Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ar vēsturi jāstrādā caur emocijām                  
Viesturs Sprūde


Ilga Kreituse — vēl samērā nesenā pagātnē Latvijas Saeimas priekšsēdētāja un aktīva politiķe, tagad Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes katedras vadītāja un vēsturniece ar patstāvīgiem uzskatiem par mūsu zemes pagātni un tagadni. Aicināta izteikties rubrikā "Sarunas par vēsturi", I. Kreituse piekrita dalīties domās par 1996. gadā Saeimā pieņemto Latvijas okupācijas deklarāciju un to, kas ar šo dokumentu noticis.

Šoruden vienā no Okupācijas muzejā rīkotajām konferencēm bijusī Saeimas priekšsēdētāja visai asi kritizēja Ārlietu ministriju par nevēlēšanos virzīt tālāk minēto pirms septiņiem gadiem pieņemto deklarāciju. Tāpat vēsturniece nešaubās, ka visas viedokļu apmaiņas attiecībā uz vajadzību vai nevajadzību pasaulei regulāri atgādināt par to, kas ar valsti noticis pirms vairāk nekā 60 gadiem ir pilnīgi liekas, jo jautājums ir skaidrs. Ar to arī sākām sarunu.

I. Kreituse: — Ja runājam par deklarāciju par Latvijas okupāciju, jāteic, ka visas šīs diskusijas par tās nepieciešamību ir mākslīgi radītas, jo deklarācija ir pieņemta 1996. gada 22. augustā Latvijas Republikas Saeimā ar deputātu balsu vairākumu. Līdz ar to dokumentam ir likuma spēks, jo Saeima ir augstākā lēmējinstitūcija un jautājuma, bija vai nebija okupācija, nav. Lēmumu var atcelt tikai Saeima vai tautas nobalsojums. Vēl viens moments — Tautas partijas, "Jaunā laika" un citu partiju programmās, izņemot bijušo "PCTVL", ir iekļauts punkts par okupācijas fakta atzīšanu vai arī totalitārisma seku novēršanu. Parlamenta pieņemtās deklarācijas izmantošana tātad būtu loģisks turpinājums tam, kas ierakstīts partiju programmās. Bet, kā pierādījusi prakse, jau pieņemot okupācijas deklarāciju, pret to asi uzstājās toreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un diemžēl arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis to nosauca par nevajadzīgu papīru. Citi skaļi neizteicās, bet jau tad kļuva skaidrs, ka šis dokuments netiks virzīts tālāk. Arī šodien to neviens neizmanto kā argumentu, bet grib sākt jaunas diskusijas. Tas būtībā nozīmē apšaubīt, vai Saeimas lēmumam ir vai nav likuma spēks. Manuprāt, deklarācija bija jāvirza tālāk kopā ar igauņiem, kas to arī pieņēma un nesa pasaulē. Tāpat, manā skatījumā, Ārlietu ministrijai kopā ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izveidoto Latvijas Vēsturnieku komisiju būtu jāpanāk kopēja vienošanās ar postsociālisma valstīm par kopējas konferences sarīkošanu staļinisma laika un Otrā pasaules kara izvērtēšanai.

— Oktobrī par to Briselē jau runāja valsts vadītāja…

— Tomēr tas viss notiek sarunu līmenī, bet praktiskas darbības nav. To jautājumu mētā kā karstu kartupeli. Es pat teiktu — muļļā. Bet vajadzētu izdalīt no budžeta piecus līdz desmit tūkstošus latu un organizēt tādu konferenci, pieaicinot konkrētas amatpersonas no parlamentiem, pētnieciskajiem institūtiem un to izdarīt. Savulaik vizītes laikā Latvijā bija panākta mutiska vienošanās ar Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu, arī ar tolaik Prāgā strādājošo Uldi Gravu, ka tāda konference varētu notikt "Radio Brīvā Eiropa" telpās. Taču nomainījās Saeimas priekšsēdētājs un jebkāda interese par to zuda. Šobrīd Latvijas politiķu vidū nav neviena, kas praktiski uzņemtos virsvadību, lai vēsturnieki un politologi varētu realizēt diskusiju un pacelt jautājumu starptautiskā līmenī. Tas jāuzņemas cilvēkam ar politisko atbildību un materiālām iespējām.

— Ārlietu ministrija teic, ka deklarācija par Latvijas okupāciju savulaik tikusi godprātīgi izdalīta Latvijas vēstniecībām ārzemēs un tās šo informāciju pienācīgi nodevušas tālāk, bet nekādas reakcijas no ārvalstu diplomātu puses nav bijis.

