Domu divkauja pāri uzskatu aizai
No profesora Jura Soikana sarakstes ar PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu
"Latvijas Vēstneša" rīcībā ir pilnīgs personīga arhīva eksemplārs par to, kā pēc Otrā pasaules kara padomju iestādes ietekmēja trimdas pārstāvjus, lai viņi atgrieztos Padomju savienībā. Šis personīgais arhīvs ir sarakste starp PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu (05.05.1931.03.07.1994.) un trimdinieku Juri Soikanu (12.04.1920.15.11.1995.) vēlāk mākslinieku, mākslas pedagogu, mākslas zinātnieku, filozofu esejistu, Romas akadēmijas locekli, kā arī, Atmodai sākoties, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un šo augstskolu goda doktoru. Viņš bija nopietni pievērsies mūzikas studijām. Juris Soikans pieteicis sevi arī kā dzejnieks. Saglabājies viens dzejoļu krājums, atsevišķi dzejoļi publicēti arī trimdā izdotajās dzejas antoloģijās.
Visu mūžu viņā bija sāpe par to, ka paverdzinātās Latvijas presē par viņu rakstīja kā par savas tautas ienaidnieku. PSRS vēstniecība astoņdesmito gadu beigās paziņoja, ka viņš šai valstij ir persona non grata , un vairākas reizes atteica vīzu braucienam uz Rīgu. Arī šo saraksti viņš nevienam nerādīja līdz 1995.gadam. Tikai īsi pirms aiziešanas no šīs zemes dzīves viņš vienīgo oriģināleksemplāru nodeva toreizējam mūsu līdzstrādniekam Sigizmundam Timšānam ar piebildi, ka to viņš atļauj publicēt pēc šīs sarakstes saņēmēja ieskatiem. Šogad, kad apritējusi Jura Soikana 80.dzimšanas diena, izmantojam šo atļauju. Plašs pārskats par Jura Soikana daudzveidīgo darbību publicēts "Latvijas Vēstneša" 1996.gada 10.septembra numurā (151.).
Materiālu publicēšanai piedāvājuši Rasa Lerha un Sigizmunds Timšāns.
Juris Soikans:
kāpēc esmu sakārtojis vienā atsevišķā izvilkumā tieši šo saraksti saraksti ar cilvēku, ar kuru man nav nekā kopēja, ar kuru man nav neviena kopēja vārda, no kura domām un pasaules skatījuma mani šķir nepārejama aiza?!
Varbūt taisni tāpēc, ka mums nav nekā kopēja, ka esam divu dažādu pasaules skatījumu pārstāvji un ka tas bija vienīgais gadījums, kad tik "garu" saraksti esmu vedis jau pašā tās sākumā, zinādams, ka tai nebūs jēgas, ka tā būs veltīga laika nosišana un, to izbeidzot, katrs stāvēsim tieši turpat, kur bijām sākumā. Mēs neesam paspēruši ne soli uz priekšu, nedz atpakaļ, un tomēr tai bija kāds nolūks kā kurai katrai divkaujai. Tieši tāpēc, ka esmu izgājis no tās neievainots, man likās interesanti to restaurēt un pēc uzmanīgas tās analīzes, redzēdams, ka mans pretinieks bija pieļāvis dažas taktiskas kļūdas, varbūt tās varētu saukt par pārrēķināšanos, beigās bija spiests kapitulēt tukšā retorikā beigās atgriežoties pie apgalvojumiem, ar kādiem bija iesācis, un, nespēdams pārliecinoši argumentēt, man bija jāuzskata kā neinteresants un nespējīgs atspēkot manus argumentus. Ar viņiem debatēt nav nozīmes, jo viņi nespēj loģiski pārliecināt un tāpēc turas tikai uz sarkanarmijas tankiem!
1.
Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"
Berlin, Schadowstrasse 1b
Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6Nr.52321274 1958.gada 9.oktobrī
Ļ.cien. Soikāna kgs!
Jūsu pastkartiņu saņēmu, paldies. Izbrīnējos, ka rakstāt man vācu valodā. Tā, protams, ir katra cilvēka personīga lieta, kādā valodā rakstīt, taču es personīgi allaž priekšroku dodu savai mātes valodai. Tas nu tā, starp citu.
Avīzīti "Dzimtenes Balss" Jums turpmāk piesūtīsim regulāri, kā lūdzāt. Tā iznāk divi reizes nedēļā, t.i., astoņi numuri mēnesī. Avīzi tautiešiem mēs piesūtām bez maksas.
Manā rīcībā pašlaik ir Leo Svempa gleznu reprodukciju alboms. Tā kā esat mākslinieks un Jums droši vien interesē iepazīties arī ar Padomju Latvijas mākslinieku darbiem, nosūtu Jums šo albomu. Liels gan viņš ir, bet ceru, ka līdz Jums tas nonāks. Kad to saņemsiet, esiet tik laipns un atrakstiet man, lai zinu, ka sūtījums aizgājis līdz adresātam.
Vēlu Jums daudz sekmju radošajā darbā, ar sirsnīgu sveicienu
Ž. Zakenfelds
Komitejas pilnvarotais2.
1958.gada 18.oktobrī
Saņēmu Ž.Zakenfelda man sūtīto Leo Svempa gleznu reprodukciju mapi, kāda man jau bija, tikai ar to starpību, ka Zakenfelds atsūtītai mapei bija izņēmis ievadu krievu valodā. Nolēmu Ž.Zakenfeldam atbildēt!
Keiserslautern, Nenzinoring 47
18.oktobrī, 1958.g.Cienījamais Zakenfelda kungs, no Jūsu vēstules noprotu, ka Jūs esat patiešām liels patriots, ka dodat priekšroku latviešu valodai un nevis vācu bet tad arī ne krievu...
Vispirms, lai gan Jūsu vēstule mani nemaz nepārsteidza, jo šad tad saņēmu vienu otru nesakarīgu raksta gabalu, bet, tā kā šoreiz tā ir ar parakstu, tad nolēmu Jums uz to atbildēt, neskatoties uz to, ka arī Jūsu izdomātā pastkartiņa vācu valodā ir diezgan smieklīgs triks, lai tādā veidā "atrastu iemeslu" piedāvāt man Leo Svempa mapi.
Tiešām ar prieku varu Jums teikt, ka par pakām, ko nosūtu uz Latviju vienam otram paziņam, kā pateicību esmu saņēmis ne tikai Leo Svempa mapi (kā audzēknis biju Latvijas Valsts mākslas akadēmijā), bet arī Rozentāla, Hūna, Valtera, Federa un Šķiltera monogrāfijas, izdevumu par Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas 30 gadu pastāvēšanu, latviešu marinistu darbu reprodukciju albumiņu "Latviešu tēlotāja māksla", 1956, pāris mazākus izdevumus par Kāli un Apini un vēl šo to. Man sūta no Rīgas arī "Zvaigzni", kuru tik grūti ir tur dabūt. Dažus gadus atpakaļ man tieši no redakcijas no Rīgas regulāri piesūtīja arī "Cīņu". Man bija iespējas Anglijā pie kolēģiem izšķirstīt arī "Literatūru un Mākslu" un mēnešrakstu "Karogs". Pasaules izstādē redzēju arī Eduarda Kalniņa, Vārdauna un Zemdegas darbus. To teicu, lai jums pierādītu, ka mums šeit nav nezināms, ko un kā šodien padomijā strādā latviešu mākslinieki. Un, ja Jūs, Zakenfelda kungs, domājat, ka ar avīzītes "Dzimtenes Balss" piesūtīšanu man varēsiet kaut ko vairāk pakalpot, mazliet maldāties. Esmu redzējis šo izdevumu, un man jāsaka, tas Jums nav padevies. Ja es ko vēlos saņemt no tā, kas iznāk padomijā, man atsūta mani paziņas. Arī Jūsu pretimnākšanu manam "lūgumam" sūtīt man "Dzimtenes Balsi" varējāt izdarīt vienkāršāk, vismaz nespēlējot tik apdrāztiem paņēmieniem atbildēt uz neesošām vēstulēm, bet, ja Jūs neatradāt labāka trika savai vēstulei, kā sākt bombardēt arī mani ar šiem izdevumiem, tad, atbildot uz Jūsu patriotiskām jūtām, kā vīram, kas dod priekšroku latviešu valodai, pieņemu, ka šī priekšrokas došana nav tikai valodā vien, bet arī citur. Tāpēc kā pretdāvanu labprāt piedāvāju Jums vienu savu darbu reprodukciju mapi, kas arī ir tikpat liela kā mana kādreizējā profesora Leo Svempa mape. Citiem vārdiem sakot, ja Jūs man varētu garantēt tās nonākšanu Latvijā, resp., Latvijas Mākslas akadēmijā, vai, teiksim, Latviešu mākslinieku apvienībai vai kaut vai kādam latviešu māksliniekam tieši, es Jums nekavējoties to nosūtīšu, kaut arī man pašam tā maksā DM 40, par velti. Lai apskatās kolēģi arī Latvijā, ko šeit dara un kādā veidā izdod savus darbus.
