Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Katrs atstāj pēdas vēsturē
Baiba Šāberte

Vēsturnieks Uldis Ģērmanis raksta: "17 latviešu komunistu vēstule 1972.gadā burtiski aplidoja pasauli un tika apspriesta arī ASV kongresā. Tā, manuprāt, ir nozīmīgākā protesta akcija pret Maskavas genocīda politiku okupētajā Latvijā, kas veikta nebrīves gados."

Par nebrīves gadiem un šo protesta akciju Eduards Berklavs, kam 15.jūnijā ir 90.dzimšanas diena, stāsta pats.

- Tad jau es biju pilnīgi atjēdzies, kas tā komunistu partija ir un kādi ir tās mērķi, bet kaut kāds naivums vēl bija - domāju: varbūt tomēr uzrakstīt pavisam atklāti par visu pārkrievošanas politiku. Tolaik es strādāju Rīgas Elektromašīnu rūpnīcā. Tehniskās informācijas birojā man brīva laika bija gana, padomāju: es taču, atsaucoties uz Ļeņinu, ka nacionālā naida sakne nekad nav radusies no vietējiem cilvēkiem, bet - kā atbildes reakcija uz lieltautu šovinismu, no Vladimiras tik daudz tiku rakstījis gan Centrālkomitejas Politbirojam, gan Hruščovam, ko dos vēl viens papīra gabals?

Taču raksts ir uzrakstīts. Ne jau krāsnī metīšu. Jādabū ārā - uz ārzemēm. Tikai tur man nav ne paziņu, ne radinieku. Bet tai pārkrievotajā rūpnīcā viena ceha priekšnieka vietnieks tomēr pagadījās latvietis - jauns inženieris. Darba lietās tikāmies, runājām. Un pēcāk - ne jau tikai par darbu vien. Tad nu jautāju Galdiņjānim: vai nav kāds paziņa, pie kura no ārzemēm brauc? Viņš pēc laiciņa saka - ir, un ir ar mieru ko aizvest, ja vajag. Tas vedējs rakstīja atmiņās, sak, bailīgs gan esmu, un bikses trīcēja, bet neko darīt - es esmu korporelis un zinu, kas ir Berklavs.

Norunāja tā, ka nacionālkomunistu vēstule ārzemju kompartijām - vēstule, kurā bija analizēta gan situācija par lielkrievu šovinisma uzplūdiem Latvijā, par piespiedu asimilāciju un pakāpenisko pārkrievošanas politiku, gan par pretošanos šīm tendencēm - Čikāgā dzīvojošajam Arturam Pormalam tiks atdota pēc labākajiem spiegu filmu (bet tajos apstākļos - gluži reālas piesardzības) paraugiem: avīzē ieliktu, pie Sporta pils to dokumenta vedējam no aizmugures iestūma padusē. Un nākamajā dienā, tajā pašā avīzē ielikta un ap puķu pušķi aptīta, vēstule lidostā izgāja cauri robežkontrolei un nokļuva Amerikā. Tur tās identitāti pārbaudīja krustu šķērsu - vai tik nav viltojums. Tagad vēstules oriģināls atrodas Okupācijas muzejā, taču - bez pirmās lapas. To, kā saka Eduards Berklavs, "izbojāja amerikāņu izlūki", pārbaudot, vai papīrs tiešām ražots Padomju Savienībā. Bet pati vēstule uzsāka garum garu ceļu pa pasauli: 14 valstīs to publicēja vairāk nekā 100 izdevumu. Teksts ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas bibliotēkā.

Vēstules autors atceras:
- Es uz tādām lietām nemaz necerēju: gribēju tikai, lai iedod kādai ārzemju avīzei. Bet kas par troksni pasaulē sacēlās! Tas varbūt ir viens no konkrētiem plusiem, ko es, savu mūžu rezumējot, varu likt galdā. Jo katram domājošam cilvēkam aiz sevis ir jāatstāj pēdas. Nu kādas pēdas man var būt? Jā, esmu bijis sociāldemokrātu jaunatnes organizācijā - "siseņos", biju komjaunietis - tās pēdas ir dikti neiepriecinošas un Latvijas tautas likteni neiespaido. Taču 17 komunistu vēstule ir pieminēšanas vērta.

- Bet jūs taču kopā ar domubiedriem izveidojāt arī Latvijas Nacionālo neatkarības kustību (LNNK )...

- Arī tam ir nozīme. Mana pirmā grāmata - "Zināt un neaizmirst" - faktiski ir mana, tā teikt, LNNK laika pirmvēsture. Tagad - re! - uz galda kaudzītē kraujas otra - LNNK vēsture. No 1988.gada līdz mūsdienām. Man muižas, ko varētu atstāt, nav, nekāda kapitāla arī nav, romāna - tāpat, bērnu arī nav, tas ir vienīgais, ko varu atstāt savā garajā - 90 gadu mūžā.

- Vai tad kāds no tuviem cilvēkiem jums šos deviņus gadu desmitus dod? Es personīgi tiem neticu.

- Ja man to saka dāma, es no priekiem gaisā varu lēkt. Ka tikai es nenokrītu! Butaforija jau ir, bet iekšas tādas švakākas. Tikai tās, paldies Dievam, neredz.

- Nu, lūk, ja "iekšas neredz" un grāmata kaudzītē kraujas, tad ar atstāšanu vēl krietnu laiku nāksies pagaidīt. Bez tam Latvijā vēl ir lēvenis aktuālu lietu, kas diez vai ir uz aizparītu atliekamas.

