Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Rubiks atvainojas, sievietes raud
Elita Veidemane

«Viņš satraukumā pat pieķērās man pie rokas,» atceras ģenerālis Juris Vectirāns, kurš 1991. gada 23. augustā — dažas dienas pēc Maskavas puča sākšanās un divas pēc tā izgāšanās — arestēja toreizējo Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku.

Jā, pasākums nebija no patīkamākajiem, vēl vairāk — tas bija riskants, jo nevarēja paredzēt, kas notiks nākamajā mirklī. Bet notikt varēja daudz kas. Piemēram, OMON vienības uzbrukums vai pūļa stihiska un agresīva reakcija, ieraugot Rubiku. Tāpēc Vectirāns kopā ar savas vienības puišiem tobrīd it kā mainīja lomu: no arestētājiem viņi kļuva par miesassargiem.

Rubiks atvainojas, sievietes raud

Arhīvos ir saglabājušies fotoattēli, kuros redzams, kā Alfrēds Rubiks — jau arestēts — kopā ar Juri Vectirānu un viņa vienības puišiem dodas lejā pa centrālkomitejas kāpnēm. Un Rubiks smaida. Kāpēc?

Šodien viņš šo situāciju komentē ar ironiju: «Latviešiem ir tāds teiciens: smaidi, maita, laime nāk! Taču patiesībā… Tas bija afekta stāvoklis. Iedomājieties: mani arestē manā darba vietā darba laikā. Tobrīd es jau gaidīju, ka mani arestēs. Man bija atņemta Latvijas Augstākās Padomes deputāta imunitāte, taču es vēl cerēju, ka mani sargās PSRS tautas deputāta nosaukums. Ja Latvija uzskatīja, ka tā vairs neatrodas PSRS sastāvā, tādā gadījumā attiecībā uz mani stājās spēkā imunitāte, ko dod ārvalsts deputāta statuss. Taču man paskaidroja, ka kara laikā likumi nedarbojas… Ja tā, tad… Kabinetā bija vairāki automātisti, un man bija skaidrs, ka neviens ar maniem uzskatiem un mani pašu īpaši nerēķināsies. Sapratu, ka var būt arī brutāla rīcība.»

Rubiks gan neļāvās, lai viņu saslēdz rokudzelžos, un arestētāji respektēja viņa vēlmi — sak», kur tad kompartijas līderis aizbēgs, ja viņu apsargā divpadsmit cilvēki — Vectirāna vienības puiši. «Izgājām priekštelpā, kur sēdēja sekretāre; bija daudz žurnālistu, es izņēmu savu apliecību, parādīju to visiem un teicu, ka mani arestēt nav nekādu tiesību. Mani sāka bakstīt ar automātu stobriem mugurā, bet es teicu, lai viņi neuztraucas, gan jau es iešu tur, kur mani vedīs.»

Rubiks atceras, ka visos kompartijas centrālkomitejas ēkas stāvos bija sastājušies cilvēki, kuri vērojuši Rubika aizvešanu. «Sievietes raudāja,» viņš stāsta, «bet es smaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā. No rīta — pirms aresta — es iegāju pie kolēģiem, pateicos visiem par sadarbību, atvainojos, ja kādam varbūt biju pateicis skarbāku vārdu. Teicu, ka visiem pienākas trīs mēnešu kompensācijas nauda, kuru viņi arī saņēma. Aicināju visus sakrāmēt mantiņas un doties mājās. Nedod, die«s, ja kādam ienāktu prātā doma pretoties! Es jutu atbildību par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esmu strādājis, es jutu atbildību — varbūt tas skanēs skaļi — kompartijas priekšā. Esmu ilgi bijis Komunistiskajā partijā — kopš 1959. gada.»

