Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ar nesalaužamu ticību
Uldis Neiburgs

1921. gada 26. janvārī Antantes augstākā padome de iure atzina Latvijas Republikas neatkarību. Līdz ar to Latvija ne vien faktiski, bet arī tiesiski bija kļuvusi par valsti. Tomēr tas kļuva iespējams, tikai pateicoties jaunās valsts diplomātu pūliņiem. Pēc lasītāju lūguma šoreiz rakstīsim par Kārli Ludvigu Sēju – vienu no talantīgākajiem tā laika Latvijas diplomātiem. Gandrīz divdesmit piecus gadus ilgo karjeru viņš uzsāka 34 gadu vecumā. Tās laikā bija Latvijas ārlietu ministrs un pārstāvēja mūsu valsti ASV, Lielbritānijā un Lietuvā.

Ludvigs Sēja dedzīgi ticēja Tautu Savienības statūtu 16. paragrāfam, kas neizprovocētas agresijas gadījumā paredzēja kopīgu vēršanos pret agresoru, tā garantējot katras dalībvalsts suverenitāti. Tās diemžēl izrādījās ilūzijas, kas pārvērtās sāpīgā traģēdijā, ko smagi izjuta gan Latvijas valsts, gan Ludvigs Sēja personīgi. Vairāk nekā desmit gadus viņam nācās būt šķirtam no dzimtenes, pavadot tos Hitlera un Staļina diktatūru cietumos un koncentrācijas nometnēs.

Ludvigs Sēja piedzima 1885. gada 2. jūnijā Džūkstes pagasta "Ķūķos" lauksaimnieku Jāņa un Luīzes Sēju ģimenē. Pamatizglītību viņš ieguva Džūkstes pagastskolā, 1904. gadā absolvēja Valkas–Valmieras skolotāju semināru, bet 1905. gadā emigrēja uz Franciju. 1906. gadā Ludvigs Sēja mācījās Krievu augstākajā sabiedrisko zinātņu skolā Parīzē, bet pēc trim gadiem pēc Grenobles universitātes franču valodas un literatūras kursu sekmīgas beigšanas atgriezās Latvijā.

Vairākus gadus viņš bija L. Bērziņa un F. Šmithena Dubultu ģimnāzijas franču valodas skolotājs, kur noskatīja savu nākamo sievu, par 12 gadiem jaunāko Hertu Ozolu. Viņa vīram dāvāja divus dēlus – Juri un Andri (pēc kara nonāca Austrālijā) un meitu Mirdzu (kopā ar māti devās uz ASV). Sēju ģimenē vienmēr valdīja dziļa mīlestība un draudzība, savos bērnos viņi ieaudzināja latviskuma izjūtu un izcili rūpējās par viņu izglītību.

"… vispārēji cienīts un augsti vērtēts"

Ludviga Sējas karjera Latvijas ārlietu dienestā sākās 1919. gada augustā. 1921. gada martā jau kā Politiski ekonomiskā departamenta direktors viņš devās pildīt valdības delegāta (vēlāk – pagaidu pilnvarotā lietveža) pienākumus Vašingtonā.

Ludvigam Sējam nācās pielikt ne mazumu pūļu, lai panāktu Latvijas de facto un de iure atzīšanu no ASV puses, kas notika tikai 1922. gada 25. jūlijā. Jau kā Latvijas sūtnis Lietuvā viņš prasmīgi spēja balansēt Latvijas pozīciju jutīgajā Polijas un Lietuvas attiecību jautājumā, iegūstot cieņu un respektu no abu kaimiņvalstu puses.

"Ministrs Sēja bija sešdesmit gadus vecs vīrietis ar vēl spēcīgu stāju, ļoti patīkamu, uzreiz uzticību izraisošu ārieni; neliela auguma, stipri apaļām formām, gandrīz kailu galvu. Savos uzskatos Latvijas iekšpolitikā viņš piederēja prezidenta Ulmaņa politikas mērenajiem atbalstītājiem. [..] Lietuvā viņam bija ļoti labs stāvoklis, viņš bija nedzirdēti populārs, vispārēji cienīts un augsti vērtēts." Šādu Latvijas diplomāta raksturojumu varam izlasīt Polijas militārā atašeja Lietuvā L. Mitkēviča atmiņās.

Pēc Baltijas valstu okupācijas 1940. gada 23. augustā Ludvigs Sēja atgriezās Latvijā. Oktobrī Kirhenšteina marionešu valdība viņu atbrīvoja no amatiem. Diplomātam nekas cits neatlika, kā atgriezties pie sākotnējās profesijas – viņš strādāja par franču valodas pasniedzēju Latvijas Universitātē.

