Atis Skalbergs (no grāmatas "Ar ticību Latvijas saulei")

PRETOŠANĀS KUSTĪBA “KOLA”

Četri nozīmīgu vārdu pirmie burti KOLA — Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai. Doma izveidot šādu apbruņotu, kaujas spējīgu organizāciju radās 1940. gada maijā, vēl pirms padomju tanki bija okupējuši Latviju. Saldū, Kalnsētas parkā, satikās 29 gadus vecais Oto Lēģers, Saldus politiskās policijas darbinieks, un 24 gadus vecais Teodors Gulbis, ka» mācījās Saldus Lauksaimniecības tehnikumā. Viņi, tāpat kā daudzi citi latvieši, juta un apzinājās, cik bīstams ir politiskais stāvoklis. Eiropā karoja, sarkanarmija iekārtoja karabāzes Latvijā. Bija jūtams — Latvijas valdība nedomā pretoties iebrucējiem. Tāpēc drosmīgi latviešu patrioti paši meklēja iespējas, kā aizstāvēt Latviju.

Oto Lēģers un Teodors Gulbis izstrādāja KOLA struktūru un uzdevumus. Organizācijā iesaistīja vīrišķīgus latviešu jaunekļus. Viņi vāca ieročus, lai izdevīgā brīdi, kad sarkanās armijas daļas būs aizņemtas frontē, uzsāktu bruņotu sacelšanos. KOLA saistījās ar citām nacionālām pagrīdes organizācijām — Latviešu nacionālo leģionu, Tēvijas sargu, Dzelzs gvardi. Tajā apvienojās ap 200 patriotu. Viņi darbojās Rīgā, Jelgavā, Dobelē, Saldū, Tukumā un Daugavpili. Viņiem bija sakari ar Igaunijas un Lietuvas pretestības kustībām.

KOLA iesaistīja patriotiskas latviešu jaunietes no Rīgas Sarkanā Krusta medicīnas skolas audzēknēm. Šai medmāsu grupai bruņotas sacelšanās laikā vajadzēja sniegt pirmo medicīnisko palīdzību.

Aktīvu darbību izvērsa pretošanās kustība Valdemārieši, kas atradās Kauņā. Sakarus ar Latviju uzturēja lietuvietis Jurģis Gribauskis. (Viņa tēvs bija Šauļu teātra direktors.) Jelgavas grupas vadītājs bija Spodris Rozentāls, bet Saldus grupu vadīja vidusskolnieks Ādolfs Burkevics. Tukumā organizāciju vadīja Eduards Vītols. Kā vēlāk noskaidrojās — Dobeles grupas vadītājs Herberts Traumanis bijis nodevējs. Visumā labi bija izstrādāta konspirācija: kā vadību apcietina, tā pārējie aiziet pagrīdē. Daudzi kolieši viens otru nepazina. Baltija jau bija okupēta, un tajā dienu un nakti darbojās komunistu izspiedzes tikls, kas tika uz pēdām koliešiem. 1940. gada 7. oktobrī Kuldīgā apcietina Oto Lēģeri un iesloga cietumā. 0. Lēģera kamerā iesūta spiegu, kura uzdevums ir izlikties par lielu latviešu patriotu, stāstīt kameras biedriem par savām ciešanām, meklēt cīņu biedrus, lai iznicinātu. komunistus. Kā rāda čekistu pieredze, pat rūdīti pagrīdnieki «uzraujas» un kaut ko izpļāpā. Precīzi nav zināms, tieši kā iekrita kolieši, bet, kā rāda čekas arhīvos atrastie dokumenti, NKVD aģenti KOLA darbībai sekojuši no 1940. gada rudens.

Ilgu laiku komunistu aģenti nav tikuši latviešu patriotiem klāt, līdz izdevies to rindās iesūtīt nodevēju. Sākās aresti. Hariju Veisu arestēja 1941. gada 16. martā. Viņš un Aina Baltiņa šodien ir vienīgie dzīvi palikušie kolieši. Harijs Veiss dzīvo Saldū, Aina Baltiņa — Madlienā.

Es lasu Veisa Harija Zigfrīda dēla apcietināšanas un kratīšanas orderi Nr. 035214. Šis skaitlis liecina, cik daudzi arestēti un aizgājuši Golgātas ceļā. Harijs Veiss dzimis 1922. gadā Liepājā, dzīvojis Rīgā, Olava ielā 11, dz. 2, strādājis fabrikā «Latvello» par frēzētāju.

