Krievijas sabiedrības laboratorija

Krievijas sabiedrības laboratorija
Juris Vulis

Cilvēku pārveidošanas fabrika — tā divdesmitā gadsimta sākumā dēvēja Solovku salas Baltajā jūrā netālu no polārā loka. Vēl pēc dažiem desmitiem gadu klosteris, ko pirms daudziem gadsimtiem bija uzbūvējuši mūki, kļuva par priekšvēstnesi PSRS bēdīgi slavenajām GULAG

Simt sešdesmit kilometru attālumā no polārā loka Baltajā jūrā atrodas Solovku salas. Tautas, kuras apdzīvoja kontinentu pirms četriem tūkstošiem gadu, uzskatīja, ka salas atrodas uz viņpasaules robežas un tas drīkst apmeklēt tikai tāpēc, lai izpildītu dažādas dievu pielūgšanas ceremonijas vai apbedītu savus varoņus un ciltstēvus. Svētajām apglabāšanas vietām blakus tika uzcelti akmeņu krāvuma labirinti, kuru uzdevums bija pasargāt pasauli no aizgājēju dvēseļu atgriešanās.

Gadu tūkstošus salās pastāvīgi neviens nedzīvoja, vienīgi vasarā varēja parādīties kādi iemaldījušies zvejnieki, lai rastu patvērumu no vētras. Tā turpinājās līdz XV gadsimtam, kad, bēgot no pasaulīgajām vētrām un meklējot mieru, šeit parādījās mūki un blakus labirintiem nodibināja klosteri. Klosteris uzreiz sāka strauji attīstīties: tika uzbūvētas ūdensdzirnavas, akmens osta ar dokiem, aizsprosti zivju audzēšanai, mežiem un purviem pāri ierīkoti ceļi, daudzus ezerus savienoja ar kanāliem.

Īsā laikā klosteris pārvērtās par valsts ekonomisko un garīgo balstu ziemeļos, un uz turieni brauca tūkstošiem svētceļotāji. Lai pasargātu uzkrātās bagātības un savu mieru, mūki apkārt klosterim uzbūvēja milzīgu cietoksni. Mūra augstums sasniedza 11 metru, platums pie pamatiem — ap 6. Viss bija ierīkots atbilstoši tā laika modernākajiem militārās inženierzinātnes sasniegumiem. Likās, ka mūki šeit ir atraduši drošu patvērumu un nekas nevēstīja neko ļaunu. Taču vēsture parādīja, ka šīm cerībām nebija lemts piepildīties.

"Drūma, apsūnojusi klostera siena kā milzīgs gludeklis piespiežas zemei klāt…Tumšie akmeņi guļ droši un nesatricināmi… Un nevar ne saprast, ne uzzināt, kurš no tiem bija likts ar pazemīgu lūgšanu, kurš — ar izmisuma vaidu. Un kur parādījās tas iesprāgums, kas mūsu laikos pāršķēlās par bezdibeni un pārvērta šo salu bezgalīgu mocību vietā? Kāpēc mūku darbs, viņu ticība, viņu sāpju ceļš nenesa mums mieru, bet radīja vēl bargāku cīņu, vēl bargākas sāpes? Kad un kas viņiem vai mums bija kaut kur nozaudēts, bez kā miers nav iespējams?" vairākus gadsimteņus vēlāk rakstīja Solovkos ieslodzītais Genadijs Andrejevs.

Vēsture stāsta, ka klosterim nācās pildīt arī laicīgās varas lomu — bija izveidots savs karaspēks, organizētas dažādas ražotnes, lemta tiesa un radīti jauni likumi. Jau XVI gadsimta sākumā parādījās arī savs cietums, kurš izcēlās ar ietilpīgumu un bardzību. Ieslodzījuma termiņi tajā bija milzīgi gari, taču lielākā daļa cilvēku aizgāja boja jau pirmajos gados. Gandrīz četrus gadu simteņus mūki uzņēmās sargu lomu un pildīja to ar tādu pašu centību, kā skaitīja lūgšanas, stādīja rāceņus vai cirta malku ziemai. Solovku klosteris, kur ticīgie meklēja vientulību, lai glābtu dvēseli, vienlaikus kļuva par piespiedu izolācijas centru reliģiskai un politiskai opozīcijai.

