Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Upuru piemiņai un tautas vienotībai vai sirdsapziņas mierinājumam?

PĒTERIS SIMSONS, nr. 578 no 97334. ešelona 19. vagona

   Pirms piecdesmit gadiem komunistu režīms realizēja lauku kolektivizācijas programmu Latvijā, likvidējot kulakus kā šķiru, iztīrot iekaroto Latviju no nacionālistiem un sagraujot bruņotās pretošanās kustības atbalsta bāzi. Ātri un operatīvi tūkstošiem Latvijas pilsoņu tika salādēti ešelonos un aizvesti iznīcībai Sibīrijas plašumos. Iestājās šķiru miers un sociālistiskā tiesiskā kārtība, ko reizēm traucēja vienīgi mežos palikušie un līdz galam nesalauztie, bet jau sakāvei nolemtie brīvības cīnītāji.

   Pagāja 7-8 gadi, un pamazām sāka atgriezties izdzīvojušie un amnestētie tautas ienaidnieki. Pārnācēji atrada sagrautas un izlaupītas mājas, aizlaistus laukus un krūmiem aizaugušus pagalmus. Daudziem tika liegta pajumte dzimtajā pagastā, viņi aizklīda svešos novados, lai trešo reizi būvētu sev mājokļus, skolotu bērnus dzimtajā valodā un klusētu par nodarīto pārestību.
   Vairākums nepiedzīvoja trešo atmodu un Latvijas neatkarību. Pārējie cerēja atjaunotajā valstī sagaidīt taisnīgu likumdošanu, tiesību un īpašuma atgūšanu, varbūt nedaudz atzinības pēc garajiem pretestības un pazemojumu gadiem, nosodījumu kolaborantiem un taisnu tiesu varmākām. Ļoti drīz pēc neatkarības atgūšanas sākotnējās vienprātības un nacionālā pacēluma vietā nonācām pie nesamierināmas konfrontācijas starp padomju varas piekritējiem un režīmam lojālajiem pilsoņiem, no vienas puses, un komunistu varas pretiniekiem un izdzīvojušajiem upuriem, no otras, kas ne vienmēr izpaužas skaļi un uzskatāmi, biežāk - sarūgtinājuma, noklusēta pārmetuma vai smagas bezcerības un nepelnītas netaisnības formā.
   Ar pūlēm iedibinātais politiski represētās personas statuss neatrisina visu reperesēto un pretošanās kustības dalībnieku problēmas. Ir vairāki paņēmieni, kā nepieļaut viņu tiesību atjaunošanu. Pirmām kārtām - likumdošanā nosakot nepārvaramus šķēršļus vai ignorējot pilsoņu tiesības. Ja represētais pirmskara Latvijas pilsonis, kurš tagad dzīvo ārpus Latvijas, nav latviskas vai līvu izcelsmes, viņš netiek atzīts par repatriantu, nevar atgriezties dzimtenē, iegūt politiski represētā statusu, lai atgūtu konfiscēto īpašumu vai saņemtu kompensāciju. Tas pats attiecas uz Sibīrijā vai kādā kaimiņvalstī dzīvojošu latvieti, ja viņš ir mītnes zemes pilsonis. Viņam nav personas koda, nav tiesību uz politiski represētās personas vai pretošanās kustības dalībnieka statusu, līdz ar to nav iespēju atgūt īpašumu un saņemt sertifikātus par neatdoto zemi, pieprasīt kompensāciju naudā. Latvijas likumdošana neatzīst padomju varas aizliegumu izsūtītajiem atgriezties Latvijā pēc atbrīvošanas. Līdz ar to piespiedu dzīvošana ārpus Latvijas tiek uzskatīta par labprātīgu pilsoņa izvēli ar visām iepriekš minētajām sekām. Pilsoņu vairākuma vēlēts parlaments un likumīgi izveidotā valdība realizē vairākuma gribu mazākuma apspiešanai, aprēķinot kompensāciju par neatdoto zemi pēc tās agrākās vērtības pirms nacionalizācijas, bet nodokli par atdoto zemi nosaka pēc pašreizējās vērtības. Lai neļautu denacionalizētā nama īpašniekam atjaunot savu īpašumu un uzturēt to pienācīgā kārtībā, valsts nosaka maksimālo īres maksas likmi un vairākkārt palielina zemes nodokli.
   Cits paņēmiens, kā ignorēt represēto tiesības, ir likuma nepildīšana vai tiesību normas traktējums valsts vai pašvaldības ierēdņa izpratnē. Lai kavētu represēto latviešu repatriāciju, vietējā vara, neatdodot dzimtās mājas, nepiešķir arī citu apdzīvojamo platību agrākajā dzīvesvietā. Ja zemniekam pusgadu pirms izsūtīšanas padomju vara atņēma īpašumu par nesamaksātajiem nodokļiem un ģimeni izdzina no mājas, īpašums netiek atdots, jo māja pieder labticīgajam ieguvējam, kurš pats nav piedalījies īpašnieka represēšanā, un kompensācija netiek aprēķināta, jo izsūtīšanas brīdī tika atsavināta jau pirms izsūtīšanas. Ignorējot represētā statusu un respektējot padomju varas aktu, tiek piemērots likums par namīpašumu atdošanu vai denacionalizāciju, neizmantojot kompensāciju naudā par nojaukto vai pārdoto īpašumu. Kaut arī likums nosaka atgūtās zemes iemērīšanu par budžeta līdzekļiem, ierēdņi, motivējot to ar nepietiekamu finansējumu, piespiež īpašnieku samaksāt no savas kabatas bez iespējas atgūt valstij avansēto summu. Aprēķinot kompensāciju par atņemto īpašumu, ja prasītājam ir konfiscētās mantas saraksts, ierēdnis cenšas pierunāt saņemt konstantu summu (500 latu), nevis reālo vērtību. Ja saraksta nav, liek pierādīt mantas sastāvu un vērtību tiesā, nevis izmaksā noteikumos paredzēto maksimāli pieļaujamo summu. Atbilstoši savai izpratnei un valstī valdošajai nostājai pret bijušajiem tautas ienaidniekiem tiesībsargājošo iestāžu ierēdņi un amatpersonas izlemj politiski represēto lietas saskaņā ar sociālistisko sirdsapziņu un revolucionāro pārliecību, atstājot īpašumu arī ļaunticīgam valdītājam, lai nebūtu jāatdod reabilitētajam padomju varas pretiniekam.
   Piecdesmit gadu esam turējušies un izturējuši, palikuši pie savas pārliecības, neaizmirstot bojā gājušos, cerībā uz pārējo izpratni, labo gribu un tautas vienotību neatkarīgā valstī. Krustiņa kunga un Lauku Avīzes aicinājums vīt tautas vainagu varmācības upuru piemiņai lielās deportācijas piecdesmitajā gadadienā varētu kļūt par vienotības simbolu un sākumu izlīgumam, piedošanai, godaprāta un taisnīguma atdzimšanai mūsu tēvzemē. Šā piemiņas pasākuma nozīme būtu nepārvērtējama, ja tas rosinātu apziņu, ka 25. marts ir mūsu tautas traģēdijas piemiņas diena, nevis dažu tūkstošu sēras par nobendētajiem tuviniekiem.

© Neatkarīgā Rīta Avīze    Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home