"Man ir jāiet uz priekšu!"
Līvija Leine

Lai arī Birutas Rodovičas seju visu laiku rotāja smaids, mūsu saruna lielākoties bija par sāpēm. Par pārdzīvoto pēc tam, kad tika sagrauta Īles nacionālo partizānu vienība, kurā viņa, toreiz pusaudzes gados, bija sakarniece.

Birutas Rodovičas ģimene
Tēvs Jānis Būčiņš, apcietināts 1949.gadā, sodīts pēc Krievijas kriminālkodeksa 58.-1a panta, sodu izcietis Amūras apgabalā. Miris 1990.gadā. Bija Lāčplēša Kara ordeņa otrās pakāpes kavalieris.
Māte Emma Būčiņa, izdzīta no mājām 1949.gadā ar sainīti rokā, mirusi 1978.gadā.
Brālis Uldis Būčiņš - leģionārs, pēc kara arestēts un nosūtīts uz Noriļskas filtrācijas nometni. Mira 1979.gadā no sirds nepietiekamības.
Brālis Ārvaldis Būčiņš - apcietināts 1947.gadā, notiesāts pēc Krievijas kriminālkodeksa 58.-1a panta uz desmit gadiem, sodu izcietis Kazahijas PSR, Džezkazganas nometnē, sirgst ar plaušu un sirds slimībām.
Brālis Jānis Būčiņš - apcietināts 1947.gadā, notiesāts pēc Krievijas krimināllikuma 58.-1a panta uz 25 gadiem, sodu izcietis Vorkutā, sirgst ar plaušu tuberkulozi.
Brālis Elmārs Būčiņš - apcietināts 1949.gadā, notiesāts pēc Krievijas kriminālkodeksa 58.-1a panta uz 25 gadiem, sodu izcietis Irkutskā, sirgst ar kavernozu plaušu tuberkulozi, invalīds.

Biruta Rodoviča, dzimusi Būčiņa - dzimusi 1933.gada 28.martā, apcietināta 1949.gada 18.aprīlī, notiesāta pēc Krievijas kriminālkodeksa 58.-1a panta, sodu izcieta Volgas - Donas kanāla koncentrācijas nometnē.
- Man bija sešpadsmit gadu, kad arestēja, - atceras Biruta Rodoviča. - Mūs bija nodevis viens čekists, kas bija ielavījies Īles grupā, - Marģers Vītoliņš. Pēc tam, kad bija notikusi kauja meža bunkurā, kad bija saņemti ciet tie vīri, kuri pēc kaujas bija palikuši dzīvi, čekisti atnāca arī uz mūsmājām - Naudītes pagasta Lejasirbēm.
- Kā jūs pati sasaistījāties ar nacionālajiem partizāniem?
- Pirms 1946.gada Jāņiem mūsmājās ienāca divi jauni, skaisti puiši. Viņi gribēja runāt ar tēti. Kad viņi aizgāja, tētis pastāstīja, ka tie ir leģionāri, ka viņi slēpjas mežā, ka viņiem vajadzīgs atbalsts. Tētis teica: bērni, mums jābūt uz to gataviem.
- Kāpēc viņš bija par to tik pārliecināts?
- Viņš bija pagasta aizsargu priekšnieks. Viņš jau tad zināja, kas mūs agri vai vēlu var sagaidīt, ja Latvijā turpināsies padomju vara. Pirmais priekšstats par iebrucējiem no Krievijas man radās 1941.gadā. Kādu dienu mājās ienāca krievi, vandījās pa istabām, ar durkļiem sagrieza gleznu - mammītes portretu. Mani tas ļoti aizvainoja. Kopš tā brīža manī jau bija naids pret viņiem.
- Kāpēc viņi tā darīja?
