Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvieši nebija asinskāri linčotāji
Viesturs Sprūde

Ārpus Latvijas nereti nākas sastapties ar iesīkstējušu, taču absolūti maldīgu uzskatu, ka 1941. gada vasarā Latvijā vēl pirms vācu ierašanās esot sākusies ebreju slepkavošana. Tas esot noticis, kad pazuda pēdējais padomju okupants, bet vācieši varu nebija pārņēmuši. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants JURIS PAVLOVIČS pētījis šo laiku, bezvaras laiku.

— Kas īsti ir interregnum?

— Par interregnum jeb bezvaras periodu dēvē laiku no 22. jūnija līdz 15. jūlijam, līdz okupācijas vara bija izveidota katrā apriņķī. Ja ņem atsevišķus pagastus un apriņķus, tad bezvaras brīdis ilgst 2 — 7 dienas. Rīgas centrs bez varas dzīvoja nedaudz vairāk par dienu, bet Ziemeļkurzemē, Dobeles apriņķī, dažā Latgales pagastā tas nebija ilgāks par septiņām dienām.

— Te esot notikušas kādas lavīnveidīgas izrēķināšanās?

— Tas vienkārši nebija iespējams.

Nekādas masveida izrēķināšanās nevarēja notikt pat teorētiski, jo cilvēki, pirmkārt, baidījās no padomju karaspēka atgriešanās, otrkārt, tiem nebija ar ko kādu represēt vai fiziski iznīcināt. Nerunājot nemaz par to, ka nepastāvēja nekāds etniskais naids. Pat ja pagastā atrastos kāds, kas vēlētos nogalināt visus ebrejus, viņam nebūtu ar ko to izdarīt. Tad jau tiešām jābūt galīgi zemiskam uzskatam par latviešiem, lai pieņemtu, ka kādu slepkavoja ar rungām.

— Vai tad šajā bezvaras periodā nebija neviena izrēķināšanās gadījuma ar tiem, kuri organizēja izsūtīšanas?

— Ar izsūtīšanām pagastā bieži vien nodarbojās konkrēti cilvēki. Un viņi bija pirmie, kas evakuējās. Minētajā bezvaras periodā slepkavību bija ļoti maz. Ir tikai pāris gadījumu. Netālu no Liepājas nogalināja divas personas, kuras bija iemantojušas apkārtējo naidu ar savu līdzdalību 14. jūnija represijās. Viņus uzlūkoja par slepkavām, jo visus izsūtītos jau uzskatīja par mirušiem. Taču tādām, sakāpinātu emociju izraisītām spontānām darbībām nebija nekāda sakara ar antisemītismu, antikomunismu vai kādu citu politisku ideju. Varētu teikt — konkrēts latviešu cilvēks izgāza savas dusmas augstākā pakāpē pret citu konkrētu latviešu cilvēku vai cittautieti. Tautībai nebija nozīmes, runa bija par noziegumu, ko tas pastrādājis. Arī Limbažos tūlīt pēc nacionālo partizānu ierašanās 4. jūlijā nošāva vienu no pilsētas padomju iestāžu vadītājām, jo visa pilsēta zināja, ka tieši viņa veicinājusi represijas pret vietējiem. Viņas nogalināšana neizraisīja nekādu līdzjūtību.

— Kur palika padomju režīma pārstāvji?

— Kuri gribēja, tie evakuējās. Lielākajā daļā Latvijas tam nekādu šķēršļu nebija. Runas par apšaudēm, desantiem, slepenajiem aģentiem ir vēlākās propagandas pārspīlējums. Jā, rīkojās bruņoti bēgļi un nacionālie partizāni, taču viņu bija pārāk maz. Divi vai trīs bisēm bruņoti vīri nesāks apšaudīt 30 — 50 vīru lielu bruņotu kolonnu. Tie nedaudzie padomju varai kalpojušie, kas nebija paguvuši evakuēties, bēga mežā. Padomju režīms evakuāciju izsludināja 27. jūnijā. Pavēle nesasniedza Liepāju, kur jau valdīja haoss, un neskāra Vidzemi, kuru pavēlēja evakuēt 4. jūlijā. Un tad notika visdīvainākais — tie, kas bija uzticīgi kalpojuši padomju varai ekonomiskā ziņā, kas pārvaldīja nacionalizētos privātīpašumus, bet bija tāli no politikas, nekur nebēga. Bieži vien tie vienkārši bija cilvēki, kas spēja vadīt uzņēmumus vai vienkārši prata krievu valodu, taču galu galā tieši pret viņiem gāzās viss nacistisko represiju vilnis. Viņus tad pēc mēneša arī aprakstīja kā "sodītos komunistus", kaut arī viņu vaina bija vismazākā.

