SCRIPT> function setscrollbar() { document.body.style.scrollbarShadowColor="#ff0000" document.body.style.scrollbarHighlightColor="#000000" document.body.style.scrollbarFaceColor="#000000" document.body.style.scrollbar3dLightColor="#ff0000" document.body.style.scrollbarArrowColor="#ff0000" document.body.style.scrollbarDarkShadowColor="#ff0000" } window.onload=setscrollbar

Vieda Skultāne

LAIKA UN TELPAS PIERADINĀŠANA DZĪVESSTĀSTOS

Viss, kas mums tagad atlicis, ir stāsts. Pieredzētais - tas ir aizgājis nebūtībā. Miervaldis Ozoliņš.

Mani pētījumi Latvijā saistās ar dzīvesstāstiem. Šis jēdziens, kurš it kā savieno dzīves un stāstus, pēdējā laikā ir ticis pakļauts uzbrukumiem, piemēram, P. Burdjē kādā īsā, taču nozīmīgā rakstā apgalvo, ka sociālā prasība uzlūkot dzīvi kā literatūru ir liela mēroga retoriska ilūzija. Dzīve manuprāt, ir nesakārtotu un nesaskaņotu pieredzējumu virkne. Lai atainotu dzīves kā stāstus, tām esot jāuzspiež tāda jēga, kāda tām nemaz nepiemīt. Taču jāatzīst, ka tiekšanos pēc jēgas neizvirza tikai pētnieki, lai gan vieglāk ir uzklausīt sakārtotu dzīvesstāstu. Kāpēc Latvijā stāstītāji tiecas pēc sakārtotības un jēgas? Un kāpēc tie, kuriem, kā pašiem Šķiet, neizdodas šādu sakārtotību sasniegt, apraud savu it kā bezjēdzīgo dzīvi? Es vēlētos apgalvot, ka subjektīvā vajadzība izveidot stāstu par savu dzīvi, redzēt dzīvi kā stāstu ir universāla cilvēka būtības izpausme, kas īpaši izteikta kļūst tad, ja cilvēkus ir mētājuši pasaules vēstures viļņi. Sociāli un ģeogrāfiski pārvietojumi prasa tādu individuālās dzīves trajektorijas interpretāciju, kādu neprasa pastāvības un paredzamības ilūzija.

Es izvērtēšu formas, kādās cilvēki savos dzīvesstāstos izmanto laiku un telpu, lai atklātu dzīves jēgu vai bezjēdzību. Telpas un laika norādes veido vēstījuma pamatu, bet naratīvās pieredzes lokalizācija telpā un laikā piešķir vēstījumam tā īpašo skanējumu. Parasti telpas un laika norādes vēstījumā savijas tik cieši, ka ir grūti telpu un laiku nošķirt: vieta ietekmē laika izjūtu, un otrādi - laika bridis nosaka to, kā tiek izjusta vieta. Turklāt katras vietas vai laika atmiņa norāda uz kādu citu - agrāku vai vēlāku brīdi vai vietu. Prusts savā darbā. "Žans Santils" rakstīja, ka ir jāapmeklē daudzas baznīcas, lai varētu aprakstīt, kā izskatās viena baznīca. To pašu varētu teikt par jebkura pagātnes notikuma naratīvu aprakstu. Visas vietas un laiki piešķir pagātnei noteiktu veidolu.

Laika un telpas savijums rada gan līdzības, gan kontrastus. Latviešu vēstījumi parasti atsauc atmiņā notikumus, kam raksturojumu nosaka tieši to atšķirības no iepriekšējiem laikiem un vietām. Tas savukārt rada problēmu, kā samierināt un savienot vienotā dzīvesstāstā radikāli pretējas pasaules. Viens no risinājumiem ir ceļojums, kas latviešu dzīvesstāstā visbiežāk notiek deportācijas formā (ar ceļojuma palīdzību var ļoti labi simbolizēt cilvēka pieredzi, un līdz ar to ceļojums kļūst par svarīgu dzīves metaforu). Vēstījumos par ceļojumiem iespējams nostatīt citu citai blakus atšķirīgas vietas un laikus. Sistemātiskās un mērķtiecīgi plānotās 1941. gada un 1949. gada deportācijas, kā arī atsevišķās izsūtīšanas, kas turpinājās visus pēckara gadus, iznīcināja daudzas dzīves un izšķīra ģimenes. Ir ļoti maz latviešu ģimeņu, kuras nebūtu skārušas deportācijas. Patiesi, deportāciju tēls ir kļuvis par nacionālās identitātes centrālo balstu pēcsociālistiskajā Latvijā. Iesakot raudzīties uz deportēto cilvēku stāstījumiem kā uz naratīvu paņēmienu, es nekādā ziņā nenoliedzu to šausminošo realitāti. Mans mērķis ir analizēt līdzekļus un stratēģiju, ko cilvēki izmanto, lai piešķirtu jēgu savām saraustītajām dzīvēm. Lai pārvestu latviešus uz austrumiem, tika izmantoti lopu vagoni, jo tajos varēja ievietot vislielāko cilvēku skaitu. Taču vēstījumos šie vagoni parādās ne jau savas ietilpības dēļ, bet gan kā tēli. Jo tie spēj sevī ietilpināt stāstītāju piešķirto jēgu. Tieši tāpēc, ka ar ceļojumu iespējams tik viegli simbolizēt cilvēka pieredzi, šie vagoni ir kļuvuši par galveno dzīves ceļa metaforu.