Rubiks: «Man nebija norunas ar OMON»

Pirms aresta Rubiks sasauca kompartijas CK biroja sēdi, kurā otrais sekretārs Vladimirs Rimaševskis ieteica Rubikam bēgt. «Lai es bēgtu?! Nekad. Tas man bija nepieņemami. Kā tas izskatītos? Es, tāds varonis, centrālkomitejas pirmais sekretārs, kā tāds zaķpēdiņš tagad bēgšu! Rimaševskis teica, ka viņš tomēr brauks prom. Nu, jā — viņš bija baltkrievs. Vienīgais, ko es izdarīju: piezvanīju savai apsardzei, tiem čekistiem, lai viņi aizved prom manu ģimeni uz Baltkrieviju — tur dzīvoja mana vecākā dēla sievas vecāki.»

Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»

Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»

Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»

Lēmumu par Rubika arestu pieņēma toreizējās Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, uz kuru Rubiks šobrīd īpaši apvainojies: «Nu kā viņš tā varēja izdarīt? Viņš taču mani zināja, mēs vienu otru labi pazinām, spēlējām kopā tenisu! Visi viņi kļūdījās, domādami, ka esmu GKČP (Valsts ārkārtas situācijas komiteja. — krievu val. abr.) loceklis, bet es tas nebiju, un to apliecināja arī Maskava.»

Savukārt par Vectirānu, kurš vadīja Rubika arestēšanu, viņam palikušas visgaišākās atmiņas: «Viņš izturējās kārtīgi, bez rupjībām. Viņš vienkārši izpildīja pavēles. Aizbraucām uz Matīsa cietumu. «Automatčikus» tur iekšā nelaida. Ar mani bija kopā tikai Vectirāns. Viņš ieveda mani cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā. Jutos diezgan dīvaini… Tur savulaik biju uzstājies ar lekcijām, bet tagad biju citā situācijā. Priekšnieka vietnieks mani uzcienāja ar tēju, Vectirāns nedzēra, viņš bija uztraucies. Abi ilgi sprieda, kur mani likt — kopīgā vai atsevišķā kamerā? Visu vēl nevaru stāstīt… Bet to varu pateikt, ka pirmo nakti pavadīju cietuma priekšnieka vietnieka kabinetā, kur man atveda saliekamo gultu. Mani apsargāja divi virsnieki.»

Toreiz visi baidījušies no divām lietām: pirmkārt, Rubiks varēja aizbēgt, otrkārt, varēja uzbrukt OMON kaujinieki, lai atbrīvotu Rubiku. «Man nebija nekādu norunu ar OMON kaujiniekiem,» apgalvo Rubiks, «tas viss ir sacerēts.»

Virs čekas nomainās karogi

Vai Rubikam bija noruna ar OMON vai nebija, to neviens, šķiet, vairs nepierādīs, taču 1991. gadā pēc Rubika aresta nebija nekādu vērā ņemamu aktivitāšu viņu atbrīvošanai. Pirms puča gan bija zināms, ka ir gaidāms uzbrukums 1. policijas bataljonam, tāpēc pats pučs vairs nebija liels pārsteigums. Un tomēr notikumi attīstījās dramatiski un strauji, tāpēc vajadzēja rīkoties precīzi.

Un tā — naktī no 22. uz 23. augustu Juris Vectirāns saņēma pavēli izveidot vienību, kam bija paredzēts uzdevums: ieņemt Latvijas kompartijas centrālās komitejas ēku un arestēt tās pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, kā arī pārtraukt kompartijas dokumentu iznīcināšanu. Rubiks gan neko nestāstīja par dokumentu dedzināšanu, taču aculiecinieki stāsta, ka pa dažiem cekas logiem esot gāzušies dūmu mākoņi. Protams, ka bez Rubika sankcijas šādas «eksekūcijas» nenotiktu. Jāpiebilst, ka sākumā, kamēr Vectirāna rokās vēl nebija LR ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa un ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas parakstīts dokuments par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izmantošanu, Rubiku varēja dēvēt tikai par aizturēto. Īstajā brīdī dokuments tika piegādāts Vectirānam, un operāciju pārvērta jau par arestu.

Jau pēc neilga brīža no kompartijas cekas mājas jumta tika nolaists zilbalti viļņotais Latvijas PSR simbols, kura vietā uzvijās Latvijas Republikas karogs. Juris Vectirāns šo mirkli uzskata par vienu no saviļņojošākajiem 1991. gadā.

