Atcerēsimies, ka 15. jūnijā pie Masļenkiem tika nogalināti divi mūsu rajona novadnieki - Jānis Macītis no Sātiņu pagasta "Siguldām", viņam šogad apritētu 90 gadi, un Kārlis Beizaks no Priedulas. Viņi dienēja 3. Abrenes bataljona 1. rotas 2. sardzē.
Kārļa Beizaka un Jāņa Macīša šķirstus naktī no 17 uz 18. jūniju vagonos veda cauri jau okupētajai Latvijas teritorijai uz Rīgu. 18. jūnijā Kārli Beizaku izvadīja no Auces kapličas un apbedīja Sniķerkalna kapos. Saldus stacijā šķirstu ar dēla mirstīgajām atliekām saņēma Jāņa Macīša tēvs un divjūgā pārveda mājās. Viņu 18. jūnijā izvadīja no "Siguldu" labības šķūņa un apglabāja Sātiņu "Elku" kapos. Abi robežsargi bija 2. pasaules karā pirmie kritušie mūsu novadnieki.
Kas notika Saldū? Latvijas armijas vadība izsludināja karaspēka trauksmi. Armija bija kaujas gatavībā. Mobilizētajiem būtu bijis jāierodas Saldū ne tikai no apkārtējiem pagastiem, bet arī no Liepājas. Pulcēšanās vietas - tuvējos mežos. Naktī no 15. uz 16. jūniju pulcēšanās vietās nogādāja visu nepieciešamo - ieročus, apģērbu. Pa šo laiku 1. Liepājas kājnieku pulka štābā valdīja saspringts klusums, jo trūka informācijas, telegrāfs klusēja... Pēc negulētas nakts 17. jūnijā uz telegrāfa lentas bija lasāms: "Netraucēt sarkanarmijas vienību kustību. Garnizona priekšniekiem tās sagaidīt un palīdzēt orientēties."
Galvenos ceļus novēroja aizsargu un policijas posteņi. Tie ziņoja, ka tikai dažas stundas pēc kapitulācijas pavēles saņemšanas Saldus virzienā pa maršrutu Rudbārži - Skrunda - Airītes dodas padomju tanku kolonna. Tās pirmā grupa ieradās Saldū. Neviens viņus nesagaidīja. Priekšgrupa nomaldījās un aizbrauca Kursīšu virzienā, Pēc kāda laika bez piesardzības, ar vaļējām lūkām sekoja tanku kolonnas galvenie spēki, kuri atrada pareizo ceļu. Pēc brīža atgriezās arī nomaldījušies.
Tā kā tanki pa ceļam bija nogāzuši vairākus telefona stabus, 1. Liepājas kājnieku pulkam pārtrūka sakari ar Rīgu. Apbruņojumu un citas mantas, kas bija nogādātas pulcēšanās vietās mežos, 1. Liepājas kājnieku pulks veda atpakaļ uz noliktavām. Pēc pāris mēnešiem tās visas tika aizvestas uz Padomju Savienību.
Sākās pārmaiņu laiks Latvijas armijā. Par Kurzemes divīzijas komandieri, vienlaicīgi paaugstinot par ģenerāli, iecēla pulkvedi Vili Spandegu, bet par politvadītāju - Jēkabu Vecvagaru. Rudenī Latvijas armiju likvidēja un izveidoja teritoriālo strēlnieku korpusu, Kurzemes divīziju ieskaitīja 181. strēlnieku divīzijā, 1. Liepājas kājnieku pulku pārdēvēja par 186. strēlnieku pulku un par komandieri iecēla pulkvedi R. Lielbiksi. 186. strēlnieku pulks dislocējās Saldū, Kaulačos un Dobelē. Ezerē sarkanarmieši veidoja bāzi - aviācijas aerodromu, tehniskās mehanizētās daļas. Apkārtējiem zemniekiem ar zirgiem un savu darbaspēku bija jāpiedalās aerodroma būvniecībā.
1941. gada maijā 186. strēlnieku pulku pārvietoja uz Vidzemi, Alūksni un tās apkārtni. Divīzijas un tās pulku vadošie ar ģenerāli Jāni Liepiņu priekšgalā 1941. gada jūnijā tika aizsūtīti, daļa - it kā uz "kursiem" Maskavā, liela daļa - tiešā ceļā uz Sibīriju.
1940. gada 17. jūnijā, padomju okupācijas karaspēkam ienākot Baltijas valstīs, pretošanās nenotika. Bet PSRS varēja nokļūt līdzīgā situācijā kā 2. pasaules karā - ziemas kara laikā Somijā, kad Somija uzsāka plašu aizstāvēšanos pret PSRS. Padomju Savienība ļoti bažījās par iespējamo Baltijas valstu pretošanos, kas varētu izraisīt vasaras karu. Bet Baltijas valstis nebija vienotas. Tām nebija kopīgi izstrādātas stratēģijas un taktikas cīņai pret PSRS. Uz jautājumu, vai Latvijas armija bija gatava pretoties okupantiem, atbilde ir viena - bija gatava. Cits jautājums - cik ilgi šī pretcīņa turpinātos? Spēki bija pārāk nevienlīdzīgi.

"Saldus zeme"