Atis Skalbergs (no grāmatas "Ar ticību Latvijas saulei")

“KOKLE” VĒL DZĪVO

Bija 1945. gada 2. oktobris, kas piecas Alūksnes ģimnāzijas meitenes satikās kādā dzīvoklī un
nolēma cīnīties pret okupantu varu. Viņu ierocis būs — patiess vārds, taisnība. Tāpēc izdos ar roku
rakstītu žurnālu "KOKLE", kur viņas — 10. un 12. klases meitenes — pateiks taisnību par apkārtnē
notiekošo. Šo žurnālu dos lasīt citiem. Tas ceļos no rokas rokā.

Meitenes katra ar savu parakstu apliecināja uzticību šai pašu veidotajai organizācijai, kam piešķīra
nosaukumu «Tālavas sili». Šīs drosmīgās latviešu meitenes bija:
1. Līvija Eglīte, dzim. 1926. g., organizācijas vadītāja;
2. Inta Eglīte, dzim. 1929. g.;
3. Lūcija Sāgameža, dzim. 1928. g., vadītājas vietniece;
4. Rēzija Lauce, dzim. 1926. g.;
5. Anna Prindule, dzim. 1928. g.

Tagad par to dienu notikumiem stāsta šīs kustības dalībniece Lūcija Sāgameža-Nāgele.

«Karš vēl dunēja Berlīnes pievārtē, bet mūsu dzimtās zemes lielu daļu jau pārvaldīja sveša un naidīga
vara. Sarkanais terors, kas ieradās līdz ar to, bija prātam neaptverams, ļauns un atbaidošs.

Liesmas aprija sirmās, mīļās senču sētas, cilvēki pazuda daudzajos cietumos, drausmīgajos čekas
pagrabos un tālajā Sibirijā. Nežēlīgās varas roka nesaudzēja ne sirmgalvjus, ne bērnus. No skolām pazuda
nepilngadīgi zēni un meitenes. Nu to saprata ikviens — latviešu tauta nolemta pilnīgai iznīcībai.

Skolēnu jaunajās sirdis sacēlās protesta vilnis, uzliesmoja cīņas dzirksts. Nevarēja taču klusējot
padoties naidīgajai varas diktatūrai, kas kājām mīdīja latviešu tautas svētumu — sarkanbaltsarkano karogu,
kad bojā gāja tēvzeme — Latvijas valsts.

Veltīgi 1945. gada rudenī savus vienmēr skaļos un līksmos skolēnus sauca un vilināja vecais Jāņkalniņš
Alūksnē. Bērzi rotājās zeltā, purpuru kaisīja kļavas un sidraba vilni meta Kvēpītis, bet tik daudzās jaunās
 sirdis bija ielijusi dziļa un rūgta nopietnība. Neatlaidīgs tajās dega jautājums — kā palīdzēt savai zemei
 un tautai? Kā cīnīties pret svešo varu? Ar kailām rokām? Bet vai kailām? Rokas taču diendienā turēja papīru
 un zīmuli

Un tā; par spīti izsekotājiem; okšķeriem un ziņotājiem, saņemot morālo atbalstu no visiem, kurus vēl
 nebija paspējušas iznicināt sarkanās nāves dzirnavas, Latvijas skolās gandrīz ik klasē dzima pretestības
kustība, veidojās pretkomunistu organizācijas. Tā nodibinājās Latvijas Nacionālās Jaunatnes Apvienība —
Alūksnes vidusskolā savu pagrīdes darbu sākot ar organizatoru, iniciatoru grupu "Tālavas sili"

Žurnālā Kokle ar skolnieces roku uz parastas burtnīcas lapas ir rakstīts, kas ir Latvijas Nacionālās Jaunatnes
 Apvienība «Tālavas sili»:

«Latviešu meitenes un zēni — vai jūs dzirdat, cik skaisti dzied zilgmājos tītie Tālavas sili?