Rubiks: «Privilēģijas nav priekš manis…»

Rubiks apgalvo, ka pučs viņam bijis pārsteigums, bet tikai pirmajā brīdī: jau nākamajā viņš sapratis, ka viss ir pareizi, jo ir pēdējais laiks novērst valstī (PSRS) valdošo «proizvolu» (patvaļu — krievu val.). Svēti ticēdams Padomju Savienības mūžīgumam un komunisma idejas absolūtajai pareizībai, Rubiks acumirklī piekrita Maskavas pučistu izvirzītajiem mērķiem, un televīzijas uzrunā, kas tika raidīta puča dienās, bargi vērsās pret tiem, kuri cer uz atdalīšanos no Padomju Savienības. Rubiks savus ideālus — lai arī cik dīvaini un nepieņemami mums tie šķistu — nav nodevis, un viņš domā tieši tāpat kā toreiz, tālajā 1991. gada augustā.

Un tad, kad Rubiks stāsta, ka viņš nav izmantojis kompartijas sekretāriem dotās privilēģijas, pirmajā mirklī viņam var pat noticēt, jo Rubika pasaules uztverē visam pāri stāv ideja, kurai viņš veltījis savu dzīvi. «Es neesmu izmantojis nedz speciālos veikalus, nedz bufetes,» viņš apgalvo, «vienīgi — Maskavā man bija iespēja bez maksas ārstēties pie labiem speciālistiem.» Komunisma ideja viņam jau kļuvusi par tādu kā reliģiju, kas dogmatiski nepieļauj atkāpes: «Privilēģijas — tās nav priekš manis,» viņš apgalvo. Viņš joprojām uzskata, ka mūsu vienīgā privilēģija būtu — dzīvot nedalāmajā Padomju Savienībā.

Tie, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, nepiekritīs šādām «privilēģijām». Tāpēc mums joprojām nav pa ceļam. Un Rubika arests 1991. gada 23. augustā — Molotova un Ribentropa nodevīgā pakta parakstīšanas dienā (1939. gads) un Baltijas Brīvības ceļa (1989. gads) dienā — bija tikai loģisks akts, kas apliecināja: mēs izslēdzam naidīgo varu iespējas snaikstīties pēc varas tad, kad mums pašiem jābūvē viss no jauna.

«Vakara Ziņas» 23. augusts, 2005


Kā dzīvo Rubiks 14 gadus pēc puča
Elita Veidemane 

Šis pirmā numura gods viņam neapšaubāmi piedien, jo tieši divas dienas pēc Latvijas Republikas atzīšanas sākuma — 1991. gada 23. augustā — biedrs Rubiks, komunistiskās partijas Latvijas centrālās komitejas pirmais sekretārs, tika arestēts.

Pēcrevolūcijas vēsturiskā tikšanās

Alfrēds Rubiks sarunas sākumā man uzdāvināja savu grāmatu, kurā ierakstīja veltījumu: «Cienījamai Elitai Veidemanei — cilvēkam, kurš labi zina un izprot dzīvi, prot dzīvot, nevis būt.» Viņš mūsu tikšanos nosauca par vēsturisku. Iespējams, tā tiešām arī bija: divu nesamierināmu pasaules uzskatu paudēju miermīlīga saruna pēcrevolūcijas periodā.

«Es biju ieslodzīts Matīsa cietumā. No cietuma ārā nenāk izlaboti cilvēki,« — teic Alfrēds Rubiks, Matīsa cietuma bijušais ieslodzītais, — «viņi iznāk vēl sliktāki nekā bijuši. Man žēl, ka tie puikas, kas nokļūst cietumā kāda nieka dēļ, ārā iznāk pilnīgi sabojāti. Cietumā vispopulārākās filmas ir bojeviki: cietumnieki tās noskatās, izrunā cits ar citu visu saturu, samācās visu, ko redzējuši… Bet nevar visu skaļi runāt: tur «špiku» vairāk nekā pašu sēdētāju. Ja tu kādam visu nosūdzi, vari dabūt atļauju papildu pārtikas pienesumam, vari nopelnīt lieku zvanu tuviniekiem…"

Toreiz jau jums nebija mobilā telefona. Tagad tāds ir gandrīz katram cietumniekam.

