Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Devītais maijs — svētki ar asarām acīs
Aleksandrs Šabanovs

Stāsts

1.

— Vai tiešām nevarēja uzrakstīt saprotami?... Kas tā par lielkrievu nacionālo lepnību!... — Vasilijs Petrovičs nervozi vadīja mašīnu pa svešo zemi. Ļeņiniskais citāts, kas nekādi nebija attiecināms uz latviešiem, bija izsprucis galīgi nevietā. Biedēja doma, ka viņš Latvijā varētu nomaldīties starp šiem ne vienmēr saprotamajiem ceļa rādītājiem ceļmalās. — Un vai lielkrievu vien!... Pigmeju valodiņa, cik ļaužu tad tādā runā — uz pirkstiem var saskaitīt!... Saproti jel mani, sievukiņ, es tevi ļoti mīlu un cienu, vai ne ko, Jura? — Vasilijs Petrovičs paskatījās uz dēlu, tad pameta acis uz sievu Irmu Janovnu.

Dēls, sarāvies uz aizmugures sēdekļa, bāls, izspūrušiem gaišiem matiem, izbijies neatbildēja.

"Īstens latvietēns," tēvs nīgri nodomāja. "Nešūmējies!" viņš aprāja sevi.

Sieva mulsi smaidīja ar krāsotajām lūpām un arī klusēja, skatīdamās taisni uz priekšu mašīnas stiklā. Nesaprotamais uzraksts uz ceļa staba "Laipni lūdzam Kurzemē", kas bija tā satracinājis vīru, palika aiz muguras.

— Kas par provinciālismu! — vēlreiz iesaucās Vasilijs Petrovičs, tad, uzsitis ar abām rokām pa stūri, sāka nomierināties un jau pēc piecu minūšu klusēšanas noglaudīja sievai roku: "Atvaino, lūdzama." Gribēja vēl turpināt: "Es zinu, tu neesi vainīga un nevari atbildēt to idiotu vietā, kas vada jūsu valsti," — taču kaut kas lika pievaldīt mēli.

Maskaviešu ģimene nervozēja. Tur nebija ko brīnīties. Vīrietis pāri trīsdesmitiem un viņa jauneklīgā sieva brauca tāda iemesla dēļ, kas ikvienu būtu izsitis no sliedēm, — tā viņi, sevi mierinot, domāja. Sievas ģimenes leģenda, cilvēks, kurš dzimtā laikam ticis mīlēts visvairāk, bet kara gados pazudis bez vēsts, nu beidzot bija atradies. Pareizāk sakot, bija atradušās viņa mirstīgās atliekas.

Maskavietis Vasilijs bija sācis uztraukties jau darbā. Pirmssvētku sabantujā, kad visi, jau grādos, sākuši kratīt cits citam sirdi un viņam jau tika tēmēti jociņi par radiem no nepiebeigto fašistu zemes, zinātniskās pētniecības institūta vadītāja vietnieks personāla jautājumos ar smagu skatienu — bet varbūt Vasilijam tikai likās, ka ar smagu skatienu? — bija paskatījies uz viņu. Un, kad Vasilijs sāka skaidrot pretējo, ka viņa sieva ir no latviešu sarkano strēlnieku dzimtas ("Vecvectēvs ar ši–itik garām ūsām!... Pats redzēju fotogrāfiju! Kā Budjonijam!") un ka arī viņas vectēvs karojis mūsu pusē, — atskanēja zobgalīgs: "Nu, nu. Kam tu gribi iestāstīt, Vasilīt," — tas bija viņa indīgi smaidošais konkurents, nodaļas priekšnieks tāpat kā Vasilijs.

Tas vienkārši ir liktenis, viņš šobrīd domāja, kamēr rokas žņaudzīja stūri un sieva skumji smaidīja. Savukārt sievai sirds dziļumos vectēvs, viņu ģimenes leģenda, ģitārists, jokdaris un siržu lauzējs, jau sen bija saplūdis vienā personā ar viņas vīru, tādu pašu pasaules lāpītāju. Viņa jau nu zināja, ka vīrs pašlaik sper vaļā to, ko nemaz nedomā. Gluži vienkārši nervozē. Un neizaicināja viņu.

Vasilijs klusēja, bet viņu bija satracinājusi gan demonstratīvā, liekuļotā laipnība Latvijas vēstniecībā, gan arī tas, ka meklētāju vēstule ar priecīgi skumjo vēsti viņa sievai, lai gan uzrakstīta krievu valodā, bija dīvaini nesaprotama, it kā rakstītāji kaut ko nepateiktu līdz galam; un viņu tracināja arī tas, ka sieva un dēls pašlaik klusē.

