopā ar grupu nosūta uz Latviju kāda uzdevuma veikšanai. Latvijas PSR čeka bija iecerējusi ar V.Šveica palīdzību piespēlēt ārzemju izlūkdienestam viltus nacionālās pretošanās kustības aktīvistus, it kā uzticamus cilvēkus, kuri varētu atbalstīt iesūtītos aģentus.
Ģenerālis V.Tepfers nepamanīja čekas izliktās lamatas un pēc tikšanās ar V.Šveicu uzskatīja, ka tas noteikti ir jāizmanto britu izlūkdienesta operācijās Latvijā. V.Šveica uzticamību britiem apstiprināja arī Alfrēds Launags. Un tā V.Šveics tika iekļauts nākamajā aģentu grupā, ko SIS plānoja nosūtīt uz Baltiju. Grupas sastāvā bija latvieši, igauņi un lietuvieši, un tā tika apmācīta informācijas vākšanai, ziņu šifrēšanai un nosūtīšanai uz Rietumiem. Anglijas izlūkdienests līdzās tradicionālajiem uzdevumiem - kontaktu dibināšanai ar nacionālajiem partizāniem, ekonomiskās un politiskās informācijas vākšanai - īpašu uzmanību sāka pievērst ziņu iegūšanai par padomju militārajām bāzēm, PSRS kodolieroču programmu.

Provokators dodas uz Kurzemi

1949.gada 20.aprīlī V.Šveics piecu aģentu grupā pāri jūrai devās uz Kurzemes piekrasti, bet, izvērtējot konkrētos operācijas norises apstākļus, laiva tomēr atgriezās atpakaļ Zviedrijā. Otrreiz grupa uz Baltijas jūras austrumu piekrasti devās no Vācijas. Operāciju vadīja pats A.Makkibins. 5.maijā britu sagatavotā baltiešu aģentu grupa ar vācu kara laika ātrgaitas kuteri "Lursens-S" tika izsēdināta pie Palangas. V.Šveics uzreiz atdalījās no grupas un slepeni kontaktējās ar padomju drošības iestādēm. Tika organizēts uzbrukums aģentu grupai, kura laikā divi igauņi tika nogalināti, bet lietuviešiem izdevās aizbēgt. Tādējādi par V.Šveicu bija radīta laba leģenda kā par uzticamu cīnītāju. Viena no britu SIS atbildīgajām amatpersonām Harijs Kars uzskatīja, ka operācija tomēr bijusi veiksmīga. Līdzīgu vērtējumu paveiktajam deva arī PSRS drošības iestādes, jo britu izlūkdienesta tīklā bija iefiltrēts tās aģents V.Šveics, kas ļāva efektīvāk neitralizēt un kontrolēt sava pretinieka nodomus bijušajās Baltijas valstīs.

Operācijas "Džungļi" neveiksme

1950.gadā britu SIS izstrādāja operāciju ar kodētu nosaukumu "Džungļi", kas paredzēja jaunu aģentu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri aģenti Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš pēc speciālas apmācības programmas pabeigšanas Anglijā ar "Lursens-S" kuteri tika izsēdināti Kurzemes piekrastē Jūrkalnē. Arī šī operācija bija nolemta neveiksmei, jo abi aģenti izmantoja V.Šveica piedāvātos cilvēkus un adreses. Čeka pat izveidoja viltus nacionālo partizānu grupu "Maksis", kurā tika iekļauti V.Berķis un A.Galdiņš. Tam vajadzēja nodrošināt iespējas iefiltrēt britu SIS tīklā jaunus padomju izlūkdienesta aģentus.
Britu izlūkdienests, neraugoties uz zināmām neveiksmēm, turpināja jaunu aģentu vervēšanu un sagatavošanu no baltiešu vidus un viņu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada aprīļa beigās netālu no Ventspils, pie Užavas tika desantēta kārtējā SIS aģentu grupa. Tās sastāvā bija trīs latvieši un viens igaunis. Bez izlūkošanas informācijas iegūšanas A.Makkibins uzdeva veikt pārbaudi V.Berķa un A.Galdiņa nacionālo partizānu grupā "Maksis", jo angļiem bija radušās aizdomas par nodevību.
Arī šoreiz padomju izlūkdienests nostrādāja filigrāni un, lai novērstu aizdomas, piekrita nosūtīt uz Rietumiem slimo V.Berķi kopā ar "Makša" komandieri čekistu Arvīdu Gailīti. Tas tika izdarīts 1951.gada septembra beigās, kad Latvijā ieradās jauna SIS aģentu grupa - latvietis Boļeslavs Pitāns un igauņi Leo Audova un Marks Pedaks. Grupa bija ļoti labi ekipēta un apbruņota. Tās rīcībā bija viltotas padomju pases un 150 000 rubļu.

Angļiem pastiprinās aizdomas

Ar 1952.gadu Lielbritānijas SIS aizvien vairāk nostiprinājās aizdomas, ka viņus slepenās operācijas Baltijas valstīs kontrolē padomju drošības iestādes. Šādas aizdomas pastiprināja neveiksmes ar visiem tiem aģentiem, kuri bija kaut kādos kontaktos ar viltus partizānu grupām "Maksis" un "Roberts". SIS operācijas bijušajās Baltijas valstīs vēl turpinājās līdz 1954.gadam, bet tad, apsīkstot nacionālo partizānu darbībai, tās tika pārtrauktas.
Trimdā dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija gatavi strādāt Lielbritānijas izlūkdienesta labā, cīnoties pret komunismu un cerot sekmēt savu valstu neatkarības atjaunošanu. SIS slepenās operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nebija sekmīgas, jo padomju izlūkdienests tās kontrolēja un neitralizēja. Visa tā rezultātā daudzi SIS sagatavotie un iesūtītie baltiešu aģenti tika notverti un nogalināti. Pēc padomju arhīva dokumentu ziņām spēlē ar britu slepeno operāciju neitralizēšanu bija iesaistīti 65-70 čekisti.

Ilūziju zaudēšana

Arī 1954.gadā, neraugoties uz to, ka pēc Staļina nāves jaunā Padomju Savienības vadība mēģināja pakāpeniski uzlabot attiecības ar rietumvalstīm, abu pušu pretstāve Baltijas jautājumā turpinājās. Tas galvenokārt izpaudās kā regulāri ASV politiski un diplomātiski uzbrukumi Padomju Savienībai par 1940.gadā nelikumīgi veikto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, uz ko PSRS nekādi nereaģēja vai centās ignorēt.
ASV prezidents Dvaits Eizenhauers un valsts sekretārs Džons Fosters Dalless, runājot par ārlietām, regulāri uzsvēra sagūstīto tautu atbrīvošanas nepieciešamību. Tomēr neveiksmīgā uzstāšanās pret komunistisko režīmu Austrumvācijā 1953.gada jūnijā, kā arī plašās sacelšanās sagrāve dažus gadus vēlāk Ungārijā liecināja, ka ASV un citas rietumvalstis tikai morāli un politiski ir gatavas atbalstīt apspiestās tautas Austrumeiropā un Baltijā. ASV nevēlējās ar spēku iejaukties notikumu attīstībā PSRS bloka iekšienē. ASV kritizēja padomju režīmu par tā realizēto politiku, nāca klajā ar ikgadējiem paziņojumiem par Baltijas jautājumu, kuros pasaules sabiedrībai izskaidroja savu nostāju, bet tas arī bija viss. Šāda pozīcija izraisīja zināmu vilšanos baltiešu emigrantu vidū, jo no ASV tika gaidīta daudz konkrētāka rīcība attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma atjaunošanu. Ilūzijas par Baltijas valstu okupācijas un inkorporācijas ātru izbeigšanu 50.gadu pirmajā pusē pakāpeniski zuda.