— Tad jau arī skolās nevajag skolotājus. Pietiktu tikai skolēniem godprātīgi izdalīt mācību grāmatas un gada beigās prasīt, kas izlasīts, lai saliktu atzīmes. Protams, tas ir sarežģīts process, ņemot vērā, ka PSRS bija sabiedrotā rietumvalstīm. Tāpēc visvienkāršāk ir teikt: bet es iedevu dokumentu, nevis painteresēties, vai tas lasīts. Latvijai ir jāatgādina par okupāciju un jāiesaista šīs valstis diskusijā kaut vai ar minētās konferences palīdzību. Atbilde jāpanāk. Tas patiešām ir zināms izglītošanas process, kurā atbildi iegūsim tikai tad, ja strādās izglītotājs un tas, kam informāciju pasniedz. Ja nerada interesi, tad nav ko apvainoties uz valstīm, kuras nereaģēja.

— Jūs domājat, ka ministrijas darbība bija tīrā formalitāte?

— Jā. Lai tiktu vaļā no tādiem uzbāzīgiem cilvēkiem, kas uzdod jautājumus. Ārlietu ministrija tā varētu rīkoties tad, ja runa būtu par otršķirīgām lietām. Jāatgādina, kā Z. Meierovics un J. Čakste rīkojās Parīzes konferencē 1919. gadā, kad vairākkārt tika noraidīta Latvijas prasība pēc neatkarības atzīšanas. Viņi uzstājās pie katras iespējas, līdz valsts galu galā tika atzīta.

— Vistālāk ar okupācijas fakta atzīšanu esot tikuši lietuvieši…

— Lietuva izdarīja to, no kā atteicās Latvija. Lietuva vienojās ar Maskavas Vispārējās vēstures institūtu par Otrā pasaules kara dokumentu krājuma izdošanu. Lietuvas puse deva tikai piekto daļu materiālu. Galvenā daļa — par deportācijām, kara notikumiem — nāca no Krievijas puses. Krājums ir praktiski gatavs, bet mēs, cik zinu, valstiskā līmenī no tāda esam atteikušies, sacīdami: ko tad tā Maskava var iedot. Tomēr Latvijas un Maskavas arhīvistu biedrība patstāvīgi ir iecerējusi ko tamlīdzīgu. Tie būs ļoti svarīgi materiāli, kaut kas pilnīgi jauns, ko neviens nav redzējis un aizticis. Nevajag jau domāt, ka Krievija ir tik ļoti noraidoša pret vēstures izvērtēšanu. Arī tur ir dažādi cilvēki. Kaut vai akadēmiķis Jurijs Afanasjevs.

— Vai tas būtu dokumentu krājums ar sekām starpvalstu attiecību līmenī?

— Uz tā varētu balstīties sarunas ar Krieviju. Arī Tautas frontes laikā viss jau sākās ar inteliģentu un zinātnieku kontaktiem. Manuprāt, arhīvu materiālu atlasīšana būtu viens no pirmajiem stabilajiem soļiem, lai Krievija sāktu šo problēmu risināt no zinātniskās puses, pēc tam caur to piespiest politisko pusi risināt dialogu. Ir agrāk nepublicēti dokumenti, kas parāda, ka 1940. un 1941. gadā tiešām notika okupācija — pavēles, sodīšanas materiāli. Var gadīties, ka vienam otram Latvijā tā būs nepatīkama informācija, jo atklāsies, cik lielā mērā un kādi Latvijas politiķi tomēr bijuši saistīti ar Maskavu. Bet labāk to ir ieraudzīt. Mēs ļoti daudz nezinām no tā, kas glabājas Maskavas arhīvos. Mēs jau nezinām arī to, ko 1990. un 1991. gadā izveda no Latvijas kompartijas vēstures arhīviem.

— Pēc jūsu domām, kādā starptautiskā līmenī okupācijas fakts būtu jāatzīst?

— Vispirms mums jātiek skaidrībā Eiropas Savienības un Eiropas mērogā. Tajā jāatzīst, ka tas, kas šeit noticis pēc Otrā pasaules kara, ir noziegums pret Latvijas tautu un cilvēci. Tad tālāk var sākt risināt individuālos jautājumus. Tāda atzīšana nav vajadzīga, lai kādu dzītu ārā, tā nepieciešama, kad mēs skaidrojam kaut vai situāciju ar latviešu valodu. Ja atzīst, ka notikusi apzināta cittautiešu iepludināšana, tad pret mums vairs nevar izturēties kā pret Poliju vai Čehiju. Ir taču atšķirība starp to, kā kurdi nonāca Vācijā un kā citi cilvēki nonāca šeit.

