Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Izvešana: vai varēja pretoties?
RITVARS JANSONS, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists

Vai Latvijas iedzīvotāji komunistiskās okupācijas laikā varēja izbēgt no izvešanas vai arī pretoties izvedējiem? Vēl nepublicētie Krievijas Federācijas Valsts arhīva dokumenti par 1949. gada 25. martā no Latvijas deportēto iedzīvotāju apsargāšanu un uzskaiti, kas ir autora rīcībā, liecina, ka dažiem upuriem no vajātājiem tomēr izdevās aizbēgt.

Konvojētā vagonā – uz nometinājumu

Pēkšņa ielaušanās mājās, cilvēku dzīšana uz stacijām, izsūtīto ešeloni… Tās ir tikai dažas traģikas un skumju caurstrāvoto atmiņu atblāzmas par šo mūsu tautas melno dienu. Dokumenti par 1949. gada 25. marta izvešanu liecina, ka viens no staļinisma drausmākajiem noziegumiem pret otrreiz okupēto Latviju bija racionāli izplānots pat vissīkākajās detaļās. Lai izvestie ceļā uz PSRS "attālākajiem rajoniem" un nometināšanas vietām neizbēgtu, bija izstrādāta vesela sistēma. Tā noteica kārtību, kādā LPSR iekšlietu un drošības iestādes deportētos cilvēkus "nodeva" PSRS iekšlietu darbiniekiem ārpus Latvijas.

Izsūtīto ešelonu pavadīšanai LPSR iekšlietu ministrs Augusts Eglītis bija norīkojis ešelona priekšniekus un viņu vietniekus. Vilciena sastāvā līdzi brauca arī divdesmit piecu cilvēku liels apsardzes konvojs, ko vadīja konvoja karaspēka virsnieks. Labi pazīstot kontingenta morāli, konvoja priekšniekam adresētajā instrukcijā jau pirms "operācijas" sākuma bija norādīts, ka "konvojs nedrīkst piesavināties izsūtīto mantas".

Lai deportācijai nolemtie nevarētu izbēgt, PSRS Iekšlietu ministrija jau 1949. gada marta sākumā izstrādāja speciālu instrukciju, kas sīki un smalki noteica noziedzīgās akcijas norisi. Pirms izsūtīto ievietošanas ešelonā vagonu ārējai apsardzei nostādīja kareivjus. Dzelzceļa stacijās pieņemot izvedamos, ešelonu priekšnieki no drošības iestāžu darbiniekiem ieguva informāciju par to, kuri no deportējamajiem ir iespējamie bēgļi. Potenciālos bēgļus un cilvēkus, kuri izsūtījumā devās bez ģimenēm, ievietoja vilciena sastāva priekšējos vagonos, apsargājot īpaši vērīgi. Visi zemnieku līdzpaņemtie asie priekšmeti (cirvji, zāģi) vilcienā bija jānodod atsevišķai glabāšanai. Grupveida bēgšanas gadījumā ešelona priekšniekam bija jāpavēl apturēt vilcienu, bet konvojam nekavējoties bija jāķer izbēgušie. Instrukcija atļāva konvojam šaut uz bēgļiem. Ja izbēgušos tomēr nepaspēja noķert, par viņu pazīmēm bija jāinformē tuvākā iekšlietu nodaļa, kas tālāk nodarbojās ar bēgļu tvarstīšanu.

Čekistu detalizēti izstrādātais 1949. gada marta izsūtīšanas plāns tomēr nespēja novērst situācijas, kad izsūtītie baltieši atpalika no ešeloniem vai pat izbēga. Zināms, ka ceļā uz Krasnojarskas apgabalu, uz kuru deportēja 13 823 baltiešus, izbēga deviņi vīrieši un septiņas sievietes. "Golgātas ceļā" uz Krasnojarskas apgabalu drošības iestāžu varā nonāca septiņi no izbēgušajiem.

Čekistu izstrādātajās instrukcijās neizpalika arī skrupuloza izvedamo uzskaite. Pēc tam, kad izsūtītos sagrūda ešelonos, sastādīja katrā vagonā ieslodzīto sarakstu. Braucienu galapunktos (Krasnojarskas novadā Novosibirskas, Tomskas, Omskas, Irkutskas un Amūras apgabalos) izvedamos nodeva vietējām iekšlietu pārvaldēm. No drošas nāves ceļā uz Jakutiju (arī tur bija paredzēts izvietot daļu no Latvijas izsūtīto) cilvēkus paglāba ziņa, ka deportētos nevar transportēt laika apstākļu dēļ.

Staļiniskā lielvalsts centās izslēgt pat vismazāko iespēju, ka deportāciju upuri varētu no sev varmācīgi uzspiestā likteņa izbēgt. 1948. gada 21. februārī PSRS valdība pieņēma lēmumu, kas vēl vairāk pastiprināja PSRS "attālākajos rajonos" nometināto personu pārraudzību un uzskaiti.

Vai bija iespējams stāties ceļā?

Kaut arī bija atsevišķi (arī bruņoti) protesti, 1949. gada marta deportācijas Latvijā kopumā notika bez izteiktas iedzīvotāju pretošanās. Vispārējā baiļu, terora un nereti vērojamās nodevības gaisotnē aktīvāka bruņota pretstāve bija apgrūtināta.

Valsts drošības ministrijas (VDM) darbinieki un karaspēks lauku pagastos bija ieradušies jau nedēļu pirms 1949. gada 25. marta. Tas vietējos iedzīvotājos radīja bažas, ka varētu atkārtoties 1941. gada 14. jūnija drausmais scenārijs. Drošībnieku klātbūtne veicināja bēgšanu no izvešanas, pirms vēl gūstītāji ieradās upuru dzīvesvietās.

