Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
SĀPĪGĀ PATIESĪBA
Gunita Nagle

Stingra pieturēšanās pie Salaspils nometnes oficiālā nosaukuma nesen izdotajā grāmatā par Latvijas vēsturi izraisījusi gandrīz starptautisku skandālu. Autors izvēlējies apzīmējumu "darba audzināšanas nometne", toties saniknotā Maskava uzskata, ka bija jālieto vārdi "nāves un koncentrācijas nometne".

Tiek atgādināts, ka Salaspilī nogalināti 100 000 cilvēku un medicīniskos eksperimentos izmantoti bērni. Taču tikai retais zina, ka šie "fakti" ir padomju propagandas radīts mīts. Tikmēr pašiem nometnes ieslodzītajiem tā bija vieta, kur pārdzīvoto drausmu atainošanai jebkādi ideoloģijas radīti pārspīlējumi ir lieki

Jūs tagad esat Salaspils darba un audzināšanas nometnes P.H. (politischer Häftling — politiski apcietinātais vācu valodā). Ja pildīsiet nometnes noteikumus un čakli strādāsiet, varat cerēt, ka pēc zināma laika tiksiet no nometnes atbrīvoti. Sargieties no nepaklausības un pārkāpumiem, jo par to draud bargi sodi, — šādi 1943.gada 3.janvārī no Centrālcietuma atvestos cilvēkus Salaspils nometnē uzrunāja latviešu virsnieks Līcītis. Šī mazā epizode, ko savās atmiņās apraksta viens no apcietinātajiem Vilis Riekstiņš, parāda — taisnība jau vien ir Valsts prezidentes padomniekam vēstures jautājumos Antonijam Zundam, kurš grāmatā Latvijas vēsture. XX gadsimts zem Salaspils nometnes bijušā ieslodzītā Kārļa Buša zīmētā nometnes attēla norādījis, ka tas ir bijis paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Tāds bija nacistu dotais nosaukums.

Taču vēsturnieka vēlme attēla parakstā stingri pieturēties pie nometnes oficiālā nosaukuma izraisījusi gandrīz starptautisku skandālu. Pēc tam, kad Valsts prezidente grāmatu uzdāvināja Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, drīz vien kļuva skaidrs — oficiālajai Krievijai tā nepatīk. Krievijas plašsaziņas līdzekļos tagad var gan dzirdēt, gan lasīt, ka Latvija rīkojoties "paradoksāli un ciniski", Salaspils koncentrācijas nometni dēvējot par darba nometni. Tiek skaidrots, ka Salaspilī nogalināti un nomocīti ap 100 000 cilvēku un ka medicīniskos eksperimentos izmantoti bērni. Taču gan Krievijā, gan arī Latvijā tikai retais zina, ka šie "fakti" ir padomju propagandas radīts mīts.

ČEKAS RAKSTĪTA VĒSTURE

Darba un pāraudzināšanas nometne — uz oficiālo nosaukumu norāda vēsturnieks Heinrihs Strods, atsaukdamies uz drošības policijas un SD (nacistu iekšējais drošības dienests) komandiera Latvijā Rūdolfa Langes 1943.gada 24.maija ziņojumu, ka Salaspils ir Arbeitserziehungslager. Drošības policijas un SD pavēlnieks Ostlandē ģenerālis F.Jekelns rakstīja: "Es lūdzu ziņot Valsts drošības galvenajai pārvaldei, ka Salaspils nometnes gadījumā nav runa par kādu koncentrācijas nometni, bet gan par paplašinātu policijas cietumu un darbaudzināšanas nometni."

Savukārt Latvijas Mazajā enciklopēdijā, kas izdota 1970.gadā, stāstīts par Salaspils koncentrācijas nometni, kas raksturota kā "plašākā ieslodzījuma un cilvēku masveida iznīcināšanas vieta hitleriešu okupētajā Baltijā". Nometnē esot nogalināti ap 53 000 cilvēku. 1986.gadā izdotajā Latvijas padomju enciklopēdijā Salaspils nometnei jau ir piešķirts "nāves nometnes" vārds un nogalināto skaits sasniedzis 100 000, tai skaitā 7000 bērnu.