Bet Irmas atmiņā atausa neskaidras fotogrāfijas ar melnīgsnēju lepnu seju un melniem cirtainiem matiem. Kāds kontrasts ar viņas tēvu — gaišmatainu, šķietami rosīgu, ļaužu priekšā pazemīgu, bet ģimenē savas gribas uztiepēju! Varbūt viņa nokļuvusi Maskavā un Krievijā tāpēc, ka viņu saistījuši tādi vitāli, par sevi pārliecināti un bezbailīgi cilvēki, kāds bija viņas vectēvs.

Irmas leģendārais vectēvs no mātes puses bijis opozīcijā reālajai dzīvei tāpat kā viņa. Ne velti, būdams latvietis, kā bija stāstījusi vecmāmiņa un atstāstīja arī māte, viņš bija iegalvojis pats sev un vēlāk arī citiem, ka viņu dzimtas iesākumos plūstot čigānu asinis.

2.

Viesnīcā bija vientuļi klusi un savādi. Divistabu numurs bija gluži pieklājīgs, tomēr bez siltā ūdens. Nacionālā stilā izrakstītie gultu pārklāji izskatījās jauki, tomēr no kaut kurienes palaikam uzplūda šķebinoša apmetuma javas smaka.

"Labi vismaz, ka saule nesvilina pakausi," Irma nodomāja.

Līdz 9. maija svētkiem bija palikusi viena diena. Dzīvodama Krievijā, arī Irma bija iemācījusies tos svētīt. Viņai patika krieviem piemītošās brālības, labsirdības un piedošanas jūtas. Reiz vīrs bija stāstījis, kā stāvējis sardzē pie Ļeņina pieminekļa zem pasaules kartes, un viņa, pirmklasnieka, sirds bijusi pārpilna lepnuma par visu mūsu milzīgo valsti.

Laikam viņš ar savu teicamnieka un brīnumbērna saviļņojumu bija slāpējis sevī tās pašas neremdināmās skumjas, Irma domāja. Viņai tādas bija uzmākušās jau bērnībā: ļaužu bari, sarkani karogi, ziepju un odekolonu smaržas, un apkārt lērums ļaužu, kam tu neesi vajadzīga un kas nemaz nav tik pārliecināti, ka arī paši sev būtu vajadzīgi. Blēņas, tīrās blēņas, Amerikā kaut kādos Pateicības svētkos būtu tieši tas pats: pūļi, pliekana masu sajūsma un visiem uzspiestā valsts oficiālā pozīcija.

Sabiedrība, masas, sveši cilvēki ir jebkuras dvēseles ienaidnieki, viņa prātoja. Visur viens un tas pats, no skumjām nav glābiņa nekur. Viņa atcerējās dauzoņas, kas Latvijā bija atņēmuši viņai dūrainīšus un iemīdījuši dubļainā sniegā tikai tāpēc, ka tajos bija ieadīts nekrievisks raksts; viņas krievu paziņas Latvijā atcerējās, kā bērnībā viņiem pāri darījuši tādi paši dauzoņas, tikai latvieši. Bet kaut kur Amerikā droši vien līdzīgi stāsti ir baltajiem un melnajiem.

...Vasilijs Petrovičs iegāja vannasistabā, ieraudzīja spogulī melnus lokus sev ap acīm un sajuta sāpes kā no sitiena pakrūtē. Lai nokļūtu šurp, šajā nemājīgajā, svešajā viesnīcā, viņš bija triecies kā negudrs. Un ko panācis?...

Cieš darbs: atskaiti, ko viņš bija gribējis sagatavot līdz 9. maijam, tā arī nepaspēja pabeigt.

Un arī ģimene. Tuvinieki rīt sanāks pie bagātīgi klāta galda, bet viņa savējo vidū nebūs.

Viņš spēji sajuta vēlēšanos iet un mesties ceļos sievas priekšā, un atvainoties, — bet, nē, nedrīkst tā zemoties dēla acīs. Savā ziņā labi vien iznācis. Viņa nebūs ģimenes vidū, un tēvs neuzmāksies ar norādījumiem, ka jābūt enerģiskam un uzņēmīgam. Tēvs tikai pirms pensijas bija izcīnījies līdz kandidāta minimumam un pēc eksāmeniem savas sāpes un apjukumu klusināja, pamācīdams sen jau pieaugušos bērnus.