Fakti liecina, ka Rīgas apriņķī bija paslēpušies vairāk nekā 30 procenti no izsūtīšanai nolemtajiem darbaspējīgajiem vīriešiem. Valkas apriņķī no izsūtīto skaita tikai 26 procenti bija vīrieši, turklāt 40 procenti no viņiem bija vecumā no 60 līdz 95 gadiem. Ludzā izbēga 20 izsūtīšanai paredzētās ģimenes, kā arī daudzi jaunieši, kuriem ģimenes vēl nebija. Izbēgušo vietā represīvo iestāžu darbinieki izveda citus iedzīvotājus, kuru vārdi bija iekļauti tā sauktajos rezerves sarakstos.

Palīdzot restaurēt vismaz piecdesmit piecu izbēgušo (viņu skaitā – arī divdesmit sieviešu) tālāko likteni, arhīvu dokumenti un laikabiedru atmiņas vēsta, ka viņi pievienojās nacionālo partizānu grupām Latvijas mežos. Jau 1949. gadā Valsts drošības ministrija nogalināja divdesmit piecus bēgļus, bet pārējiem bija lemts nonākt čekas pagrabos. 1950. gadā no izbēgušajiem bija palikuši dzīvi tikai pieci...

Lūk, ko stāsta bijušais nacionālais partizāns Valdis Dzelzgalvis – arī viņš 1949. gada 25. martā bija viens no izvešanai nolemtajiem: – 1949. gada martā man bija divdesmit viens gads. Mācījos Kandavas lauksaimniecības tehnikumā. Tas, ka izbēgu, bija laimes gadījums, jo vēl pirms mācībām apmeklēju šoferu kursus un burtiski piecas minūtes pirms izvedēju ierašanās izgāju no mājām. Tehnikumā mācību biedri brīdināja, ka mani jau meklējot. Izeja bija tikai viena. Kopā ar draugu, kuram arī draudēja izsūtīšana, devāmies uz Vandzenes pagastu un pievienojāmies Pētera Čevera nacionālo partizānu grupai.

Lai gan Čevera grupa 1948. – 1950. gadā bija viena no spēcīgākajām Kurzemes partizānu grupām, tai tomēr neizdevās pasargāties no vajātājiem. 1950. gada naktī no 1. uz 2. novembri grupas partizānus, arī Valdi Dzelzgalvi, nodevīgi sagūstīja čekas aģenti P. Čevera bijušā leģiona dienesta biedra Arvīda Gailīša vadībā. Trim no sagūstītajiem čeveriešiem piesprieda nāvessodu. Trim jaunākajiem – Valdim Dzelzgalvim, Arendam Lapiņam un Ziedonim Ālam (arī viņš izvairījās no izvešanas) – 25 gadus koncentrācijas nometnēs.

Padomju režīmam bija izdevies novērst plašākas pretošanās iespējas deportācijām. Salīdzinot ar nacionālo partizānu spēkiem, izvedējiem bija milzīga priekšrocība skaita un apbruņojuma ziņā. Baidoties no iespējamās bruņotās pretošanās deportācijas laikā, LPSR VDM īsi pirms izvešanas arestēja vairākus iepriekšējos gados legalizējušos partizānu komandierus un partizānus. Lai nepieļautu atbalstu "pretpadomju elementiem", 1948. un 1949. gada pirmajos trīs mēnešos Latvijā bija notikušas intensīvas tā sauktās kadru tīrīšanas – potenciāli neuzticīgo padomju, valsts iestāžu, kolhozu un kooperatīvu darbinieku atlaišana no amatiem.

Pirms deportācijas PSRS un LPSR represīvās struktūras darīja visu iespējamo, lai jau iedīglī noslāpētu pretošanos izvešanai un nepieļautu iedzīvotāju bēgšanu. Visā Latvijas teritorijā pastiprināja pasu režīmu – iedzīvotāju pārvietošanās kontroli. Atsevišķu apgabalu iedzīvotājus (piemēram, Liepājā un Liepājas apriņķa pierobežas rajonos) pirms deportācijas filtrēja – īpaši rūpīgi pārbaudīja, arī īslaicīgi aizturot vai arī izraidot no izfiltrētā apgabala bez atgriešanās tiesībām.

Fakti liecina, ka veiksmīgākā iespēja pretoties deportēšanai bija bēgt, vēl pirms izvedēji ieradās pēc kārtējā upura, jo pēc aizturēšanas to izdarīt bija ļoti grūti. Aizturētos izvedamos atbrīvot praktiski bija neiespējami.

***
1949. gada 25. – 29. martā no Latvijas izsūtīja 42 975 cilvēkus
95,60% no izsūtītajiem bija latvieši
58,10% no izsūtītajiem bija sievietes
31,95% deportēto bija līdz 20 gadiem veci
14% – līdz 10 gadiem veci
7,56% – vecāki par 70 gadiem
51,9% no izsūtītajiem bija zemnieki
izsūtījumā mira 4941 cilvēks
vismaz 183 cilvēki mira jau ceļā uz izsūtījumu.

Deportētāju rīcībā bija šādi spēki: 8313 PSRS VDM iekšējā karaspēka militārpersonas, 3300 PSRS un LPSR drošības ministriju darbinieki, 9800 LPSR VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 12000 Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas un padomju aktīvisti (liela daļa no viņiem bruņota). Kopā minēto deportētāju skaits sasniedza 33 413.

Saskaņā ar PSRS VDM Iekšējā karaspēka 5. divīzijas 24. pulka informāciju 1949. gadā pulka darbības rajonā – divpadsmit apriņķos – bija trīsdesmit nacionālo partizānu grupas (kopā 219 partizāni) un piecpadsmit partizāni, kas darbojas vienatnē.

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home