Briti joprojām precizē savu pozīciju

1954.gada janvārī Lielbritānijas Ārlietu ministrija kārtējo reizi mēģināja precizēt savu nostāju Baltijas jautājumā. Viss liecināja par to, ka Anglija uzmanīgi seko līdzi ASV oficiālajai pozīcijai. Regulāras apspriedes Foreign Office un arī norādījumi britu sūtnim Vašingtonā to apstiprina. Tā, 8.janvāra vēstulē uz Vašingtonu sūtnim R.H.Skotam tika uzsvērts, ka britu Ārlietu ministrija ir iepazinusies ar ASV valsts sekretāra Dž.F.Dallesa 1953.gada 30.novembra paziņojumu Baltijas valstu jautājumā un atzīst to par noderīgu. Bet vienlaikus Foreign Office arī konstatēja, ka ar šādu viedokli Lielbritānija nevar īpaši afišēties. Anglijas nostāja attiecībā uz Baltijas problēmu iekļaujas tās PSRS politikā, ir tās sastāvdaļa. Tāpēc kaut kādi asi paziņojumi no Anglijas puses tikai sarežģītu attiecības ar Padomju Savienību un tiem nebūtu nekāda efekta. Vienlaikus šādi paziņojumi raisītu cerības apspiestajās tautās un pēc kāda laika vilšanos, ka nekas nemainās un situācija paliek iepriekšējā.
Augsts britu Ārlietu ministrijas ierēdnis Harijs A.Hohlers pat atzina, ka jebkādu operāciju plānošana par PSRS satelītu atbrīvošanu ir nederīga un saistās ar lielu risku tikt ierautiem konfliktā. Bet šādi asi paziņojumi Baltijas valstu jautājumā ir noderīgi, lai sekmētu rūgšanas procesus Padomju Savienības iekšienē, uzturētu dzīvu pretošanās garu padomju režīmam. H.A.Hohlers šādu Anglijas politiku tēlaini salīdzināja ar katliņa vārīšanos, neļaujot tā saturam tomēr pāriet pāri malām. Viņš konstatēja, ka britu politika Baltijas jautājumā reizēm atšķiras no ASV ar to, ka angļi neļauj katliņa temperatūrai vārīšanas procesā būt pārāk augstai. Britu sūtnim ASV tika uzsvērts, ka Anglijas politikā attiecībā uz PSRS satelītvalstīm tomēr pastāv zināmas atšķirības. Lielbritānija atzīst Polijas un Čehoslovākijas pastāvēšanas padomju izveidotajā sistēmā likumību, bet neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju PSRS de iure. Tādas atšķirības parādās Anglijas oficiālajā politikā un arī propagandā.
Galvenais iemesls, kāpēc Lielbritānija uzsver atšķirību savā pieejā PSRS Austrumeiropas satelītiem un Baltijas valstu jautājumam, ir joprojām nenokārtotais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zelta piederības jautājums. Anglija atļauj Londonā darboties bijušo Baltijas valstu diplomātiskajām pārstāvniecībām. Tiesa, to darbinieki netiek atzīti kā pilntiesīgi diplomāti, bet gan kā diplomāti privātā statusā. ASV Baltijas valstu diplomāti savukārt darbojas kā pilntiesīgi akreditēti pārstāvji un to statuss ir juridiski spēcīgāks.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija, skaidrojot savas valsts politiku Baltijas jautājumā, 1954.gadā uzsvēra tās identisko nostāju ar ASV attiecībā uz Austrumeiropas, bet it īpaši Baltijas valstu bēgļu pilsonību. Anglijas valdība uzskatīja, ka bijušie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pilsoņi, kas pēc kara beigām kā bēgļi atradās Rietumos, automātiski nav uzskatāmi par Padomju Savienības pilsoņiem. Šiem cilvēkiem jāļauj brīvi izvēlēties viņu pilsonību, un nekāds spiediens no PSRS puses nav pieļaujams. Anglija, vadoties pēc šādiem principiem, palīdzēja daudziem baltiešu bēgļiem palikt brīvajā pasaulē un nenonākt padomju režīma kontrolē.

K.Zariņš lūdz A.Īdenu atcerēties

Latvijas Republikas ārkārtas pilnvaru nesējs Rietumu pasaulē K.Zariņš 1954.gada 19.janvārī nosūtīja vēstuli Lielbritānijas ārlietu ministram Antonijam Īdenam. Tajā viņš atzīmēja, ka latvieši savā dzimtenē un arī trimdā uzmanīgi seko līdzi Rietumu demokrātisko valstu cīņai pēckara pasaulē par mieru, tiesiskumu un taisnīgumu attiecībās starp dažādām nācijām. K.Zariņš ļoti augstu novērtēja NATO izveidi un tās lomu rietumvalstu mērķu sasniegšanā. Latvijas Republikas pārstāvis īpašu prieku pauda par nesen notikušo Lielbritānijas, ASV un Francijas līderu tikšanos Bermudu konferencē, kas akcentēja nepieciešamību pēckara kārtību pasaulē balstīt uz Atlantijas hartas principiem. K.Zariņš vēstulē pauda gandarījumu arī par to, ka trīs vadošās pasaules lielvalstis saskaņojušas savu nostāju un kā vienots bloks ir gatavas drīzumā plānotajā Lielā četrinieka konferencē runāt ar Padomju Savienību par Vācijas un Austrijas nākotni.
K.Zariņš lūdza A.Īdenu atcerēties, ka četru lielvalstu konferences laikā varētu tikt apspriests Baltijas jautājums - latvieši un citas baltiešu nācijas vēlas būt brīvas un atjaunot savu valstiskumu. Baltiešu tautas, uzsvēra K.Zariņš, vēlas dzīvot uz kristīgām vērtībām balstītā, humānā sabiedrībā, kurā tiek ievērotas visu cilvēku tiesības, kas raksturīgi tieši anglosakšu demokrātijām. Ar šādu komplimentu palīdzību Latvijas diplomāts cerēja iegūt lielāku Lielbritānijas uzmanību un tās atbalstu. Bet viņš bija spiests piedzīvot vilšanos, jo arī konservatīvā Vinstona Čērčila valdība 1954.gadā realizēja ļoti uzmanīgu politiku attiecībās ar PSRS, cenšoties izvairīties no nevajadzīgiem asumiem, ko tai varēja sagādāt Baltijas problēma.
Vēstules nobeigumā A.Īdenam Latvijas sūtnis atzīmēja, ka latvieši bija vieni no pirmajiem komunistu režīma upuriem Eiropā. Kaut arī viņi ir ļoti cietuši, tomēr nav zaudējuši cerības uz brīvību un pēc kara beigām izmisīgi pretojas diktatoriskajam padomju režīmam. Latvieši joprojām tic, ka viņi kādu dienu, mainoties situācijai, atkal būs brīva nācija brīvā Eiropā, būs neatņemama demokrātiskās pasaules sastāvdaļa.
K.Zariņš arī pauda cerību, ka Lielbritānijas politika Baltijas jautājumā nemainīsies un ka tā paliks uzticīga iepriekš pasludinātajiem principiem par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas inkorporācijas nelikumību Padomju Savienības sastāvā. Tika izteikts arī lūgums izmantot Lielbritānijas ietekmi, lai panāktu PSRS okupācijas spēku ātrāku izvākšanu no Latvijas.