Viesnīcas istabā viņš ieraudzīja sievas pakausi, viņa skatījās ārā pa logu, un Vasilijam pēkšņi kļuva baisi. Ja nu viņa ir pavisam svešs cilvēks?... Un viņš šajā pasaulē ir absolūti viens?... Reiz viņš bija apprecējis šo mazākumtautības meiteni, juzdams, ka var aizstāvēt viņu un ka viņam tas jādara. Bet viņa patlaban gan karjeras, gan algas ziņā apsteidz vīru. Viņš gan mierina sevi, ka labajā darbā viņa tikusi pēc vīra ieteikuma, bet tas ir pašapmāns, nekas vairāk... Varbūt mani gluži vienkārši vajā neveiksme?... Varbūt šī sieva nemaz nav mana īstā?... Kur es esmu iekūlies?...

Dēls saspringti pētīja pārklāja rakstu, vilkdams pa to ar pirkstu.

— Varbūt iziesim pastaigāties, ko! — mundri ierunājās Vasilijs Petrovičs.

3.

Kafejnīca bija pustukša. Koka apdare, personāls priekšautos. Ģimene ieturējās.

Dēls mani saprot no acu skatiena, Irma domāja. Viņa ierasti aprūpēja vīru. Laipni apvaicājās, vai garšo, vai nevajag sāļāku vai piparotāku... Mēle tā vien niezēja pateikt: gan redzēsi, tūlīt mēs uzzināsim, ka mans vectēvs gājis bojā kā varonis. Bet bija bailes no neīstas patētikas.

Viņa juta, ka vīram reizēm ir par traucēkli sievas nekrieviskā izcelsme. Vīra priekšniecība skatās ar aizdomām. Viņu institūts tomēr strādā aizsardzības vajadzībām, lai gan nu jau ļoti reti. Varbūt vīrs klusībā šad tad jūtas pat kā upuris. Savu vainas apziņu Irma apslāpēja ar domu, ka patiesībā karjera ir atkarīga tikai no paša cilvēka, ar sievu tai nav nekāda sakara. Lai gan, no otras puses... Jā, bez šaubām, vienkāršās panākumu receptes darbojas tikai grāmatās un avīžu rakstos, bet mūsu dzīve turas vienīgi uz netveramām niansēm.

Viņa atcerējās mācību laikus un iemīļoto profesoru, savu tautieti, un dvēselē jutās tuva tiem, kas savu likteni saistījuši ar Krieviju. Latviski viņi runāja tikai par sadzīvi, par laiku, par tuviniekiem, un runāja tad, kad līdzās neviena cita nebija. Par augstām lietām — tikai krieviski. Viņai pārāk nesāpēja tas, ka dēls latviski zina tikai dažus vārdus. Ja gribēs saistīt savu likteni ar Latviju, pārcelsies uz šejieni un drīz vien latviski runās, ka vai nu, Irma neraizēdamās prātoja. Domas atkal atgriezās pie vīra. Būtu labi, ja mums iedotu kādu diplomu vai izziņu, ka vectēvs kritis varoņa nāvē. Tad vīrs varētu aiznest uz darbu un padižoties.

4.

Bet bija jāiet. Pasaule, skaidri redzams, nedzīvo pēc viņa noteikumiem; esmu kaut kur ieķēpājies, Vasilijs Petrovičs juta, kātodams pa nogaidoši vērojošās pilsētiņas putekļainajiem bruģakmeņiem. Gribēja paskatīties pulkstenī, bet tas, kā izrādījās, bija palicis viesnīcā. Aizmāršība ir pirmā pazīme, ka pagurusī psihe sāk mest kūleņus, tā viņiem bija mācīts speciālās nodarbībās zinātniskajā institūtā. Jābūt modram. Naidnieka izlūki nesnauž. Nolaupīt speciālistu — tas viņiem...

Viņš pajautāja pretī nākošajam zeņķim, cik pulkstenis, bet tas ar muļķīgu smaidu kaut ko atmurkšķēja nekrieviski. Sieva pēkšņi liekulīgi pamāja zeņķim un uzsmaidīja, un pat dēls Jurijs, nez vai ko sapratis, laipni atieza platu smaidu.

Bet es taču atrodos NATO valstī, Vasilijs Petrovičs pēkšņi aptvēra pavisam skaidri. Un tikpat pēkšņi sajutās kā tautas ienaidnieces vīrs. Nu, kas par velna būšanu, ir taču divdesmit pirmais gadsimts, Krievija ir mūsdienīga Eiropas valsts, un es lepojos, ka esmu tās brīvais pilsonis... Bet pāri pilsētas namiem debesīs rēgojās bijušā partorga pavecā seja ar vērīgi piemiegtām pētošām acīm... Bijušais partorgs, tagadējos laikos vadītāja vietnieks personāla jautājumos, viņu šaraškā* iedēvēts par komisāru, atkal — kā vienmēr — atkārtoja savu iemīļoto teicienu par lielkrievu nacionālo lepnumu — speciāli Vasilijam Petrovičam...

