Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Slivenko pret Latviju 
Dr. Ineta Ziemele 

Vai Cilvēktiesību konvencija attaisno bijušās PSRS militārpersonu un viņu ģimeņu palikšanu Latvijā?

Slivenko sūdzība uzcēlusi lāci no miega. Tā apliecina, ka līgumā par Padomju armijas izvešanu no starptautisko tiesību viedokļa nepietiekami precīzi noregulēts Krievijas pienākums pilnībā izvest okupācijas spēkus, uzskata profesore Ineta Ziemele

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2003.gada 9.oktobrī nolasīja spriedumu lietā Slivenko pret Latviju. Šis spriedums radīja milzīgu ažiotāžu Krievijā, to autorei bija iespēja vērot klātienē Maskavā. Krievijas eksperti un žurnālisti ziņoja, ka spriedums ir svarīga Krievijas uzvara. Krievijas plašsaziņas līdzekļi, arī pati prasītāja paziņoja, ka šis spriedums palīdzēs daudzām militārpersonu ģimenēm. Acīmredzot tika domāts, ka tagad šīs personas varēs palikt Latvijā, neraugoties uz to, ko nosaka 1994.gada Latvijas un Krievijas divpusējais armijas izvešanas līgums. Līdz ar to šis sprieduma apskats un komentārs uzmanību pievērsīs galvenajam jautājumam par militārpersonu un viņu tuvinieku tiesībām uz ģimenes dzīvi Latvijā jeb Konvencijas 8.panta piemērošanai okupācijas armijas izvešanas kontekstā.

Latvijai tipiska situācija

Slivenko lietas fabula ir pietiekami vienkārša un lasītājam jau zināma. Tatjana Slivenko iebrauca Latvijā kopā ar vecākiem vēl kā pavisam mazs bērns. Viņas tēvs bija Padomju armijas militārpersona, kas demobilizējies palika dzīvot Latvijā. Vēlāk viņa apprecas ar Padomju armijas oficieri un viņu ģimenē piedzimst meita. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un 1994.gada divpusējā Latvijas un Krievijas līguma par Padomju armijas izvešanu noslēgšanas Nikolajam Slivenko kopā ar ģimeni ir jāatstāj Latvija. N.Slivenko to arī pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pārsūdzēt izraidīšanas pavēli tomēr izdara, bet T.Slivenko ar meitu uzskata, ka viņām ir tiesības palikt dzīvot Latvijā, jo viņas ir pastāvīgās Latvijas iedzīvotājas. Latvijas imigrācijas iestāžu un T.Slivenko ar meitu starpā līdz ar to ir strīds, kuru Latvijas tiesu instances pretrunīgā procesā beigās izlemj par labu Pilsonības un imigrācijas departamentam. Izraidīšanas process arī ir visai traģisks ar prasītāju aizturēšanu nelegālo imigrantu centrā. 1999.gadā prasītājas pārceļas uz dzīvi Krievijā, kur viņas iegūst Krievijas pilsonību. Gan divpusējais līgums, gan Latvijas likumi nosaka, ka PSRS/Krievijas armijas personas, kas demobilizējās pēc 1992.gada 28.janvāra, kopā ar ģimenēm atstāj Latviju. Vienīgais izņēmums ir tajā gadījumā, ja ģimenē kāds ir Latvijas pilsonis vai arī ja militārpersona savā laikā ir iesaukta dienestā no Latvijas.

Lieta tiesā izraisa domu dalīšanos 

Jau pieņemot lēmumu par lietas izskatīšanu 2002.gada 23.janvārī lielākā daļa no prasītāju sūdzībām tika noraidīta. Palika tikai divi pamati: Konvencijas 8.panta pārkāpums atsevišķi un pārkāpums saistībā ar 14.pantu(1) un 5.pantu(2). Jāpievērš uzmanība faktam, ka sākotnēji par savu tiesību pārkāpumu sūdzējās arī bijusī militārpersona N.Slivenko. 

