Atis Skalbergs (no grāmatas "Ar ticību Latvijas saulei")

CERĪBA UN SPĪTS

Šis raksts, kaut stāstīts par vienu, veltīts visiem Pretošanās kustības dalībniekiem — zināmiem uz nezināmiem, dzīvajiem un mirušajiem, — kas cīnījās par Latvijas brīvību, kas nekad nesamierinājās ar Latvijas okupāciju, kas parādīja īstu latvieša raksturu — stipru un nesalaužamu.

Cerība un spīts nekad nav pametuši Nikolaju Barkānu. Šie divi jēdzieni iedvesmojuši viņu un devuši spēku — spēku izturēt pratināšanas, spīdzināšanu, čekistu varmācības.                            

Nikolajs Aloiza dēls Barkāns piedzima Balvos 1928. gadā. Tēvs nāca no ģimenes, kurā bija vienpadsmit bērnu. Tēvs iemācīja dēlam cienu pret darbu un nebaidīties no grūtībām. Tēvs bija maiznieks, cepa garšīgus kliņģerus un rupjmaizi. Nikolajs jau no 8-9 gadu vecuma stāvēja pie krāsns un palīdzēja tēvam. Balvu skolā Nikolajs ieguva pamatu savai dzīvei, uzticību Latvijai, taisnībai, godīgumam.

Man bija brīnišķīga klases audzinātāja Olga Kante, — atceras Nikolajs Barkāns. — Skautu 179. vienības vadītājs bija Teodors Kante. Vingrošanas skolotājs bija Fabriks — aizsargu rotas komandiera vietnieks. Viņi manī ieaudzināja daudz laba.

1940. gadā, kad Latvijā ar tankiem ienāca «atbrīvotāji», viņi atbrīvoja Barkānu ģimeni no ceptuves, veikala, atstāja plikus. Nikolajs, divpadsmit gadus vecs zēns, pats savām acīm redzēja šos «atbrīvotājus» — noplukuši, nošņurkuši, novājējuši. Balvos viņi braukāja ar maziem zirģeļiem netīri un nožēlojami. Un tādi te valdīs? To divpadsmit gadus vecais puisis nespēja pieņemt un bija gatavs pretoties okupantiem. Vēlāk kļuva par partizānu .

Cinīša grupas «acis un ausis». Neko nedrīkstēja pierakstīt, viss bija jāatceras.

Un viņš atcerējās — gan sarkanās armijas mašīnu numurus, gan kur tās pārvietojās, un kāds noskaņojums ir cilvēkos.

Toreiz, 1940. gadā, — stāsta Nikolajs Barkāns, — daudzi latvieši domāja: «Labāk ar krieviem nekā vāciešiem.» Pēc Baigā gada noskaņojums krasi mainījās: «Kaut vai ar sātanu, tikai ne ar krievu.»  Beidzās karš, un Nikolajs devās uz Rīgu mācīties. Viņš iestājās 8. Rīgas pilsētas Raiņa vidusskolas 11.a klasē. Tas bija 1945. gads. Naktī uz 31. oktobrī viņu arestēja un ieslodzīja čekas pagrabos. Kāpēc? Kas tad zināja, ko viņš darījis tūlīt pēc Latvijas okupācijas? Izrādās, grupas vadītāja bija sastādījusi pretošanās dalībnieku sarakstus ar vārdiem, uzvārdiem, segvārdiem, adresēm un... tie bija nonākuši čekistu rokās. Atlika vienīgi visus «salasīt».

Grupā bija 20 patriotiski noskaņoti jaunieši no Balviem un Viļakas,, viņus tiesāja Rīgā. Latvijas PSR iekšlietu karaspēka kara tribunāls 1946. gada 10. aprīlī Nikolajam Barkānam, 17 gadus vecam jaunietim, piesprieda astoņus gadus ieslodzījumā. Sākās viņa un citu latviešu jauniešu mokpilnais Golgātas ceļš pa Gulaga nometnēm. Nikolajs Barkāns uzrakstījis atminas par pārdzīvoto. Viņš raksta: «Pēc sešu mēnešu darba Taišetas taigā, kur nokļuvu uzreiz no Rīgas, pie miltiem, ūdens, sālītām zivīm un skuju novārījuma (lai nemestos cinga), mani, 39 kg smagu, jeb pareizāk — vieglu, izdeva veselības uzlabošanai uz Taišetas centrālo slimnīcu. Te nu, nebrīnies un nemeklē loģiku, es nonācu labu un inteliģentu cilvēku sabiedrībā, kuriem jau tikai tas vien, ka nāku no Latvijas, bija kā kvalitātes apliecinājums. Tiku ņemts paspārnē un aprūpē, ilgi «slimoju», man deva lasīšanai medicīniskas grāmatas, dīdīja un mocīja, jo «citādi aiziesi bojā Gulaga gaņģos.» Kad nu, viņuprāt, biju nobriedis, man noorganizēja kaut kādus kursus, un es kļuvu kaut kas līdzīgs feldšerim. Jāsaka gan, ka man palīdzēja manas latīņu valodas zināšanas, kas radīja vietējo apbrīnu.»

Tad 1947. gada februāri Barkānu izsūta uz Mongoliju. Un tā nu Nauski Kjahta, Altanbalaka, Suhehatora, tad Selengas upei pāri un Gobi tuksnesi iekšā. Nejauks aukstums līdz -45°C, skaidra debess, krasi izteikts kontinentālais klimats. Tuksnesi, tukšā vietā, ir jāslien teltis, priekšniekam jānaglo barakas un dažādas saimniecības ēkas.    

