Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Leģions nebija "slepkavu armija"
Viesturs Sprūde

Stokholmas universitātes Baltijas studiju katedras pētnieks Kārlis Kangeris ir viens no pazīstamākajiem latviešu leģiona vēstures un arī holokausta pētniekiem. Tikko iznākušajā Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 10. sējumā publicēts K. Kangera raksts par latviešu policijas bataljonu veidošanu 1942. gadā, un mūsu saruna ar vēsturnieku ritēja tobrīd tuvās leģionāru piemiņas dienas noskaņā.

— Jaunākajā Vēsturnieku komisijas rakstu krājumā jūs rakstāt par policijas bataljonu "lielvervēšanas" akciju 1942. gada februārī —septembrī. Ar ko šī akcija ievērojama?

— Tā bija pirmā tāda veida kampaņa, kuru vācu okupācijas iestādes īstenoja atklāti. Latvijā veica plašu akciju un pat izveidoja Centrālo biroju no Berlīnes atsūtītā Latviešu zemes pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora Oskara Dankera vadībā. Tas koordinēja vervēšanu policijas bataljonos visas Latvijas mērogā. Tā bija vesela struktūra ar atbildīgajiem no Rīgas līdz pagastiem. Tur iesaistījās arī Vācijas kārtības policijas dienesta vadītājs ģenerālis Šrēders, Ostlandes pārvaldnieks reihskomisārs Loze, no Latvijas puses Veiss, Krīpēns. Citādi latviešu "pašpārvalde" bija noraidoši izturējusies pret iesaistīšanos karā vācu pusē. Akcija sākās februāra vidū ar policijas un SS virspavēlnieka ziemeļaustrumos ģenerāļa Jekelna uzsaukumu. Bija kampaņa radio, plaši raksti presē, publiskas sanāksmes. Cilvēkus vervēja pēc brīvprātības principa, piesolot tiem laikiem labu atalgojumu. Tas bija lielāks nekā strādniekam vai laukstrādniekam. Gadījumā, ja policistu iesaistītu frontē, solīja vēl papildu piemaksas. Vācieši cerēja savervēt ap 20 000 vīru. Beigās pieteicās 12 000, bet bataljonos iesaistīja 9000. Vācieši jau paši nebija gatavi lielāku bataljonu formēšanai. Trūka apģērba un bruņojuma, visādas tehniskas problēmas.

— Kāda bija propagandas kampaņā izteiktā motivācija?

— Uzsvars bija uz "cīņu pret boļševismu", "par jauno Eiropu", norādot, ka policijas bataljoni cīnīsies Austrumu frontē. Tas bija galvenais motīvs cilvēku piesaistīšanai. Latvieši jau gribēja vēl 1941. gadā veidot savas divīzijas, lai tās piedalītos cīņās vērmahta pusē un būtu kā spēks vēlākās sarunās ar vāciešiem, bet tādus plānus bloķēja. Sākotnēji "pašpārvaldei" vēl bija jāgādā policijas bataljoniem kazarmas un daļēji apģērbs, bet drīz jau tie pilnībā pakļāvās vācu administrācijai.

Runājot par motivāciju, Latgalē sava nozīme bija solītajai algai, jo tur bija daudz laukstrādnieku. Tieši Latgalē vairāk notika arī darbaspēka vervēšanas akcijas. Bet, ja palasa dokumentus, redzams, ka daudzi baidījās iesaistīties tādās akcijās, jo nevēlējās tikt aizsūtīti uz Vāciju. Būtisks faktors ir tas, ka līgumi par dienestu policijā jau tika slēgti tikai līdz 1942. gada beigām, solot, ka pēc tam dienestu varēs beigt. Daudzi cerēja, ka sapelnīs naudu un atgriezīsies mājās, lai kaut ko iegādātos. Viņus jau tajos laikos sāka saukt par "algādžiem".

— Krievijas oficiālā propaganda parasti pielīdzina policijas bataljonus leģionam, uzskatot, ka cilvēki tur bija vieni un tie paši. Tātad, ja kāds no policijas bataljona piedalījās ebreju slepkavošanā, tad pēc tādas loģikas arī leģions ir vainojams holokaustā.