Lepnās latvietes, vai jūs redzat, cik skaisti zeltaini apvāršņi pamirdz rudenīgās birzis — tā mūsu dzimtene
— mūsu Latvija? Jūs, drošsirdīgie, jaunie zēni, kas gaišām acīm redzat netaisnīgo slogu, kas celts jūsu tēviem un
mātēm darba gurušajos plecos! Vai jūs jūtat, cik daudz posta un ļaunuma mirdz mūsu ienaidnieku acis? Savāciet
latvisko lepnumu savās sirdis un slēdzieties ciešāk cits pie cita, lai ļaunuma bultas atsitas pret jums kā pret cietu
sētu un atlec atpakaļ! iededziet savās jaunās dvēselēs gaišāku ticību, ticību nākotnei, ko mēs paši kaldināsim! Zēni
un meitenes — vai jūs zināt, kas ir Latvju Nacionālās Jaunatnes Apvienība, kas ir «Tālavas sili»7

LNJA ir organizācija, kuras darbība aptver visu Latvijas teritoriju. Varbūt arī kāds draugs darbojas šinī Apvienībā.
Kas ir «Tālavas sili»? »

— Jūs dzirdat, cik noslēpumaini šalc apvāršņu loki? «Tālavas sili» ir mūsu— aktīvāko, nacionāli domājošo pulciņš,
 kas nodibinājies Malienas nomalē un oficiālu darbību uzsāka 1945. gada 2. oktobri sakarā ar LNJA statūtiem.
 Mūsu tuvākais pienākums un mērķis — atbalstīt patriotus, palīdzēt dažādos veidos Latvju Nacionālajai
 Partizānu Apvienībai daiļot partizānu kapus, rādīt tautai viņas ienaidniekus, atmaskot komunistu nolūkus.

Tagad jūs, drosmīgie zēni un lepnās latviešu meitenes, zināt, kas notiek starp jums!

Nāciet, sniedziet mums savas tīrās rokas, lai kopīgiem jaunatnes spēkiem skanētu brīvības melodijas.

— Vai jūs dzirdat, cik skaisti šalc mūsu dzimtenes zilie sili?»

“Par ko mēs cīnāmies? Bieži nākas dzirdēt šo jautājumu. Raksturīgi ir tas, ka jautātāji ir šaubīgi un
nezina, kā izšķirties. Bieži vien tie ir ļaudis. kuri 1940.-41. gadā slapstījās mežos, trīcot par savu kailo dzīvību.

Varētu domāt, ka šie ļaudis nekad vairs neaizmirsīs Baigo gadu, liktos, ka tieši viņiem vajadzētu būt
pilnīgā skaidrībā par to, kas latviešiem darāms;
un kādēļ tas jādara. Taču mēs sastopam latviešus, kas 
šais liktenīgajās dienās maldās pa tumsu unjautā — ko lai mēs darām? Tad vienīgā atbilde ir — mums
 jācīnās! Mums tas nav nekas jauns. To jau mēs sen zinājām, ka boļševiki savas uzvaras gadījumā
 neapstāsies nekādu iepriekš uz papīra novilktu robežu priekšā.
 Ko tas nozīmē, to mēs, latvieši, zinām vislabāk. Ja piepildās aziātiskais sapnis, tad
 Eiropā gadiem plūdīs asinis. Miljoni vīriešu, sieviešu, bērnu un sirmgalvju saļims zem komisāru
raidītām lodēm. Tāda ir aina, ko lolo boļševiku uzvara pār pasauli. Lai pārdomā arī tie latvieši, kas
 savā īpatnējā «nacionālismā» līdz šim par vienīgo pareizāko ceļu uzskatīja nogaidīšanu. Šai brīdī, kad
Eiropas liktenis atrodas uz naža asmens, tad mēs vislabāk varam atbildēt uz sākumā doto jautājumu, par
 ko mēs, latvieši, cīnāmies.

Atbilde ir īsa un vienkārša — vispirms par savu kailo dzīvību. Mēs cīnāmies par to, lai latviešu
zemnieks paliktu saimnieks savā sētā, varētu brīvi sēt un ražu novākt.»

