Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Atbildība | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Dr. Irēnes Šneideres lekcija „Padomju Savienības okupācijas režīma politika Latvijā: Krievijas arhīvu skatījumā” (kopsavilkums)

Vienīgi pateicoties Vēsturnieku komisijas finansiālajam atbalstam pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas vēsturniekiem izdevās “atgriezties” Maskavas arhīvos. Un ne vien strādāt tur ar dokumentiem, bet arī pasūtīt kopijas. Iegūtie materiāli tiek ieviesti zinātniskajā apritē, tās ir dokumentu publikācijas, tie plaši tiek izmantoti zinātniskajos rakstos. Tomēr gribētu sākt nevis ar dokumentu apskatu, bet gan īsu darba apstākļu aprakstu. Darbu arhīvos Maskavā, diemžēl, nevar vērtēt kā normālu vairāku iemeslu pēc. Mani vērojumi balstās uz pieredzi, kas gūta pēdējo trīs gadu braucienu rezultātā.

 Vai kaut kas kopš 20. gs. 80. gadiem ir mainījies arhīvu darbībā? Cik es varu spriest, ļoti maz kas ir mainījies, vai vispār nekas. Jā, kļuvis pieejams bij. Centrālais partijas arhīvs, kurš agrāk bija faktiski slēgts pētniekiem. Tagad šo arhīvu sauc Krievijas Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvs.

 Dažus vārdus gribētos pateikt par darba specifiskiem aspektiem. Sākšu ar tiem apstākļiem, kas apgrūtina darbu. Vēsturnieku darbu ietekmē arhīvu līdzstrādnieku personīga attieksme. Maskavieši ir lieli patrioti, kuri droši vien tic savam mēram J. Lužkovam, kurš runā par aparteīdu, krievu apspiešanu Latvijā. Masīva propaganda iedarbojas uz Krievijas galvaspilsētas iedzīvotājiem. 

Kopš B. Jeļcina ēras pēdējiem gadiem arhīvos nedarbojas atslepenošanas komisijas. Kaut gan ar slepeniem dokumentiem notiek dīvainas lietas. Bij. Centrālā Partijas arhīvā ir 600. f. – VK(b)P CK birojs, kurš pirmos pēckara gadus “pieskatīja” → kontrolēja Latvijas PSR varas struktūras. Fondā ir 28 lietas, no tām 10 ir nepieejamas pētniekiem. Taču izrādās, ka dažiem ārzemju pētniekiem tās izsniedz. Par to var spriest pēc atsaucēm mūsu ārvalstu kolēģu darbos.

 Vēl viens piemērs. 1996. gadā Izraēlas un Maskavas pētnieki publicēja kopdarbu “PSRS Ebreju Antifašistiskā Komiteja, 1941–1948. Dokumentāla vēsture”. Vairāki Latvijas ebreji bija cieši saistīti ar tās darbību, bet M. Šacs-Aņins bija komitejas loceklis. Tomēr izrādījās, ka ārvalstu pētniekiem fonda dokumenti nav pieejami, arī tie, kuri ir publicēti krājumā. Absolūti neizprotama diferenciāla pieeja.

 Arī darba apstākļi ir slikti: mikrofilmas ļoti grūti lasīt, pasūtāmo lietu skaits ir nepamatoti mazs (tikai 5 lietas).

 Vienlaicīgi gribētu uzsvērt, ka, piemēram, KVSVA ļoti atvieglo darbu rūpīgi sastādīti apraksti, jau pēc lietas nosaukuma var spriest, vai tur ir par Latviju. Tas nepašaubāmi atvieglo darbu, ņemot vērā fondu milzīgos apjomus. 

Pēc šāda ne ļoti optimistiska ievada rodas jautājums, vai bija vērts braukt, tērēt laiku, naudu, nervus? Atbilde ir – trīs reiz jā. Strādājot Maskavas arhīvos tika iegūti vērtīgi un pat unikāli dokumenti par Latviju padomju okupācijas laikā. Tā, 1940. gada vasarā Staļinam un citiem PSRS vadītājiem tika ziņots par Baltijas valstu “ieņemšanu”, netika minēta ne “sociālistiskā revolūcija”, ne jebkādi sociālie nemieri. Padomju režīma represīvo būtību atklāj PSRS Prokuratūras un Iekšlietu ministrijas dokumenti. Tur ir atrodamas arī vērtīgas liecības par pretestības kustību pēckara Latvijā, Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret režīmu.

 Gribētu atzīmēt, ka ierobežotā laika dēļ, spēšu vienīgi ieskicēt tās atziņas, kuras ir iegūtas no dokumentiem par norisēm pirmajā padomju okupācijas gadā.

 Beidzot iegūts dokuments par Latvijas komunistiskās partijas uzņemšanu VK(b)P sastāvā. Kāpēc beidzot? Tāpēc, ka 80. gadu beigās un 90. g. sākumā ne vienreiz vien tika apgalvots, ka šāds dokuments vispār neeksistē. Izrādās šāds dokuments ir un tagad jau publicēts. Taču zīmīgi ir tas, ka Latvijas KP Biroja sastāvu apstiprināja Maskavā VK(b)P CK sekretariāts un organizācijas birojs pirms tā uzņemšanas. Un šādu ļoti zīmīgu faktu “nesaskaņu” ir daudz.

 Manuprāt, 1940.–1941. g. norišu un Maskavas reālo nodomu atklāšanai būtiski dokumenti glabājas V. Molotova fondā. Gribētu atzīmēt tikai vienu momentu: 1940. g. jūnijā Maskavas vadība gaidīja bruņotu pretošanos padomju okupācijai, bet ne no armijas puses, bet gan no aizsargiem. Tas zināmā mērā izskaidro to, kāpēc tieši pret šīs organizācijas locekļiem tika vērstas masveida represijas. 

1941. g. sākumā Baltijas republikas ar inspekcijas braucienu apciemoja A. Andrejevs (tolaik VK(b)P CK sekretārs, Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs). Latvijas KP CK materiālos šī vizīte neatspoguļojas. Komandējuma rezultātus A. Andrejevs apkopoja īpašā izziņā. Es šo, adresēto vienīgi Staļinam un Molotovam, dokumentu vērtētu kā ļoti pragmatisku, kurā tiek iezīmēts Latvijas, Lietuvas un Igaunijas “padomizācijas” ceļš. Izziņā tiek uzsvērts, ka komunistiskā partija Latvijā ir ļoti vāja, nezina pat savu biedru skaitu. Vēsturnieki ilgu laiku lauza galvas, cik tad bija komunistu 1940. gada jūnijā. Izrādās viņi paši to nemaz nezināja. Tātad var runāt tikai par aptuvenu skaitu. 

Sociālistiskās celtniecības plānā bija iekļauta “svešo elementu” deportācija, lauksaimniecības kolektivizācija, īpaša uzmanība tika pievērsta cīņai ar baznīcu. 

Secinājums varētu būt tikai viens – darbs ir noteikti jāturpina, jo Maskavas arhīvi tikai sāk atklāt savus noslēpumus.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home