Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Vēsture ar "okupāciju" vai bez
Viesturs Sprūde

Ar mērķi noskaidrot, ko par jaunāko laiku vēstures notikumiem savās skolu vēstures mācību grāmatās var izlasīt vecāko klašu skolēni Krievijā, bijušajās padomju republikās un agrākajās Austrumeiropas socvalstīs, novembra beigās ar Vācijas Fridriha Naumaņa fonda gādību Maskavā notika starptautiska konference.

Daļa tās nosaukuma vēsta: "Jaunie un vecie tēli mūsdienu vēstures mācību grāmatās". Pastāstīt par norisēm konferencē lūdzu LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Ilgvaru Butuli, kurš šajā sanāksmē pārstāvēja mūsu valsti.

— Uz Maskavu jūs devāties ar mērķi pastāstīt konferences dalībniekiem par Krievijas un PSRS atainojumu Latvijas vēstures grāmatās. Kā jūs to raksturotu?

— Konferencē uzstāties ar ziņojumiem bija aicināti vēsturnieki no Baltijas, Krievijas, Aizkaukāza, Vidusāzijas un Austrumeiropas un katrs stāstīja par savas valsts vēstures mācību grāmatām, kā tajās izskatās Krievijas tēls, bet attiecīgs referents no Maskavas stāstīja par atbilstošā reģiona attēlojumu krievu mācību grāmatās. Runājot par mūsu kaimiņvalsts tēlu Latvijas mācību grāmatās — tas ir jautājums, uz kuru grūti atbildēt viennozīmīgi. Manā referātā parādījās aina, kāda bija pirms gada pusotra. Uzstājoties Maskavā, es lielāko vērību pievērsu grāmatas "Pasaules vēsture vidusskolām" trešajam sējumam, kurš veltīts XX gadsimtam un paredzēts 12. klasei. Jāsaka, ka Krievijas, Maskavas, PSRS un Staļina vārda klātesamība minētajā grāmatā ir ārkārtīgi liela. Ja raugāmies pēc terminu pieminēšanas biežuma, Krievija un Staļins ir vārdi, kas grāmatā atkārtojas visvairāk. Kas attiecas uz vērtējumu, te ir vairākas pakāpes — darbības, kas saistītas ar PSRS ārpolitiku, Molotova—Ribentropa paktu, 1940. gada okupāciju, protams, vērtētas negatīvi. Bet tādas parādības kā krievu intelektuāļi, kultūra, padomju perioda krievu disidenti, demokrātiskas aktivitātes — tur Krievijas tēls ir pozitīvs. Vēl citās jomās tas vienkārši ir neitrāls.

— Ir pierasts, ka tādās konferencēs Krievijā parasti parādās kādi, kas ceļas kājās un uzstājas ar pārmetumiem Baltijai…

— Lai cik tas būtu dīvaini, šoreiz tā nenotika. Jāņem vērā, ka tā bija zinātnieku auditorija. Konference bija labi organizēta. Es biju patīkami pārsteigts par akadēmiski labvēlīgo un saprātīgo gaisotni, kas tur valdīja. Tie bija zinātnieki un, ja kāds arī ko negatīvu domāja, vismaz neko neteica. Interesanti, ka kaislības virmoja nevis starp krievu un citu valstu zinātniekiem, bet pašu krievu vēsturnieku starpā, kuri strīdējās, kā rakstīt mācību grāmatas. Krievijā vēstures mācību grāmatu ir ārkārtīgi daudz.

Atgriežoties pie Baltijas — par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atainojumu ziņoja ievērojamais krievu vēsturnieks profesors Boriss Sokolovs. Viņš ir starp demokrātiskākajiem un liberālākajiem Otrā pasaules kara notikumu atspoguļotājiem. Līdz ar to Sokolovs arī uz sava referāta tematu bija raudzījies ļoti demokrātiski un korekti. Mums ir samērā viegli iedomāties, ko Krievijas vēstures mācību grāmatas varētu rakstīt par Baltijas jaunāko vēsturi, bet ko tās vēsta par senākiem laikiem?

