No “atbrīvotajiem” speciālo nometņu iedzīvotājiem prasīja parakstīties par to, ka viņi nepieprasīs atpakaļ īpašumu, ko konfiscēja izsūtīšanas laikā. Desmiti tūkstoši cilvēku atteicās parakstīt šos dokumentus.

1956.gada oktobrī Kazahijas PSR Iekšlietu ministrija ziņoja PSRS Iekšlietu ministrijai, ka no 195 911 noņemtajiem no uzskaites specnometņu čečeniem, ingušiem, karačajeviešiem 55 117 cilvēki atteicās parakstīt pavēli, ka viņiem ir paziņots par atbrīvošanu no speciālās nometnes un ka viņiem ir izskaidrota 1956.g.16.jūlija pavēle. Kirgīzijas PSR – no 47 889 noņemtajiem no uzskaites čečeniem, ingušiem, karačjeviešiem 20 735 cilvēki atteicās.

Tūkstošiem cilvēku pašrocīgi atgriezās vietās, kur bija agrāk dzīvojuši. Piemēram, pēc PSRS Iekšlietu ministrijas milicijas galvenās pārvaldes ziņām 1956.g. 1.oktobrī uz iepriekšējām dzīves vietām pašrocīgi atgriezušies 1 672 speciālo nometņu iemītnieki – vācieši, tajā skaitā uz Staļiņingradas apgabalu 1 500, Saratovas – 102, Rostovas 70 cilvēki.

1957.g.9.janvārī PSRS AP Prezidijs izdeva pavēli “Par Kalmikijas autonomā apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”. “Par Kabardinas APSR Kabardinas – Balkaras APSR”. “Par Čerkesas autonomā apgabala pārveidošanu Karačajevas autonomajā apgabalā”. “Izveidot Čečenu – Ingušu APSR KPFSR sastāvā”. Līdz ar to PSRS AP Prezidijs noteica, ka 1956.g. 17.marta, 28.aprīļa un 16. jūlija pavēles , kas aizliedza čečeniem, ingušiem, karačajeviešiem atgriezties iepriekšējās dzīves vietās zaudējuši savu spēku. 1957.gada 9.janvāra pavēle nomierināja ne tikai kalmikus, balkārus, karačejeviešus, čečenus un ingušus. Viņi zināmā mērā noņēma sociālo spriedzi bijušo nometņu iemītniekiem – vāciešiem, Krimas tatāriem, kurdiem, turkiem meshetiniešiem un c., modināja viņos cerības un pārliecību (kā vēlāk izrādījās nereālu), ka drīz tiks atrisināts jautājums par atgriešanos iepriekšējās dzīves vietās un atjaunos autonomiju tām tautām, kurām tā pastāvēja pirms deportācijas. Tiesa, ne visi bijušie speciālo nometņu iedzīvotāji, ieguvuši atļauju izbraukšanai, šīs tiesības izmantoja. Cilvēku tūkstoši bija iedzīvojušies izsūtījuma vietās, kur viņi bija izsūtīti, apprecējušies ar vietējiem iedzīvotājiem, bija ieguvuši personīgās mājas, saņēmuši piemājas zemi, audzēja mājlopus, putnus, bija ieguvuši labi atalgotu darbu un vēlējās palikt, samierinājušies ar morālo statusa maiņu (ka viņi vairs nav specnometņu iedzīvotāji, bet pilntiesīgi pilsoņi). Daļa neuzdrošinājās atgriezties, baidoties, ka vietējā vara viņus dzimtajā vietā sagaidīs naidīgi, ka viņiem būs grūtības ar pierakstu vai citi cēloņi. Par 1956.g un 1957.gada 1.puses laiku Habarovskas novadā, Irkutskas, Molotovas, Novosibirskas, Omskas, Tomskas, Čitas apgabalos, Burjatijas – Moldāvijas APSR atļauju izbraukšanai ieguva 62 730 bijušie speciālo nometņu iedzīvotāji, no kuriem 53 180 jeb 84,8% izbrauca no nometinājuma vietām. Pārējie 9550 cilvēku (15,2%) palika vai atlika izbraukšanu.

Specnometņu iedzīvotāju skaits saruka. Ja 1956.gada 1.janvārī uzskaitē bija 904 439, tad 1956.gada 1.jūlijā 611 912, 1957.gada 1.janvārī 211 408 t.sk. 90 653 deportētie Ukrainas atbrīvošanas armijas karavīri No 1940. - 41.gadam no Lietuvas 3 141, Latvijas 2 452, Igaunijas 1 849, Moldāvijas 3 901, R Ukrainas 2 606, R Baltkrievijas 5. No 1945. – 49.g. Lietuvas 39 839, no Latvijas 13 117 /1949.g./, no Igaunijas 8 729 /1949.g./, Moldāvijas 8 827 /1949.g./ un

22 298 kulaku, kurus izsūtīja 1948. – 1952.g. (bez kulakiem, tajā ietilpa ukraiņi. 1945. –1949.g. no Baltijas un Moldāvijas tika izsūtīt: no Lietuvas 19 920 1951.g., no R Ukrainas 1 043 1951.g. no R Baltkrievijas 652, no Izmailovas apgabala 683 1948.g.); jehovieši 6398, “andersonieši” 1854, basmači 527;

Pēc 1948.gada 2.jūnija 2 221 – kolhoznieki par obligātā darba minimuma neizstrādāšanu,

pēc 1951.g. 23.jūlija pavēles par klaiņošanu un ubagošanu 1 7325, no Pleskavas apgabala 314, dašnaki 355, berijieši 26, 46 internētie /aizturētie/ no Polijas.

