Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Kara un genocīda noziegumus izmeklējot
Ritvars Jansons, Latvijas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra speciālists

Referāts starptautiskajā konferencē “Politiskā atbildība Lietuvas Republikā. Kara un genocīda noziegumi — izmeklēšana un novērtējums 1992–2002” Viļņā 2002. gada 8. aprīlī

Viļņā notika starptautiska konference “Politiskā atbildība Lietuvas Republikā. Kara un genocīda noziegumi — izmeklēšana un novērtējums 1992–2002”. Ņemot vērā, ka arī Latvijā šādu noziegumu izmeklēšana sākta tieši pirms desmit gadiem — 1992. gadā — un abām valstīm šajā jomā ir līdzīgas problēmas, rīkotāji — Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs — uzaicināja konferencē referēt Latvijas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pārstāvi.

Laikā, kurā mēs dzīvojam, aktīvi tiek liktas lietā starptautiskās konvencijas par genocīda un kara noziegumiem. Hāgas tribunālā notiek apsūdzētā bijušā Dienvidslāvijas prezidenta Slobodana Miloševiča tiesas prāva. Tiesāšanai Hāgā Serbija apsolījusi izdot tās personas, kuras starptautiskā sabiedrība apsūdz kara noziegumos. Minētais norāda uz starptautisko tiesību spēku. Tāpat kā visas demokrātiskās valstis, arī mūsu valsts tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā pievienojās starptautiskajām konvencijām par kara, genocīda noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci — 1948. gada 9. decembra konvencijai “Par genocīda novēršanu un sodu par to”, 1968. gada 26. novembra konvencijai “Par noilguma termiņa nepiemērošanu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci”, 1907. gada 18. oktobra Hāgas konvencijai “Par sauszemes kara vešanas likumiem un paražām” u.c. Jau 1991. gada 15. oktobrī Latvija un Austrālija parakstīja līgumu par sadarbību un palīdzības sniegšanu kara noziedznieku vajāšanā. Tāda paša rakstura līgumus un memorandus Latvija 1992.gadā parakstīja ar ASV, Kanādu, Lielbritāniju un Jaunzēlandi. 1992. gada 25. martā Latvijas Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par konvenciālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci”. Kara un genocīda noziegumu izmeklēšana mūsu valstī notiek, stingri ievērojot visus starptautiskos tiesību aktus par šo noziegumu novēršanu un sodīšanu par tiem.

Pēc neatkarības atjaunošanas kara un genocīda noziegumu izmeklēšana Latvijā sākās līdz ar parlamenta Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas izveidi 1992.gadā. Minētā komisija lika pamatus Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļai (TRNIN). Par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) uzdevumu kļuva okupācijas laika totalitāro režīmu genocīda un kara noziegumu vēsturiskā izpēte.

Darbu sākot, Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa galveno uzmanību koncentrēja tam, lai pie atbildības sauktu Latvijā realizētā genocīda galvenos nesodītos īstenotājus. Tobrīd dzīvs bija Latvijas iedzīvotāju masveida represiju un deportēšanu organizētājs — LPSR iekšlietu komisārs (1940. gada augusts — 1941. gada marts) un drošības komisārs (1944. gada maijs — 1953. gada februāris) Alfons Noviks, kā arī pastāvēja aizdomas, ka dzīvs varētu būt arī 1941. gada drošības komisārs Semjons Šustins. Pateicoties Ģenerālprokuratūras nodaļas darbam, apsūdzību A. Novikam izvirzīja 1994. gadā un 1996. gadā tiesa viņam piesprieda mūža ieslodzījumu. 1996. gada 3.aprīlī A. Noviks mira cietumā. Starptautiskas meklēšanas rezultātā par S.Šustinu tika saņemta informācija, ka minētā persona mirusi.

Paralēli Latvijas iedzīvotāju masveida deportāciju un nošaušanu izmeklēšanai gan Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļā, gan Totalitārisma seku dokumentācijas centrā tika veikts darbs, lai juridiski un vēsturiski izmeklētu padomju režīma veikto Latvijas bruņotās pretošanās kustības iznīcināšanu. Tika secināts, ka kara un genocīda noziegumu pazīmes satur LPSR Iekšlietu ministrijas, vēlāk — Drošības ministrijas un VDK (Valsts drošības komitejas) vadītā speciālo aģentu kaujinieku darbība, iznīcinot brīvprātīgos nacionālos partizānus. Latvijas nacionālie partizāni saskaņā ar 1907. gada 18. oktobra Hāgas konvencijas 1. daļas 1. pantu atzīstami par kombatantiem. Iznīcinot Latvijas nacionālos partizānus, aģenti kaujinieki pārkāpa minētās konvencijas 2. daļas 23.panta punktus, kuri nosaka, ka pret kombatantiem nedrīkst lietot:

1) indi,
2) nodevīgi nogalināt vai ievainot,
3) nogalināt ienaidnieku, ja tas nolicis ieroci vai arī viņam vairs nav līdzekļu, lai aizsargātos,
4) nelikumīgi lietot ienaidnieka militārās zīmes.