Tagad tā, protams, nav problēma. Ja vienam simtam atņem, paliek otram. Cietumā visu uztaisa par biznesu. Nauda jau tur nav aktīvā apritē, bet kafija, tēja — tā gan.

Vai jūs arī dzērāt stipro tēju — čefīru?

Nē. Es gan mēģināju, bet… Pārējie manā kamerā gan dzēra.

Cik jūs bijāt kamerā?

Trīsdesmit divi. Ar mani kopā vienā kamerā bija slepkavas, armijas dezertieri, tiesneši, prokurori… Man vēl spriedums nebija stājies spēkā. Un ilgi tas nestājās spēkā: meklēja, kad kaut ko uzokšķerēs, nevarēja jau neko pret mani atrast. Visu ko sarakstīja: ka es esot vadījis OMON, Baltijas kara apgabalu. Neko es nevadīju! Tad jau vajadzēja «piesiet» man tos 1991. gada līķus!

Skatos, jums ir divas grāmatas.

Jā, tā otra ir par cietuma laiku. Bet tā gājusi cauri cietuma cenzūrai, proti, es nedrīkstēju rakstīt neko konkrēti par cietumu kā tādu. Varbūt par to uzrakstīšu, kad citu vairs neko nevarēšu darīt.

Tad jau jums tagad ir kāds bizness, no kura pārtiekat?

Nē, man nav nekāda biznesa. Tikai partija.

Partija arī var būt labs biznesa projekts.

Vienam otram patiešām ir. Bet es tā neprotu, neesmu tā mācīts, esmu idejas cilvēks. Esmu mazliet romantiķis, pat teiktu — reālistisks romantiķis.

Kā izpaužas jūsu romantisms?

Es sēņoju un makšķerēju. Normālam cilvēkam vienmēr jābūt romantiķim. Bez sapņošanas cilvēks paliek par vienkāršu eksistenciālistu.

Man šķiet, jūs mazliet uztraucaties, runādams ar mani.

Kad satieku sievieti, vienmēr uztraucos. Uzreiz kāpj spiediens…

Varbūt šoreiz pareizāk būtu teikt — satiekot ideoloģisko pretinieci?

Nē, šāda veida uztraukums varētu būt kara apstākļos. Bet tagad… Es ļoti labi saprotu: ja man ir konkrēti uzskati, arī jums tādi var būt. Ja es par kaut ko iestājos un esmu gatavs par to cīnīties, arī jūs acīmredzot esat gatava to darīt. Man vienīgi nav pieņemami tie cilvēki, kuri uzskata, ka tikai viņu patiesība ir tā pareizā. Tas jau ož pēc totalitārisma. Izjūtu sevī bezspēcību, ja mans oponents ir bezkaunīgs vai arī melo.

Pareizi runājat. Kur jūs tāds — pareizs — izaugāt?

Mēs bijām četri bērni ģimenē, augām laukos, Aizkraukles rajonā. Visus lauku darbus darīju. Komunistiskās partijas laikā mana biogrāfija gāja man visur līdzi: mans patēvs bija dienējis vācu leģionā; man gan ir tēva uzvārds, taču toreiz viss tika smalki pētīts. Laukos cilvēku attiecības ir daudz tīrākas, vienkāršākas. Laukos tu nenoslēpsies. Pilsētā gan. Tā ka… Tikšanās ar jums man ir gods un patikšana.

Negrib satikt Gorbunovu

Vai ir kāds cilvēks, ar kuru jūs negribētu tikties?