Latviešu vēstījumos tieši kontrasts starp ikdienišķu atkārtošanos un nevadāmu neprognozējamību ir pamatā daudzām telpas un laika norāžu izpausmēm. Manis pašas autobiogrāfija balstās šajā pretstatā. Bēgot no Latvijas okupācijas 1944. gadā, mana ģimene kā bēgļi ieradās Anglijā. Mūsu ģimenes vēsturi pilnīgi samezgloja bēgšana no Latvijas. Pirmsdeportāciju laiks bija maģiska pasaule ārpus laika, un šo pasauli es labi iepazinu, lai gan tas man nebija lemts tiešā pieredzē. Nedaudz mainoties, tā bija kā mēraukla, ar kuru tika salīdzināta visa mana turpmākā dzīve. Sākumā Latvijas tēls palīdzēja izgaismot angļu dzīves nesaprātīgumu, vēlāk to bieži pieminēja krīžu gadījumos, bet pēdējā laikā tas ir kā morālās skaidrības iemiesojums un atklāj visu cilvēcisko lietu pārejošo iedabu.

Stāstījumi par bērnību arī izceļ "nemainīgās" vērtības, īpaši saistot tās ar jubilejām un Ziemassvētku svinībām. Vīrieši savās bērnības atmiņās labprāt pievēršas vispārzināmiem vēstures notikumiem vai personām, turpretī sieviešu atmiņas sakņojas ģimenes dzīves cikla svinībās. Tā, piemēram, Ieva šādi atceras savu bērnību 20. gadu Rīgā:

"Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, ka viņi uzturēja garīgās vērtības... Neskatoties uz visu, tieši garīgās vērtības dzīvē ir tās svarīgākās. Un es atceros, ka svinībās man vismīļākā dāvana bija grāmata."

Skaidrīte, zemniece no Drustiem, šādi atceras Ziemassvētkus:

"Es atceros savu bērnību, bet kā gan lai es labāk to aprakstu? Mana agrā bērnība ir kā saule, kas apspīd visu turpmāko dzīvi. Tieši tāpēc, ka mani vecāki ļoti rūpējās par mums - bērniem. Iespējams, mēs nebijām turīgi, bet es spilgti atceros kādu manas dzimšanas dienas ritu bērnībā. Kad es pamodos, Ziemassvētku eglītē dega tik daudz svecīšu, cik man todien palika gadu. Un dāvana atradās līdzās."

Šāda vērtību un atkārtojošos svinību apvienošana piešķir bērnības vēstījumiem pārlaicīgu skanējumu.

Vīrieši labprāt iesaista bērnības atmiņas vēsturiskā kontekstā. Miervaldis par savu bērnību stāsta:

"Mana bērnība pagāja tieši Rīgas centrā. Es dzīvoju Vecrīgā un tieši tāpēc pārzināju Vecrīgas un visu seno celtņu vēsturi. Es ļoti, ļoti labi pazinu šis celtnes... Diemžēl māja, kurā es piedzimu, vairs tur neatrodas. To nodedzināja vācu atkāpšanās laikā."

Tālis, kurš zēna gados bijis mežabrāļu sakarnieks, arī atminas savu bērnību vēsturiskā un mitoloģiskā ietvarā:

"Es sapņoju par visu, ļoti daudz par vēsturi. Par savām bērnu dienām un par to, ko māte un tēvs man stāstīja par maniem senčiem un par Latvijas valsts veidošanu."

