Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem 
vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem
Parakstīta 1984.gada 10.decembrī

Šās konvencijas dalībvalstis,

ņemdamas vērā, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos proklamētajiem principiem visu cilvēku saismes locekļu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārējā miera pamats,

atzīdamas, ka šīs tiesības izriet no cilvēka personībai piemītošās pašcieņas,

ņemdamas vērā valstu saistības saskaņā ar Statūtiem, konkrēti 55.pantu, sekmēt cilvēka tiesību un pamatbrīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu,

ievērodamas Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 5.pantu un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 7.pantu, kuros paredzēts, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai viņa cieņu aizskarošam apiešanās veidam un sodam,

ievērodamas arī Deklarāciju par visu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem, kuru Ģenerālā Asambleja pieņēmusi 1975.gada 9.decembrī,

vēlēdamās padarīt efektīvāku cīņu pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem visā pasaulē,

vienojās par sekojošo:

I DAĻA

1.pants

1. Šajā konvencijā ar terminu "spīdzināšana" apzīmē jebkādu darbību, ar kuru kādai personai tīši tiek sagādātas stipras fiziskas vai morālas sāpes vai ciešanas nolūkā iegūt no tās vai no trešās personas ziņas vai atzīšanos, sodīt to par rīcību, kuru izdarījusi šī persona vai trešā persona vai par kuras izdarīšanu tā tiek turēta aizdomās, kā arī nolūkā iebiedēt vai piespiest šo personu vai trešo personu vai jebkura cita iemesla dēļ, kas balstās uz jebkāda rakstura diskrimināciju, ja šādas sāpes vai ciešanas sagādā valsts amatpersona vai cita oficiāla persona vai tās tiek sagādātas šādas amatpersonas vai oficiālas personas izdarītās kūdīšanas dēļ vai ar to ziņu vai klusu piekrišanu. Ar šo terminu neapzīmē sāpes vai ciešanas, kas rodas tikai likumīgu sankciju rezultātā, nav atdalāmas no šīm sankcijām vai šīs sankcijas tās izraisa nejauši.

2. Šis panta neierobežo nekādu starptautisko līgumu un nekādu nacionālo likumdošanu, kura ietver vai var ietvert noteikumus par plašāku piemērošanu.

2.pants

1. Katra dalībvalsts veic efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas un citus pasākumus, lai novērstu spīdzināšanas aktus jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā.
2. Nekādi sevišķi apstākļi, lai kādi tie būtu - kara stāvoklis vai kara draudi, iekšējā politiskā nestabilitāte vai jebkāds cits ārkārtējs stāvoklis, nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.
3. Augstāka priekšnieka vai valsts varas orgāna pavēle nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.

3.pants

1. Neviena dalībvalsts nedrīkst izsūtīt, atgriezt (refouler) vai izdot kādu personu citai valstij, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka tur šai personai var draudēt spīdzināšana.
2. Lai noteiktu, vai ir šāds pamats, kompetentie varas orgāni ņem vērā visus ar lietu saistītos apstākļus, konkrētos gadījumos arī faktu, ka attiecīgajā valstī tiek praktizēta pastāvīga cilvēka tiesību rupja, kliedzoša un masveidīga pārkāpšana.

4.pants

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai visi spīdzināšanas akti tiktu izskatīti saskaņā ar tās kriminālo likumdošanu. Tas pats attiecas uz mēģinājumu spīdzināt un uz jebkuras personas darbībām, kas ir līdzdalība vai piedalīšanās spīdzināšanā.
2. Katra dalībvalsts nosaka attiecīgus sodus par šādiem noziegumiem, ievērojot to smagumu.

5.pants

1. Katra dalībvalsts veic tādus pasākumus, kādi var izrādīties nepieciešami, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz 4.pantā minētajiem noziegumiem šādos gadījumos:

a) ja noziegumi izdarīti jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā vai jūras vai gaisa kuģī, kas reģistrēts attiecīgajā valstī;
b) ja varbūtējais noziedznieks ir attiecīgās valsts pilsonis;
c) ja upuris ir attiecīgās valsts pilsonis un ja attiecīgā valsts uzskata to par lietderīgu.

2. Katra dalībvalsts analoģiskā veidā veic tādus pasākumus, kādi var izrādīties nepieciešami, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šādiem noziegumiem, ja varbūtējais noziedznieks atrodas jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā un tā viņu neizdod saskaņā ar 8.pantu nevienai no šā panta 1.punktā minētajām valstīm.