...Vasilijs Petrovičs noskurinājās, pārlaida plaukstu pār seju un mundri teica:

— Nu, kas būs mūsu maršruta pirmais punkts?...

...Viņi ieradās vietā, kas bija norādīta uz aploksnes. Meklētāji bija iekārtojušies kaut kādā vecā šķūnī aiz balti apmestas mājiņas ziedošā un uzbudinoši smaržīgā ābeļdārzā. Protams, rēja suns; skaidrs, ka atkal nerunāja krieviski. Pie tam savā ziņā pat demonstratīvi, kā šķita Vasilijam Petrovičam. Viens, baltmatains un kārns, žestikulēja, otrs, labsirdīgs, labprāt atbildēja Vasilijam Petrovičam krieviski uz visiem viņa jautājumiem. Pēkšņi viņam likās, ka šis, tumšmatainais, nezin kāpēc skatās uz viņiem ar patiesu līdzjūtību... Kā uz cilvēkiem, kas ieķēpājušies kaut kādā... vai kaut kas tādā garā... Kas tās par aizdomām! — Vasilijs Petrovičs aprāva savu domu gaitu. Kam un kāpēc vajadzētu mani nolaupīt, ar varu skalot man smadzenes un pataisīt par spiegu?...

Tomēr pavisam skaidri bija redzams, ka Irma ir apjukusi. Labsirdīgais, paņēmis cirvi un uz atvadām vainīgi uzsmaidījis, aizsoļoja uz māju. Izskatījās, ka sieva un baltmatainais tirgojas. Nevar būt, ka sieva būtu pārdevusi mani, Vasilijs Petrovičs mierināja sevi, taču abi runātāji nepārprotami rādīja viens otram maksāšanas zīmi: īkšķis tika berzēts pret rādītāju un vidējo pirkstu...

Pēkšņi baltmatainais saķēra viņu aiz piedurknes, Vasilijs Petrovičs mēģināja izrauties, bet nespēja — puiša ķēriens bija negaidīti krampīgs.

— Tava sieva saka, tu... ka jūs... — baltmatainais iesāka krieviski, bet tālāk tikai nesaprotami murmināja. Un uzreiz sašļuka.

...Izrādījās, ka puisis lūdz naudu. Par informāciju. Par pieliktajām pūlēm.

Vasilijs Petrovičs šķietami bezbailīgi atvēra maku un iedeva trīssimt dolāru, ar rokas mājienu apturēdams Irmu, kura gribēja maksāt pati.

5.

Savādi, par ko gan sieva runāja ar meklētāju; Vasilijs Petrovičs centās nemest uz viņu greizus skatienus un neparādīt izbrīnu. Sieva tikai dzedri pateica, ka esot jāiet uz vietējo pašvaldību. Tur, tā sakot, sniegšot precīzu informāciju par apbedīšanas ceremoniju. Kas paredzēta rītdien, devītajā maijā. It kā būšot arī Krievijas vēstniecības oficiālie pārstāvji. Mazliet nomierināja birokrātiskā leksika, bet no vārdiem "Krievijas vēstniecība" ap sirdi kļuva pat silti. Tiesa gan, Irma neko vairs neteica par varoni vectēvu, bet vai nu tas viņai pašlaik prātā.

...Pilsētiņas pašvaldības vadītājs bija garš, kalsnējs vīrs ar sirmiem matiem, viņš piecēlās un uzreiz draudzīgi sniedza roku vīram un sievai. Kabinets viņam plašs, apskatījies nodomāja Vasilijs. Aizbildinājies ar to, ka nezinot specifisko krievu leksiku, pašvaldības vadītājs ātri un nervozi sāka runāt ar Irmu latviešu valodā.

Vasilijs Petrovičs klusuciešot vēroja viņus un nespēja aptvert, kā šeit dzīvo vietējie krievi. Bija pilnīgi skaidrs, ka tie latvieši mūždien kaut ko perina pret tevi.

...Pat tad, ja viņš spētu lasīt sava vistuvākā cilvēka domas un saprastu latviski, Vasilijs Petrovičs apjēgtu vienīgi to, ka sieva pati ir galīgā nesaprašanā.

Bet kā tad tā... kā tad tā... — viņa apjukusi atkārtoja pati pie sevis nu jau krietnu brīdi. Irma juta, ka visapkārt ir kaut kāda sazvērestība, ka tautieši pret viņu ir tādi kā nelabvēlīgi... Nuja, apprecējusies ar krievu. Bet kas kuram par daļu?..