- Vienkārši rieba par to, ka mēs skaisti dzīvojam. Toreiz viņi sabojāja arī citas gleznas, sašķaidīja puķu podus. Atceros, kā tētis grūda viņus no istabas laukā, bet tie grasījās tēvu nošaut. Tad mammīte nometās viņu priekšā uz ceļiem, lūdzās, lai nešauj. Tas bija briesmīgi. Toreiz zaldāti bieži klīda pa laukiem, darīja, ko gribēja. Pēc pieredzētā viņu viesošanās reizē mums bija viegli partizāniem dot zvērestu, ka esam ar mieru kalpot Latvijai.
- Kā jūs partizāniem palīdzējāt?
- Tētis deva pajumti, ja vajadzēja, pajūgu, mammīte cepa maizīti. Braucām uz Rīgu, uz armijas veikalu, pirkām formastērpus, pārtiku. Es izplatīju proklamācijas, nesu uz bunkuru medikamentus, visu, ko vajadzēja?
- Bail nebija?
- Nē. Manī bija tāds kā azarts, ka spēju Latvijas labā ko darīt. Vienīgais, ko tagad nožēloju: par maz esmu izdarījusi. Un bija jau arī tie laiki skaisti. Tā taču bija jaunība. Bez tam brāļi taču bija leģionāri.
- Kāds veidojās viņu liktenis?
- Vecāko brāli Uldi krievi savāca tūlīt pēc māju ķemmēšanas. Aizsūtīja uz filtrācijas nometni. Pārējie arī nokļuva apcietinājumā.
- Jūs pēc aresta arī tiesāja?
- Lai cik tas būtu jocīgi, Īles grupu, arī mani, tiesāja Lietuvas kara tribunāls. Pēdējā vārdā prasīju, lai atbrīvo tētīti, lai viņa sodu uzliek man. Prokurors uzbrēca, ka tētim vajadzētu visus sodus uzlikt par to, ka viņš savus bērnus ievilcis partizānos. Kopā ar mani pie partizāniem darbojās arī brālis Elmārs.
- Cik viņam toreiz bija gadu?
- Divdesmit pieci. Viņš bija tas, kas ieveda grupā jaunus leģionārus, galvoja par viņiem. Viņam bija krievu nauda, uz kuras bija izdarīta īpaša atzīme, ja viņš šim cilvēkam uzticējās. Kurš to uzrādīja, tikai to grupā uzņēma. Noteikumi bija stingri. Nevarēja vienkārši aiziet uz mežu pat tad, ja biji leģionārs, satikt vīrus un sacīt: es gribu te palikt.
- Un tik un tā viens nodevējs tur ietika?
- Un daudzus nodeva. Mūsu grupu. Talsu grupu.
- Viņš līdz Atmodai nodzīvoja?
- Jūrmalā viņam bija māja, zinājām, kā dzīvo, gribējām vienreiz iet turp, vismaz parunāt. Neļāva. Paši latvieši neļāva. Tagad viņš jau ir miris.
- Savas tiesāšanas lietu jūs tagad esat skatījusies?
- Nē. Kad tiesāja, es pat nezināju, kas tur rakstīts. Krieviski nepratu. Nolika tikai, lai parakstās.
- Pirms tam noteikti iznāca daudz briesmīga piedzīvot.