Tas turpinājās līdz 1903.gadam, kad cietums beidzot tika slēgts. Klosteris ar saviem ekonomiskajiem panākumiem drošā gaitā iesoļoja XX gadsimtā. Bija sava flote, pirmais ziemeļos sausais doks, hidroelektrostacija, kura izmantoja paisuma—bēguma enerģiju, radiostacija, attīstīta lauksaimniecība un amatniecība. Klosteris piedalījās pasaules izstādēs, tirgojās ar ārzemēm, aizdeva naudu valdībai, bet tai pašā laikā zemapziņā sāka plaiksnīt nemiers, kuram pamats bija skaista ideja par vispārējo vienlīdzību un laimi. Atskatoties vēsturē, var ievērot — kad pāri Krievijai gāzās lielas lavīnas, pirmie akmentiņi vienmēr nokrita Solovku salās.

Tā arī notika divdesmitā gadsimta sākumā, kad klosterī mūki sāka cīnīties par varu it kā vienlīdzības principu dēļ. Pretlikumīgā ceļā viņiem izdevās gāzt klostera priekšnieku Ioanikiju un, "demokratiski" balsojot, ievēlēt jaunu. Taču jaunais priekšnieks arī izrādījās nepietiekami labs, tāpēc cīņa turpinājās. Var uzskatīt, ka klosterī notika mazā revolūcija, kurai Krievijā pēc neilga laika 1917.gadā sekoja Lielā. Pašā sākumā mūki cerēja, ka padomju vara palīdzēs viņiem organizēt "taisnīgu" dzīvi. Turpmāko notikumu gaita gan parādīja, cik sūri viņi bija kļūdījušies.

"Bargie klimatiskie apstākļi, darbs un cīņa ar dabu būs laba skola visiem netikumīgajiem sabiedrības elementiem!" nolēma Lielās revolūcijas uzvarētāji un 1920.gadā "reliģiozas aptumšošanas perēklī" nodibināja koncentrācijas nometni. No sākuma tajā bija izvietoti tikai Pilsoņu kara gūstekņi. 1923.gadā nometne tika pārveidota par SLON (saīsinājums no kriev. val. — Soloveckij lagerj osobogo naznačeņija — Solovku īpašu uzdevumu nometne), un, kas paradoksāli, pirmie iemītnieki tajā bija to politisko partiju darbinieki, kuras atbalstīja boļševikus cīņā par varu.

Pie polārā loka izveidojās poligons, kur tālu no sabiedrības uzraudzības pakāpeniski sāka noslīpēt ieslodzīto sardzes organizēšanu, apšaušanas metodes un līķu novākšanas tehnoloģijas; tika izstrādātas un noteiktas ēdināšanas normas un izpētītas iespējas ieslodzītos izmantot spaidu darbos. Solovku sargi, kuri bija izskolojušies salās, vēlāk kļuva par nometņu vadītājiem visā PSRS teritorijā.

Ja pievērsīsim uzmanību vārdkopai "īpašo uzdevumu nometne", tad redzēsim, ka laika gaitā tās nozīme ir mainījusies — divdesmitajos "īpašie uzdevumi" bija vieni, bet trīsdesmitajos — pavisam citi. Taču ieslodzīto sakāmvārds "Šodien Solovkos, rīt — visā Krievijā" darbojās vienmēr, "jauninājumi", kas bija izstrādāti uz salām, tika pielietoti visā valstī.