Tika konstatēts, ka partizānu nošaušanu un sagūstīšanu, iefiltrējoties nacionālo partizānu grupās, realizēja vairāk nekā 60 aģenti kaujinieki. Izmeklēšanai sākoties, lielākā daļa no viņiem vairs nebija dzīvi vai arī viņu saukšanai pie kriminālatbildības trūka pārliecinošu pierādījumu. Iegūtā pieredze nacionālo partizānu iznīcināšanas izmeklēšanā, īpaši genocīda pazīmju noteikšanā, pierādot, ka partizāni iznīcināti savas kopīgās pārliecības dēļ, noderēja, kad 1990.gadu beigās pie kriminālatbildības tika saukti specaģentu kaujinieku komandētāji — VDK operatīvie un vadošie darbinieki.

Neiedziļinoties lietu būtībā, varētu šķist, ka mazāk uzmanības tika pievērsts Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem kara noziegumiem. Tā nebūt nav. Kā liecina vēsture, VDK izmeklēšanu par Latvijā izdarītajiem kara noziegumiem un Latvijas iedzīvotāju piedalīšanos kara noziegumos ārpus savas valsts robežām uzsāka tūlīt pēc otrreizējās Latvijas padomju okupācijas. No Latvijai pieejamām savu pavalstnieku 49 000 VDK krimināllietām 31 000 attiecas uz Otrā pasaules kara notikumiem. Laikā no 1944. gada līdz 1980.gadiem 1433 lietās apsūdzētie tiesāti kā “soda akciju dalībnieki” Latvijā un ārpus tās teritorijas, 696 lietās apsūdzētie tiesāti kā “nošaušanas dalībnieki”, 408 personas notiesātas par represijām pret ebrejiem — par piedalīšanos to iznīcināšanā, šaušanas vietas apsardzē, konvojēšanā, par ebreju mantas piesavināšanos. 205 VDK krimināllietās apsūdzēti SD atsevišķās latviešu vienības, tā sauktās Arāja komandas, locekļi. Šī komanda bija viena no represiju īstenotājām Latvijā, tajā skaitā piedalījās ebreju masveida iznīcināšanā. Līdz ar to, ka VDK bija veikusi pamatīgu darbu Otrā pasaules kara noziegumu izmeklēšanā, Latvijas Republikas izmeklēšanas iestādēm šajā jomā bija krietni mazāk darāmā. Balstoties uz Latvijas Kriminālkodeksa, no 1999. gada — Krimināllikuma, pantiem, par kara noziegumiem ierosinātas trīs krimināllietas.

1999. gada 28. decembrī Lielbritānijā izdotajā laikrakstā “The Times” un citos tika publicēti raksti ar norādi par latvieša SD Arāja komandas dalībnieka Konrāda Kalēja izdarītajiem kara un genocīda noziegumiem, tajā skaitā pašrocīgi īstenoto holokaustu. Līdz šim ar K. Kalēja darbības Otrajā pasaules kara laikā pārbaudi bija nodarbojušās dažāda rakstura izmeklēšanas un pārbaudes iestādes ASV, Kanādā, Lielbritānijā un Austrālijā, taču kara vai genocīda noziegumu pazīmes K.Kalēja rīcībā neatrada. Informāciju par K.Kalēju tā sauktajā litera lietā bija vākusi arī Latvijas PSR VDK. Taču tas noticis tādēļ, ka K.Kalējs dienēja Vācijas armijā un pēc Otrā pasaules kara beigām palika dzīvot Rietumos. Ziņu par K. Kalēja piedalīšanos masveida civiliedzīvotāju apšaušanā VDK rīcībā nebija. PSRS neprasīja arī K. Kalēja izdošanu.