Ceru, ka Jums nekādu iemeslu šo priekšlikumu atteikt nevarētu būt, jo, ja Jūs esat uzņēmies zināmā mērā tādu kā starpnieka lomu starp Dzimteni un trimdu, tad jāpieņem, ka šim darbam nevar būt tikai vienpusīgs darbs. Ja tas tā būtu tiešām, tad tādā gadījumā Jūsu funkcijas varētu nosaukt par propagandista darbu, bet tādiem šeit netic jau kopš, Dievs zin, kāda laika.
Bet, ja Jūs liekat tik lielu svaru uz nacionālo, kā Jūs to pasvītrojat savas vēstules sākumā, tad jāpieņem, ka tādas pašas intereses Jums ir arī citos latviskās dvēseles izpausmes veidos. Šinī gadījumā es domāju arī tēlotāju mākslu. Ka viss tas, kas rakstīts un tik cildinoši par manu darbu trimdas latviešu presē, Jums nav noslēpums, to es zinu, bet es savai mapei varētu Jums pievienot arī citu zemju recenzijas, ko Jūs varētu iztulkot un nodrukāt kaut vai "Dzimtenes Balss"slejās, sak, redz, ko ir panācis latviešu mākslinieks, kā viņš popularizē latviešu tautu ārzemēs. Un tik ilgi, kamēr es vēl atrodos brīvajā pasaulē, es to varu darīt. Varbūt Jūs man varētu arī atbildēt uz jautājumu kāpēc latviešu mākslinieki negrib sevi parādīt ārzemēs? Kāpēc viņi nerīko savas izstādes Vācijā, Francijā un citur? Domāju, ka Jums šie apstākļi būtu jāzina. Domāju, ka tāda propaganda būtu daudz nozīmīgāka nekā neauglīga šeit esošo latviešu aicināšana uz svešas varas okupēto Dzimteni.
Starp citu, varbūt Jūs varēsiet dot man atbildi, kāpēc tik maz latviešu ir apmeklējuši pasaules izstādi Briselē. Es runāju ar dažiem latviešiem, kas bija ieradušies Briseles izstādē, bet tie izvairījās no atbildēm. Un es to saprotu, jo nedabūju ne ar vienu no tiem izrunāties aci pret aci. Bet Jums uz šo jautājumu nebūtu grūti dot man pārliecinošu atbildi, kāpēc pēc Latvijas okupācijas latvieši ir pārtraukuši ārzemju ceļojumus? Tad varētu savā starpā tikties arī latviešu mākslinieki.
J.Soikans
3.
Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"
Berlin, Schadowstrasse 1b
Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6Nr. 52857262 1958.gada 23.oktobrī
Cienījamais Soikāna kgs!
Jūsu vēstuli saņēmu, paldies! Liels bija mans izbrīns, uzzinot, ka pastkartiņu nebijāt sūtījis Jūs. Šai ziņā lūdzu piedošanu, kaut gan es iepriekš nevarēju zināt, ka tā nav ar Jūsu roku rakstīta.
Spriežot pēc jūsu vēstules, redzu, ka Jūs neticat nevienam vārdam, kas nāk no manis vai Komitejas. Protams, tā ir Jūsu personīga darīšana. Es esmu audzināts un mācīts ticēt cilvēkiem. Lai Jūs šoreiz tomēr ticētu un pārliecinātos, ka tādu pastkartiņu esmu saņēmis, pievienoju to šai vēstulei. (Vēstulei patiešām bija pievienota atklātne. Tai bija Keizerslauternas pasta zīmogs un vācu valodā bija rakstīts diezgan neinteliģentā rokrakstā: "Bitte schichensie Dzimtenes Balss an Kunstmaler Juris Soikans.")
Varu tikai priecāties, ka ar dzimteni sakarus neesat sarāvis un ka no saviem paziņām saņemat gan literatūru par dažādiem mākslas jautājumiem, gan arī Jūs interesējošos preses izdevumus. Ja Jums nepatīk mūsu avīze "Dzimtenes Balss", lūdzu, nelasiet, turpmāk Jums to vairs nepiesūtīšu. Nekad neesmu domājis Jūs ar to "bombardēt", kā Jūs rakstāt, nedz arī kā citādi uzbāzties. Avīzi mēs izdodam priekš tiem tautiešiem, kam interesē dzīve dzimtenē un kas vēlas uzzināt patieso stāvokli tajā. Ja kādam patīk tendencioza informācija un melu lavīnas par dzimteni, lūdzu, šim nolūkam, cik man zināms, emigrācijā iznāk pietiekamā daudzumā dažādi pretpadomju izdevumi. Tikai baidos, ka vēlāk šiem ļaudīm būs sirds pārmetumi par savu šodienas politisko aklumu.
Jūs, Soikāna kungs, man piedāvājat vienu no savu darbu reprodukcijas mapēm. Ar prieku to saņemšu. Varu Jums apsolīt un arī garantēt, ka to nosūtīšu tālāk Latvijas mākslinieku savienībai, kā Jūs to vēlaties. Ja uzskatāt par vajadzīgu, varat mapei pievienot arī minētās recenzijas, kaut es personīgi esmu radis domāt un spriest patstāvīgi, nevadoties no citu izteiktajiem spriedumiem. Īpaši tas attiecināms literatūras un mākslas laukā.
Jūs piedāvājat šīs recenzijas ievietot mūsu avīzē. Es nu nezinu, pie mums ir parasts, ka recenzijas par to vai citu darbu parasti raksta vai organizē pati redakcija nepārdrukājot tās no kāda cita izdevuma. Otrkārt, tas atkarājas arī vēl no tā, kas recenzijas rakstījis vai patiess mākslas kritiķis jeb mākslas profāns. Reiz, ja nemaldos, tas bija avīzē "Latvija", lasīju Pāvila Klāna "recenziju" par Maskavas Lielā operas un baleta teātra baleta trupas viesizrādēm Rietumvācijā ar Gaļinu Ulanovu titullomās. Padomju baletu, kurš pasaulē atzīts kā labākais un par kuru viscildenākās atsauksmes devuši gan redzamākie ASV un Anglijas, gan Beļģijas un Vācijas mākslas kritiķi, Pāvils Klāns iztēloja kā vecu grabažu, kas izmetams pār bortu. Kā redzat, emigrantu presē bieži vien uzstājas cilvēki, kam attiecīgajā jautājumā nav nekādas saprašanas vai kas savā zooloģiskā naida dēļ pret visu sociālistisko raksta tādas muļķības, par kurām pat pirmziemnieki smejas. Dieva dēļ, es neesmu redzējis Jūsu darbus, neesmu lasījis par tiem arī nopietnas recenzijas, tāpēc pagaidām spriest nevaru. Es gribēju teikt tikai to, ka latviešu emigrācijas presē ievietotie apcerējumi lielākoties ir sadomāts un sagrozīts bleķis. (Lūdzu, piedodiet man par šo neliterāro izteicienu).
