Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Daudzi ir ideālisti, bet visi esam subjektīvi
Sallija Benfelde

Vienu un to pašu notikumu katrs cilvēks pastāsta atšķirīgi, tādēļ mūžīgais jautājums — vai faktus drīkst interpretēt un kurš nosaka, kā to darīt? Par to Nedēļa sarunājas ar publicistu un žurnālistu, radošās apvienības HansaMedia dibinātāju Ilmāru Latkovski.

Par sevi Ilmārs Latkovskis teic, ka reizēm viņš ir publicists, reizēm — filozofējošs žurnālists, jo pēc izglītības ir filozofs. "Filozofijā neesmu profesionāli strādājis, tādēļ neuzdrošinos sevi saukt par filozofu. Ja es sevi sauktu par filozofu, tad tikpat labi varētu sevi saukt arī par futbolistu, jo ar to esmu nodarbojies pa pusei profesionāli," saka Ilmārs. Viņš ir radošās apvienības HansaMedia īpašnieks un šobrīd arī galvenais redaktors. Radošā apvienība veido daudzus televīzijas raidījumus, no kuriem Ilmārs visvairāk laika velta raidījumam Viss notiek, bet, piemēram, Futūršoks tagad dzīvojot pats savu dzīvi un galvenais redaktors tam tikai "uzmetot aci". Kā jauku un interesantu laiku Ilmārs atceras Rīta rosmi Latvijas radio, kurā viņš tika aicināts piedalīties. Savulaik radio kļuva par "filozofējošā žurnālista" pirmo darbavietu — pēc augstskolas beigšanas raidījumā Mikrofons Ilmārs nostrādāja sešus gadus. Vēlāk, jau uz pārmaiņu laika robežas, bija žurnāls Auseklis, kurā Ilmārs sākumā strādāja paslepus, bet viss nāca gaismā un bija jāizvēlas — radio vai žurnāls. Viņš izvēlējās Ausekli. Tas bija 1988. gads. Šodien Ilmārs teic, ka žurnālā bijis daudz fascinējošu cilvēku, kuri toreiz nebaidījās rakstīt ar savu vārdu, bet bijuši arī čekas ziņotāji — visa esot pieticis pārpārēm. Tad sākās Atmodas laiks, Ilmāram piezvanīja Elita Veidemane, un viņš kļuva par vienu no laikraksta Atmoda žurnālistiem.

Tu sacīji, ka Ausekļa laikos saskāries ar čekas ziņotājiem un to, ko šodien dēvējam par nodevību. Vai proti pazīt cilvēkus, uz kuriem nevar paļauties?

Patiesībā Auseklis ir pavisam atsevišķs stāsts. Jau biju prom no radio, un mani uzaicināja strādāt laikrakstā Literatūra un Māksla, kuram reizēm biju rakstījis. Atklāti pateicu, ka rakstu Auseklim. Tad man piezvanīja laikraksta galvenais redaktors, nu jau nelaiķis dzejnieks Māris Čaklais, un pateica, ka man vislabāk gan būtu palikt turpat, radio. Viņš nezināja, ka esmu jau izdarījis izvēli. Godīgi teikts no viņa puses, un par to viņam — mana cieņa. Pēc tam pārmaiņas nāca tik strauji, ka piemirsās gan radio kreņķi, gan arī Auseklis vairs nebija aktuāls. Ja runājam par čeku, tad uz turieni mani nesauca — laiki vairs nebija tie, bet turpat radio ar mani notika pārrunas, ar mani runāja kompartijas cilvēki, kas arī tagad ir pazīstami un populāri. Redzi, cilvēki jau nepārtop, viņi vienmēr ir tie paši, viņos, banāli runājot, ir gan labais, gan sliktais. Cits nodzīvo visu mūžu, bet viņā ļaunums neatraisās — varbūt nav iespēju, bet varbūt viņš ir imūns pret tādām iespējām. Starp citu, mani pierunāja stāties partijā, sakot, ka mums, latviešiem, pašiem kaut kas jādara, un beigās es teicu, ka stāšos partijā, bet otrā rītā atkal biju pārdomājis, un, protams, bija skandāls. Tā nebija mana varonība, es biju viens un ne ar ko neriskēju. Saprotu cilvēkus, kas toreiz iestājās partijā, varbūt viņi tiešām domāja, ka izdarīs kaut ko labu. Savos radikālajos jaunības gados, kad veidojās Tautas fronte, es biju ļoti liels pretinieks gaišajiem prātiem — komunistiem. Esmu pēc tam par to daudz domājis un tagad saku, ka nevar tik vienkārši pateikt, kurš darīja pareizi un kurš — nepareizi. Droši vien, ka visi kopā ir izdarījuši arī kaut ko labu. Tas būtu tikpat muļķīgs strīds, kā mēģināt noteikt, kas rīkojās pareizāk — tie latvieši, kas kara beigās devās trimdā vai tie, kas palika. Bija vajadzīgi gan vieni, gan otri. Turklāt tā nebija ideoloģiska izvēle — kā labāk Latvijai. Cilvēki domāja, kā labāk saglabāt savu ģimeni, savus tuviniekus. Ideoloģiju sāka taisīt pēc tam, raugoties katram no savām interesēm un situācijas.