3. Šī konvencija neizslēdz iespēju realizēt jebkādu kriminālo jurisdikciju saskaņā ar iekšējo likumdošanu.

6.pants

1. Jebkura dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas persona, kas tiek apsūdzēta jebkura 4.pantā minētā nozieguma izdarīšanā, pēc tās rīcībā esošās informācijas izskatīšanas pārliecinājusies, ka apstākļi to prasa, apcietina šo personu vai veic citus juridiskos pasākumus, lai nodrošinātu šās personas klātbūtni. Apcietināšana un citi šādi juridiskie pasākumi tiek veikti saskaņā ar attiecīgās valsts likumdošanu, taču tie var turpināties tikai laikā, kas nepieciešams kriminālprocesuālo darbību vai izdošanas darbību izdarīšanai.

2. Šāda valsts nekavējoties veic faktu iepriekšēju izmeklēšanu.

3. Jebkurai personai, kas apcietināta, pamatojoties uz šā panta 1.punktu, tiek sniegta palīdzība, lai tā nekavējoties varētu nodibināt kontaktu ar tuvāko tās valsts attiecīgo pārstāvi, kuras pilsonis tā ir, vai, ja tā ir bezpavalstniece, ar tās valsts pārstāvi, kurā tā parasti dzīvo.

4. Ja kādu personu saskaņā ar šo pantu valsts apcietina, tā nekavējoties paziņo 5.panta 1.punktā minētajām valstīm par to, ka šāda persona atrodas apcietinājumā, un par apstākļiem, kas bijuši par pamatu tās aizturēšanai. Valsts, kas veic šā panta 2.punktā paredzēto iepriekšējo izmeklēšanu, nekavējoties paziņo minētajām valstīm par saņemtajām ziņām un norāda, vai tā nodomājusi realizēt savu jurisdikciju.

7.pants

1. Dalībvalsts, kuras jurisdikcijai pakļautajā teritorijā atklāta persona, kas tiek turēta aizdomās par jebkura 4.pantā minētā nozieguma izdarīšanu, 5.pantā paredzētajos gadījumos, ja tā neizdod noziedznieku, nodod attiecīgo lietu saviem kompetentajiem varas orgāniem vajāšanai tiesas ceļā.

2. Šie varas orgāni saskaņā ar šās valsts likumdošanu izlemj lietu tāpat kā tad, ja būtu izdarīts jebkāds nopietna rakstura parasts noziegums. 5.panta 2.punktā minētajos gadījumos prasības, ko izvirza attiecībā uz pierādījumiem, kas nepieciešami vajāšanai tiesas ceļā un notiesāšanai, nekādā ziņā nedrīkst būt mīkstākas par tām, ko piemēro 5.panta 1.punktā norādītajos gadījumos.

3. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru notiek izmeklēšana sakarā ar jebkuru 4.pantā minēto noziegumu, garantē taisnīgu apiešanos visās izmeklēšanas stadijās.

8.pants

1. 4.pantā minētie noziegumi tiek uzskatīti par tādiem, kas kā noziegumi, par ko paredzēta izdošana, ietverami jebkurā starp dalībvalstīm spēkā esošajā līgumā par izdošanu. Dalībvalstis apņemas ietvert šādus noziegumus kā noziegumus, par ko paredzēta izdošana, jebkurā savstarpējā līgumā par izdošanu.

2. Ja dalībvalsts, kas izdošanā pamatojas uz līgumu, saņem izdošanas lūgumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav līguma par izdošanu, tā var uzskatīt šo konvenciju attiecībā uz šādiem noziegumiem par tiesisku pamatu izdošanai. Izdošana notiek saskaņā ar citiem tās valsts likumdošanā paredzētajiem noteikumiem, kurai adresēts izdošanas lūgums.

3. Dalībvalstis, kas izdošanā nepamatojas uz līgumu, savstarpējās attiecībās uzskata šādus noziegumus par noziegumiem, par ko paredzēta izdošana, saskaņā ar tās valsts likumdošanā ietvertajiem noteikumiem, kurai adresēts izdošanas lūgums.