Patiesībā viss bija ļoti vienkārši. Uz iebrukumu latvieši reaģēja tāpat, kā to darīja citu Eiropas valstu vienkāršie iedzīvotāji. Latvieši nebija ne labāki, ne sliktāki un rīkojās kā parasta Eiropas tauta.

— Kā tad izpaudās šī rīcība?

— 14. jūnija izvešanas bija postošas, taču, no staļinistu pozīcijām raugoties, neiznīcināja potenciālo "piekto kolonnu". Tā vietā čeka bija nodarbojusies ar ģimeņu arestiem. Padomju laikā ieceltās amatpersonas lauku rajonos parasti bija gadījuma cilvēki, kas amatos tika, vienīgi pateicoties "uzticībai darbaļaužu lietai", bez sajēgas par pārvaldi. Kad sākās karš, šie cilvēki bēga tālāk uz PSRS vai palika uz vietas ar apziņu, ka nav darījuši neko sliktu.

Taču turpat pagastos netrūka arī jauno elites statusa pretendentu — demobilizēto Latvijas teritoriālā korpusa virsnieku, seržantu, karavīru, līdz pat sabiedriski aktīviem skolēniem un studentiem. Caurmērā šis aktīvais slānis bija 15 — 20 cilvēki uz iedzīvotāju tūkstoti. Bagātajā Popes pagastā ar 3000 iedzīvotājiem pagasta vecāko izvēlēja 40 cilvēki! Tautas vairākums klusēja, jo daudzi bija vienkārši nobijušies un apjukuši. Laiks pēc 14. jūnija tiem likās kā viens vienīgs murgs un jukas.

— Ar ko nodarbojās jaunveidotās pašpārvaldes grupas?

— Pirmais jautājums visos pagastos bija drošība no apkārtklejojošiem padomju karavīriem. Pie varas varēja tikt jebkurš, kura darbību vietējie pieņēma un bija pārliecināti, ka viņš spēs dot drošību. Tas varēja būt vietējās skolas skolotājs, zemākas pakāpes aizsargu vai armijas virsnieks. Jebkurš, kurš spēja būt līderis. Ieroču sākotnēji nebija, tie parādījās tikai vēlāk, kad demoralizētie padomju karavīri tos vienkārši nometa ceļa malās vai atdeva pēc pirmā bargākā pieprasījuma. Tad arī sāka veidoties nacionālo partizānu vienības. Latgalē dažās vietās padomju karaspēks bija atstājis tiešām milzīgus kara materiālu kalnus, un tur iedzīvotāji ātri apbruņojās. Pēc maniem aprēķiniem, apvidos, kur sabruka padomju režīms, jau pēc divām dienām parasti parādījās bruņotas grupas. Būtībā tikai mazākā daļa no tām bija gatava ziedot dzīvību Dzimtenes brīvības vārdā. Pārējie domāja sava pagasta drošības mērogā. Taču atcerēsimies, ka uz drošību katrā vietā arī balstās kopējā stabilitāte valstī.

Otrkārt, rīcības komitejas nodarbojās ar pagasta svarīgāko objektu — veikalu, noliktavu, skolu, aptieku, uzņēmumu — apsardzi. Daudzviet to izdarīja tā laika neatzītie varoņi — brīvprātīgie ugunsdzēsēji un cilvēki, kas šajās vietās strādāja. Cilvēki vienkārši vēlējās saglabāt savas darba vietas un pasargāt tās no iznīcināšanas.

No padomju aktīvistiem, kuri Vidzemē bija saņēmuši pavēli visu iespējamo pirms evakuācijas iznīcināt, parasti cieta pagastmāja, arhīvs, kase, veikalu krājums un transports. Taču Talsu apriņķa Laidzes pagastā daži vietējie iedzīvotāji, saprotot, ko lauku darbiem nozīmēs traktoru un automašīnu zaudējums, un attopoties, ka nekādas padomju soda ekspedīcijas vairs nav iespējamas, vienkārši atņēma aktīvistiem konfiscētos mehanizētos līdzekļus.

— Juku laikos jau parasti notiek arī cīņa par varu…

— Protams, tāpat kā jebkurā vietā, arī Latvijā, ierodoties vāciešiem, "uzpeldēja" jauno karjeristu slānis. Eiropas vēsturē jūs vienmēr atradīsiet tos, kuriem karjera interesē par jebkuru, arī līdzpilsoņu dzīvības, cenu. Kad kļuva skaidrs, ka vācieši grasās atjaunot to vietējo pašvaldību sastāvu, kāds pastāvēja 1940. gada 17. jūnijā, šie cilvēki bija vīlušies. Interesanti, ka nacisti pat neparedzēja situāciju, ka kāds "ulmaņlaiku" apriņķa priekšnieks vai pagasta vecākais varētu atteikties atgriezties darbā. Bija pavēle jau nākamajā dienā ierasties un sākt visu sakārtot. Jauno karjeristu vienīgā "veiksme" bija situācijas, kad attiecīgās amatpersonas izrādījās represētas padomju laikā un viņu vietas palika brīvas. Tā tas bija kādā trešdaļā pagastu.

