Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Ekspedīcijas | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ceļojums uz Saules pilsētu
Ilmārs Knaģis

Kā nosaukt jūtas, kuras liek cilvēkiem, pavadījušiem kādu laiku ziemeļos, atkal un atkal tur atgriezties? Varbūt ne katram, bet lielākai daļai gan. Diezin vai ar mīlestību var salīdzināt to, ko tu jūti pret vietām, kur esi pavadījis sava mūža visgrūtākos gadus. Kur esi salis līdz ārprātam, cietis badu, izmisumu un pazemojumus, zaudējis draugus un pats savai nāvei acīs skatījies. Tas viss bija tai tālajā, svešajā, naidīgajā zemē. Bet bija arī jaunība, bija burvīgā ziemeļblāzma, vētrā trakojoša Jeņiseja, suņu un briežu pajūgu romantika, un bija arī pirmā mīlestība. Kādas jūtas lika man braukt uz ziemeļiem vēl trīs reizes labprātīgi pēc tām divām reizēm, kad mani uz turieni veda ar varu? Vai tikai tūrista dullums? 1990. gada vasarā, kad es ar Romualda Pipara kinodokumentālistu grupu atkal devos uz maniem “mīļajiem” ziemeļiem, polārā pilsēta Igarka mūs sagaidīja ar retu karstumu. Veltīgi es biju brīdinājis savus ceļa biedrus par aukstumu, kas mums var draudēt ziemeļos pat vasarā.
sp_1.JPG (11482 bytes)

Divus gadus agrāk — 1988. gadā, kad mēs, četri latviešu tūristi, apceļojām šīs vietas, arī jūlija beigās temperatūra reti pacēlās virs +10 grādiem un gandrīz nepārtraukti pūta stindzinošs ziemelis. Toreiz tas lika man atcerēties šeit pavadītos jaunības gadus, kad mēs, tērpti neiedomājamās skrandās, basām vai ar veciem tīkliem aptītām kājām bridām un metām tīklus ledainajos Jeņisejas ūdeņos. Zvejojām arī tad, kad tīkli jau sasala ragā, apledoja laivas un skrandas, kas sedza mūsu plikumus. Tagad grūti tam ticēt, bet tā bija. 1942. gada pavasarī partija un valdība laikam apķērās, ka Sibīrijas vidienē, uz kurieni 1941. gadā tika izsūtīti desmitiem tūkstoši “tautas ienaidnieku”, apstākļi ir pārak labi, un tādi paši restoti vagoni, no kādiem mēs izkāpām pirms gada, atkal gaidīja mūs dzelzceļa stacijās. Atkal, sīko, spalvaino Sibīrijas zirģeļu vilkti, līdz ratu rumbām melnajos dubļos grimdami, pa Krasnojarskas novada ceļiem vilkās pajūgi ar izsūtītajiem, gada laikā jau stipri paņurcītajiem latviešiem. Krasnojarskā gaidīja desmitiem baržu. Vietām baržu karavāna piestāja krastā un izmeta dažus desmitus cilvēku. Dažreiz kādā no piekrastes sādžām, dažreiz neapdzīvotā krastā. Jeņisejas un tās pieteku krastos neatradīsies apdzīvotas vietas, kur toreiz nebūtu latviešu. Pat Ledus okeāna piekrastē. Uz ezeriem, kur vienīgā satiksme bija ziemā ar briežiem, bet vasarā — nekāda. Daudzi gāja bojā. Vietām nebija pat pašas elementārākās medicīniskās palīdzības. Slīka ezeros un upēs, pazuda bez vēsts, mira no dizentērijas un tīfa. Tas bija tālā pagātnē. Bet varbūt vispār nekas tāds nav bijis? Varbūt tas bija tikai |auns murgs?

