Starp divām varām bija iecerēta arī trešā  — latviešu vara

6. decembrī, Kara muzejā sirsnīgā gaisotnē simboliski tika atvērta īstena latviešu tautas patriota un dokumentāru liecību vācēja un glabātāja Leonīda Siliņa grāmata “Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās”. Grāmatas izdošanā īpaša loma šoreiz ir Latvijas Universitātes (LU) žurnāla “Latvijas Vēsture” fondam, ko vada profesore Ļubova Zīle.

Grāmatas autors Leonīds Siliņš asi vēršas pret abām okupācijas varām — boļševikiem un nacistiem. Tas tad arī ir šī izdevuma pamatmotīvs. Kā sacīja Ļ.Zīle, tas ir ļoti vērtīgs pienesums Latvijas vēstures zinātnei, jo bieži vien nepietiekami tiek izcelta latviešu politiķu un sabiedrisko darbinieku pretestība ne vien boļševiku, bet arī nacistu režīmam.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš sacīja, ka šīs grāmatas iznākšana ir ļoti nozīmīgs un vēsturisks notikums. Viņaprāt, Leonīds Siliņš ir leģendāra personība, kas vēl nav pietiekami novērtēta. Latvijas ceļš toreizējos apstākļos laikam gan nav bijis ne staļiniešu, ne hitleriešu, bet gan virzība uz Rietumu demokrātijām. Par to tad arī aizvien iestājas Latvijas Centrālā padome (LCP).

Leonīds Siliņš ir dzimis 1916. gadā. Studējis LU Filozofijas un filoloģijas fakultātes Ģermāņu filoloģijas nodaļā līdz 1943. gadam. Kopš 1943. gada aktīvi piedalījies LCP darbā, vācot materiālus par nacistu neģēlībām Latvijā. 1943. gada jūlijā ieradies Gotlandē ar visiem līdz tam savāktajiem okupāciju laika dokumentiem. Veidojis sakarus starp Latviju un Zviedriju no 1943. līdz 1945. gadam. Pēc Otrā pasaules kara beigām daudzkārt piedalījies demonstrācijās, protestējot pret Latvijas aneksiju un komunistiskā režīma iedibināšanu Latvijā.

Sakarā ar grāmatas iznākšanu lai ieskatāmies arī tās autora priekšvārdā, kas uzrakstīts nupat, pirms diviem mēnešiem, 2001. gada 3. oktobrī.

Priekšvārds Leonīda Siliņa grāmatai “Nacistiskās Vācijas okupanti: mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās”

Šīs grāmatas pirmajā daļā dokumentēta Hitlera ciniskā politika iekarotajās Austrumu zemēs, arī Baltijā. Okupācijas mērķis bija pilnīga šo zemju ekonomiska ekspluatācija, sociālā pakļautība ar iekaroto tautu pārtautošanu un izklīdināšanu ieņemtajos Padomju Savienības apgabalos, ar sev nepieņemamu tautību rasisku genocīdu. Jau sākot ar 1941. gada jūliju, līdz kara beigām — 1945. gada maijam — Baltijas valstis tika šausmīgi izlaupītas un izpostītas. Tam sekoja Padomju Savienības veiktā otrreizējā okupācija — ar tādu pašu ekonomisku izmantošanu un sociālu un politisku apspiešanu. Nemaz nerunājot par mūsu tautas vīriešu labākajos gados starptautiski nelikumīgo mobilizāciju un milzīgajiem zaudējumiem, arī mūsu darbaspēka, sevišķi jaunu vīriešu un sieviešu, verdzisku izmantošanu kā Darba dienestā ( Reichsarbeitsdienst ), tā kara rūpniecības uzņēmumos un lauksaimniecībā pašā Vācijā un arī Latvijā, Latvija par to visu nekādu atlīdzību nav saņēmusi. To postījumu atlīdzināšana Baltijas valstīs, kurus izdarīja Hitlers un Staļins, Baltijas valstīm ir jāprasa kopēji, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Tie nebijām mēs, kas sākām karu. Tie bija mūsu Austrumu lielais kaimiņš diktators Staļins ar savu draugu Rietumos — diktatoru Hitleru!

Šodien aizrāda un pat pārmet Baltijas valstīm, arī Polijai, Čehoslovākijai, Ungārijai, Rumānijai un citām, ka tās vēl neesot, lūk, sasniegušas pietiekamu ekonomisko, sociālo un politisko līmeni, lai varētu nekavējoties tikt uzņemtas Eiropas Savienībā! Tajā pašā laikā diktatora Staļina zemes pēcteči un valdnieki šodien saņem milzīgus aizdevumus kā no Eiropas, tā no pasaules bagāto zemju bankām, lai celtu savu ekonomisko, sociālo un arī politisko labklājību. Kādus neatmaksājamus pabalstus gan ir saņēmušas Baltijas valstis no bijušajiem okupantiem, kas starptautiski likumīgi tām pienākas? Šī politika, ko piekopj tagadnes Eiropas Savienības zemju pārstāvji un vadoņi, ir vislielākais cinisms, kur viss tiek darīts, lai izpatiktu boļševiku diktatora Staļina pēctečiem!

Arī tagad mūsu zemes ekonomiski tiek izmantotas. Latvijā, piemēram, prasa mežu bagātības, liek lauksaimniecības attīstībai ierobežojumus u.c. Baltijas valstu pretestības organizāciju mērķis bija Baltijas valstu konfederācija — ar vienu kopēju politiku, kopēju armiju un kopēju ekonomiku. Tikai tādi mēs būsim stipri arī Eiropas Savienībā. Tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai tagadnes Baltijas valstu valdības un parlamenti, arī sabiedriskās organizācijas veicinātu šī mērķa realizēšanu. Nedrīkst atkārtot pagātnes kļūdas, to māca mums nesenā vēsture. Tā tiks veicināta arī ekonomiskā, sociālā un politiskā nākotne Baltijas valstu jaunajām paaudzēm — ar labākām izredzēm Eiropas Savienībā.

