Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Arī viens ir karotājs
Egīls Zirnis

1939.gada 30.novembrī, Padomju Savienība sāka bombardēt Helsinkus. Ierauta Ziemas karā, Somija tomēr nekļuva par padomju republiku

Kur mēs viņus raksim? — esot izsaucies maršals Karls Gustavs Mannerheims, uzzinājis, ka viņa zemē Somijā iebrukušas 25 padomju divīzijas. Pirms 65 gadiem, 1939.gada 30.novembrī, Padomju Savienība iesāka vienu no kaunpilnākajiem kariem savā vēsturē. Savukārt Somija 105 kauju dienās veica Dāvida cienīgu varoņdarbu, nosargājot neatkarību karā, kurā, grozi kā gribi, Staļina pasīvi sabiedrotie bija arī Baltijas valstis.

Viens no šī kara, kā arī tam sekojušā Turpinājumkara rezultātiem ir somu izjūtas, apciemojot Igauniju, Latviju un Lietuvu. Maldās tie, kas domā, ka somus te pacilā tikai lētais šņabis — daudz vairāk viņus gandarī apziņa, ka Ziemas kara upuri nav bijuši velti. Pateicoties tiem, Somija spēja izvairīties no Baltijas valstu likteņa un šodien ir ne vien ekonomiski daudz attīstītāka valsts, bet arī viena no retajām Eiropas valstīm, kurā dienests armijā ir goda lieta.

PAR MAZ PIEKĀPĀS

Tā kā Ļeņingradu nevar pārvietot, jāpārvieto robeža, — šādu atziņu 1939.gada 5.oktobrī (dienā, kad Latvija parakstīja bāzu līgumu ar PSRS) uz sarunām ultimatīvā kārtā izsauktajai Somijas delegācijai, kas Maskavā ieradās 12.oktobrī, pauda Staļins. Pirms dažām nedēļām bija sācies Otrais pasaules karš. Padomju teritoriālo prasību izpildes rezultātā (PSRS tās pamatoja ar nepieciešamību garantēt Ļeņingradas un Murmanskas drošību) Somija zaudētu 2761 kvadrātkilometru savu labāko lauksaimniecības zemju un piekrastes zvejas vietu, ko nevarēja kompensēt PSRS apmaiņai piedāvātās divreiz lielākās teritorijas Karēlijas purvos, kā arī vājinātu savu drošību.

Somu daļēja piekāpšanās padomju vadību neapmierināja, un 8.novembrī PSRS ārlietu ministrs Molotovs paziņoja, ka politiķi savu darbu ir paveikuši, pienācis laiks militāristiem. Drīz vien Padomju Savienība izprovocēja karu, bombardēšanu savā teritorijā pie Mainilas pasludinot par somu artilērijas apšaudi un paziņojot, ka dodas "atsist agresoru, kas uzbrucis Padomju Savienībai".

Daži somu politiķi uzskatīja, ka sarunās ar Padomju Savienību nevajadzējis būt tik stūrgalvīgiem. Taču demokrātiskās Somijas valdība sākumā vispār negribēja piekāpties PSRS teritoriālajām prasībām. Tagad tiek pieļauts, ka karš ar PSRS būtu izcēlies arī tajā gadījumā, ja somi būtu piekāpušies, jo Somija Ribentropa—Molotova paktā bija iekļauta PSRS interešu sfērā, atgādina somu žurnālists Juka Rislaki. Kāpēc tādā gadījumā Somija tomēr nosargāja neatkarību? "Staļins bija ļoti uzmanīgs un bailīgs," domā J.Rislaki. "Viņu uztrauca iespējamā Francijas un Anglijas palīdzība Somijai. Taču somi paši cīnījās ļoti drošsirdīgi. Mūsu armijā bija mobilizēti 330 tūkstoši karavīru, tas ir tikpat, cik trim Baltijas valstīm kopā. Ļoti stipra un patriotiska bija arī Somijas aizsargu organizācija." Faktiski tika mobilizēta visa somu tauta.