Spriedumā tiesa konstatēja tikai 8.panta pārkāpumu. Turklāt arī konstatētais pārkāpums ir ierobežota rakstura, tāpēc tiesnesis no Krievijas Kovlers pievieno spriedumam savas daļēji atsevišķās domas. Tomēr arī par konstatēto 8.panta pārkāpumu domas Lielajā palātā (17 tiesneši) dalījās. Ir vērts pievērst uzmanību arī šim apstāklim. Lielā palāta skata tikai tādas lietas, kas izraisa sarežģītus Konvencijas interpretācijas un piemērošanas jautājumus. Lietas fakti tika uzskatīti par tādiem. Seši tiesneši lietas apstākļos nesaskatīja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu. Vēlos vērst uzmanību uz to, ka šo tiesnešu vidū ir tādi atzīti starptautisko tiesību eksperti kā tiesas prezidents Vildhābers un tiesnesis no Vācijas Ress, kuri savos pētījumos īpašu izmanību ir pievērsuši valstu pēctecības un turpināšanās jautājumiem. Viņiem ir arī labi zināms Baltijas valstu starptautiski tiesiskā statusa jautājums, kas balstās uz valstu turpināšanās principu nelikumīgas okupācijas kontekstā.

Ko tiesa izdara un ko neizdara 

T.Slivenko sūdzība par tiesību uz privātās un ģimenes dzīves, kā arī tiesību uz mājokli (uzturēšanos Latvijā) pārkāpumu Padomju armijas izvešanas kontekstā uzceļ lāci no miega. Atzīstot, ka panākt divpusējā līguma par armijas izvešanu noslēgšanu deviņdesmito gadu sākumā bija ārkārtīgi sarežģīti, jau toreiz bija skaidrs, ka līgums paver iespējas potenciāliem Latvijas pusei nepatīkamiem tulkojumiem. Šī individuālā sūdzība apliecina, ka līgumā no starptautisko tiesību viedokļa nepietiekami precīzi noregulēts Krievijas pienākums pilnībā izvest okupācijas spēkus.(3) Slivenko lieta ir saistīta ar sarežģītu starptautisko tiesību principu piemērošanu. Tā nav vienkārši vienas valsts un indivīda attiecību jautājums, lai arī no Konvencijas viedokļa tas ir izejas punkts. Tomēr šīs Latvijas valsts un indivīda attiecības izriet no divu valstu attiecībām (vai arī to trūkuma) starptautiskā līmenī. Krievijas reakcija pēc sprieduma to skaidri nodemonstrēja. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc Krievija iesaistījās Slivenko procesā un, atbildot uz Latvijas puses argumentu, ka Slivenko izraidīšanai bija leģitīms nacionālās drošības nodrošināšanas mērķis «nelikumīgas okupācijas seku likvidēšanas» kontekstā, pamanījās tiesai paziņot — situācija Latvijā pirms 1991.gada nevar tikt uzskatīta par nelikumīgu no starptautisko tiesību viedokļa.(4) 

Ir tikai jānožēlo, ka tiesa izvairījās no iespējas tiešākā veidā komentēt situāciju Latvijā pirms 1991.gada. Tas būtu bijis pirmais šāda veida un līmeņa Latvijas okupācijas fakta novērtējums, kas vēl arvien Latvijai ir ļoti nepieciešams. Protams, komentēt tādus vai citādus pagātnes notikumus valstu attiecībās nav un nevar būt tiesas pašmērķis. Tiesa darbojas saskaņā ar Konvenciju, un šādi notikumi var nonākt tās redzeslaukā tikai tad, ja tie saistīti ar konkrētu izskatāmo lietu. Slivenko lietā okupācijas kontekstam tomēr bija primāra nozīme, jo bez tās nebūtu lietas. Var, protams, mēģināt minēt tos visdažādākos iespējamos iemeslus, kas noteica tiesas izvēli tiešā veidā nekomentēt šos notikumus, lai arī tiem bija tieša ietekme uz notikumu attīstību Slivenko lietā. Tas nebūtu bijis pirmais šāds gadījums, kad tiesa skata strīdu plašākā starptautisko tiesību kontekstā. Loizidou pret Turciju lietā tiesa sniedza savu komentāru par Turcijas armijas Kipras ziemeļu daļas de facto okupāciju, atzīstot, ka «Konvencija nevar tikt interpretēta un piemērota vakuumā».(5) Tiesa sniedz nelielu mājienu, ka Latvijas rīcība pret prasītāju «nevar tikt skatīta atrauti no konstitucionālo un starptautisko tiesību risinājumiem, kurus Latvija īstenoja pēc 1991.gada», bet, pēc tiesas domām, «ir pietiekami konstatēt, ka pēc PSRS sabrukuma bijušās PSRS armija uzturējās Latvijā, bet bija pakļauta Krievijas jurisdikcijai, kamēr gan Latvija, gan Krievija bija divas neatkarīgas valstis».(6) Šāda konstatācija no starptautisko tiesību viedokļa ir visnotaļ neapmierinoša un pat bīstama. 

