Čekista lietā cietušie liecina par izpostītām dzimtām
Nora Driķe

Neizpratne un sāpes par to, kāds bijis viņu vai tuvinieku noziegums, ka tā dēļ cieta visa dzimta - vīrieši un sievietes, veci cilvēki un mazi bērni, kāpēc tik daudziem bija jāzaudē brīvība, dzīvība, dzimtene, ģimene un mājas. Tāda varētu būt lieciniekus vienojošā izjūta eksčekista Jevgeņija Savenko lietā, kuru patlaban izskata Kurzemes apgabaltiesā. Viņus notiesāja par to, ka cienīja un mīlēja Latviju, uzskata bijušā aizsarga Jāņa Odiņa dēls Kārlis Odiņš.

Krimināllieta par genocīdu ierosināta pret 86 gadus veco Krievijas pilsoni, bijušo LPSR Valsts drošības tautas komisariāta izmeklēšanas daļas vecāko izmeklētāju, vēlāk LPSR Valsts drošības ministrijas Liepājas nodaļas priekšnieka vietnieku J.Savenko. Ekspertīze apstiprinājusi, ka J.Savenko paraksts atrodams uz daudziem procesuālajiem dokumentiem - orderiem par apcietināšanu, lēmumiem par apsūdzības uzrādīšanu un citiem. Viņa parakstītie dokumenti bija pamats vairāk nekā sešdesmit nevainīgu cilvēku notiesāšanai.

Apsūdzība uzskata, ka ar J.Savenko līdzdalību 1940.1941.gadā un 1945.-1950.gadā represēti gan bijušie Latvijas armijas virsnieki, gan policisti, studenti, skolnieki, zemnieki, neatkarīgās Latvijas sabiedrisko organizāciju dalībnieki cilvēki, kuri Latvijā dzīvoja pēc Latvijas likumiem un kuri neslēpa savus uzskatus.

Tiesāja par to, kas nebija noziegums

Viņi tika tiesāti pēc citas valsts kriminālkodeksa par to, kas Latvijā nebija noziegums, piemēram, darbs policijā Latvijā nav noziegums. Viņus tiesāja par to, ka viņi izteica savu pārliecību,» uzskata prokurore Elma Aperāne. «Daudzus apvainoja neģēlīgā komunistiskās partijas apmelošanā tikai tāpēc, ka viņi nebija apmierināti ar padomju varu. Bet nekur neparādās viņu pārkāpumi pret civiliedzīvotājiem.»

Tiesā liecības sniedz nedaudzie dzīvi palikušie cietušie. Deviņiem bija piespriests nāvessods, vairāki mira ieslodzījumā, daudzi Latvijā atgriezās slimi un drīz pēc atgriešanās nomira. Vairāki cietušie, kuri tagad dzīvo dažādos Latvijas rajonos, atrakstījuši tiesai, ka nevar ierasties tiešā slimības un lielā vecuma dēj. Vairākumu cietušo pārstāv viņu tuvinieki - sievas un bērni, kuriem tagad jau ir ap septiņdesmit gadu un kuri var liecināt tikai par vecāku stāstīto. Tikai retais no viņiem var liecināt tieši par tikšanos ar J.Savenko, kura paraksts bijis liktenīgs vēlāk izsūtītajām dzimtām.

Iebrauca sētā un aizveda

J.Savenko parakstījis ari Imanta Krauzes un Žaņa Gauša aresta un apsūdzības dokumentus. Pensionāres Malvīnes Krauzes liecība ir līdzīga stāstiem par citu ģimeņu likteņiem. Viņa raudot stāsta par sava vīra T Krauzes un radiinieka Ž.Gauča apcietināšanu. M.Krauzei tolaik bija 20 gadu, viņa gaidīja savu pirmdzimto. ;

1948.gada 28.aprili Gaviezes pagasta Sviju mājās, kur dzīvoja zemnieki Krauzes, sētā iebrauca mašīna un izkāpa septiņi viri. Pie Krauzēm dienu iepriekš bija atbraucis padzīvot Malvīnes radinieks, kuru meklējot čeka. Atbraucēji paņēma ciet Malvīnes vīru, kuram bija 18 gadu, vīratēvu un radinieku - Žani Gauši. Vēlāk pārradās vīratēvs viens pats. Pēc kāda laika sētā iebraukusi mašīna ar četriem vīriem un Malvīnes vīru līdzi. Viņi meklēja ieroci, bet neatrada.

Čekisti piedraud un "izsit" liecības

Tikai pēc daudziem gadiem, kad vīru atbrīvoja, viņš stāstījis sievai, cik grūti viņam klājies izolatorā, kā viņš spīdzināts un sists, tāpēc izdomājis stāstu par ieroci, kura viņam īstenībā nebija, lai mājas pārmeklēšanas laikā pats varētu aizbēgt. Tomēr viņš to neizdarīja.