4. Šādus noziegumus izdošanas nolūkā dalībvalstis savstarpēji uzskata par noziegumiem, kas izdarīti ne vien to izdarīšanas vietā, bet arī valstu teritorijā, kurām jānoteic sava jurisdikcija saskaņā ar 5.panta 1.punktu.

9.pants

1. Dalībvalstis sniedz cita citai vislielāko palīdzību sakarā ar kriminālprocesuālajām darbībām, kas tiek veiktas attiecībā uz jebkuru 4.pantā minēto noziegumu, arī nodod visus to rīcībā esošos pierādījumus, kas nepieciešami iztiesāšanai.

2. Dalībvalstis izpilda savas šā panta 1.punktā paredzētās saistības saskaņā ar jebkuriem līgumiem par savstarpēju tiesisko palīdzību, kurus tās var noslēgt savā starpā.

10.pants

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai mācību materiāli un informācija par spīdzināšanas aizliegšanu pilnā apjomā tiktu ietverti programmās pēc kurām tiek sagatavots civilais vai militārais tiesību piemērošanas orgānu personāls, medicīniskais personāls, valsts amatpersonas un citas personas, kurām var būt sakars ar jebkādā veidā arestētu, aizturētu vai cietumā ieslodzītu personu turēšanu apcietinājumā vai nopratināšanu, vai apiešanos ar tām.

2. Katra dalībvalsts šo aizliegumu ietver noteikumos vai instrukcijās, kas saistīti ar jebkuru šādu personu pienākumiem un funkcijām.

11.pants

Katra dalībvalsts sistemātiski izskata jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā jebkādā veidā arestētu, aizturētu vai cietumā ieslodzītu personu nopratināšanas noteikumus, instrukcijas, metodes un praksi, kā arī šo personu apcietinājumā turēšanas apstākļus un apiešanos ar tām, lai nepieļautu nekādus spīdzināšanas gadījumus.

12.pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās kompetentie orgāni ātri un objektīvi izdarītu izmeklēšanu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā notikusi spīdzināšana.

13.pants

Katra dalībvalsts nodrošina jebkurai personai, kas apgalvo, ka tā tikusi spīdzināta jebkurā šās valsts jurisdikcijai pakļautajā teritorijā, tiesības iesniegt sūdzību šās valsts kompetentajiem varas orgāniem un šādas sūdzības ātru un objektīvu izskatīšanu minētajos orgānos. Tiek veikti pasākumi, lai nodrošinātu prasītāja un liecinieku aizsardzību pret jebkāda veida sliktu apiešanos vai iebiedēšanu sakarā ar viņa sūdzību vai jebkurām liecinieku liecībām.

14.pants

1. Katra dalībvalsts savā tiesiskajā sistēmā nodrošina, lai spīdzināšanas upuris saņemtu atlīdzību un lai tam būtu ar tiesisku sankciju apstiprinātas tiesības uz taisnīgu un adekvātu kompensāciju, ieskaitot līdzekļus iespējami pilnīgākai rehabilitācijai. Ja upuris spīdzināšanas rezultātā miris, tiesības uz kompensāciju tiek piešķirtas viņa apgādībā esošajām personām.

2. Neviens šā panta noteikums neirobežo nekādas upura vai citu personu tiesības uz kompensāciju, kuras var būt spēkā saskaņā ar nacionālo likumdošanu.

15.pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai neviens paziņojums, kas, kā konstatēts, izdarīts spīdzināšanas laikā, netiktu izmantots par pierādījumu jebkādas iztiesāšanas gaitā, izņemot gadījumus, kad to izmanto pret spīdzināšanas piemērošanā apsūdzēto personu kā pierādījumu, ka šis paziņojums ticis izdarīts.

16.pants

1. Katra dalībvalsts apņemas novērst jebkurā tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas apiešanās un sodīšanas aktus, kuri neietilpst 1.pantā minētajā spīdzināšanas definējumā, ja šādus aktus izdara valsts amatpersona vai cita oficiāla persona vai tie tiek izdarīti šādas amatpersonas vai oficiālas personas izdarītās kūdīšanas dēļ vai ar to ziņu vai klusu piekrišanu. Piemēram, 10., 11., 12. un 13.pantā ietvertās saistības piemēro, aizstājot norādījumus par spīdzināšanu ar norādījumiem par citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas apiešanās un sodīšanas veidiem.