— Tāda apgalvojumu ķēde ir pazīstama. Bet leģionu dibināja 1943. gadā. Un tad jau arī sarkanajai armijai var pārmest to pašu. Zināms taču, ka 1944. un 1945. gadā gūstā kritušos leģionārus mēdza ieskaitīt padomju armijas rindās. To pašu varētu teikt par amerikāņiem, kuri atsevišķus ekspertus izmantoja savu "zaļo berešu" vienību gatavošanā. Ja kādu kopumu ieskaita citā kopumā, tad tas nenozīmē, ka šis kopums atbild par citu grēkiem. Jā, tā bija vācu sistēma — iesaistīt policijas bataljonus un vēlāk arī savrupdienesta policistus leģionā, bet tam nav nekāda sakara ar to vienību pagātni. Arī slepkavas un noziedzniekus var iesaistīt armijā, bet tamdēļ jau tā nekļūst par slepkavu armiju.

— Krievijā ir izplatīta vēl viena secinājumu ķēde: ja Nirnbergas tribunāls nosodīja SS, tad tas nosodīja arī latviešu leģionu, kas skaitījās SS vienība.

— Tādi apgalvojumi ir Krievijas Ārlietu ministrijas mājaslapā februārī ievietotajā informācijā par latviešu un igauņu leģioniem, bet tur aizmirsts pierakstīt tribunāla sprieduma beigu daļu: izņemot tās personas, kas iesaistītas kā brīvprātīgie un nav nodarījušas noziegumus. Arī Vācijā nesen izdotajā grāmatā par SS trūkst šīs teikuma daļas. Tajā Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojumā stratēģija jau ir skaidra nostādīt latviešus kā fašistus. Bet ar Nirnbergas pieminēšanu viņi grib "piebraukt" Rietumu sabiedriskajai domai, sak, latvieši neatzīst Nirnbergas tribunāla lēmumu un vēl savām minoritātēm uzspiež "fašistisku" vēstures skatījumu.

— Minētajā informācijā tāpat sacīts, ka fašisms Latvijā aizsācies vēl no aizsargiem. Viņi esot 1939. gadā spiegojuši sarkanarmijas karaspēka daļas un ziņojuši par visu uz Vāciju…

— Aizsargiem Krievijas militārajos uzskatos ir īpaša pozīcija, jo, cik es saprotu, 1940. gadā PSRS armijas vadība nebija droša, vai aizsargi nepretosies. Un, otrkārt, aizsargi skaitās fašisti arī no padomju fašisma teorijas, jo atbalstīja Kārļa Ulmaņa diktatūru, kas, pēc tās pašas teorijas, bija apkarojama. Čekas krimināllietās redzams, ka pirmos apcietināja un izsūtīja tieši aizsargu vadītājus.

— Un vēl Krievijas Ārlietu ministrija apgalvo, ka 1941. gada vasarā pār Latviju pārvēlies "ebreju grautiņu vilnis".

— Vācu okupācijas drošības dienesta vadītājs Valters Štālekers rakstīja, ka vācieši kaut ko tādu gribēja organizēt. Masveida ebreju grautiņi kā politikas sastāvdaļa patiešām bija ieplānoti no vācu puses vēl pirms "austrumu karagājiena" sākuma. Bet pats Štālekers pēc tam atzina, ka Latvijā nekas nav izdevies. Nebija pamata. Vēlākā ebreju slepkavošana jau bija organizēts process. Dokumenti liecina, ka visur bija vajadzīgas vācu pavēles. Bija pat gadījumi, kad latviešu palīgpolicistus tiesāja, ja viņi bija šāvuši bez pavēles. Varbūt sodi arī nebija pārāk bargi, bet vācieši rūpējās par pavēļu sistēmas ievērošanu.

— Vai tas varētu būt tiesa, ka tādi "18. un 24. policijas bataljoni" bija nosūtīti pat uz Kaukāza reģionu? Tas tiek apgalvots tajā pašā Krievijas Ārlietu ministrijas informācijā.

