Atis Skalbergs (no grāmatas "Ar ticību Latvijas saulei")

PRETESTĪBAS KUSTĪBA “DZIMTENES SILI”
Kalpot brīvības idejai

Šī krimināllieta čekā sakopota četros biezos sējumos. Visiem dokumentiem augšējā, labajā stūrī uzraksts Soveršenno sekretno (pilnīgi slepeni). Teksti rakstīti visvairāk krievu valodā ar rakstāmmašīnu vai ķīmiskā zīmuļa violeto tinti. Visi latviešu valodā rakstītie teksti ir tulkoti krieviski.

Izmeklēšanas lietas No. 11930 — par pretpadomju darbību nacionālistiskā jaunatnes organizācijā Dzimtenes sili, rezultātā ar arhīva Nr. 2783, ņemts «uzskaitē» 1962. gadā. Vēlreiz uzspiests zīmogs: «Ņemts uzskaitē 1988. gadā». (Tas nozīmē, ka čekā šīs lietas vēlreiz pārskatītas).

Šī organizācija darbojās Alūksnē no 1946. līdz 1948. gadam. To veidoja 11 Alūksnes vidusskolas skolēni (no 14 līdz 18 gadus veci) un viens vīrs, kam jau bija 35 gadi. Viņi veidoja patriotiskus žurnālus Liesma un Avots. Žurnāla Liesma moto: «Augsim Latvijai!» — Žurnāls latviskam garam. Izdod jaunatnes organizācija”Dzimtenes sili”. Atbildīgais redaktors Dzintars. 1948. gada 31. janvārī.

Šajos žurnālos skolēni publicēja savus dzejoļus, tēlojumus, patriotiskus aicinājumus, izskaidroja padomju konstitūcijas melīgumu, cildināja pulkvedi Kalpaku un brīvo Latviju, stāstīja par cīņu ar nodevējiem, aicināja atbalstīt partizānus. Katram autoram bija segvārds.

Žurnāla Liesma veidotāji:

l.     Margarita Kļaviņa, dzim. 1931. g., segvārds «Pārsla».
2.   Zigmunds Augstkalns, dzim. 1928. g., segvārds «Teika».
3.   Visvaldis Plotnieks, dzim. 1928. g., segvārds «Dzintars».
4.   Ludis Egle, dzim. 1927. g., segvārds «Kalme».
5.       Augstkalne, dzim. 1933. g., segvārds «Ausma».
6.       Ēriks Egle, dzim. 1931. g., segvārds «Lazda».
7.       Leo Klaviņš, dzim. 1928. g.
8.     
Gunārs (Guntars?) Ūdris, dzim. 1928. g., segvārds «Atvars».
9.       Leonija Kurpnieks, dzim. 1925. g.
10. Aina Lāce, dzim. 1929. g., segvārds «Skara».
11. Kārls Hollo, dzim. 1911. g. (darbojās kā sakarnieks).
12.    Imants Eglīte, dzim. 1931. g., segvārds «Smilga».

  Visjaunākā organizācijas dalībniece Vija Augstkalne stāsta: man toreiz bija 14 gadu, kad 1947. gada oktobrī sāku darboties pretošanās kustībā “Dzimtenes sili”. Galvenais uzdevums bija izdot žurnālu. Paši rakstījām dzejoļus, stāstiņus, visu pārrakstījām žurnāla vajadzībām. Žurnāls gāja no rokas rokā un darīja savu darbu. To iespieda ar rakstāmmašīnu partizānu bunkurā.

Es sēžu Latvijas Republikas Augstākās Tiesas Rehabilitācijas nodala un lasu šīs apsūdzības. Pretošanās kustības Dzimtenes sili vadītājs bija Zigmunds Augstkalns. (1946. gadā, kad organizējās šī kustība, viņam bija 16 gadi). Viņa vadībā izstrādāja šīs organizācijas statūtus un mērķus, viņa dzīvokli notika slepenās tikšanās, te jaunieši sanama uzdevumus. Tie bija — bojāt komunistiskā režīma plakātus, portretus, izlīmēt Alūksnē pretpadomju lapiņas. Zigmunds piepelnījās, strādājot pilsētas pastā par vēstuļu šķirotāju. Te viņš atvēra vēstules, kas bija sūtītas čekai. Izrādījās, ka latviešu nodevēji ziņoja, kurās mājās mēdz iegriezties partizāni un kas viņus atbalsta.