- Patīkami nebija. Ja ielika uz trim dienām kamerā, tādā kā skapī, kur nevarēja ne apsēsties, ne atgulties. Tikai ar ceļiem pret durvīm puskņūpu atspiesties. Dienā iedeva vienu maizes šķēli un krūzīti ūdens. Tas jau bija čekā Rīgā. No sākuma pratināja Aucē. Tētis mums bija mācījis: "Bērni, tikai neko nestāstiet. Neko. Sakiet: "Nē, nezinu, varbūt"." Es ļoti stingri pie tā turējos. Kad vēlāk satikos ar meitenēm, kas arī bija arestētas, viņas atzinās, ka stāstījušas visu. Es tā nedarīju. Man prasīja: jūs tur izlīmējāt tās proklamācijas, jūs tur vedāt medikamentus? Manas atbildes bija: neatceros, nezinu, varbūt. Kad čekists sāka grābstīties pa savu atvilktni un likt uz galda savus spīdzināšanas instrumentus, tādus kā knaibles, kā īlenus, kā skalpeļus, tad gan šķita - nu būs kaut kas jārunā. Pirms tam jau biju satikusi gaitenī brāli, kas atgriezās no tā kabineta, kurā nu atrados es. Pa viņa pietūkušajām lūpām tecēja asinis… Tomēr saņēmos, neko neteicu. Izmeklētājs krieviski nolamāja mani rupjā vārdā un pateica: Rīgā atzīsies! Pēc tam visu nakti man neļāva gulēt. Uzraugs stāvēja līdzās pie soliņa, uz kura man lika apsēsties. Līdzko galva aiz noguruma noslīdēja lejup, viņš bez žēlastības aiz zoda grūda to augšup, atgādinādams, ka man jābūt nomodā. No rīta mani pratināja vēlreiz. Tagad lamu vārdos klausījos pavisam vienaldzīgi, tik pārgurusi biju.
- Kā klājās Rīgā?
- Arī Rīgā čekisti no manis daudz neizspieda. Sākums tur gan bija pabriesmīgs. Ieveda mani tumšā, mazā kamerā, kur vieta bija tikai vienai dzelzs gultai. Uzraudze atņēma matu sprādzes, zeķes, pat bikšu gumiju. Piedāvāja apsēsties. Uzreiz nesēdos, bet kad noguru, nolēmu to darīt. Iesākumā neko nesapratu, bet tad aptvēru, ka gulta lēnām slīd lejup. Tik drausmīgi pārbijos, ka pieskrēju pie kameras durvīm un sāku kliegt, lai palīdz. Taču durvju actiņā redzēju glūnīgu, smējīgu cilvēka aci. Vēlāk man pastāstīja, ka esot tāda speciāla nervu pārbaude. Kad neko pratināšanās nestāstīju, iestūma tajā skapī.
Reiz, kad veda uz nopratināšanu, satiku tēti. Viņam bija izsisti zobi, seja vienās asinīs. Pratināt veda divas, trīs reizes dienā.
- Jums nav sāpīgi to visu atcerēties?
- Ir. Un nav. Manī ir tāda enerģija, ka varētu darīt vēl un vēl. Tāpēc 16.martā esmu Centrālkapos pie "Daugavas vanagu" pieminekļa. Bērni, pirms gāju, prasīja: nebūs bail? Atbildēju: ja man arī būs jākrīt, es būšu gandarīta, ka esmu kaut ko izdarījusi Latvijas labā. Tas man no bērnības.
- Kādi bija tie gadi, ko pavadījāt Volgas - Donas kanāla būvdarbos?
- Tur bija ļoti grūti.
- Ko jūs tur darījāt?
- Mēs, politiskās, bijām divas brigādes, sievietes vien. Lika nest gulšņus, dzelzceļa sliedes. Tas bija ārkārtīgi grūti. Pašu kanālu arī neraka ar mašīnām, ekskavatoriem, tikai ieslodzītie ar rokām. Kad kanāls kļuva dziļāks, pār to lika stumt ķerras, pilnas ar akmeņiem. Nezinu, vai tas bija tīšām, bet laipas, pa kurām tās vajadzēja stumt, bija ļoti šauras - mazākā neuzmanība, un ķerra gāzās, un cilvēks tai līdzi krita sausajā kanāla gultnē. Man arī tā gadījās, par laimi vēl krastā esot. Ķerra nogāzās lejā pirmā, es noturējos. Ja būtu tikusi jau līdz otram krastam, es te tagad nesēdētu un nesmaidītu.
- Bojā gāja daudzi?
- Jā. Briesmīgi bija arī tas, ka barakās, kur mita politiskie, ielaida iekšā kriminālistes-lesbietes. Agresīvas. Slimas ar sifilisu. Dabūjām, sevi aizstāvot, pat kauties. Vai atkal politieslodzīto zonā iesūtīja kriminālistus-vīriešus. Darba laikā viņiem bija ļauts ar mums darīt visu, ko vēlējās. Nereti jutu, nāk aiz muguras, duncis viņam rokā, gaidi un nezini, kurā brīdī kas ar tevi notiks: vai durs, vai izvaros.