Vienlaicīgi no speciālajām nometnēm notika izsūtīto - uz mūžu, izsūtīto - uz laiku, izsūtīto atbrīvošana. 1952.gada 1.janvārī izsūtījumā atradās 78 452 cilvēki, no kuriem 71 980 politiskie un 6 472 kriminālnoziedznieki. 1952.gada daļai bija nomainīts mūža vai noteiktā laika izsūtījums uz nometināšanu specnometnēs, tāpēc uz 1953.gadu to skaits saruka līdz 66 420 ( 52 468 izsūtīto - uz mūžu, 7 833 izsūtīto - uz laiku, 6 119 izsūtīto), 1954 gada sākumā līdz 63 657 cilvēkiem. 1954.g. uz specnometnēm bija daļēji attiecināta 1953.g. 27.marta pavēle.

Saskaņā ar PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS ģenerālprokurora 1954.g. 24.aprīļa pavēli no izsūtījuma tika atbrīvoti 11 516, kuri agrāk tika tiesāti par kontrrevolucionārajiem pārkāpumiem uz laiku līdz 5 gadiem (ieskaitot). Saskaņā ar PSRS ģenerālprokurora un PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS Valsts Drošības komitejas pavēli 1954.gada16.jūlijā tika atbrīvoti cilvēki.

 Nometinājumā izsūtīto un trimdinieku skaits. 1956.g. 1.janvārī.

Inkriminētie pārkāpumi Kopā Nometinājumā izsūtītie /t.sk./ Izsūtītie /t.sk./
Ārzemju izlūkošanas aģentūra 3892    
Pretizlūkošanas, policijas u.c. soda iestāžu aģent., ko izveidoja faš. okup. 3078 3076 2
Pretpadomju aizrobežu organizāciju dalībnieki 758    
Nacionālisti/buržuāziski nac. organiz., partiju, gr. dalībnieki : 36265 36235 30
ukraiņi 23952 23934 18
baltkrievi 418 418  
lietuvieši 5324 5317 7
latvieši 1546 1543 3
igauņi 2120 2120  
gruzīni 133 132 1
armēņi 303 302 1
ebreji 191 191  
un citi 2278 2278  
Pretpadomju politisko partiju un grupu dalībnieki: 2151 2078 73
trockisti, zinovjevieši, labējie 1522 1452 70
menševiki 255 253 2
eseri 309 308 1
anarhisti 65 65  
teroristi 2971 2970 1
Diversanti, kaitnieki, sabotētāji 852 851 1
Nemiernieki un politiskie bandīti 5384 5381 3
Dzimtenes nodevēji 1861 1860 1
Pretpad. reliģiozu organ, grupu dalībnieki 1154 1153 1
Sodītie par pretpadomju aģitāciju 2701 2685 16
Dažādi pretpadomju elementi 4341 3784 557
Izsūtītie klaidoņi pēc 1951.g.26.jūnija pavēles 260   260
Izsūtītie pēc tiesu iestāžu lēmuma par kriminālnoz. 2764   2764
Kopā 68432 64723 3709
Neietilpa /arestētie un tie, kas bija meklēšanā/ 1409 509 901
Pavisam kopā 69841 65231 4610

14083 trimdā izsūtītie bija aizsūtīti nometinājumā pēc īpašas PSRS Iekšlietu ministrijas un VDK apspriedes. Tomēr trimdā izsūtīto skaits ne tikai nesamazinājās, bet uz 1956.gada sākumu pat pieauga./ sk. tabulu/. Joprojām bija spēkā 1948.g. 21. februāra PSRS AP Prezidija pavēle “Par īpaši bīstamu valsts noziedznieku nosūtīšanu soda izciešanai trimdā, nometinājumā uz attālām PSRS vietām”. Tiesātās personas par politiskajiem pārkāpumiem pēc soda izciešanas GULAGā vēlāk tika aizsūtītas uz nometinājuma vietām. Specnometņu izsūtīto sistēmas likvidēšanā būtiska loma bija 1956.gada 10.marta PSRS AP Prezidija pavēlei:

PSRS AP Prezidija pavēle.

Par 1948.gada 21.febr. PSRS AP Prezidija pavēles atcelšanu “Par īpaši bīstamu valsts noziedznieku nosūtīšanu soda izciešanai trimdā uz attālām PSRS vietām.”

  1. Atcelt 1948.g. 21.febr. PSRS AP Prezidija pavēli ”Par īpaši bīstamu valsts noziedznieku nosūtīšanu soda izciešanai trimdā uz attālām PSRS vietām.” Noteikt, ka turpmāk izsūtīšana var notikt tikai tad, kad tiesa ir pasludinājusi spriedumu.
  2. Tie lietuviešu, latviešu, igauņu nacionālisti un viņu ģimenes, kuras pēc speciāla valdības lēmuma atrodas speciālā nometinājuma vietā un ir savu soda laiku izcietuši, ir jāsūta pie ģimenēm.
  3. Visas citas personas, kas pēc 1948.g.febr. pavēles atrodas nometnē izsūtījumā – no tālākas atrašanās trimdā ir jāatbrīvo.

PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs K.Vorošilovs
PSRS AP sekretārs N. Pegovs

1956.gada 10.martā,
Maskava, Kremlis.