Kaujas organizācijā Latvijas aizsardzībai Hariju Veisu iesaistīja viņa pusbrālis Teodors Gulbis — viens no galvenajiem šis organizācijas izveidotājiem. Teodors stāstīja Harijam, kas ir komunisms, kas draud Latvijai... Hariju nevajadzēja pārliecināt: viņš bija darbīgs latviešu jaunietis un saprata, kas ir meli un kas patiesība. Harijs piedalījās ieroču nogādāšanā un daudzos citos ļoti riskants pasākumos un nekad neiekrita. Līdz atnāca pie Teodora Rīgā, Kalnciema ielā 2a un kārtējo tikšanos. Čekisti jau bija priekšā. Sākās pratināšanas. Čekas «rokraksts» bija šāds: dienā kamerā jāsēž taisni, nedrīkst pat galvu atbalstīt pret roku, pat iesnausties neļauj, tad plkst. 23 vakarā sāk pratināt līdz 3.30 vai 5 no rīta. Pratināšanas laikā ļauj nedaudz iemigt, tad acis laiž spilgtu gaismu, un vairāki čekisti pratina. Domas tādos brīžos ir nesakarīgas, no blakus telpām skan šausmu kliedzieni, tie plosa sirdi un mazina pretestības garu. Acis no spožās gaismas deg, pratinātāji sit pa seju, kaklu, notriec uz grīdas, spārda. Tad piedāvā uzsmēķēt, aicina «prātīgi parunāt». Neesi atbildējis uz vienu jautājumu, kad seko starpjautājums. Tev kaut ko iešļircina, tu zaudē samaņu, spēcīgs sitiens sejā tevi uzmodina, un tā vienu nakti pēc otras. Salauž tevi fiziski, pēc tam garīgi, tu nespēj izrunāt vārdus, bet šļupsti. Tu neatbildi uz jautājumiem, bet atkārto spīdzinātāja teikto, un spīdzinātājs tev «piesien» visu, ko vēlas.

Hariju Veisu pratināja visā Latvijā pazīstamais izdzimtenis Šustins. Viņam pirkstos bija speciāli gredzeni — kā sita, tā izšļācās asinis. Šustins pārsita Harijam Veisam seju, lietoja citus sadistiskus paņēmienus un pats par to tīksminājās. Harijs visu noliedza, atteicās sadarboties ar čekistiem, tēloja naivu muļķīti, kas neko Kaujas organizācijā Latvijas atbrīvošanai nav darījis. Viņu konfrontēja ar pusbrāli Teodoru Gulbi. Teodoru ieveda šausmīgi piekautu, sakropļotu. Harijs savu mīļoto pusbrāli nevarēja pat pazīt.

«Vēl tagad redzu brāļa skatienu,» saka Harijs Veiss. «Tajā bija spēks un ticība!» Tad čekisti spīdzināja viņus abus, drausmīgi lamādamies. Bet viņi izturēja! Latviešu jaunieši norūdījās par vīriem čekas moku kambaros! Čekisti gārdza no niknuma, ka nespēj salauzt latviešu patriotus. Lietā ierakstīja šādu apsūdzību: Harijs Veiss zinājis, ka ir tāda Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai, bet par to nav ziņojis orgāniem.

Vāciešu iebrukums 1941. gada jūnijā iztraucēja čekistu nodarbošanos. KOLA biedrus salādēja vagonos Centrālcietuma rajonā un aizveda uz Krieviju. Daudzus jo daudzus. Citus sakropļoja un nogalināja cietuma kamerās. Šos upurus varam skatīt grāmatā “Baigais gads”  un fotogrāfijās Latvijas Okupācijas muzejā.

  Kad 1941. gada jūnijā Rīgā ienāca vācu armija, Teodora Gulbja un Harija Veisa māte meklēja abus dēlus Centrālcietuma pagalmā starp nošautajiem.

 Kaujas organizācijas Latvijas atbrīvošanai biedrus no Dzimtenes aizveda uz 3 dažādiem Krievijas cietumiem. Viņus tiesāja Pievolgas kara apgabala, Astrahaņas un Staļingradas kara apgabala Kara tribunāli.

  Slēgtās tiesas sēdēs Astrahaņas cietumā no 1941. gada 4. novembra līdz 6. novembrim notiesāja deviņus KOLA grupas dalībniekus. Nāves sodu nošaujot piesprieda septiņiem Latvijas patriotiem. Tie ir:

Utkins Voldis Indriķa d., dz. 1921. g., strādāja Jelgavas izpildu komitejā par kontrolieri;
Gribovskis Jurģis Jura d., dz. 1911. g., Rīgas jūrskolas students;
Veiss Voldemārs Žana d., dz. 1920. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Lagzdiņš Imants Friča d., dz. 1922. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Pilēģis Kārlis Hermaņa d., dz. 1912. g., zemnieks;
Rācenis Jānis Miķeļa d., dz. 1909. g., sargs Kursīšu apriņķī;
Bērziņš Visvaldis Jāna d., dz. 1919. g., LU students.
Nāves sodu izpildīja 1941. gada 27. novembri.