No sākuma, divdesmitajos gados, akcents bija jauna cilvēka ar padomju apziņu radīšana. Tāpēc tajos laikos uz salām galvenokārt tika sūtīti tā saucamie sociāli svešie elementi — inteliģences, garīdznieku, vecās sabiedrības elites pārstāvji. Starp viņiem bija tādi pazīstami cilvēki kā literāts Dmitrijs Ļihačovs, filozofs un teologs Pāvels Florenskis un daudzi citi. Šo cilvēku vienīgais grēks bija tas, ka viņi jau ar savu eksistēšanas faktu apdraudēja padomju ideju, jo nāca no cita, ne proletāriešu sociālā slāņa, un šo "materiālu" bija nepieciešams labot un pāraudzināt.

Lai to iemācītos darīt efektīvi, Solovku arhipelāgā tika izveidota milzīga laboratorija. Faktiski tā bija valsts valstī ar savu sabiedrības šķirisko struktūru, savu galvaspilsētu, savu Kremli (1917.gadā tā tika pārdēvēts klosteris), savu armiju, floti, tiesu, cietumu. Tika drukāta sava nauda, laistas klajā savas avīzes un žurnāli, bija nodibināti daži teātri un pat zinātniskā biedrība, kura nometnes teritorijā pētīja dabu un vēsturiskos pieminekļus. Darbam no sākuma bija tikai

"pāraudzināšanas" loma — kriminālnoziedznieku, bijušo čekistu un komunistu uzraudzībā bijušie profesori, inženieri un garīdznieki varēja caurām dienām pārnēsāt ūdeni spaiņos no viena āliņģa uz otru vai kraut baļķus dažāda veida grēdās. Interesanti pieminēt, ka šo darbību organizēšanā, ievērojot senās tradīcijas, piedalījās vairāk nekā sešdesmit klostera mūku, kuri bija nolīgti par algotiem instruktoriem. Sistēmas vadītāji uzskatīja, ka viņi ir nodibinājuši "cilvēku pārveidošanas fabriku". Bet ieslodzītais Mihails Ņikonovs nosauca to par "elles radīšanu zemes virsū".

1929.gadā "pāraudzināšanas" laiks nometnē beidzās ar masveidīgu ieslodzīto bojāeju. Nāves apliecībās bija rakstīts — sakarā ar grūtajiem dzīves apstākļiem. Beigās tika apšauta arī liela daļa no centīgās apsardzes. "Īpašo uzdevumu" būtība tika mainīta, jo valsts industrializācijai bija nepieciešams lēts darbaspēks.

Nākamais solis Solovku koncentrācijas sistēmas "attīstībā" bija saistīts ar centieniem iegūt maksimālus ienākumus no ieslodzīto spaidu darba un to izplatīšana visā Krievijā. Vēl trīsdesmito gadu sākumā katra nometne, kas tika izveidota kontinentālajā valsts daļā, bija iekļauta Solovku struktūrā. Ieslodzīto skaits stipri paplašinājās, vairāk bija tehnisko zinātņu speciālistu, kvalificētu strādnieku, kā arī zemnieku, kuri nebija spējīgi izprast "laimīga darba" būtību kolhozos. Tagad galvenais nometnes likums skanēja šādi: "Maizes daudzums atbilstoši izstrādei!" Slimie, vārgie un gados vecākie ieslodzītie bija lemti novājēšanai un nāvei, bet tie, kas izpildīja darba normu, saņēma pilnu pārtikas devu un godalgu pīrādziņus. Tos, kas strādāja sevišķi labi, apbalvoja ar goda rakstiem un viņu foto ievietoja nometnes goda plāksnē. Staļins bija pat ierosinājis izcilākos, neizlaižot ārā no nometnes, apbalvot ar ordeņiem, jo "brīvībā ieslodzītie var no jauna samaitāties".

Pēc kāda laika apstākļi no jauna saka mainīties — uz salām tika izcirsti visi mūžsenie meži un līdz ar to pazuda objekts "ražīgā darba" pielietošanai. 1931.gadā Staļins saka realizēt savu faraonisko ieceri — Belomora kanāla būvi, un lielāko daļu ieslodzīto no salām aizsūtīja uz turieni. Kā tēlaini izteicās represētais profesors Ivans Ozerovs, Solovki no "nometņu valsts galvaspilsētas Parīzes" pārvērtās par vienu no daudzajām padomju ieslodzījuma vietām. Šajā neierastajā lomā Solovku nometne ilgi nepalika — te pirmie izjuta 1937.gada tuvošanos un nometnes "īpašie uzdevumi" kārtējo reizi mainījās. Apsardzes režīms kļuva arvien bargāks, nometne pakāpeniski sāka pārvērsties par cietumu.