Zigmunda māsa Vija Augstkalne saka: — Tādas vēstules brālis ņēma ārā un nodeva partizāniem, lai viņi uzmanītos. Tādā veidā brālis, ja ne izglāba, tad vismaz uz laiku paglāba viņus no iekrišanas. Zigmunds pats rakstīja pretpadomju rakstus, nodeva partizāniem svarīgu informāciju un saņēma no partizāniem pretpadomju avīzes Māras zeme un Tautas sargs. Mēs izplatījām divus žurnālus — Liesma un Avots, ko paši sarakstījām. Lielie puiši brauca uz satikšanos ar partizāniem, veda jaunākos rakstus, ko ar rakstāmmašīnu drukāja bunkurā. Šie žurnāli bija nelieli, apmēram astoņas lappuses biezi.

Man priekšā uz skolēnu burtnīcu lapām ar roku rakstīts žurnāls “Avots”. Tas iznācis 1948. gada 30. decembri. Tani publicētā I. Skaras raksta “Ir atkal aizgājis viens gads “ lappuses otrā pusē ir šāds teksts: — Šo žurnālu esmu uzrakstījusi es, Aina Lāce, ar pārveidotu rokrakstu, 1948. gada decembri. Pirmo stāstu ar parakstu I. Skara uzrakstījusi es, Lāce Aina. — Paraksts.

Šis rindas deviņpadsmit gadus vecā latviešu jauniete rakstījusi čekā 1949. gada 14. martā, kad jau bija arestēta.

Uzsaukumi un žurnāli, kas atmaskoja komunistu režīmu, tika rakstīti, lai dotu alūksniešiem apziņu, ka tauta cīnās, ka pretestība okupantiem pastāv, ka padomju vara ar meliem un demagoģiju cenšas apmuļķot tautu. Kaut arī latviešu vidū bija nodevēji, sarkano atbalstītāji, gļēvas un paklausīgas vergu dvēseles, tautas lielum lielā daļa saprata, ka jaunā padomju iekārta balstās uz varmācību, arestiem, izsūtīšanām, lai latviešu tautu paverdzinātu, pārkrievotu un iznīcinātu. Kā liecina šie žurnāli, pat skolēniem tas bija saprotams.

Komunistu sistēma izgāza milzīgus līdzekļus, lai okupētajās zemēs iznicinātu jebkuru pretošanās kustību. Alūksnē, piemēram, čekisti pamatīgi nopūlējās, kamēr tika uz pēdām latviešu patriotiem. Skolēnu rokrakstus Čekisti atrada partizānu bunkurā un pakāpeniski atšifrēja rakstītājus.

Vija Augstkalne: — Partizānu bunkuru ieņēma 1948. gada aprilī. Bet mani arestēja 1949. gada 15. februāri. Pirms tam es iestājos komjaunatnē, lai slēptu savus politiskos uzskatus. Mums čeka lika rakstīt autobiogrāfijas, lai iegūtu rokrakstus salīdzināšanai.

Šos pretošanās kustības “Dzimtenes sili “ jauniešus tiesāja Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijas karaspēka Kara Tribunāls.

Vija Augstakalne: — Tiesas prāva notika Rīgā, Kr. Valdemāra ielā. Katru atveda atsevišķi. Tikai, kad kāpu ārā no auto, redzēju pārējos apsūdzētos. Mūs pavadīja zaldāti ar durkli uz šautenes, citi stāvēja ar suņiem. Rokas mums bija uz muguras. Mūsu vidū nebija neviena nodevēja. Tiesā neviens neko nenožēloja, neviens nebaidījās. Kad pratinātāji mūs sauca , pa naktīm, tad gan baidījāmies, ka tik nepasakām ko lieku. Tagad varējām 'pateikt visu, kas uz sirds. Vislielākā tirdīšana bija par to — kāpēc nav patikusi padomju vara. To tad arī pateicām bez bailēm. Pēdējā vārdā mēs visi pateicām, ka neko nenožēlojam, ka darītu tā arī otrreiz, trešoreiz...

1949. gada 1. jūnijā Rīgā Kara Tribunāls pasludināja spriedumu: 10 kustības dalībniekiem piesprieda 25+5 gadus, diviem piešķīra 10 gadus. Visus12 apcietinātos izsūtīja.

Vija Augstkalne: — Pēc tiesas, kas ilga trīs dienas, mūs veda visus «Melnajā Bertā», un mēs sākām dziedāt — Še, kur līgo priežu meži... Tad restotajā lodziņā parādijās automāta stobrs un noskanēja pavēle: «Molčak! Budu streļaķ!»( Klusēt! Saušu!).

Mani uzreiz neaizsūtīja, noturēja Rīgas Centrālcietumā vēl pusotra gada, jo biju nepilngadīga. Centās laikam pāraudzināt.

- Vai tas viņiem izdevās?