2. Šās konvencijas noteikumi neierobežo nekādu citu starptautisko līgumu vai nacionālās likumdošanas noteikumus, kas aizliedz nežēlīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu vai ir saistīti ar izdošanu vai izsūtīšanu.

II DAĻA

17.pants

1. Tiek izveidota Komiteja pret spīdzināšanu (tālāk sauksies komiteja), kura realizē tālāk minētās funkcijas. Komitejā ietilpst desmit eksperti, kuriem ir cildenas tikumiskās īpašības, kuru kompetence cilvēka tiesību jomā ir atzīta un kuri rīkojas personiski. Ekspertus ievēlē dalībvalstis, pie tam uzmanība tiek pievērsta taisnīgam ģeogrāfiskajam izvietojumam un dažu tādu personu piedalīšanās lietderīgumam, kurām ir juridiskā pieredze.

2. Komitejas locekļus ievēlē, aizklāti balsojot, no sarakstā ietverto personu vidus, kuras izvirzījušas dalībvalstis. Katra dalībvalsts var izvirzīt vienu kandidatūru no savu pilsoņu vidus. Dalībvalstis ņem vērā to personu izvirzīšanas lietderīgumu, kuras ir arī Cilvēka tiesību komitejas locekles, kas nodibināta saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, un kuras izsaka vēlēšanos strādāt Komitejā pret spīdzināšanu.

3. Komitejas locekļus ievēlē dalībvalstu apspriedēs, ko sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs reizi divos gados. Šajās apspriedēs, kuru kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, par komitejas locekļiem tiek ievēlēti kandidāti, kas ieguvuši vislielāko balsu skaitu un sēdē klātesošo konvencijas dalībvalstu pārstāvju absolūto balsu skaitu, kuri piedalījušies balsošanā.

4. Sākotnējās vēlēšanas notiek ne vēlāk par sešiem mēnešiem pēc šās konvencijas spēkā stāšanās dienas. Vismaz četrus mēnešus pirms kārtējo vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli ar priekšlikumu iesniegt savas kandidatūras triju mēnešu laikā. Ģenerālsekretārs gatavo sarakstu, kurā alfabētiskā kārtībā tiek ierakstītas visas tādējādi izvirzītās personas, norādot, kādas dalībvalstis tās izvirzījušas, un iesniedz šo sarakstu dalībvalstīm.

5. Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Viņiem ir tiesības tikt pārvēlētiem, ja atkārtoti izvirzītas viņu kandidatūras. Taču piecu pirmajās vēlēšanās ievēlēto locekļu pilnvaru termiņš izbeidzas pēc diviem gadiem; tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām šo piecu locekļu vārdus lozējot nosaka šā panta 3.punktā minētās apspriedes priekšsēdētājs.

6. Ja komitejas loceklis miris vai atstājis dienestu vai ja viņš kādu citu iemeslu dēļ nevar pildīt funkcijas komitejā, dalībvalsts, kas izvirzījusi viņa kandidatūru, ar vairākuma dalībvalstu piekrišanu ieceļ uz atlikušo termiņu citu ekspertu no savu pilsoņu vidus. Uzskatāms, ka kandidatūra saņēmusi piekrišanu, ja puse vai vairāk dalībvalstu nav devušas noliedzošu atbildi sešu nedēļu laikā pēc tam, kad saņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra informācija par ierosināto iecelšanu.

7. Dalībvalstis uzņemas segt komitejas locekļu izdevumus laikā, kad viņi izpilda pienākumus komitejā.

18.pants

1. Komiteja ievēlē savas amatpersonas uz diviem gadiem, Tās var pārvēlēt.

2. Komiteja nosaka savus procedūras noteikumus, taču šajos noteikumos konkrēti jāparedz, ka:

a) seši locekļi veido kvorumu;
b) komitejas lēmumus pieņem ar klātesošo locekļu balsu vairākumu.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nodrošina nepieciešamo personālu un apstākļus komitejas funkciju efektīvai realizēšanai saskaņā ar šo konvenciju.

4. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sasauc pirmo komitejas apspriedi. Pēc savas pirmās apspriedes komiteja sanāk ar tās procedūras noteikumos paredzētajiem starplaikiem.

5. Dalībvalstis uzņemas segt izdevumus, kas rodas sakarā ar dalībvalstu un komitejas apspriežu rīkošanu, arī atlīdzināt Apvienoto Nāciju Organizācijai jebkurus izdevumus, piemēram, personāla un apstākļu samaksai, kurus Apvienoto Nāciju Organizācija nodrošina saskaņā ar šā panta 3.punktu.