Protams, pastāv labi attīstīta literārā tradīcija, kurā bērnībai ir ļoti svarīga nozīme. Jo tā palīdz veidot lauku utopijas tēlu. Latvijas kontekstā svarīgāk tomēr ir paturēt prātā to, ka par notikumiem bērnībā tiek stāstīts vēlāk. Citiem vārdiem, bērnības notikumu atcerēšanos un atstāstīšanu ietekmē pēcāk notikušo notikumu pieredze. Latviešu stāstītāji attēlo savu bērnību kā piederošu ārpuslaika platoniskajai tīro un mūžīgo formu pasaulei tieši tāpēc, lai uzsvērtu kontrastu ar vēlāko notikumu haotisko vardarbību. Dažkārt tieši šādi notikumi iezīmē bērnības beigas:

"Es piedzimu lauku mājās, kuras mans vecvectēvs bija uzcēlis pirms vairāk nekā 100 gadiem. Mājai apkārt pletās liels ābeļu dārzs. Mana bērnība šeit

 "Dažkārt es "peresilku" redzu pat sapņos. Pagājušo nakti es atkal to redzēju sapnī. Es atkal esmu atpakaļ tajā "peresilkā". Tai apkārt ir saceltas skaistas mājas. Un es cenšos iekļūt vienā no tām skaistajām mājām, jo domāju kāds noteikti ielaidis mani iekšā. Un es redzu, kā es izskatos... Manas drēbes ir drausmīgas. Man mugurā ir melna fufaika (vatenis)... Un kaut kā es nevar tikt vaļā no šiem sapņiem. Nevis darba nometnes vai cietumi, bet tieši pārsūtīšanas punkti. Tas bija tik briesmīgi, ka ir palicis par murgu."

Bez šaubām, šausmīgie apstākļi - barības trūkums, aukstums un kukaiņi šo murgu pastiprināja. Tomēr cietumi noteikti nebija ne par matu labāki. Atceroties "peresilkas", vēstītāji atkal un atkal uzsver haosu, ko viņi salīdzina ar elli. Man šķiet, ka šis haoss attiecas uz telpas, laika un protams, morālo sajukumu. Cietumniekiem neviens neteica, kur viņi atrodas un uz kurieni dodas. Viņiem neierādīja, kur gulēt, un nenošķīra no citu kategoriju cietumniekiem. Politiskos cietumniekus izvietoja kopā ar slepkavām un laupītājiem. Lai arī katram cietumniekam bija nozīmēts noteikts nometnē pavadāmais laiks, valdīja pilnīga neziņa par to, cik ilgu laiku viņi pavadīs pārsūtīšanas nometnēs. Visbeidzot, cietumnieki protams, nezināja, uz kurieni viņus vedīs un kad īsti viņi nokļūs galā. Ievai paveicās, jo viņa atrada pielaidīgu sargu:

" Tur bija viens, iespējams, cilvēcīgāks un simpātiskāks sargs vai kareivis un mēs viņam pavaicājām: "Nu, uz kuriem tad mūs tik ilgi ved? Uz kurieni mūs grib nogādāt?" Viņš sacīja: "Jūs zināt, ka es nevaru jums to teikt." Tad mēs teicām: "Vai jūs saprotat, ko tas mums nozīmē, ka mēs nezinām, uz kurieni mūs ved?" Un tad viņš vienkārši atbildēja: "Uz galējiem ziemeļiem."'

Skaidrīte, kas tika vesta uz Karagandu, savas izjūtas apraksta tā:

"Vagonu vairākkārt pievienoja dažādiem vilcieniem, bet, kas tie bija par vilcieniem, kur tas notika un kā sauca staciju, mēs, protams, nevarējām saskatīt. Mēs vienkārši raudzījāmies caur logu, bet tas bija ar restēm. Mēs nevarējām neko redzēt - ne to, uz kurieni mūs ved, ne to, kādā veidā mūs ved. Un tikai pašās beigās izrādījās, ka mūs ved uz Karagandu."

Tādējādi pazīstamo bērnības vietu un laika zaudēšana, pulksteņu atdošana, laika un vietas haotiskais sajukums veido semantiskus nošķīrējus starp Latvijas un Sibīrijas telplaika pieredzēm. Vienlaikus pašu deportāciju atcerēšanās aizņem visvairāk vēstījuma laika un telpas un tāpēc reizē savieno un šķir minētās pieredzes.

Kāda zemniece šādi atceras savu ceļojumu uz Sibīriju 1947. gada aprīli: "Mēs lopu vagonos braucam 40 dienas un naktis. Nakti mūs apsargāja ar suņiem. Vagonos uz nārām mēs gulējām cieši cits pie cita kā siļķes. Man līdzi nebija nekā ēdama. Pa ceļam mums gan iedeva kaut ko ieēst. Taču dažkārt mēs iebraucām tādās Krievijas vietās, kur nebija ne maizes, ne ūdens. Bet vilciens stāv un nekust no vietas. Mēs tur bijām tikai sievietes. Jutām izsalkumu pirmo un otro dienu, bet trešajā mums gribējās vairs tikai dzert, taču arī dzeramā nebija. Un bija tikai aukstas naktis. Mēs mēdzām kasīt ar pirkstiem sarmu. Ne visas no mums sasniedza galamērķi. Mēs, vairāk pieredzējušās, izdzīvojām, bet tās jaunākās..."

