Robežsargi piemin 1940. gada upurus
AIJA LULLE
   Dagdā, Zilupē, Abrenē un Krāslavā pirms piecdesmit deviņiem gadiem arestēja vairāk nekā simt robežsargu. Šogad dzīvi palikušie vīri, viņu radi un pašreizējie robežsargi pieminēja upurus, atklāja piemiņas plāksni bojāgājušajiem un apmeklēja modernos Kaplavas un Silenes robežapsardzes punktus.

   Kad 1940. gada 9. oktobrī robežsargi ieradās rotu izvietojumos pēc algas, daļa no viņiem, t. i., gandrīz viss komandējošais sastāvs un sardžu priekšnieki, tika arestēti. Sešus no viņiem nošāva Baltezerā, vēl daži pēc gada tika atrasti noslepkavoti Latvijas, citi gāja bojā padomijas cietumos. Tāpēc šajās dienās Valsts robežapsardzes Galvenajā un teritoriālajās pārvaldēs notika personālsastāva svinīgās sanāksmes, kurās godināja bojā gājušo piemiņu. Valsts robežapsardzes Galvenā pārvalde kopā ar Daugavpils kolēģiem nedēļas nogalē organizēja veterānu izbraukumu uz Krāslavas rajona Indru un Mateikiem, kur atklāja piemiņas plāksni bojā gājušajiem.

Palīdzēja robežsargu rūdījums
   Viens no vecākajiem dzīvi palikušajiem vīriem ir bijušais Zilupes bataljona sardzes priekšnieks, 1905. gadā dzimušais Jānis Birze. 1928. gadā, kad Latvijas Republikas Ministru kabinetā pieņēma Noteikumus par valsts robežu apsardzību, J. Birze jau bija uz robežas. «Es tajā laikā biju pavisam jauns zellis. Ar cītīgu darbu kļuvu par sardzes priekšnieku,» atceras sirmais vīrs. Lai arī tagad jaunajiem robežsargiem ir nesalīdzināmi labāki darba apstākļi, pirmās brīvvalsts laika sargi savu darbu atceras ar lielu mīlestību. Vasarā braukuši ar velosipēdiem, ziemā ar slēpēm. Katram bija ierādīta noteikta apsargājamā teritorija. Pa dienu braukuši apgaitās, bet naktīs dežurējuši slēpņos. Lai pilnīgi pārvaldītu savu apsargājamo teritoriju, vīri sadarbojušies ar vietējiem iedzīvotājiem. Sardzes posteņus ierīkojuši arī privātajās mājās. «Mūsu jaunie sargi ir stalti, braši un spēcīgi. Novēlu viņiem mīlēt dzimteni un sargāt robežu, kā mēs to darījām,» teica Jānis Birze.
   Pašreizējais Daugavpils robežsardzes majors Arvīds Liepiņš, atbildot sirmā vīra vēlējumam, teica, ka vīri pirms sešdesmit gadiem darījuši savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Ne jau varoņu un mocekļu slavu viņi gribējuši iemantot. «Jūs bijāt tādi paši kā mēs. Mīlējāt savas sievas, bērnus un Latviju. Un godprātīgi pildījāt pienākumu,» teica A. Liepiņš. Daudzi robežsargi par savu pienākumu pildīšanu mira ar lodi sirdī, citi izgāja moku un represiju elli, izciešot garos soda gadus Sibīrijā. Roberts Goldbergs, bijušais robežsargs, uz jautājumu par piešķirto sodu atbild: «Es, tāpat kā daudzi citi, saņēmu normu - divdesmit pieci plus pieci gadi - un vēl noziedznieka titulu.»
   Robežsardzē ņēma tikai spēcīgus puišus. Smagos lēģera gadus izdevies izturēt, tikai pateicoties robežsardzes rūdījumam. «Daudzi latvieši, ar kuriem kopā strādāju, saļima un mira manu acu priekšā, bet es izdzīvoju. Man, kā mašīnai, bija numurs uz muguras. Ēdu smirdīgas maitu zupas, izslimoju malāriju, izcietu fiziskus un garīgus pazemojumus,» stāstīja Jānis Birze. Pēc atbrīvošanas medus maize bijušos robežsargus negaidīja arī dzimtenē. Simt kilometru rādiusā ap Rīgu nedrīkstēja pierakstīties, čeka turpinājusi interesēties par viņiem un viņu tuviniekiem.

Vecie un jaunie robežsargi
   Piemiņas pasākumu ietvaros robežsardzes veterāni apciemoja Kaplavas un Silenes robežapsardzes punktus. Tie uzbūvēti atbilstoši visiem Eiropas Savienības standartiem. Robežsargi ir laipni, izskatīgi un lepni par modernajām darba vietām. Lai arī pagājis vairāk nekā pusgadsimts, lai arī tagad robežsargu apstākļi ir daudz labāki, vecajiem vīriem ar jaunajiem ir daudz pārrunājamu un salīdzināmu lietu. Tagad Kaplavā posteņos strādā divi cilvēki, bieži ņemot palīgā suņus. «Mēs gājām vieni. Labākajā gadījumā līdzi bija suns,» atceras vecais robežsargs Antons Ratnieks. Vīri nesargājuši sevi, bet gan Latvijas robežu. Roberts Goldbergs jaunajiem vēlēja neaizmirst, ka robežsardze nav armija, kurā dienē tikai gadu vai divus. Tas ir ārkārtīgi grūts un atbildīgs darbs. Viņš jaunajiem vēlēja cienīt un mīlēt savu ģenerāli, kā viņi savulaik mīlējuši Ludvigu Bolšteinu.
   Vecie vīri darba gadus robežsardzē atceras kā gaišāko un vērtīgāko posmu savā dzīvē. Arī jaunie godā savu priekšgājēju piemiņu - vairākos robežsardzes punktos iekārtoti stendi, kuros apkopotas liecības par tā laika notikumiem.

© Neatkarīgā Rīta Avīze. Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta
uz Noziegumi pret cilvēci