Kopumā Krievijā uz Baltiju raugās kā uz vienotu veselumu. Bija interesanti paklausīties, kā krievu kolēģi ataino Latviju, Lietuvu un Igauniju viduslaikos. Tur parādās stereotips, ka Krieviju ielenkuši ienaidnieki. Polijas—Lietuvas valsts vēl tiek aprakstīta ar zināmu cieņu, bet Latvija un Igaunija jau ir "nožēlojamā Livonija". Neviena krievu mācību grāmata nemin, ka Livonijā bija ekonomiskais uzplaukums, ka pastāvēja ziedošas Hanzas pilsētas — Rēvele, Rīga. Krievijas vēstures grāmatās tā ir smaga problēma — cik lielā mērā aptvert bijušās Padomju Savienības zemes, turklāt kam pieskaitīt Baltiju. Centrālajā vai Austrumeiropā to neieskaita. Baltijas valstu teritorija tiek uzskatīta par kaut ko atsevišķu. No vienas puses, tas it kā nav slikti, bet, no otras, rāda Krievijas impērisko domāšanu.

— Vai Krievijā iespējams izdalīt kādas noteiktas vēstures grāmatu rakstīšanas skolas?

— Pastāv nacionālpatriotiskā skola, kas aizstāv Krievijas impēriskumu un uz visu raugās no nacionālo interešu un robežu paplašināšanas viedokļa. Piemēram, Molotova—Ribentropa paktu tādas grāmatas gan atklāti neaizstāv, bet principā viss ir uz to vērsts. Otrā ir liberāli demokrātiskā skola un tad vēl trešā, no dažādiem elementiem sastāvoša, kur runāt par kādu konkrētu virzienu grūti. Kā konferencē atzina profesors Sokolovs, pat tāda Baltijai labvēlīga autora kā nesen mirušā Aleksandra Kredera jaunāko laiku vēstures mācību grāmatās, kas iznākušas vairāku miljonu lielā metienā, tikai vienreiz, runājot par 1940. gada notikumiem, minēts termins "aneksija". Parasti raksta "pievienošana". "Okupāciju" min tikai dažos gadījumos. Tā laika norises aprakstos cenšas apiet neraksturojot — lai nebūtu tās jānosauc kādā konkrētā vārdā. Tāpat 1939. gadu Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā Krievijas vidusskolās tikai piemin attiecīgā brīža notikumu kontekstā.

— Bet vai jautājums par leģionu tiek aplūkots?

— Tikai pāris mācību grāmatās bez jebkādiem skaidrojumiem vai sīkāka izklāsta ir minēta "Baltijas tautu dalība SS vienībās" nacistiskās Vācijas pusē. Vairāk ir par ģenerāļa Vlasova armijas darbību, taču nekur nav paskaidrots, kāpēc vispār tādas vienības veidojās.

— Kāda ir situācija ar Igauniju un Lietuvu, vai tur notikumu atainojumā var likt vienlīdzības zīmi ar Latviju?

— Lielos vilcienos jā. Atšķirības ir, bet pamatievirzes ir līdzīgas. Igauņi, īpaši pēdējā laikā, pasvītro savu virzību uz Eiropu. Viņiem mācību grāmatas ir vairāk ar eiropeiskās integrācijas domu, tāpēc formulējumi attiecībā uz Krieviju ir pārdomātāki. Modernā pieeja mācību grāmatām pasaulē ir tāda: ir autors vēsturnieks, ir metodiķis un ir sociālpsihologs, kurš raugās, lai grāmatas valoda kādu neaizvainotu. Mēs vēl balstāmies uz savu intuīciju. Bet Krievijā, piemēram, tās vietas, kur runa ir par tatāriem, tiek saskaņotas ar speciālistiem Tatarstānas republikas galvaspilsētā Kazaņā, tāpēc krievu mācību grāmatas vairs nerunā par mongoļu—tatāru jūgu, bet gan par ordas valdīšanu.

— Kā Krievijas valsts politika iespaido vēstures mācību grāmatu radīšanu?