Līdzīgi citiem aprakstiem, šis deportāciju apraksts ir tverts bībeliskā laika atskaites sistēmā. Jēga šeit slēpjas gan pašas deportācijas fiziskajā faktā, gan Jaunās Derības un Vecās Derības motīvos. Ebreji 40 gadus klejoja pa tuksnesi, arī Jēzus 40 dienas pavadīja tuksnesī. Tris bada un slāpju dienas atgādina trīs dienas starp krustā sišanu un augšāmcelšanos. Slāpju un siļķu pieminēšana asociējas ar etiķi, ko deva dzert krustā sistajam Kristum.

Arī mežonīga apvidus ainas ietver sevī bībeliskas intonācijas. Vairāki stāstītāji apraksta, kā tikuši izlikti no vilcieniem vietās, kur nav bijušas pat stacijas, un, ja stacija tomēr bijusi, tad bez nosaukuma un atzīmes kartē.

Maiga, kas tika izsūtīta jaunībā, šādi apraksta Sibīrijas dabu:

"Mēs gājām cauri purviem un džungļiem, kas bija pilni ar kukaiņiem. Vietā, kur mēs dzīvojām, krievi mums stāstīja, ka šeit ir tikai viena pati sādža un tai apkārt pilnīgs tukšums - taiga. Mednieki devās medībās uz vairākām nedēļām."

Sibīrijas ainava tika uztverta kā kaut kas līdzīgs cilvēkēdāju zemes dabai. To pierāda arī vārda "mūžamežs" lietojums, kad tiek aprakstīta Sibīrijas taiga. Mūžamežs ir saliktenis, veidots no vārdiem "mūžs" un "mežs". Šis vārds apvieno kā telpas, tā laika nozīmes un saista tās ar cilvēka dzīves ritējumu: Sibīrijas mežs aprij dzīves.

Tomēr Sibīrijas plašumi nav tikai neaptverami un neizzināmi, tie reize ir haotiski un neprognozējami, un to pierāda gadalaiku nomaiņas nedabiskums. Skaidrīte par savu darba nometni Intā raksta:

"Viendien mēs braucām cauri vasarai, bet jau nākamajā dienā valdīja rudens, bet trešajā - jau dziļa ziema."

Ceļojums ar vilcienu iemieso visus sajukumus laika un telpas sakarā. Šajā haotiskajā laikā un nezināmajā vietā, šajos neizpētītajos klajumos stāstītāji tomēr cenšas uzturēt savas dzīves līnijas. Pazīstamās vietas un gadskārtējo svinību laiks vairs neder ka balsti, tomēr joprojām tie veido it kā neskaidru mērauklu, ar kuras palīdzību var aptvert visu svešādo. Sibīrija izsūtījuma un ieslodzījumu stāsti padara prognozējamu un saprotamu laiku un vietas, un stāstītāji veido savu sakāmo tā sauktajā "piedzīvojumu režīmā (Bakhtin M.). Cilvēkiem pašiem ir jātiek galā svešajā vietā un laikā. Izsūtītie stāsta par nežēlīgajām pārmaiņām viņu dzīvē, ieviešot jaunu laika atskaites sistēmu. Negaidīti notikumi, sakritības, gandrīz mistiskas tikšanās raksturo šo sistēmu. Šādas tikšanās izraisa virkni atpazīšanas ainu, kuras bieži tiek izstāstītas ar tiešās runas palīdzību. Šādu notikumu gaita ir izteiktā pretrunā ar monotono darbu, kas piepildījis izsūtīto dzīves lielāko daļu. Šajā sakarā nāk prātā Gabrielas Rozentāles darbs par vācu veterāniem un atšķirībā starp 1. un 2. pasaules kara atmiņām. Nemainīgums un nekustīgums ierakumos ierobežo stāstījumu, turpretī pavēstīt par 2. pasaules kam, kur laikā notika plaša mēroga pārvietošanās, ir daudz vieglāk. Sibīrijas stās| mums atklāj ne tikai patiesībā notikušas pārvietošanās, bet arī tādas, ka tikai iedomātas, tā atgādinot P. Rikēra ideju, ka vēstījums ir patiess nevis tāpēc, ka kaut kas tiešām noticis, bet tāpēc, ka tas varējis notikt.