Pēc būtības Salaspils nometne bija koncentrācijas nometne, kura savā pirmajā darbības posmā (1941.gada beigas,1942. vidus), kad tajā tika ieslodzīti ebreji, patiesi bija iznīcināšanas nometne. Ebrejiem tajā nebija cerību izdzīvot. Taču vēlāk, laikā no 1942.gada vasaras, tā kļuva par koncentrācijas nometni ar darba un tranzītnometnes iezīmēm, secinājis vēsturnieks Heinrihs Strods. Viņa 2000.gada Okupācijas muzeja gadagrāmatā publicētais pētījums par Salaspils nometni ir pirmais un plašākais pēcpadomju periodā, kurā mēģināts izvētīt padomju laikos sarakstīto Salaspils nometnes vēsturi, atsijāt propagandas uzslāņojumu. Lasot padomju laika materiālus, H.Strods atklājis veselu virkni safantazētu faktu un izdomātu briesmeklību, ko nosaucis par komunistisko mitoloģiju: "Okupētajā Latvijā komunisti veidoja nāves nometnes tēlu, jo tādai nometnei bija jābūt katrā nacistu okupētajā valstī (9.forts Lietuvā, Babijara Ukrainā)."

Padomju gados svarīgākais vēstures avots Salaspils nometnes izpētei bija 1944.gadā ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas un Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu nodibinātā ārkārtas komisija fašistisko okupantu un viņu līdzskrējēju nodarīto zaudējumu izpētei. Pēc H.Stroda pārliecības, materiālu vākšana notika ar čekas metodēm. Par galveno materiālu vākšanas veidu kļuva tikai dažu liecinieku nopratināšana un viņu sniegto datu pierakstīšana.

Priekšstatu par Salaspili kā nāves nometni aktīvi centās veidot Latvijas PSR VDK darbinieki. Atmiņu krājuma Salaspils nāves nometnē plašā ievada Fakti un dokumenti apsūdz autori, kā arī sastādītāji un redaktori bija Latvijas PSR IeTK (Iekšlietu tautas komisariāta) darbinieki Vladimirs Izvestnijs un J.Bistrovs. V.Izvestnijs bija LPS VDK izmeklēšanas daļas priekšnieks, vēlāk LPSR Gulbenes rajona pilnvarotais un 1972.gadā LPSR VDK priekšsēdētāja vietnieks.

Tagad, kad no Salaspils nometnes vēstures tiek mēģināts nolupināt padomju ideoloģijas netīro kārtu, atklājas, ka skaitļos kailā patiesība ir daudz pieticīgāka — nav ne simtiem tūkstošiem nogalināto, ne medicīniskos eksperimentos spīdzinātu bērnu. Taču jebkurā gadījumā kailā patiesība par cilvēku izkropļoto dzīvi ir drausmāka par jebkādiem safantazējumiem.

"NE SLIKTĀK KĀ CIETUMĀ"

Vilis Riekstiņš uz Salaspils darba un pāraudzināšanas nometni tika nosūtīts 1943.gada 23.janvārī. Tas bija laiks, kad saskaņā ar H.Stroda pētījumiem visi Salaspilī ievestie aptuveni tūkstoš ebreju bija vai nu nomiruši, vai nogalināti. Lai būtu vairāk darbaroku, uz Salaspili tika pārvesti ieslodzītie no cietumiem, viņu vidū bija arī V.Riekstiņš.

Savās atmiņās V.Riekstiņš raksta, ka padomju laikā bija strādājis Cēsu apriņķa izpildkomitejā un piedalījies sīko amatnieku darbnīcu nacionalizācijā. Tas arī bija iemesls, lai vācu okupācijas laikā viņu arestētu un apsūdzētu par piederību komunistiem.