Kā piemēru tam varētu minēt tos apcerējumus, kas parādījušies par Pablo Mierkalna "dzeju" , ja to par tādu vispār var saukt. Esmu lasījis viscildinošākās kritikas tā esot gandrīz vai spožākā zvaigzne pie latviešu dzejas debesīm. Bet tas taču ir galīgs absurds! Šī puiša panti pagaidām nav nekas cits kā nesakarīgs vārdu virknējums, kurus viņš nez vai pats saprot.
Jūs man jautājat, kāpēc tik maz latviešu ir apmeklējuši pasaules izstādi Briselē. Tieši cik to apmeklējuši, es nevaru zināt, bet, spriežot pēc republikas preses ziņām, to apmeklējuši vairāki tūkstoši latviešu. Kad biju jūlija mēnesī Rīgā, pats personīgi pavadīju savus paziņas ceļā uz Briseli. Viņi brauca ar kuģi "Grūzija". Tikai šai grupā vien bija ap trīs simti latviešu. Bet tādas grupas šovasar un vēl rudenī brauca vairākas.
Kas attiecas uz mākslinieku izstādēm ārzemēs, esmu ar Jums pilnīgi vienis prātis. Tā būtu ļoti laba un vērtīga lieta. Ja Jūs būtu daudzmaz sekojis padomju presei, Jūs būtu ievērojis, ka Padomju savienība allaž ir iestājusies un izvirzījusi vairākus konkrētus priekšlikumus kulturālo sakaru paplašināšanā starp valstīm. Taču Rietumvalstis ne visai šos priekšlikums atbalstījušas. Tās nezin kāpēc baidās izvērst plašus kulturālos sakarus ar Padomju savienību. Tā ka šai ziņā mūsu māksliniekus vainot nevar.
Nobeidzot atļaujiet man dažus vārdus piebilst Jūsu norādījumam vārda "albums" rakstībā. Ja būtu paskatījies uz rakstāmmašīnas, tad ievērotu, ka burti "U" un "O" tur izvietoti blakus un vēstulē minētā vārda rakstībā bija ieviesusies vienkārša korektūras kļūda. Par cik es korektors neesmu un par tādu nekad nav iznācis strādāt, šo kļūdu nepamanīju. Pārlasot uzmanīgi jūsu vēstuli, es tajā ievēroju ne tikai vienu, bet veselas 14 korektūras kļūdas un 7 rupjas gramatiskas un stilistiskas kļūdas. Taču nerakstu Jums to tādēļ, lai apšaubītu Jūsu latviešu valodas zināšanas, kā Jūs to diemžēl darījāt attiecībā uz mani, bet gan tādēļ, lai jūs saprastu, ka vienkāršā vēstulē šādi kļūdu vai burtu velniņi var gadīties it bieži. (Savā iepriekšējā vēstulē Zakenfeldam P.S. ar pildspalvu biju izdarījis piezīmi, aizrādīdams, ka "alboms" ir rusicisma iespaids jāraksta būtu ar "u". J.S.)
Jā, Soikāna kungs, es uzsveru vēl tagad, ka esmu devis vienmēr, dodu un došu arī turpmāk priekšroku savā sarakstē un sarunās ar citiem savai dzimtajai mātes valodai. Manai ausij un sirdij tā vistuvākā. Tikai nesaprotu, kāpēc Jūs tā pasvītroti vēršaties pret krievu valodu, kura ir ļoti bagāta valoda un kurā runā apmēram 150 miljoni cilvēku. Šodien tā ir kļuvusi par pasaules valodu, tāpat kā angļu, franču un citas, kurās runā lielākā daļa mūsu planētas iedzīvotāju. Es ļoti labi pārvaldu krievu valodu, protu vācu valodu un pie pirmās izdevības mācīšos arī angļu. Man personīgi nav nekādu iebildumu ne pret vienu valodu, taču sarunāties ar saviem tautiešiem svešā mēlē uzskatu par nevajadzīgu. Uz to Jums norādīju iepriekšējā vēstulē, tādēļ, ka minētā pastkartiņa bija rakstīta vāciski, bet ne jau tāpēc, ka man būtu kādi iebildumi pret valodu kā tādu.
Kas attiecas uz tiem "nesakarīgajiem rakstu gabaliem", kurus jūs it kā saņemat no mums, tad par tādiem es neko nezinu. Būtu Jums ļoti pateicīgs, ja kādu no tiem man atsūtītu lietas apstākļu noskaidrošanai.
Ar dzimtenes sveicienu
Ž.Zakenfelds
Komitejas pilnvarotais4.
Keiserslautern, 27.oktobrī, 1958.
Cienījamais Zakenfelda kungs!
Līdz šim esmu paradis izteikt savus uzskatus tā, kā domāju, tā, kā man tas liekas par pareizu, resp., esmu pieradis brīvi domāt, brīvi strādāt un brīvi kustēties un izvēlēties pats sev sabiedrību, pats noteikt par savu laiku un visu pārējo, kas saistās ar manu dzīvi un manu personu. Tas ir arī par iemeslu tam, ka es šodien atrodos Vācijā, ka es neesmu tāļāk emigrējis uz USA vai kur citur, bet arī iemesls tam apstāklim, kāpēc biju izšķīries par dzimtenes atstāšanu. Tas nenozīmē, ka man nesāp sirds, staigājot svešumā, bet visiem zināmu notikumu dēļ 1940.gadā Latvijā, otrreiz nokļūt kādas ideoloģijas diktatūrā, resp., personīgā nebrīvībā, man nebija nekādas intereses. Šeit mani neviens nespiež domāt, strādāt vai izteikties tā, kā tas būtu patīkami kaut vai pašreiz pie stūres esošai CDU valdībai Vācijā. Tas pats būtu, ja šeit valdību pārņemtu savās rokās SPD vai kāda cita partija. Šeit katram cilvēkam ir tā minimālā brīvība, kas viņam pilnīgi brīvi ļauj izšķirties piedalīties politiskajā dzīvē vai ne. Ja viņš jūtas "aicināts" kāpt uz mucas un aģitēt par kādu ideju, tad viņš zin, ka to arī viņš drīkst, kaut arī viņam nerastos neviena piekritēja. Es pats personīgi Londonā esmu dzirdējis Haidparkā tādus runātājus, kas nereti vēršas pret pastāvošo monarchiju. Gadās, ka tādu vīru monarchijas piekritēji labprāt noklusinātu ar dūrēm tak Lielbritānijas karaliskā policija tūliņ gādās par to, lai runātājs pret pastāvošo valsts iekārtu tiktu aizsargāts, jo viņam ir dota un arī garantēta personas, resp., domu un runas brīvība.
Man liekas, ka būtu velti runāt par to, kā līdzīgs atgadījums beigtos laimīgajā Padomju savienībā. Tādu personīgu brīvību, par kuru garantē tikai vienas partijas ideoloģija, kā liekas, nevarēs nosaukt par personas brīvības neaizskaramību, bet gan par šķiru diktaturu, kur mazākums uzkundzējies vispārībai. Cik tādā zemē cilvēks var brīvi justies, liekas, Jums, kas dzīvojat Berlīnē, nebūs noslēpums. Vai Jūsu uzskati par cilvēku masveidīgu bēgšanu no austrumiem uz rietumiem var izskaidrot arī citādi?!