Visos četros žurnāla numuros publicētie raksti bija ar segvārdiem. Uz žurnāla vāka arvien bija kāds
zīmējums. Un visā izdevumā bija kādas astoņas vai desmit lappuses. Visus šos rakstus, dzejoļus,
 tēlojumus sacerēja meitenes pašas.

Te iespiesto dzejoli, piemēram, rakstījusi Lūcija Sāgameža. Paraksta vietā divi burti — L. G. Viņas
segvārds bija Laima Gauja.

LATVIEŠU TICĪBA

   Šogad dīvains nemiers dabā,

   Vēju šalkās tālas ilgas kvēlo.

   Latvju meži noslēpumus glabā,

     Mirt par kuriem nav nevienam žēl.

 

Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,

Viņas elpā zelta druvas slīgst.

 Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi

Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.

 

Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām

Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet.

Pāri senām, mīļām latvju mājām

Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.

 

Brālim brālis jānošauj bij kaujā.

Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.

Tos. kas neaizgāja asiņainā kaujā,

Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.

 

Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas

Mācot latvjiem dziļāk naidu just.

Mūsu sirdīs liesmo domas vienas:

Latvju tautai mūžam nebūs zust!

Padomju karaspēks, ienākot Baltijā, visiem spēkiem centās apspiest jebkādu pretestību okupācijas
režīmam, lai neviens neiedomātos apgalvot, ka te nebūtu notikusi «sociālistiskā revolūcija». Visas
politiskās prāvas notika slepeni. Ar arestiem, izsūtīšanām, cilvēku iznicināšanām komunistiskie
 ideologi cerēja noslāpēt pretošanās kustību Latvijā. Daļēji tas viņiem, protams, izdevās. Bet fakti
 ir fakti, un vēsturiskie notikumi runā nenoliedzamu faktu valodā. Nekādi meli, jēdzienu izkropļošana,
 kas tik raksturīga komunistiskai sistēmai, nespēja noslēpt patiesību. Patiesību, ka latviešu tauta ienīda
 padomju okupantus un cīnījās pret tiem. Kā tagad liecina čekas arhīvi, padomju režīmam pretojušies
 ne tikai pieauguši vīri un sievas, bet arī skolēni un bērni. Lai cik jūsmīgi strādāja staļiniskā propagandas
mašīna, iztēlojot dzīvi darbaļaužu paradīzē, latviešu tautas lielākajai daļai komunistiskā sistēma bija dziļi
naidīga un nepieņemama. Ar viltību, meliem, draudiem, cietumiem, nāves sodiem šī ļaunuma sistēma
50 gadu laikā tomēr nespēja iznīcināt latviešos nacionālu pašapziņu un sapni par brīvu un neatkarīgu
Latviju. Diemžēl vienu tautas daļu tā pārvērta nodevējos, gļēvos, padevīgos vergos. Ticību
sarkanbaltsarkanā karoga svētumam tā nespēja iznīcināt.

Pretošanās kustības «Tālavas sili» dalībnieces Alūksnē arestēja 1946. gada 26. februārī. Čekistu
rokās bija nonākuši visi četri žurnāla numuri. Ar nodevēju palīdzību viņi nokļuva uz pēdām visām
piecām meitenēm. Pie Līvijas Eglītes mājās speciāli ierīkotā slēptuvē tomēr atrada meiteņu parakstīto
«Tālavas silu»
dibināšanas lapu. Tika ierosināta krimināllieta. Tagad tā lasāma Latvijas Augstākās
Tiesas Reabilitācijas nodaļā. Arhīva lieta Nr. 27924 ir saglabāta bijušajā Valsts drošības komitejas
 Centrālajā arhīvā un to rotā zīmogi «Pilnīgi slepeni». Lielākā pratināšana notika 1946. gada 5. martā
Valkā. (Toreiz neviens nezināja, ka pēc septiņiem gadiem šai pašā dienā mirs Staļins — šīs asiņainās
impērijas virsvadonis.) Arhīva lietas sadzeltējušās lapas rakstītas krievu valodā, katrs latviski minētais
 teikums tulkots. Apsūdzības lietā teikts, ka organizācija «Tālavas sili» izdevusi žurnālu "Kokle",
 pagatavojusi pretpadomju lapiņas un izlīmējusi tās Alūksnē dažādās vietās, ka šī organizācija ir
kontrrevolucionāra, ka tā audzina jaunatni pretpadomju garā. Un vēl — tā uzturējusi sakarus ar Aleksandra
Rēdera «bandu». (Par bandītiem čekisti dēvēja nacionālos partizānus.) Minēti gadījumi, kad meitenes
nesušas partizāniem medikamentus.