Lietas būtība nav tikai tajā, kādi risinājumi tika pieņemti pēc 1991.gada. Abas šīs valstis, gan katra savā juridiskā kontekstā, 1991.gadā nebija jaunas valstis, kā tas ir, piemērām, ar bijušajām padomju republikām. Krievija turpināja atbildēt par visām PSRS saistībām un to pārkāpumiem, ieskaitot Latvijas okupāciju, kamēr Latvija bija turpinājusi pastāvēt tādā vai citādā juridiskā formā pirms un pēc 1991.gada. Tas ir tas konteksts, kuram vajadzēja atrast vietu šīs lietas skatīšanas kontekstā, jo tik tiešām šī lieta neradās vakuumā.

Papildu kontekstam par iesaistīto valstu starptautiski tiesisko statusu un tā nozīmi šajā lietā Slivenko prasība izvirza priekšplānā vēl vienu fundamentālu starptautisko tiesību principu: jebkurš starptautisko tiesību pārkāpums rada valsts atbildību un pienākumu novērst pārkāpumu un tā sekas pilnībā.(7) Okupācijas armijas izvešana ir tikai viens no elementiem, kas jāveic, lai izbeigtu okupāciju, nerunājot par okupētājas valsts atvainošanos un kompensāciju izmaksu cietušajiem. Tieši šajā kontekstā un nevis atrauti vai abstrakti ir jāskata jautājums par militārpersonu ģimenes locekļu vai tuvinieku tiesībām. Kā to tiesa atzina Loizidou lietā: «Konvencija ir jāinterpretē atbilstoši Vīnes starptautisko līgumtiesību konvencijā noteiktajām interpretācijas normām.»(8) Tas nozīmē, ka ir jāņem vērā jebkuras starptautisko tiesību normas, kas attiecas uz pusēm.

Varētu iebilst, ka Konvencijai tomēr ir savas konkrētas darbības robežas — indivīda sūdzība par Konvencijā noteikto tiesību pārkāpumu pēc Konvencijas ratifikācijas, tādēļ nav nepieciešams izvērtēt okupācijas un armijas izvešanas kontekstu. Pirmām kārtām tāds arguments neizturētu kritiku no tiesas prakses viedokļa.(9) Otrām kārtām jāšaubās, vai tiesas mērķis ir piemērot Konvenciju tādā veidā, ka tā varētu nonākt pretrunā fundamentāliem starptautisko tiesību principiem un normām, piemēram, spēka piemērošanas aizliegumam valstu attiecībās un pienākumam pilnībā atlīdzināt zaudējumus un atjaunot situāciju tādu, kāda tā bija pirms šā aizlieguma pārkāpuma.(10) Konvencija tomēr ir starptautisks līgums, kas darbojas starptautisko tiesību sistēmā, kā to tiesa pati ir vairākkārt uzsvērusi. 

Protams, tiesas primārā atbildība ir par Konvencijā noteikto cilvēktiesību efektīvu īstenošanu uz individuālo (arī starpvalstu) sūdzību pamata. Tomēr ir jāšaubās, vai pašreizējā starptautisko tiesību attīstības stadijā lēmumi, kas tiek pieņemti cilvēktiesību īstenošanas vārdā, drīkst nonākt pretrunā vismaz ar tām starptautisko tiesību normām, kas tiek uzskatītas par konstitucionālām — jus cogens — normām, piemēram, spēka un draudu lietošanas aizliegums valstu attiecībās. Attiecībā uz daudzām citām normām starptautiskajās tiesībās to īstenošana vai pārkāpums ir konkrēto divu valstu jautājums, bet atbildību par jus cogens normu īstenošanu ir uzņēmušās visas valstis un visas citas starptautiskas instances starptautiskā vai reģionālā līmenī. Līdz ar to var uzdot jautājumu, vai gadījumā spriedums Slivenko lietā nav bīstams piemērs tam, kā var mazināt šo fundamentālo starptautisko tiesību normu nozīmi un visu starptautisko instanču atbildību par to īstenošanu.(11) 

