«Dusošie
varoņi, ielejiet savu
Degošās vienības un varonības uguni
Mūsu
jaunatnes sirdis,
Lai latvju tautai augtu jauni varoņi.
Kas savu tautu izcels no
Neziņas tumsas un iznīcības,
Cels saulītē, lai tā plauktu un zeltu!»
Šis
ir rindas no Valsts Liepājas tehnikuma studentu literārā žurnāla Kursa,
kas iznāca 1946. gada oktobri un aicināja latviešu jauniešus saliedēties
kopīgā cīņā pret padomju okupantiem. Pirmais žurnāla numurs iznāca
četros eksemplāros. Tā izdevēji bija jauniešu pretošanās kustības
grupa «Kursa», kas Liepājā sāka darboties jau 1945. gadā.
Kurzemes cietoksnis
bija kritis, padomju okupantu zvērības drīz vien iepazītas. Vienam brāli
nošāva pēc kara turpat pilsētas centrā, citiem māju izlaupīja.
Neviens nebija ari aizmirsis izvešanas 1941. gada 14. jūnijā.
Ko tālāk darīt?
domāja latviešu jaunieši. Verdziski pakļauties okupantiem, pazemīgi
gaidīt, kad pašus un vecākus izsūtīs uz Sibīriju? Liepājas mežos
drosmīgi darbojās latviešu partizāni. Ļaudis baumoja, ka angļi un
amerikāņi tā «to lietu» neatstāšot, drīz sākšot karu pret
Padomju Savienību.
16 un 17 - gadīgi
puiši, kam kurzemnieku spītība un drosme bija gēnos, nolēma cīnīties,
apzinīgi, mērķtiecīgi gatavot sevi bruņotai cīņai pret okupantiem,
par kuru varmācībām un ļaundarībām toreiz runāja visa Kurzeme, visa
Latvija.
Liepājas «zilais
brīnums», kā liepājnieki bija iesaukuši čekas moku kambarus, visai
bieži pagrabos kā asiņainus malkas klučus iemeta ievainotos mežabrāļus.
Nē, latviešu garā nebija padoties! Un jaunieši meklēja domu biedrus.
'Daudzi Liepājas Politehnikuma studenti bija gatavi cīnīties par brīvu
Latviju. Tā nodibinājās pašiem sava organizācija «Kursa».
Jaunieši sāka vākt ieročus. Tos Kurzemes mežos varēja atrast. ieročus
ari zaga no krievu armijas noliktavām. Dažkārt iemainīja un
nopirka. Kā tie šauj, puiši izmēģināja jūrmalā un dažās citās
nomaļās vietās patālāk no pilsētas.
Pretošanās
kustības dalībnieki satikās konspiratīvās sanāksmēs dzīvokļos un
jūrmalā aiz slimnīcas žoga. Visi saprata, jo vairāk viņu būs, jo
stiprāki visi kopā būs. Un jaunieši centās paplašināt savējo
rindas.
Stāsta
Arnolds Šterns. «Kursas» dalībnieks, dzīvo Liepājā,
tagad ir Liepājas baptistu draudzes mācītājs.
«Saistīties
ar pretestības kustību mani izaicināja toreizējā okupācijas vara un
tās atnestā iekārta. Es vienkārši nevarēju samierināties ar to, ko
tā darīja. 1945. gada augustā apcietināja un uz 15 gadiem pēc slavenā
58. panta notiesāja manu tēvu. Palikām ģimenē trīs nepilngadīgi bērni
un māte. Jaunākajam brālim bija 10 gadi, vidējam 15. Dzīvojām
laukos. Lai izpildītu no valdības uzliktās nodevu normas piena, gaļas,
graudu u. c., kuru mums nemaz nebija, daudz kas bija jāpārdod. Tā bieži
vien pietrūka pat sausās maizītes.