Nokļuvis nometnē, V.Riekstiņš secināja, ka te nemaz nav sliktāk kā cietumā, varbūt pat mazliet labāk. 1963.gadā izdotās grāmatas Salaspils nāves nometnē piezīmēs, kuras viņš uzticējis Okupācijas muzejam, viņš raksta: "Grāmatas nosaukums neatbilst patiesībai, jo Salaspils nometnē nenotika cilvēku masveidīga iznīcināšana. Tur nebija ne gāzes kameru, ne krāšņu līķu sadedzināšanai." Ieslodzītajiem bijušas salīdzinoši mīkstas gultasvietas, arī ēdiena bijis gana daudz. Brokastīs esot pasniegts 200 gramu sausas, rupjas maizes un kafija "no kaut kādiem surogātiem". Pusdienās 3/4 litra zupas. "Nevarētu sacīt, ka zupa slikta — normāls daudzums biezumu — putraimi ar kartupeļiem. Ir pat gaļa, kaut arī nedaudz un nenosakāmas izcelsmes. Pazinēji saka, tā esot zirga gaļa," atmiņās raksta V.Riekstiņš. Vakariņās viņš esot dabūjis kausiņu zupas un 100 gramus maizes.

Ieslodzītie sūtīti dažādos darbos, V.Riekstiņam dots uzdevums pīt salmu pīnes, no kurām taisīja zābakus. "Tos pasūtīja vācu armija. Zābakus uzvelk uz kareivju zābakiem, lai Krievijas sniega laukos nesaltu kājas," viņš raksta. Arestētajiem esot bijis brīvais laiks, kurā atļauts lasīt no mājām atsūtītās grāmatas, spēlēt šahu vai domino ar pašu taisītiem kauliņiem. Ieslodzītie varējuši arī rakstīt vēstules uz mājām un saņemt sūtījumus. Ņemot vērā iespēju tikt nošautam, V.Riekstiņš ar savu ikdienu bijis tīri apmierināts.

Viss koncentrācijas nometnes dramatisms viņam atklājies tikai tad, kad uz nometni no Baltkrievijas tika atvesti vairāki simti krievu partizānu atbalstītāju, viņu vidū arī sievietes un bērni. "Izrādījās, ka vācieši Baltkrievijā bija izveduši partizāņu apkarošanas akciju (..), kuras rezultātā nodedzinājuši vairākas sādžas, lai partizāniem nebūtu atbalsta. Daļa sādžu iemītnieku apšauti, bet pārējie atvesti uz Salaspils nometni," atmiņās stāsta V.Riekstiņš.

PĀRAUDZINĀŠANAS NOMETNE

"Tas bija 1943.gada 26.februāris, kad mēs — mamma, vecmāmiņa, es un mana 13 gadu vecā māsa — ieradāmies nometnē. Izveda 23.februārī. Pirms tam mūs visus gribēja sadzīt vienā šķūnī, un, lai mēs ātrāk sadegtu, lika mums visiem nest uz šķūni salmus. Arī mēs, bērni, brienot pa dziļo sniegu, tos nesām. Taču tad mainījās komanda, un mūs visus 20 grādu salā dzina garā ceļā uz dzelzceļa staciju, sadzina lopu vagonos un aizveda," atceras viens no Baltkrievijas bērniem Elvīra Iļahina, kurai toreiz bijuši 11 gadi. Viņa ļoti sāpīgi uztvērusi grāmatā Latvijas vēsture. XX gadsimts ievietoto attēla parakstu. "Tā nebija nekāda darba audzināšanas nometne. Tā bija īsta koncentrācijas nometne," viņa uzsver.

Pirmo, ko viņa, ierodoties Salaspils nometnē, redzējusi — daudzus vīriešus, kuriem pēc komandas vajadzējis gulties, celties, skriet, gulties, celties, skriet. Tad viņa ievērojusi, ka viens vīrs nespēkā pakritis. "Pieskrēja vīri formās, uzlika viņu uz nestuvēm. Redzēju, ka pakritušais vēl kustināja rokas, taču viņu aiznesa iemest bedrē pie mirušajiem. To jūs sauktu par pāraudzināšanas nometni?" vaicā E.Iļahina.