Protams, Padomju Savienība būtu gribējusi ieņemt visu Somiju, saka vēsturnieks Valters Ščerbinskis. "To apliecina ne tikai milzīgie krievu zaudējumi, bet kaut vai Helsinku bombardēšana." No Sarkanarmijas bāzēm Igaunijā cēlās gaisā padomju bumbvedēji, un 30.novembra rītā Helsinkos sāka krist bumbas. Tajā pašā dienā Mannerheims (1867— 1951) tika iecelts par Somijas bruņoto spēku virspavēlnieku.

Lai gan kara sākums Somijas valdībai bija pārsteigums, kara gaita izrādījās grūtāka, nekā bija iedomājušies krievi, kas cerēja ļoti ātri ieiet Helsinkos un īstenot to "demokrātiskās valdības" modeli, kāds viņiem vēlāk sekmējās Baltijas valstīs. Somiem palīdzēja arī ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi (1940.gada janvārī sals sasniedza vairāk nekā mīnus 40 grādu). Plānotās divu nedēļu pastaigas vietā padomju ģenerāļi dabūja vairāk nekā 270 tūkstošus kritušo.

Arī "atbrīvotajā" Terioki "proklamētās" un somu boļševika Oto Kūsinena vadītās "Somijas Demokrātiskās Republikas" projekts izgāzās, jo pat somu komunisti atbalstīja cīņu pret PSRS uzbrukumu. To veicināja 30.gados sekmīgi īstenotā nācijas samierināšanās kustība pēc asiņainā Somijas pilsoņu kara.

KAROJA VIENI

No šī kara somi ir iemācījušies vienu lietu — ja ir briesmas, neviens nenāk palīgā, uzsver bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure: "Ar to var izskaidrot arī Somijas it kā minstināšanos NATO jautājumā; tās nav tik daudz bailes, ko teiktu Krievija, cik paļaušanās uz sevi, jo somi pieredzēja, ka grūtā brīdī citu solījumi nākt palīgā neattaisnojās. Somijas parlamenta spīkere Rita Osukainena man reiz teica: Zviedrija mums atsūtīja adītus cimdiņus…"

Latvijas valdības un sabiedrības nostāja attieksmē pret Ziemas karu bija divas dažādas lietas, uzsver vēsturnieks Valters Ščerbinskis. Kad 1939.gada 14.decembrī PSRS kā agresors tika izslēgta no Tautu Savienības, Baltijas valstis, šķietami nostādamās neitralitātes pozīcijās — atturēdamās no balsojuma —, faktiski nostājās PSRS pusē, Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters Tautu Savienības sesijā vispār nepiedalījās, ko var vērtēt kā labvēlību pret PSRS. V.Ščerbinskis atgādina, ka somu izteiktā politiskā attālināšanās no Baltijas valstīm jau kopš 20.gadu vidus bija radījusi zināmu vēsumu diplomātiskajās attiecībās: "Taču pat oficiālās Stokholmas nostāja pret somu—padomju konfliktu bija ciniska. Teiksim, Zviedrijas ārlietu ministrs Ginters apgalvoja, ka tās neitralitāte ir vienīgais drošais pamats materiālās palīdzības sniegšanai."

Pēc 1939.gadā parakstītā bāzu līguma ar PSRS Latvija un jo sevišķi Igaunija faktiski, neraugoties uz deklarēto neitralitāti, bija kļuvušas par Krievijas sabiedrotajām. Pragmatiķa Ulmaņa simpātijas pret somiem nebija lielas. Ulmanis arī skarbi vērsās pret avīzēm, kas bija atļāvušās būt pārāk draudzīgas Somijai, tāpēc simpātijas pret Somiju tika izpaustas netieši, stāsta V.Ščerbinskis: "Simpātijas pret somu pusi neapšaubāmi bija. 1940.gada janvārī Ulmanis deva rīkojumu pārtraukt šo simpātiju izraisīšanu; Latvijas laikrakstos uzreiz parādījās citi akcenti — ziņas no Ļeņingradas kara apgabala… Tika darīts viss, lai neaizkaitinātu krievus."