Vai esi cilvēka sociālās dabas zinātājs?

Es domāju, ka man piemīt intuīcija, ka agri vai vēlu notiks tas vai kas cits. Astoņos gadījumos no desmit tā arī notiek. Varbūt man kādreiz ir gribējies zināt to vienīgo pareizo atskaites punktu, no kura visu mērīt, bet esmu par to aizmirsis, jo tāda absolūtā atskaites punkta patiesībā vispār nav. Intuīcija ir gan pieredze, gan zināšanas un tas, ko nezinu, kā nosaukt, bet ko saucam par intuīciju. Protams, vispirms ir jāizsmeļ racionālie resursi un tad, ja nevar izšķirties, jāizmanto intuīcija. Problēma ir tad, ja racionālais un intuīcija nonāk pretrunā — tad viss ir ļoti rūpīgi jāizsver.

Vai piekrīti tam, ka žurnālisti ir ceturtā vara? Varbūt tas ir paškompliments?

Tas nav paškompliments. Žurnālisti ir ceturtā vara, ja pat ne vairāk — un tā tas ir arī Latvijā. Dažkārt žurnālisti sašļūk, ka viņiem nav nekādas varas, jo politiķi sastrādā nekrietnības, par tām tiek rakstīts, bet nekas nemainās. Tādā ziņā ar ceturto varu ir slikti, bet caur žurnālistiem un ar viņu palīdzību var manipulēt ar sabiedrisko domu, var ietekmēt politiķus. Tādēļ tā ir ceturtā vara. Piekrītu tam, ka politiķi lielā mērā un bieži danco pēc masu mediju stabules. Politiķiem ir svarīgi, kā viņus parādīs, un viņi mēģina žurnālistus ietekmēt.

Vai tas nav vecum vecais jautājums par brīvību — šajā gadījumā par apziņas, informācijas un rīcības brīvību — kāpēc presei sevi jāierobežo un kas noteiks, ko un kā ierobežot?

Es nezinu, kas to nosaka, visdrīzāk — katrs pats. Tas ir mazākais ļaunums, ja katrs pats to nosaka, nekā tāda situācija, ka ir iestādes vai instances, kas nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst apspriest un rakstīt. Protams, dzīvot ir vienkāršāk, ja kāda iestāde nosaka, ko drīkst domāt un rakstīt.

Vai tas nav bīstami, ka katrs pats sev ir kontrolieris? Cilvēki ir tik dažādi, ar tik dažādām interesēm. Bet sirdsapziņa nu jau ir kļuvusi gandrīz vai par kultūrvēsturisku jēdzienu.

Tādēļ jau katram masu medijam ir redaktori, tādēļ jau ir jāskatās un jāsaprot, kādas katram intereses un ietekmes. Katrs var ar savu interpretāciju un faktiem pierādīt un mēģināt pārliecināt, lai gan informācijas pārpilnības laikā tas kļūst aizvien grūtāk.