Cik man zināms, rietumos nepastāv komiteja "par atgriešanos dzimtenē", tak "atgriešanās" brīvībā ir tik liela, ka rietumu Vācijai tā jau sagādā galvas sāpes nelaimīgo izvietošanā. Nedomāju, ka šie simti tūkstoši nāk uz šejieni, Jūsu vārdiem runājot, "politiskā akluma sisti" (un vispāri, kas tas par izteicienu!? Ias nozīmē tikai to: kas nedomā tā kā es, tas ir politiski akls, jo kā gan, otru personu respektējot viņas domāšanā un spriedumos, varētu lietot šādu izteicienu? Jau tas vien norāda, ja pie jums pastāv jēdziens par politisko aklumu, nav respekta un līdz ar to cieņas pret otra cilvēka brīvo gribu un pārliecību!).
Turpretim jums tāda komiteja par atgriešanos dzimtenē ir, kā redzams, nepieciešama un jūtas laimīga, ka tai izdodas vienu vai otru cilvēku pārliecināt, ka nu vairs nav tā, kā tas bija agrāk, un galvenais, ka drīz dzīves apstākļi būs pat labāki nekā rietumu plutokratu un kapitālistu valstīs (skat. vienu no pēdējām Chruščeva runām). Ar cik lielu pompu Jūsu avīzēs atspoguļojās Reitera izšķiršanās par atgriešanos uz Latviju, esmu pārliecināts jau šodien, ar tikpat lielu noklusēšanu viņa ceļš, pie tam labprātīgi, drīz vien jau vedīs uz kādu no draudzīgām republikām Krievijas austrumos. Šī došanās brīvā gribā no Latvijas uz Sibīriju, Kazahstanu un citur nav vis atsevišķās personas brīvības izpausme, bet gan zināmas partijas diktētā masu spontānā izpausme, ar kādu arī es pats esmu bijis spiests iziet Rīgas ielās ar mums jau nez no kurienes atvestiem gataviem plakātiem un saukļiem: "Mēs prasam pievienošanos padomju savienībai!" Toreiz strādāju Rīgas stacijā, un mums, kaut arī bijām stundu maksas strādnieki, par "spontāno" iziešanu Rīgas ielās samaksāja pilnu algu.
Protams, tā ir katra cilvēka sirdsapziņas lieta, pie kādas partijas viņš pieder, nodarbojas ar polītiku vai ne, tak varmācību uzskatīt par brīvību varēs tikai tāds, kam laikam nav diez cik daudz tā, ko sauc par p r ā t u!
Pie šī paša: taisni vienā un tanī pašā laikā, kad padomju avīzes nevarēja beigt cildināt Reitera izšķiršanos par atgriešanos uz Latviju, Dr. L.Zariņu, kas arī bija izšķīrusies par dzīves vietas maiņu, lamāja par nodevēju, un nešaubos, ja viņai par šo izdevušos eksperimentu brīvības izvēlē būtu piespriesti parastie 25 gadi! Bez tam jūs rakstāt, ka no Latvijas uz Briseli bija ieradušies apmēram 2000 cilvēku, Jūs sajaucat vietu, no kurienes šie 2000 bija nākuši. Tik ilgi, kamēr kādas lietas un kā tas padomijā pieņemts notiek pēc plāna un grafika, kur brīvajai pasaulei nav iespēju kontrolēt vai pārliecināties par skaitļu un procentu pareizību, varētu ticēt vai neticēt, katram ir zināmi padomju sasniegumi. Bet šeit, kur visi dati ir pieietami vispārības ieskatiem, Jūsu 2000 apmeklētājus Briselē laikam gan neuzrādīs. Par to Jūs varat oficiāli pārliecināties pasaules izstādes statistiskajos datos par apmeklējumiem no visas pasaules. Esmu personīgi noklausījies pirms mēneša kāda vācu reportiera sarunu ar padomju paviljona vadītāju, kurā arī tika minēti kuģi ar tūristiem no padomijas vispāri un nevis no Latvijas, Igaunijas vai kādas citas pašreiz okupētas valsts, un uz reportiera jautājumu, konkrēti cik kuģu un cik katrā bija cilvēku, vadītājs minēja ap 3000 cilvēku. Uz to reportieris nenoliedzami atbildēja ar diezgan sarkastisku piezīmi, ka pēc visa redzētā un no stenda vadītāja dzirdētā par zemi, kur cilvēks ir tik laimīgs un tik brīvs, apmeklētāju skaits stāsta pretējo. Pie tam personīgā sarunā viens no inženieriem VEF stendā, kurš bija no Rīgas un katrā ziņā arī nenoliedzams savas iekārtas kārtīgs pārstāvis, izteicās, ka gandrīz vai katrs latvietis, kas nāca no Zviedrijas, Vācijas, Anglijas vai citām Eiropas un pat Amerikas zemēm, pienāca pie viņa un ja ne vairāk, tad gribēja ar viņu sasveicināties tikties ar latvieti kā brālis ar brāli un nevis izcīnītu kādu politisku cīņu, jo mums šeit ir skaidrs, kas šodien runā latviešu tautas vārdā, kas izteic šīs tautas karstākās vēlēšanās un brīvo gribu, viņš teica, ka apmēram 200 bija tādu, kas pienāca pie viņa, bet tāļākā sarunā noskaidroju, ka no Latvijas iebraukušo skaits bija mazāks nekā to latviešu, kas bija ieradušies no visas pasaules. Arī vienam no latviešu darbiniekiem padomju paviljonā lūgumu atļaut viņa dzīves draugam apmeklēt pasaules izstādi noraidīja. Man personīgi tas nav saprotams. Varbūt Jums to būs vieglāk izskaidrot, kāpēc šeit esošie latvieši, kas pēc jūsu avīzēm ir spiesti kalpot par vienkāršiem strādniekiem un darīt darbus, kas neatbilst šo cilvēku profesijām un kam pēc diezgan loģiskiem konstatējumiem nevarētu būt tik daudz līdzekļu kā, teiksim, laimīgās padomijas laimīgiem darba ļaudīm, kas, kaut vai pēc nupat Jūsu piesūtītās avīzes spriežot (skat. Dz.B. Nr. 74., 3. lpp.), pat kolhozos avansā vien saņem 3000 rubļu mēnesī, var atļauties braukt un skatīt to, kas viņiem interesē, un runāt to, ko vēlas, bet laimīgie un bagātie padomju kolhoznieki ir spiesti pat savas pases "glabāt" pie kolhoza priekšnieka.
4.
Keiserslautern, 27.oktobrī, 1958.
Ja atmiņa neviļ, tad kaut kas šai brīvībai līdzīgs latviešu zemniekiem jau bija jāpiedzīvo dzimtbūšanas laikā. Pase ir personas brīvības apliecinājums, tai jābūt vienmēr klāt, resp., tā pierāda kādas personas identifikāciju, un to glabāšana pie kolhoza priekšnieka labi raksturo, kam šis cilvēks pieder un kāda ir viņa brīvība. Bez pases ir ierobežota kustības brīvība, un, ja agrākos laikos zemnieks bija piesiets pie muižkunga, tad pēc tam, kad tos boļševiki izkāva, izlamāja tos par asins suņiem, izsūcējiem utt., tagad šo funkciju pārņēma paši, un man liekas, ka katra cilvēka liktenis jau būtu izšķirts brīvajā padomijā, ja kāds mēģinātu tur šīs paralēles novilkt.
Redziet, Zakenfelda kungs, brīvības izpratne, kas ir katrā cilvēkā, rietumos atšķiras no tā "brīvības" jēdziena, ko uzspiež jūsu varenā partija, un tā ir briesmīgāka par viduslaiku tumšajām inkvizīcijām. Bet tie vēl bija tikai viduslaiki, un šodien mēs dzīvojam 20. gadu simtenī. Katra diktatūra ir tikai vardarbības vēsture, kas, nerēķinādamās ar indivīdu, samaļ visu, kas stājas šīs partijas ideoloģijas realizēšanā. Tā savu galu dabūja nacionālsociālisms, tā itāļu fašisms, un tā aizies arī sarkanās godības pasaule. Visam ir savs laiks.