Aleksandrs Rēders, dzim. 1903. g. 7. decembri, kopā ar dēlu Jāni Rēderu, dzim. 1926. g. 27. jūnijā,
 bija partizāni. Nopratināšanā Aleksandrs Rēders teicis: «Es ne tikai padomju varu neieredzu, bet arī
vāciešu varu neieredzu. Naids pret padomju varu man ir no 1940./41. gada, kad no Latvijas izsūtīja
latviešus. Šis jūtas mani pastiprināja 1944. gads. Es gribu atriebt padomju varai visos veidos un visiem
līdzekļiem. Es atkārtoju un apstiprinu, ka nīstu padomju varu par to, ka tā arestēja manu sievu un bērnus

 

Ja nacionālie partizāni par Latvijas brīvību cīnījās ar ieročiem rokās, tad skolēni — ar patriotisku vārdu:

PARTIZĀNA DZIESMA

Izdziest diena. Nolīst zelta rasa.
Koku zaros vakars ēnas klāj
Nerimst sāpju smeldze asa,
Naida uguns liesmot nenostāj. 

Klīstu viens pa novakara ēnām,
Apkārt šalko dzimtās zemes mežs.
Tikai atmiņas no senām dienām
Sejā vieglu, vieglu elpu dveš. — 

Un man šķiet, tā, meitēn, tava elpa,
Kas man seju skar kā drebošs glāsts.
Mirkli gaišāka kļūst satumsusī telpa,
Dvēslē atdzimst senais mīlas stāsts.

Bet varbūt, ka novakarā zilā
Sirmās mātes lūpas vārdus teic.
Kas še tālu dzimtās zemes silā
Savu pazaudēto dēlu klusi sveic. 

Satumst nakts. Klāj mežu tumsa melna,
Kaut kur ieskan pūces brēciens žēls...
Automātu ciešāk satver delna,
Naids kā uguns acis liesmo kvēls. 

Padomjgadsl Tu latvju sapnis ļaunais,
Izgaisti; kā pusnakts ēnas zūd!
Pāri Latvijai kad blāzmos rīts reiz jaunais
Lai neviena nav, kas tavu miglu jūt. 

Zvēru tev, tu dzimtās zemes mīlā,
Vārds tavs neizgaisis dienu straumē kalts.
Un reiz rīta saules staru zvīļā
Plīvos atkal karogs sarkanbalts! L. G. (Lūcija Sāgameža)

Šeit vēl viens raksts no žurnāla “Kokle”:

VIDUSSKOLNIEKI!  Tumšas un drausmīgas dienas pārklāj dzimteni. Svešas tautas krusto zobenus pār
mūsu zemi un prasa, kam viņai piederēt? Lai skaļi visā pasaulē atskan latvju tautas balss: «Šī zeme ir mūsu!»

Ar ugunsgrēku dūmiem aizgājusi mūsu pūliņos uzceltā dzīve. Mūsu tauta ir izkaisīta pa visiem vējiem.
Cik daudz nav tādu, kas klīst pa Sibīrijas tundrām, un cik daudz nav arī tādu, kas iegājuši mūžības tumsā,
lai no turienes dzīvē neatgrieztos. Sāpes un posts ir nogūlies pār mūsu zemi, un ir tikai viena debesu puse,
kuras apvāršņos skats meklē palīdzību. Mūsu sirmgalvji un bērni, sievas, mātes un meitas vienmēr vēl
bēg no ļaunā vajātāja. Viņu ciešanas brēc pret debesim, viņi gaida mūsu aizstāvēšanu. Pēc šiem pieciem
ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas atdzimšanas sapnim.

Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis — pašnoteikšanos tautām! Negaidiet vairs citas atlaišanas.
 Ņemiet šo zemi, kuru vēsture jums dod, un celiet tur labāku valsti nekā tā, kas tagad iet bojā. Karā un
partizānu gaitās mums jārada tautas liktenis un slava. Atminiet arī to, ka katras mātes dēls aicināts un
izvēlēts iet cīņā par tēvu zemi, bet ziniet arī to, ka nevienas mātes dēls nav par labu upurus nest
tēvzemes labā. Visi, kam sirds pukst dzimtenei, sniedziet roku uz cīņu!

Mēs cīnīsimies par to, lai latviešu zemnieks paliktu saimnieks savā sētā, varētu brīvi sēt un ražu novākt.

Visu Latvijai!

Kokle visai aktuāli atsaucās uz notikumiem Latvijā. Kad komunistu propagandas mašīna klaigāja,
cik svarīgi nodot visu maizi jaunajai okupācijas varai, žurnālā vidusskolnieces rokrakstā parādījās šāds skaidrojums:

MAIZI VALSTIJ!

«Maizi valstij, maizi valstij!» — tā kliedz Cīņas un citu Padomju valsts laikrakstu ievadraksti. Viņi prasa,
lai vispirms nodod valstij un tikai pēc tam zemnieks lai apskatās, kā būs ar ziemas pārtiku pašam.

— Zemnieciņ, ja tev vēl no fašistu laikiem paglabājusies kāda siksna, tad savelc to ciešāk ap savu vidukli
un nebaidies, ka tev lielā zarna mazo neaprij. Ēdis vai neēdis, bet galvu augšā un tik dziedi «Mēs laimīgā
darba tauta» ar tukšajiem vēderiem. Zemnieciņ, partorgs par 120% normas nodošanu sola glāzi sīvā. Vai
tas nav vilinoši? Ir jau arī vēl lielākas izredzes uz dzīvi. Vajagot tikai iestāties tajā sociālistiskajā sacensībā,
tad tie, kuri jau nu būšot tie pirmrindnieki, tie jau dabūšot vēl otru malciņu piedevām. Tātad, kam tā lieta
vilinoša liekas, tie pasteidzieties! Un, ja nav mašīnu, ar ko kult, tad pamēģiniet pēc pašu biedru priekšlikuma
un parauga, proti, izberzt ar smaguma centru palīdzību. «Zemnieki, karogojiet vezumus, jo arī par to jūs
 saņemsit prēmijas!» — brēc izsalkušo partorgu bars, bet, zemniekiem par nelaimi, jaunā zirgu paaudze tik
tramīga, ka sarkanos čekas simbolus nevar nekā piestiprināt vezumiem. Nav jau arī vēl iegādāti kārtīgi karogi,
jo par normām maksā «tik daudz», ka pat karoga nevar nopirkt.

Būsit jau arī dzirdējuši bada gadu saucienu: «Valstij mazgātus kartupeļus!» Zemnieki, ņemiet vērā, ka jūs
kultūrai esat visvairāk atpakaļ palikuši, tādēļ sveriet katru jaunu pamācību, tad arī jūs kļūsit par priekšzīmīgiem
Padomju pilsoņiem un iegūsit visas priviliģēto tiesības sēdēt čekas kambaros u. c.!»

 Čeka apkaroja katru pretošanos tās varmācības sistēmai. Visiem bija jādreb šausmās.