Jau 1937.gada februārī tika nokārtotas administratīvās formalitātes un SLON oficiāli bija reorganizēta par paraugcietumu ar nosaukumu STON (saīsinājums no kriev. val. — Soloveckaja tjurma osobogo naznačeņija — Solovku īpašu uzdevumu cietums). Cietuma "īpašie uzdevumi" faktiski uzreiz kļuva saprotami — pēc administrācijas izvēles bija atlasīti divi tūkstoši ieslodzīto un nošauti. Runā, ka vairāk nekā tūkstoti cilvēku apšāva par godu Oktobra revolūcijas 20.gadadienai. Arī bendes un viņu pavēlniekus nesagaidīja nekas labs — daudzi no viņiem aizgāja bojā neilgi pēc saviem upuriem. Tas šiem laikiem bija raksturīgs — elles mašīna, kuru radīja boļševiki, nesaudzēja nevienu. Čekists, kurš pirmais pacēla virs nometnes sarkano karogu, jau pēc trim gadiem atgriezās uz Solovku salām kā ieslodzītais; Arhangeļskas ierēdnis, kurš ierosināja pārvērst Belomora kanāla būvi par lielu koncentrācijas nometni, nošauts; arī daudzi no Solovku nometnes dibinātājiem un vadītājiem —nošauti. Šajos laikos ieslodzīto skaits uz salām ātri pieauga un cilvēku uzturēšanai tika izmantotas visas klostera ēkas, kā arī uz ātru roku uzbūvētās barakas.

1939.gadā bija pabeigts būvēt galveno cietuma ēku, bet to tā arī neviens nepaspēja izmantot. Sākoties Otrajam pasaules karam, Staļina līdzgaitnieks Lavrentijs Berija pavēlēja steidzīgi likvidēt Solovku cietumu un organizēt uz salām karaflotes bāzi. Tā arī radās vēl viena paradoksāla situācija: vienīgā vieta uz salām, kur nekad nav mitinājušies ieslodzītie, palika specializētā cietuma ēka. Vēlu rudenī cietumniekus sasēdināja kuģos un aizveda uz nometnēm kontinentā, kur vēl ilgu laiku viņus pazina pēc īpatnējā Solovku cietuma apģērba.

SLON pirms aiziešanas nebūtībā paspēja radīt kādu jaunu, pasaulei vēl nepazīstamu veidojumu — GULAG (saīsinājums no krievu val. — Glavnoje upravļeņije lagerei — Galvenā nometņu pārvalde), kura pārvērta par cietumnieku arhipelagu visu Padomju Savienības teritoriju. Kad Latvija 1940.gadā "brīvprātīgi" iestājās "brīvo tautu saimē", viss jau bija rūpīgi sagatavots jaunu viesu uzņemšanai.

Katru vasaru augusta sākumā Solovkos notiek komunisma upuru piemiņas dienas. Tajās var redzēt daudz cilvēku gados, un pārsteidz tas, ka tie ir bijušo ieslodzīto bērni vai pat mazbērni. No tiem, kas savā laikā nokļuva Solovku nometnē un nedabūja tur galu, dzīvajos nav palicis neviens. Gribas ticēt, ka tie senie, drūmie laiki būs uz mūžiem iemaldījušies Solovku labirintos un vairs nekad uz šīm salām neatgriezīsies.

Autors izsaka dziļu pateicību Irinai Fligei, Zinātniskās informācijas centra Memorial direktorei (Pēterburga), un Jurijam Bridskim, Solovku piemiņas muzeja dibinātājam (Maskava) par saturīgām sarunām un vērtīgu informatīvo materiālu sniegšanu.

Diena, 2004. gada 27. marts.