Tajā pašā laikā tiesa mēģina vismaz daļēji izsargāties no minētās potenciālās kritikas starptautisko tiesību kontekstā, tādēļ spriedums netieši, bet satur tiesas pozīciju par Latvijas okupācijas faktu. Šī pozīcija ir atrodama tiesas atziņā, ka prasītāju izraidīšanai no Latvijas bija leģitīms mērķis — nacionālās drošības garantēšana.(12) Tādējādi okupācijas seku likvidēšanas konteksts netiešā veidā spriedumā ir atzīts. Tomēr precīzāk par to runā jau minētie seši tiesneši, kā arī Igaunijas tiesnesis Maruste savās papildu atsevišķās domās. 

Tātad seši tiesneši uzsver: «…Lai arī Krievijas armijas izvešana iejaucas attiecīgo personu tiesībās uz privāto dzīvi un mājokli, šāda iejaukšanās parasti netiek uzskatīta par nesamērīgu, ņemot vērā to, ka militārpersonu dienesta apstākļi, ārvalstu armijas (autores izcēlums) militārpersonu un viņu ģimeņu klātbūtne var tikt uzskatīta, kā to arī spriedums uzsver, par neatbilstošu neatkarīgas valsts suverenitātei un nacionālo drošību apdraudoša.»(13) Tiesnesis Maruste savukārt ļoti precīzi savā papildu atsevišķā viedoklī izklāsta Latvijas okupācijas apstākļus, sākot ar Ribentropa—Molotova paktu, un sniedz to novērtējumu no starptautisko tiesību viedokļa. Maruste papildus argumentē, ka starptautiskās tiesības aizliedz okupācijas varai pārvietot civiliedzīvotājus. Tas ir kara noziegums, un Krievija ir atbildīga par šā nozieguma sekām. 

Kopumā tiesa atzīst, ka militārpersonu un viņu ģimeņu izvešana no Latvijas bija leģitīms veids, kā risināt problēmas, kuras radīja PSRS sabrukums, un ka no Konvencijas 8.panta viedokļa šajā modelī nav nekā kritizējama. Līdz ar to tiesa neattaisno bijušās PSRS militārpersonu un viņu ģimenes locekļu palikšanu Latvijā. Tādējādi var secināt: lai arī tiesas komentārs attiecībā uz kontekstu, kurā risinās Slivenko lieta, ir visnotaļ neapmierinošs no starptautisko tiesību viedokļa, tomēr vēsturiskais konteksts ir ņemts vērā.

Vai būtība ir individuālajā bīstamībā

Tiesa konstatē 8.panta pārkāpumu tajā apstāklī, ka Latvijas iestādes neizvērtēja prasītāju individuālos apstākļus, piemērojot divpusējo līgumu un attiecīgo likumu normas, nenoteica prasītāju konkrēto bīstamību valsts nacionālajai drošībai. Tieši šajā sakarā spriedumā parādās visai interesanti gan pušu, gan tiesas argumenti, no kuriem tikai daži tiks ieskicēti. Tiesa mēģina noskaidrot, vai prasītājām ir reāla saikne ar Latviju, kas ir nošķirama no laulības ar militārpersonu un kas tādējādi būtu pamats viņu 8.panta tiesību īstenošanai Latvijā. Valdības izvirzītos pretargumentus, ka prasītājas nav pietiekami integrētas Latvijas sabiedrībā un neprot latviešu valodu pietiekamā līmenī, tiesa noraida kā nepietiekami pamatotus. Tiesa uzskata, ka prasītājas ir pietiekami integrētas Latvijas sabiedrībā.(14) Tad Latvijas puses argumentu, ka Slivenko lieta tika skatīta citādi nekā citas lietas, jo prasītāja ieradās Latvijā kopā ar tēvu, kas arī bija militārpersona, tiesa saprata tā, ka T.Slivenko un meitas likteņos noteicošais bija tieši T.Slivenko tēva statuss un nevis vīra statuss. Tādējādi tiesa konstatē, ka ir pilnīgi neiespējami uzskatīt abas prasītājas par draudu nacionālajai drošībai tikai tāpēc, ka viņām ir saikne ar bijušo militārpersonu, kas ir pastāvīgais Latvijas iedzīvotājs. Arī no Latvijas puses argumenta, ka zināmā skaitā lietu tika īstenota individuālā pieeja, tiesa secināja — armijas izvešana līdz ar to nav absolūts princips. Tiesa līdz ar to secina, ka demokrātiskā valstī netika ievērots samērīguma princips un tika pārkāpts 8.pants. 