«Arī lēģera kontingents ir ievērības cienīgs,» turpina Barkāns stāstīt, «jo kodolu veido pēc Japānas sakāves pajukušās Rokosovska armijas daļas; šī armija taču sastāvēja 90% no bijušajiem kriminālnoziedzniekiem, slepkavām, laupītājiem marodieriem, izvarotājiem, īstajiem un neīstajiem zagļiem. Daļa jau bija zonā, bet daļa vēl ārpus žoga sargāja savus ciņu biedrus. Tā, veicot dižo Transmongolijas dzelzceļa būvi, ritēja manas dīvainās, it , kā nereālās dzīves dienas, līdz kādā aukstā 1949. gada ziemas naktī, kad tuksnesi gaudoja vilku bari, mani «atmaskoja» (nebrīnies un nemeklē loģiku!) par nevēlamu elementu pieklājīgā sabiedrībā, jo kārtējā vervēšana jeb piedāvājums sadarboties ar operpilnvaroto KBG nebija devis cerētos panākumus. Goda eskorta pavadībā mēroju tālo ceļu uz jau apdzīvoto Taišetas—Bratskas maģistrāli. Atā, Mongolija!»

Nikolajs Barkāns 1955. gadā Mordovijas nometnē iepazinās ar igaunieti Ēriku Klāsepu, arī ieslodzīto. Viņa bija pianiste. Abu mīlestība bija tik stipra, ka viņi nolēma apprecēties. Ērikai gan tēvs teica: «Ar latvieti — tikai pār manu līķi!» Tomēr 1955. gadā, kad Nikolajs un Ērika bija jau atbrīvoti, viņi Balvos salaulājās.

Dzīve brīvībā nebija salda: radi no viņiem baidījās. Balvos viņiem nedeva darbu. Un tomēr! Nikolaja un Ērikas raksturi bija tik stipri, ka viņi spēja pārvarēt cilvēku un politiskās sistēmas radītās visdažādākās grūtības. Nikolajs strādāja trīs vietās un vēl neklātienē mācījās feldšeru skolā.

Viņš saka: «Sieva vilka mani uz augšu, balstīja. Ja viņa nebūtu mani turējusi, es atkal būtu iesaistījies politiskā cīņā.»

Nikolajs Barkāns līdz aiziešanai pensijā strādāja medicīniskās palīdzības darbā Saulkrastos, pēc tam Ādažos. Tagad viņš jau 20 gadus dzīvo Saulkrastos. Meitai Ligai un dēlam Arvo ir savas ģimenes un bērni. Ērika Barkāne strādāja par mūzikas skolotāju Saulkrastos un Zvejniekciemā. Trīsdesmit deviņi kopā nodzīvotie gadi Ērikai un Nikolajam bijuši grūti, bet arī skaisti.   

Nikolajs Barkāns nevienu cilvēku savā mūžā nav nodevis. Daudzkārt viņu centušies pataisīt par stukaču, bet viņa godaprāts to nav pieļāvis, kaut viņš daudz reižu bijis tuvu nāvei. arī tad Nikolajs Barkāns bijis godīgs, ar skaidru dvēseli un lepna latviešu patriota stāju.

Ar iztēles acīm es redzu 17,18,19,20 gadus vecu latviešu jaunieti Nikolaju Barkānu aiz staļinisko vergu nometņu dzeloņstiepļu žoga netīrās arestanta drēbēs ģērbušos, izbadējušos, pārgurušu. Tā ir viņa āriene. Bet sirdi, raksturā viņš stiprs, godīgs, cēls, uzticīgs Latvijai, brīvai un patiesi neatkarīgai Latvijai. Domājot par viņu, ir jādomā arī par tiem latviešiem — nodevējiem, kas, saskaroties ar nelielām grūtībām, labprāt nodeva visu, kas mums svēts. Tādi ir! Un es atkal domāju par tiem garīgā spēka avotiem, kas izaudzināja Latvijai uzticamus cilvēkus.

Tikai pēc atgriešanās mājās 1956. gadā Barkāns uzzināja, ka Latvijā bijuši vismaz 202 nacionālo partizānu darbības rajoni. Grāmatā Uz ežiņas galvu liku (1993. g. izdevums) 22. Lpp. rakstīts: «Jaunā varas sistēma kā 1940., tā 1944./45. gadā radās tikai zem sarkanās armijas tanku kāpurķēdēm. Padomju tanki nesa Latvijai verdzību. Pret svešas varas uzkundzēšanos un verdzību izgāja cīņā latviešu nacionālie partizāni. Un šo gigantisko cīņu var tikai apbrīnot. Tūkstošiem latviešu patriotu aizgāja nāvē, daudzus citus tūkstošus deportēja un sakropļoja padomju soda nometnēs.»

25. lpp. teikts: «... atradās vīri, sievas, jaunieši un bērni, kuri riskēja ar savām dzīvībām, palīdzot partizāniem. Daudzi no šiem atbalstītājiem vēlāk zaudēja savu veselību Gulaga nometnēs vai arī no tām neatgriezās.»

Par Cinīša grupu, ar kuru sadarbojās Nikolajs Barkāns, grāmatā Uz ežiņas galvu liku rakstīts: «Cinītis — īstajā vārdā Pēteris Supe, dzimis Abrenes apriņķa Purvmalas pagastā. Cinīša bataljonā 1945. gada 1. martā bijuši 500 viru. No partizānu puses darbojās labi organizēta pretizlūkošana: viņi zināja visu par notikumiem Viļakā, Balvos un apkārtējos apriņķos. Ko zināja tauta, to zināja arī partizāni.» 

Cinīša partizānu grupa darbojās līdz pat 1953. gadam.


uz "Noziegumi pret cilvēci"