Tādējādi, lai gan vēstījumi ir kā liecības, to līdzvērtīgs uzdevums ir uzturēt stāstītāja identitāti. Tieši tāpēc atpazīšanas ainas atrodamas gan ieslodzīto, gan izsūtīto vēstījumos. Lai šāda atpazīšana notiktu, ir nepieciešamas maģiskas sakritības. Laiks te nav vienkārši darbības konteksts vai vide, bet gan patības uzturēšanas instruments. Šo tēzi varētu paskaidrot ar piemēru. Regīna tika izsūtīta divreiz. Otrās izsūtīšanas laikā viņai piedzima dēls. Par savu pārvietošanu nezināmā virzienā viņa raksta:

"...kāda sieviete gāja straujā soli. Mēs gājām pāri pilnīgi klajam laukam kādus trīs kilometrus, kad es ieraudzīju attālumā spīdam mazu gaismiņu. Man bija smags nesamais. Es domāju, ka vairs nevarēšu tālāk paiet; gribēju nogulties turpat zemē un nosalt, lai tad beidzot būtu miers. Bet bērns bija tik silts, mīksts un jauks, ka es turpināju kustēties aiz sievietes. Un tā mēs nonācām pie kādas mājas. Sieviete vēra vaļā durvis, un mēs gājām iekšā. Pēkšņi kāds iekliedzās: "Regīna!" Un ko jūs domājat? Sieviete, kas mani bija vedusi, paskatījās uz mani plaši ieplestām acīm. Kā tas var būt, ka kāds šai istabā sauc mani vārdā? Izrādījās, ka šeit dzīvo latviešu sieviete. kas atradusies cietumā Rīgā vienā laikā ar mani. Un, līdzko es biju ienākusi gaismā istabas vidū, tā viņa mani pazina."

Dažiem stāstītājiem viņu vientuļās un tāpēc arī dārgās identitātes izjūtu pastiprina braukšana mājās. Vilciena metafora, kas tik bieži izmantota, stāstot par deportāciju, parādās no jauna, lai spēcīgi izteiktu individuālās pieredzes dziļumu. Leopolds par savu ceļojumu mājup kopā ar 20 slimiem un ievainotiem latviešu karavīriem stāsta:

"Es eju atpakaļ pie večiem un saku: "Ko nu darīsim? Vai pievilksim jostas un brauksim tālāk līdz Rīgai vai paliksim tepat Daugavpili?" Bet zēni saka: "Nē, mēs gribam... tagad, kad mēs esam tik tālu,... mēs gribam mājās." Un tā mēs braucām no Daugavpils uz Krustpili. Gandrīz visi viņi nākuši no šim vietām, no Zemgales. Un tā cits pēc cita viņi pamazām kāpa ārā stacijās. Mēs norunājām satikties Jelgavā, vietā, kur tagad ir otrā vidusskola un kur toreiz bija vācu lazarete. Un tad... pagāja mēnesis ...es devos uz hospitāli, bet neatradu tur nevienu. Dievs vien zina, kas noticis ar katru no viņiem. Ko nu lai tagad darām?"

Citiem stāstītajiem atgriešanās notiek kādā kopīgā laika sistēmā. Mildas atgriešanās ir saistīta ar bībeliskā laika atskaites sistēmu:

"Tas bija 1950. gadā. Biļete bija par brīvu. Man bija arī nedaudz naudas. Mēs runājām latviski, jo visi bijām latvieši. Es krieviski nemācēju. Atveras nometnes vārti, un man saka, ka jāiet tur. Es eju uz kādu vagonu, bet manu biļeti tur nepieņem. Es eju uz otru, arī tur tas pats. Beidzot trešajā vagonā biļeti pieņēma. Es apsēžos tur un domāju: "Trakums, ko nu lai dara!" Vilciens sāk kustēties un tad apstājas. Atkal sakustas un apstājas. Es esmu viena pati, visas pārējās bija notiesātas vismaz uz desmit gadiem katra. Nevienai nebija tik īss termiņš kā man. Mani palaida vaļā pirmo. Tas tāpēc, ka manu vainu pierādīt nevarēja... Es valodu nepratu. Un tad es nodomāju: "Dievs! Dod man kādu pavadoni, kurš brauktu līdz Maskavai un Rīgai. Kad es nokļūšu Rīgā, es zināšu, kā tikt tālāk." Es noteikti izskatījos briesmīgi. Pie manis pienāca divi jaunekļi - krievi, protams. Viņi uz mani tā paskatījās... Es sēdēju viena pati. Tas nebija lopu vagons, tas bija pasažieru vagons. Viņi apsēdās man pretī un sāka runāties. Es saku, ka nesaprotu, bet viņi neatstājās. Viens no viņiem bija bijis Rīgā vācu laikā un zināja dažus vārdus latviski. Tā viņš saka vienu vārdu latviski, otru krieviski. Tā mēs divās nedēļās tikām līdz Maskavai. Uz Komsomoļsku mēs braucām 40 dienas un naktis, bet atpakaļ uz Maskavu es tiku 12 dienās. Maskavā jaunekļi man parādīja Rīgas vilcienu. Dievs bija uzklausījis manas lūgšanas."