Bet tagad ir siltā 1990. gada vasara. Mūsu helihopters riņķo virs mirušās pilsētas Jemakovas - būves nr. 503 galvaspilsētas. 1953. gadā šeit dzīvoja apmēram 15 000 iedzīvotāju. 503. bija pēdējā staļinlaiku t.s. lielā komunisma celtne. Visidiotiskākā un visnoslēpumainākā. 1947. gadā no Vorkutas — Kotlasa dzelzceļa trases sāka būvēt atzarojumu uz austrumiem—lielo transpolāro maģistrāli. Trase gāja pāri Urāliem līdz Obas upei, tālāk no Soļehardas pilsētas Obas labajā krastā, cauri Tjumeņas apgabala tundrai un purviem uz Nadimu, Urengoju. 1948. gadā trasi sāka būvēt arī uz austrumiem un Jermakovas Jeņisejas kreisajā krastā. Vietā, kur stāvēja dažas būdas, divu gadu laikā uzcēla lielu pilsētu. Tagad tā ir pilnīgi pamesta. Agrāko ielu vieta zaļo krūmi, zāle pāri galvai.

Dzelzceļa būvi pārtrauca burtiski dažas nedēļas pēc Staļina nāves. Sakās jau pusgatavās maģistrāles demontāža. Sliedes un visu pārējo, ko varēja, ar baržām transportēja uz Noriļsku, bet daudz kas palika tur uz mūžīgiem laikiem. Dažus kilometrus uz austrumiem no Jermakovas stāv lokomotīve. Stāv, ieaugusi krūmos un iegrimusi zemē līdz asīm. Vai tā ar savām dzelzs smadzenēm domāja, ka jau sasniegusi komunismu kā tajā dziesmā par parovozu, kas trauc uz priekšu - uz komūnu. Varbūt tai likās, ka nāves nometnes, kas kā pērles krellēs savērtas uz trases visā tās 1700 km garumā ir komunisma pilsētas? Ik pēc katriem pieciem, septiņiem kilometriem nometne. Vesela virkne fantastiskā komunisma “ saules pilsētu” Vai Tomazo Kampanella, rakstot savu “Saules pilsētu”, varēja paredzēt, kādas saules pilsētas četrus gadsimteņus vēlāk viņa bezprātīgo ideju turpinātāji uzcels Sibīrijas tundrā un taigā.

Helikopters riņķo virs nometnes. Caur biezajiem krūmiem un kokiem redzami baraku jumti. Barakas - rindā pie rindas. Stāv vēl daži sargtorņi. Citi jau nopuvuši un apgāzušies. Elektrostacija jau pussagruvusi. No augšas viss izskatās pavisam citādāk, nekā staigājot pa nometni, kad dažreiz baraku ieraugi tikai no dažu metru attāluma, izlaužoties cauri krūmu biezoknim. Gluži kā seno acteku tempļi Amerikas džungļos.

Oļegs, iekāries siksnās un šņorēs, sēd vaļējās helikoptera durvīs un filmē, mēs pārējie fotografējam, cik atļauj mazie iluminatori. Romualds lūdz lidotājam taisīt asākas vitrāžas, lai filmēt būtu labāk. Pilots kliedz.: “Vai jūs domājat, ka esat amerikāņu sikorskī iekāpuši?

Pirms dažām dienām mēs šo nometni izstaigājām kājām, bet, kamēr līdz tai nokļuvām, metās jau krēsla un filmēt vairs nebija iespējams.