No Baltkrievijas atvestajiem ierādīta baraka, un pēc kāda "ļoti īsa laika" ieradušies vīri ar gumijas stekiem un likuši izģērbties. Kad ļaudis neizpratnē kavējušies to darīt, karavīri ar šautenēm rādījuši, ka šaus, ja pavēle netiks pildīta. "Vecīši, vīrieši, sievietes, bērni un pat nesen dzimuši zīdaiņi bija pliki, pilnīgi pliki. Tad mums visiem ziemā lielā salā vajadzēja iet uz kādu citu baraku. Tur visiem apgrieza matus, kurus meta lielās kaudzēs. Ļoti skaidri atceros trīs kaudzes — ar gaišiem, brūniem un melniem matiem. Tad mums vajadzēja iziet cauri aukstām dušas strūklām, un pēc tam visus plikus un slapjus dzina uz kādu citu baraku, kur lika gulties uz salmiem. Trīs dienas tur nogulējām. Trīs diennaktis pilnīgi kaili. Vecmāmiņa mūs ar māsu sildīja ar savu augumu. Bet bija cilvēki, kurus pēc tam aiznesa slimus vai jau nomirušus. Kad mūs aizdzina atpakaļ uz mūsu baraku, mūsu drēbes bija pazudušas un to vietā mētājās lupatas. Es sameklēju sev katrai kājai citādu zābaku un kaut ko velkamu."

V.Riekstiņš atceras, ka tad, kad pieaugušos sāka sūtīt prom uz darbu ārpus nometnes, bērni atņemti mātēm: "Izmisušās mātes sacēla drausmīgu troksni. (..) Drausmīgi bija klausīties sieviešu vaimanas. Kārtības dienesta darbinieki, kas bija klāt pie šīs drausmīgās procedūras, stāstīja, ka esesieši rāvuši mātēm bērnus no rokām ar varu laukā."

Toreiz vienpadsmitgadīgā Elvīra nošķirta gan no vecākās māsas, gan mammas, gan vecmāmiņas, kādu laiku viņas cita par citu neko nav zinājušas. Spriežot pēc V.Riekstiņa atmiņām, nometnē bijušas divas bērnu barakas, katrā pa 250 cilvēkiem. Mazie bērni nometnes apstākļus nav varējuši izturēt un sākuši mirt. Elvīra norīkota pie salmu pīņu pīšanas, bet vēlāk, kad mazuļi sāka slimot, vajadzējis pasniegt viņiem ēdienu. "Labi atceros, ka trīsgadīgie bērni, kuri nometnes pirmajās dienās staigāja un runāja, drīz vairs nevarēja pastaigāt un nerunāja. No uztraukumiem, bailēm, spēka izsīkuma". Masalu un citu slimību dēļ lielākā daļa mazgadīgo bērnu nomira. Pēc V.Riekstiņa datiem, 1943.gada februārī un maijā nomira aptuveni puse (ap 250) līdz četriem gadiem veco bērnu.

Lielākie dzīvi palikušie bērni, arī Elvīra, norīkoti uz lauku saimniecībām. "Zemnieku mājās mani nosēdināja virtuvē. Tur vārījās bietes, to smaržu nevaru izturēt. Nezinu, kas notika, bet man sākās histērija, es raudāju skaļi un ilgi. Saimniece stāvēja, rokas salikusi, un skatījās uz mani. Vīrs paņēma harmonikas un sāka dziedāt krieviski dziesmu par Vaņu. Laikam tā mēģināja nomierināt."

Elvīra māti un vecmāmiņu atkal satikusi tikai 1944.gada augustā, kad daļa Salaspils nometnes ieslodzīto, kas strādāja Rīgā, sadzīti Rīgas Centrāltirgus noliktavās. Salaspils nometnē bija palikuši tikai 17 sakropļoti cilvēki, kuri naktī no 28. uz 29.septembri nošauti. Pārējos bijis iecerēts pārvest uz darba nometnēm Vācijā, bet sarkanarmieši tuvojušies tik strauji, ka apsardze aizbēgusi un ieslodzītie mukuši kur nu kurais.