— Ja okupācijas faktu atzīst, tad nākamais solis būtu materiālās kompensācijas, Abrenes atgriešana?

— Vispirms ir morālā un juridiskā puse, kuras nevar jaukt kopā. Jāiet soli pa solim. Materiālā puse var parādīties laika gaitā, izejot no reālās situācijas, līdzīgi kā tas notiek holokausta jautājumā. Deviņdesmito gadu vidū Pleskavas gubernators neformālās sarunās teica: es to Abreni jums labprāt atdotu un tad paskatītos uz jūsu nacionālo un sociālo politiku. Latvijai tā būtu pamatīga "bumba", jo šo teritoriju vajadzētu sakopt. Uz valodas un minoritāšu jautājuma fona tas reģions ir otršķirīgs jautājums. Un robežlīgumu ar Krieviju ES mums piespiedīs parakstīt tādu, kāds tas ir.

— Pēdējā laikā notikumi sakrituši tā, ka iekšpolitiski satricinājumi vai domstarpību uzliesmojumi ar Krieviju skar visas trīs Baltijas valstis reizē. Lietuvā skandāls ar Rolanda Paksa prezidentūru, Igaunija konfliktē ar Maskavu militāro pensionāru izsūtīšanas jautājumā, bet spiediens uz Latviju jau kļuvis par ierastu…

— Es ieteiktu Baltijas valstīm saslēgt savas rindas un beigt vienai otru apsaukāt un apkarot. Baltiešu lielākā problēma kopš 1918. gada ir bijuši strīdi par robežām, materiālām vērtībām. Tagad par vienotu nostāju vērtīgākas izrādās cūkas un reņģes. Domāju, Lietuva tiks galā ar krīzi, bet mums tā ir ļoti laba mācība, ka, saduroties ASV un Krievijas ekonomiskajām interesēm, politiķi netiek žēloti. Paldies Dievam, mūsu prezidentei ir grūtāk "parakties apakšā". Paksa lieta nebūt nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī šķiet, un mums nevajadzētu lietuviešiem ko pārmest. Baltiešiem ir jāmaina taktika attiecībās ar austrumu kaimiņu, jo spēcīgs saprot tikai spēku un spēks nozīmē arī to, kā sevi pasniedz.

— Atgriežoties pie vēstures — vienu otru reizi gadījies dzirdēt viedokli, ka latviešu vēsturnieku aprindās nav sastopama citās valstīs ierastā polemizēšana, kad teorijas un secinājumi tiek apstrīdēti.

— Latviešu vēsturniekiem piemīt viena nelaime — viņi ir izveidojuši savu iekšējo, neoficiālo cunfti, kuras iekšienē viens otru neaiztiek. Ja kāds kaut ko iebilst, to nosauc par "piekasīgu". Tāda "mierīga līdzāspastāvēšana" ir mākslīga konkurences apspiešana. Un vēl viena lieta — cik gan jaunu, runājošu, rakstošu agrāk nezināmu vēsturnieku ir ienācis pēdējo desmit gadu laikā? Tādu ir ļoti maz. Nav saiknes "profesors un viņa skola". Ja ir zinātniskās skolas, tās var savstarpēji sacensties, bet mums līdz tam vēl jāizaug. Doktora disertācijas izstrādāšana ir materiāli nodrošināta cilvēka privilēģija, bet materiāli nodrošinātam cilvēkam nevajag doktora disertāciju. Mēs esam aizmirsuši jaunu cilvēku ievešanu zinātnē, jo tā nozīmē konkurenci. No tās pastāv zināmas profesionālas bailes un tāpēc profesori "saslēdz rindas" un nosaka līmeni. Mums jau nav arī mērķtiecīgas vēstures izpētes programmas, atsevišķu problēmu bloku…

— Tomēr Valsts prezidentes paspārnē strādā Latvijas vēsturnieku komisija…

— Viena lieta ir komisija, kas izdod rakstu krājumus. Bet cik daudz šie rakstu krājumi aiziet tautā? Cik ir materiālu, kurus cilvēks ikdienā grib izlasīt? Esmu, piemēram, pārliecinājusies, ka cilvēkus ļoti interesē Ņikitas Hruščova laiks. Ir jābūt diviem līmeņiem: akadēmiskajam — vēsturnieki, kas raksta starptautiski atzītus darbus, un tādam ar spēju uzrunāt arī vidusmēra cilvēku. Turklāt arī akadēmiķim jāmāk runāt populāri: raksti periodikā, televīzijas raidījumi, vieglā valodā uzrakstītas nelielas brošūras. Lielisks vēsturi skaidrojošs izglītojošs un cilvēku piemiņas cienīgs pasākums pirms dažiem gadiem bija "Ziedu ceļš" pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1949. gada 25. martu. Man žēl, ka tas nekļuva par tradīciju. Tādas lietas uzrunā jauniešus, bet to, "kā dimdēja ešeloni", jaunietis noklausīsies vienreiz, otrreiz, un tad viņam apniks. Ar vēsturi jāstrādā caur emocijām. Tas ir ļoti grūti, bet ļoti nepieciešami.