- Viņiem bija uzdevums jūs tiranizēt?
- Šķiet, ka jā. Mēs kopā, visi kā viens sevi aizsargājām. Nevarēja vienatnē iziet ne pa labi, ne pa kreisi. Par laimi mani, meiteni, kas neko no dzīves nezināja, savā paspārnē paņēma daktere Melbārde no Vidzemes. Viņa arī bija partizāniem palīdzējusi. Padomju laikā reklamēja, ka Volgas - Donas kanāls ir komjaunatnes triecienceltne, patiesībā tā bija padomju vergu triecienceltne.
- Ilgi jūs tur turēja?
- Trīs gadus. Bet mājās pa īstam atgriezos tikai 1964.gadā.
- Kā tā? Jums bija kāds papildu sods?
- Nē. No sava kanāla lēģera pārbraucu mājās. Brālis Ārvaldis tolaik atradās soda nometnē Džezkazganā. Pēc Staļina nāves viņu no nometnes atbrīvoja, bet mājās braukt neļāva, turēja tur nometinājumā. Kad 1947.gadā viņu arestēja, viņš bija tikko apprecējies. Kad viņu atbrīvoja no nometnes, sieva aizbrauca pie brāļa ciemos un tur palika. Piedzima meitiņa. Taču tur neko bērnam vajadzīgu dabūt nevarēja - ne pārtiku, ne drēbītes. Brālis rakstīja mammītei, lai aizved. Gadījās, ka tieši tad no apcietinājuma atgriezās tētis. Mammīte par to ļoti priecājās. Negribējās viņus šķirt. Man tajā laikā darbā bija atvaļinājums, piesolījos aizbraukt. Aizbraucu - un satiku savu lielo mīlestību. Tas bija brāļa draugs, pretošanās kustības "Kursa" dalībnieks Gunārs Rodovičs, kurš arī tur izcieta sodu. Gunārs pirms tam manu foto jau bija redzējis un uzreiz sacījis: "Tā meitene būs mana!" Divas atvaļinājuma nedēļas, kas bija atvēlētas ciemiem, pārvērtās par astoņiem gadiem. Brālim pēc mēneša pienāca atļauja braukt mājās, bet es paliku. Kamēr padomju varai pēc septiņpadsmit vara rūdas raktuvēs nostrādātajiem gadiem labpatikās izsniegt Gunāram atgriešanās atļauju. Tur Kazahijā piedzima arī mūsu bērni - 1958.gadā Rūta, 1960. - Uldis. Kad bērniem jau bija jāsāk domāt par skolu, Gunārs sacīja, lai braucu mājās. Sacīju: "Bez tevis - nē." Tad jau viņš atradās tikai nometinājumā. Atlaida atvaļinājumā uz Latviju, aizbraucām uz Rīgu, uz čeku, prasīt, kāpēc viņu nelaiž mājās. Citi atbrauca ap 1956.gadu. Pēc pusgada pienāca atļauja, ka drīkstam atgriezties.
- Tas izklausās pēc pasakas ar laimīgām beigām.
- Bet tā bija! Un es tur biju ļoti, ļoti laimīga. Mēs labi savu mūžu kopā nodzīvojām. Visiem novēlu tādu vīru, kāds bija man. Uzmanīgs, laipns, zelta cilvēks. Viņš visas tavas vēlēšanās, sacīja mana mammīte, no acīm nolasa. Ar viņu nebija kauns iet sabiedrībā. Viņš bija basketbolists, pirms aresta spēlēja Latvijas izlasē. Viņa mammīti, tēti un māsu arī izveda uz Sibīriju.
- Kāpēc jūsu vīru tur tik ilgi turēja?