Krimināllietā tika iesaistīti vēl citi jaunieši, kas nebija organizācijā «Tālavas sili». Zinātāji to izskaidro
ar čekas paņēmieniem mākslīgi radīt lietas, lai savus «varoņdarbus» pasniegtu ar vērienu. Jo vairāk notiesāto,
jo labāk. Šai prāvā vēl tiesāja Alūksnes ģimnāzijas skolniekus Andreju Sinātu (dzim. 1930. g.), Jāni Veidiņu
 (dzim. 1929. g.), Arturu Sakārni (dzim. 1930. g.), Ilgvaru Vardavu-Lejasvardavu (dzim. 1926. g.), Laimoni
 Vīksnu (dzim. 1928. g.) un Egonu Pepu (dzim. 1929. g.).

Tiesas prāva ilga trīs dienas, tā beidzās 1946. gada 12. oktobrī. Kara Tribunāls notiesāja:

nacionālo partizānu Aleksandru Rēderu — ar nāvi nošaujot,
viņa dēlu Jāni Rēderu — ar izsūtījumu katorgā uz 20+5 gadiem,
Līviju Eglīti, Intu Eglīti, Lūciju Sāgamežu — uz 10 gadiem,
Annu Prinduli, Rēziju Lauci — uz 8+5 gadiem,
Andreju Sinātu, Jāni Veidiņu, Arturu Sakvārni — uz 10+5 gadiem,
Ilgvaru Vardavu-Lejasvardavu, Laimoni Vīksnu — uz 5 + 3 gadiem,
Egonu Cepu — attaisnoja.

Inta Eglīte mira Centrālcietumā 17 gadu vecumā. Lūcija Sāgameža-Nāgele saka:

«Protams, šis darbs prasīja upurus, pat nepilngadīgas meitenes Intas Eglītes dzīvību. Nezinu, kā
 tagad jūtas tie, kas tik vieglprātīgi spēlēja nodevēja lomu? Dzelžos restotie cietumi, netīrie lopu
 vagoni ceļā uz Sibīriju, slimības, bads, nāves ēna drausmīgajās stingrā režīma nometnēs — un
 tomēr četras «Tālavas silu» meitenes izturēja un atgriezās. Un tomēr Kokle vēl dzīvo!                                 

Kokle no jauna skan Alūksnes vidusskolas;— tagad ģimnāzijas — muzejā.»

PARTIZĀNS UN MEITENE

Lūk, zvaigznes dzirkstī,
Zilas ēnas klīst.
Klusi tavi pirksti
Manā rokā slīgst 

Aizver brīdi acis,
Klausies: vēji dzied 
Varbūt viņi sacīs 
Kur mums tālāk iet 

Apkārt mežs un sniegi.
Kļūst tik gurda sirds...
Tikai smaids tavs liegi
Cauri naktij mirdz.

Meitēn, vai tu zini,
Kādēļ nāc man līdz?
Velti šonakt mini,
Kur mums ausīs rīts!

Ēnas drīz kļūs melnas,
Rīts tik tālu vēl...
Manās cietās delnās 
Naids un nemiers kvēl.

Automātam maigu 
Prot tās glāstu dot. 
Bet tās tavu vaigu 
Nevar aplaimot. 

Nevajag man glāstu -
Kādreiz bij' to daudz...
Skumjo dzīves stāstu 
Bij' man dzirdēt ļauts. 

Zinu, mūsu zemē 
Asinis daudz līst. 
Druvās sarūs lemess —
 Arājs tundrā klīst... 

Līgavām un māsām 
Drūmi cietums draud, 
Karstām as'ru lāsēm 
Sirmās mātes raud. 

Tādēļ gribu droši
Tevim blakus iet:
Manā sirdī spoži
Cīņas kvēle dzied. 

Pāri mūsu pēdām
Balti vizmos sniegs,
Un par spīti bēdām
Gaišs reiz liesmos prieks.
 (Lūcija Sāgameža)

 Mūžīga pateicība latviešu patriotiem! Visiem, visiem, kas ar ieroci rokā vai patiesu vārdu cīnījās par
Latvijas brīvību. Alūksnē, Liepājā, Viļakā, Saldū, Rīgā, Jelgavā, citās pieminētās un nepieminētās vietās.
Latviešu brīvības gars ir jāsarga kā acuraugs!


uz "Noziegumi pret cilvēci"