Seši tiesneši nepiekrita nedz pienākuma esamībai skatīt katru lietu individuāli ārvalsts armijas izvešanas kontekstā, nedz arī tiem elementiem, kurus vairākums uzskatīja par noteicošiem, konstatējot samērīguma principa pārkāpumu, ierobežojot 8.panta tiesības. Tiesneši uzskatīja, ka vienīgais iemesls, kāpēc T.Slivenko ar meitu atradās Latvijā, bija saistīts ar PSRS armijas klātbūtni. Tiesneši arī uzsver, ka abām prasītājām bija vienādas saiknes ar Latviju un Krieviju. Tādējādi, viņuprāt, Latvijas valsts ir ievērojusi samērīguma principu, ņemot vērā speciālo Krievijas armijas izvešanas kontekstu «pēc aptuveni piecdesmit gadu padomju klātbūtnes» Latvijā.(15) 

Tas, ka tiesa sāka aplūkot jautājumu, vai prasītājas ir pietiekami integrētas sabiedrībā, ir prakse, par kuru domas krasi dalās gan tiesā, gan komentāros par esošo tiesas praksi. Ņemot vērā milzīgās diskusijas, kas saistās ar integrācijas jēdzienu teorijā, ir grūti saprast, kā tiesas instance varētu pamatot savus lēmumus ar tik nekonkrētu un nedefinējamu jēdzienu. Tādējādi ir taisnība sešiem tiesnešiem, ka prasītājām bija tāda pati saikne jeb integrācijas pakāpe ar Krievijas sabiedrību, kā to rāda konkrēts fakts — viņu pieņemtā pilsonība. Jebkurā gadījumā integrācijas noteikšana paliek ļoti subjektīvs jautājums, kas tikai traucētu mērķim reāli un efektīvi piemērot Konvenciju, kas ir viens no Konvencijas pamatprincipiem. No sprieduma gan ir grūti izsecināt, kura no pusēm aizsāka šo argumentu par integrāciju. Kā tas parasti ir tiesu lietās, daudz ir atkarīgs no pušu argumentācijas, jo tiesa var darboties principā tikai saskaņā ar šo argumentāciju. Analizējot pieejamo materiālu Slivenko lietā, izskatās, ka puses tiesas darbu šeit nebūt neatvieglināja. Tas varētu būt iemesls tām grūtībām, ar kurām tiesa tika konfrontēta.

Kādi būtu secinājumi? 

Spriedums nešaubīgi ir jāpilda. Kopumā ņemot, spriedums nenozīmē, ka Latvijas likumi un prakse attiecībā uz divpusējā līguma īstenošanu ir fundamentāli jāmaina. Manuprāt, ir vismaz viens jautājums, par kuru Latvijas atbildīgajām iestādēm būtu nepieciešams padomāt un vienoties par turpmāko praksi. Ja ģimenē, kurai, vadoties no divpusējā līguma, būtu jāatstāj Latvija, ir bērni, kas dzimuši Latvijā, iet šeit skolā un kuriem tik tiešām arī varētu nebūt nekāda saikne ar Krieviju vai bijušajiem padomju spēkiem, tad bērnu interesēs, kā to prasa starptautiskās tiesības, lai neizjauktu viņu dabīgo vidi, izņēmumi no līguma normas varētu būt nepieciešami. Šo argumentu gan Slivenko advokāti, šķiet, neizmantoja. 