- Nezinu. It kā pie viņa mājās bijuši atrasti ieroči. Esot smagāka lieta. Tagad viņi, džezkazganieši, mani par tādu kā māsiņu uzskata: Zihmanis, Gūža, Robis Jansons, Otrups. Mēs jūtamies kā viena ģimene.
- Kad atgriezāties, tūdaļ braucāt uz Liepāju?
- Nē. Pierakstu Liepājā nedeva. Mocījāmies gadu pa citām mājām - pie mammītes un tētīša, pie brāļa. Kādu laiku strādāju Rīgā. Liepājā pirmo darbu dabūju tipogrāfijā, pēc tam strādāju veikalos, ratiņrūpnīcā. Par mācīšanos nebija ko domāt. Bija jādomā par bērniem. Mēs ar vīru esam reizēm ļoti grūti dzīvojuši, visu atdevām bērniem. Tas bija to vērts. Meita tagad ir ārste Kuldīgā, znots tur galvenais ārsts. Vecākā mazmeita Tallinā, Konkordijas universitātē, beidza Starptautisko attiecību institūtu, otra mazmeita Līva mācās Kultūras akadēmijā, Kristapiņš - septītajā klasē. Dēls Uldis strādā "RIMI", vedekla Inese ir konstruktore, mazmeitiņa Džeina ir 9.klasē, Ieviņa 7., bet Gunāriņš - 3. Dzīvoju mazbērniem.
- Vai ar to jums pietiek?
- Nē. Turpinu pēc kara iesākto. Darbojos ar nacionālajiem partizāniem, četrpadsmit gadu esmu apvienības valdē. Esmu pateicīga Ojāram Stefanam, kas mūs tur kopā. Vadu arī "Daugavas vanadžu" Liepājas nodaļu.
- Vai Latvijā vēl daudz nacionālo partizānu?
- Organizācijā iestājušies ap 130. Tagad, kad Aizsardzības ministrija apsolīja, ka bijušajiem nacionālajiem partizāniem pieliks 50 latu pie pensijas, pieteikušies vēl citi.
Mana vīra Gunīša gan vairs nav.
- Kas viņam notika?
- Viņam bija silikoze. Septiņpadsmit gados, kas bija pavadīti pazemes raktuvēs Džezkazganā, viņa plaušas bija pieelpotas pilnas ar svina un vara putekļiem. Tā slimība bija daudziem, kas tur bija ieslodzīti.
- Kā jums patīk šodienas Latvija?
- Tas ir jautājums, uz kuru grūti atbildēt. Skaitāmies neatkarīga valsts, bet patiesībā neesam. Pa mūsu zemi joprojām staigā tai naidīgi cilvēki. Tādi ir arī tie, kuri skaļi saka, ka mīl Latviju, bet patiesībā provocē Latvijai naidīgos spēkus, kurina naidu. Mēs, nacionālie partizāni, vanagi, negribam ar viņiem sadarboties. Mēs viņus varam uzklausīt, padomu dot, bet nevis pieļaut, ka viņi uzstājas mūsu vārdā. Visu pārējo var paciest.
- Kas ir viss pārējais?
- Tas, ka mums ir zemāks dzīves līmenis nekā citām valstīm. Ar gadiem izlīdzināsies. Mūsu mazbērniem būs labāka dzīve.
- Kā jūs vērtējat Valsts prezidentes lēmumu braukt uz Maskavu 9.maijā?
- Pozitīvi. Pasaulei jāzina, kas ar mums ir noticis. Kāpēc tad uzbrūk mūsu vēstniecībai? Tikai tāpēc, ka prezidente par mūsu vēsturi runā pasaulei, ka viņa grib atklāt patiesību. Lietuviešiem vienmēr bijušas labas attiecības ar Krieviju, viņi var skaļi nerunāt. Man tikai bail par prezidenti kā par cilvēku. Vai viņa atgriezīsies? Un kāda atgriezīsies? Man ir drausmīgas bailes no Alkšņa. Viņš ir neaprēķināms. Viņa metodes ir baigas. Viņš ir galvenais naida kurinātājs Maskavā, kas vēršas pret Latviju. Visi taču redzam, kas tika izdarīts ar tagadējo Ukrainas prezidentu.