Ir svarīgi, ka Milda atceras savu atpakaļceļu, kas ilgst 12 dienas, un tādējādi tas varētu asociēties ar 12 apustuļiem. Atgriešanās Latvijā notiek lielākoties kādas gadskārtas brīdī: bieži tiek pieminētas kā savas, tā radinieku dzimumdienas un vārdadienas. Tie vēstījumā ir kā punkti, kuros atgriezties no nezināmās Sibīrijas ainavas ierastajā mājvietas pasaulē.

Andreja atgriešanas Rīgā kara laikā arī pretstata ģimenes laiku bīstamajam personiskajam laikam:

"Es atceros, ka tajā dienā kristīja manas māsīcas Mirdzas bērnu un mana māte zvanīja frizierei. Visi gribēja, lai es palieku, bet man vajadzēja paspēt uz Berlīnes vilcienu... Un tā es uz kristīšanu netiku, jo, kamēr visi tai gatavojās, es biju jau vilcienā."

Nākamā mājās pārnākšana pēc ieslodzījuma Karēlijā Andrejam bija daudz grūtāka - viņš atgriezās slims un izmocīts:

"Un 30. datumā es ierados Rīgā ar Ļeņingradas vilcienu. Tā bija man vārda diena. Tas bija agrs rīts, un es atceros, ka nometu savu nūju, uz kuras visu laiku balstījos, taisni zem vagona riteņiem. Es nodomāju: "Noteikti, ka Rīgā, kur es esmu dzimis un uzaudzis, varēšu iet savām kājām." Un tā es sāku iet pa peronu it kā pilnīgi jaunām kājām."

Ģimenes svinības un gadskārtas reizē ir arī atgriešanās no bīstamā un haotiskā personiskā laika kopīgā laika atskaites sistēmā:

"Es iekāpu vilcienā, kas devās mājup. Tas bija maijā, un tad, kad es pārrados Rīgā, bija 15. datums. Es nodomāju: "15. maijs - cik brīnišķīga diena! Es atgriežos svinību dienā - tieši šodien ir manas tantes dzimšanas diena!""

Šie stāstījumi nav tikai apraksti, kuros būtu koncentrēti vēsturiski notikumi vai to ietekme uz subjektīvo pieredzi. Drīzāk tie uzrāda stratēģijas, kuras paši stāstītāji izmanto, lai saglabātu jēgu un, galvenais, sev nozīmīgu vietu pasaulē. Šāda radoša laika un telpas izmantošana ir svarīga jēgpilnas identitātes meklējumos. Vēsture, kas ir pamatā šādiem stāstījumiem, ir sadrumstalojusi laika, telpas un patības pieredzi. Tomēr, arī pastāvot šādam fragmentārismam, vēstījumi noslēdz loku un pat sasniedz zināmu vienotību. Lai gan izsūtītie latvieši, līdzīgi Paskāhi sapņotājiem, tika izrauti no laika plūduma, aizvesti uz nezināmu vietu un tādējādi nezināja, kas tad īsti viņi ir, daudziem tomēr izdevās nošķirt savu identitāti un radīt savu laika un telpas pasauli.

Mani pētījumi balstās uz Alesandro Portelli naratīvā laika lietojuma analīzi (1981). Viņš atzina, ka pastāv divi laika sakārtošanas veidi - sintagmatiskais un paradigmatiskais. Sintagmatiskais veids ir visu parasto skolas grāmatu un hroniku laiks. Šajā gadījumā laiks virzās ar vienmērīgu ātrumu un ir mērāms sakārtotās vienībās. Lielākoties tas tiek attēlots ai horizontāla vektora palīdzību. Paradigmatiskais laiks rada semantiskas, nevis līdztecības saiknes. Portelli norāda uz notikumu virkni vienā un tajā pašā parastā laika vienībā un uz to, ka daži no notikumiem tiek izcelti, bet citi - ne. Es ietu vēl tālāk un teiktu, ka naratīvo laiku neierobežo parastās laika mērvienības. Patiesībā vēstījums apvērš nepielūdzamo laika tecējumu. Cilvēka dzīves laiks rit atbilstoši iepriekš noteiktai bioloģiskai kārtībai, turpretim naratīvais laiks šo kārtību var mainīt. Šādā gadījumā vēlāk pārdzīvotais nosaka agrāk pārdzīvotā formu un veidolu. Stāstītāji, kā vienmēr, pasaka to daudz skaidrāk. Andrejs, piemēram, stāsta:

"Visa mana dzīve sastāv no maziem gadījumiem. Nav jēgas pārlēkt no viena datuma uz citu. Tomēr tieši šie mazie atgadījumi liek man domāt. Tie liek man domāt par situācijām, kurās esmu piedalījies, par to, ko esmu domājis, kā esmu rīkojies un kā izdzīvojis, - bija tas pareizi vai ne. Tas ir tāpēc, ka visa cilvēka dzīve ir atkarīga no šādām mazām lietām."

Izceļot naratīva varu pār pagātni, es iebilstu pret vispārpieņemto uzskatu, ka dzīvesstāsts ir dialoģisks vai tāds kā kopražojums. Būdama lauka pētniece, es nekad neesmu bijusi pārliecināta, ka intervija galu galā sniegs dzīvesstāstu. Iepriekš es nekad nezinu, kādu lomu man uzticēs intervējamie. Daži domā, ka es ieradīšos ar garu jautājumu sarakstu. Reiz kāda sieviete man teica: "Es domāju, ka jūs atnāksiet sagatavojusies." Viņa bija pārdzīvojusi neiedomājami vētrainu pagātni un pati nevarēja izveidot stāstu, vismaz nevēlējās tajā dalīties. Citā reizē, tikko pārkāpusi mājas slieksni, es kļuvu par vienīgo gara dzīvesstāsta klausītāju. Šādos gadījumos jebkuri plāni, ko es būtu varējusi izstrādāt, kļūtu pilnīgi nederīgi. Dzīves par stāstiem kļūst tad, kad pārtrūkst dialogs. Natālija Burgosa apgalvo, ka "dzīvesstāsts sāk risināties tikai tad, kad stāstītājs īsteno varu par personu, kas šķietami vada interviju, pilnīgi pakļaujot tās uzmanību, neitralizējot gribu, izraisot vēlmi uzzināt ne tikai par stāstījumam piemītošo loģiku, bet gan ko vairāk" (p. 17). Dzīves stāstījuma gaitā notiek varas maiņa: stāstītājs pārņem savā varā kā pagātni, tā tagadni, bet klausītāja loma sarūk līdz jēgas meklējumiem tajā, kas tiek uzklausīts.

Šī atziņa saistās ar manis uzdoto pirmo jautājumu. Vai mums ir tiesības uzskatīt dzīves par stāstiem? Vai arī mums vajadzētu (līdzīgi P. Burdjē) censties identificēt un, iespējams, vājināt "tos sociālos mehānismus, kas veicina un attaisno ikdienas pieredzes (kā vienotas un saskaņotas pieredzes) uztveri?" (p. 70). Burdjē apgalvo, ka mēs mēģinām darboties pretī varenai literārai tradīcijai, kas uzspiež šādu uzskatu. mēģinot rast atbalstu apziņas plūsmas rakstniecībā. Taču ko lai mēs darām ar stāstītajiem, kuri gaužas par iekšējās saskaņotības trūkumu savā dzīvē? Viņi varbūt ir brīvi no autobiogrāfiskās literatūras žanra visaptverošās ietekmes, bet paši jūtas pamesti.

Jebkurā gadījumā tā realitāte, par kuru runāts latviešu vēstījumos. nerada vienotību vai tonalitāti. L. Paserini raksta par neizkustināmiem dabiskajiem šķēršļiem (p. 51), par veidu, kā atsevišķas personiskas pieredzes daļas pretojas to iekļaušanai vēstījumā un nepieļauj sistematizāciju. Šajā gadījumā pastāv konflikts starp autoru un rīcības subjektu; šis konflikts rod izpausmi vēstījuma "es" pretišķībās. Stāstītāja "es" attiecas gan uz pagātnes subjektu, gan uz tagadējo vēstījuma autoru. Iespējams, ka noteikti darbības subjekta stāvokļi un ciešanas grūtāk pieskaņojas autora pozīcijai. Šāda sakarība parādās gadījumos, kad upuri pārcietuši vardarbību. Tas diezgan daudz aprakstīts holokausta sakara. L. Lengers ir pievērsies daudzām holokausta atmiņu nepilnības formām.