Un visi turklāt atrunājas ar Krievijas vēstniecību. Meklētājiem vēstniecība palīdzot ar naudu, finansējot viņu meklējumus, pašvaldībai maksājot par brāļu kapu kopšanu, un tad vēl kaut kas tur esot ar nekustamo... — teica pašvaldības vadītājs un uzreiz aprāvās... Tāpēc neviens negribot uzņemties atbildību... Kopā ar vēstniecības cilvēkiem viņš bieži ejot medībās, un viņiem esot lieliskas attiecības, — acīmredzot likdams saprast, ka sūdzēties par viņu Krievijas vēstniecībā būtu veltīgi, pašvaldības vadītājs sūtīja viņus atpakaļ pie meklētājiem. Viņš nezinot, vai brāļu kapā viņas vectēvam esot vieta.

Kādā valodā tad viņš medībās sarunājas ar krieviem?... Angļu, vai? — aizvainots prātoja Vasilijs Petrovičs, kad Irma, ierēdnim glaimīgi uzsmaidījusi, bija pārtulkojusi vīram frāzi par medībām. — Tātad es būtu no zemākas kārtas?

Absurda teātris, Vasilijs Petrovičs atkārtoja pats pie sevis, lai nesatrauktu sievu. Kā var nebūt vietas brāļu kapā!... Vai kaps kāda konservu bundža, vai?

Pa ceļam atpakaļ pie meklētājiem viņi nolēma iegriezties viesnīcā, lai iekostu un noskalotu putekļus, kas gūlās pār pilsētiņu. Pat ziedošie ceriņi, klāti putekļiem, izskatījās noskumuši. Saule veltīgi pūlējās izlauzties cauri debesu pelēkajam autam, un gaisma sijājās skopa. Sutīgs bija kā pirtī. Tveice spieda tā, ka sviedri plūda aumaļām. Vasilijs novilka žaketi. Dēlēns tik tikko steberēja viņiem pakaļ, tomēr klusēja, lai gan arī neko nesaprata.

Tiklīdz viņi bija sasnieguši viesnīcas ēnaino nirvānu un pamājuši enerģiski smaidošajai administratorei aiz letes, un elsdami sākuši kāpienu augšup, degunā iesitās asa apmetuma javas smaka, tā ka pat sareiba galva. Sieva nomurmināja, ka šeit gatavojoties rītdienas augsto viesu uzņemšanai.

Jā, Vasilijs piekrita, pašvaldības telpās diez kas nebūtu. Ja jau kaut kur dzīrot ar Krievijas vēstniecības pārstāvjiem, tad tikai šeit... Un, lai gan bija jācieš neērtības, iracionālā doma, ka "savējie" viņu nepametīs, sasildīja. "Krievi savējos karā nepamet," spilgti atausa atmiņā frāze no filmas "Brālis–2".

Jo augstāk viņi kāpa, jo stiprāk oda.

Dzīve te negāja tādu pašu gaitu kā viņu ikdienā Maskavā, viņu patiesi īstenajā realitātē. Vasilijs Petrovičs gurdi noprata, ka pat tad, ja viņu arī nolaupīs NATO izlūkdienests, viss notiks citādāk nekā kino. Varbūt pat nesāpēs...

...Kad viņš beidzot atvēra ilgotās numura durvis, plašajā priekštelpā viņiem pretī kliboja ar apmetumu notašķījies jauns zēns ar šķību avīžpapīra laiviņu galvā, saķēris savu kāju... Cirks, vairāk nekas!... Irma neapzināti atgāza galvu.

Viņu numura priekštelpas griestos rēgojās caurums... Administratore piešķīra viņiem citu numuru tā vietā, kurā celtnieks bija iegāzies.

6.

— Bet saproti jel, ka es arī itin neko nesaprotu, — vīram taisnojās Irma. Dēliņš klusi klausījās, piespiedis galvu pie mātes brunčiem.

...Es taču nevarēju sūtīt sievu vienu pašu uz šo brīnumu zemi, tāpat kā nevaru pašlaik viņu pamest, Vasilijs Petrovičs sev teica. Un atkārtoja, pieturēdams sāpošo galvu: "Absurda teātris... Absurda teātris. Ir nu gan ērmīga valsts..."

— Tā ir kaut kāda sazvērestība! — beidzot viņš kā pa jokam iesaucās. — Lai tad ar notiek kas notikdams!...

Nomazgājušies, paēduši un atspirguši, viņi no jauna devās "ciešanu ceļā".

Malacis mans vīrs, Irma klusībā domāja. Mans tēvs viņa vietā jau sen būtu pametis sievu vienu pašu likteņa varā: meklē pati, kas tev pazudis, tas jau nav mans, bet tavs vectēvs.