1999. gada 30. decembrī Latvijas Ģenerālprokuratūra, vadoties no mūsu valsts Kriminālprocesa kodeksa normām, kuras ļauj ierosināt krimināllietu par preses publikācijās minēto faktu, kas norāda uz kriminālnozieguma pamata esamību, ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Krimināllikuma genocīda un kara noziegumu pantos paredzēto noziedzīgo nodarījumu pazīmēm. Lai izmeklēšanu varētu sekmīgi veikt, tika pieaicināti arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centra izziņas izdarītāji un autoritatīvi vēsturnieki — Otrā pasaules kara notikumu pētītāji. Izmeklēšanas rezultātā Latvijas Ģenerālprokuratūra pieņēma lēmumu par apsūdzētā K. Kalēja saukšanu pie kriminālatbildības. Ģenerālprokuratūra K. Kalējam izvirzīja apsūdzību par kara vešanas noteikumu pārkāpšanu — par to, ka Salaspils piespiedu darba nometnes ārējās apsardzes rotas komandiera statusā viņš kā militārpersona piedalījies civiliedzīvotāju represēšanā, t.i., viņa pakļautībā esošie kareivji nogalinājuši bēgošos ieslodzītos. K.Kalējam inkriminēts arī genocīds — tīšas darbības izdarīšana nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt etnisku cilvēku grupu (ebrejus) — Salaspils nometnē nodrošinot tās ieslodzījuma režīmu. Savukārt skrupulozas izmeklēšanas rezultātā, pārbaudot visas iepriekšējās liecības par K. Kalēju un iegūstot jaunas liecības par masveida ebreju apšaušanas epizodēm Latvijā, Rumbulā, Biķernieku mežā un citur, tika secināts, ka nav pierādījumu par K.Kalēja piedalīšanos masveida civiliedzīvotāju apšaušanas organizēšanā un īstenošanā. K.Kalēja lieta līdz tiesai Latvijā nenonāca, jo izdošanas stadijā viņš mira Austrālijā. Ja krimināllieta ierosināta par kara vai genocīda noziegumiem, saskaņā ar Latvijas likumdošanu apsūdzētā nāve nav pamats krimināllietas izbeigšanai.

Citā Latvijas Ģenerālprokuratūras izmeklētajā krimināllietā, kura ierosināta pēc Latvijas Krimināllikuma pantā par kara un genocīda noziegumiem paredzēto noziedzīgo nodarījumu pazīmēm, izmeklēta Kārļa Ozola iespējamā līdzdalība civiliedzīvotāju apšaušanā Baltkrievijā. Pirmā plašāk zināmā informācija par iespējamo K. Ozola piedalīšanos civiliedzīvotāju apšaušanā parādījās Latvijas PSR VDK inspirētajā brošūrā “ Kas ir Daugavas vanagi?”, kura 1963. gadā iznāca arī angļu un vācu valodā. Šo brošūru ilgu laiku kā faktu avotu izmantoja Rietumu tiesībsargājošās iestādes, līdz pārliecinājās par faktu apšaubāmību vai klaju melīgumu. Brošūrā minētie fakti par K.Ozolu un pat it kā K.Ozola nogalināto cilvēku fotogrāfijas plaši izmantotas rakstos presē. Izmeklēšanas laikā, nedz K. Ozolam dzīvam esot, ne arī pēc viņa nāves, nav atrasti pierādījumi par viņa piedalīšanos kara un genocīda noziegumos. Pēc Ģenerālprokuratūras nodaļas lūguma pārbaudi veica arī Baltkrievijas Ģenerālprokuratūra, un Baltkrievijas puse atbildēja, ka viņu rīcībā nav informācijas par K. Ozola piedalīšanos noziegumos.