Vāc informāciju par attieksmi

Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka 50.gadu pirmajā pusē tika vākta visa iespējamā informācija par dažādu valstu attieksmi pret Baltijas problēmu. 1953.gada decembra otrajā pusē Foreign Office saņēma apjomīgu materiālu no vēstniecības Maskavā par Padomju Savienības reakciju uz Dž.F.Dallesa iepriekšminēto paziņojumu un Č.Kerstena komisijas aktivitātēm. Padomju kompartijas oficiozs "Pravda" komisijas darbību bija nosaucis par ceļojoša cirka izrādi. Vēstniecība atzīmē: īpaši jūtīgi padomju valdība uztver apgalvojumus, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušana PSRS sastāvā nebija šo valstu pilsoņu brīvas gribas izpausmes rezultāts, bet gan okupācija un aneksija. "Pravda", kā atzīmē savā ziņojumā britu vēstniecība Maskavā, Č.Kerste-na komisijas savāktās Baltijas valstu pilsoņu liecības nosaukusi par reakcionāro emigrantu apmelojumiem, ko sponsorējušas ASV.

Annas Sakses jaunrade vēsturē

Britu vēstniecības ziņojumā atrodami arī izvilkumi no latviešu rakstnieces, Staļina prēmijas laureātes Annas Sakses izteikumiem par Baltijas jautājumu un Č.Kerstena komisiju. Viņa apgalvo, ka Baltijas problēma ir reakcionāro ASV aprindu paņēmiens, kā apmelot Padomju Savienību, tā ir aukstā kara izraisīta provokācija. A.Sakse uzsver, ka viņa kā latviešu tautas meita ir pārliecināta, ka Č.Kerstena komisija izveidota, lai nomelnotu Latviju. ASV Kongress nezina patieso situāciju no kapitālisma verdzības atbrīvotajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Latvieši vienmēr ir bijuši pirmajās rindās cīņā par brīvību gan 1905.gada, gan 1917.gada revolūcijās, kad viņi pievienojās citām tautām cīņā pret cara režīmu Krievijā.
Britu vēstniecības ziņojuma turpinājumā atstāstīta A.Sakses koncepcija par 1940.gada jūnija notikumiem Latvijā. Latviešu tauta, pēc viņas apgalvojumiem, tad esot triumfāli atjaunojusi demokrātiju, ko bija aizliedzis K.Ulmaņa, J.Baloža un A.Bērziņa triumvirāts. Jaunievēlētā Saeima 1940.gada 21.jūlijā deklarēja, ka Latvijā ir nodibināta padomju vara, un lūdza Latvijas PSR uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Latvijā, iekļaujoties PSRS, esot likvidēta nabadzība, bads un bezdarbs. Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvija ļoti īsā laikā esot atjaunojusi lauksaimniecību un rūpniecību, un šeit esot sākusies laimīga dzīve. Latvijas kultūras un zinātnes sasniegumi kļuvuši pazīstami ārpus tās robežām, visā Padomju Savienībā.
A.Sakse arī apgalvoja, ka latviešu tautai esot nepieņemams Č.Kerstena komisijas apgalvojums par kaut kādiem īpašiem apstākļiem, kādos Latvija, Lietuva un Igaunija tika iekļautas PSRS. Muļķīgas esot runas par Baltijas tautu sagrābšanu un paverdzināšanu. Č.Kerstena komisijā uzstājušies liecinieki esot algoti aģenti, kuri izplata nepatiesību par padomju cilvēkiem. Vienu no Č.Kerstena komisijas lieciniekiem - bijušo Latvijas Republikas ministru Alfrēdu Bērziņu - Anna Sakse nosauca par spiegu, provokatoru un nodevēju, kas 1940.gada vasarā aizbēga no Latvijas uz Rietumiem, līdzīgi kā savulaik pagaidu valdības vadītājs Krievijā A.Kerenskis, pārģērbies sieviešu drēbēs.

Informācijas pārbagātība Anglijas Ārlietu ministrijā

Anglijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka tās rīcībā bija dažāda rakstura informācija par Baltijas jautājumu. Ministrijas ierēdņi un vadība zināja, kā Baltijas problēmu vērtē ASV, PSRS un Latvijas PSR. Vadoties no tā, Anglija centās realizēt tādu politiku, kas tai saglabātu kādas manevra iespējas. Piemēram, vērtējot Č.Kerstena komisijas darbu, Anglijas vēstniecība Vašingtonā savos ziņojumos uz Londonu atzīmēja, ka tās priekšsēdētājs ievēlēts no Viskonsinas štata, kurā ir ļoti daudz baltiešu izcelsmes vēlētāju, un tāpēc tās priekšsēdētājs ieņem tik radikālu nostāju attiecībā uz Baltijas problēmu. Tādējādi Č.Kerstens ar savu darbību ir ieguvis galvenā totalitārisma upuru aizstāvja statusu. ASV ar savu politiku pamatos cenšas iedrošināt un uzmundrināt cilvēkus, kuri atrodas PSRS režīma pakļautībā.
Britu vēstniecība Vašingtonā ziņoja uz Londonu, ka saistībā ar Baltijas jautājuma zināmu aktualitāti atsevišķas valstis cenšas precizēt Lielbritānijas valdības pozīciju attiecībā uz komunistiskiem režīmiem. Piemēram, 1953.gada decembrī vēstniecība saņēma Indonēzijas sūtņa lūgumu vēlreiz izskaidrot britu valdības nostāju pret tādām komunistiskām valdībām, kas kontrolē noteiktu teritoriju, bet kuras neatzīst šo tautu pārstāvji trimdā. Britu diplomāts J.H.Vatsons no vēstniecības Vašingtonā šajā sakarā vēlējās saņemt savā Ārlietu ministrijā precīzu atbildi, vai pastāv kāda atšķirība Anglijas attieksmē pret Ķīnas komunistu valdību un trim Baltijas padomju republikām. Viņš atzīmēja, ka Indonēziju, bez šaubām, interesē Ķīnas jautājums, bet, lai tiktu ievērota konsekvence, nevajadzētu pastāvēt kādām būtiskām atšķirībām Anglijas attieksmē pret līdzīga rakstura režīmiem.

Atzīst de facto, bet neatzīst de iure

1954.gada 6.februārī J.H.Vatsons saņēma atbildi no savas Ārlietu ministrijas uz agrāk izvirzītajiem jautājumiem. Viņam izskaidroja, ka jau 1945.gadā Lielbritānija ir ļoti precīzi formulējusi savu politiku attiecībā uz Baltijas valstīm, kas principā gadu gaitā nav mainījusies. Viņas majestātes valdība atzīst Baltijas padomju republikas de facto, bet neatzīst de iure. Vienlaikus Anglija atzīst, ka de facto Baltijas republikas ir iekļautas PSRS, bet neatzīst to de iure. Lielbritānijas valdība uzskata, ka Baltijas republikas, kuras pastāvēja līdz 1940.gada jūnijam, pēc tam de facto, ir izbeigušas jebkādu efektīvu eksistenci. Vadoties no iepriekšteiktā, Anglija nevar atzīt agrāko Baltijas valstu pārstāvjus Londonā kā eksistējošu valdību pārstāvjus. Tomēr, neraugoties uz to, Lielbritānija akceptē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātus. Tikai šiem diplomātiem atļauts pārstāvēt nevis valsti, bet darboties personīgā kapacitātē. Anglija atšķirībā no ASV savā politikā attiecībā uz Baltijas valstīm vispirms vadās no tiesiskajiem, nevis politiskajiem principiem. Tāpēc arī Lielbritānija, atšķirībā no ASV, de facto atzīst padomju valdības Baltijā, jo tās efektīvi kontrolē savu teritoriju.
Anglija atsevišķos šādos gadījumos var pielietot arī de iure principu, bet tikai ar lieliem izņēmumiem un tikai pret režīmiem, kuri ir pietiekami efektīvi un ilgstoši spēj stabilizēt situāciju valstī un ir patstāvīgi. Bet pamatos Anglija tomēr šādās situācijās konsekventi pielieto tikai de facto principu. Lielbritānija to nedara tāpēc, ka tai būtu šaubas par kāda režīma ilgstošas pastāvēšanas iespējām, bet gan tāpēc, ka ir uzticīga starptautiskās likumdošanas principiem un nevēlas atklāti nostāties pret tiem.