Elvīras ģimene kājām aizgājusi uz Juglu, kur mamma, strādādama Rīgā, bija atradusi mājvietu. 1945.gada decembrī viņām pievienojās vecākā māsa, kas no Salaspils aizvesta uz Vāciju. "Mammu nometne bija izmainījusi. Viņa pēc 12 gadiem nomira. Bet vecmāmiņa vēl dzīvoja. Viņa bija maza auguma, es arī neesmu liela, mēs ilgi dzīvojam," savu stāstu nobeidz Elvīras kundze. Viņa ir viena no rosīgākajām bijušo Salaspils nometnē ieslodzīto vidū un zina, ka joprojām vairāk nekā tūkstotis ir dzīvi. Viņi katru gadu tiekoties nometnē un noliekot ziedus mirušajiem. Visvairāk ziedu paliek tur, kur atradās bērnu barakas.

MŪS INTERESĒ CILVĒKU LIKTEŅI

Rakstot Latvijas vēsture. XX gadsimts, autori ir centušies būt maksimāli objektīvi, Dienai pa telefonu no Maskavas nākamajā dienā pēc šīs grāmatas prezentācijas Krievijas lasītājiem stāsta A.Zunda. Vēsturnieks uzsver, ka Salaspils nometne nebija kā Aušvica vai Dahava, radīta kā nāves fabrika, tomēr arī atzīst, ka, iespējams, zīmējuma parakstā vajadzēja vācu laiku nosaukumu likt pēdiņās vai arī iekavās ierakstīt — koncentrācijas nometne.

Vēsturnieki var pieturēties pie precīziem nosaukumiem un saukt Salaspili par darba un pāraudzināšanas nometni, bet ieslodzītajiem cilvēkiem tā tik un tā būs koncentrācijas nometne, saka Salaspils memoriāla direktore Inese Evalde. Tajā, kā nosauc Salaspils nometni, tomēr ir arī attieksme pret tur pastrādātajiem noziegumiem.

I.Evaldei mazliet trīc rokas, kad viņa atceras bijušo ieslodzīto stāstīto. Kāda sieviete nokļuvusi nometnē, vēl būdama bērns, kopā ar mammu un vecāko brāli. Mammu viņa nometnē pazaudēja, brāli nošāva, kad viņš māsai paslepšus no kaimiņu barakas nesa maizi. Kāda cita Salaspils bērna vecākā māsa nometnē regulāri izvarota un, kaut arī palikusi dzīva, pēc kara tik un tā nav spējusi turpināt dzīvi. Viens no izbēgušajiem taisnā ceļā aizbēga uz Lietuvu un pārbraukt Latvijas robežu uzdrošinājās tikai pēc 60 gadiem. Pēc I.Evaldes vārdiem par Salaspils nometni: "Mūs neinteresē tas, ko par to spriež politiķi. Mūs interesē cilvēki." Gan mirušie, gan tie, kuri izdzīvoja.

*****

Mīti un patiesība

Padomju laiku apgalvojumi par Salaspils nometni

MĪts: Salaspils nometne bija nāves nometne.

PatiesĪba: Salaspils koncentrācijas nometnes oficiālais nosaukums bija Salaspils policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Par "nāves un šausmu nometni" to nosauca Padomju informācijas birojs 1944.gada 15.novembra ziņojumā.

H.Strods uzskata, ka Salaspils koncentrācijas nometnes pirmajā posmā, kad tajā tika ievesti ebreji — no 1941.gada beigām līdz 1942.gada vidum —, to var dēvēt par iznīcināšanas (nāves) nometni, jo nevienam ebrejam nebija cerību izkļūt brīvībā. Taču pēcāk ieslodzītie nav turēti nometnē, lai viņus nogalinātu. Salaspils nometne bijusi darba un tranzītnometne, kurā ieslodzītie turēti līdz pārsūtīšanai uz kādu no Vācijas koncentrācijas nometnēm.

MĪts: Latvijas PSR vēsturē 1959.gadā tiek minēti ārkārtas izmeklēšanas komisijas dati — Salaspilī nogalināti 56 000 cilvēku. Latvijas Mazajā enciklopēdijā rakstīts, ka koncentrācijas nometnē nogalināti 53 000 civiliedzīvotāju, citās enciklopēdijās — 100 000 nogalinātie.

