Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Turpinājuma karu atceroties
Juka Rislaki

Šovasar somi atcerējās bargās cīņas uz austrumu robežas, kad pirms 60 gadiem izdevās atsist padomju armijas uzbrukumu. Cīņu vietās un kapos abās pusēs robežai notika dažādi atceres pasākumi. Septembrī aprit 60 gadi kopš pamiera noslēgšanas starp Somiju un Padomju Savienību.

Pēc tam, kad Somijas valdība nepiekrita Josifa Staļina prasībai par teritoriju apmaiņu, lai garantētu Ļeņingradas drošību, Somiju vispirms ierāva Ziemas karā (1939 – 1940) pret Padomju Savienību. Pēc 105 dienām, noslēdzot mieru, Somija zaudēja lielas teritorijas.

1941. gada vasarā Somijas armija, kas pa šo laiku bija kļuvusi spēcīgāka, vienlaikus ar Vācijas vērmahtu uzbruka Padomju Savienībai. Šo karu nodēvēja par Turpinājuma karu. Somijas armijai sākumā izdevās izvirzīties tālu Austrumkarēlijā un Karēlijas zemes šaurumā. Drīz vien šis karš pārvērtās pozīciju karā.

1944. gada 9. jūnijā, pēc tam, kad Rietumu sabiedrotie izcēlās Normandijā, sarkanā armija Karēlijā uzsāka lieluzbrukumu. Valkeasāri posmā, kur krieviem izdevās izlauzties, viņu rīcībā bija 200 lielgabali uz katru frontes kilometru, un papildus tiem triecienā vēl piedalījās arī 600 tanki un apmēram 1000 lidmašīnas.

Somu pozīcijas tika samaltas, un viņu karaspēks atkāpās – daļa arī aizbēga – no aizsargpozīcijām uz Vammelsū–Taipale aizsardzības līniju. Uzbrucējs vienā dienā bija pavirzījies 20 kilometrus uz priekšu. Pēc tam somi dažu dienu laikā atkāpās vēl par 50 – 80 kilometriem, ieņemot Vīpuri–Kuparsāri–Taipale pozīcijas. Apmēram 12 tūkstoši somu karavīru dezertēja no frontes. Vairākiem desmitiem dezertieru par biedinājumu citiem piesprieda nāves sodu, ko arī izpildīja. Atkāpšanās laikā trīs tūkstoši somu karavīru pazuda bez vēsts. Lai gan pirmajā somu pretuzbrukumā ienaidnieks zaudēja 10 tūkstošus vīru, tas tomēr neapstājās.

Sarkanā armija Somijas operācijas veikšanai nosūtīja 450 tūkstošus vīru, no kuriem Karēlijas zemes šaurumā uzbruka apmēram 260 tūkstoši. Somijas sauszemes armijas spēks sasniedza nedaudz vairāk kā 300 tūkstošus vīru, no kuriem Karēlijas zemes šaurumā atradās mazāk nekā trešdaļa. Turklāt somi nebija arī pabeiguši pozīciju būvi. Tēlaini runājot, "skrējiens cauri Karēlijai" Somijas armijas ģenerālštābu satrieca, jo palīgspēkus no tās Karēlijas daļas, kas atradās uz ziemeļiem no Lādogas ezera, uzreiz neizdevās pārvietot.

Lai gan maršals Karls Gustavs Emīls Mannerheims bija pavēlējis noturēt Somijas otro lielāko pilsētu Vīpuri (Vīborgu), tomēr īsi pirms Jāņiem somi arī to pazaudēja dažu stundu laikā gandrīz bez cīņas. Somu armijas daļa, kas bija pārvietota uz Vīpuri, bija paspējusi saņemt tikai nedaudz munīcijas. Pamanījusi, ka uz pilsētu virzās padomju tanki, tā aizbēga. Somiem ar lieliem upuriem bija izdevies Vīpuri noturēt Ziemas karā. Pēc kara, noslēdzot mieru, Somija to pazaudēja, atkal atkarojot 1941. gadā. Nu somi bija zaudējuši Karēlijas zemes šaurumu līdz ar Vīpuri un Vuoksi upi, bet ziemeļos krievi virzījās uz Petrozavodsku.

Somijas armijas karavīri tomēr spēja pārvarēt šoku – jau nedēļu pēc lieluzbrukuma sākuma maršals Mannerheims atvieglots izsaucās: "Somi atkal cīnās!" Izšķirošās atvairīšanas kaujas notika 1944. gada jūnijā un jūlijā Tali un Ihantalā, kas atrodas netālu no Vīpuri. Somu artilērijas un gaisa spēku prasmīgi koncentrētā uguns satrieca krievu tanku kolonnas, kad tās jau devās uzbrukumā.

Somiem palīdzēja arī vācu gaisa spēku vienība Kuhlmey, kuras rīcībā bija arī iznīcinātājbumbvedēji Stuka. Somija sāka saņemt militāro palīdzību no Vācijas pēc tam, kad prezidents Risto Riti savā vārdā apsolīja Ādolfam Hitleram, ka viņš neslēgs mieru. Savukārt ASV pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Somiju. Lielbritānija jau agrāk bija pieteikusi Somijai karu.

Tali un Ihantalas kaujas bija bargākās ziemeļzemju karu vēsturē. Kad 1944. gada 11. jūlijā cīņas pierima, somi bija zaudējuši 8 500 kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo, krievi – 20 000 vīru. Somijas armijai bija izdevies apturēt sarkanās armijas virzīšanos uz Dienvidsomiju un Helsinkiem. Mūsdienās par šo kauju stāsta iespaidīgs multimedijas uzvedums Hemēnlinnas artilērijas muzejā.