Liktenīgā sanāksme

Jau nacistu okupācijas apstākļos 1943. gada 13. augustā Ludvigs Sēja kļuva par nacionālās pretošanās kustības organizācijas – Latvijas Centrālās padomes – ģenerālsekretāru. Viņa paraksts ar 50. kārtas numuru atrodams arī zem LCP 1944. gada marta memoranda, kurā prasīts atjaunot Latvijas neatkarību. Memorandu pārfotografēja un slepeni nogādāja Zviedrijā, bet vēlāk nosūtīja Rietumu sabiedrotajiem.

Kopā ar Konstantīnu Čaksti un Bruno Kalniņu Ludvigs Sēja aktīvi piedalījās arī baltiešu pretošanās kustības dalībnieku slepenajās sanāksmēs 1944. gada janvārī un aprīlī Rīgā. Pēdējā no tām gan izrādījās viņam liktenīga. Atpakaļceļā vācu drošības iestādēm izdevās aizturēt kādu Igaunijas delegātu un pēc viņa nopratināšanas nākt uz pēdām baltiešu pretošanās kustībām. 1944. gada vasarā Vācijas Ārlietu ministrija bija plānojusi Ludvigu Sēju un citus baltiešu zinātniekus un bijušos diplomātus nosūtīt uz Zviedriju, lai viņi tur propagandas nolūkos referētu par padomju okupācijas režīma noziegumiem 1940. – 1941. gadā. Ludvigs Sēja tomēr nebija gaidījis Zviedrijas vīzas saņemšanu ar Berlīnes starpniecību. Viņš bija to ieguvis agrāk – tieši no Stokholmas ar kādas pazīstamas zviedrietes palīdzību, kura pirms tam bija viesojusies Rīgā. Arī tas vāciešos pastiprināja aizdomas par bijušā diplomāta nelegālajiem sakariem ar Zviedriju.

"Baidāmies, ka mūs var atbrīvot pārāk vēlu…"

1944. gada 25. maijā vācu drošības iestādes Ludvigu Sēju apcietināja. Kopā ar citiem LCP vadošajiem biedriem viņu ieslodzīja SD galvenajā mītnē Reimersa ielā un Rīgas Centrālcietumā.

"Mūsu stāvoklis paliek pavisam nopietns. Pretēji solījumiem arvien vēl netiekam atbrīvoti. Baidāmies, ka mūs var atbrīvot pārāk vēlu, kad vairs nespēsim evakuēties no lieliniekiem. Vai arī mūs aizvedīs uz Vāciju, un ģimenes tad paliktu šeit likteņa un boļševiku varā," lasāms 17. augusta vēstulē, kuru bija parakstījuši Ludvigs Sēja, Bruno Kalniņš un Konstantīns Čakste. Ieslodzītie saviem draugiem lūdza vērsties pie latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska, lai panāktu viņu atbrīvošanu.

Tomēr jau 1. septembrī Ludvigu Sēju pārveda uz Salaspils nometni. Pēc deviņām dienām viņu 304. ieslodzīto kolonnas sastāvā ar kājām aizdzina uz Rīgas ostu. Mērķis bija Štuthofas koncentrācijas nometne.

Ar tvaikoni "Celebes" uz Dancigu devās arī Rīgas civiliedzīvotāji. Vienam no viņiem – Edvigam V. Kanaviņam – uz kuģa izdevās aprunāties ar savu draugu Konstantīnu Čaksti un satikt arī Ludvigu Sēju un Bruno Kalniņu. Vēlāk viņš atcerējās, ka Ludvigs Sēja bijis nopietni slims, tāpēc noguldīts uz lāviņas un apsegts ar biezu segu. Guļot viņš vaidējis un miegā kaut ko nesakarīgi runājis.

Izcilā latviešu diplomāta vārds ar ieslodzītā numuru 86186 14. septembrī ir reģistrēts arī Štuthofas koncentrācijas nometnes dokumentos. Ludvigs Sēja, Bruno Kalniņš un Konstantīns Čakste dzīvoja 11. blokā vienā barakā ar lietuviešu inteliģences pārstāvjiem. "Mirstība barakās bija liela. No rītiem pa nakti nomirušos salasīja un aizveda uz krematoriju," vēlāk atcerējās diplomāts. Balis Sroga, kurš pēc kara Štuthofā piedzīvoto dokumentēja pazīstamajā romānā "Dievu mežs", atceras L. Sēju kā dzīvespriecīgu un sabiedrisku cilvēku, kurš, neraugoties uz atrašanos ieslodzījumā, organizējis diskusijas par Baltijas ūnijas jautājumiem. Štuthofā Ludvigs Sēja uzturējās līdz 1945. gada 25. janvārim, bet pēc tās evakuācijas 1945. gada martā nonāca brīvībā. Kā izrādījās, tā gan viņam nebija lemta uz ilgu laiku.