PatiesĪba: H.Strods uzskata, ka nometnē miruši ap 2000 cilvēku. Ieslodzīto galvenais nāves cēlonis bija dzīve antisanitāros apstākļos, pārtikas trūkums, smagais darbs un bargie sodi. Ticot komunistu propagandas apgalvojumiem, ka Salaspils nometnē nogalināti 53 700 cilvēku, jāpieņem, ka vienā kvadrātmetrā apbedīti vidēji 17 nogalinātie.

Savukārt vēsturnieks Uldis Neiburgs atsaucas uz aculiecinieku stāstīto, ka no slimībām mira 400—500 ieslodzīto, necilvēcīgo sodu dēļ — ap 100—150 cilvēku. Lielākā ieslodzīto iznīcināšana 1943.gadā notika naktī no 5. uz 6.maiju, kad no dažādām ieslodzījuma vietām pēc pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu nošāva ap 400 ieslodzīto. U.Neiburgs izrēķinājis, ka, ja tic padomju propagandas nosauktajiem skaitļiem, iznāk, ka uz katru kvadrātmetru ir aprakts vairāk nekā 20 līķu. U.Neiburgs piekrīt vēsturniekam Andrievam Ezergailim, kurš rakstījis: "Nedomāju, ka bez sovjetu propagandas Salaspils būtu pazīstama kā liela nāves maltuve. Katrā gadījumā Salaspils, lai gan brutāla nacistu upuru novietne, nav salīdzināma ar Osvencimu, Treblinku vai Dahavu." Osvencimā tika nogalināti 1,2 miljoni cilvēku, Treblinkā — 700 tūkstoši, bet visvairāk upuru bija Majdanekas nometnē, kas atradās Polijas teritorijā netālu no Ļubļinas — 1,4 miljoni, liecina Vidustenisijas universitātes (ASV) arhīvi.

MĪts: Ārkārtas komisija ziņoja, ka Salaspilī laikā no 1942.gada maija līdz 1943.gada maijam iznīcināti 3000 bērnu. Padomju presē un enciklopēdijās vēlāk minēts — 7000 bērnu.

PatiesĪba: Tiesu medicīnas eksperti 1945.gada aprīlī Salaspils nometnes vecajos garnizona kapos atraka 632 bērnu līķus, 311 no tiem bija miruši vecumā līdz pieciem gadiem.

MĪts: Salaspils nometnē ar ieslodzītajiem veikti medicīniski eksperimenti. LPSR Valsts

drošības ministrijas Priekules nodaļas vadītāja vietnieks Basins lēmumā par Salaspils koncentrācijas nometnes bijušā feldšera un nacistu politieslodzītā Jāņa Šalkovica arestu 1950.gada 1.novembrī rakstīja, ka "arestējamais piedalījies vardarbīgā ieslodzīto nogalināšanā, ievadot indes cilvēku organismā, piespiedu kārtā ņēma no ieslodzītajiem un maziem bērniem asinis, pie kam pēdējie no spēku izsīkuma nomira".

PatiesĪba: Nopratinot desmitiem liecinieku, nevienu no šīm čekistu sadomātajām briesmeklībām pat LPSR Augstākās tiesas krimināllietu kolēģija J.Šalkovica lietā 1952.gada 11.janvārī nepierādīja. Asinis ieslodzītie pret palielinātu pārtikas devu nodeva diviem vācu kara ārstiem, kas speciāli ieradās Salaspilī. Asinis izmantoja Vācijas armijas karavīru ārstēšanai.

MĪts: Nometnes likvidācijā notikusi masveida līķu dedzināšana nometnes kapos, ieslodzītie un pēdējie nometnes apsargi apšauti.

PatiesĪba: Nometnes pastāvēšanas beigās vairākiem ieslodzītajiem bija izdevies izbēgt. Aptuveni 1500 civiliedzīvotāju tika nosūtīti uz Vāciju, uz būvbataljoniem — ap 2500 latviešu leģionāru. Daļa ieslodzīto aizdzīti uz Rīgu, daļa — uz Gremzdi pie Priekules. 1944.gada septembrī nometnē bija palikuši 17 nespējnieki, kurus nogalināja.

Diena, 2005. gada 12. februāris.