Malvīne pati divreiz izsaukta uz čeku, kur pratināta, vai virs nav piedalījies bandā. «pratinātājs Aleksejevs man draudēja, ka varot iztaisīt man abortu. Biju jau pēdējā mēnesi.» Augustā, kad Malvines dēliņam jau bija divas nedēļas, L.Krauzi un Ž.Gauši tiesāja.

«Vīrs sēdēja, nodzītiem matiem, galva vienos zilumos. Es nesapratu krieviski, bet ciparus zināju. Sapratu, ka abiem piesprieda 25 gadus. Viņam bija tikai 18 gadi... Par ko varēja būt spriedums, nezinu,» saka M.Krauze. «Es jau nezinu, kādas liecības no viņa izsita. Mūsu apkārtnē mežos nebija nekā, vienīgi mūsu mājās Gaušis, nezinājām, par ko viņu meklēja, kāpēc viņam jāslēpjas. Mājās pārrunājām, kāpēc vīrs apcietināts.

Viņš  par savām ciešanām man ir maz stāstījis, nomira un daudz aiznesa uz to pasauli līdzi

Ž. Gaušis ticis notiesāts par dienestu policijā, bet L.Krauze - it kā par nelegālas organizācijas apgādāšanu ar pārtiku. 1949.gada martā visus Krauzes - Imanta vecākus, māsu, sievu un astoņus mēnešus mazo dēliņu - «kā bandītu atbalstītāju ģimeni» izsūtīja uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu.

Tur mūs sagaidīja kā fašistus. Mūsu ģimenes un vecos cilvēkus neviens nežēloja, uz rokām ielika vagonos, kā vergu tirgošanā. Mēs, jaunie, varējām izdzīvot, bet vīratēvs un vīramāte Sibīrijā nomira,» stāsta M.Krauze. 1955.gadā L..Krauzi no ieslodzījuma Komi, Intā, atbrīvoja. Latvijā atgriezties nejāva, viņš aizbrauca pie ģimenes uz Omskas apgabalu. 1957.gadā ģimene būtu varējusi atgriezties dzimtenē. «Pēc nostāstiem zinājām, ka tādiem kā mēs dzimtenē grūti dabūt darbu, dzīvot ari mums nebija kur. Nolēmām doties uz Intu, nopelnīt naudu un tad braukt mājās.»

Krauzes Liepājā atgriezās tikai 1984.gadā, jau būdami pensionāri, kaut gan bija grūti dabūt  pierakstu.

Sniegpulkstene par katru gadu

Liepājniece Līvija Stankēviča,  kura uz tiesu atnākusi pēc sava 91 gadu vecā tēva lūguma, Dienai pastāstīja citādu stāstu. 1945.gadā tēvs, rūpnīcas Tosmāre strādnieks, tika apmelots un notiesāts kā vairums represēto «par dzimtenes nodevību». 1949.gada 25.martā sieva un meita, deviņgadīgā Līvija, aizbēgušas no mājām, lai izvairītos no izvešanas. Pa bēniņiem un siena šķūnīšiem slapstījušās veselu nedēļu, kamēr vien ešelons ar liepājniekiem atradās stacijā. Kad viņas beidzot uzdrošinājās atgriezties, māja bija tukša - visa mantība aprakstīta un aizvesta.

«Mēs bijām izmisumā. Pie tantes paēdām, it kā tā būtu pēdējā reize, un tad gājām uz čeku - vai nu lai ved mūs projām, vai ari lai atdod mantas. Mums lika iet pie Savenko. Viņš pašķirstīja kaut kādus papīrus un pateica, ka pret mums represijas netiek vērstas, palīdzēja mums arī atgūt mēbeles. Sīko iedzīvi gan neatguvām. Bet galvenais - viņš izšķīra mūsu likteni. Mēs līdz šai dienai dzīvojam tēva mājā, un, kad viņš pārnāca no Noriļskas, viņam bija, kur atgriezties,» stāsta L.Stankēviča.

Viņa eksčekistam tagad uz tiesu atnesusi 51 sniegpulkstenīti - vienu par katru gadu pēc 1949.gada marta, lai gan ne viņa, ne viņas tēvs nezina, vai uz tēva apcietināšanas dokumentiem nav arī J.Savenko paraksta:

Atvainojās savas tautas vārdā

Tiesas procesa pirmajās dienās J.Savenko diviem cietušajiem atvainojās krievu tautas vārdā «par jums nodarīto sāpi». Dienas vaicāts, kāpēc atvainojās visas krievu tautas vārdā  J.Savenko atbildēja: «Varas orgāni bija krievi, vajadzēja atvainoties. Mums visiem ir nodarīts pāri, arī krievi to laiku pārdzīvoja.>.

Viņam nevajadzēja atvainoties tautas vārdā, ne jau krievi ir vainīgi, bet čekisti, uzskata M.Krauze. “Tagad viņš ir vecs,. bet arī mums bija veci cilvēki, kas tika izsūtīti, viņus neviens nežēloja”

 Diena, 2000.g. 8. martā  Pārpublicējot un citējot norāde obligāta

uz "Noziegumi pret cilvēci"