— Līdz nesenam laikam mācību grāmatas vēsturnieki rakstīja atbilstoši saviem uzskatiem un saprašanai. Patlaban no valsts prezidenta Vladimira Putina un valdības puses ir izsludināts konkurss par "īsto" mācību grāmatu. Tā būtu tā pareizākā, to atbalstītu finansiāli un ieteiktu skolām. Krievijas kolēģi smejas, ka konkursa cēlonis ir dažu augstāko amatpersonu, arī premjera Mihaila Kasjanova, aizvainojums par viņu vārdu ignorēšanu grāmatās. Sak, kas tā par vēstures grāmatu, ja tur nav Kasjanova? Tas norāda uz noteiktu tendenci. Bet paši krievu vēsturnieki par svarīgāku uzskata jautājumu, kā, mācot vēsturi, runāt par Krievijas reģioniem, nomalēm, arī Austrumeiropu.

— Bet kāda vieta Krievijai tiek ierādīta citās bijušajās padomju republikās un Austrumeiropas zemēs?

— Konferencē bija referenti no Kazahstānas, Uzbekistānas un izrādās, ka tur autoritāro tendenču dēļ mācību grāmatas ir vairāk pakļautas mūsdienu politiskajai konjunktūrai nekā Eiropā. Tur norādījumi — kam grāmatā ir vai nav jābūt, kā jāmāca — ir daudz stingrāki. Kaukāza reģionā uzsver Krievijas kā iekarotājas lomu, bet vienlaik, sevišķi Gruzijā, atspoguļo arī bagāto kultūras mantojumu. Daudzus jūtīgus faktus, kas saistās ar Maskavu, Vidusāzijas un Aizkaukāza valstu mācību grāmatās vienkārši piemin vai nepiemin, bet ar to izvērtēšanu, laikam jau apzināti, nenodarbojas.

No Austrumeiropas un Centrāleiropas reģiona valstīm Maskavā varēja gūt ieskatu Serbijas, Polijas un Ungārijas vēstures mācīšanas ainā. Serbijā Krievijas vēsturiskais stereotips ir vairāk pozitīvs. Tiek akcentēts atbalsts serbu centieniem. Tiesa, ir kritika par staļinisma periodu. Polijā un Ungārijā attieksme ir tāda pati kā Baltijas valstīs. Dabiski, ungāri tomēr akcentē 1846. gada revolūcijas apspiešanu no cariskā režīma puses, 1956. gada sacelšanos, bet poļi piemin savas XIX gadsimta cīņas par Polijas neatkarības atjaunošanu, 1920. gada karu, Molotova—Ribentropa paktu, sovjetizāciju.

— Jājautā, ko Krievijas vēstures mācību grāmatas raksta par Molotova—Ribentropa paktu un kā PSRS tiek vērtēta kopumā — kā agresīva vai miermīlīga valsts.

— Pakta pastāvēšanu visu virzienu mācību grāmatas atzīst. Runa ir par to, kā to skaidro. Nacionālpatriotiski noskaņotie vēsturnieki izlīdzas ar tradicionālajiem apgalvojumiem — "tas bija slikti, bet nebija citas iespējas", jo bija jānostiprina robežas, un tamlīdzīgi. Šī nometne Padomju Savienību tēlo kā apstākļu upuri. Nav ne dziļākas kritikas, ne līdzvainības atzinuma. Tā vairāk ir demokrātiski domājošo vēsturnieku darbos, kur jau konstatēta interešu sfēru sadalīšana starp Maskavu un Berlīni.

Padomju Savienību kā agresīvu valsti noteikti novērtē mazākā daļa vēstures mācību grāmatu. Pats profesors Sokolovs savā ziņojumā atzina, ka pastāv tendence neminēt konkrētus epitetus, bet atrast tādus terminus, lai nebūtu jāsaka: aneksija, okupācija.

— Vai Krievijas sūtītās vēstures grāmatas varētu būt piemērotas vēstures mācīšanai Latvijas krievu skolās?

— Cik man zināms, Latvijas Universitātes vēsturniekiem palīdzību izvērtēt atsūtīto neviens nav lūdzis. Bet, kā jau teicu, Krievijas skolu mācību grāmatas ir ārkārtīgi dažādas. Tad ir jautājums, kādas grāmatas atsūtītas — ar nacionālistisku vai demokrātisku ievirzi — un kādas izvēlas skolu skolotāji. Atšķirībā no Eiropas un Latvijas Krievijā joprojām tiek rakstītas mācību grāmatas augstskolām. Pie tām strādā augsta līmeņa vēsturnieki, principā tie ir ļoti cienījami izdevumi. Varbūt var strīdēties par koncepciju, taču faktu ziņā Krievijā izdotās augstskolu mācību grāmatas ir ļoti bagātīgas.