Latvieši, kuriem izdodas izveidot stāstu, to panāk, izvēloties un radoši apstrādājot pašu personisko un arī kultūras pagātni. Laiks un telpa tiek izmantoti un attēloti tā, lai tie kalpotu stāstītāja un stāsta interesēm. Šajā procesā pagātnes daļas, kuras stāstu nebalsta, tiek atmestas. Tā, piemēram, garie nometņu gadi tiek aprakstīti visai īsi, turpretī deportāciju nedēļas lopu vagonos aizņem diezgan daudz vietas. Daži notikumi dod iespēju veidot labākus stāstījumus nekā citi, un šajā procesā tiek nodibināta saikne ar citiem stāstījumiem. Pārfrāzējot Bārtu, var teikt, ka "tas "es", kurš stāsta stāstu, jau ir tādu tekstu daudzveidība, kuru sākotne ir zudusi".

Kopš 1991. gada arvien vairāk tiek publicēti deportēto un izsūtīto dzīvesstāsti. Plašākai publikai tie ir pazīstami kā likteņstāsti. Tie veido "žanru" tajā nozīmē, kādā to domājusi E. Tonkina: "Žanrs sniedz kodu un formu cilvēku pieredzes pārmantošanai un, pārmantojamies pats, uztur tādu pagātnes versiju, kuru cilvēki var izmantot paši pēc saviem ieskatiem." (p. 114) Tādējādi katrs izdevums rezonē ar lasītāja personisko pieredzi un ietekmē nākamos rakstītājus. Šim žanram piemīt liecības stils, taču, tāpat kā visas liecības, arī likteņstāsti ir sociālās un personiskās identitātes demonstrācija. (Naratīvā bieži tiek izmantots, lai attīstītu ne tikai individuālo, bet arī etnisko identitāti.) Likteņstāsti ir atkarīgi no etniskās identitātes naratīvās attīstības. Stāsta varonis ir latviešu nācija, un nacionālais raksturs nodrošina tās izdzīvošanu. Naratīvais "es" ("es", kas parādās stāstos) dažkārt saplūst ar latviešu kultūras varoņiem. Tādējādi šie stāsti ietekmē tiklab pagātni, kā nākotni. Latvijas Mutvārdu vēstures arhīvs savā programmā norāda uz to ļoti skaidri, izceļot saikni starp dzīvesstāstiem un kopīgas etniskās identitātes meklējumiem. M. Bahtina stindzinošais apgalvojums, ka klausītājs kļūst par runātāju, pilnā mērā sevi attaisno (p. 68). Klausītāji un runātāji apvienojas, lai radītu likteņa vēstījumus.

Vai to pašu var teikt par mutvārdu stāstiem, kas ir bijuši manu pētījumu pamatā? Pārrakstītie mutvārdu stāsti nav tik šauri un ierobežoti ar likteņstāstu stereotipiem. Šajā sakarā man palīdz Bahtina uzskatu mūsdienīgs turpinājums. P. Bruks raksta: "Ir skaidrs, ka nevar būt nekādas atšķirības starp to, ko saucam par aktieri, un to, kas ir skatītāji. Mēs visi esam viens un tas pats. Tomēr ir viena atšķirība, jo skatītāji nevar sagatavoties - viņi ir tikai sanākuši kopā. Aktieri savukārt ir sagatavojušies notikumam." (p. 84) Atšķirība starp publicētajiem un nepublicētajiem stāstiem atklājas to sagatavotības pakāpē. Stāstītāji mazāk gatavojas intervijām nekā publicēšanai. Paradoksālā kārtā mutvārdu liecību saskaņotība nāk no plašāka literāro modeļu klāsta. Dzīvesstāsti nav tikai dialoga iznākums, jo tie ietekmē iepriekšējās pārrunas ar daudziem citiem klausītājiem un stāstītājiem. Man palaimējās saklausīt šos stāstus tikai tāpēc, ka to stāstītājiem izdevās savienot savu pagātnes pieredzi no Sibīrijas izsūtījuma laikiem gan tekstuāli, gan personāli. Šajā procesā ar laiku un telpu viņi rīkojās brīvi, lai varētu radīt tādu stāstu, kurā svarīgākā nozīme piemistu viņiem.

No angļu valodas tulkojis Roberts Ķīlis

IZMANTOTĀ LITERATŪRA Bakhtin M. M. Speech Genres and Other Late Essays. - Austin, Texas: University of Texas Press; 1986. Bourdieu P. L'illusion autobiographique// Actes de laRecherche en Sciences Sociales. - 1986. - No. 62/62. - Pp. 69-72. Brook P. The Empty Space. - Harmondsworth: Penguin Books, 1990. Burgos N. Life Stories, Narrativity, and search for the self // Publications of the Research Unit for Contemporary Culture. - University of Jyvaskyla, 1988. -Vol. 9.


uz: Noziegumi pret cilvēci Latvijā   Crimes against Humanity