Es
redzēju, ko pārdzīvoja mūsu māmuļa, nevarēdama paēdināt un apģērbt
savus bērnus. Zinot ari to, ko komunisti bija izdarījuši Baigajā gadā,
un redzot to, kas tagad ar mūsu tautu notika, es sapratu, ka komunistu mācība
man ir absolūti nepieņemama. Kad, mācoties Liepājas Politehnikumā, no
dažiem biedriem saņēmu aicinājumu iesaistīties nelegālā pretošanās
kustībā, ar prieku to arī darīju kļuvu par kursieti.
Tas
bija laiks, kad visi cerējām uz drīzām pārmainām. Mūsu uzdevums
nebija veikt kādas tiešas pretpadomju akcijas. Tas būtu bijis arī
bezcerīgi. Bet mūsu uzdevums bija meklēt, vākt ieročus, tos pārbaudīt,
sagatavot un turēt kārtībā, lai tad, ja notiktu jaunas masveida izvešanas
vai kādas cita veida vardarbības pret mūsu tautu, ar ieročiem rokās tās
būtu iespējams aizkavēt, tādā veidā mazinot mūsu tautas postu un
ciešanas. To ari sekmīgi kādu laiku darījām. Taču līdz izvešanām
netikām, t. i., mūs pievāca pirmos.
Otrs
mūsu uzdevums bija pēc iespējas možāku un stiprāku saglabāt
latviskuma garu un ticību Latvijas nākotnei, sevī un savos iespējamos
domu biedros.
Pretošanās
kustībā «Kursa» iestājās patriotiski noskaņoti jaunieši ne
tikai no Liepājas Politehnikuma, bet ari no Pedagoģiskā tehnikuma, Cīravas
meža tehnikuma, 1. vidusskolas un Lietišķās mākslas vidusskolas. Mūsu
skaits bija ap 90. iestājoties «Kursā», jaunieši deva zvērestu.
Tā teksts nav saglabājies, bet pamatdoma bija šāda: «Kursa» cīnīsies
pret latviešu apspiedējiem, boļševikiem, kas iznicina mūsu tautu.
Organizācijas mērķis ir atbrīvot Latviju un atjaunot tās valstiskumu.
Tie, kas nodos savus biedrus, tiks pasludināti ārpus likuma un iznicināti.»
Liepājas
Pedagoģiskajā tehnikumā jau darbojās cita pagrīdes organizācija ar
nosaukumu «Lāčplēsis». Tai bija līdzīgi mērķi, labi sakari
ar partizāniem mežā un iespējas dabūt ieročus. Šo kustību vadīja
Vaclavs Kambala, 4. kursa students. Abas pretošanās kustības 1947. gadā
apvienojās.
«Kursa»
izdeva ari savu žurnālu. Tas vairāk vienoja pretošanās dalībniekus.
Uzlabojās ari sadarbība ar partizānu vienību «Tēvzemes vanagi». Kustības
dalībnieki savās sanāksmēs apmainījās ar jaunāko informāciju un
vienojās ja nāksies aiziet pagrīdē, tad jāpulcējas mežā aiz
Liepājas ezera un jādodas uz CīravasDunalkas mežu masīviem. «Kursas»
sanāksmēs piedalījās Latvijas nacionālās kustības loceklis
Georgs Ziņģis, kuru kara beigu posmā Dānijā bija saņēmuši gūstā
amerikāņi un kurš atgriezās dzimtenē, lai te organizētu pretošanās
kustību. «Kursas» vadītājs bija Arvīds Eglītis. Viņa tēvs
bija ieslodzīts padomju lēģeros. Daži pretošanās kustības dalībnieki
tīšām iestājās komjaunatnē, lai uzzinātu, ko domā un plāno
sarkanie.
Kursieši
savā darbības laikā bija savākuši 6 ložmetējus, 11 automātus, 15
dažādu marku pistoles, 2 mīnmetējus, 6 šautenes, tolu ar kapselēm, 6
«faustpatronas», mīnas ar pulksteņmehānismu, signālraķetes un daudz
patronu.
1947.
gada vasaras beigās OtaņķuNīcas mežos partizānu vienība «Tēvzemes
vanagi» izcīnīja smagas kaujas ar čekistiem. Vairāki partizāni
krita, apmēram 20 partizānus apcietināja.