Protams, Latvijas skolās nebūtu vēstures stundās jāmāca par Kasjanovu un Putinu, tāpēc grāmatas tiek tulkotas, bet tas notiek lēni. Bet, cik zinu, mūsu tulkotās krievu skolu vēstures grāmatas skolotāju un skolnieku vidū ir visai atzītas. Vēstures un filozofijas fakultātē mācās arī krievu studenti un ir jūtams, ka daļa no tiem mācībām izmantojuši Maskavā izdotās grāmatas. Labi, ka šai lietai ir arī otra puse, jo Krievijas un Austrumeiropas vēstures zināšanas dažam no viņiem līdz ar to ir plašākas nekā caurmērā. Katrā gadījumā par saviem krievu tautības studentiem varu sacīt tikai to labāko, jo viņiem, studējot Latvijas Universitātē, līdz ar to rodas īpašs stimuls censties, lai apgūtu agrāk neiemācīto.

Latvijas Avize  2003. gada 4. decembris


Joprojām "sociālistiskā revolūcija"
Viesturs Sprūde

Vēsturnieks Boriss Sokolovs atzīst, ka vēstures grāmatās Krievijā 1939. – 1945. gada notikumi Baltijā tiek aprakstīt kā padomju laikos.

Latvijas Universitātes aulā notikušajā starptautiskajā vēsturnieku konferencē "Totalitārie režīmi Baltijā: izpētes rezultāti un problēmas" vakar referentu vidū bija viens no krievu vēsturnieku demokrātiskās nometnes ievērojamākajiem pārstāvjiem Boriss Sokolovs. Pazīstams arī kā tā sauktā preventīvā kara teorijas aizstāvis, viņš savā lasījumā aicināja klātesošos ielūkoties 1939. — 1945. gada Baltijas notikumu attēlojumā mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbos. Bija ko paklausīties.

Tas, ka vēstures literatūrā Krievijā "neērtie" jautājumi aizvien vairāk tiek skaidroti no padomju laika skatpunkta, bija jau ievērots, tomēr apliecinājumam no krievu vēsturnieka mutes ir cits skanējums. Un, vēstures zinātņu kandidāta Sokolova skatījumā, vairākums viņa zemes vēstures pētnieku tagad tiešām aizraujas ar "padomju patriotismu", rakstot, ka PSRS bija "laba valsts ar dažām pārmērībām", bet Baltijas valstu nacionālisms uz šā fona, protams, ir negatīva parādība. Diemžēl demokrātiskās krievu pētnieku aprindas maz interesējas par baltiešiem, savukārt reakcionārās to dara labprāt, jo sajūt konjunktūru, pa labi un pa kreisi pieminot "krievvalodīgo problēmu" Latvijā un Igaunijā.