Vai tev bieži ir iznācis saskarties ar to, ka tavs un augstākstāvošu amatpersonu skatījums uz cilvēkiem, lietām un notikumiem jeb — citiem vārdiem sakot — interpretācijas atšķiras?

Jā, es biju jauns un lecīgs, un man tas nenācās grūti — kaitināt un mest izaicinājumu toreizējai nomenklatūrai. Tikko biju beidzis filozofijas studijas, un fakultātē cilvēkiem bija maz ilūziju par to, kas notiek un vai viņi kaut ko var mainīt. Tādēļ mēs bijām izlēcēji un kacinātāji.

Starp citu, vai arī tavam kursam pasniedzējs Vilnis Zariņš, sēžot uz galda malas, dziedāja dažādas ķecerīgas dziesmas un Ziemassvētkos studentus veda uz baznīcu ar aizbildinājumu, ka "ienaidnieka ideoloģija" ir jāpazīst?

Baznīcu nepiedzīvoju, bet ķecerīgu dziesmu dziedāšanu, pasniedzējam sēžot uz galda, gan atceros. Un tā mēs augām, sapratām apkārtējo absurdu un varbūt, pateicoties filozofijas studijām, mūsos nebija pārāk daudz ideālisma, ka Latvijā kaut kas varētu mainīties. Bijām brīvdomātāji un tracinātāji. Tāds es aizgāju uz radio, man bija grūti pieņemt esošo sistēmu un tajā iekļauties. Man bija viegli, jo es biju viens un brīvs, man tobrīd nebija ģimenes. Vēlāk bieži esmu domājis, kā būtu bijis, ja man būtu jāuztraucas par ģimeni un bērniem. Sākumā tās bija sīkas ķecerības, kuras toreizējais Glavlit (struktūra, kas padomju laikā cenzēja mediju saturu — aut.) izšķērēja no teksta — tagad jau grūti saprast, ka pirms raidījuma bija rakstiskā veidā cenzūrai jānodod un jāapstiprina viss ieraksts un arī runājamais teksts. Tā iestāde bija ļoti aizdomīga. Raidījums bija četras reizes nedēļā, un redaktori brīžiem nezināja, kādus atļautos vārdus vēl varētu sameklēt. Tā laika ziņās, piemēram, tika svītrots vārdu savienojums "valdošie Rietumu vēji", jo cenzoriem tas likās aizdomīgi!

Par ko saņēmi pirmo rājienu?

Pirmās politiskās ziepes žurnālista darbā sanāca astoņdesmitajos gados. Tas bija Uzvaras dienas raidījums. Gribējās ne tā kā parasti un sanāca ar". Bija sižets par latviešu pretošanās kustību un stāstījums par Žani Lipki — latvieti, kurš kara laikā glābis ebrejus no fašistiem. Nesaprotu, kāpēc, bet arī Lipke bija manas nepareizās politiskās orientācijas zīme.

Lipke taču glāba ebrejus no fašistiem! Kāpēc par to nedrīkstēja runāt?

Arī man tas bija liels pārsteigums. Rājienā, ko dabūju par šo raidījumu, bija ļoti īpatnējs skaidrojums — "par netradicionālu Lielā Tēvijas kara notikumu interpretāciju". Netradicionāls toreiz bija līdzvērtīgs nepareizajam. Šķiet, ka tādas pērles rodas tad, kad zina, ka jāsoda, bet īsti nezina — par ko. Bet vēlāk sāku domāt, ka tajā formulējumā ir kāda liela, pašiem formulētājiem varbūt nemaz nesaprasta jēga.

Vai dabūji ciest par savu vēstures "interpretāciju" vēl kādu reizi?