19.pants

1. Dalībvalstis ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību iesniedz komitejai ziņojumus par pasākumiem, ko tās veikušas, realizējot savas saistības saskaņā ar šo konvenciju, viena gada laikā pēc tam, kad šī konvencija stājusies spēkā attiecīgajai dalībvalstij. Vēlāk dalībvalstis reizi četros gados iesniedz papildziņojumus par jebkādiem jauniem veiktajiem pasākumiem, kā arī citus ziņojumus, ko var pieprasīt komiteja.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta šos ziņojumus visām dalībvalstīm.

3. Katru ziņojumu izskata komiteja, kura var sakarā ar ziņojumu izdarīt vispārīga rakstura piezīmes, ko tā atzīs par lietderīgām, un nosūta tās attiecīgajai dalībvalstij. Šī dalībvalsts kā atbildi var iesniegt komitejai jebkuras piezīmes, ko tā atzīst par vajadzīgām.

4. Komiteja pēc saviem ieskatiem var jebkuras piezīmes, ko tā izdarījusi saskaņā ar šā panta 3.punktu, kopā ar piezīmēm, kas sakarā ar tām saņemtas no attiecīgās dalībvalsts, nolemt ietvert savā gada ziņojumā, kas tiek sagatavots saskaņā ar 24.pantu. Pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma komiteja var ietvert arī saskaņā ar šā panta 1.punktu iesniegtā ziņojuma eksemplāru.

20.pants

1. Ja komiteja saņem ticamu informāciju, kurā, pēc tās domām, ietvēr pilnīgi pamatotas ziņas par sistemātisku spīdzināšanu kādas dalībvalsts teritorijā, tā ierosina šai dalībvalstij sadarboties minētās informācijas izskatīšanā un šai nolūkā iesniegt savas piezīmes par attiecīgo informāciju.

2. Ņemot vērā jebkuras piezīmes, ko var iesniegt attiecīgā dalībvalsts, kā arī jebkādu citu ar izskatāmo jautājumu saistīto informāciju, kura ir tās rīcībā, komiteja var, ja tā uzskata par lietderīgu, norīkot vienu vai vairākus savus locekļus, lai izdarītu konfidenciālu izmeklēšanu un steidzami iesniegtu komitejai attiecīgu ziņojumu.

3. Ja saskaņā ar šā panta 2.punktu tiek izdarīta izmeklēšana, komiteja cenšas noregulēt sadarbību ar attiecīgo dalībvalsti. Ar šās dalībvalsts piekrišanu tādā izmeklēšanā var ietilpt arī tās teritorijas apmeklēšana.

4. Pēc šā locekļa vai locekļu izdarītās izmeklēšanas rezultātu izskatīšanas, kuri iesniegti saskaņā ar šā panta 2.punktu, komiteja nosūta attiecīgajai dalībvalstij šos rezultātus kopā ar jebkurām piezīmēm vai priekšlikumiem, kas šķiet lietderīgi attiecīgajā situācijā.

5. Visam šā panta 1.-4.punktā minētajam komitejas darbam ir konfidenciāls raksturs, un visos šā darba posmos jācenšas sadarboties ar dalībvalsti. Pēc šāda darba pabeigšanas attiecībā uz izmeklēšanu, kas izdarīta saskaņā ar 2.punktu, komiteja var pēc konsultācijām ar attiecīgo dalībvalsti nolemt ietvert īsu pārskatu par šā darba rezultātiem savā ikgadējā ziņojumā, kas tiek sagatavots saskaņā ar 24.pantu.

21.pants

1. Saskaņā ar šo pantu jebkura šās konvencijas dalībvalsts var jebkurā laikā paziņot, ka tā atzīst komitejas kompetenci saņemt un izskatīt ziņojumus, kas saistīti ar vienas dalībvalsts apgalvojumiem, ka cita dalībvalsts neizpilda savas saistības saskaņā ar šo konvenciju. Šādus ziņojumus var pieņemt un izskatīt saskaņā ar šajā pantā izsklāstītajām procedūrām tikai tādā gadījumā, ja tās iesniegusi dalībvalsts, kas paziņojusi, ka tā atzīst komitejas kompetenci. Komiteja neizskata ziņojumus saskaņā ar šo pantu, ja tie attiecas uz dalībvalsti, kas nav izdarījusi šādu paziņojumu. Saskaņā ar šo pantu saņemtos ziņojumus izskata, ievērojot šādu procedūru:

a) ja kāda dalībvalsts uzskata, ka cita dalībvalsts neizpilda šās konvencijas noteikumus, tā var ar rakstveida ziņojumu informēt minēto dalībvalsti par šo jautājumu. Triju mēnešu laikā pēc šāda ziņojuma saņemšanas valsts, kas to saņēmusi, rakstveidā sniedz šādu ziņojumu nosūtījušajai valstij paskaidrojumu vai jebkādu citu paziņojumu ar paskaidrojumu šajā jautājumā, kuros, ciktāl tas iespējams un ir lietderīgi, jānorāda, kādas iekšējās procedūras un pasākumi jau veikti, tiks veikti vai kādus var veikt attiecīgajā jautājumā;

b) ja jautājums nav izlemts, apmierinot abas attiecīgās dalībvalstis, sešu mēnešu laikā pēc tam, kad saņēmēja valsts saņēmusi sākotnējo ziņojumu, jebkurai no šīm valstīm ir tiesības nodot minēto jautājumu komitejai, paziņojot par to komitejai un otrai valstij;

c) komiteja izskata jautājumu, kas tai nodots saskaņā ar šo pantu, tikai pēc tam, kad tā pārliecinājusies, ka saskaņā ar vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem visi pieejamie iekšējie līdzekļi tikuši piemēroti un attiecīgajā gadījumā izsmelti. Šis noteikums nav spēkā, ja šādu līdzekļu piemērošana tiek nepamatoti novilcināta vai ja maz ticams, ka efektīvi palīdzēs personai, kas ir šās konvencijas pārkāpšanas upuris;

d) šajā pantā paredzēto ziņojumu izskatīšanai komiteja rīko slēgtas sēdes;
e) ievērojot "c" apakšpunkta noteikumus, komiteja sniedz savus labos pakalpojumus attiecīgajām dalībvalstīm, lai jautājumu draudzīgi izlemtu, pamatojoties uz šajā konvencijā paredzēto saistību respektēšanu. Šajā nolūkā komiteja, ja nepieciešams, var nodibināt speciālu saskaņošanas komisiju;
f) ikvienā saskaņā ar šo pantu tai izskatīt nodotajā jautājumā komiteja var aicināt attiecīgās "b" apakšpunktā minētās dalībvalstis sniegt jebkuru ar šo jautājumu saistīto informāciju;
g) attiecīgajām "b" apakšpunktā minētajām dalībvalstīm ir tiesības tikt pārstāvētām jautājuma izskatīšanā komitejā un izdarīt paziņojumus mutvārdos un/vai rakstveidā;
h) komiteja divpadsmit mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas saskaņā ar "b" apakšpunktu sniedz ziņojumu:
i) ja jautājums izlemts "e" apakšpunkta noteikuma ietvaros, komiteja savā ziņojumā vienīgi īsi izklāsta faktus un pieņemto lēmumu;
ii) ja jautājums nav izlemts "e" apakšpunkta noteikumu ietvaros, komiteja savā ziņojumā vienīgi īsi izklāsta faktus; attiecīgo dalībvalstu izdarītie rakstveida paziņojumi un mutvārdu paziņojumu ieraksti tiek pievienoti ziņojumam.

Ikvienā jautājumā ziņojumu nosūta attiecīgajām dalībvalstīm.

2. Šā panta noteikumi stājas spēkā, kad piecas šās konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas paziņojumus saskaņā ar šā panta 1.punktu. Šādus paziņojumus dalībvalstis nodod glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš nosūta to eksemplārus pārējām dalībvalstīm. Paziņojumu jebkurā laikā var atsaukt, informējot par to ģenerālsekretāru. Šāda paziņojuma atsaukšana nedrīkst traucēt neviena jautājuma izskatīšanu, kurš minēts ziņojumā, kas jau nodots saskaņā ar šo pantu; nekādi vēlāki jebkuras dalībvalsts ziņojumi netiek pieņemti saskaņā ar šo pantu pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņēmis informāciju par paziņojuma atsaukšanu, ja attiecīgā dalībvalsts nav izdarījusi jaunu paziņojumu.