- Jā, tagad pat - Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kā visiem latviski, valstiski domājošajiem būtu derējis kopējs saraksts! Taču nekā. Bet tepat aiz stūra taču pašvaldību vēlēšanas, tad - 9. Saeima... Atceros - brīvvalsts laikā bija maināmie saraksti: paņem tu, cilvēk, partijas listi un, ja tev kādi tur ierakstītie nepatīk, velc svītru pāri un raksti pilnu ar pārējo sarakstu kandidātiem. Un vai katrā pagastā vai pilsētā prātīgu cilvēku pulku nevarētu kopā salasīt? Ai, kā varētu! Par Saeimas "100 gudrākajiem" pat runāt nav ko - žigli vien sanāktu. Es domāju, ka tas ir taisnīgākais variants. Pēc neatkarības atgūšanas - 5. Saeimā tika jau runāts par to, ka vajadzētu maināmos sarakstus, bet pret to vērsās cilvēki, kuri stāvēja partiju priekšgalā. Un jāteic - partiju priekšgalā nav tie gudrākie cilvēki, bet viņi ir noteicošie. Vadoņiem bail: sarakstīs vēlētāji iekšā tos, kuri ir zinošākie, populārākie, un priekšnieki paliks ārpusē. Tāpēc arī lielākā daļa partiju vadītāju bija pret. Un vēl tagad ir pret to. Tas nozīmē, ka vēlētāji joprojām vēlēs "pa tumšo" un deputātu vairākums nekad nebūs tautas mīlēti un cienīti cilvēki... Jā, taisnība, tas vairs nav uz aizparītu atliekams!

- Labi, tādā gadījumā ejam vēl solīti tuvāk aizparītam un palūkojamies uz mūsu kaimiņvalstīm. Gandrīz pirms mēneša - 21. maijā - Lietuvas Seima deputāts Vītauts Landsberģis ierosināja Seimam atbalstīt Igaunijas parlamenta pausto vēlmi panākt, lai Krievija atlīdzina padomju okupācijas gados nodarīto kaitējumu. Landsberģis savu Seima rezolūcijas projektu nodēvēja "Par Baltijas valstu attiecību normalizēšanu ar Krieviju". Ja jau Baltijas valstu, tad, iespējams, arī mums būtu savas vārds - "jā" vai "nē" - sakāms.

- Un, manuprāt, tam noteikti būtu jābūt "jā"! Un reālu pamatu šim "jā" mēs ielikām vēl Atmodas gados. Tagad jau nelaiķis ekonomists Modris Šmulders toreiz veica aprēķinus, iznāca pat neliela brošūriņa, kur daudz kas bija salikts pa plauktiņiem. Protams, tagad, kad pagājuši atkal vairāk nekā desmit gadi, daudz jaunas informācijas nācis klāt, tātad tie skaitļi ir jāpārskata, fakti jāpapildina, tomēr no tukšas vietas nav jāsāk.

- Bet vai vispār ir vērts sākt? Tāpat jau Latvijai ir gana tās starptautiskās spriedzes, kas nāk no austrumiem. Pietika Latvijā tikai ieminēties par to, ka Krievijai kā Padomju Savienības tiesību un pienākumu pārmantotājai vajadzētu par nodarīto atvainoties okupētajām valstīm, kad tāda autoritāte kā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrijas Starptautisko attiecību institūta profesors Vitālijs Tretjakovs Latvijas krievu presē sāka ironizēt: tad jau Romas pāvestam par krusta kariem arī atvainoties vajadzētu.

- Te nu Tretjakova kungam ar visu viņa autoritāti nogājis greizi! Tieši to, par ko viņš ironizē, Jānis Pāvils II jau ir izdarījis. Tātad Krievijai tikai jāņem vērā labs paraugs! Bet nav ko pāvesta vai Krievijas vietā domāt. Mūsu pašu Ministru kabineta Zaļajā zālē vēl kopš brīvvalsts laikiem ir ierakstīta devīze "Viens likums - viena taisnība - visiem". Un, ja par Trešā reiha noziegumiem šodienas Vācija ne tikai ir atvainojusies, bet arī maksā kompensācijas, tad kālab lai mēs to pašu neprasītu no Krievijas?

- Jūs pieminējāt devīzi. Viena lieta tomēr ir uzrakstīt, otra - dzīvot saskaņā ar to. Jo politika ne vienmēr ir tik vienkārša lieta. Pat tā, ko šodien paši savā valstī veidojam. Ir ābeces patiesība, ka ikvienā karā, arī Otrajā pasaules karā, frontei ir divas puses. Karš kļūst par vēsturi, un vienā valstī dzīvo tie, kas kādreiz bija pretējos ierakumos. Vai arī uz viņiem attiecas "Viens likums - viena taisnība visiem"? Jo, kaut gan Saeima ir pieņēmusi likumu, ar kuru aizliedz jebkuru okupācijas laiku simboliku - gan karogos gaisā plīvojošo, gan militāro formu veidā mugurā velkamo un kā ordeni pie krūtīm spraužamo -, tomēr katra gada 9. maijs un vēl daža laba padomju atceres diena apliecina tieši to pašu, ko es jau sacīju: rakstītajam ne allaž ir ieteicams ticēt.

- Jā, "kas atļauts Jupiteram...". Mums laikam bailes no Austrumu Jupitera vēl joprojām ir tik stipras, ka paši savus likumus aizmirstam un to pārkāpējus izliekamies neredzam. Vai nu tā jau ir diagnoze, vai arī pienācis pēdējais laiks sākt cienīt pašiem sevi un savu valsti. Jo, ja tu pats sevi necienīsi, drīz vien kļūsi par kāju pameslu katram. Šai ziņā man var ticēt uz vārda: tā patiesība ir melns uz balta katrā mana mūža gadā ierakstīta.

"Latvijas Vēstnesis" 11.06.2004  

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home