Latvija, šķiet, pietuvojusies robežlīguma parakstīšanai ar Krieviju vairāk nekā jebkad agrāk, un tas ir tas, ko visi it kā no mums ļoti gaida arī citur pasaulē — sevišķi ES un ASV politiskajās galotnēs. Neatbildēts palicis tikai kāds ļoti svarīgs jautājums — vai, parakstot un pēc tam ratificējot šo robežlīgumu, Latvija grasās atteikties no Abrenes vai arī, vienkārši šo tēmu ignorējot, patiesībā atteiksies no 1920. gada Miera līguma un tā konsekvencēm? Tikpat svarīgs jautājums — vai Latvijas politiķi ir pamanījuši, ka, ignorējot Miera līgumu, viņi faktiski pieprasa Satversmes maiņu, kuru šajā gadījumā var pieņemt tikai referendumā jeb tautas nobalsošanā.

Vai noliegsim neatkarības zaudēšanu?

1944. gada oktobrī daļa Abrenes apriņķa tika pievienota Pleskavas apgabalam, tādējādi mainot Latvijas–Krievijas valsts robežas, kas bija noteiktas 1920. gada 11. augusta Miera līgumā starp abām valstīm.

Vai robežlīgums, kuru Latvija šā gada maijā vēlas parakstīt ar Krieviju, uz mūžīgiem laikiem nostiprinās faktiski okupētās teritorijas piederību Krievijai? Atrunas, ka Guntara Krasta valdības 1997. gadā sastādītais robežlīgums šodien vairs nav maināms, nav nopietnas, jo līgums nav jāmaina. Ir jādefinē Latvijas attieksme pret okupācijas faktu un jāapstiprina tā darbos. Patiesībā tas pirmām kārtām ir politiskās gribas un tikai pēc tam — juridiskas dabas jautājums.

Ja notiek pretējais un Latvija, ratificējot robežlīgumu, ignorē jautājumu par Abreni, tad var uzskatīt, ka mūsu valsts būtībā piekrīt Krievijas šābrīža nostājai par to, ka Miera līgums ir zaudējis savu spēku, Latvija nav bijusi okupēta un pati labprātīgi pievienojusies Padomju Savienībai. Citiem vārdiem — ja parakstām robežlīgumu bez jebkādām atrunām, tad jautājums par Latvijas okupācijas starptautisko atzīšanu zaudē savu jēgu. Tā kā okupācijas fakta un Staļina režīma noziedzīgā rakstura atzīšana ir jautājums, par kuru Latvija publiski runā starptautiskajā politikas telpā, tad šķiet dīvaini, ka pirms robežlīguma parakstīšanas jautājumā par Abreni valda… klusums.

Ja Latvija ignorē Abrenes jautājumu un "mīļā miera dēļ" grib no tās atteikties, tad jārīko referendums jeb tautas nobalsošana. Satversmes 3. pants nosaka, ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale" un 1920. gada Miera līgums ir starptautisks līgums, kas nosaka Latvijas teritoriju. Ja kāds vēlas, piemēram, Satversmes 3. pantu, to var izdarīt tikai ar referenduma palīdzību, ko savukārt nosaka 77. pants: "Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā." Savukārt U. Krastiņa un A. Niedres 1999. gada Krimināllikuma komentāru 3. grāmatas Sevišķajā daļā komentāros par 83. pantu Aicinājums graut Latvijas Republikas teritoriālo vienotību ir rakstīts, ka "Satversmē arī nostiprināts noteikums, ka Latvijas Republikas teritoriālās izmaiņas drīkst izdarīt tikai Saeima ar visas tautas nobalsošanu, pie kam "par" jānobalso vairākumam no balsstiesīgo kopskaita valstī".

Kā Abrenes lietu risināt juridiski

Lai gan juristi var strīdēties par rakstā minētajiem Satversmes juridiskajiem skaidrojumiem, tomēr nenoliedzamas ir divas konsekvences, lai kā mēs arī rīkotos. Pirmā — ja atzīst okupāciju, tad robežu maiņa ir okupācijas sekas. Otrā — mēs piekrītam, ka okupācijas nav bijis, un tad šāda jautājuma par Abreni vispār nav.

Tā kā līdz šim Latvijas nostāja okupācijas jautājumā ir bijusi nepārprotama, tad acīmredzot mēs tomēr nelokāmi atzīstam, ka mums ir atņemta Abrene un seši pagasti. Starp citu, Abrenes "paņemšana" notikusi nelikumīgi pat pēc tolaik spēkā esošajiem KPFSR likumiem.