Ir gan. Anatolijs Gorbunovs. Viņš nav ķīlnieks, viņš ir upuris. Viņā vispār nav nekādas pārliecības. Kā tā var būt — viņš mani mācīja, kā celt komunismu, bet pēc tam pārsviedās uz otru pusi? Teikt, ka viņš kaut ko nodevis? Diezin vai. Viņam nebija, ko nodot, jo viņā nejutu pārliecību: viņam bija vienalga, ko celt — komunismu vai kapitālismu. Bet tā uzvesties… Kā vārdā? Es nekad neesmu bijis Latvijas ienaidnieks, par kādu mani gribēja pataisīt Gorbunovs. Lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas. Bet kas man, piemēram, varētu būt pret Juri Dobeli? Viņš ir iecentrēts nacionālists, tāds viņš bija jau padomju laikā.

Eksistē mīts, ka jūs būtu varējis iestāties Latvijas Tautas frontē, taču kādas nesaprašanās dēļ tomēr to neizdarījāt.

Nē, tā nebija. Kad organizējās Latvijas Tautas fronte, es biju Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs, un mani izsauca uz kompartijas Centrālkomiteju. Tur jau sēdēja Jānis Peters, Jānis Vagris un vēl kaut kādi cilvēki. Un visi runāja par Tautas frontes dibināšanu. Es biju principā pret to visu. Pirmkārt, man nepatika pats nosaukums: fronte. Es biju pieredzējis kara laikus, un man jau pietika ar tām frontēm. Otrkārt, es pazinu to iekārtu, kurā dzīvojām, tai bija dažādas nelaimes, taču, salīdzinot ar kapitālismu, kuru biju izpētījis ne tikai saules, bet arī ēnas pusē, zināju, ka mūsējā iekārta ir daudz labāka. Taisīt kaut ko citu? Nē, es biju kategoriski pret. Tad es aizbraucu uz Vācijas Demokrātisko Republiku un atgriezies uzrakstīju vienai krievu avīzei rakstu, kas faktiski bija mans politiskais un dzīves kredo. Un tad no manis, kā krievi mēdz teikt, «otstaļi» (Atkāpās. — Krievu val.): zinot manu stingro raksturu, neviens man vairs nepiedāvāja stāties kaut kādās frontēs. Un tad latviešu avīzēs sākās kampaņa pret mani. Man simpatizējošie žurnālisti, piemēram, Meškuns, jautāja: ko tu esi izdarījis? Es teicu: neko! Es vienkārši atteicos stāties Tautas frontē. Tas nebija man piemērots. Turklāt biju pārliecināts: iespējams, ka atiesim nedaudz nost no sociālistiskā ceļa, mēģināsim atrast kaut ko savu un jaunu, taču Padomju Savienība neizjuks. Vēl šodien uzskatu, ka tā bija liela kļūda — PSRS izjaukšana. Varbūt to kādam vajadzēja — tur, aiz okeāna. Tagad jau visi redz, kas notiek ar mūsu laukiem un pilsētām… To vairs nekad neuzcelt. Neviens mums vairs tādu naudu nedos, kādu deva PSRS laikā.

Ja Rubiks būtu Rīgas mērs…

Vai nauda bija apsolīta arī Rīgas metro celtniecībai?

Protams, tas bija izdomāts jau 80. gadu sākumā, ilgi pirms manas nākšanas Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, un esmu gandarīts, ka metro tiek saistīts ar manu vārdu! Visas metro līnijas jau bija izplānotas, visām stacijām bija nosaukumi. Šis projekts man bija ļoti pa prātam: tur varēja izvērsties, varēja sevi parādīt. Braucu uz Maskavu «sist ārā» papildu naudu, ko izlietot trases atbrīvošanai. Dabūju arī.

Tad jau Rīga varēja sākt metro būvniecību, jums taču neviens to vairs nevarēja aizliegt. Kāpēc šī gadsimta būve tā arī netika sākta? Vai tāpēc, ka laikraksts «Padomju Jaunatne» sāka plašu pretmetro kampaņu?

Tāpēc, ka Rubiku vajadzēja pataisīt par ienaidnieku. Pirms tam Latvijas Zinātņu akadēmija deva atzinumu, ka viss ir kārtībā, var sākt būvēt. Un tad mums «piešuva» pirmām kārtām to, ka būs daudz iebraucēju…

… migrantu.