Anglijas konsekventā pozīcija

Lielbritānijas Foreign Office 1954.gada formulējumā, atšķirība starp Anglijas lēmumu atzīt Ķīnas komunistisko valdību de iure un neatzīt tādā pašā līmenī Baltijas padomju republikas ir tā, ka Ķīnas komunistu režīms ir izveidojies likumīgā, revolucionārā ceļā, pēc pilsoņu kara beigām, bet Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tas izveidojās PSRS aneksijas rezultātā, tātad prettiesiski. Ja Anglija de iure atzītu pašlaik Baltijas valstīs esošos režīmus, tad tā radītu sev nākotnē nopietnus šķēršļus, lai varētu palīdzēt atjaunot Baltijas valstu suverenitāti.
Foreign Office sagatavotā dokumenta nobeigumā tika uzsvērts, ka Anglija konsekventi iebilst pret jebkādas valsts un valdības de iure atzīšanu, ja tā izveidojusies uz prettiesiskas bāzes. Otrā pasaules kara laikā Anglija tāpēc atbalstīja Vācijas okupēto valstu trimdas valdības un neatzina tādas valdības, kas bija izveidotas ar nacistu režīma ziņu.
Ķīnas gadījumā jāatzīst, ka PSRS sekmēja komunistu uzvaru šajā zemē, tomēr padomju valdība nerealizēja šeit intervenci, tieši neiejaucās šīs valsts iekšējās lietās. Komunistu valdības izveide Pekinā bija tiešs šo spēku uzvaras rezultāts. Foreign Office arī atzīmēja, ka reāli nav nekādu grūtību atšķirt Ķīnas gadījumu no Baltijas valstīm. Ķīna netika okupēta, anektēta un inkorporēta svešas valsts sastāvā, kā tas noticis ar Baltijas valstīm.

Berlīnes konferences gaisotnē

1954.gada janvārī-februārī Baltijas jautājums atkal cirkulēja vadošo rietumvalstu diplomātiskajā sarakstē, gatavojoties četru lielvalstu konferencei Berlīnē. ASV un Lielbritānija gatavojās izvirzīt arī Baltijas problēmu kā svarīgu pēckara noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienība ultimatīvi noraidīja šā jautājuma iekļaušanu konferences dienaskārtībā. Atbildot uz to, ASV prezidents D.Eizenhauers asi kritizēja Kremli par tā uzvedību Austrumeiropā un Baltijas valstīs, uzsverot nelikumības, kas tika pieļautas, inkorporējot Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tieši Padomju Savienības soļu rezultātā, uzsvēra ASV prezidents, Baltijas valstis ir pazudušas no Eiropas kartes.
Pēc Berlīnes neveiksmīgās konferences 1954.gada 29.aprīlī ASV Senāts pieņēma speciālu rezolūciju par situāciju PSRS orbītā vardarbīgi iekļautajās valstīs. Dokumentā bija atzīmēts, ka šajās valstīs rupji tiek pārkāptas elementāras cilvēktiesības, reliģijas brīvība un nepastāv demokrātija. Šīm valstīm faktiski ir domīniju statuss PSRS izveidotajā sociālisma sistēmā. Senāts kārtējo reizi atzina prezidentu F.Rūzvelta, H.Trumena un D.Eizenhauera administrāciju lēmumus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sagrābšanas nelikumību. ASV likumdevējs arī lūdza prezidentu D.Eizenhaueru izmantot visas iespējas, tajā skaitā Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai visai pasaulei atgādinātu par padomju valsts prettiesisko politiku pret mazajām nācijām. ASV Senāts arī izteica aicinājumu brīvajai pasaulei neaizmirst apspiestās nācijas un sniegt tām visu veidu atbalstu.

Vērtē ASV Kongress

1954.gada oktobrī ASV Kongresa pārstāvju palātas Komunistu agresijas komiteja trešajā ziņojumā detalizēti vērtēja PSRS politiku Baltijas valstīs Otrā pasaules kara sākuma posmā. Dokumentā bija atzīmēts, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksija novedusi pie smagiem noziegumiem, ko pret iedzīvotājiem pastrādājusi padomju valdība šajās valstīs. ASV Kongress arī juridiski analizēja okupācijas un aneksijas faktu, uzsverot baltiešu tautu suverēno tiesību pārkāpumu. Kongresa komitejas izstrādātajam dokumentam it kā nebija nekādu tālejošu seku tā laika starptautiskajās attiecībās, tomēr tas kārtējo reizi skaidri atgādināja visai pasaulei par Baltijas problēmu un tās būtību.
Kongresa komiteja rekomendēja ASV valsts sekretāram konkrētus pasākumus, lai mazinātu reālus draudus mieram pasaulē, kurus rada padomju okupācijas turpināšanās Baltijas valstīs. Bija izteikts ierosinājums pievērst ANO Ģenerālās asamblejas uzmanību padomju režīma politikai Baltijas valstīs. ASV delegācijai ANO bija jāuzņemas iniciatīva iesniegt speciālu rezolūcijas projektu Ģenerālajai asamblejai, kas pieprasītu Padomju Savienības militārā, politiskā un administratīvā personāla pilnīgu un ātru izvešanu no Baltijas valstīm.

Diplomātiskās sarakstes intensificēšanās

1954.gada aprīlī un maijā notika sarunas un sarakste starp Lielbritānijas Ārlietu ministriju, ASV vēstniecību Londonā un britu vēstniecību Vašingtonā par iespējamo Kerstena komisijas locekļu ierašanos Anglijā. Britu valdība bija ļoti uzmanīga sakarā ar šo vizīti. Lai nomierinātu Anglijas valdību, amerikāņi apgalvoja, ka senators un viņa komisijas locekļi grib ierasties Lielbritānijā tikai uz dažām dienām. Vizītes pamatmērķis ir intervēt bēgļus no komunistu sagrābtajām Austrumeiropas valstīm: Polijas, Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, kas pēc kara beigām lielā skaitā ir apmetušies uz dzīvi Anglijā. Kā liecina Foreign Office dokumenti, ASV diplomāts Londonā Kortnejs sarunās apgalvoja, ka senators Kerstens tādējādi nevēlas radīt kaut kādas grūtības Lielbritānijai. Cenšoties nomierināt satrauktos britu Ārlietu ministrijas ierēdņus, Kortnejs apgalvoja, ka Kerstena komisijas pamatdarba lauks ir Vācija.