- Nu, nekas nesanāca.

- No šīsdienas viedokļa raugoties, vai jūs nenožēlojat to darbību, ko jūs veicāt toreiz, 14,15,16 gadu vecumā?

- Nē! Darbību es nenožēloju. Toreiz citādi nevarēja, redzot visas tās nejēdzības apkārt, netaisnības, pazemojumus, kas latviešu tautai bija jāpanes un jāizjūt. Kaut arī es vēl biju bērns, brīvestības gars, kas bija man iekšā, neļāva neko darīt citādi. To, ko es darīju, es nenožēloju. Tie bija dzīves augstskolas gadi. Tie izveidoja raksturu. Nožēloju, ka jaunības sapņi nepiepildījās. Nožēloju tos, sevišķi mūsu puišus, kas nepieredzēja šo atmodas laiku, neizjuta gandarījumu, kad redzējām paceļamies mastā mūsu karogu. Lai nu cik brīvi vai nebrīvi pašreiz esam, tas cits jautājums, tomēr atmoda tāda bija. Protams, veselība mums visiem, kas no turienes atgriezās, ir sabeigta. Garīgi mēs pārnācām nesalauzti.

Izraksts no LR Augstākās Tiesas Reabilitācijas komisijas atzinuma:

“Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1990. g. 3. augusta lēmumu «Par Latvijas Republikas likuma «Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju» spēkā stāšanās kārtību», visi 12 notiesātie ir reabilitēti.”

Šodien no alūksniešiem dzīvo vidū nav vairs Zigmunds Augstkalns, Ludis Egle, Ēriks Egle, Leo Kļaviņš, Aina Lāce, Kārlis Hallo. Viņi par Latvijas brīvību atdevuši dzīvību. Ar pateicības jūtām mēs pieminam vēl dzīvos: Margaritu Kļaviņu, Visvaldi Plotnieku, Viju Augstkalni, Gunāru (Guntaru) Ūdri, Leoniju Kurpnieci, Imantu Eglīti.

Mēs pieminam visus latviešu nacionālos partizānus, zināmos un nezināmos, kritušos un dzīvos, kas dažādās Latvijas vietās cinnijās par brīvu un neatkarīgu Latviju, kas nelāva iznicināt mūsu nacionālo pašapziņu. Mūžīga pateicība latviešu patriotiem!

UZSAUKUMI

Komunisti! Ņirdzīgie velni — vēsture jums nepiedos. Nāksies atbildēt par visiem upuriem, kas gul taigā, tuksnešos un sniegos. Par tiem jums jādod atbilde, jo tos jūs iznicinājāt par to, ka viņi mīlēja brīvi un dzīvi. Jūs jūtaties vēstures virzītāji, bet esat vislielākie kavētāji. Jūs virzāt vēsturi, sabiedrības politisko un kultūras attīstību uz negatīvo pusi. Nost no ceļa, ja nē — jūs samīs uz priekšu ejoša brīvības kultūras attīstība!  Latvijas Nacionāli Patriotiskā Apvienība.

LATVIEŠU INTELIĢENCE, Turiet kristāla dzidru, brīvu un skaistu savu domu! Izkopiet savus gara un fiziskos spēkus! Jūs loti labi saprotat pašreizējo starptautisko stāvokli un redzat Padomju Savienības iekšpolitiku. Jūs redzat, kādos virzienos pašreizējie politiskie audzinātāji cenšas virzīt jūsu gara attīstību. Bet jūs arī redzat un saprotat, cik melīgu argumentāciju lieto sarkano ideju paudēji. Lūk, tāpēc esiet modri! Jums būs nākotnē liels uzdevums — vadīt latviešu tautas idejisko cīņu pret sarkanajiem varmākām. Esiet uzticīgi savai tautai un nīstiet tās naidniekus! Dievs, svēti Latviju!

TAUTIEŠI! Atminieties brīvību un savu valsti — Latviju! Neļaujiet tumšajiem elementiem satvert savos taustekļos mūsu tautu un mocīt to! Latvieši, turiet brīvu savu domu no sārtajām komunistu idejām, kuru vārdā šauj, spīdzina un aizsūta trimdā tūkstošiem cilvēku, kuri negrib pakļauties varmāku iespaidam. Tautieši! Jūs katrs redzat, kas notiek mūsu zemē. Mūsu tautu proletarizē, tas ir, padara līdzīgu pelēkajiem krieviem. Mūsu zemes sabiedriskās vadības priekšgalā izvirza visus, kas nekad citu nav domājuši, kā apkrāpt un verdzināt tautas.


uz "Noziegumi pret cilvēci"