Mikrofonā "palaidu" represēto stāstījumus no Zigurda Vidiņa filmas, kas, protams, oficiāli nekur netika rādīta. Vistrakākā reakcija bija par Lidiju Lasmani–Doroņinu. Tas bija šausmīgs pārkāpums, jo Doroņina, pēc oficiālās interpretācijas, bija trīs reizes sēdējusi "bandīte". Un daudzi tam ticēja. Atmodas laikā vairums cilvēku Lidiju uztvēra kā sirdsapziņas cietumnieci. Protams, te ir darīšana ar dažādiem politiskajiem režīmiem, un tāpēc gadījums varētu būt vienkāršāks. Bet tik un tā cilvēki bija vieni un tie paši, un tu redzi, kā "pareizā" interpretācija var sapūderēt smadzenes. Pat cilvēks, kurš neticēja padomju ideoloģijai kopumā, varēja noticēt, ka Lasmane Doroņina ir "bandīte". Ja jau trīs reiz sēdējusi, tātad kaut kas tur tomēr ir bijis.

Kā vispār raidījums tika līdz ēteram?

Tas bija brīnums, pat neatceros, kā tas izdevās, bet jau nākamā dienā raidījuma atkārtojums tika noņemts. Valdošo kompartijas funkcionāru vēršanās pret Mikrofonu ar Lidijas Lasmanes–Doroņinas piedalīšanos bija diezgan radikāla. Psiholoģiski smagākais tādos gadījumos ir ne jau pret tevi pašu vērtās represijas — ja esi pārliecināts par savu rīcību, to visu vari izturēt. Smagākais ir, kad redzi, ka tavas rīcības dēļ cieš arī citi. Šķiet, ka manis dēļ no sava amata toreiz "lidoja" (tika pensionēta) radio priekšniece. Pamatīgi tika "masēti" vēl vairāki vidējā un augstākā līmeņa vadītāji. Un tādā situācijā neizbēgami rodas vainas apziņa, kaut arī esi pārliecināts par savu taisnību. Tā ir tāda pamatīga psiholoģiskā spiediena mašinērija. Tā var novest arī līdz pilnīgam sabrukumam un sevis noliegšanai, pilnīgai savas vainas atzīšanai.

Labi, tā ir pagātne, un šodien par to var runāt ar zināmu humora devu, jo toreizējā ikdiena šodien šķiet neiespējami murgi. Tomēr arī 21. gadsimtā var dabūt "pa mici", ja aizskar vēstures faktus, par kuriem skaidrojums ir pieņemts uz "visiem laikiem". Es domāju par negatīvo gaisotni, kas bija izveidojusies ap raidījumiem Viss notiek, kuros tika pētīta Herberta Cukura, bijušā Arāja komandas biedra dzīve.

Man nav šaubu, piemēram, par holokausta faktu un par latviešu līdzdalību tajā. Par tā necilvēciskumu. Un es nepieņemu nekādas interpretācijas, ka paši ebreji vēstures gaitā uz to uzprasījušies. Nepieņemu arī attaisnojuma meklējumus Baigajam gadam. Nekādu interpretāciju. Punkts. Mans mērķis nav Cukura reabilitācija. Mans mērķis ir ļaut izteikties tiem, kuri grib turpināt pētīt Herberta Cukura lietu. Tas spektrs ir ļoti plašs. Viens aspekts ir — nāves spriedums tika izpildīts cilvēkam, kurš nav nedz tiesāts (līdz ar to arī reabilitācijas jēdziens ir nosacīts), nedz arestēts, kurš atklāti un aktīvi ir dzīvojis demokrātiskā sabiedrībā 20 gadus pēc kara. Otrs aspekts — runāt par atsevišķām būtiskām detaļām, par jauniem faktiem, jaunām interpretācijām. Piemēram, holokausta jautājumos autoritatīvais vēsturnieks Andrievs Ezergailis uz manu jautājumu atbildēja, ka arī, viņaprāt, Cukura lieta jāsāk pilnīgi no nulles. Bet, cik noprotu, Ezergailis nepavisam nepieļauj domu, ka Cukurs būtu pilnīgi bez vainas. Un jāļauj izteikties arī cilvēkiem, kuri ir par reabilitāciju, jo īpaši — ja viņu rīcībā ir jauni fakti, jaunas interpretācijas, kā tas ir Raita Valtera un Roberta Kļimoviča gadījumā, kuri bija pētījuši šo lietu.

