Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ar skrejlapiņām pret varu
Viesturs Sprūde

No mutes mutē ļaužu starpā padomju gados klīda runas par izkarinātiem Latvijas karogiem, neatkarības laikus atgādinošām skrejlapām, par pretpadomju uzrakstiem. Retais bija tos redzējis, taču valodas izplatījās zibenīgi. Pretestības demonstrējumi 60. – 80. gados Latvijā ir mazizzināta joma. Pie tās ķēries vēsturnieks, vēl nesen students Jānis Rimšāns.


Sagaidāms, ka nākamgad Jāņa Rimšāna bakalaura darbs "Jaunatnes pretestība komunistiskajam režīmam Latvijas PSR 1965 – 1985" piedzīvos publicēšanu Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstos, taču Jānis jau tagad piekrita dalīties savu pētījumu rezultātos.

Pretošanās gadījumi 60. – 80. gados bija stihiski, neorganizēti. Spriežot pēc vēsturnieka skatītajiem Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) slepenajiem ziņojumiem Latvijas kompartijas centrālkomitejai un citiem tā laika dokumentiem, nereti galvenie notikumu varoņi ir pusaudžu gados vai divdesmitgadnieki.

Karogi Dundagā

60. gadu beigās lielu rezonansi Latvijā radīja 1968. gada "Prāgas pavasara" notikumi Čehoslovākijā, kam klāt vēl nāca Latvijas neatkarības 50 gadu jubileja. Tad čeka pastiprināti ziņo partijas vadībai par incidentiem dažādās Latvijas pilsētās, skolās, par skrejlapu kaisīšanu, uzrakstiem uz sienām, pat skolā uz tāfeles. Kokneses vidusskolā šajā laikā parādījies uzraksts "Brīvajai Latvijai 50 gadu", bet Rīgā Altonavas ielā uz Eksperimentālās medicīnas institūta ēkas 1969. gada 13. maijā kāds uzrakstīja "Ārā padomju okupantus no Čehoslovākijas un Latvijas!". Starp citu, minētā uzraksta autoru čeka tā arī nenotvēra. Tā paša gada oktobrī Jēkabpilī Laimonis Markāns (dz. 1951. g.) un Valērijs Akks (dz. 1953. g.) ar dzēšgumijās izgrieztu burtu palīdzību dažu dienu laikā "iespieda" 54 lapiņas ar uzsaukumiem "Nost PSKP propagandu!", "Vārda un preses brīvību!", "Patstāvību Baltijas republikām!", "Ierobežot valsts iekšējo orgānu patvaļu!". Bet Līvānos naktī uz 21. oktobri Līvānu 1. vidusskolas 11. klases skolnieki izlīmēja ap 50 nacionāla satura lapiņu, netaupot pat Ļeņina pieminekli. Šajos notikumos piedalījās arī tagadējā LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte.

Sešdesmito gadu beigās Latvijas PSR VDK un tās priekšsēdētājam ģenerālim Longinam Avdjukēvičam nācās būt īpaši modriem, jo partijnieki bijuši pikti par pieaugošo "pretpadomju izlēcienu" skaitu. Saglabājies L. Avdjukēviča 1967. gada 2. decembra ziņojums Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejai par Mirušo piemiņas dienas atzīmēšanu Rīgā, liekot svecītes pie Mātes tēla Brāļu kapos, pie Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes, ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica un ģenerāļa Jāņa Baloža apbedīšanas vietām un pie "Baltajiem krustiem" Meža kapos. Notikumi risinājās 28. novembra vēlā vakarā un, pēc čekas aprēķiniem, kapus tajā laikā apmeklēja ap 70 tūkstošiem cilvēku.

"Norādītajās vietās apmeklētāji demonstratīvi iededzināja simtiem svecīšu un nolika ziedus, virknē gadījumu sarkanbaltsarkanā krāsu sakārtojumā – buržuāziskās Latvijas bijušā karoga krāsās. (..) Apmeklētāju pamatmasa sāka atstāt kapsētu apmēram 23.00, tomēr vēl pēc 24.00 tur turpināja ierasties studentu un jauniešu grupas, kuras no jauna aizdedzināja jau nodzisušās sveces pie Mātes tēla un uz buržuāziskās Latvijas darbinieku kapiem," A. Vosam un centrālkomitejas sekretāram Jurijam Rubenim ziņoja L. Avdjukēvičs. Bija aizturētie, tajā skaitā daudzi Latvijas Valsts universitātes (tagad LU) studenti, kas bija pieķerti, "liekot ziedus neparedzētās vietās" vai kārtojot sveces sarkanbaltsarkanā sakārtojumā. Pēc šā incidenta LPSR čekas vadība uzskatīja par nepieciešamu jau gadu iepriekš "sākt brīdinoši profilaktiska rakstura pasākumu izstrādi un realizāciju, lai savlaicīgi sagatavotu apstākļus, kas izslēgtu iespējas kaut kādu pretsabiedrisku darbību norisei kapsētās 1968. gada 18. un 24. novembrī". Pret visu čekisti gan nodrošināties nespēja. 1968. gada 17. novembra naktī rakstnieces Mildas Geidānes meita Biruta Geidāne Dundagas baznīcas tornī uzvilka pašrocīgi darināto sarkanbaltsarkano karogu un izkaisīja sarkanbaltsarkanā krāsā izkrāsotas skrejlapas, kurās aprakstīja, ko Latvijai nozīmē 18. novembris. "Skrejlapu nebija daudz. Kādas četras," bilst vēsturnieks. Nākamā gada 15. maijā 18 gadus vecā Biruta atkārtoja līdzīgu akciju, šoreiz izkarinot karogu pie Dundagas izpildkomitejas ēkas. Meiteni notvēra, tiesāja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un piesprieda pusotru gadu Mordvijas nometnēs.