Jā, ka būs daudz ārzemnieku, kuri te sabrauks ar visām ģimenēm. Bet es toreiz skaidroju, ka tās būs tikai brigādes, kuras apkalpo to kurmi, to milzu racēju. Bet smagās mašīnas, kas vedīs prom izrakto zemi, vadīs mūsu pašu vietējie šoferi. Vēl viens arguments — piemēslos pilsētu. Bet es Vācijā redzēju, kā mašīnām, kuras ved zemi, mazgā riteņus. Kāpēc gan pie mums tā nevarētu būt? Tad nākamais arguments: Rubiks noslīcinās Vecrīgu. Zinātņu akadēmijai pasūtījām vēl vienu ekspertīzi. Tā skaidri pateica: nekas tur nenoslīks. Nu, jā, avīzēs arī visu ko rakstīja… Man pateica, lai mēs Zinātņu akadēmijā sarīkojam vēl vienu apspriešanu. Un tad es biju šokēts! Tie paši zinātnieki, kuri pirms tam deva man zaļo gaismu, pieņēma pilnīgi pretēju lēmumu. Toreiz Zinātņu akadēmijas prezidents, šķiet, bija Lielpēteris, viņš sēdēja, galvu nodūris. Tad sapratu, ka zinātnieki ir «nolikti pie vietas». Man sirds aptecējās…

Jūs visai ilgi bijāt pilsētas vadītājs. Ja jums tagad nāktos būt Rīgas mēram, ko jūs darītu vispirms?

Pirmkārt, es savestu kārtībā iekšējos kvartālus — tas ir ārprāts, kā tajos tagad izskatās! Otrkārt, noregulētu satiksmi. Kad es vēl strādāju, visa pilsētas transporta plūsma jau bija pakārtota tai situācijai, ka tūlīt sāksies metro celtniecība. Daudz kas no tās situācijas vēl palicis līdz šai dienai, tāpēc arī tie sastrēgumi… Tilti ir vajadzīgi! To projekti bija jau manā laikā. Mani galīgi neapmierina tagadējā Ziemeļu tuneļa ideja. Ja kaut kas notiek, tad viss pagalam — kas viņu izpumpēs? Treškārt, kopā ar valdību es izdomātu, ko darīt ar nolaidīgajiem privātīpašniekiem, kuri neuztur kārtībā savus namīpašumus un apdraud cilvēku dzīvību. Un kāda ir šodienas tā saucamā modernā celtniecība? Kā varēja atļaut uzcelt tos šausmīgos ērberģus apkārt Rīgas stacijai? To «Stokmann» un «Origo»? Tie taču «noēd» Rīgas staciju pavisam!

Pirms puča mierīgi makšķerēja

Atgriezīsimies 1988. gadā. Toreiz vēl bija padomju vara, kaut gan brīvības cīņas asni jau sāka spraukties. Mēs savu avīzi «Atmoda» sākām drukāt Latvijas kompartijas Centrālkomitejas tipogrāfijā — Preses namā. Nekad neesmu sapratusi: kā kompartijas ceka varēja to atļaut? Cekas sekretāri taču zināja, ka esam viņu niknākie ienaidnieki.

Tad pirmais sekretārs bija Boriss Pugo. Taču toreiz bija tā: ko drīkst un ko nedrīkst drukāt, lēma Maskava. Pilns tipogrāfijas nosaukums bija: PSKP CK Lietu pārvaldes Latvijas izdevniecības filiāle. Acīmredzot Maskava izlēma, ka drukāt «Atmodu» drīkst. Es, starp citu, lasīju jūsu vadīto «Atmodu».

Nu, jā, ienaidnieks jāpazīst.

Es jau toreiz jutu un sapratu, ka tā avīze ir urdīšanās zem pastāvošās iekārtas.

1991. gadā jūs jau bijāt kompartijas Latvijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs. Kā uztvērāt puču, kas tā gada 19. augustā sākās Maskavā?