Pirms Kerstena komisijas ierašanās

Gatavojoties Kerstena komisijas uzņemšanai, Lielbritānijas Ārlietu ministrija noskaidroja, ka Vācijas valdība ir neapmierināta ar iepriekšējā gadā notikušo vizīti un tagad izvirzījusi atsevišķus nosacījumus. Vācija iebilda pret pārāk lielo komisijas darbības publicitāti, proti, ka liecinieki no komunistu sagrābtajām valstīm tiek uzklausīti atklātās komisijas sēdēs. Arī britu puse pārrunās izteica līdzīgu lūgumu. ASV, atbildot uz to, atkārtoti uzsvēra, ka Kerstena komisija nevēlas radīt Lielbritānijai kādus ārpolitiskus sarežģījumus un darbosies apdomīgi un piesardzīgi.
1954.gada 21.aprīlī sagatavotais Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokuments liecina, ka bija precizēti visi neskaidrie jautājumi sakarā ar drīzo Kerstena komisijas ierašanos. Anglijas valdība piekrita vizītei un saistībā ar to izvirzīja trīs nosacījumus: komisija neveiks publisku pieaicināto liecinieku uzklausīšanu; tās darba rezultāti Anglijā netiks plaši atspoguļoti presē, kamēr komisija nebūs atstājusi valsti, kā arī individuāli uzaicinātajiem cilvēkiem būs tiesības noraidīt komisijas ielūgumu tikties un liecināt. ASV pieņēma šos nosacījumus un no savas puses vēlreiz apstiprināja, ka senatora Kerstena komisijas aktivitāšu pamatmērķis ir izvērtēt komunistu režīma mērķus, metodes, sagrābjot varu un anektējot Austrumeiropas valstis, kā arī atklāt noziegumus, ko šī vara ir pastrādājusi. Č.Kerstens ar atsevišķiem komisijas locekļiem ieradās Anglijā 1954.gada jūnija sākumā un tikās ar latviešu trimdas pārstāvjiem, tajā skaitā sūtni K.Zariņu.

Diskusijas Lielbritānijas parlamentā

Arī Lielbritānijas parlamentā ik pēc zināma laika tika diskutēts par Baltijas valstu problēmu. Visbiežāk tas notika saistībā ar britu uzņēmēju finansiālajiem zaudējumiem šajās valstīs, kas tiem bija radušies PSRS aneksijas rezultātā. 1954.gada februārī parlamenta apakšpalātas deputāts Viljams Tīlings (Teeling) uzdeva plašu jautājumu ārlietu ministram, kurā centās noskaidrot Anglijas valdības pozīciju kopumā. Deputāts vispirms vēlējās saņemt skaidrojumu par citu rietumvalstu nostāju attiecībā pret Baltijas problēmu. Ārlietu ministrs atzīmēja, ka nosacīti visas valstis var sadalīt trijās grupās. Līdzīgi kā Lielbritānija Baltijas valstu inkorporāciju atzīst de facto, bet neatzīst de iure Kanāda, Norvēģija, Francija un Šveice. Nākamā valstu grupa ir ASV, Austrālija, Dienvidāfrika, Vācijas Federatīvā Republika, kas neatzīst Padomju Savienības rīcību 1940.gadā Baltijas valstīs ne de facto, nedz de iure. Trešajā grupā ietilpst tās valstis, kas atzīst PSRS politiku par leģitīmu. Tās ir visas padomju bloka valstis, kā arī Itālija un Zviedrija.
Deputāts V.Tīlings arī vēlējās uzzināt, vai Anglijas valdībai ir bijušas sarunas ar citām ieinteresētajām valstīm par savstarpējo pozīciju precizēšanu, tuvināšanu finansiālo zaudējumu kompensāciju jautājumā. Ārlietu ministrija paskaidroja, ka valdība nav noslēgusi nekādas vienošanās par šiem jautājumiem, jo, kā bija minēts iepriekš, starp valstīm pastāv diezgan lielas atšķirības šajā jautājumā. Ārlietu ministrija uzsvēra, ka visciešākie kontakti attiecībā uz Baltijas jautājumu ir bijuši ar ASV valdību, ar kuru daudzas reizes notikušas diskusijas gan par Baltijas valstu statusu, gan arī par to noguldījumu likteni. Bet arī ar ASV nav parakstīts neviens nolīgums. Tomēr, neraugoties uz to, Anglija iespējamās politikas maiņu pret Baltijas valstu jautājumu vispirms apspriedīs ar ASV. Lielbritānija konsultēsies ar ASV, ja kaut kad plānos mainīt savu inkorporācijas neatzīšanas politiku.

Briti skaidro zviedru viedokli

Diskusija britu parlamentā par Baltijas valstu problēmu rosināja Foreign Office vēlreiz noskaidrot Zviedrijas pozīciju šajā jautājumā. 1954.gada februāra sākumā Lielbritānijas vēstniecība Stokholmā saņēma uzdevumu pārrunāt šo jautājumu ar atbildīgajām Zviedrijas iestādēm. Britu pusi īpaši interesēja, kā tika atrisināts 1940.gadā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā zaudēto zviedru pilsoņu īpašuma jautājums. Deputāts V.Tīlings pieļāva iespēju, ka šī problēma bijusi atrunāta Padomju Savienības un Zviedrijas 1941.gada 30.maijā parakstītajā Kompensācijas līgumā. Anglijas ārlietu ministrijas Ziemeļu departamentā pastāvēja viedoklis, ka Zviedrija parakstīja šo līgumu tāpēc, lai atgūtu savu zaudēto īpašumu vērtību un saņemtu iespējas paplašināt preču eksportu uz PSRS.
Lielbritānijas Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka Anglija jau 1945.gada janvārī un februārī principā zināja Zviedrijas un Padomju Savienības parakstītā līguma būtību. Anglijai bija skaidrs, ka Zviedrija ar šo līgumu ieguvusi zināmu ekonomisko labumu. Tika pētītas arī Lielbritānijas iespējas līdzīgi risināt īpašuma kompensācijas jautājumu. Bet problēmas risinājums apstājās pret Padomju Savienības prasību atzīt Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju par likumīgu.
1954.gada 11.februārī britu Ārlietu ministrijas Ziemeļu departaments saņēma telegrammu no vēstniecības Stokholmā. Saņemtais dokuments liecināja, ka Zviedrija, parakstot iepriekšminēto līgumu ar Padomju Savienību un iegūstot zināmas ekonomiskas priekšrocības, izdarīja tai politisku pretimnākšanu un atzina Baltijas valstu aneksiju de iure. To sarunā ar britu diplomātiem apstiprināja Zviedrijas Ārlietu ministrijas pārstāvji. Viņi vienlaikus uzsvēra, ka Zviedrijas valdība nekad formāli nepaziņos par okupācijas de iure atzīšanu. Zviedrijas Ārlietu ministrija arī atzīmēja, ka savulaik valdības pozīciju šajā jautājumā Riksdagā jau izskaidrojis bijušais ārlietu ministrs Sandlers un tāpēc tagad nekāda jauna papildu skaidrojuma nebūs.

Latviešu trimdinieki Anglijā

Arī jūnijā britu Ārlietu ministrija turpināja strādāt pie Anglijas pozīcijas precizēšanas attiecībā pret Baltijas problēmu. Notika sarakste un viedokļu apmaiņa ar Iekšlietu, Tieslietu un Finansu ministrijām par Baltijas valstu pilsoņu statusu un viņu īpašumtiesību jautājumu. Aplūkojot Otrā pasaules kara laiku, nonāca pie atziņas, ka Latvijā, Lietuvā un Igaunijā dzīvojošie šo valstu pilsoņi ir uzskatāmi par "ienaidnieka valstu" pilsoņiem. Līdz ar to attiecībā uz viņiem ir spēkā Anglijas likumdošana. Britu Ārlietu ministrija uzskatīja, ka Baltijas valstu pilsoņi, vadoties no starptautiskās likumdošanas, nevarēja būt arī legāli PSRS pilsoņi, kaut arī padomju valdība 1940.gadā izdeva attiecīgu likumu. Baltijas valstis bija anektētas un inkorporētas, un Anglijā PSRS likumiem nebija juridiska spēka. Tika izteikts priekšlikums šajā jautājumā balstīties uz precedentu, kāds bija pieņemts attiecībā uz Vācijas valdības lēmumu par okupēto Bohēmijas un Morāvijas iedzīvotāju statusu.