Krievijā izdotajās skolu un augstskolu mācību grāmatās Latvija, Lietuva un Igaunija pārsvarā tiek pieminētas Molotova — Ribentropa pakta sakarā, taču velti gaidīt, ka pakts tajās būtu nosodīts kā agresīvs vai vismaz minēts ar negatīvu nokrāsu. Daudzi autori 1939./1940. gada notikumos saskata vien "vēsturisko" Krievijas 1917. gada impērijas robežu atjaunošanu un PSRS aizsardzības spēju paaugstināšanu. Citi aizrakstās līdz sarkanās armijas ienākšanas attaisnošanai, minot par iemeslu "militāro draudu pastiprināšanos" no Baltijas puses. Piemēram, tāds ar saviem Staļina reabilitācijas centieniem pazīstams autors kā Jurijs Jemeļjanovs raksta, ka Latvija, Lietuva un Igaunija pievienotas PSRS pēc "jūnija revolūcijām" un sarkanā armija te ienākusi, lai palīdzētu darbaļaudīm cīnīties pret reakcionārajiem režīmiem. Cits skolas vēstures grāmatas sastādītājs ierakstījis, ka 1940. gada vēlēšanas bijušas "demokrātiskas" un vietējie iedzīvotāji balsojuši par labu "sociālismam". Tādējādi Padomju Savienībai Baltija pievienojusies iekšējo sociālpolitisko procesu rezultātā. Tādās mācību grāmatās būtu veltīgi meklēt kaut ko par deportācijām vai Baltijas valstu pirms kara pasludināto neitralitāti. Tikmēr vēsturniekam Mihailam Krisinam par pierādījumu baltiešu mīlestībai pret padomju varu ticis minēts lielais latviešu, lietuviešu un igauņu skaits sarkanās armijas rindās. Tādi kā Krisins aizmirst piebilst, ka šie cilvēki tika iesaukti piespiedu kārtā, ka daudzi no viņiem bija agrāk karojuši vācu pusē un krituši gūstā, ka padomju armijas pavēlniecība baltiešu daļas izmantoja īpaši nežēlīgi un tādēļ tajās bija lieli zaudējumi. Mūsdienu Krievijas vēstures aprakstos tie baltieši, kas sadarbojās ar vāciešiem, nešaubīgi ir noziedznieki, bet tie, kuri nostājās padomju pusē — pozitīvie tēli. Jau minētais Jemeļjanovs savos darbos aizrakstās pat tik tālu, ka padomju armijas ierašanos Baltijā kara beigu daļā apraksta kā baltiešu glābšanu no "kolaboracionistu un Hitlera pakalpiņu pastrādātajiem noziegumiem". "Tad gan nav izprotama baltiešu pretošanās atbrīvotājiem," min referātā autors.

Borisa Sokolova skaidrojumā, galvenais iemesls bēgšanai no Molotova — Ribentropa pakta un tā seku atzīšanas ir Maskavas bailes, ka no baltiešu puses varētu sekot kompensāciju pieprasījumi un prasība reabilitēt tos, kuri cīnījās pret padomju režīmu. Tāpēc viss vēsturnieka aprakstītais historiogrāfijas murgs pēc būtības ir oficiāla Kremļa pozīcija. "Par tāda veida starptautiskajiem tiesību pārkāpumiem, aneksijām, kādas izdarīja Padomju Savienība, nacistus tiesāja Nirnbergas tribunālā, jo Čehoslovākijas aneksija 1939. gadā vai Dānijas 1940. gadā būtībā bija tas pats kas Baltijas gadījumā," norādīja referents. Sarunā ar "Latvijas Avīzi" Sokolovs Krievijas vēsturnieku vairākuma izdabāšanu padomju laikam skaidroja šādi: "Tas ir skaidrojams ar oficiālo Krievijas vēsturnieku konservatīvismu. Viņi visi nākuši no padomju struktūrām un nav gatavi noslēgt rēķinus ar pagātni. Vācijā bija nacionālā "grēku nožēlošana", bet mums tās nav. Staļinu un Hitleru cenšas pēc iespējas nošķirt vienu no otra. Un vēl ir nostalģija pēc padomju vērtībām."

Jāpiebilst, ka Sokolovs ir viens no tiem krievu vēsturniekiem, kuri uzskata, ka 1941. gada vasarā Hitleram vienīgi par dažām dienām izdevies apsteigt Staļinu, kurš jau bija gatavs uzbrukt pirmais. Lūk, daži vēsturnieka minētie pierādījumi — 1941. gada martā tika pieņemts sarkanās armijas izvēršanas plāns PSRS rietumos. Uz plāna ir Ģenerālštāba priekšnieka vietnieka ģenerāļa Vatutina rezolūcija: "Uzbrukumu sākt 12. jūnijā." Kazahstānā jau formēja Polijas sarkanās armijas vienības. Par to plānoto pielietojumu šaubu nav, taču padomju karaspēks līdz 1941. gada 12. jūnijam nepaspēja veikt visus sagatavošanas darbus. Uzbrukums tika pārcelts uz jūliju. Bet Hitlers paspēja pirmais.

Latvijas Avize 2004. gada 5. jūnijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home