Jums būs labāk zināms nekā man, cik reizes ir jau pārrakstīta padomju vēsture, cik reizes ir pārdrukāta enciklopēdija un cik dažādas tās iznāk ik reizi. Kaut arī jūsu pusē tiek lietots jēdziens par jūsu partijas un savā laikā lielā tētiņa nemaldību, mēs šeit ironizējam par jūsu partijas untumaino līniju, uz kuras tomēr ir ļoti grūti izžonglēt, lai, nākot jaunām pārmaiņām Kremlī, negribētos naktīm ilgi domāt un uztraukties kaut tikai šis vilnis vēl neaizrautu uz turieni, kur padomju režīms ir aizdzinis miljoniem cilvēku. Kā savos pirkstos koda nabaga padomju dzejnieks, kurš ar visu vuchti bija meties staļiniskās saulītes apdziedāšanā. Man kā māksliniekam nenāk smiekls, iedomājoties par šo cilvēku likteni. Te partija no tevis prasa mākslu, kas turpat 20 gadus uz tā vien pastāvēja kā staļiniskā kulta apdziedāšanu, un nu uzreizes nāk tāds Chruščevs un pasludina visu to par ne ar ko neattaisnojamu personības kulta mākslu. Bet to tak partija prasīja! Kā lai varēja mākslinieks vai dzejnieks atteikties no tētiņa neapdzejošanas, no viņa ģenialitātes pielūgšanas un nonākšanas mākslā līdz vēl nepiedzīvotai pakāpei, dzīvnieciskā padevībā paliekot par partijas propagandas un aģitācijas darba rīku! Ar lielu interesi izstaigāju padomju stendā mākslas nodaļu. Šoreiz nemaldīgā tētiņa neredzēju. Ļeņins gan vēl vienā otrā darbā spokojās. Tak viss lielais vairums darbu bija un palika boļševistiskā propaganda un nevis māksla, bet vislabākā gadījumā daži darbi bija uzskatāmi par liela formāta ilustrācijām. Par kaut kādām mākslas problēmām nebija runas. Varbūt jūs to saucat par mākslu? Varbūt, bet tad tai arī ir tikpat daudz nozīmes kā visiem pārējiem jēdzieniem, kas boļševistiskajā ideoloģijā sagroza un pielaiko visu un visam, izejot tikai no savām interesēm partijas un pasaules revolūcijas labā. Jums, Zakenfelda kungs, kā cilvēkam, kas interesējas par mākslu (rakstāt savā pēdējā vēstulē), būs arī zināms, kādi vēji pūta padomju mākslas izpausmē tās sākumā, kad vienā otrā darbā, piem., Deineka un vēl citu vecas skolas pārstāvju gleznojumos, vēl bija arī glezniecisko problēmu risināšana, neskatoties uz to, ka tika izteikti temati ar revolucionāru tendenci. Tur vēl bija darbi un bija lieliski darbi. Bet tas vēl bija pats sākums. Vēl visuvarenā partija nebija iejaukusies ar savām gudrībām mākslinieka darbnīcā un progresīvi domājošie padomju mākslinieki iedeālismā arī bija spējīgi radīt darbus, kas pastāvēs vēl tad, kad tādas padomijas vairs sen nebūs. Bet tad kompartija nāca ar savām receptēm! Paprasiet kādam augstākam partijas biedram par mākslinieku Boičuku. Šaubos, vai viņš gribēs vairs tādu vīru pazīt, vismaz tik ilgi, kamēr viņš vēl nav rehabilitēts! Pašķirstiet padomju enciklopēdiju, bet tādu, kurā ir vēl kas teikts par asociācijām, kam bija uzdots nākt ar priekšlikumu par padomju mākslas līnijas izstrādāšanu, un atrakstiet man, kādu lomu sociālistiskā reālisma izdomāšanā spēlēja nu jau savu nemaldības un ģenialitātes spalvu zaudējušais tētiņš. Kas bija tie, kas trīsdesmito gadu sākumā uzpeldēja padomju mākslas izlases rindās, tad mums šodien nevajadzētu Briseles pasaules izstādē skatīties šo partijas propagandu, ko jūs dēvējat par padomju mākslu un kas ne ar ko neatšķiras no nacionālsociālisma "mākslas".
Nedomājiet, ka par tā saucamo padomju mākslu runāju aiz kaut kāda "zooloģiska" naida, bet vispusīgas studijas mākslas laukā man ir atdarījušas acis, kas bez jebkādas politiskas propagandas piešprices pasaka, ka ne padomijas, nedz USA stendā Briselē nebija mākslas. Vienā bija darbi, kas gleznoti zem partijas spiediena un diktāta, otrā ne ar ko neattaisnojama arogance. Tak tomēr, kaut arī neesmu galējo mākslas virzienu piekritējs, arvien atradīšos tajā pusē, kur man nespiež gleznot tā vai citādi, kur mākslinieks var brīvi izteikties un kur viņa darbi, nododot tos atklātībai, tiek apskatīti un kritizēti kā no "mākuļiem", tā no nemākuļiem, nevis padoti visžēlīgās partijas atkarībai, kur viss tiek spriests tikai no valsts uzspiestās iekārtas redzes viedokļa. Vai šādas kritikas jūs saucat par speciālistu kritikām? Jums pašam, Zakenfelda kungs, padomju izdevumi pieietami labāk un vieglāk nekā man pašķirstiet, ja negribat ticēt tam, ka katrs padomijā radītais darbs netiek atzīts kā "mākslas darbs", ja tas nerezonē partijas īsajam kursam! Kādi pārmetumi un kādas līdz smieklīgumam aizejošās "paškritikas" un atskaites jādod radošajam māksliniekam, ja viņa kāja noslīdējusi no untumainās partijas līnijas. Varbūt Jūs esat dzirdējuši kādu gadījumu, kur rietumu pasaulē kāds mākslinieks atklātības priekšā sevi noliegtu, kādas "izsūcēju un buržuju" valdības vai partijas spiests, un noliegtu, kā savu darbu, tā savu maldīšanos atzīdams?! Varbūt arī to Jūs uzskatāt par brīvību? Varbūt Varslavānam "plutokrātiskajā" Latvijā kāds liedza gleznot tā, kā viņam pašam patiktos, un tikai ar Latvijas okupāciju bija jāpāriet uz naturālo sociālistiski reālistisko bezglezniecību!? Katrā ziņā viņa glezniecības veida maiņā bija kāds spiediens, jautājums tikai kurā laikā? Vai Jūs varat attaisnot pašreiz Maskavā satraukumu par Nobeļa prēmijas piešķiršanu Pasternakam? Tā taču ir prēmija par kāda brīva cilvēka brīvi rakstītu darbu! Jeb, varbūt, vislaimīgākā tauta pasaulē nemaz nav tik laimīga, kā to mēģina iestāstīt patiesā padomju prese un šeit rietumos ar melīgo tendenci tiek šī paradīzes laime aiz skaudības noniecināta, visam tiek pierakstīta tendence!? Kāda gan teikšana ir partijai par kāda atsevišķa cilvēka darbu, ko kādi citi atzīst par labu un godalgo!? Jūs atkal varbūt teiksiet, ka tie bija nemākuļi, kas vērtēja Pasternaka darbu!? Protams, partijas nemaldīgā un vienīgi atzītā vērtējuma ziņā neviens mākslinieks nevar būt mākslinieks, ja viņš nepārzina boļševiku ideoloģiju, un tas pats arī ar kritiķi. Jau ar šo nelaimīgo Pasternaka gadījumu vien skaidri tika parādīts, ar kādu mērauklu pieiet pie padomijā dzīvojošā mākslinieka, un, ja Jums liekas dīvaini, ka rietumu avīzēs varēja parādīties raksti arī pret Ulanovu, tad tas vēl lieku reizi pierāda to, ka šeit drīkst izteikties katrs. Viņš var