Šīs grāmatas otrajā daļā ir dokumentācija par Latvijas Centrālās padomes, nacionālās pretestības kustības sadarbību ar neatkarīgās Latvijas bijušajiem sūtņiem Rietumos vācu okupācijas laikā no 1943. gada jūlija līdz Otrā pasaules kara beigām — 1945. gada maijam. Cik izolēti un bez jebkādas precīzas informācijas ir bijuši sūtņi, jau sākot ar Padomju Savienības izdarīto Latvijas okupāciju 1940. gada jūnijā, rāda pašu sūtņu vēstules un viņu politiskā darbība attiecīgajās valstīs. Piemēram, Anglijā sūtnim K.Zariņam nebija nekādu sakaru ar politiski svarīgāko valsts institūciju — Apakšnamu un tā locekļiem — pat Latvijas brīvības laikā. Sūtņu sakari ar attiecīgo zemju svarīgākajām politiskajām institūcijām, parlamentiem un to locekļiem, senatoriem u.c. ir ārkārtīgi svarīgs faktors mūsu valsts politiskajā darbībā, arī ekonomiskā un sociālā plāksnē. Šādu kontaktu trūkumu mūsu sūtņi ļoti rūgti piedzīvoja kara laikā, kad vajadzēja politisko atbalstu valsts un tautas cīņā par brīvību. Kad Padomju Savienība 1940. gada jūnijā okupēja Latviju, nekādi slepeni sakari starp Latviju un ārzemēm iepriekš nebija nodibināti, ne ar sūtņiem, ne citādi. Tas izrādījās ļoti liktenīgi visai mūsu sūtņu darbībai Rietumos, jo viņi palika bez jebkādas oficiālas informācijas no okupētās Latvijas. Ne K.Ulmaņa valdība, ne Latvijas armijas vadība, ne arī pretizlūkošanas institūcijas par to nebija laikus rūpējušās. Vairākās zemēs Latvijas sūtņi palika arī bez jebkādiem līdzekļiem, piemēram, Zviedrijā, Somijā, Itālijā u.c. Arī Anglijā līdzekļi bija bloķēti, bet sūtnim K.Zariņam atļāva ierobežotu darbību, dodot tam nelielus līdzekļus.

Zviedrijā par sakariem ar okupēto Latviju sūtņi V.Salnais un J.Tepfers sāka domāt tikai 1942. gada beigās un 1943. gada sākumā, kas arī izdevās ar kāda somu zinātnieka sadarbību. Tomēr precīzu informāciju par abiem okupācijas laikiem sūtņiem deva tikai Latvijas Centrālās padomes nodibinātie sakari, kas sākās ar 1943. gada 22. jūliju un turpinājās gandrīz nepārtraukti līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gada maijā. Tas nebūt nebija viegls uzdevums kara apstākļos, sevišķi cīnoties pret abiem mūsu zemes okupantiem. Ar Latvijas Centrālās padomes nodibinātajiem slepenajiem laivu sakariem starp Gotlandi un Latviju tika izglābti arī daudzi latviešu bēgļi — viņus nogādāja Zviedrijā.

Mēs ticējām lielajām Rietumu valstu demokrātijām. Un tomēr, neskatoties uz to un arī Apvienoto Nāciju Organizācijas hartām un deklarācijām kara un pēckara laikā, Baltijas valstis, Polija, Čehoslovākija u.c. savu valstisko brīvību neatguva. Cilvēku un tautu suverēnās tiesības netika ievērotas, jo noteicēja pēc Otrā pasaules kara bija tā sauktā reālpolitika, ko piekopa lielvalstis. Aizmirsa, ka starptautiskie likumi un nolīgumi ir jārespektē visām Apvienoto Nāciju Organizācijas loceklēm — gan lielām, gan mazām valstīm un tautām, jo nolīgumu un likumu neievērošana noved pie haosa, terora un kara.

Mieru Eiropā var nodrošināt Eiropas Savienība ar kopējām politiskām, ekonomiskām un sociālām interesēm, kur katrs šīs savienības loceklis tiek respektēts likuma robežās demokrātiskā iekārtā, respektējot arī Apvienoto Nāciju Organizāciju un tās konvencijas. Tāpēc arī tik ļoti cietušajām Baltijas valstīm, Polijai u.c. jākļūst par Eiropas Savienības loceklēm.

Par to, ka šī grāmata tiek publicēta Latvijā, man ir jāpateicas vecākajam loceklim no LCP rindām — Jānim Sadovskim (97 gadi). Jānis jau no LCP dibināšanas sākuma piedalījās šīs organizācijas darbā, piemēram, pārrakstot LCP deklarāciju. Paldies arī visiem kara laika drošsirdīgajiem zvejniekiem un jūrniekiem, bez kuru palīdzības lielais informācijas darbs nekad nebūtu veikts. Un, beidzot, paldies arī visai žurnāla “Latvijas Vēsture” redakcijai, kas nesavtīgi palīdzēja veikt šīs grāmatas rediģēšanu un izdošanas darbu.

Leonīds Siliņš Stokholmā, 2001. gada 3. oktobrī. 
Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors


07.12.2001 Latvijas Vēstnesis,  Nr. 178 (2565)