Uz jumtiem un pastkastītēs

70. gados VDK ziņojumu straume centrālkomitejai sarūk. Kāpēc? Jānis Rimšāns pieļauj, ka VDK tad centās tādu informāciju vairāk turēt "iekšējai lietošanai". Čekisti nebija ieinteresēti par visu ziņot partijai, lai sevi nediskreditētu. Tomēr 70. gadu beigās ziņojumu daudzums pieaug atkal. "Kuldīgā bija brāļi Māris un Jānis Tilgaļi. Viņi nozaga Kuldīgas tipogrāfijā burtus un krāsu, iespieda 400 skrejlapas un vairāk nekā pusi no tām izplatīja Rīgā 1977. gada 17. novembrī, sametot pastkastītēs," stāsta vēsturnieks. Teksts aicināja svinēt Latvijas neatkarības svētkus, apmeklēt pulkveža Oskara Kalpaka pieminekli Airītēs un "turpināt viņa iesākto cīņu". Brāļus arestēja un ieslodzīja uz visai ilgiem termiņiem, jo Jānis Tilgalis izrādījās dezertējis no padomju armijas, bija vākti arī ieroči. Kopā ar Tilgaļiem darbojās kuldīdznieks Viesturs Polis-Āboliņš un G. Petrovskis. Pret pirmo iesākto krimināllietu pārtrauca, taču 1981. gadā V. Polis-Āboliņš Kuldīgā atkārtoti izplatīja skrejlapas, kuru saturs bija formulēts kā aicinājums latviešu tautai cīnīties par savu brīvību, "kamēr nav par vēlu", un atgādinājums, ka latviešu tauta pirmajā "boļševiku valdīšanas gadā zaudējusi pāri par 40 000 tautiešu". Šoreiz viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

1973. gada 1. februārī Krievijas cilmes latvietis Vladimirs Kuziks Rīgā uz Sarkanarmijas (Bruņinieku) ielas 28. nama jumta izkarināja Latvijas karogu. Karogu VEF strādnieks dažas dienas iepriekš bija dabūjis no paziņas Lolitas Ēveles, kuras ģimenē valsts simbols glabājās vēl no pirmskara laikiem. Krimināllieta liecina, ka Kuziks vēlu vakarā kāpis uz nama bēniņiem piestiprināt karogu. Pirmajā reizē tas izkāries šķībi. Tad puisis kāpis vēlreiz, lai kļūmi izlabotu. "Izmeklēšanas materiālos ir safotografēts, kā karogs nostiprināts ar virvi un ķieģeļiem," stāsta Rimšāns.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Cēsīs darbojās Zintauts Stūrmanis, kurš ar krāsu baloniņu 1977. gada 18. novembrī uzrakstīja vairākus uzsaukumus uz sienām "Nost krievus! Latvijai – 59", bet nākamajā gadā tajā pašā datumā – "Nost krievus! Latvijai – 60". Viņu notvēra un tiesāja, piespriežot divu gadu ieslodzījumu. 70. gados pastāvējušas vairākas pret padomju varu vērstas organizētas jauniešu grupas. 1970. gadā čekisti pārtrauca Cēsu 1. vidusskolas un 2. astoņgadīgās skolas 17 skolnieku grupas "Lāčplēsis" darbību. "Lāčplēša" puiši par savu mērķi izvirzīja Latvijas izstāšanos no PSRS referenduma vai bruņotas cīņas ceļā. Bija doma iesaistīt cīņā padomju armijā dienošos latviešus. Apkaimē tika vākta arī Otrā pasaules kara munīcija. Interesanti, ka pēc organizācijas likvidēšanas krimināllietu ierosināja tikai pret tās vadītāju G. Ostrovski. Ar pārējiem veica "profilaktiskas sarunas".