Es šo nometni izstaigāju vēl 1988. gadā. Toreiz mēs, četri latvieši, bijām gandrīz vai pirmie, kas pēc dzelzceļa un nometņu likvidēšanas apceļoja šīs vietas, ja neskaita dažus ģeologus un zvejniekus, kuri šad tad mitinās kādā no pamestajām mājām Jermakovā. Bet no Jermakovas līdz nometnei ir ļoti grūts gājiens septiņu astoņu kilometru garumā. Divus pēdejos gadus pēc mums nometni ir stipri paplicinājuši dažādi sirotāji. Tūristi esot bijuši pat no Beļģijas un Holandes. No karcera kāds aizvācis ar ķēdi pie sienas pieķēdēto parašas vāku. Ķerra, kaplis un lāpsta bija vienīgie mehānismi pie dzelzceļa būves. Nekādu citu mehānismu nebija. Cilvēks pie cilvēka visā trases garumā. Vēlāk ķerras daļēji aizvietoja automobīļi, kad paralēli topošajai dzelzceļa trasei uzbūvēja t.s. ližvovku. Tagad šo laipu baļķi un plankas pārvērtušies dzeltenā pulveri. Mēs nometnē toreiz saskaitījām kādas četrpadsmit barakas. Un tā bija maza nometnīte — t.s. lagpunkts. Es toreiz aprēķināju, ka pie dzelzceļa būves ir strādājuši apmēram 180 līdz 200 tūkstoši ieslodzīto. Es nebiju kļūdījies. Apmēram tādu pašu skaitli es atradu 1989. gadā dzelzceļnieku laikrakstā “Gudok”.

Mirušais ceļš laikam ir gandrīz vienīgā vieta bijušās Padomju savienības teritorijā, kur vēl tādā daudzumā un tādā neskartībā ir saglabājušās staļinlaiku nāves nometnes. Par šo dzelzceļu visiem bija jāaizmirst. Tikai 1988. gadā parādījās pirmās publikācijas. Es pats arī kādreiz parakstījos, ka nekad dzīve neko neizpaudīšu par šo būvi. Bet ko es zināju? Pēdējos gados es par to uzzināju desmitreiz vairāk nekā toreiz jaunībā, kurinādams katlus, kas apsildīja celtniecības priekšnieka NKVD ģenerāļa Vasilija Vasiļjeviča Barabanova savrupmāju. Par mirušo ceļu un visu, kas ar to saistīts, varētu vēl daudz statīt, taču kāda mums vairs daļa par tālo un svešo zemi un par tiem 6,5 miljardiem rubļu, kas nogremdēti ziemeļu purvos — lielajā transpolārajā maģistrālē! Bet katordznieku — arī latviešu — kauli? Kāda tiem cena?

Mana kādreizējā katorgas biedra, tagad Igarkas goda pilsoņa Leopolda Baranovska sagādātais kuteris ved mūs tālāk uz ziemeļiem, uz mūsu maršruta tālāko ziemeļu punktu Agapitovu - nāves salu. Tur 1942. — 1943. gada ziemā no bada, aukstuma un izmisuma aizgāja bojā vairāki simti izsūtīto. Sievietes, veci cilvēki un bērni. Pat zīdaiņi. Cilvēkus izsēdināja neapdzīvotā, akmeņaina krastā vēlā rudenī. Es un vēl kādi 20 latvieši jau no vasaras sākuma dzīvojām otrā Jeņisejas krastā un par to, kas notika dažus desmitus kilometru attālumā aiz Agapitovas salas, pa īstam uzzinājām tad, kad puse jau bija mirusi. Un ko mēs varējām līdzēt?

Tagad nekas vairs neliecina par šeit pirms pusgadsimteņa notikušo traģēdiju. No nodedzinātām barakām nav palicis pat apdedzis baļķa gals. Zemnīcu vietā tikai aizaugušas bedres. Mežā, kur toreiz raka mirušos, gandrīz nekādu pazīmju, vienīgi atsevišķas laikam zvēru izkārpītas bedres, kuras redzami daži pelēki cilvēku kauli Tikai viens satrunējis krusts vēl palicis karājamies alkšņu zaros. Kādi gan toreiz krusti! Mirušos kaut ka ierušināja dažu pēdu dziļumā mūžīgajā sasalumā.

Tagad Agapitovā stāv tikai viena būda, kurā dzīvo telefonists. Gar upes krastu novilkti telefona vadi, kurus viņam jākontrolē. Katram telefonistam 25 kilometri.