Dēlu viņi baidījās atstāt vienu. Čečenija te nav, bet ko var zināt... Puika palēkdamies tikko turējās līdzi, stingri pieķēries mātei pie rokas.

Ieliņa šauriņa, debess kā vāks. Un atkal putekļi. Un atkal pārvarīga ābeļziedu smarža. Un atkal nerimstošas suņa rejas. Un atkal pāri žogam ar dzeloņstieplēm — vainīgas acis, lāsumainas kā baloža olas... Meklētāji neielaida viņus iekšā un tikai pateica, ka viņi jau esot sazvanījušies ar Afanasiju Stepanoviču vai Ivanoviču Krievijas vēstniecībā... Kuru katru brīdi noskaidrošoties, vai ir iespējams piešķirt kvotu Irmas vectēva apbedījuma vietas rakšanai brāļu kapā... Kas ta viņiem, ja teiks — izraks arī Irmas vectēvam, cik tur tā darba.

— Bet tas taču kopīgais kaps, brāļu kaps? — Irma neko nesaprata.

Abi meklētāji, acis slēpdami un suni apsaukdami, lai nerej, tikai mulsi atkārtoja, ka no viņiem nekas nav atkarīgs... Ka viņi jau labprāt... Bet saprotiet taču, mīļie cilvēki...

No neskaidrās runas par to, ka viņi ne pirmo gadu nodarbojas ar karā kritušo pīšļu meklēšanu, Irma tik vien saprata, ka viņai ar vīru vēlreiz jāiet uz pilsētiņas administrācijas kantori.

...Irma atkal sēdēja tā paša vietējās domes priekšsēdētāja priekšā, bet jau iespiedusies krēslā, plecus nolaidusi un bez kautrēšanās pieglaudusi sev pie vēdera dēla galviņu. Priekšsēdētāja vārdi cirta kā pātagas. Pa galvu šaudījās ugunīgi apļi...

Administrācijas vadītājs vēdināja turpat no galda paņemtu lapiņu un ieslēdza ventilatoru.

— Jūsu vīra nāves apstākļi...

— Jūsu vīra nāves apstākļi... — kā priekšsēdētāja atbalss automātiski atkārtoja Irma, tulkodama krieviski, un nepamanīja ne viņa, ne savu pārteikšanos.

7.

— Saskaņā ar attiecīgo Krievijas direktīvu un prezidenta ukazu ... — Irmas galvā dunēja pilsētas galvas vārdi. Vasilijs Petrovičs salēcās pie pazīstamā, pēkšņi krieviski atskanējušā vārda ukazs, taču nolēma neraustīt ne sievu, ne svarīgo augsto ierēdni.

Augstais ierēdnis piecēlās un, paspēris dažus soļus un pagriezis muguru, nožvadzināja seifa atslēgas.

Irma paņēma ar smaidu pasniegtu nobružātu grāmatiņu un atvēra.

Vietējas administrācijas vadītājs laikam pārstāsta, ko panācis sarunās ar Krievijas vēstniecību, pazibēja Vasilija Petroviča galvā.

Dziļi iespiestie burti, kas reiz bijuši melni, lēkāja pa vāku zem Irmas pirkstiem.

— Saprotiet, es neattaisnoju ne vienus, ne otrus… — cietā balsī, kā morāli lasīdams, sacīja ierēdnis, bet viņa, bikli atskatījusies uz vīru, kuram šajā brīdī gribējās viņu pat noglāstīt, neko vairs netulkoja. — Man pašam viens sencis karoja latviešu leģionā... pēc tam vairākus gadus filtrācijas lēģerī, pati zināt... Otrs 201.divīzijā krievu pusē, tā sacīt, — mēģinādams mīkstināt triecienu un pielāgoties viņai, noteica pilsētas galva.

Irma cieši skatījās sava vectēva fotogrāfijā, kas bija kā no skolnieka apliecības. Viņa seja izskatījās pavisam bērnišķīga, bet mati izbalojušajā bildītē — pagaiši. Cik pazīstama uzticības pilna un izbrīnīta sejas izteiksme, Irmai iešāvās prātā, un viņa, pamanītās līdzības satriekta, stiprāk piespieda pie krūtīm dēla izbiedēto galviņu.

— Bet kara laika likumi — tā nav nekāda bērnu spēle...

Vasilijs Petrovičs, vēlreiz uztvēris pazīstamās krieviskās skaņas pilsētas galvas latviskajā runas plūdumā, saviebies un sasprindzis mēģināja ieklausīties.