Daļa rīcības komiteju aktīvistu jutās sašutuši, ka tie, kas visus notikumus bija "nogulējuši", atkal tiek pie varas, kamēr tiem, kuri izrādīja iniciatīvu, tagad jāatgriežas mājās. Bija arī tādi, kas nevēlējās samierināties un uzskatīja, ka pie varas var tikt, iepatīkoties nacistiem un darot visu, ko tie pavēlēs. Pirmais, kas šiem ļaudīm ienāca prātā, bija ziņot par visiem, kam bijusi kaut kāda saistība ar padomju varu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēku par lielāko apriņķa komunistu pasludināja tikai vienas sapulcē teiktas runas dēļ. Bet mēs taču zinām, kāda padomju laikā bija tādu runu vērtība. Tās nebūt nenozīmēja automātisku uzticību idejai. Vēl citā apriņķa pilsētā cilvēku apcietināja tikai par to, ka viņš bija vietējās izpildkomitejas priekšsēdētāja māsas "brūtgāns".

Tajā pašā laikā ne mazumam agrāko padomju režīma atbalstītāju, kuri nebija paguvuši aizbēgt, pietika nekaunības iesaistīties šajās rīcības komitejās, īpaši, ja viņi bija pārceļojuši no viena pagasta uz otru un tos jaunajā vietā tik labi nepazina. Ļoti bieži šie karjeristi pārstāvēja sabiedrības zemākos slāņus — alkoholiķus, cilvēkus ar antisociālu uzvedību. Vāciešiem sākot represijas, jau vēlāk jūlija beigās, augustā izrādījās, ka tieši tādi cilvēki izpildīja jauno kungu uzliktos uzdevumus.

Ar nožēlu jāteic, ka bija pietiekami daudz gan salašņu, gan it kā normālu cilvēku, kas tomēr izrādījās morāli tik zemu krituši, ka varēja darīt jebko. Viņu vidū pārliecinātu antisemītu praktiski nebija nemaz. Šiem cilvēkiem vienkārši bija vienalga, ko pavēlēja nacisti. Ja tie pavēlētu iznīcināt visus klibos, iznīcinātu tos.

Gribu uzsvērt vienu apstākli, kas izvērtās šaušalīgā traģēdijā. Nacistu pārstāvji pieprasīja uzrādīt pagastos esošos komunistus, kas būtu sodāmi. Noslēdzoties bezvaras periodam, šos cilvēkus sāka arestēt. Sākotnēji vēl Latvijas brīvvalsts likumu ietekmē domājošie iedzīvotāji uzskatīja, ka komunistiem simpatizējošos ieliks uz pāris gadiem cietumā un pēc tam tie staigās apkārt kā "pēdējie pagastā". Neviens nedomāja, ka viņi būtu pelnījuši nāvi. Latvieši par augstāko sodu viņiem uzskatīja cietumu un sociālo deklasāciju. Bet nacistu totalitārais režīms tāpat kā staļinisti vadījās pēc principa — nav cilvēka, nav problēmas. Diemžēl tagad nākas pielikt daudz pūļu, lai pierādītu vienkāršu patiesību: latvieši nav bijuši nelieši un apzināti maniakāli antisemīti, kas plānojuši asinspirti.

— Pēc kādiem avotiem ir iespējams restaurēt 1941. gada vasaras notikumu patieso ainu?

— Ir saglabājusies daļa pagastu arhīvu, cilvēku atmiņas. Der arī periodika. Labs, bet grūti pieejams avots ir privātās dienasgrāmatas. Bieži vien par daudzām pilsētām un ciemiem tā arī nekur nav ziņu, kad tajā parādījās pirmais vācu karavīrs. Dienasgrāmatas varētu dot atbildi, bet ielūkošanās tajās ir kā iejaukšanās privātajā dzīvē. Man dažkārt palīdz pat viens teikums, taču šis ir periods, ko cilvēki bieži negrib vai nespēj atcerēties, jo tas bija absolūta jucekļa laiks. Tāpēc es būtu ļoti pateicīgs, ja man ļautu izlasīt kaut pāris rindiņu par šīm trim 1941. gada nedēļām.

Lauku Avīze, 2003. gada 25. novembris

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home