1947.
gada 8. septembri ari Liepājā sākās aresti. Apcietināja 31 «Kursas»
dalībnieku. Pārējiem izdevās paglābties, kaut tikai uz laiku, un pāriet
nelegālā stāvoklī. Sākās kursiešu pratināšana. Tā bija nežēlīga.
Vairāki jaunieši to neizturēja. Kad pratināja «Kursas» vadītāja
vietnieku Arni Otrupu, izmeklētājs skaidri pateica: «Zini, man šodien
nav laika ar tevi ķēpāties. Izlasi šo protokolu! Tās ir Arvīda Eglīša
atbildes.» Tur bija viss izstāstīts. Pratinātāji visvairāk bija
krievu virsnieki, rupji un nežēlīgi. Bet bija jau ari tā dēvētie
nacionālie kadri, t. i, latvieši. Tulkoja jaunākais leitnants Uzuliņš.
Viņš bija sevišķi aktīvs, kliedza, draudēja, palaida rokas, centās
visādi izkalpoties. Tāds pats bija izmeklētājs Lagzdiņš. Kad
latvietis sit latvieti, tad sāp visvairāk... Čeka ar draudiem un varmācību
centās panākt, lai daži pretošanās kustības dalībnieki parakstītos,
ka sadarbosies ar čekistiem. Robertu Jansonu (viņš tagad dzīvo
Ikšķilē, ir zemessargs) spīdzināja čekā un piedāvāja kļūt par
čekas aģentu. Solīja tēvu atbrīvot no lēģera. Šis latviešu
jaunietis atteicās kļūt par nodevēju.
Vispār
daudzi «Kursas» biedri nopratināšanās varonīgi turējās,
nepateica neviena lieka vārda. Daži tomēr «salūza», izstāstīja
vairāk, nekā prasīja, nodeva visu un visus. Kā vārdā? Kādēļ?
Jaunietis nebija dzimis nodevējs. Viņā tāpat plosījās niknums pret
okupantiem, pret tiem, kas Latvijā šāva nevainīgus cilvēkus, paņēma
viņu mantu, visu, kas latvietim svēts. Patriotiski noskaņots jauneklis
tomēr kļuva pazemīgs nodevējs. Vai tāds cilvēks var vēl paskatīties
uz Brīvības pieminekli, uz sarkanbaltsarkano karogu, klausīties mūsu
himnu Dievs, svētī Latviju.
Vai
čeka spēj nožņaugt cilvēkā sirdsapziņu? Iznīcināt cilvēku garīgi,
atstājot latvieti kangaru, cilvēkveida rumpi, kas ar savu nodevību
desmitiem cilvēku sagādā necilvēcīgas ciešanas komunistu režīma nāves
nometnēs? Tanīs, kangar, mita tavi biedri, kam varēja būt ģimenes, bērni,
bet kas aizgāja nāvē, atstājot tuviniekos neizdzēšamas sāpes, jo tās
nebeidz sūrstēt pat pēc pusgadsimta.
Arnis
Otrups, ar kuru es tikos Liepājā, noteica: «Vienu otru čeka varēja
padarīt par nodevēju, visus tomēr nekad.» Tas ir mierinājums.
Baltijas
kara apgabala tribunāls Liepājā 1947. gada 30. decembri piesprieda nāves
sodu Arvīdam Eglītim, Oļģertam Lūcim, Voldemāram Dravam, Robertam
Jansonam, Aivaram Kalējam, Oskaram Smiltniekam, Viesturam Graikstem,
Visvaldim Vilkastem, Visvaldim Domam.
Tā
kā 1947. gada vasarā uz laiku nāves sodu ļaunuma impērijā atcēla,
tad šiem notiesātajiem piešķīra brīvības atņemšanu uz 25 gadiem
katram, visas mantas konfiskāciju un tiesību zaudēšanu vēl uz 5
gadiem.