Trešo Latvijas Republikas krimināllietu par kara nozieguma faktu 1998. gadā ierosināja SAB, Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (kopš 1997. gada kā SAB struktūrvienībai ir izziņas tiesības) veica pirmstiesas izziņu par padomju partizānu veikto Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu deviņu civiliedzīvotāju, tajā skaitā sieviešu, arī grūtnieces, slepkavību. Tad lietu pārņēma Ģenerālprokuratūra, un partizānu grupas komandierim Vasilijam Kononovam, kurš ir arī vienīgais dzīvais no minētās grupas, tika uzrādīta apsūdzība par kara nozieguma veikšanas vadīšanu. Apsūdzība V. Kononovam izvirzīta kā kombatantam — Vilhelma Laiviņa Padomju Latvijas partizānu brigādes specgrupas komandierim. Otrā līmeņa tiesu instances — Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas — kolēģija 2000. gada 21. janvārī V.Kononovu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem. Latvijas Augstākās tiesas (AT) Krimināllietu tiesu palāta 2000. gada 25. aprīlī, izskatot minēto lietu apelācijas kārtībā sakarā ar V. Kononova un viņa aizstāvja apelācijas sūdzībām un prokurora apelācijas protestu, atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu V. Kononova lietā un lietu nodeva papildu pirmstiesas izmeklēšanai. Papildu pirmstiesas izmeklēšana ir beigusies. Paredzams, ka šā gada maijā V.Kononova lietu sāks izskatīt apgabaltiesā. Interesanti, ka viens no AT Krimināllietu tiesu palātas argumentiem lietas virzīšanai uz papildu pirmstiesas izmeklēšanu bija tas, ka it kā nav atrisināts jautājums, vai V. Kononovs nozieguma izdarīšanas brīdī, 1944. gada 27. maijā, nacistu okupētajā Latvijas teritorijā uzskatāms par okupācijas varas pārstāvi. Tiesu palāta, tāpat kā V. Kononova aizstāvis, uzskatīja, ka viņš darbojies antihitleriskās koalīcijas pusē, kurā ietilpa PSRS, un nedarbojās padomju varas okupētā Latvijas teritorijā. Kasācijas protestā AT Senāta Krimināllietu departamentam Ģenerālprokuratūras TRNIN virsprokurors Jānis Osis norādīja, ka šāds Tiesu palātas atzinums ir pretrunā ar Latvijas Republikas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju par Latvijas okupāciju, ar kuru tika atzīts, ka 1940. gadā PSRS okupēja Latvijas Republiku un nelikumīgi to iekļāva savā sastāvā. Sākoties Otrajam pasaules karam, PSRS ne ar vienu likumdošanas aktu nebija atteikusies no Latvijas un uzskatīja to par savu teritoriju. PSRS atzina, ka Vācija Latviju okupējusi uz laiku, un cīnījās par Latvijas atgriešanu PSRS sastāvā. Nozieguma izdarīšanas brīdī — 1944. gada 27. maijā — Latvija atradās divkāršā okupācijā — PSRS un Vācijas. Divkāršās okupācijas definējumam piekrita arī AT Senāta Krimināllietu departaments, un turpmākajā tiesvedībā šai problemātikai vairs nevajadzētu būt aktuālai.

Bez minētajām trim krimināllietām par kara nozieguma faktu Ģenerālprokuratūra 1990. gadu otrajā pusē un šā gadsimta sākumā ierosinājusi vairākas krimināllietas par Latvijas PSR drošības iestāžu darbinieku veikto genocīdu pret Latvijas iedzīvotājiem. Genocīda pazīmes minēto personu rīcībā saskatāmas laikā, kad tās organizēja un īstenoja masveida iedzīvotāju deportēšanu, kā arī Latvijas Republikas amatpersonu un nacionālo partizānu represēšanā, balstoties uz upuru kopīgo pārliecību. Latvijas Krimināllikuma 71. pants par genocīdu definē tīšu darbību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases, sociālu, noteiktas kopīgas pārliecības vai ticības cilvēku grupu. Apsūdzība genocīdā tika izvirzīta LPSR drošības iestāžu astoņiem darbiniekiem, no kuriem divi tika notiesāti, pieciem gaidāma lietu izskatīšana apgabaltiesās, bet viens miris. Kara un genocīda noziegumu izmeklēšanu Latvijā, tāpat kā Lietuvā, apgrūtina un paildzina faktori, ka gan liecinieki, gan apsūdzētie sasnieguši cienījamu vecumu un kopš nozieguma izdarīšanas pagājis ļoti ilgs laiks. Tādēļ liecības daudzreiz kļūst neprecīzas, liecinieki un apsūdzētie slimo. Līdz ar to izmeklēšanas process ieilgst. Salīdzinot ar Lietuvu, Latvijā ir ļoti niecīgs saglabāto VDK dokumentu skaits. Izmeklēšanas rīcībā ir lielākā daļa VDK krimināllietu par Latvijas iedzīvotājiem, taču trūkst VDK centrālā un rajonu aparāta dokumentācijas, operatīva rakstura dokumentu. Piemēram, Lietuvā saglabājusies daļa dokumentu par VDK cīņu pret nacionālajiem partizāniem, bet Latvijā atrodamas vienīgi kartītes ar norādi, kādos fondos dokumenti meklējami. Paši dokumenti atrodas Krievijā.