Arī brīvprātīgo iespējas doties uz Somiju tika ierobežotas, neizsniedzot gribētājiem ārzemju pases, tāpēc no Latvijas Ziemas karā piedalījās tikai četri brīvprātīgie, kas tajā laikā atradās ārzemēs, ieskaitot ārzemnieku leģiona komandiera adjutantu, no Latvijas izraidīto Pērkoņkrusta līderi Gustavu Celmiņu.

Būtisku palīdzību somiem Latvija tomēr sniedza, tiesa, nelegāli. Latvijas bruņotie spēki pārtvēra padomju radioziņojumus, kuru kods viņiem bija zināms, un Somijas kara atašejam Rīgā tika nodota izlūkošanas informācija, kas, saskaņā ar kapteiņa Porieša atmiņām, palīdzējusi somiem sakaut veselu padomju divīziju. Tas notika nelegāli. Armijas komandieris Krišjānis Berķis, kura sieva bija somiete, bija prosomiski noskaņots un pievēra acis uz šādām lietām. Dokumentāri pierādījumi šai latviešu palīdzībai gan nav atrasti.

NO DIENESTA NEIZVAIRĀS

Savulaik Igaunijas ārlietu ministrs Selters Latvijas sūtnim Tallinā Vilim Šūmanim asi kritizēja Somijas ārlietu ministra Eliasa Erko politiku, sakot, ka tas savai zemei "sagādājis postu uz ilgākiem laikiem, kamēr igauņu tauta esot paglābta no bojāejas un tai esot saglabātas cerības uz nākotni". Ziemas karā un sekojošajos karos Somija zaudēja ap 90 tūkstošiem karavīru, vairāk nekā 200 tūkstoši tika ievainoti. Bojā gāja vairāk nekā tūkstotis Somijas civiliedzīvotāju. Somija zaudēja 12 procentus savas teritorijas (no tām tai vēlāk tika atdota tikai Porkalas pussala), nometināja 400 000 bēgļu no Karēlijas, kā arī maksāja PSRS kara kontribūcijas.

Tomēr ieguvumi, raugoties no Baltijas valstu pozīcijām, bija apskaužami. Somijas prezidents U.K.Kekonens savulaik teica: "Mēs zaudējām karā, bet uzvarējām mierā." Pašlaik prasība pēc zaudētajām teritorijām netiek uzturēta spēkā valstiskā līmenī. Somijā ir daudz Karēlijas bēgļu organizāciju, kuras gribētu, lai Somija no teritoriju prasības neatkāptos. "Ja Krievija atdos atpakaļ Japānai četras Kuriļu salas, droši vien arī Somijā celsies interese par zaudētajām teritorijām," prognozē J.Rislaki. Tomēr šis jautājums vairāk rūpot vecākai paaudzei. Ko Somija darītu ar tik lielu krievu minoritāti un tik nolaistu teritoriju? Kāds somu vēsturnieks A.Žīgurei reiz teicis, ka lielākais murgs, kādu varētu piedzīvot somu tauta, būtu Krievijas nota ar prasību ņemt Karēliju atpakaļ. Aptaujas rāda, ka tikai ceturtā daļa somu vēlētos atgūt zaudētās teritorijas.

Toties vēlēšanās aizsargāt savu valsti somu jaunajā paaudzē ir ārkārtīgi liela. "Somijā nav iedomājams, ka kāds negribētu iet armijā, kur nu vēl, ka no armijas izvairītos politiķu bērni!" saka A.Žīgure, piebilstot, ka somu patriotismu vairojuši arī viņu braucieni uz Baltijas valstīm 90.gadu sākumā — tad viņi ieraudzījuši to, kas būtu noticis arī ar Somiju, ja tā nebūtu nosargājusi neatkarību.

Diena, 2004. gada 27. novembris.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home