Tas ir ļoti jūtīgs jautājums — savulaik tika pieņemts, ka Cukurs ir slepkava un tādēļ ir noslepkavojams, jo tiesa neliekas ne zinis.

Saprotu ebreju sāpes un to, ka par šiem jautājumiem jārunā ļoti uzmanīgi. Bet tas ir arī jautājums par uztveres stereotipiem. Sagadījās tā, ka vienu pēc otras izlasīju divas grāmatas. Kincles grāmatu par to, kā viņš noslepkavoja Cukuru un Sokolova grāmatu par Beriju. Nekādā gadījumā negribu Cukuru salīdzināt ar Beriju, bet Berijas grāmata man pašam lika pārliecināties par vēstures interpretācijās valdošo stereotipu stipro varu. No visas līdzšinējās informācijas arī es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka komunistiskā režīma vislielākais un visnekrietnākais bende ir tieši Berija. Lasot Sokolova interpretāciju, sapratu, ka tas varētu būt stipri maldīgs priekšstats, kaut arī tas neatceļ Berijas vainu miljonu nāvē.

Bet vēl interesantākas ir nākotnes interpretācijas. Kas būtu, ja Berija būtu sagrābis absolūto varu? Līdz šim valdošais stereotips radīja pārliecību, ka tad būtu vēl negantākas represijas. Latviešiem tad būtu pilnīgs "vāks". Bet ir pieļaujama arī cita attīstības iespēja. Berijas reformas brīvā tirgus un nacionālās autonomijas virzienā būtu vēl radikālākas nekā Gorbačova "perestroika". Tad varbūt PSRS sabrukumu un Latvijas neatkarību mēs būtu piedzīvojuši jau sešdesmitajos gados. Okupācijas posts būtu ildzis tikai 20 gadus. Te atkal var interpretēt, ko tas nozīmētu Latvijai.

Arī nākotni cilvēki parasti interpretē savu šodienas interešu vārdā. Atcerēsimies kaut vai, kā Gorbačova laikā latviešu komunistu "gaišie spēki" baidīja no radikālas neatkarības nostājas — tad gan būšot slikti, vēl esot par agru prasīt brīvību. Arī radikālā "par" un "pret" argumentācija par iestāšanos Eiropas Savienībā bija nevis skaidrs nākotnes redzējums, bet gan tās dienas interešu ietekmētas vīzijas. Un fantastiskākais, ka attiecībā uz vēstures interpretācijām bieži vien vērojams tas pats.

Vai vispār var uzrakstīt patiesu vēsturi?

Ir jāraksta tikai fakti, tad tā būs patiesa vēsture. Par interpretācijām — ne tas ir labi, ne slikti, ka tā notiek. Tā vienkārši ir. Tam ir jāļaujas — lai viss notiek. Domai jākustas. Kaut kāds veselais saprāts interpretācijām uzliek robežas, kaut gan nereti notiek arī prātam neaptverami pavērsieni. Skan banāli, bet patiešām, jāļauj, lai cilvēks izvērtē pats. Un katram veidojas tāda kā stabilā vērtību bāze un brīvo interpretāciju zona — nešaubīgā un šaubīgā daļa, kas viena otru ietekmē.

Parasti vēsturi raksta uzvarētāji...

Jā, vēsturi parasti raksta uzvarētāji un viņiem pieslējušies blēži. Arī visjaunāko laiku vēsturi. Uzvarētājus parasti netiesā. Tā ir ar PSRS attiecībā uz Otro pasaules karu. Tā ir ar ASV attiecībā uz indiāņiem. Tā varbūt ir arī ar latviešiem attiecībā uz lībiešiem.