runāt par un pret, viņš var polemizēt un dabīgi uzvarēs tas, kuram būs pārliecinošāki argumenti, un nevis tas, kuram kabatā atradīsies partijas karte. Bez tam māksla nav domāta tikai māksliniekiem vai mākslas kritiķiem, bet arī ikkuram katram skatītājam un ar to brīdi, kad mākslinieks nodod savus darbus publikas atklātībā, viņam arī ir jārēķinās ar to, ka pieeja var būt dažāda. Mākslinieku var saprast, viņu var pārprast, var atzīt, var noliegt, bet tas vēl nenozīmē, ka viņa galīgo novērtējumu kā nemaldīgu drīkstēs pasludināt partija. Mēs šeit neliekam ne tik daudz svara kādas partijas vai savienības novērtējumam kā melnumam aiz naga, un varat droši ticēt man, kā arī visā padomijā, vienalga kur tas arī nebūtu, Latvijā, Krievijā vai Ungārijā, mākslinieks, izpildīdams partijas prasības, iekšēji smejas, gleznodams šos tā saucamos socialistiskos tēlojumus, skaidri apzinādamies, ka nerada mākslas darbu, bet ir spiests saukt savos darbos to, ko partija no viņa prasa, tak tanī pat brīdī ilgojas neatkarības un nīst šīs garīgās nebrīvības cietumu, no kura laužas viņa brīvam radošam darbam tiecošas gars. Es apskaužu Jūs, ja Jūs savu darbu varat veikt aiz pārliecības, ja esat tik maz ko redzējis, ka Jums trūkst salīdzinājuma ar lietām, dzīvi un garīgiem strāvojumiem rietumos, bet varat samierināties ar neloģiskumu, kādu Jums sludina boļševistiskā partija, ar kaut kādu utopiju, ar ko tiekat baroti dienu un nakti, līdz patiešām sākat visam ticēt, jo nedrīkstat pat klusi izteikt savas šaubas vai neapmierinātību, kaut tikai ar kādu pavisam niecīgu uzskatu jums iepotētā mācībā. Jūs gan rakstāt skaisti, ka esat radis domāt un spriest patstāvīgi, nevadoties no citu izteiktajiem spriedumiem, tak pasakiet man kā tas ir iespējams? Jau tas vien, ka esat spiests strādāt komitejā par atgriešanos dzimtenē, norāda uz to, ka esat vietā, kur varat paust tikai tos uzskatus un rīkoties pēc priekšrakstiem un instrukcijas lietām, kādas Jums tiek piesūtītas no "augšas"! Man personīgi nekad nav paticis sastāvēt kādā biedrībā, nemaz jau nerunājot par partiju, kur es būtu saistīts ar 100 dažādiem paragrāfiem, kas saistītu manu personas brīvību. Tas vēl nenozīmētu anarchiju, bet tā ir tikai tieksme uz neatkarību. Es šaubos, vai atradīsies vienalga kādā iekārtā cilvēks, kas būtu apmierināts simtprocentīgi ar visu, ko kāda iekārta dod. Tā kā es esmu Jums rakstījis atklāti, ko domāju par pašreizējo iekārtu Latvijā, ko latvieši nav paši izvēlējušies, bet kas viņiem ir uzspiesta ar varu, sagaidu, ka arī Jūs nestaigājat ar aizsietām acīm un neesat mazs bērns, kuram varētu iestāstīt visu, ko vien grib (teiksim, partija) un ja vien Jums vēl nav galīgi sajukuši jēdzieni par to, kas ir patiesība un kas ir meli, kas balts un kas melns, pie izdevības, kad Jums būs laiks un patika, uzrakstiet man vēstuli, atbildot uz šinī vēstulē aizskartajiem jautājumiem, un aprādiet uz manu politisko aklumu lietu skatījumā, uz latviešu mākslinieku jaunradi un, teiksim, biedru A.Lapiņa, A.Eglīša un eventuāli citu mūžīgiem atgādinājumiem "brīvajam" latviešu māksliniekam turēties pie partijas līnijas, pie sociālistisko sasniegumu izmūžināšanas mākslā, piespiežot darīt to, kas mākslinieku vislabākā gadījumā norauj līdz daiļamatnieka līmenim, lai neteiktu vairāk. Es būtu priecīgs dzirdēt no Jums, ko Jūs uzskatāt par labākajiem dzejniekiem šodien Latvijā un kāpēc Jūs tos uzskatāt par tādiem. Varbūt Jūs zināt arī atbildi, kāpēc Jaunsudrabiņa un citus plutokrātiskās Latvijas laika rakstniekus un dzejniekus tikai pēdējā laikā sāka atzīt un to darbus drukāt, kas piedzīvo nepieredzētus viņu grāmatu metienus? Vai tas nav no tā, ka sociālistiskais reālisms, pirmkārt, nespēja neko dot mākslā, un, otrkārt, cilvēkiem propagandistiski tendencioza literatūra ir jau līdz kaklam? Jeb Jums ir cits izskaidrojums? Man būtu interesanti to zināt, un es ceru, ka brīvi izteiktā domu izmaiņa nevar taču Jūs apvainot personīgi, lai gan ļoti labi apzinos, ka Jūs uz Berlīni nesūtīja atklātu domu izmaiņai ar rietumos dzīvojošiem latviešiem, bet gan kā zināmu ierēdni zināmu pienākumu veikšanai, tāpēc nemaz neapvainošos, ja uz manu vēstuli neatbildēsiet, jo katrā ziņā Jūsu pienākumi Jūsu darbā prasa daudz laika un par velti, kā liekas, Jūs neesat komitejas pilnvarotais.
Es neesmu atbildējis uz Jūsu vēstulē visiem aizskartiem jautājumiem nevis tāpēc, ka izvairos no atbildēm, bet netiešā veidā, runājot par brīvības jēdzienu, ir atbildēts arī par Mierkalnu (kas, starp citu, ir brīnišķīgs cilvēks un lielisks dzejnieks, un es ieteiktu tikai no viņa izlasīt visus viņa dzejas krājumus, tad arī Jums rastos par viņu cits spriedums. Protams, ar sociālistisko reālismu tur kopēja ir maz, ja neminam vēl nesakarīgāku padomju dzejnieku Majakovski, Jeseņinu un vēl citus. Un viņu nesakarīgo grābstīšanos savā laikā partija slavēja vēl vairāk nekā kādā rakstā izteiktie slavinājumi Mierkalnam. Varbūt Jūs to nezinājāt!?). Bet par to runāsim nākošā vēstulē, kad Jūs man atbildēsiet kāda kritika pastāv padomijā, kas to diriģē, un kāpēc par to pašu darbu pie jums šodien kādu mākslinieku slavē un rītā viņš par šo pašu darbu jau var apceļot Sibīriju!?
Jā, un visubeidzot Jūsu sūtīto mapi saņēmu. Piesūtītais eksemplārs mazliet atšķiras no tā, ko esmu saņēmis no Rīgas. Jūsējam ir grezni vāki, bet trūkst ievada krievu valodā. Nevajadzēja to ņemt ārā. Tagad izdevums ir nepilnīgs. Žēl! Bet paldies arī par tādu. Kad būs gatava monogrāfija par K.Ubānu, lūdzu piesūtiet man arī to. Mani kādreizējie akadēmijas laika draugi ne vienmēr ir pie naudas, tāpēc to iegādātos personīgi arī bez viņu starpniecības, jo attiecīgo summu vācu markās pārsūtīšu tieši Jums pēc mapes un rēķina saņemšanas. Lūdzu nesūtiet greznajā izdevumā, bet parastajā arī es negribu maksāt par papi vākos, bet gan par reprodukcijām. Bet, ja Jums ir krājumā un domāts izdalīšanai kāds "Karogs" vai "Literatūra un Māksla" un ja gribat ar mani papolemizēt par vienu otru jautājumu, varat atsūtīt man ieskatam. Pēdējo mēnešu izdevumus neesmu redzējis. Interesanti redzēt, vai nav atkal kas mainījies uzskatos par mākslu.