1977. gada oktobrī tika likvidēta jauniešu organizācija "Tēvzemei un brīvībai". Tās mērķi bija līdzīgi kā "Lāčplēsim", taču te jau pastāvēja 15 gadu darbības programma, bija savas anketas, sēžu protokoli, atribūtika. Jānis Rimšāns gan sliecas domāt, ka runa varētu būt par VDK inscenējumu, jo organizācija darbībā nebija aktīva un aizdomīgi, ka tās biedri nekādu sodu nesaņēma. Čekisti "Tēvzemei un brīvībai" vadību raksturoja kā "naivu". Atsevišķs gadījums bija tā sauktā Zilberta banda. Mārtiņa Raita Zilberta vadītā grupa vienīgā no visām veica bruņotas akcijas, lietoja vardarbību un pat mēģināja izraisīt vilciena katastrofu pie Līgatnes. 1978. gada aprīlī jaunieši nolaupīja, bet pēc tam atlaida Cēsu laikraksta "Padomju Druva" korespondentu V. Tērmani, kuru turēja aizdomās par sakariem ar VDK. Līdzīgām metodēm tajā pašā mēnesī M. Zilberts piespieda aiziet no darba izdevniecības "Liesma" vecāko redaktoru J. Sirmbārdi. Abos gadījumos tika lietoti draudi izrēķināties arī ar nolaupīto ģimenes locekļiem. Kaut arī tās darbība bija pamatota kā nacionāla cīņa pēc mežabrāļu parauga, ņemot vērā grupas teroristiskās darbības metodes, pat mūsdienās zilbertiešiem ir atteikts nacionālās pretošanās dalībnieku statuss.

Dumpīgums vai pārliecība?

Jāņa Rimšāna caurskatītie dokumenti liecina, ka 60. – 80. gados visai regulāri bija gadījumi, kad tika norauti vai sabojāti PSRS un LPSR karogi, padomju aģitācijas plakāti. Tas pats attiecas uz lapiņu kaisīšanu un uzrakstu rakstīšanu. Turklāt patriotisma demonstrējumi salīdzinoši maz gadījumos sakrita ar Latvijas vēsturē zīmīgo 11. un 18. novembri. Lielākā daļa akciju atgadījās tieši padomju svētkos – Oktobra svētkos, Uzvaras dienā, 1. maijā vai nenozīmīgos datumos. Un ne jau vienmēr pretvalstiskās darbības pamatā bija dziļa nacionālā pārliecība: "Viena daļa tur ir jauniešu naivums, vēlme izpausties, jauniešu maksimālisms, ko izrādīt, vēršoties pret varu. Var teikt, bija divas kategorijas – vieni tā izpauda savu jaunību, citi iesaistījās tajā visā ar domām." Lasot tiesu protokolos notiesāto pēdējos vārdus, Rimšāns ievērojis, ka vairākums nožēloja padarīto un solīja vairs neko tādu nedarīt. Bija bailes nokļūt noziedznieku vidē, turklāt arī pēc atbrīvošanas bija jārēķinās ar daudziem ierobežojumiem un čekas uzraudzību. Pretējs piemērs bijis LVU students Iļja Ripss. Viņš 1969. gada 13. aprīlī mēģināja pašsadedzināties pie Brīvības pieminekļa, protestējot pret padomju iebrukumu Čehoslovākijā. Pēdējā vārdā par pretpadomju propagandu apsūdzētais uzsvēra, ka rīkojies savas pārliecības dēļ un neatsakās no tā, ko izdarījis. Iļju Ripsu ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā.

Padomju gados pret režīmu vērstās akcijas tika traktētas kā kriminālnoziegums. Ja VDK uzskatīja, ka šoreiz ar pārrunām un iebiedēšanu vien iztikt nevarēs, vainīgos visbiežāk tiesāja pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. panta 1. daļas par "pretpadomju propagandu un aģitāciju". "Varēja tiesāt arī pēc 69. panta par nacionālā naida kurināšanu," saka Jānis Rimšāns. Tāds pants tika piemērots gadījumos, ja tiesājamais bija izmantojis saukļus, kas aicināja "dzīt ārā" vai "sist" krievus. Jāievēro gan, ka tā laika latviešu sabiedrībā "krievi" asociējās ar padomju režīmu un, kā to aizrādījis Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, vērsties pret "krieviem" nozīmēja vērsties pret padomju varu.

Nav noliedzams, ka tā laika varasvīri atsevišķās pretpadomju akcijas uzskatīja par neērtu faktu, taču ne jau par ko tādu, kas nopietni apdraudētu režīma stabilitāti. "Jauniešu pretošanās kustību Latvijā 60. – 80. gados nevajadzētu absolutizēt. Tā nebija ikdienas parādība. Tie bija atsevišķi notikumi, kad jaunieši pārvarēja bailes un parādīja savu attieksmi. Tā bija daļa no nevardarbīgās pretošanās, kurā iesaistījās disidenti un trimdas organizācijas," uzskata Jānis Rimšāns.
Latvijas Avize

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home