Vīrs mūs uzņem ļoti laipni un kā senu, pusaizmirstu leģendu stāsta, kas šajā vietā noticis ļoti, ļoti sen. Stāsta to, ko dzirdējis no vecajiem Igarkas iedzīvotājiem. Kad es viņam izstāstu, ka pats esmu bijis aculiecinieks, viņš klusēdams ielej man glāzi spirta... Es šodien nereibstu...

Telefonists mūs baro ar zivīm. Ar storēm un sterletēm. Lielākā daļa no maniem biedriem tādus zvērus redz pirmo reizi.. Katra zivs 5 līdz 6 kg. Turpat no krasta ieliekam upē telefonista iedoto tīklu. Pēc kāda brītiņa Romualds ar laiviņu, mazu kā bērna vanniņa, dodas tīklu pārbaudīt. Pirmo gandrīz kilogramu smago asari viņš lepni met krasta, kas no laivas ir kādu sešu metru attālumā. Un notiek tas, kam pēc fizikas likuma vajadzēja notikt — asaris lido uz krastu, bet laimīgais zvejnieks uz pretējo pusi un ielido ledus aukstajā ūdenī. Mēs pārējie ar lielu sajūsmu uzņemam milzīgo asari un arī vēl lielāku Romualda nirienu Jeņisejā — tieši viņa paša vārdadienā.

Vēl 1988. gadā, ceļojot pa Šīm vietām, es domāju ar piemiņas zīmes — krusta uzstādīšanu Agapitovā. Toreiz mums pietrūka laika un spēka. Mēs bijām izpumpējušies cīņā ar trakojošo Jeņiseju, nosaluši nerimstošajā ziemeļvējā. Un, atklāti runājot, pēc piecdesmit gadiem atgriežoties šajās vietās es tomēr laikam biju mazliet tādā kā morāla šoka stāvoklīsp_3.JPG (25406 bytes)

Šoreiz mēs par krusta uzstādīšanu visu norunājām vēl Rīgā. Krusta izgatavošanai piemērotus baļķus atrodam kilometra attālumā no vietas, kur tas jāuzstāda. Puse dienas paiet, kamēr tiekam galā ar izgatavošanu. Krusta šķērskokā iegravējam un iededzinām tikai skaitļus: 1942, 1943, 19...   Bojā gājušo vārdi ir aizgājuši mūžībā.

Krustu mēs izgatavojam no smagiem, sveķainiem baļķiem seši metri garu. Es grasos to vilkt ar virvēm līdz upei un pludināt gar krastu līdz vietai. Visgrūtākais būtu tikai krusta uznešana krasta kraujā. Kinovīri ir sašutuši par tādu priekšlikumu — krusts noteikti ir jānes un jānes tā, lai būtu redzams, ka tas ir krusts. Un jānes (tikai mums trim — man, Zigim un Pēterim. sp_2.JPG (27599 bytes)

Jo visi kinovīri būs aizņemti ar filmēšanu un turklāt neviens no viņiem nedrīkst tikt kadrā. Mēs stiepjam atspērušies, klupdami krizdami uz apaļajiem krasta akmeņiem. Divi trīs metri, tad atvelkam elpu un atkal, kamēr Romualdam un Oļegam liekas, ka nu ir pietiekami filmēts, un arī viņi ķeras pie krusta. Bet tad pēkšņi notiek kaut kāda izmaiņa dabā — kaut kas ar sauli, ar mākoņiem, un mūsu palīgi pamet nesamo un atkal ķeras pie saviem aparātiem. “Dublis! Vēl dublis!...”