Edvīns Inkēns grāmatā izteicās: "Mēs esam uzvarētāju paaudze." Šķiet, esam ar Edvīnu viena paaudze. Bet varbūt arī neesam, jo es nezinu — vai esmu uzvarētājs? Bet varbūt, ka viņš nemaz nav uzvarētājs. Tas ir tik interesants interpretācijas jautājums! Kas ir šī uzvarētāju paaudze, kas ir zaudētāju paaudze? Kas vispār šajā gadījumā ir uzvara?

Bet mēs taču katrs raugāmies no sava "skatu tornīša". Kas tur beigās var iznākt?

Viens no pagodinošākajiem brāzieniem radio laikā man bija Radio kompartijas vadītāja izteiktie apvainojumi subjektīvajā ideālismā. Viņš pieķērās manis izmantotajam Ēriha Kestnera teicienam: "Apstākļi ir tikpat parasti, cik neparasti: viss atkarīgs no uzskatiem." Lūk, ar to es latviešu tautai sludinot, ka apziņa nosakot esamību. Es pat tik tālu nebiju aizdomājies. Vēlāk šad tad padomāju. Tā vienkāršojot, esmu nonācis pie atziņas, ka apziņa un esamība ir lietas, kas atrodas nemitīgā mijiedarbībā. Un tur arī rodas tas burvīgais interpretācijas process.

Pagājušajā gadā likumdevējiem un izpildvarai pats galvenais uzdevums šķita parakstīt robežlīgumu starp Latviju un Krieviju. Visi, kas atļāvās šaubīties par to, vai tas atbildīs Satversmei, un uzdeva jautājumus par okupāciju, kļuva gandrīz vai par valsts un tautas interešu nodevējiem. Izrādījās, ka varai ir absolūtās tiesības uz interpretāciju.

Jā, bieži nākas dzirdēt par vienīgo risinājumu, kas būtu pareizs valstij un tās tēlam. Manuprāt, reizēm šie argumenti un to konstrukcija ir muļķīga un īslaicīga. Tā turpinoties, vienmēr būsi vainīgs un vienmēr no jauna vajadzēs piekāpties. Droši vien jautājums par robežlīgumu pieder pie tiem, kuros visus var pamatīgi nobaidīt, stāstot, kas notiks, ja visi nedarīs tā vai citādi. Pēc ilgāka laika paskatoties, viss liekas bezjēdzīgi — šodien tas vairs neko nenozīmē. Vai diskusijas par 9. maiju — braukt Prezidentei uz Maskavu vai nebraukt? Kāda tam visam jēga šodien? Vai ar šo soli izšķīrās mūsu tuvākā pusgadsimta vēsture?

Vai tāda dzīve — pieļaujot interpretācijas — nav pārāk sarežģīta?

Dzīve nav viegla, ar to jārēķinās (smejas). Redzi, arī uz svētkiem var dažādi skatīties. 4. maijs ir ļoti labi politiski "nomenedžēts" kā Latvijas Neatkarības diena. Tikpat labi varēja būt arī cits datums no Atmodas laika notikumu virknes. Es gan nepavisam neiebilstu pret 4. maiju kā svētkiem. Svētkus vajag. Un maija sākumā parasti ir ļoti jauks laiks, nevis tā kā 18. novembrī, kad ir vēl vieni valsts svētki. Bet, piemēram, 21. augusts ir daudz reālāks Latvijas neatkarības datums, taču 4. maijs labāk padodas heroiskai interpretācijai. Tur arī ir daudz vairāk vietas interpretācijai par baļķa nešanu. Un vispār — man patīk fantazēt, kas būtu, ja 1991. gadā tie pučisti būtu sagrābuši varu un nekādas Latvijas neatkarības nebūtu? Nezinu, kas būtu, gan jau nāktu cits gadījums. Taču par cilvēkiem gan esmu diezgan pārliecināts. 80% būtu šodienai atbilstošā sociālā hierarhijā. Kas ir attiecībās ar Briseli, tas būtu adekvātās attiecībās ar Maskavu. Daudzi tagadējie politikas un biznesa elites cilvēki būtu kompartijas un komjaunatnes politiski saimnieciskās augstākās nomenklatūras darbinieki. Nacionālboļševiks Lindermans, ar kuru kopā strādājām Atmodā, noteikti būtu pretpadomju disidents. Nesen kāds veiksmīgs jaunais censonis kritizēja vecos par padomju domāšanu. Es nodomāju — nebūtu politiskie laiki mainījušies, šis būtu baigi labais komjaunatnes sekretārs. Tā tas cilvēks ir uzkonstruēts.