Divdesmit
vienam apsūdzētajam piesprieda 10 gadus plus vēl 5 gadus tiesību zaudēšanu,
vienam apsūdzētajam «iedeva» 5 gadus. Visiem mantas konfiskācija.
Notiesāja: Krišu Mikasu, Ojāru Vītolu, Krišu Bulovu, Voldemāru
Grasmani, Ziedoni Luiku, Alfrēdu Valciņu, Albertu Megni, Arni Otrupu,
Gunāru Radoviču, Haraldu Vērpi, Zigmundu Zvinbergu, Ar-mandu Ginteru,
Gunāru Režo, Gunāru Gūžu, Kārii Dēklavu, Hariju Jonasu, Amoldu
Grinbergu, Edgaru Baumani, Oskaru Gūtmani, Arnoldu Zviedri un
Ernestu Treimani.
Tiesā
no «pēdējā vārda» daudzi apsūdzētie atteicas. Bet Gunārs Gūža
paziņoja: «Es kā cīnītājs par brīvu un neatkarīgu Latviju
neieredzu tādus kā jūs, kas apspiež latviešu tautu.»
Arnolda
Grinbergs
pēdējie vārdi tiesā: «Es izcietīšu savu sodu, bet man žēl, ka, būdams
«Kursā», neesmu nošāvis nevienu tādu kā jūs.»
Edgars
Baumanis: «Es neatrodu vārdus, kā nosaukt šo tiesas procesu. Man
žēl, ka neesmu nošāvis nevienu tādu kā jūs.»
Tad tiesas piesēdētājs Dimants lēca augšā un blāva: «Jūs
visi tur. lēģerī sapūsit!» Sodi bija ārkārtīgi bargi, bet latviešu
jaunieši nebija morāli iznīcināti.
Notiesātie
lietu pārsūdzēja. Pagāja gandriz gads, līdz 1948. gada 7. oktobrī Rīgas
Kara tribunāls to par jaunu izskatīja un piesprieda vēl lielāku
sodu. Divdesmit vienam jaunietim, ko iepriekš notiesāja uz 10 gadiem,
piešķira 25 gadus. Notiesātie tika deportēti uz visbriesmīgākajām
Gulaga nometnēm.
Taču
ari visnecilvēcigākajās nometnēs kurzemnieku gars nebija iznīcināms.
Arnis Otrups, kas bija
ieslodzīts drausmīgajā Tengiras nometnē, stāsta:
«Tur
bija bads, ka cilvēki pašsakropļojās. Uzvilka kājās vilnas zeķes un
lēja virsū vārošu ūdeni, lai kājas noplaucētu un nebūtu jāiet
darbos. Daudziem iestājās pilnīgs spēku izsīkums.
Bijām
ievietoti tādā specnometnē, kur blakus bija japāņi, ķinieši, ungāri,
vācieši, pat spāni, itāļi; francūži, kaukāzieši, ukraiņi, vēl
citas nācijas. Cietumnieku vidū bija ziņotāji jeb stukači..
Tie pamazām sāka pazust. Viņus novāca nemanāmi. Neviens nezināja,
kur viņi palika.
Es
vēlāk tiku pārvietots uz blakus nometni Tengiru, kur 1954. gadā sākās
liela sacelšanās. Mēs izdzinām no nometnes uzraugus, savus mocītājus,
iecēlām savus streika komitejas locekļus un sākām sarunas ar čekistiem.
Viņi mēģināja mums uzbrukt. Pirmajā gājienā viņi apšāva ap 70
cilvēku. Blakus man krita slavenā Laumaņa bataljona rotas komandieris
Juris Pētersons, krita liepājnieks Vilis Rozenbergs, krita Kārlis Zīverts
no Mellužiem. Ievainoto bija daudz. Pēc 40 dienām nometnē iebruka T-34
tanki. Tiem sekoja čekas karaspēks. Apšāva ap 500 cilvēku.»
Lēģeros
aizgāja bojā trīs kursieši: Alberts Megnis (mira 21 gada vecumā),
Kārlis Dēklavs (mira 20 gadu vecumā), Zigmunds Zvinbergs
(mira 24 gadu vecumā).