Starp citu, bija interesanti redzēt padomju stendā arī vienu pareizticīgo ikonu, gan nodaļā par Krievijas vēsturi un ne visai labā izpildījumā, tak, tā kā partija sludina un, cik mums šeit zināms, ļoti brīvi ļauj šai kustībai pastāvēt un par sevišķi prominentām personām uzņemas pat garantiju par viņu drošību, piem., kardinālu Mindsenciju, Stepaniku un citus ievietojot ticības brīvībai atbilstošajos iestādījumos, savā paviljonā aizmirsa parādīt to laimi, ko padomju savienība lielai daļai ticīgo parāda jau šinī saulē pavērdama plaši jo plaši durvis uz paradīzi jau šeit pat zemes virsū. Padomju paviljonā kaudzēm bija redzamas barankas un citi labumi, bet nekāda ieskata to miljonu dzīvē, kas neizsakāmo brīvības laimi bauda tanī vietā, par kuru nupat iznāca grāmata ar nosaukumu "The profits of slavery", kas sastādīta uz no Sibīrijas un citu vietu atgriezušamies vācu gūstekņu stāstiem un liecībām. Es pieņemu, ka tas būtu loģiski, ka vienam otram izteicienam var ticēt tikai daļēji, dažam pat nemaz, tak dažu tūkstošu liecībām laikam gan ir kāda nozīme un ticība tā kā būtu piešķirama. Neatkarīgi daudzu cilvēku izteicieni, viens otru papildinādami, ir atklājuši rietumu pasaulei to, par ko savā laikā nacionālsociālistu necilvēcība ir jau saņēmusi savu algu. Ja arī padomju tiesneši ir sēdējuši pie Nirnbergas tiesas galda kā soģi, kas prasīja augstāko soda mēru par to, ko pastrādāja naciķu partija, kāpēc gan boļševiki domā, ka viņi, to pašu izvedot un vēl lielākā mērā savās vergu un spaidu darbu nometnēs, kurās nokļūšana ir vēl vieglāka, nekā tas bija pie Hitlera, nav pelnījuši nekāda soda?
Redziet, Zakenfelda kungs, to teicu tikai tā starp citu, jo man nupat uzkrita teikums Jūsu vēstulē: "Tikai baidos, ka vēlāk šiem ļaudīm būs sirds pārmetumi par savu šodienas politisko aklumu." Baidos, ka šis aklums ir kaut kur citur ne šeit. Baidos, ka šis Jūsu teikums vai vismaz līdzīga doma neiekrīt vienam otram prātā, kas kaut kādu apstākļu dēļ ir par daudz stingri sasējušies ar kādu partiju, bet it sevišķi ar tādu, kāda patlaban vēl valda tur, kur atrodaties Jūs. Tas nenozīmē, ka es nodarbojos ar pareģošanām, bet vai tur daudz jānodarbojas ar politiku, lai, vērojot kaut vai tās cīņas, kas tiek izcīnītas kremlī, neredzētu, ka ar Chruščeva nomainīšanos atkal kritīs nemaldīgās partijas nežēlastībā daudzi un tā arī pie nākošām pārmaiņām, līdz visa uz dogmām celtā mācība sabruks pati sevī. Agri vai vēlu vienam otram labam, bet ar pašauru skatījumu uz dzīvi cilvēkam būs jāizjūt tas, ko Jūs attiecināt uz rietumiem, resp., uz cilvēkiem, kas par visu augstāk dzīvē stāda personas brīvību un neaizskaramību. Var to kādu laiku turēt važās, var nokaut miesu, bet brīvības un neatkarības alkas nekad. Nezinu, vai es piedzīvošu personīgi latviešu tautas atdzimšanu, tak dāvinu Jums personīgi savu darbu reprodukciju mapi. Tanīs lasīsiet alkas pēc brīvības un neatkarības, kas mājo ne tikai manī, bet katrā apzinīgā cilvēkā, kas vēl sajūt savu piederību pie kādas tautas un nekad nesamierināsies ar svešas tautas patvarīgu iejaukšanos savas tautas dzīvē un jutīsies tik ilgi "zem svešas debess", kamēr pār viņa zemi plīvos svešas varas karogi un kamēr nevainīgi cilvēki atradīsies svešas zemes izsūtījumā vai būs spiesti klīst kā bēgļi svešā malā.
Juris Soikans
5.
Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"
Berlin, Schadowstrasse 1b
Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6Nr.53785271 1958.gada 14.novembrī
God. Soikāna kungs!
Jūsu vēstuli saņēmu, paldies. Tā kā pa starpu bija vairākas dienas svētki, atbildi Jums varēju uzrakstīt tikai tagad.
Pirms pāris dienām saņēmu arī Jūsu darbu reprodukciju mapi. Tā kā glezniecības jautājumos neesmu speciālists, protams, nekādu izsmeļošu vērtējumu dot nevaru. Kā vienkāršs ierindas mākslas cienītājs varu teikt, ka Jūsu mākslā neko sevišķu diemžēl nesaskatīju. Spriežot pēc jūsu vēstulēm, kurās tik viszinoši un augstprātīgi runājat un peļat Padomju Latvijas un Padomju Savienības mākslu, to dēvēdams tikai par tukšu propagandu, biju iedomājies, ka Jūsu otai pieder patiešām kādi izcili mākslas darbi. Taču piedzīvoju vilšanos. Ziniet, šai gadījumā man nāk prātā kāda sēde Latvijas Rakstnieku savienībā Rīgā. Tur apsprieda vienu grāmatu. Tribīnē uznāca kāds pajauns puisis (viņa vārda pat neatceros), vienu otru stāsteli republikas presē viņš bija jau publicējis, taču līdz rakstniekam viņam bija vēl gaužām tālu. Un tad nu viņš ņēmās apspriežamo grāmatu kritizēt! Valoda, protams, viņam ritēja raiti, izkliedza viņš daudz un dažādas frāzes, taču būtībā tā bija tikai tukšu salmu kulšana. Pareizi aizrādīja nākamie runātāji, ka dažkārt dzīvē ļaudis, kas paši nekā prātīga nav vēl radījuši, ir tie lielākie citu kritizētāji. Tādiem allaž šķiet, ka viņi ir ģēniji, bet citi tikai prasti amatieri. Bet ko darīt, gadās dzīvē arī tā, vai ne, Soikāna kungs!
Jūsu mapi, kā biju solījis, nosūtīju tūliņ Latvijas Mākslinieku savienībai Rīgā. Ceru, ka par saņemšanu viņi paziņos.
Īsumā gribētu apstāties pie dažiem Jūsu spriedumiem. Pirmkārt, par brīvību. Jūsu brīvības jēdziens, man šķiet, ir pārāk šaurs. Jūs brīvību izprotat tikai tai apstāklī, ka Jūs neviens nespiežot domāt, strādāt un izteikties tā, kā tas būtu patīkami valdošajām aprindām, ka Jūs brīvi varot kustēties un izvēlēties pats sev sabiedrību. Jā, bet vai tad pie mums tas ir aizliegts? Katrs bērns Padomju Latvijā šodien smiesies, ja Jūs viņam gribēsiet iestāstīt, ka padomju iekārtā cilvēkam nav kustības brīvības, ka viņš nevar brīvi strādāt, domāt un izteikties. Jā, nenoliegšu, pie mums ar likumu ir noliegta kara propaganda, par to stingri soda. Pie mums ir aizliegts izvest graujošu darbību pret pastāvošo valsts iekārtu, jo pie mums ir tautas vara. Valsts saimnieks un pārvaldītājs ir paši darbaļaudis, kuru labākā daļa apvienojusies Komunistiskajā partijā. Tāpēc uzstāties kādam pret tautas varu, graut tās pamatus ir noliegts. Bet noliegts ne jau tādā ziņā, ka nedrīkst runāt. Runāt var katrs, ko viņš grib un kā viņam labpatīk, arī pretvalstiski, par to nevienu nesoda. Uzstāšanās pret tautas varu ir domāta tādā ziņā, ja kāds sadomātu sākt organizēt visādus diversijas un sabotāžas aktus jeb, vienkāršāki izsakoties, ja kāds sāktu izvest pretvalstisku darbību nevis ar muti, bet ar darbiem.