Tajā pašā laikā padomju spēki centās uzbrukt arī no jūras puses. Viņiem izdevās ieņemt divdesmit Vīpuri līča salas, bet ne pēdu sauszemes.

Somi guva nozīmīgu uzvaru 1944. gada jūlijā Vuoksi upes krastā pie Vuosalmi ciema. Sākumā somi peldus bēga pāri upei, bet pēc sešu dienu ilgām cīņām viņiem izdevās ielenkt pretinieku un paralizēt vairākas tā divīzijas. Šajā kaujā somi zaudēja deviņus tūkstošus, bet ienaidnieks – 13 tūkstošus vīru.

1944. gada jūlija vidū, sarkanās armijas uzbrukumiem beidzoties, Somijas armijas radioizlūkošanas dienests uzzināja, ka PSRS pārvieto karaspēku pa dzelzceļu uz Baltiju, kas bija kļuvis par nozīmīgāko virzienu. Bija sācies "skrējiens uz Berlīni", un krievi tur gibēja nokļūt kā pirmie.

Turpinājuma kara pēdējā lielkauja notika 1944. gada augustā ziemeļos no Lādogas, Austrumsomijas mežu masīvā, kur somu speciālā vienība ielenca un daļēji iznīcināja divas padomju divīzijas. Krievi izlauzās atpakaļ austrumu virzienā, pametot somiem visu smago kara tehniku. Kaujā somi zaudēja 2500, sarkanā armija – apmēram 5000 vīrus.

Somijas pēdējā cerība šajā karā būtu bijusi nocietinātā Salpa līnija, kas bija izbūvēta cauri visai Austrumsomijai. To tomēr nenācās izmantot, un tagad šīs līnijas posmi Somijā ir iecienīts tūrisma objekts. Viens no Salpa līnijas akmeņiem ir atvests arī uz Klapkalnciemu Latvijā un kļuvis par pieminekli somu jēgeriem, kuri Pirmā pasaules kara laikā cīnījās Kurzemes teritorijā.

Varonīgi cīnoties, Somija bija ieguvusi dārgo laiku. Maskava vairs nepieprasīja no šīs valsts valdības bezierunu padošanos un Somijas okupāciju. Augustā Somijas parlaments par prezidentu ievēlēja Karlu Gustavu Emīlu Mannerheimu. Jaunais prezidents uzskatīja, ka nav atbildīgs par sava priekšgājēja Risto Riti solījumu, un pēc viņa iniciatīvas 1944. gada 4. septembrī noslēdza pamieru. Jāpiebilst, ka pretējā puse vēl diennakti turpināja apšaudi.

Somijas armija tagad bija spēcīgāka nekā jebkad. Ieročiem apklustot, fronte atradās tik tālu austrumos, ka somiem nācās atkāpties uz Rietumiem līdz jaunajai robežai. Jāuzsver, ka, izņemot Liebritāniju, Somija bija vienīgā no Otrajā pasaules karā karojošajām Eiropas valstīm, kuru kara laikā neokupēja.

Pamiera līgumu parakstīja Maskavā 19. septembrī (miera līgums tika parakstīts tikai 1947. gadā Parīzē). Pēc tam starp somiem un vāciešiem sākās Lapzemes karš (1944 – 1945). Ziemeļsomijā vēl uzturējās vairāk nekā 200 tūkstoši vācu karavīru, bet noslēgtais līgums paredzēja, ka viņus vajadzēja padzīt.

Turpinājuma karš Somijai izvērtās vēl smagāks nekā Ziemas karš. Pavisam šajos karos krita 90 tūkstoši, pazuda vairāk nekā četri tūkstoši un ievainojumus guva vairāk nekā 200 tūkstoši somu karavīru. Bojā gāja arī apmēram 1300 Somijas civiliedzīvotāju. Somija zaudēja divpadsmit procentus no savas teritorijas, nometināja vairāk nekā 400 tūkstošus bēgļu no Karēlijas un bija spiesta maksāt Padomju Savienībai lielas kara kontribūcijas. No zaudētajām teritorijām tai vēlāk atdeva vienīgi Porkalas pussalu netālu no Helsinkiem.

Turpinājuma karš atainots daudzās grāmatās. Labākie romāni, kas stāsta par šo karu, ir Veino Linnas darbs "Nezināmajam kareivim" un Penti Hānpē "Deviņu vīru zābaki". Abas šīs grāmatas ir tulkotas latviešu valodā – pirmā izdota trimdā, bet otrā – vēl padomju Latvijas laikā.

Somijā šo notikumu piemiņas sarīkojumos šovasar piedalījušies tūkstošiem cilvēku, arī pašreizējā prezidente, kā arī bijušie prezidenti un premjerministrs Mati Vanhanens. Somijas valdība noorganizēja svētku semināru, kas notika Helsinkos. Mati Vanhanens savā runā Ilomantsi pilsētā teica, ka pirms 60 gadiem somi cīnījās par mieru un demokrātiju un uzvara karājās mata galā: "Bez šīm uzvarām, atvairot uzbrucēju, miers mums būtu bijis nežēlīgs."

Somijas valdība dažādos veidos izrāda cieņu kara veterāniem. Nesen tā paziņoja, ka uzlabos veterānu un invalīdu materiālo stāvokli un medicīnisko aprūpi. Katrs veterāns, kurš to vēlas, reizi gadā var saņemt bezmaksas atveseļošanās kursu sanatorijā. Viņu dzīvokļu remontu apmaksā valsts. Somijā ir vairāk nekā simts tūkstoši kara veterānu, un viņu vidējais vecums 83 gadi. Mūsdienās palīdzību saņem arī sarkano partizānu uzbrukumu dzīvi palikušie upuri.

Latvijas Avīze 2004. gada 24. septembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home