— Krievijā ir visai daudz vācu laika trofeju dokumentu, bet tajā ministrijas informācijā jau nekādu pārbaudāmu atsauču nav. Es šaubos, vai bataljoni bija Kaukāzā. Cita lieta, ka no tiem, kas policijas bataljonos pieteicās 1942. gada pirmajā pusē, veidoja izlases rotu "vor besonderen verwendung" (īpašo uzdevumu rotu) 150 vīru sastāvā. To aizsūtīja uz Kaukāzu, bet tai rotai nebija tādu numuru. Par to, ko tā vienība darīja Kaukāzā, dokumentu nav. Ir atmiņu pieraksti, ka tur bija domāts veikt diversiju darbību un atbrīvot deportētos latviešus.

— Profesors Aivars Stranga saka, ka holokaustu upuru skaits Latvijā vēl padomju laikos tika ievērojami pārspīlēts. Vai arī jums savos pētījumos nācies sastapties ar tādiem gadījumiem?

— Tas jautājums ir ļoti sarežģīts. Viena no lietām, ko mēs apskatām Latvijas Vēsturnieku komisijā, saistās ar Gogoļa ielas sinagogu Rīgā. 1945. gadā Nirnbergas tribunālam gatavotajā padomju ārkārtējās izmeklēšanas komisijas pārskatā parādījās upuru skaitlis 2000. Ar gadiem šis skaitlis mainās: te tiek apgalvots, ka tik daudz cilvēku 1941. gada 4. jūlijā sadedzināja visās Latvijas sinagogās, te — ka tikai Gogoļa ielā. Pēc 1991. gada Izraēlas vēstnieks jau runā par 750 upuriem. Var pat sameklēt rakstus, kur melns uz balta uzrakstīts, ka ebreji esot sinagogā aizstāvējušies un vācieši ēku bombardējuši no lidmašīnām. Bet praktiski ir tā, ka kāds tur iekšā varēja būt, taču ebrejus neviens tur nedzina. Ja būtu jāsadzen pa visu Rīgu 2000 ebreju, tad vajadzētu skaidras pavēles un policijas spēku koncentrāciju. To visi būtu redzējuši. Turklāt kāpēc gan jāved uz sinagogu? Ebrejus taču turēja Centrālcietumā un no turienes veda uz nošaušanu Biķerniekos un citur. Daudzās publikācijās minēts, ka sinagogā iekšā bijuši 300 Lietuvas ebreji, kas tur nakšņojuši. Tad ir jautājums, kur viņi lika savus ratus un zirgus? Tiem vajadzēja stāvēt kaut kur apkārt, bet tur nekā nebija. Būtu jāpārbauda, vai un cik cilvēku galvaskausus, kaulus atraka sinagogas drupās. To visu var pārbaudīt. Ir arī tāds apgalvojums no SD puses, ka latvieši esot nogalinājuši 2000 ebreju un vāciešu nemaz tur nav bijis klāt. Tajā pašā laikā ir pašu vāciešu dokumenti, kas tam runā pretim.

— Bet kā ar padomju laikos bieži minēto Salaspils nometni? Vai tā bija vai nebija vieta, kur nacisti apzināti grūda cilvēkus nāvē? Agrāk apgalvoja, ka tur esot nogalināti 100 000 cilvēku…