"Es jutu nāvi sirdī"

Vēl atrodoties Polijā, Ludvigam Sējam bija izdevies uzzināt, ka viņa sieva Herta laimīgā kārtā ir pārcietusi Drēzdenes bombardēšanu. Viņš sazinājās ar vairākiem diplomātiem, arī ar ASV vēstnieku Varšavā Arturu Blisu Leinu. 1936. – 1937. gadā amerikāņu diplomāts bija ASV sūtnis Latvijā, bet tagad mēģināja Ludvigam Sējam palīdzēt nokļūt Rietumeiropā. Latvijas konsuls Šveicē Jānis Kļaviņš-Elanskis jau bija izgatavojis Ludviga Sējas ārzemju pasi.

Atrašanās sarkanās armijas okupētajā teritorijā tomēr kļuva par nepārvaramu šķērsli, lai viņš vēl kādreiz satiktos ar savu ģimeni. Pēc kaimiņu denunciācijas Ludvigu Sēju apcietināja padomju pretizlūkošanas dienesta "SMERŠ" darbinieki. Viņu apsūdzēja par to, ka pēc atbrīvošanas no nacistu ieslodzījuma viņš neesot vēlējies atgriezties Latvijā, bet "uzņēmis sakarus ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem".

1946. gada jūlijā bijušo diplomātu nosūtīja uz PSRS un ieslodzīja Lubjankas cietumā Maskavā. Pēc trim mēnešiem Ludvigu Sēju pārveda uz Lefortovas cietumu, kuru viņš vēlāk nosauca par "varbūt bargāko un riebīgāko Eiropā, ja ne pasaulē". Lūk, kā šis laiks atainojas diplomāta atmiņās: "Biju ārkārtīgi nogurdināts, zināmā mērā notrulināts, man tiešām bija nepieciešama atpūta. [..] Pienāca skumjākie Ziemassvētki, kādus es esmu savā jau garajā mūžā piedzīvojis. Ziemassvētki vienā no riebīgākajiem cietumiem pasaulē. Es jutu nāvi sirdī. Es zināju arī, ka tālā svešumā manu vientulību un postu smagi pārdzīvoja tie, kurus es visvairāk mīlēju, ka arī viņiem bija saindēts katrs svētlaimīgā laika brīdis, lai cik gaiši kaut kur spīdētu greznas eglītes sveces. Bet es negribēju atstāt vienus tos, ko es mīlēju!"

Ludvigam Sējam inkriminēja dzimtenes nodevību, kalpošanu vāciešiem un spiegošanu pret Padomju Savienību ārzemju izlūkdienestu uzdevumā. Sākotnējo sodu (25 gadus ieslodzījumā) Ludvigam Sējam samazināja uz mazāku termiņu – pieciem gadiem, ņemot vērā viņa pretnacistisko darbību.

Vārgās veselības dēļ 1954. gadā Ludvigu Sēju atbrīvoja. Pēc gada tapa viņa memuāri "Nāves ēnas ielejā". Tie, tāpat kā Ludviga Sējas čekas krimināllieta, kas vēl joprojām atrodas Krievijā, ir spilgtas liecības par izcilā diplomāta pārdzīvojumiem komunistu un nacistu diktatūru jūgā un viņa nelokāmo uzticību brīvai un demokrātiskai Latvijai.

Ludvigam Sējam dzimtenē atļāva atgriezties tikai 50. gadu beigās. Mūža nogalē viņš strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju un mira 1962. gada 15. februārī Rīgā. Viņš ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem – piemiņas vietas komunistiskā režīma upuriem.
***
Ludvigs Sēja no 1924. gada janvāra līdz decembrim bija Latvijas ārlietu ministrs
līdz 1927. gada aprīlim – ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs ASV
no 1927. līdz 1933. gadam – ģenerālkonsuls (vēlāk – pagaidu pilnvarotais lietvedis) Latvijas sūtniecībā Lielbritānijā
no 1934. gada – Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lietuvā

Majas Viesis
  19. janv., 2007 

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home