Vēstures vietā — ciniska surogātpatiesība

Izlasot G. Nagles rakstu Sāpīgā patiesība (SestDiena, 12.II), jūtu, ka vairs nevaru paturēt pie sevis jau labu laiku spietojošās patiesi sāpīgās domas... Šādam vēstures traktējumam varu rast tikai vienu apzīmējumu — cinisms. Sabiedrība jau ilgāku laiku tiek barota ar autoritatīvu vēsturnieku atklāsmēm nule izdotās Latvijas vēstures kontekstā par tēmu — kas bija Salaspils nometne. Izrādās, padomju propagandas safabricējums, mīts, gandrīz vai sanatorija, salīdzinot ar Osvencimu un citām holokausta šausmām... Pāraudzināšanas nometne?! Vai šie cilvēki bija kaut ko noziegušies? Šobrīd ir nelāga sajūta, ka runāt par ciešanām vācu koncentrācijas nometnēs (ne holokausta kontekstā) ir gandrīz vai nepieklājīgi, jo mums diemžēl nav sava Vīzentāla centra. Patlaban runāt par noziegumiem Salaspilī ir tas pats, kas padomju Centrālkomitejā mēģināt pierādīt patiesību par Sibīrijas lēģeriem.

Lai gan formāli vācieši Salaspili varēja nosaukt jebkā (par atrašanos darba nometnē diez vai kādam jāmaksā kompensācija, izcili ērti, vai ne?), pēc būtības faktus tas nemaina! Un to, kas patiesībā tur notika, vislabāk var pastāstīt dzīvi palikušie nometnes ieslodzītie (un tādi, par laimi vai diemžēl, vēl ir). Tad arī uzzinātu, vai barakās bija "mīkstas gultas", vai ēdiena bija "gana daudz", ko ieslodzītie darīja "brīvajā laikā" un kā "izklaidējās". Vai kādam izdevīgi mīkstināt pastrādātos noziegumus un slēpt patiesību? Acīmredzot — un tas ir nožēlojami, tāpat kā ietiepīgie centieni 9.maiju "pārtaisīt" tikai un vienīgi par okupācijas robežlīniju, aizmirstot, ka tas tomēr saistās arī ar simbolisko uzvaru pār vācu armiju. Briesmīgi ir tas, ka šodien daudzi zina, kas ir gulags, bet neredz medaļas otru pusi. Nevajag ar staļinisma noziegumiem censties pārtrumpot Hitlera briesmu darbus, sak, Staļins bija daudz lielāks monstrs un vācu nometnes laikam nemaz nebija tik briesmīgas, ja jau dažas bija domātas tikai pāraudzināšanai un darbam!

Patiesības nav ne padomju laika grāmatās, ne tagad no jauna pārrakstītajā vēsturē, jo mēs kā vienmēr cenšamies kaut ko aizmirst. Patiesība ir tur — ārā...

Cienījamie vēsturnieki, ierēdņi un burta kalpi, man diemžēl jūs jāsarūgtina, bet tas nav mīts, ka bērniem Salaspilī tika ņemtas asinis... No bērnības atceros vecāsmātes stāstus, kā viņa ar savu trīsgadīgo bērnu, manu māti, nokļuva šajā nometnē (jo arī vectēvs frontē nekaroja pareizajā pusē un bija tikai sarkanais, nevis leģionārs) un gandrīz viņu zaudēja pēc vāciešu eksekūcijām ar asins ņemšanu. Arī tā ir patiesība, ka daudzi bērni visu to neizturēja... Kā šādu nometni vajadzētu traktēt vēstures grāmatā, spriediet paši. Ja 7000 bērnu vietā gāja bojā 600, tas ne mazākajā mērā neattaisno šādas nometnes eksistenci, lai kā arī tā formāli sauktos! Pievienojos Salaspils memoriāla direktores vārdiem — svarīga ir attieksme. Un tā mūsu politiskajās aprindās ir bezzobaina, gļēva un klibo ar abām kājām.