22.pants

1. Šās konvencijas dalībvalsts var jebkurā laikā saskaņā ar šo pantu paziņot, ka tā atzīst komitejas kompetenci saņemt un izskatīt šās valsts jurisdikcijai pakļauto personu ziņojumus, kuras apgalvo, ka tās ir dalībvalsts izdarītās konvencijas noteikumu pārkāpšanas upuri, vai šo personu vārdā iesniegtos šāda rakstura ziņojumus. Komiteja nepieņem nekādus ziņojumus, ja tie attiecas uz dalībvalsti, kas nav izdarījusi šādu paziņojumu.

2. Komiteja uzskata par nepieņemamu jebkādu ziņojumu saskaņā ar šo pantu, kurš ir anonīms vai kurā, pēc komitejas domām, ļaunprātīgi izmantotas tiesības iesniegt šādus ziņojumus, vai kurš nav savienojamas ar šās konvencijas noteikumiem.

3. Ievērojot 2.punkta noteikumus, komiteja jebkādu saskaņā ar šo pantu tai iesniegto ziņojumu dara zināmu šās konvencijas dalībvalstij, kura izdarījusi paziņojumu saskaņā ar šā panta 1.punktu un kura, kā tiek apgalvots, pārkāpj tos vai citus konvencijas noteikumus. Ziņojumu saņēmusī valsts sešu mēnešu laikā sniedz komitejai rakstveida paskaidrojumus vai paziņojumus, kas precizē jautājumu un jebkurus pasākumus, ko būtu varējusi veikt šī valsts.

4. Komiteja izskata saskaņā ar šo pantu saņemtos ziņojumus, ņemot vērā visu informāciju, ko tai iesniegusi šī persona un attiecīgā dalībvalsts vai kas iesniegta šās personas vārdā.

5. Komiteja neizskata nekādus jebkuras personas ziņojumus saskaņā ar šo pantu, ja tā nav pārliecinājusies, ka:

a) šis jautājums nav izskatīts un netiek izskatīts sakarā ar kādu citu starptautiskās izmeklēšanas vai noregulēšanas procedūru;
b) attiecīgā persona izsmēlusi visus esošos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; šis noteikums nav spēkā, ja šādu līdzekļu piemērošana tiek nepamatoti novilcināta vai ja maz ticams, ka tā efektīvi palīdzēs personai, kas ir šās konvencijas pārkapšanas upuris.

6. Šajā pantā paredzēto ziņojumu izskatīšanai komiteja rīko slēgtas sēdes.

7. Komiteja savu viedokli dara zināmu attiecīgajai dalībvalstij un minētajai personai.

8. Šā panta noteikumi stājas spēkā, kad piecas šās konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas paziņojumus saskaņā ar šā panta 1.punktu. Šādus paziņojumus dalībvalstis nodod glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš nosūta to eksemplārus pārējām dalībvalstīm. Paziņojumu jebkurā laikā var atsaukt, informējot par to ģenerālsekretāru. Šāda paziņojuma atsaukšana nedrīkst traucēt neviena jautājuma izskatīšanu, kurš minēts ziņojumā, kas jau nodots saskaņā ar šo pantu; nekādi vēlāki jebkuras personas paziņojumi vai paziņojumi tās vārdā netiek pieņemti saskaņā ar šo pantu pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņēmis informāciju par paziņojuma atsaukšanu, ja attiecīgā dalībvalsts nav izdarījusi jaunu paziņojumu.

23.pants

Komitejas un speciālo saskaņošanas komisiju locekļiem, kurus var iecelt saskaņā ar 21.panta 1.punkta "e" apakšpunktu, ir tiesības uz atvieglojumiem, privilēģijām un imunitātēm, kādi ir ekspertiem, kas rīkojas Apvienoto Nāciju Organizācijas uzdevumā, kā tas paredzēts Konvencijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un imunitātēm attiecīgajās sadaļās.

24.pants

Komiteja sniedz dalībvalstīm un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai Asamblejai ikgadēju ziņojumu par savu darbu saskaņā ar šo konvenciju.

III DAĻA

25.pants

1. Šo konvenciju var parakstīt visas valstis.