Angļu bažas par Latvijas zeltu

Slīpējot savu viedokli par Baltijas valstu iedzīvotāju statusu un īpašuma jautājumiem, Anglija gatavojās smagām un sarežģītām sarunām ar Padomju Savienību par Baltijas valstu zelta piederību un savstarpējo finansiālo pretenziju risināšanas jautājumiem.
Pildot Foreign Office uzdevumu vākt visu iespējamo informāciju rezidējošā valstī par situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, britu vēstniecība Stokholmā 1954.gada 10.novembrī nosūtīja uz Londonu diezgan sensacionālu informāciju. Tie bija izvilkumi no raksta "Partizānu kauja baznīcā Rīgā", kas bija publicēts Zviedrijas laikrakstā "Stockholms-Tidningen". Rakstā bija uzsvērts, ka, neraugoties uz desmit intensīviem padomju režīma realizēto represiju un vajāšanu gadiem, pretošanās kustība Baltijas valstīs vēl ir dzīva. To apliecina nacionālo partizānu kauja ar padomju drošības spēkiem Latvijas galvaspilsētas Rīgas pašā centrā - Svētā Mateja baznīcā.

Kauja Svētā Mateja baznīcā

Aprakstot konkrēto notikumu, raksta autors konstatē, ka partizāni Latvijā joprojām pārvietojas no viena rajona uz otru, un viena šāda grupa pagaidu patvērumu bija atradusi baznīcā Rīgā. Pēc padomju Iekšlietu ministrijas karaspēka vienības uzbrukuma sākās nikna kauja, kuras laikā pretinieki izmantoja ložmetējus, rokasgranātas, citus ieročus un pat nažus. Beigās pretinieki pat lika lietā dūres un žņaudza viens otru. Kaujas laikā daudzi partizāni tika nogalināti. Padomju vara atriebjoties arestēja un deportēja uz Sibīriju vikāru Pēteri Medni, kas dažkārt sludināja baznīcā. Viss liecina par to, ka desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un padomju režīma izveides Baltijas valstīs to iedzīvotāji negrib dzīvot pakļautībā. Notikusī kauja Rīgā apstiprina, ka Baltijas valstis Padomju Savienībai joprojām ir kā kaujas lauks.
Bet aizvadītajos gados, atzīmē zviedru laikraksts, pretošanās kustība Latvijā Lietuvā un Igaunijā ir cietusi ļoti lielus zaudējumus, tā ir ievērojami novājināta. Padomju režīma pusē ir liels pārspēks. Lai apgrūtinātu partizānu darbību, tiek izcirsti meži, veikta privāto zemnieku saimniecību likvidēšana un realizēta vienlaidu kolektivizācija un citi pasākumi. Padomju režīma represijas devušas būtisku triecienu partizānu atbalsta bāzei iedzīvotāju vidū.

Dzelzs aizkars pār Baltijas valstīm

Britu vēstniecība, atreferējot zviedru "Stockholms Tidningen" ievietoto rakstu, pievērš uzmanību arī citiem padomju režīma politikas aspektiem Baltijas valstīs. Lai stiprinātu savas pozīcijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, PSRS šeit palielina militāro klātbūtni. Baltijas reģionā ir koncentrēti lieli sauszemes, jūras un gaisa spēki. Latvijā tiek izbūvēts liels, supermoderns kara lidlauks Krustpilī, kurā veido četrus paralēlus skrejceļus smagajiem bumbvedējiem. Tiek celts arī lidlauks netālu esošajos Variešos, kur savukārt būs izvietoti iznīcinātāji. Trīs aviācijas pulki atrodas ap Rīgu, tajā skaitā Spilvē. Padomju kara aviācija bāzējas arī Tukumā, Vaiņodē un Grobiņā.
Nobeigumā laikraksta korespondents konstatē, ka dzelzs aizkars nepielūdzami ir nolaidies pār Baltijas valstīm un, lai gan vēl nesen tās bija samērā viegli pieejamas, tagad ārzemniekam jāsastopas ar ievērojamām grūtībām, saņemot iebraukšanas atļauju.
Arhīva dokumenti liecina, ka britu vēstniecība Stokholmā iepriekšminēto laikraksta publikāciju nosūtīja ne vien uz savu Ārlietu ministriju, bet arī kolēģiem Maskavā, lai tie varētu labāk izvērtēt PSRS ārējo un iekšējo politiku.

Britu vēstniecība ziņo no Maskavas

Britu vēstniecība Maskavā 1954.gada 23.martā nosūtīja uz Londonu interesantu ziņojumu par nejaušu tikšanos restorānā "Ararats" ar padomju Lietuvas literatūras un mākslas dekādes dalībniekiem. Dokumentā ļoti detalizēti aprakstīta vakariņu norise, tas, kā ap 25 lietuviešu kultūras darbinieki vakara gaitā pievienojās Anglijas un Austrālijas diplomātu kompānijai, izņemot vienu ap 48 gadus vecu lietuviešu sievieti. Tikšanās laikā tika dziedātas lietuviešu dziesmas un raisījās sarunas par dzīvi. Komunikācija pārsvarā notika angļu un vācu valodā. Lietuviešu literāti un gleznotāji, uzzinājuši, ka sarunu partneri ir Anglijas un Austrālijas diplomāti, pajautāja: "Kad Lietuva atkal būs brīva? Kad Anglija mums nāks palīgā? Kā jūs domājat, cik ilgi mēs vēl pacietīsim krievus? Neuzklausot brīdinājumus, kas pēc šiem jautājumiem atskanēja no atsevišķu lietuviešu puses, daudzi lietuvieši tādā vai citādā formā atkārtoja šos izteicienus. Nobeigumā viena no lietuviešu sievietēm uzsauca pat tostu "Lai dzīvo Anglija!".
Atbildot uz lietuviešu lūgumiem, arī britu puse nodziedāja dažas dziesmas angļu valodā, kas izpelnījās skaļus aplausus. Savukārt, kad briti uzsāka dziedāt dziesmu krievu valodā, lietuvieši tai nepievienojās un neaplaudēja. Lietuvieši arī paskaidroja šādu savu reakciju, uzsverot, ka krievu dziesma tiem saistās ar okupāciju, bet angļu - ar cerībām uz brīvību.
Britu vēstniecības ziņojuma nobeigumā uzsvērts, ka tā bija demonstratīva rīcība, kas liecināja par Baltijas valstu inteliģences reālo noskaņojumu pret padomju režīmu. Jāatzīmē, ka britu diplomāti tikšanās gaitā iegūto informāciju no lietuviešu māksliniekiem vērtēja kā nozīmīgu un šo slepeno ziņojumu nosūtīja arī uz Ārlietu ministrijas Pētniecības un informācijas departamentu.