Lai dzīvo greizo spoguļu karaļvalsts, kur vēstures traktējumu arvien vēl nosaka pēc politiskā izdevīguma kritērijiem! Es nevaru audzināt savu bērnu par šīs valsts patriotu, ja vēstures vietā atkal tiek sacerēta ciniska surogātpatiesība, lai mācītu to skolās. Patiešām sāp. Un kauns.

Anna

Diena, 2005. gada 17. februāris.


Par okupāciju un Salaspili
Tālivaldis Pētersons, Kurzemes raj. Politiski represēto kluba valdes priekšsēdētājs

Saasinoties Latvijas un Krievijas attiecībām, dzirdami otrās puses pārmetumi par vēstures pārrakstīšanu. Patiesa vēsture ir patiesu juridisku faktu, notikumu paudēja. Pārrakstīšana jeb vēstures falsifikācija ir raksturīga tām varām, kurām nav izdevīga patiesība. Krievija neatzīst Latvijas okupāciju 1940.gadā un otrreizējo 1944.— 1945.gadā. Padomju vēsturnieki, varas iespaidoti, rakstīja, ka 1940.gadā Latvijā notikusi sociālistiskā revolūcija, kura beigusies ar proletariāta uzvaru. Taču 1940.gada 16.—17.jūnijā divu dienu laikā PSRS okupēja trīs Baltijas valstis, un secinājumi, ka trijās Baltijas valstīs divās dienās vienlaikus notikusi sociālistiskā revolūcija, ir nekaunīgs un ļauns murgs.

Tendenciozi un aplami skan protesti par Salaspils nometnes nosaukumiem. Piemēram, populāro pirmskara Rīgas pilsētas 1. (angļu) ģimnāziju jau pirmajā padomju varas gadā (1940.—1941) nosauca par Leona Paegles vidusskolu, šāds nosaukums ieiet vēsturē attiecīgajā laika posmā. Ja Salaspils nometne no 1942. līdz 1944.gadam bija nosaukta par Darba un audzināšanas nometni (Arbeits und Erziehungslager Salaspils), bet 1943.gadā vēl papildus arī Paplašinātais policijas cietums vai vienkārši Salaspils nometne, tad tā ir patiesība, kuru nedrīkst un nevar noliegt. Nosaukums "Salaspils koncentrācijas nometne" parādījās LPSR Ārkārtējās komisijas darbības laikā 1946.gadā. Nometnes nosaukumu nedrīkstēja mainīt, varēja paust viedokli, ka nometni uzskata par koncentrācijas nometni. Daudzi nezina, ka Vācijas kompensācijas par atrašanos koncentrācijas nometnēs piespiedu darbos Vācijā neattiecas uz Salaspils nometnē ievietotām personām. Vācijas koncentrācijas nometņu sarakstos Salaspils nebija. Koncentrācijas nometnēm bija šifri KZ vai KL, bet Salaspilij AEL. 

Salaspils bija tranzītnometne nosūtīšanai uz Vāciju darbā vai koncentrācijas nometnēm. Izmantot Salaspils nometnes nosaukumus, lai apvainotu Latvijas pusi, ir vairāk kā negodīgi. Mūsu diplomātiem un vēsturniekiem jau sen vajadzēja pasauli un starptautiskās organizācijas informēt par padomju filtrācijas nometnēm 1945. un 1946.gadā. Tajās ievietoja ne tikai nacionālos karavīrus, arī 16—17 gadus vecus gaisa spēku palīgdienestā norīkotos zēnus, pat civiliedzīvotājus, lai pārbaudītu darbību vācu okupācijas laikā. Šīs filtrācijas jeb valsts pārbaudes nometnes bija īstas nāves nometnes, kur smagā darbā, bada un slimību pārņemti, daudzi tūkstoši aizgāja bojā drausmīgā nāvē. Par to padomju un arī tagad Krievijas vēsturnieki klusē, klusē arī par sarkanarmiešu kara noziegumiem 1945.gadā, izvarojot divus miljonus sieviešu Vācijā. Patiesā vēsture nekad nenoslēps taisnību. To slēpj un pārraksta bailēs no patiesības.

Diena, 2005. gada 24. februāris.

  Atpakaļ Back   

 Sākumlapa Home