Slivenko lietas sarežģītība slēpjas arī divu starptautisko tiesību nozaru sadursmē. No vienas puses, cilvēktiesības ieņem arvien prominentāku vietu un statusu starptautisko tiesību normu un principu hierarhijā. Parādās arvien vairāk cilvēktiesību normu, kuras ir sasniegušas jus cogens statusu. No otras puses, tradicionālās starptautiskās tiesības ar valsti centrā un pamatu ANO hartā vēl arvien ir starptautiskās tiesiskās kārtības fundaments. Jautājums ir, vai, likvidējot valstu darbību nelikumības, procesā var tikt ierobežotas cilvēktiesības. Atbilde ir — var, bet kādā apjomā? Uz šo jautājumu atbilde var mainīties katrā konkrētā situācijā, un tiesā tā būs atkarīga no strīda pušu pārliecināšanas spējām. Slivenko procesā globālākā skatījumā vērojam to, ka tiesa līdzīgi kā daudzas citas starptautisko tiesību institūcijas starptautisko tiesību un pienākumu piemērošanu no valstu puses tādā formā, kas ierobežo cilvēktiesības, šodien skatīs ar lielu uzmanību un neuzticību. Šī lieta dod arī zināmu signālu Latvijas valdībai: ja jaunajā gadsimtā okupācijas seku likvidēšanas kontekstā kaut kas vēl ir palicis darāms, tas būtu paveicams agrāk un nevis vēlāk. Acīmredzot ilgi atsaukties uz Latvijas speciālo situāciju nevarēs, bet situācija okupācijas fakta un seku likvidēšanas kontekstā ir pietiekami neapmierinoša. Manuprāt, būtu nepieciešams visām atbildīgajām amatpersonām vienoties par ļoti noteiktu darbību plānu. Galu galā Krievija ir pilnā apjomā atbildīga par okupāciju un Latvijas un tās iedzīvotāju ciestajiem zaudējumiem, bet praksē nezin kāpēc līdz šādai jautājuma nostādnei, vismaz juridisku vai juridiski politisku mehānismu ietvaros, pat nav nonākts. Piemēram, Eiropas Padomes Ministru komitejā nonāks informācija par Slivenko sprieduma izpildi. Varbūt ir vērts padomāt par Latvijas atsevišķo paziņojumu pie šīs informācijas.(16) Tā ir, protams, tikai viena, pavisam neliela iespējama darbība.

1 Pants nosaka diskriminācijas aizliegumu.

2 Pants nosaka tiesības uz personas brīvību un drošību.

3 Skat. Starptautisko tiesību komisijas (ekspertu instance ANO) «Pantus par valstu atbildību par starptautiskām nelikumīgām darbībām», ANO dok. A/CN.4/SR.2675, 11.05.2001. Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmatas 3.sējums, kas iznāk gada beigās, ir pilnībā veltīts šim jautājumam.

4 Skat. sprieduma 110.punktu.

5 Skat. Loizidou pret Turciju spriedums, 28.11.1996, 19.—22., 42.—44., 52.punkts.

6 Skat. Slivenko sprieduma 111.punktu.

7 Skat. Starptautisko tiesību komisijas «Pantus par valstu atbildību par starptautiskām nelikumīgām darbībām», ANO dok. A/CN.4/SR.2675, 11.05.2001.

8 Ibid.Skat. Loizidou pret Turciju spriedums, 43.punkts.

9 Salīdzinājumam var skat. Podkolzinas pret Latviju spriedumu, 09.04.2002., kur tiesa ņēma vērā valsts attīstības vēsturiskās un politiskās realitātes vēlēšanu tiesību īstenošanā. 34.—35.punkts.

10 Skat. Starptautisko tiesību komisijas «Pantus par valstu atbildību par starptautiskām nelikumīgām darbībām», ANO dok. A/CN.4/SR.2675, 11.05.2001.

11 Šīs normas ir tikai dažas, un to attīstība starptautiskā līmenī neapšaubāmi ir bijusi ļoti sarežģīta.

12 Skat. Slivenko sprieduma 111.punktu.

13 Atsevišķā viedokļa 2.punkts.

14 Skat. Slivenko sprieduma 125.punktu.

15 Atsevišķā viedokļa 11.punkts.

16 Šajā sakarā var konsultēt Baltijas starptautisko tiesību gadagrāmatas 1.sējumu, kas veltīts Baltijas valstu okupācijas juridiskam izvērtējumam.

Dr. Ineta Ziemele, Soderbergas profesore, RJA, viesprofesore, R.Vallenberga institūts (Zviedrija) 

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home