Saspīlējuma mazināšanās pēc Staļina nāves

1955.gads starptautisko attiecību vēsturē saistās ar zināmu saspīlējuma mazināšanos Rietumu demokrātisko valstu un Padomju Savienības un tās sabiedroto attiecībās. To galvenokārt var izskaidrot ar padomju līderu nomaiņu, jo pēc J.Staļina nāves jaunie PSRS vadītāji nebija tik agresīvi noskaņoti un meklēja ceļus, kā uzlabot attiecības ar Rietumiem. Pirmā bezdelīga, kas apliecināja konstruktīvāku pieeju pēckara problēmu risinājumam, bija Austrijas jautājuma noregulēšana, ko izdevās panākt, maijā noslēdzot līgumu par valsts statusu. Līgums noteica, ka Austrija, kas līdz tam bija sadalīta padomju un amerikāņu okupācijas zonās, turpmāk būs vienota valsts. Vienošanās arī atzina Austrijas neitralitāti un noteica, ka līdz decembrim no tās jāizved ASV un PSRS okupācijas karspēks.

Padomju "atkušņa" atblāzma Ženēvā

Centrālais notikums 1955.gadā, kas apliecināja zināmu atkušņa sākumu, bija jūlijā sanākusī lielvalstu vadītāju konference Ženēvā. Šī lielvalstu vadītāju tikšanās drīz vien pēc Austrijas problēmas atrisināšanas par savu pamatuzdevumu izvirzīja pēckara posmā radušos sarežģītāko starptautisko problēmu risinājuma meklēšanu. Bija paredzēts apspriest tādus jautājumus kā bruņošanās tempu mazināšana, drošības nostiprināšana, demilitarizētu zonu izveide Viduseiropā, Vācijas jautājums un citi. Vislielāko Padomju Savienības neapmierinātību izraisīja ASV prezidenta D.Eizenhauera priekšlikums īstenot tā saukto atvērto durvju politiku, kuras ietvaros ASV un PSRS izlūklidmašīnas varētu brīvi pārlidot abu valstu teritorijai un tādējādi stiprināt starpvalstu uzticību un vispārējo drošību. Padomju līderis Ņikita Hruščovs noraidīja priekšlikumu, nosaucot to par aizsegu spiegošanai. ASV tādējādi ieguva jaunu kārti propagandas karā ar PSRS.

Baltijas valstu liktenis lielvalstu sarunās

Četru lielvalstu - ASV, PSRS, Lielbritānijas un Francijas - samitā Ženēvā ASV prezidents D.Eizenhauers ierosināja konferences darba kārtībā iekļaut arī Baltijas valstu jautājuma apspriešanu, uzskatot to par svarīgu pēckara Austrumu un Rietumu noregulējuma sastāvdaļu. Padomju Savienības puse kategoriski noraidīja šādu priekšlikumu. Lai arī Baltijas jautājums netika iekļauts oficiālajā konferences darba kārtībā, kā atzīmē ASV pētnieks Roberts A.Vitas, tas tika pārrunāts neoficiālajās lielvalstu delegāciju sarunās. Presei tika paziņots, ka Baltijas jautājums pārcelts uz nākamo četru lielvalstu ārlietu ministru konferenci, kas sanāks 1955.gada oktobrī un būs Ženēvā uzsāktā turpinājums. Bet arī šoreiz Kremlis nobloķēja jautājuma apspriešanu. Interesanti atzīmēt, ka bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis šajā laikā pat devās uz Ženēvu cerībā saņemt formālu pārstāvību. Viņa pūles bija veltas, jo padomju puse to nepieļāva.

Baltijas jautājuma "metafiziskais raksturs"

Zināma loma Baltijas jautājuma aktualizēšanā Anglijā bija ārpolitiskajiem aspektiem, parlamenta deputātiem, kas ik pēc kāda laika noturēja debates par šo problēmu, preses interesei, baltiešu trimdas organizācijām un arī atsevišķiem politiķiem. 1955.gada janvārī un februārī zināma rosība Ārlietu ministrijā sākās pēc parlamenta deputāta P.J.Noela-Beikera vēstules ministram Antonijam Īdenam. Deputāts lūdza izskaidrot viņam valdības jaunākās nostādnes attiecībā uz Baltijas valstu juridisko statusu. Pēc nepilna mēneša, 3.februārī, Noels-Beikers beidzot saņēma atbildi. Tās ievadā bija uzsvērts, ka Baltijas jautājumam ir "metafizisks raksturs" un tāpēc katrs publiski izteikts apgalvojums vispirms ļoti uzmanīgi jāizvērtē no ārpolitiskā, iekšpolitiskā, kā arī no juridiskā aspekta. Vēstulē tālāk sekoja jau pazīstamais Anglijas valdības pozīcijas skaidrojums, kurā akcentēta Lielbritānijas pieejas konsekvence, balstīšanās uz starptautisko tiesību normām, pastāvošo realitāšu atzīšana, kā arī tas, ka 15 gadus pēc notikušā briti tikai de facto ir atzinuši PSRS veikto Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju

Briti noraida padomju pretenzijas

Jauna nianse britu nostājas skaidrošanā: šajā Ārlietu ministrijas vēstulē, atšķirībā no iepriekšējām, uzsvērts, ka Viņas majestātes valdība noraida padomju puses pretenzijas uz tiesībām pārstāvēt Anglijā arī triju Baltijas valstu intereses. Akcentēts tas, ka vienlaikus padomju puses neatzīst nekādā kapacitātē bijušo Baltijas republiku diplomātus. Tādā situācijā savukārt Anglija nevar paziņot, ka Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības Londonā tiek likvidētas. Šo valstu vēstnieki un to darbinieki joprojām bauda zināmas privilēģijas. Ļoti svarīgi, ka Baltijas valstu bijušās vēstniecības Londonā ļoti atbalsta baltieši, kas dzīvo Anglijā un arī citās Rietumu valstīs. Šo faktu Ārlietu ministrija nevar ignorēt. Tomēr valdība uzskata, ka Anglijā pašlaik nedarbojas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Republikas vēstniecības un tajās netiek veiktas kaut kādas konsulāras darbības.

Arī praktiskas problēmas

Baltijas jautājuma pastāvēšana pēckara periodā radīja arī zināmas praktiska rakstura problēmas. Britu Ārlietu ministrija diezgan regulāri saņēma vēstules ar lūgumu precizēt Baltijas valstu pilsoņu statusu. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka pēc bijušo Baltijas valstu pilsoņu nāves bija jārisina īpašuma piederības un mantošanas jautājumi. Tipiska šajā ziņā ir 1955.gada 4.martā atsūtītā A.Kremera (A.Kramer) advokātu firmas vēstule sakarā ar Lietuvas Republikas pilsones Feivelas Pikelni (Feivel Pikelny) nāvi. Britu ārlietu resors parasti, atbildot uz šādiem pieprasījumiem, atstāstīja valdības oficiālo pozīciju un ieteica vērsties tiesā, kas varētu pieņemt attiecīgu juridiska rakstura lēmumu.