Arnis
Otrups atgriezās Latvijā 1955. gadā. Citi kursieši ari apmēram ap to
pašu laiku, daudzi ar sabojātu veselību, bet garā stipri. Vairāki no
viņiem tagad strādā zemessardzē un ir atkal gatavi aizstāvēt
Latviju.
Latvijas
Augstākajā Tiesā lasu lietu Nr. 9845. Tā ir bieza, veseli 9 sējumi,
tie jānovieto divās kaudzēs, lai neapgāztos. Tā saucas «Eglīiša
Arvīda Voldemara d. grupa». Notiesāti pēc 58,-1a. un 58.-2. panta (tas
ir visbriesmīgākais pants) par dzimtenes nodevību. Šis pants skan kā
izsmiekls - jauniešus, kas dzima brīvajā Latvijā 20-tajos un 30-tajos
gados un kas ieročiem rokās gatavojās aizstāvēt savu dzimteni; soda
par dzimtenes. nodevību! Padomju okupācijas režīms, kas deportēja uz
Sibīriju desmitiem tūkstošu latviešu, kas Litenē un citur apšāva
latviešu armijas virsniekus, kas staļiniskajām represijām pakļāva
katru godīgu latviešu patriotu, ļoti vēlējās, lai bailēs un šausmās
plosītā tauta padevīgi padotos un savus slepkavas atzītu par atbrīvotājiem.
Latviešu tauta nepadevās nekad.
Nodevēji
tomēr bija ari mūsu vidū. Lasu šo krimināllietu par pretošanās kustību
«Kursa». Savus biedrus nodeva šis kustības vadītājs Arvīds
Eglītis. Viņš pakļāva drausmīgām mokām visus kursiešus. Šai lietā
saduras divas pasaules: cīnītāju, latviešu patriotu un nodevēju
pasaule," Dzimtenes mīlestība, drosme, varonība, spēja uzupurēties
un... bailes, aprēķins, gļēvulība, zemiskums. To, ko Eglitis ir stāstījis
izmeklētājiem, kursieši īsti uzzina tikai tagad, kad čekas arhīvos
var izlasīt šos nopratināšanas protokolus.
Par
spīti nodevībai, Arvīdu Eglīti notiesāja tāpat kā citus. Arī viņš
atgriezās Latvijā un mira 1963. gada 27. novembri Liepājā, kad izkrita
pa ceturtā stāva logu. Viņš tomēr nebija vienīgais vai galvenais
nodevējs. Arnis Otrups uzskata, ka viens no lielākajiem nodevējiem
bijis Vaclavs Kambala, «Lācplēša» grupas vadītājs. Viņa
nopratināšanas protokoli izņemti no lietas. Daudzu kursiešu aizdomas
saistās ar viņa vārdu. Kambala nošauts Karagandā. Tas pieder pie čekistu
«rokraksta» un apstiprina aizdomas. Nav cilvēka, nav ari liecinieka!
Savu funkciju viņš ir izpildījis. Ar to pietiek.
Čekistu
atstātās krimināllietas ir tik profesionāli nostrādātas, ka,
protams, visīstākie nodevēji vēl arvien neatklājas. Kursieši pie
šī jautājuma izzināšanas turpina strādāt.
Jautāju «Kursas»
vadītāja vietniekam Arnim Otrupam vai viņš nenožēlo, ka iestājies
pretošanās kustībā un tāpēc piedzīvojis tik daudz ciešanu.
Arnis
Otrups atbild: «Mūsu «Kursa» vēl līdz pat šai dienai nav
izjukusi. Mēs visi zēni turamies kopā. Es izvēlējos pareizo ceļu. Es
gāju par Latviju. Es esmu brīvs.» Dzīvs
ir latviešu cīnītāju gars! Dzīva ir Latvija! Aug jauni Latvijas aizstāvji,
kas nepadosies nekad. Lāsts nodevējiem!
uz "Noziegumi
pret cilvēci"