Jūs teiksit tūliņ bet tā vairs nav brīvība. Tūliņ Jums atbildēšu. Rietumvācijā ir noliegta kompartija? Ir. Tātad brīvības visiem nav? Nav. Vai Jūs drīkstat Rietumvācijā, Amerikā vai vienalga kur organizēt diversijas aktus pret pastāvošo valsts iekārtu? Nedrīkst, jo pretējā gadījumā Jūs tūliņ iebāzīs cietumā. Tas, ka Jūs varat brīvi runāt, ko domājat, taču nav nekāds īstens brīvības pierādījums. Arī es varu brīvi runāt, kā domāju, to mūsu valstī var darīt kurš katrs.
Bet kāpēc Jūs iedomājaties Latvijā visus līdzīgus savam ģīmim? Jums nepatīk komunisms, Jūs gribat, lai tas nepatīk arī citiem latviešiem. Un, ja tie savos darbos ir par komunismu, Jūs tūdaļ tur saskatāt nebrīvību un kādu tur piespiešanu. Tad es tikpat labi varu Jums pajautāt, kāpēc Jūs neaģitējat savos darbos par padomju varu, kāpēc Jūs neuzstājaties pret valdošo Rietumvācijas iekārtu? Ja Jūs to darītu, laikam gan nekur Jūsu darbus izstādīt tad neļautu. Otrkārt, Jūs to nedarāt tāpēc, ka tā taču nav Jūsu pārliecība. Tad kāpēc Jūs gaidāt, lai latvieši dzimtenē un vispār padomju ļaudis darītu to, kas ir pret viņu pārliecību?
Tālāk. Kāda gan var būt runa par brīvību kapitālistiskajā pasaulē, ja darba cilvēks ir padots visnežēlīgākajai ekspluatācijai? Ja viņam valsts nevar garantēt nedz darbu, nedz aizsardzību pret ekspluatatoru patvaļu? Pie Jums ir gan brīvība, bet brīvība stiprākam pakļaut vājāko, bagātākam izmantot nabago.
Jūs vispār, Soikāna kungs, esat liels jokdaris un komiķis. Jūs savā vēstulē man jautājat un gribat pierādīt to, ko Jūs tik labprāt vēlētos redzēt. Un proti, Jūs rakstāt: "Jau tas vien, ka esat spiests strādāt komitejā par atgriešanos dzimtenē, norāda uz to, ka esat vietā, kur var paust tikai tos uzsaukumus un rīkoties pēc priekšrakstiem un instrukcijām lietās, kādas Jums tiek piesūtītas no "augšas". Man personīgi nekad nav paticis sastāvēt kādā biedrībā, nemaz jau nerunājot par partiju..." Jums, Soikāna kungs, šoreiz sajukuši visi jēdzieni. Darbu, kuru es pēc paša izvēles un vislabākajiem nodomiem strādāju, Jūs uzskatāt par "uzspiestu", manus personīgos uzskatus un rīcību Jūs uzskatāt par "piesūtītu no augšas". To gan es nezināju, ka Jūs zināt labāk, ko es daru, nekā es pats.
Spriežot pēc Jūsu vēstules, Jūs, Soikāna kungs, esat individuālists. Vai Jūs esat tāds arī sabiedrībā, es nezinu, taču to vienmēr Jūs uzsverat. Es turpretim neesmu individuālists, esmu kolektīvas dabas cilvēks. Es savas intereses allaž pakļauju kolektīva interesēm. Es nezinu, Jūs šai apstāklī atkal droši vien saskatīsit kādu diktatūru, tā, starp citu, ir Jūsu darīšana, palīdzēt un rīkoties tā, lai citiem būtu labi, savu biedru un kolektīva intereses izvirzīt pirmām kārtām, padomāt par to, ko es varu dot savai tautai, sabiedrībai, tas priekš manis ir galvenais un no tā nedomāju atkāpties nekad. Pie mums, padomju iekārtā, vecu vecais latviešu sakāmvārds "Katram savs krekls miesai tuvāks" sāk novecoties. Tāpēc visu laiku operēt vārdiem par individuālista brīvību un pretstatīt to indivīda brīvībai nebūs pareizi. Indivīda brīvība un brīvība individuālista uztverē ir pavisam dažādas lietas, kas skaidras kā man, tā acīmredzot Jums.
Jūs pārmetat, ka tai pat laikā, kad padomju avīzes esot cildinājušas Reitera atgriešanos Padomju Latvijā, tās pēlušas Liliju Zariņu. Ja es būtu to avīžu redaktors, kas par Zariņu rakstīja, es, protams, nebūtu viņai avīzē atvēlējis ne rindu. Ja jau kādam nepatīk dzimtene un tās iekārta, lai brauc, kur patīk. Pareizi rīkojās mūsu valdība, iesakot Pasternakam atstāt Padomju Savienības teritoriju. Taču viņš to nevēlējās. Pie tā paša: starp citu, nezinu tādu cilvēku, kuru pēc atgriešanās dzimtenē nebūtu lamājušas emigrantu avīzes. Visi viņi nezin kāpēc uzreiz kļuvuši vai nu dzērāji, vai psihiski slimi utt. Nešaubos, ka tas pats notiktos arī ar Jums. Tas ir muļķīgi un nevajadzīgi.
Jūs savā vēstulē man pārmetat, kāpēc es saucot par politiski akliem cilvēkus, kas domājot citādi nekā es. Tas nebūs pareizi. Jūs mani esat nepareizi sapratis. Par politiski akliem es saucu un saukšu allaž tos cilvēkus, kas vēl šodien runā par komunisma drīzu bojā eju, kas neredz vai negrib redzēt, kā augusi Padomju Savienības starptautiskā autoritāte, kādiem milzu soļiem mūsu zeme virzās uz priekšu. Ar aklumu sists ir tas, kas vēl šodien naivi tic pasaciņām par to, ka padomju zemē cilvēki staigājot puspliki, ka latvieši tur ir apspiesti un puse sabāzta cietumos utt., utt. Padomju Savienību ir apmeklējušas tūkstošiem dažādu ārzemju delegāciju, ārzemnieki bijuši un braukājuši arī pa Padomju Latviju. Taču 99% no viņiem visiem guvuši labus iespaidus, redzējuši to milzīgo mūsu zemes progresu, kāds padomju zemē panākts, redzējuši, ka padomju ļaudis ir brīvi un dzīves priecīgi, un tikai varbūt viens procents to skatījuši ačgārnā spogulī. Īsāki sakot, par politiski akliem es saucu tos cilvēkus, kas attiecībā uz Padomju Savienību un vispār sociālisma nometni savos spriedumos nav objektīvi, bet tendenciozi, kurus vada vai kuri kalpo kādam speciālam mērķim sociālisma nomelnošanai.
Turpinājumi seko nākošajos LV numuros
atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci © Latvijas Vēstnesis, 27.04.2000 Nr. 148/150 (2059/2061), 28.04.2000 Nr. 151/153 (2062/2064)