      Ar brīvības atņemšanu uz 20 gadiem, plus 5 gadi bez tiesībām, notiesāja Rumbenieku Juri Anša d., dz. 1923. g., Saldus ģimnāzijas skolnieku, bet Golkānam Fricim Hugo Kārļa d., dz. 1908. g., mācījās elektrometinātāju kursos Daugavpili, piesprieda 10 gadus, plus 5 gadus bez tiesībām.

Es lasu Pievolgas kara apgabala Kara tribunāla slēgtās sēdes protokolus, kas rakstīti Soļiļeckā 1941. gada 5. decembri, kur tiesāja 17 kaujas organizācijas biedrus.

Apsūdzētais Voldemārs Mellups liecina: «... mēs gribējām atbrīvot Latviju no padomju varas bruņotas sacelšanās veidā. Pēc atbrīvošanās domājām radīt nacionālu latviešu valsti, kuras valdībā būtu strādnieki, zemnieki un inteliģence... Komunistiskās partijas un padomju varas pārstāvjus domājām arestēt un sodīt. Tāpat rīkoties ari ar milicijas un NKVD darbiniekiem...»

Apsūdzētie latviešu patrioti zināja, kas viņus sagaida, tāpēc teica taisnību, atklājot savus cēlos mērķus — atbrīvot Latviju, nepadoties svešzemju iekarotājiem, ar ieročiem rokās cīnīties par Dzimtenes brīvību.

Okupantu tiesa ar nāves sodu nošaujot notiesāja 12 apsūdzētos. Tie ir Mellups Voldemārs Eduarda d., dz. 1919. g., LU students;    Iļjins Kirils Vladimira d., dz. 1919. g., strādnieks Rīgā; Šteins Juris Aleksandrs Osvalds d., dz. 1920. g., strādnieks;

Steināts Juris Hermaņa d., dz. 1921. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Ozols Olafs Artūra d., dz. 1919. g., LU students;
Kankālis Oskars Oskara d., dz. 1922. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Golkans Voldemārs Kārļa d., dz. 1920. g., LU students;
Zuža-Farnests Ernests Voldemārs Žaņa d., dz. 1920. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;                                 
Pētersons Imants Krišjāņa d., dz. 1922. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Rozentāls Spodris Jūlijs Jāņa d., dz. 1918. g., pasniedzējs Jelgavas tehnikumā;
Kravinskis Edgars Jāņa d., dz. 1922. g., Saldus ģimnāzijas audzēknis;
Vārpiņš Jānis Jura d., dz. 1900. g., strādājis policijā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un divām medaļām;
Gulbis Teodors Jūlius Ernesta d. mira pirms tiesas ar tuberkulozi 1941. gada 2. decembrī Solileckas cietumā Nr. 2.

Notiesātajiem nāves sodu izpildīja 1942. gada 28. aprīlī. Ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem, plus 5 gadi bez tiesībām, notiesāja 3 medmāsas. Tās ir:

Krūmiņa Irma Kārla m., dz. 1919. g., mācījās Rīgas medmāsu skolā;
Andersone Anna Žaņa m., dz. 1919.g., mācījās Rīgas medmāsu skolā;
Baltiņa Aina Andreja m., dz. 1920. g., mācījās Rīgas medmāsu skolā.

Ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, plus 4 gadi bez tiesībām, notiesāti divi. Tie ir:
Golkans Ēriks Kārļa d., dz. 1911. g., strādnieks zemes celtniecībā;
Veitlers Nikolajs Ziedonis Artūra d., dz. 1913. g., strādājis savā saimniecibā.

Mūžīga piemiņa Latvijas patriotiem! Viņu vārdi dzīvo tautā. Viņu brīvības mīlestība ir dzīva.

Šīs tiesas prāvas ir dokumentāla liecība tam, ka, Latvijā iebrūkot sarkanajai armijai, notika neatkarīgas valsts okupācija, nevis «sociālistiskā revolūcija», kā to melīgi visai pasaulei centās iegalvot komunistiskā propaganda.