Latvijas Avīze, 2003. gada 11. decembris

Ilga Kreituse sadala Latvijas teritoriju
Aleksandra Kiršteina viedoklis par vēsturnieces Ilgas Kreituses sacīto intervijā "Ar vēsturi jāstrādā caur emocijām"

Aleksandra Kiršteina viedoklis par vēsturnieces Ilgas Kreituses sacīto intervijā "Ar vēsturi jāstrādā caur emocijām" "Latvijas Avīzē" 11. decembrī.

Latvijas Satversmē teikts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Ja Latvijai nebūtu šādu līgumu, tajā skaitā arī ar Krieviju, tad tā netiktu atzīta starptautiski un nekļūtu par Tautu savienības locekli. Ar Krieviju šāds līgums tika noslēgts 1920. gadā un iekļāva Latvijas teritorijā arī Pitalovas (Abrenes) pilsētu ar sešiem apkārtējiem pagastiem. Ja Ždanovs ar Maļenkovu 1944. gada 31. jūlijā, kā to vēsta ieraksts Viļa Lāča dienasgrāmatā, vienpusīgi izlēma mainīt Latvijas — Krievijas robežu, veidojot Pleskavas apgabala teritoriju, tad tas galīgi nav iemesls, lai Latvijas Saeima bez ierunām piekristu šādām izmaiņām. (Par šādām izmaiņām nav nobalsojusi pat PSRS Augstākā Padome, kas bija nepieciešams saskaņā ar tā laika konstitūciju.)

Pavisam naivi izskan Ilgas Kreituses spriedumi 11. decembra "Latvijas Avīzē" par šīs teritorijas uzdāvināšanu Krievijai it kā tāpēc, ka tur neesot neviena latvieša un šī teritorija būtu jāsakopj.

Pēc šīs teorijas varētu mierīgi uzdāvināt arī citus vēl mazāk sakoptus Latvijas pagastus, tad attiecības ar Krieviju būtu vēl labākas. Bēdīgākais ir tas, ka Latvijā ir pilns ar Viļa Lāča sekotājiem, kuri būtu gatavi atdot pat pusi Latvijas, ja vien Maļenkovam ar Ždanovu pie degvīna pudeles būtu ienācis prātā novilkt robežu, teiksim, šai pusē Daugavpilij vai Rēzeknei.

Mēs nevaram ar militāru spēku šo teritoriju atkarot, toties mēs varam šo problēmu apspriest starptautiski, panākot atzīšanu, ka robežu izmaiņu līgums (nevis robežlīgums) mums ir uzspiests okupācijas rezultātā, un panākt pilnīgu īpašumtiesību kompensāciju izmaksu Latvijas un trešo valstu pilsoņiem, kuri šos īpašumus ir zaudējuši. Tikai tad šādu līgumu var ratificēt Latvijas Saeima.

Kas attiecas uz Kreituses apgalvojumu, ka okupācijas deklarāciju neviens neizmanto kā argumentu, tad iesaku iepazīties ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Sļivenko lietā. Pievienotajā komentārā teikts, ka mērķa leģitimitāte (armijas izvešana) padomju varas radīto seku likvidēšanai Latvijā ir svarīgāka par individuālo armijas locekļu un to ģimeņu tiesību pārkāpšanas likumību, bet nesen notikušajā NATO parlamentārās asamblejas sēdē Orlando, apspriežot vispārējo konvenciju par nacionālo mazākumtautību aizsardzību Latvijā, šīs konvencijas uzraudzītājs Eiropas Padomē Hofmans atzina, ka minoritāšu tiesības nevar attiecināt uz okupācijas laika iebraucējiem. Valsts šādas tiesības var piešķirt tikai kā labas gribas žestu. Šie piemēri rāda, ka starptautiskās organizācijas pat vairāk atzīst Latvijas okupācijas faktu nekā daļa mūsu vēsturnieku un publicistu.

Latvijas Avīze, 2003. gada 17. decembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home