Krusts ir uznests krasta kraujā. Mēs ar laužņiem cērtam ka granīts cieto, sasalušo zemi. Atkususi ir tikai pati virskārta — kādi 15 līdz 20 centimetri. Kurinām ugunskuru un atkal rokam un kapājam. Pirms piecdesmit gadiem šinī pašā vietā mūžīgo sasalumu cirta un raka sievietes un bērni, lai uzbūvētu sev zemnīcas un apbedītu mirušos.sp_4.JPG (19558 bytes)

Beidzot bedre ir izrakta Ierokot kādu stabu mūžīgajā sasalumā, jāņem vērā, ka stabs tiks katru ziemu spiests no zemes ārā, kamēr nebūs izspiests pilnīgi, tādēļ baļķa apakšgalu noasinām pavisam smailu Viss ir sagatavots Arī telefonists ar sievu ir atnākuši palīgā un atnesuši vēl vienu pamatīgu virvi Viss ir gatavs, krusta apakšgals ir uz bedres malas, virves uzmestas krusta galam Tikai ar debesīm, ar norietošo sauli, ar mākoņiem nav viss tā, kā vajadzētu būt. Gaidām. Un pēkšņi komanda! Un ceļas milzīgais krusts, cauri mākoņu spraugai izlauzušos rietošās saules staru apstarots. Pēdējā lāpsta zemes ir uzmesta, ir uzkrauts pēdējais akmens. Krusts stāv augstajā krasta kraujā. Krusts vibrē spēcīgajā ziemeļvējā un it kā klusu skan. Mēs klusējam. Varbūt vajadzēja pateikt kādu vārdu, bet es nespēju. Domās, dvēselē skan “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”. Klusēdami kāpjam lejā no kraujas, domādami katrs savu domu. Es domāju par to, ka šī ir viena no mana mūža zvaigžņu stundām.SPcel_krustu.JPG (18638 bytes)

Lidmašīna ved mūs atpakaļ uz dienvidiem — uz Krasnojarsku. Iluminatorā redzama Igarka, pilsēta, kurā es pavadīju piecus otrreizējās izsūtīšanas gadus. Pusi pilsētas trīsdesmitajos gados uzcēla no Krievijas vidienes šurp sadzītie “kulaki”. Otro pusi piecdesmitajos gados uzcēla katordznieki — dzelzceļa celtnieki. Bet tagad ne miņas vairs nav no milzīgajiem lēģeriem pilsētas tuvumā.

Pēdējos šīs “saules pilsētas” sargtorņus nogāza 1954. gadā.

Zem lidmašīnas spārniem plūst Jeņisejas zilganpelēkā straume. Labajā krastā redzamas atkusušā mūžīgā sasaluma aprītās dzelzceļa trases paliekas. Lielā upes izliekumā pamestā pilsēta Jermakova. Šeit Jeņiseja šķērso ziemeļu polāro loku. Aizvien tālāk paliek Igarka, Turuhanska, mirušais ceļš, mirusī pilsēta. Mana bērnība un mana jaunība. Manas “saules pilsēta. Un baltais krusts Jeņisejas krasta kraujā.


Krasnojarskā ir daudz lietuviešu. Viņi ceļo pa Krasnojarskas un Irkutskas apgabaliem, meklē savu radinieku vai vienkārši tautas brāļu mirstīgās atliekas, rok ārā no Sibīrijas zemes un ved uz Lietuvu. Arī no Igarkas kapiem ir aizvesti ļoti daudzi. Var būt dažāda attieksme pret pārapbedīšanu, bet nenoliedzama ir šīs akcijas rezonanse visā Sibīrijā. Jau pagājis pusgadsimteņa, viss jau aizmirsts — vai bija tādi latvieši, lietuvieši un igauņi Sibīrijā vai nebija?

Bet tagad, kad tiek rakti ārā tūkstoši, skan visa Sibīrija.

Latviešu kauli guļ visā plašajā impērijā un nav iespējams visus tos, kas guļ Taimiras un Kolimas tundrās, Vorkutas uzbērumos, Kazahstanas stepēs un Vjatkas purvos. Bet aizmirst viņus nedrīkst. Un piemiņas zīmes viņiem jāliek un jāstāsta par to un jāraksta, lai tas, kas toreiz notika, tiktu iededzināts uz mūžīgiem laikiem ļaužu atmiņā un sirdīs.

1990

  Ekspedīcijas  

 Sākumlapa Home