Hariju Veisu  Čkalovas apgabala «troika» notiesāja uz 5 gadiem, plus 2 gadi bez tiesībām. Un viņš nonāca vienā no Gulaga nometnēm, kur valdīja bads un slimības. Lēģeru vadība, lai ātrāk tiktu vaļā no ieslodzītajiem, veicināja slimību izplatīšanos. Dizentērija bija parasta parādība lēģeros. Tā pļāva tūkstošiem dzīvību, un tas skaitījās normāli. Ari Harijs Veiss saslima ar dizentēriju ļoti smagā formā. Viņš bija ātrai nāvei nolemtais. Kad Hariju ieraudzīja ārste Olga, krieviete, ari notiesātā, viņa sāka pašaizliedzīgi rūpēties par gaišmataino latviešu jaunekli.

— Man tāds pats dēliņš ir kā tu, — viņa raudāja. — Kā mēs ciešam, dēliņ!

Un krievu ārste deva Harijam dzert kādas stipras, dziedinošas zāles, kopa viņu kā vien spēja. Harijs Veiss izdzīvoja, pateicoties krievu ārstei, kas tāpat cieta no komunistiskās sistēmas ļaunuma.

— Ļoti grūts bija mans atgriešanās ceļš, — stāsta Harijs. — Karš bija beidzies. Braucot uz vilciena kāpnītēm, es arvien tuvāk un tuvāk nācu savai mīļotajai Latvijai. Simtiem reižu biju iedomājies, kā ienākšu savās mājās Saldū, kā māte mani sagaidīs. Sirds sažņaudzās uz mājas sliekšņa — tā bija pamesta, mātes nebija.

Vēlāk viņš uzzināja, ka māte devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam nokļuvusi ASV. Harija Veisa māte mira 91 gada vecumā Ohaio štatā. Kādā vēstulē dēlam viņa raksta:

«Mans mīļais Harīti!

Apzinos, ka esmu vainīga ilgā klusēšanā. Pa daļai iespaidota no cilvēkiem, tie brīdināja, lai nerakstot, ka Tev caur to nenotiek kas ļauns...

No visiem pārdzīvojumiem un ciešanām ari mana veselība vairs nav nekāda stiprā. Labi, ka dakteris ir un zāles tepat mājās. Esmu par jums abiem, mani dārgie puisīši, tik daudz cietusi, bēdājusies, ka divas reizes Vācijā vajadzēja iet nervu slimnīcā. Mātes nekad netiek pāri sāpēm pēc saviem zudušiem bērniem... Ja es varētu pastāstīt visu to, ko sajutu sirds dziļumos. Domāju tik daudz visus tos gadus par Tevi, manu mīļo Harīti, — ka Tu nevainīgi cieti. Es nekad tā īsti nepaēdu, man bija jādomā, ka Tev pat nav maizītes, ko ēst. Un tad par nabaga Tavu mīļo brālīti un Sašiņu...

Domas kļūst par briesmīgām mokām, kad smadzenes ir kā viena vienīga brūce. Par Tediti dabūju zināt, ka viņš vairs nav starp dzīvajiem. Tā gaisma, ko viņš, mani mīlot, deva, iet līdzi un palīdz grūtos brīžos. Vakar, 23. decembri, saņēmu Tavu vēstuli. Tā man bija visskaistākā Ziemsvētku dāvana, tur taču stāv rakstīts, ka Tava veselība, manu mīļo puisīt, ir uzlabojusies — Tev ir labāk. Ārā tumst un tuvojas lielais, gaišais svētvakars. Būšu garā pie Tevis, būšu mīļajās, vecajās mājās, apmīļošu dārzā mīļos vecos kociņus, kas man tik daudz deva gaiša prieka, un kapsētiņā — noglāstīšu dārgās kapu kopiņas

Mēs Tevi sirsnīgi sveicinām un novēlam laimīgu jauno gadu! Tava, arvien Tevi mīlēdama, Mammiņa.»

Koliešu likteņgaitu pētīšanai daudzus gadus veltījuši Saldū dzīvojošie Harijs Veiss un viņa dzīvesbiedre Irmina Veisa. Pagaidām par citiem KOLA cīnītājiem zinu nav. Bet meklējumi turpinās.

— Mēs nedrīkstam aizmirst vakardienu. Mēs esam stipra tauta. Tāpēc Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūs nospiež uz ceļiem, — saka Harijs Veiss.

— Aug jaunā koliešu paaudze, — saka I. Veisa. — Viņi ir dzimuši Angāras upes krastos, Latvijā un citur. Viņu vecāku ciešanas sāp arī viņiem.


uz "Noziegumi pret cilvēci"