2. Šī konvencija ir ratificējama. Ratifikācijas raksti tiek nodoti glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

26.pants

Šai konvencijai var pievienoties visas valstis. Valsts pievienojas konvencijai, nododot pievienošanās dokumentu glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

27.pants

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kas ratificē šo konvenciju vai pievienojas tai pēc divdesmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā, šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc datuma, kad tā nodevusi glabāšanā savu ratifikācijas rakstu vai pievienošanās dokumentu.

28.pants

1. Jebkura valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai pievienojoties tai, var paziņot, ka tā neatzīst 20.pantā noteikto komitejas kompetenci.

2. Jebkura dalībvalsts, kas izdarījusi piebildumu saskaņā ar šā panta 1.punktu, var jebkurā laikā anulēt savu piebildumu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

29.pants

1. Jebkura šās konvencijas dalībvalsts var ierosināt labojumu un iesniegt to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs pēc tam nosūta ierosināto labojumu dalībvalstīm ar lūgumu paziņot viņam, vai tās vēlas sasaukt dalībvalstu konferenci, lai izskatītu šo priekšlikumu un sarīkotu sakarā ar to balsošanu. Ja četru mēnešu laikā pēc šādas vēstules nosūtīšanas vismaz viena trešdaļa dalībvalstu izteiks vēlēšanos sasaukt šādu konferenci, ģenerālsekretārs sasauc konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas virsvadībā. Jebkuru labojumu, ko pieņēmis vairākums dalībvalstu, kas piedalās šajā konferencē un balsošanā, ģenerālsekretārs iesniedz visām dalībvalstīm apstiprināšanai.

2. Saskaņā ar šā panta 1.punktu pieņemtais labojums stājas spēkā pēc tam, kad divas trešdaļas šās konvencijas dalībvalstu paziņos Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, ka tās pieņēmušas attiecīgo labojumu saskaņā ar savām konstitucionālajām procedūrām.

3. Kad labojumi stājušies spēkā, tie kļūst obligāti visām dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas, bet citām dalībvalstīm ir obligāti tie šās konvencijas noteikumi un jebkuri iepriekšējie labojumi, ko tās pieņēmušas.

30.pants

1. Jebkurš divu vai vairāku dalībvalstu strīds par šās konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, ko nevar noregulēt sarunu ceļā, tiek nodots arbitrāžai pēc vienas no šīm valstīm lūguma. Ja sešu mēnešu laikā pēc tam, kad iesniegts lūgums par arbitrāžu, puses nevar vienoties jautājumā par arbitrāžas organizēšanu, pēc jebkuras puses lūguma strīdu var nodot Starptautiskajai tiesai saskaņā ar tās Statūtu.

2. Katra valsts, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai pievienojoties tai, var izdarīt paziņojumu, ka tā neuzskata par sev obligātiem šā panta 1.punkta noteikumus. Citām dalībvalstīm nebūs obligāti šā panta 1.punkta noteikumi attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas izdarījusi šādu piebildumu.

3. Jebkura dalībvalsts, kas iadarījusi piebildumu saskaņā ar šā panta 2.punktu, var jebkurā laikā anulēt savu piebildumu, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

31.pants

1. Jebkura dalībvalsts var denonsēt šo konvenciju, rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsācija stājas spēkā gadu pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņemis paziņojumu.

2. Šāda denonsācija neatbrīvo dalībvalsti no tās saistībām saskaņā ar šo konvenciju par jebkādu darbību vai bezdarbību, kas notikusi pirms denonsācijas stāšanās spēkā, un denonsācija nekādā veidā neierobežo neviena jautājuma izskatīšanas turpināšanu, kuru komiteja sākusi izskatīt pirms denonsācijas stāšanās spēkā.

3. Pēc denonsācijas stāšanās spēkā kādai dalībvalstij komiteja nesāk izskatīt jaunus jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo valsti.

32.pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas valstis - Apvienoto Nāciju Organizācijas locekles, un visas valstis, kas parakstījušas šo konvenciju vai pievienojušās tai, par:

a) parakstīšanu, ratifikāciju vai pievienošanos saskaņā ar 25. un 26.pantu;
b) šās konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 27.pantu un jebkuru labojumu spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 29.pantu;
c) denonsāciju saskaņā ar 31.pantu.

33.pants

1. Šī konvencija, kuras angļu, arābu, spāniešu, ķīniešu, krievu un franču teksti ir vienlīdz autentiski, tiek nodota glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta šās konvencijas apliecinātus eksemplārus visām valstīm.