Nākamais jautājums, protams, ir — ko darīt? Pilnīgi skaidrs, ka Krievija negrasās šīs teritorijas atdot Latvijai ne šodien, ne rīt (galvenokārt tādēļ, ka tā būtu okupācijas fakta atzīšana), taču gan mums, gan Eiropas Savienībai ir vajadzīgs robežlīgums. Starptautisko tiesību lietpratējs, juridisko zinātņu doktors un profesors Dītrihs Andrejs Lēbers savulaik skaidroja — robežlīgumā varētu ierakstīt, ka Krievija un Latvija saglabā savas juridiskās pozīcijas attiecībā, pirmkārt, uz 1920. gada Miera līgumu un, otrkārt, uz Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā 1940. gadā. Tas nozīmētu, ka Latvija uzskata — Miera līgums joprojām ir spēkā un Latvija tika iekļauta PSRS okupācijas rezultātā. Turpretim Krievija paliktu pie uzskata, ka Miera līgums ir zaudējis savu spēku un ka Latvija PSRS ir pievienojusies labprātīgi. Lēbers apgalvo, ka starptautiskajā praksē tādi gadījumi mēdz būt — kad katra puse saglabā savas juridiskās pozīcijas un paliek pie saviem uzskatiem, tajā pašā laikā vienojoties par citiem jautājumiem. Kā piemēru viņš minēja 1971. gada līgumu par Berlīnes statusu, kuru slēdza PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija, kas vienojās par pilsētas statusu, bet tajā pašā laikā deklarēja, ka saglabā savas juridiskās pozīcijas citos jautājumos. Profesors Lēbers piedāvā vēl vienu risinājumu: Krievija iegūst Abreni, bet Latvija saņem līgumā formulējumu, ka Abrene savulaik tika atdalīta padomju okupācijas rezultātā. Tiesa, šis risinājums ir mazāk reāls salīdzinājumā ar pirmo Lēbera piedāvāto variantu. Turklāt, ja Latvija atdod Abreni, tad būtu jāslēdz cesijas līgums par parādiem, kas saistīti ar atdoto teritoriju. Tā kā Krievija parasti nepārņem saistības atlīdzināt nekustamā īpašuma vērtību to agrākajiem saimniekiem, tad šis risinājums laikam gan nav reāls. Runājot par Abrenes problēmu, profesors Lēbers brīdināja: ja Latvija robežlīgumā minētās atrunas par juridiskās pozīcijas saglabāšanu neiekļaus, tad jautājums par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu vairs nav risināms. Vēl jāpiebilst, ka Lēbers ir arī viens no tiem juristiem, kas uzskatīja, ka, ignorējot Abrenes jautājumu, jāmaina Satversme un ir nepieciešams referendums.

Ir jāuzsver, ka jautājums par Abreni nav tikai vienkārši vēsturiskā taisnīguma, teritorijas atgūšanas vai īpašumu kompensācijas jautājums. Tas ir jautājums par Latvijas okupācijas faktu. Politiķiem ir jāsaprot, ka vienīgais veids, kā risināt šo jautājumu, ir iekļaut robežlīgumā deklarāciju par juridiskās pozīcijas saglabāšanu attiecībā uz Latvijas okupāciju. Jautājums par to, vai mēs gribam atpakaļ Abreni vai arī gribam kompensācijas; kad un kā tas varētu notikt, ir risināms pēc tam — varbūt nākamgad, varbūt pēc gadiem desmit vai divdesmit. Pretējā gadījumā par Latvijas okupāciju jāaizmirst.

Tātad 1944. gadā Pleskavas apgabalam Krievijas PFSR teritorijā tika pievienota Abrenes pilsēta un seši pagasti. Atdalītajās teritorijās ietilpa Kacēni (pazīstami arī kā Kačanova), Upmale (daļa no bijušā Kacēnu pagasta), Unava (pazīstama arī kā Tolkova), Purmale (pazīstama arī kā Bokova), Augšpils (pazīstama arī kā Višgoroda) un Gauri. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums — Pitalova. Vēsturnieki apgalvo, ka tas būtībā ir sens latviešu nosaukums. Senlatvieši pazina šo apvidu ar Pietālavas vārdu (apvidus, kas atradās blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai). Krievi sauca Tālavu par Tolovo, un Pitalovo ir vienīgi vārda Pietālava rusificēta forma. 1938. gadā Abrenes apriņķa iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija: 55% latviešu, 41,7% krievu un 3,3% citu tautību. 1945. gada attiecīgie skaitļi atdalītajā apgabalā uzrādīja 85,5% krievu, 12,5% latviešu un 2% pārējo tautību iedzīvotāju.