Izmeklējot nacionālo partizānu iznīcināšanu Latvijā, jāņem vērā vēl kāds aspekts. Ne starptautiskās tiesības, ne Latvijas tiesību akti nenoteic, ka VDK atzīstama par noziedzīgu organizāciju. Līdz ar to par noziedzīgu organizāciju kopumā nevar definēt arī VDK pakļautos iznīcinātāju bataljonus, kuru galvenais uzdevums bija fiziski likvidēt vai sagūstīt nacionālos partizānus. Iznīcinātājos darbojās ap 15 600 cilvēku, vairums no viņiem piedalījušies nacionālo partizānu iznīcināšanā. Daži bijušie iznīcinātāji ir dzīvi, taču katra konkrēta cilvēka piedalīšanās kara vai genocīda noziegumos, tāpat kā VDK kadru darbinieku piedalīšanās noziegumos, pierādāma, veicot pamatīgu izmeklēšanu un lietu izskatot tiesā.

Latvijā ir arī viens pagaidām neatrisināts jautājums, kas kavē krimināllietu izskatīšanu par kara un genocīda noziegumiem gadījumos, ja apsūdzētais ir miris. Saskaņā ar kriminālprocesu par kara un genocīda noziegumiem nevar neierosināt krimināllietu, pat ja skaidri zināms, ka aizdomās turētā persona ir mirusi. Kriminālprocesa kodeksa 5. panta 8. punkts arī aizliedz izbeigt krimināllietu par genocīda vai kara nozieguma faktu, ja apsūdzētā persona ir mirusi izmeklēšanas laikā, taču nenoteic, kā izmeklēšanas process virzāms tālāk. Ģenerālprokuratūras TRNIN ir iesniegusi priekšlikumus jaunajam Kriminālprocesa kodeksam, lai šo jautājumu atrisinātu.

1990. gadu beigās Latvijā saasinājās jautājumi, kas saistīti ar okupācijas periodā notikušo. Jo okupācijas laika norises, tajā skaitā Latvijā izdarītie kara un genocīda noziegumi, nav tikai vēstures problēmas, bet joprojām iespaido sabiedrības apziņu. It sevišķi Otrā pasaules kara laika Latvijā problemātika ietekmē Latvijas attiecības ar daudzām valstīm, tās centienus pievienoties NATO un Eiropas Savienībai. Vēstures problemātika ir viena no tām jomām, kas nosaka Latvijas tēlu pasaulē, bet iekšpolitiski iespaido dažādu sabiedrības sociālo grupu un tautu integrāciju. Ņemot vērā iepriekš minētos faktorus, 1998. gada 13. novembrī ar toreizējo Latvijas valsts vadītāju atbalstu tika izveidota Vēsturnieku komisija Valsts prezidenta pārraudzībā. Tās uzdevums ir veicināt un koordinēt pētījumus par Latvijas 20. gadsimta vēstures diskutablākajām problēmām, īpaši par abu totalitāro režīmu noziegumiem, kas izdarīti Latvijas teritorijā. Latvijas Vēsturnieku komisijā izveidotas četras pētnieku grupas abu okupācijas režīmu laikā no 1940. līdz 1956. gadam īstenoto represiju izpētei.

Vēsturnieku komisijas finansētās pētnieku grupas pēta 1940. un 1941. gada padomju varas galvenokārt pret civiliedzīvotājiem veiktās represijas, holokausta problemātiku nacistu okupētajā Latvijā, nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu (1941–1944) un staļinisma režīma (1945–1956) problēmas. Minētajās grupās darbojas Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta, tās Vēstures un filozofijas fakultātes, SAB TSDC, Latvijas arhīvu un muzeju pētnieki.

Padarītais darbs atspoguļo padomju un nacionālsociālistiskā režīma valdīšanu Latvijā un galvenokārt parāda abu režīmu veikto represiju izpētes stāvokli mūsdienu Latvijas historiogrāfijā. Autori, paplašinot pieejamo avotu loku un izmantojot jaunas pētniecības metodes, iekļauj zinātniskajā apritē līdz šim nezināmus faktus un uz rūpīgu avotu analīzi balstītus apkopojumus. 2000. un 2001. gada Latvijas vēsturnieku darbi arī iezīmē arvien lielāku problēmu un pētniecības virzienu loku, kas nosaka jaunu zinātnisku darbu nepieciešamību. Domājams, ka zināma ievirzoša loma šo darbu tapšanai būs arī šī gada 13. un 14. jūnijā Rīgā plānotajai zinātniskajai konferencei “Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944–1959: politika un tās sekas”.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home