Mūsu sarunā esam no dažādām pusēm paraudzījušies uz tik daudzām lietām, ka man jau gribas vaicāt — kā interpretēt Latviju?

Odesa, Hamburga, Rīga — Raimondam Paulam ir tāda veca jūrnieku dziesma. Bet ne par to stāsts. Nesen biju Odesā. Atgriežoties ieraudzīju, cik tomēr Rīgā ir tīra, skaista, civilizēta Eiropas pilsēta. Pat — cik civilizēta ir mūsu politika. Tas viss, protams, skatoties no Odesas fona. Kāds odesietis man stāstīja, ka bijis Rīgā kādā konferencē un sajūsminājās, ka mūsu ministri un dažādas augstas amatpersonas kontaktējas ar cilvēkiem. Ukrainā nekas tāds neesot iespējams, jo tur valdot pompoza distance. Kad ukraiņi man sacīja — jūs taču nākat no Rietumiem, jums ir demokrātija un eiropeiska civilizācija — es neteicu, ka mums ir pilns ar riebekļiem, es vienkārši priecājos. Tā ir kā mirkļa eiforija, kurai es ļaujos. Atgriežoties no Hamburgas vai citas Rietumu pilsētas, ir pilnīgi pretējas sajūtas. Tas ir interpretācijas jautājums. Apstākļi ir tikpat parasti, cik neparasti, viss atkarīgs no uzskatiem.

Ukrainas cilvēki, kurus satiku Kijevā vēlēšanu laikā, šķita tik īsti, tik patīkami, ka gribas ticēt — ar viņiem viss būs labi.

Ukraiņi man teica — mums taču ir tik labi cilvēki, bet mums ir tik slikta vara. Piekrītu, ka ukraiņi ir labi cilvēki, bet man jādomā, kāpēc ir tā — jo labāki cilvēki, jo riebīgāka vara? Protams, tad jāvienojas, kas ir labi cilvēki, pēc kādiem kritērijiem cilvēki tiek vērtēti. Un šī nu ir tā reize, kad mēs esam pa vidu — starp Austrumiem un Rietumiem.

Tad jau varbūt cilvēkam nevajag zināt visu? Varbūt labāk ir dzīvot vienkāršāk?

Mana vispārīgā atbilde ir — vajag zināt visu. Es esmu par informācijas atklātību. Tad, kad sastopos ar dažiem konkrētiem gadījumiem, sāku domāt, ka visu nevajag zināt. Piemēram, es uzskatu, ka nevajag publiskot "čekas maisus". Laikā, kad es strādāju Atmodā, kāds čekas virsnieks mums pārdeva ziņotāju sarakstus, kuros bija zinātnieku un radošo cilvēku vārdi. Mēs pārbaudījām, kā vien varējām, vai šie saraksti ir īsti, un pārliecinājāmies, ka ir gan. Tomēr stāsti par sarakstā esošajiem ir ļoti dažādi. Atceros, ka sarakstā bija kādas cienījamas dzejnieces vārds. Čekisti mums pastāstīja, ka viņu nav izdevies savervēt, bet pēdējos padomju varas gados bijis grūti "izpildīt plānu", un dzejnieces vārds vienkārši tāpat ierakstīts sarakstā, lai atskaite būtu labāka. Atmoda publicēja segvārdus un vēl kaut kādus datus, bet uzvārdus aizkrāsoja. Tādēļ es saku, ka nevajag publicēt šos "čekas maisus", jo interpretācijas būs bezgalīgas un pat ļaunprātīgas

Nedçïa 10. maijs, 2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home