Iepriekšējā dienā — tā bija svētdiena — biju aizbraucis uz Engures ezeru makšķerēt. Atgriezos vēlu — kādos divos naktī. No rīta braucu uz darbu, un tur man pateica: Maskavā noticis pučs. Zvanīju uz Maskavu. Man pavēstīja oficiālo versiju: ka Gorbačovs ir slims, viņš nevarot vadīt valsti, tāpēc viņa funkcijas uzņemsies Janajevs. Man tas šķita jocīgi: es pazinu Janajevu, viņš jau nu nebija tas cilvēks, kas var vadīt valsti… Pirmā mana reakcija bija neticība. Pēc tam, kad avīzē izlasīju visus dokumentus… Principā es atbalstīju domu, ka šajā valstī kaut kas jāpārveido.

Padomju Savienībā, jūs domājat?

Jā, mēs taču bijām PSRS sastāvā. Man nebija pieņemami, kā te nacionālistiskā garā viss tika kārtots. Es taču biju PSRS tautas deputāts. Mēs tā nedrīkstējām — pagriezt visiem muguru un aiziet. Mēs varējām organizēt referendumu, lai visi cilvēki izsakās par to, vai grib stāties ārā no Padomju Savienības.

Precizēsim: jūs atbalstījāt apvērsumu?

Ne apvērsumu, bet to, lai valstī tiktu ieviesta kārtība. Bet es nekādā ziņā neatbalstīju atdalīšanos no Padomju Savienības.

Un, protams, Latvijas okupācijas faktu jūs arī neatzīstat?

Nu, dabiski, ka neatzīstu. Neesmu ne zinātnieks, ne vēsturnieks, bet gan politiķis. Man nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijā kādreiz bijusi okupācija. Okupācija ir Irākā, lūk, kur tā ir!

Pēdējam apgalvojumam esmu spiesta piekrist.

Vai tad 1940. gadā kāds Kārlim Ulmanim stāvēja klāt ar plinti un teica: runā tā un runā šitā?

Tas, ka ienāk svešas valsts karaspēks un vardarbīgi visus pakļauj, nenozīmē okupāciju?

Pirmām kārtām padomju karaspēks šeit jau bija… Turklāt Padomju Savienībai aiz muguras Latvija, Lietuva, Igaunija un Somija saka veidot piekto kolonnu. Skaidrs, ka šādā situācijā — pirms kara — lielai valstij, kāda bija Padomju Savienība, vajadzēja domāt, kā nodrošināt savu robežu.

Un kā tad ar deportācijām 1941., 1949. un citos gados?

Nosodām! Atceros, mūsu ģimene sēdēja uz sakrāmētiem koferiem: gaidījām, ka arī mūs aizvedīs. Patēvs taču bija leģionārs! Un ne jau tikai godīgus cilvēkus deportēja, izveda arī tādus, kas bija pelnījuši. Un deportācijas nav nekāds Padomju Savienības izgudrojums: arī amerikāņi savulaik deportēja japāņus. Tā ir vispārpieņemta prakse.

Jā, krievi bija talantīgi deportētāju audzēkņi. Ienāk iekšā svešas valsts kara-spēks…

Kāpēc svešas? Padomju Savienība Latvijai juridiski nebija sveša valsts. Kādam nepatīk, ka mēs 1940. gada augustā iestājāmies Padomju Savienībā, bet man nepatīk, ka mēs iestājāmies NATO. Latvijas parlaments 1940. gadā nobalsoja, ka jāstājas Padomju Savienībā, un mēs arī iestājāmies.

Kāds tur parlaments… Marionetes.

Nu, piedodiet, vot, tagad ir marionetes ar nopirktām balsīm. Bet toreiz mēs iestājāmies, un tur vēsturiski vairs neko nevar mainīt.

Tagad esam jau sākuši politisku diskusiju, un kompromisu mēs ar jums neatradīsim tik un tā. Bet tas ir labi, ka cilvēkiem ir dažādi politiskie uzskati: pretrunas virza attīstību.

«Vakara Ziņas» 20. augusts 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home