— Jums vēl ir veicies, ka viņu varēja identificēt. Jūsu sencis acīmredzot bijis liels... blēņdaris...— ierēdnis pateica un kā atvainodamies piebilda: — Tādā nozīmē, ka galva strādājusi. Varbūt ne vienmēr pareizajā virzienā... Tādām personām kā viņš konfiscēja jebkuru dokumentu. Bet šis, paskat tik, pamanījies aizbāzt aiz oderes... Paslēpt...

Irma tikai tagad pievērsa uzmanību spraugai galīgi pašķīdušās grāmatiņas vākā un kā pa miglu automātiski pateicās pilsētiņas vadītājam, kaut ko atbildēja, kā un kur viņi apmetušies, ko dara Maskavā, kāds tur laiks un vēl šādus tādus niekus. Ierēdnis labprāt un Vasilijam par mierinājumu pārgāja uz krievu valodu.

8.

Irma gāja, turēdamās ar vienu roku pie vīra, otrā stingri saspiedusi dēla rociņu. Pēkšņi uzpūta nez kur sacēlies karsts vējš un ietrieca viņiem sejā putekļus. Pie debesīm sabiezēja mākoņi.

Pa galvu šaudījās notikušās sarunas fragmenti.

Nupat viņa, sataisījusi pateicīgu seju, uzklausīja augstā ierēdņa labvēlīgā tonī pēkšņi krieviski teiktos vārdus, ka "laiks pārgroza daudzas lietas"... Tagad viņa saraujas kā dzelta... Nu, nē, paldies, tādu žēlastības dāvanu mums nevajag!... Vēstniecība, vai redzējies, atradusi par vajadzīgu!... Nevajag!... Es viņu labāk savākšu pie savas vecmammas, tas ir, tur, kur atdusas viņa sieva... Kur ir viņa mirstīgās atliekas?...

Tad Vasilijs Petrovičs, mīkstinādams sievas aso toni, bija pateicies par rūpēm, kas tikušas izrādītas viņiem personiski un pilsētniekiem kopumā... Viņu pilsētiņa taču esot neticami tīra... Jā, putekļi, viņš bija apķēries, bet Āfrikā tak arī ir... putekļi... Pateicīgais ierēdnis izvilka konjaku, un viņi iemalkoja.

Tikai Irma nedzēra. Viņa sacīja sev: nepārspīlē. Dēls spiedās viņai klāt.

...Atkal iela. Nogranda pērkons. Baltās ceriņu kupenas Vasilijam Petrovičam rādījās melnum melnas, toties melns zariņš izskatījās neizprotami balts un bija izdūries melnumam cauri. Tuvojās negaiss.

Krēsloja. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm viņi atkal klaudzināja pie žoga ar dzeloņstieplēm. Suns laikam bija paēdis un skatījās uz viņiem no būdas, pateicīgi smilkstēdams.

Divatā un lietišķi, kā vīriem pienākas, vīrs un labsirdīgais meklētājs atnesa četrstūrainu biezu dēļu kasti. Kāpēc? — Vasilijs prātoja. Laikam grib parādīt mums godu, un jutās pateicīgs. Viņš bija pamanījis, ka šķūnī, turpat blakus, citi kauli salikti uz celofāna. Bet viņiem kaulus izsniedz kastē. Nezin kāpēc kopā ar smiltīm. Ar tām smiltīm, kurās atrada Irmas vectēva un dēla vecvectēva mirstīgās atliekas.

Dēlēns Jura raudzījās uz kasti un domāja, cik raupji tās dēlīši.

— Tātad esat nolēmuši vest sev līdzi? — jautāja labsirdīgais meklētājs, līdzjūtīgi skatīdamies uz viņiem.

— Ņemiet vien... Varat ņemt... Jums deva otmašku**, — otrreiz šajā dienā krieviski ierunājās baltmatainais meklētājs, atkārtodams kaut kādas svešas intonācijas.

Irma paņēma celofāna maisiņu ar strēmelēs sadilušu, izbalējušu kokvilnas auduma karavīra formu.

Otrs latvietis, labsirdīgais, sniedza tautietei patronas čaulīti un saspieda viņai roku. Čaulīte nodzinkstēja viņiem pie kājām. Kas tas? — Irma izbailēs izsaucās.

Atbildes vietā viņai pasniedza sadzeltējušu papīra rullīti: "Tas bija tajā čaulītē. Vēstule."

Viņa attina to kā pergamentu. Augšā bija krieviski uzrakstīts: "Agnis Pavlovičs Salinieks, 1921—19??" Zemāk kā skolnieka burtnīciņā lēkāja sīki latviešu burtiņi.

...Šajā brīdī tie no jauna uzpeldēja Irmas acīs, kas urbās tumsā.