Pasaules sirdsapziņa runā

1955.gada marta beigās Anglijas Ārlietu ministrijas Ziemeļu departamenta vienam no atbildīgajiem ierēdņiem lordam Dželiko (Jellicoe) bija saruna ar Igaunijas vēstniecības vadītāju Londonā A.Tormu. Viņš informēja britu ārlietu resoru, ka tuvākajā laikā Strasbūrā notiks Eiropas sagūstīto tautu asambleja. Lai pasākumam piedotu lielāku rezonansi, to bija plānots sasaukt vienlaikus ar Eiropas Padomes sēdi. Asamblejas priekšsēdētājs A.Tormam pirms kāda laika bija izteicies, ka šoreiz tas būs "pilna apjoma pasākums", lai pievērstu pēc iespējas plašākas pasaules sabiedrības uzmanību apspiesto nāciju stāvoklim Austrumeiropā. Asamblejas darbā bija apsolījuši piedalīties bēgļu organizāciju vadītāji no Eiropas un Amerikas.
Savā atskaites ziņojumā par šo sarunu ar A.Tormu britu Ārlietu ministrijas ierēdnis uzsvēra, ka baltiešu pārstāvis īpaši centies noskaidrot Lielbritānijas attieksmi pret šo asamblejas rīkoto sanāksmi. Lords Dželiko uzsvēra, ka Anglijai nav principiāla rakstura iebildumu pret asamblejas sēdi Strasbūrā. Viņš vienlaikus arī atzīmēja, ka Lielbritānijas valdība oficiāli neatzīst asambleju, un izteica cerību, ka tā nemēģinās piespiest Eiropas Padomi iesaistīties t.s. dzelzs aizkara aktivitātēs.
Šāds Anglijas pozīcijas skaidrojums nepārprotami liecināja, ka tā centās realizēt daudz uzmanīgāku politiku Baltijas jautājumā nekā ASV. Anglija it kā palika malā un neiesaistījās pasākumos, kam bija izteikti pret PSRS politiku vērsts raksturs.

Austrumu un Rietumu dialoga gaisotnē

1955.gada pavasarī Eiropas lielvalstu un arī ASV diplomāti bija iesaistīti Austrumu un Rietumu dialoga attīstībā, pēckara perioda samilzušo problēmu risinājuma meklēšanā. Svarīgākie jautājumi šajā sakarā bija četru lielvalstu vadītāju tikšanās sagatavošana, okupētās Austrijas jautājums, Vācijas problēma u.c. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vēstniecības Londonā, iegūstot informāciju par šiem procesiem, centās iekļauties tajos un kārtējo reizi aktualizēt Baltijas valstu problēmu kā svarīgu vispārēja pēckara noregulējuma sastāvdaļu. 1955.gada 29.aprīlī Lietuvas Republikas vēstnieks Anglijā B.Balutis nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram Haroldam Makmilanam (Harold Macmillan). Tajā viņš, atsaucoties uz plānojamo lielvalstu konferenci, atzīmēja, ka lēmumi, kas tiks pieņemti šajā samitā, noteikti ietekmēs Lietuvas valsts un tās pilsoņu vitālās intereses nākotnē. Paužot nelokāmu lietuviešu tautas vēlmi būt brīvai un atgūt savu valstisko neatkarību, B.Balutis uzsvēra, ka pašreizējā stāvokļa smagākā problēma ir valsts okupācija. Lietuvas vēstnieks, uzrunājot H.Makmilanu, diplomātiski izteicās: "Es iedrošinos cerēt, ka arī turpmāk Viņas majestātes valdība stingri realizēs tādu pašu politiku kā ASV un svinīgi deklarēs, ka abas valstis nebūs līdzdalībnieces jebkādam līgumam, kurš apstiprinātu vai pagarinātu agrāk suverēno Austrumeiropas valstu palikšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jūgā."

Baltiešu vienotā taktika

Līdzīgi kā Lietuvas diplomāts B.Balutis rīkojās arī Igaunijas vēstnieks Londonā A.Torma. Viņš tāpat kā Lietuvas kolēģis 29.aprīlī nosūtīja vēstuli Anglijas valdības ārlietu ministram, atgādinot, ka jau daudzus gadus informē Lielbritāniju par Igaunijas prettiesisko un nelikumīgo okupāciju. Neraugoties uz padomju režīma smagajām represijām, igauņi, pēc A.Tormas domām, nav zaudējuši pretestības garu un neatkarības atjaunošana turpina būt viņu galvenais mērķis. Igauņu tauta un citas apspiestās nācijas gūst lielu morālu atbalstu no Rietumu demokrātisko valstu regulārajiem paziņojumiem par Baltijas problēmu. Vēstules nobeigumā A.Torma atzīst, ka četru lielvalstu gatavotā tikšanās tiek gaidīta ar zināmām bažām, cerot, ka Rietumu demokrātiskās valstis tomēr paliks uzticīgas viņu agrāk pasludinātajai politikai un noraidīs jebkādus kompromisus ar Padomju Savienību, kas neatbilst starptautiskajai likumdošanai. Pastāvošas problēmas nedrīkst risināt uz apspiesto tautu rēķina.
Arī Kārlis Zariņš gandrīz tajā pašā laikā, 1955.gada 2.maijā, nosūtīja vēstuli H.Makmilanam. Līdzīgi kā pārējie Baltijas valstu vēstnieki, paužot vispārēju atbalstu Eiropas pēckara problēmu mierīgam noregulējumam, K.Zariņš vienlaikus mēģināja vilkt paralēles starp sagatavoto Austrijas Valsts līgumu un latviešu bēgļu stāvokli rietumvalstīs. Viņš pievērsa uzmanību līguma projekta 16.pantam, kas ietvēra drastiskus noteikumus par bēgļu "brīvprātīgu" repatriāciju. Šie noteikumi faktiski pieļāva iespēju izmantot iedarbības līdzekļus attiecībā uz kara bēgļiem no to spēku puses, no kuriem šie cilvēki bija bēguši. K.Zariņš rakstīja, ka, pēc viņa pārliecības, Anglija nevar atbalstīt šādu līguma redakciju. Latvijas sūtnis arī ieteica nesasteigt Vācijas jautājumu, bet turpināt diskusijas par tā demokrātisku risinājumu, jo pieeja šai problēmai ir ļoti svarīga Latvijas nākotnei.

Kārlis Zariņš trāpa mērķī

K.Zariņa nosūtītā vēstule sasniedza mērķi, jo britu Ārlietu ministrijā notika papildus Austrijas Valsts līguma projekta 16.panta apspriešana. Sarakste, kas šajā jautājumā notika starp atbildīgiem britu Ārlietu ministrijas darbiniekiem lordu Dželiko un Selbiju, liecina, ka Anglija bija gatava ieklausīties K.Zariņa pārdomās. Lietas labad Ārlietu ministrijā tika pieņemts lēmums panākt šaubīgā formulējuma svītrošanu, atzīstot, ka Austrijas valdībai nevajadzētu izraidīt politiskos bēgļus, kuri atradās tās kontrolētajā teritorijā, bet gan sniegt tiem atbalstu. Britu Ārlietu ministrijas dokumenti liecina, ka atsevišķi tās ierēdņi K.Zariņa sacelto trauksmi tomēr uzskatīja par formālu, jo, pēc viņu domām, līguma projekta 16.pants neparedzēja obligātu pārvietoto personu repatriāciju.
Latvijas sūtnis 1955.gada 26.maijā no Anglijas Ārlietu ministrijas saņēma oficiālu atbildi uz savu ierosinājumu. Tā bija ļoti īsa, un tajā bija uzsvērts, ka Lielbritānijas valdība saprot K.Zariņa satraukumu un apstiprina apņemšanos svītrot līguma galīgajā redakcijā pretrunīgo 16.panta formulējumu.
1955.gada pavasarī notikušās saskaņotās visu triju Baltijas valstu vēstniecību aktivitātes Anglijā bija devušas rezultātus. Tādējādi rietumvalstīm diezgan veiksmīgi tika atgādināts par Baltijas problēmu un tās rašanās cēloņiem, kā arī panākta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļiem bīstamā formulējuma nomaiņa Austrijas Valsts līgumā.