- Kas, jūsuprāt, nesīs tālāk to ideju, par kuru jūs cīnījāties?
- Domāju, ka nacionālo partizānu padarītais nezudīs. Esam saistīti ar Nacionālo karavīru biedrību. Tie puiši turpinās. Bet kā būs ar vanagiem, nezinu. Ir jauno vanadzēnu pulciņi. Bet to ir maz. Viss atkarīgs no vēstures skolotājiem. Viena no vēstures skolotājām, kuras vecāki bija izsūtīti, kura vadā bērnus pa Latvijai svētām vietām, stāsta īsto Latvijas vēsturi, reiz atzinās, ka viņa tāda Liepājā ir viena. Ka citiem viņas kolēģiem, tas, ko sauc par patriotisko audzināšanu, ir ļoti vienaldzīgs.
- Kā jūs domājat, kāpēc tāda attieksme?
- Varbūt vēl cilvēkos palicis kaut kas no padomju laikiem. Varbūt vienkārši neinteresē, jo nav bijis ģimenē saistības ar pagātni. Bet, ko gribēt no skolotājiem, ja pat Izglītības ministrijā mums pateica: "Jūs gribat izcelt tikai sevi, savu organizāciju, savas patriotiskās jūtas. Bet skolēniem ir jāparāda arī tagadne, kas mēs esam."
Katru gadu braucam uz savu Īles bunkuru, sakopjam, rīkojam atceres pasākumu. Zebrenes, Auces, Dobeles bērni ir kopā ar mums, viņi ļoti labi zina, kas un kā ir noticis kara laikā un pēc tam. Brocēnos bērni pat diplomdarbus rakstīja par Latvijas nacionālajiem partizāniem. Liepājā diemžēl tā nav. Kad prasu: kāpēc, kas jums kaiš, kāpēc tāda attieksme, man saka: bet padomju laikā mēs dzīvojām labāk. Varbūt materiālā ziņā dažiem dzīve bija vieglāka, bet tad taču nedrīkstējām ne muti atvērt, ne savus latviešu svētkus svinēt. Mēs bijām apspiesti. Piecietīsim tās šodienas neērtības, gan ar laiku kļūs vieglāk. Bet cilvēki nesaprot.
- Varbūt cilvēkiem grūti saprast, kāpēc viņiem jāpiecieš, ja Latvijā rodas tik daudz miljonāru, bet lielākai daļai jāknapinās ar ikdienas iztiku?
- Tieši tā. Mums ir ļoti bagāti ļaudis, un ir pārējie. Vidusslāņa nav. Ir augstais un zemais slānis. Grūti ir. Bet man šķiet, ka labāk dzīvot brīvībā nekā apspiestībā. Man pietiek, ja ir tikai piens un maize.
- Ko jums deva ēst, kad būvējāt Volgas - Donas kanālu?
- Zupu no kartupeļu mizām un mencu žaunām, prosas biezputru, pāris šķēļu maizes dienā. Pēc atbrīvošanas iedeva trīs, četrus cietos cukura graudiņus, vienu siļķi un puskukulīti ķieģelīti. Siļķi apēdu, bet pēc tam slāpes bija briesmīgas. Iedeva arī mazliet naudas. Bet tās nebija tik daudz, lai nopirktu kaut ko padzerties. Par visu naudu veikaliņā, kas atradās pie lēģera ieejas, nopirku baltmaizes kukulīti. Apēdu kā milzīgu kārumu. Bet nu tas viss ir izdzīvots un pārdzīvots. Kaut tikai mazbērniem tas nebūtu jāpiedzīvo.
- Ko jūs visvairāk negribētu, lai viņi piedzīvo?
- Tās mokas, kam esmu cauri izgājusi. Bet visvairāk to brīdi, kad man neļāva atvadīties no mammītes.