"Vispār jau man būtu vajadzējis uzrakstīt pamācību nākamajām paaudzēm kā romānos, bet (sasvītrots). Vēl joprojām nespēju ticēt tam, kas noticis. Varbūt mani nenošaus, bet tikai pabaidīs, kā bija viņnedēļ ar (nesalasāmi). Taču aizviņnedēļ nošā... (sasvītrots). Nu tad tā. Melot man vairs nav nozīmes. Mūsu gvardes pulkā es dienu jau (nesalasāmi). Es te gāju uz kaimiņu ciemu, ģitāra, meitenes. Un tiktāl nu esmu aizdancojies. Mani atkal noķēra par patvarīgu aiziešanu. Te taču visapkārt manas dzimtās vietas... Nenoturējos. Bet (vārds sasvītrots) nav šāvis ne ebrejus, ne mierīgos iedzīvotājus. Viņu iesauca tāpat kā mani. Tas, ka man kabatā ir viņa fotogrāfija, ka mēs mācījāmies vienā skolā, bet viņam mugurā ir vācu leģiona forma, — tur jau es neesmu vainīgs..."

***
Vectēvs kaut ko vēl bija rakstījis par slepeno, uz kuru "es ļaunu prātu neturu", tas viņam tikai pāris reižu vien esot iesitis... Un slepenajam jau, zināms, taisnība, kara laika likumi nav nekāda bērnu spēle...

Tad pēkšņi bija rakstījis par Zentiņu (Irmas mammu), ka viņš viņu ļoti mīl, apkampj un skūpsta... Un ka viņš, jaunais zaldātiņš, gandrīz droši zinot: šovakar pirms vakariņām viņš izvilks šo čaulīti, un viņam lasot nāks smiekli, kā viņš varējis ticēt, ka viņu nošaus par tādu nieku kā brīvsolis un par klasesbiedra leģionāra fotogrāfiju kabatā, nu, vai tā kāda spiegošana, pat smiekl... Vēstule bija aprāvusies, un Irma ar šausmām domāja, kā viņas jauniņais vectēvs, dzirdēdams aiz sienas tuvojamies balsis, ieroču žvadzēšanu un soļus, drudžaini bija iebāzis vēstuli un lodi čaulītē un iestūmis sava formastērpa vīlē...

...Vasilijs, stingri sažņaudzis stūri, klusēja. Viņi brauca uz Rīgu. Uz kapiem. Vai kaut kur tur. Logu tīrītāji lietišķi slaucīja no priekšējā stikla lietus lāses. Skaļi noklabot izbrauktajās ceļa grambās, bagāžniekā grabēja smagā patronu kaste ar viņa sievas vectēvu.

...Ap plaukstas pamatnes kauliņiem viņi esot atraduši šo riņķīti, stomīdamies bija teicis meklētājs un pēc nelielas šaubīšanās iedevis to Irmai, bet tūlīt arī nožēlojis... Tagad somiņā, slēpdama no vīra, viņa spaidīja un gumzīja lūstošo, it kā asinīs izrūsējušo dzeloņdrāšu vainadziņu, līdz pirksti sāka sāpēt: "Un tas viss notiek ar mani!" Viņai acīs bija asaras.

Rīga, 2006.gada marts

* Šaraška — no Aleksandra Solžeņicina romāna Pirmajā lokā (V kruge pervom) par neparastu zinātnisko pētījumu institūtu. Tā Staļina laikos sauca ZPI, kas vienlaikus bija speciālais cietums nr.1 Piemaskavā, Marfino, kur kopā ar citiem ieslodzītajiem zinātnes darbiniekiem bija strādājis arī rakstnieks... Šī stāsta varoņi nav ieslodzītie, bet ironizējot dēvē savu ZPI par šarašku — pēc analoģijas ar slaveno romānu.

**Otmaška — šeit: atļauja darīt kaut ko, kas pirms tam ticis aizliegts (no militārā leksikona).

*** 1944.gada beigās (Kurzemes katlā — tulk. piezīme) latviešu sarkanarmieši un Waffen–SS leģiona latviešu karavīri atradās novietojumā vieni pret otriem. Brāļošanās viņu starpā tika stingri aizliegta. Kā izriet no tālākā konteksta, sarkanarmietis un leģionārs, agrākie skolasbiedri, bija iedevuši viens otram savu fotogrāfiju. Pilnīgi iespējams, ka par šo pārkāpumu tika nošauts arī otrs kareivis, tikai nevis pēc padomju, bet vācu priekšniecības pavēles.


No krievu valodas tulkojusi Brigita Strazda
Diena, 2006. gada 12. maijs

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home