— Par Salaspils nometni ir sastāstītas neiedomājamas lietas. Pat padomju enciklopēdijā rakstīja, ka katru nedēļu ieradies viens ešelons, ko iznīcināja. Patiesībā tur varēja uzturēties kādi pāris tūkstoši ieslodzīto. Nometni vācieši būvēja ebreju izvietošanai pārejas periodam. Oficiāli Salaspili sauca "Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager" (paplašinātais policijas cietums un darba, pāraudzināšanas nometne). Tur turēja arī leģionā un policijas bataljonos sodītos. Zināms, Salaspilī notika nežēlības un upuri bija, bet nometnes statusu nekad nemainīja. Vēsturnieks Marģers Vestermanis saka, ka tā bijusi koncentrācijas nometne, bet viņš nepareizi citē vācu dokumentus. Himlers savā laikā pat lika izmeklēt Salaspils lietu, jo daži tiesneši bija rakstījuši, ka tā ir koncentrācijas nometne, un viņa dienests bija neizpratnē, kā policijai var būt sava koncentrācijas nometne, ja tādas iestādes pakļāvās Centrālajai koncentrācijas nometņu pārvaldei un viņa SS aparātam. Reiha drošības dienesta galvenā pārvalde pēc tam sastādīja uz divām lapām dokumentu, kur bija definēts, kas ir Salaspils nometne, lai nebūtu pārpratumu. Vēlāk pats Himlers vēl sastādīja dokumentu, kas Salaspilī būtu jādara, lai to pārvērstu par koncentrācijas nometni. Bet Vestermanis šo dokumentu citē tā, it kā Salaspils jau būtu tāda nometne. Citādi ir ar Mežaparka ebreju geto. To pārvērta koncentrācijas nometnē. Lai dabūtu tādu statusu, vācu normas paredzēja, ka jāpastāv zināmam darba vietu skaitam, režīmam, apģērbam un nometnei jāstrādā SS labā. Latvijā nebija arī simtiem tūkstošu ieslodzīto lielu karagūstekņu nometņu. Igaunijā, Lietuvā gan.

— Vīzentāla centra direktors Efraims Zurofs nesen aizrādīja Latvijas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, ka viņa, uzstājoties konferencē Stokholmā, atļāvusies pielīdzināt komunistisko genocīdu holokaustam. Tas neesot korekti…

— Tas ir skaidrs, ka holokausta tēzes aizstāvjiem nepatīk, ja to salīdzina ar kaut ko citu. Viņi saka, ka tas relativizē, devalvē holokaustu. Bet ir jau vēl lielāki noziegumi, ko vācieši plānoja, piemēram, pret slāvu tautām. Staļina laika upuru skaits ir lielāks nekā holokaustā. Es nedomāju, ka zinātnē vajadzētu baidīties salīdzināt. Bet jāskatās arī, kādā veidā salīdzina.

— Vai jūs domājat, ka, salīdzinot holokaustu ar staļinisma noziegumiem, iespējams rietumniekiem likt aptvert komunistiskā režīma noziegumu apjomu?

— Rietumos arī diskutē par komunisma noziegumiem. Tur uzskata, ka Austrumeiropa ir sveša, tāpēc Rietumu tautām to izskaidrot pašreizējos apstākļos ir ļoti grūti. Tur nav gribas iedziļināties Austrumu likteņos. Ar ebreju jautājumu ir citādi. Tas ir ilgi skaidrots, arī ar mācībām skolā. Es pats, Rietumos dzīvodams, redzu, ka ir zināmas aprindas, kas mūsu likteņus saprot, bet ieviest to Eiropas vēstures mācīšanas sistēmā… Tas prasīs daudz laika. Vidējais zviedrs par Baltijas vēsturi nezina praktiski neko. Skolās to nemāca.

Kreisās aprindās uzskats, ka latvieši bija ebreju šāvēji un fašisti, ir visai izplatīts. Tas nāk vēl no kara laika, kad zviedru komunistu prese runāja par "baltofašistiem". Zurofam Zviedrijā ir ļoti liela auditorija.

Vēl viens arguments pret komunisma noziegumu atzīšanu ir Krievijas politika. Tā pati pilnībā nav atzinusi staļinisma noziegumus, un notiek zināma bloķēšana. Arhīvi atkal ir pusaizvērti. Pats ideālākais būtu, ja komunisma nosodīšana nāktu no Krievijas. Bet izskatās, ka ar šo jautājumu mēs turpināsim klibot. Te pārmet, ka vēstures mācību grāmatas latviešu valodā ir "fašistoīdas" un krievi no tādām nevar mācīties. Domāju, ka mācību grāmatām vēsturē visiem jābūt vienādām. Tik daudz, ka jāatrod veids, kā padarīt to stāstījumu visiem saprotamu. Bet krievvalodīgie jau negrib pat akceptēt, ka viņi šeit ieradušies sakarā ar okupāciju.

Latvijas Avīze 2004. gada 18. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home