- Tas bija tēva mājās?
- Nē. Pārsūtīšanas punktā Rīgā. 1949.gada 18.novembrī. Todien mūs, notiesātos, konvoja karavīru automātu un niknu suņu aplenktus, dzina uz staciju, uz vagoniem. Cauri vaimanām, suņu rejām, krievu lamu vārdiem pēkšņi saklausīju mātes balsi. Viņa bija atbraukusi uz Rīgu, domādama, ka esmu vēl cietumā, bet nu netika klāt. Viņa skrēja līdzi kolonnai, lūdza krievu karavīriem, lai iedod man atvesto paciņu. Tie viņu rupji atgrūda. Māte raudāja, lūdzās izmisumā, vienam, otram, trešam. Viņu atkal un atkal atgrūda. Man asaras lija aumaļām. Konvoja vīrus tās neiežēlināja. Likās, viņi paši nekad nav pazinuši mātes mīlestību. Un tad jau biju iestumta lopu vagonā. Skats bija baiss. Sievietes vaimanāja, kliedza, vīrieši vienaldzīgi raudzījās kaut kādā tukšumā sev priekšā. Mēs visi apzinājāmies savas nākotnes neizbēgamo nežēlību. Drīz aizvērās smagās vagona durvis, tad vagonam ar dēļiem aiznagloja logus, un sastāvs sakustējās. Cilvēku vaimanas vagonā burtiski kāpa pret debesīm. Visi centās pieplakt pie spraugām aiznaglotajos logos. Daudzi domāja, ka Latviju un savus mīļos, kas bija stacijā, redz pēdējo reizi. Arī es ieraudzīju savu mammīti. Viņa raudāja aiz čekistu un suņu ķēdes, es - aiznaglotajā vagonā. Tik šausmīgas izjūtas nenovēlu nevienam.
Pārsūtīšanas punktā biju saklausījusies arī visādus padomus, ko darīt, lai nevestu uz Krieviju. Viens no padomiem: jāiedzer koncentrēts sālsūdens, tad sacelsies temperatūra, un slimus jau nekur nevedot. Tā arī izdarīju. Patiesi, vairākas dienas bija 40 grādu temperatūra, drudzis, murgoju. Kā cēlos, tā ģību. Taču nekādas līdzjūtības no sargiem nesagaidīju. Tādu pašu slimu aizveda un iespundēja vagonā.
Cilvēcības tajos cilvēkos nebija. Un vēl tas šausmīgais pazemojums, ko tur piedzīvoju, kad mūs, kailas, jaunas meitenes, nostādīja ierindā, lika izplest kājas un karavīri ar bārdas nažiem, rupji mūs zākādami, skuva kaunuma apmatojumu.
- Kāpēc viņiem to vajadzēja?
- Lai mūs pazemotu.
- Viņi to darīja savas politiskās pārliecības dēļ, vai tādēļ, ka viņos cilvēcisko bija pārņēmis zvērs?
- Viņos bija zvērs.
Tagad visi runā par Valmierā noslepkavoto puisīti. Slepkavas esot saskatījušies datoru. Bet viņos tika pamodināts zvērs. Tāpat tur: sazin, ko tiem karavīriem sastāstīja, bet tie, kuri bija apsargi, bija visnežēlīgākie cilvēki. Likās, viņiem sagādāja baudu mūs spīdzināt, pazemot.
- Kā ir iespējams, ka jūs pēc tik drausmīgiem pārdzīvojumiem esat tik smaidīga, laimīga?
- Ir bijuši brīži, kad ir daudz raudāts. Reizēm vēl tagad paraudu, kad atceros, ko vajadzējis izbaudīt. Bet esmu ar notikušo samierinājusies. Ir jāiet uz priekšu! Lai tikai būtu labi maniem bērniem, mazbērniem un daudziem citiem labajiem cilvēkiem, kas ir īsti latvieši!

2005. gada 24. marts
Kurzemes Vārds
www.kurzemes-vards.lv